Nodevējs. Mīļākās meita

5. nodaļa

Tātad, man vajadzēja apkopot savas domas! Pirmkārt, es steidzos zvanīt Igora vecākiem. Man ar viņiem bija brīnišķīgas attiecības, viņi mani mīlēja kā savu meitu. Ar vīra māti Elizavetu Nikolajevnu es pat dažreiz varēju dalīties ar to, ko neuzdrošinājos izteikt savai mātei. Un tāpēc es viņai piezvanīju, cerēdams, ka viņu nepārsteigs šīs ziņas.

– Sveiks, Saša, sveiks! "Es tikai grasījos jums atzvanīt," trešajā zvanā atbildēja Elizaveta Nikolajevna.

Es atvēru muti, lai nekavējoties visu izstāstītu, bet aizvēru to, novēloti saprotot, ka neesmu padomājusi par galveno: ja nu Igora vecāki arī visu zinātu?

"Lizaveta Nikolajevna," es iesāku, meklējot vārdus, "šī lieta… Jūsu dēlam ir meita no citas sievietes." Viņa piedzima pirms pāris nedēļām. Un tieši šī pati meita tagad fonā izplūst asarās.

Apzināti iegāju istabā, kur kliedza Sofija un apstājos pusmetru no ratiem. Klusums zvana otrā galā bija tik zvanošs, ka pat aizsērēja ausis.

– Vai tas… kāds joks, Saš? Es nedomāju, ka tas ir smieklīgi…

Manas vīramātes balsī bija acīmredzams pārmetums, uz ko es rūgti pasmaidīju. Bet man tas nav smieklīgi…

– ES nejokoju. Es gāju pa parku, kāda Veronika man iedeva bērnu. Izrādījās, ka tavs dēls ar viņu gulēja pirms deviņiem mēnešiem, un viņiem bija meita. Tagad Nika nolēma man “dot” šo bērnu. Nu, kā jau teicu iepriekš, Sofija raud, jo es netaisos viņai tuvoties, un Igors metās pie ugunskura.

To visu ātri izpludinājis, iekodu apakšlūpā un sāku gaidīt atbildi, labi zinādama, ka tagad mana vīramāte ir pilnīgā apdullumā. Ja vien, protams, viņa nemeloja un tiešām nezināja par šo bērnu.

– Es tūlīt nākšu! – Elizaveta Nikolajevna pēc dažiem mirkļiem teica un es atviegloti izdvesu.

Otrs zvans bija policijai. Un neviens nezināja, ko tas man maksāja. Jo bija ļoti neērti un neērti stāstīt šo stāstu, vairāk kā ziepju operas epizodi.

– Tātad bērna tēvs ir jūsu vīrs? – viņi man uzdeva jautājumu, kad es īsi pastāstīju visus Sofijas atrašanas apstākļus.

– Jā, mans vīrs.

– Un viņš tagad strādā?

– Tieši tā.

– Kādas briesmas draud bērnam? Vai jūs nevarat sēdēt ar viņu, kamēr jūsu vīrs nav atgriezies?

Es zvēru, es redzēju, kā šis stāsts vēlāk pārgāja no mutes mutē, kamēr viņi visādi smējās par mani. Tik stulbi savā dzīvē nebiju jutusies.

– Bērnam nedraud nekādas briesmas! Bet es netaisos sēdēt ar atradeni! Redzi, viņi man uzdāvināja bērnu! – Es nevarēju to izturēt.

Otrā galā bija pauze.

– Viņi tev deva bērnu, bet viņa tēvs ir tavs vīrs?

Es sāku kļūt traks; nebija nekā cita veida, kā aprakstīt stāvokli, kurā es nonāku.

– Ja vēlaties, viņi man uzdāvināja bērnu, un es nezinu, kas ir viņa tēvs! – es nobrēcu. – Sūtiet policiju!

Atkal iestājās klusums, pēc kura dispečere neapmierināti atbildēja:

– dikti adresi.

Pēc klausules nolikšanas šaubījos, vai izsauktā komanda tomēr atbrauks. Tā ir viena lieta, kad viņi patiešām atrod mazuļus bez vecākiem, bet šeit es ar savām lūpām apstiprināju, ka Sofija nav bārene un es ne tikai pazīstu viņas tēvu, bet arī man gadījās viņu apprecēt. Bet lai ir kā būs… Igors uguni mūžībā nedzēsīs! Viņš nāks un ļaus viņam darīt to, ko solījis!

Gaidot vīramāti, es sāku steigties pa dzīvokli, kļūstot traka no bērna raudāšanas. Bet es vienkārši nevaru piespiest pietuvoties Sofijai, nemaz nerunājot par viņas paņemšanu. Un tā, protams, nav atriebība… Vienkārši auklēt labi paēdušu bērnu ir pāri maniem spēkiem.

Pie durvīm prasīgi pieklauvēja, un es metos tās atvērt. Lai tas ir jebkurš – policija, mana vīramāte, pāvests… Ja tikai es varētu izkļūt no šī zvērīgā loka, kurā es kā muša iesprūdu zirnekļa tīklā.

– Sašenka! Vai tā ir taisnība? Es nevaru to aptīt ar galvu! – Elizaveta Nikolajevna sāka vaimanāt (un tā bija viņa), tiklīdz viņa šķērsoja mana un Igora dzīvokļa slieksni. – Dzirdu, dzirdu! Kāda nelaime! – viņa turpināja, ātri novilkusi kurpes un izģērbusies. – Kā viņš to vispār izskaidroja? Ko jūs teicāt savā aizstāvībā?

Spriežot pēc balss, mana vīramāte bija ārkārtīga nervu spriedzes stāvoklī, kas pilnībā atspoguļoja to, ko es pati jutu.

– Es to nemaz nepaskaidroju. "Es satiku meiteni kafejnīcā, pārgulēju ar viņu, un man bija meita," es nomurminu atbildē.

Elizaveta Nikolajevna devās uz vannas istabu, kur rūpīgi nomazgāja rokas. Protams, tagad viņš ar Sofiju sauks, kamēr gaidīsim likumsargus…

"Starp citu, es izsaucu policiju," es drūmi paziņoju savai vīramātei, kad viņa noslaucīja rokas ar dvieli un sekoja mazuļa saucieniem.

Viņa apstājās un, pagriezusies pret mani, uzmeta man pārsteigtu skatienu, kurā bija redzamas šoka notis.

– Policija? Par ko? – atbildi prasīja vīramāte.

Es sāku satraukties. Vai viņa tiešām domāja, ka es sēdēšu rokas klēpī salikusi un gaidīšu, kamēr pazudušais tēvs piekritīs atnākt un parūpēties par savu bērnu?

– Tāpēc, ka viņi man iedeva bērnu, Elizaveta Nikolajevna! Tāpēc! Un šādus gadījumus parasti izskata attiecīgās iestādes.

Viņa smagi nopūtās, bet neatbildēja. Viņa piegāja pie ratiem kopā ar Sofiju, kura tagad tikai žēlīgi šņukstēja, un noliecās pār tiem.

– Kurš te ir tik mazs un mīļš? – vīramāte čivināja, un, pirms es paguvu tikt galā ar vēlmi vemt, atskanēja viņas apsūdzošā balss: – Saša, tu esi traka? Bērns ir tik ļoti savilkts, ka viņai drīz būs karstuma dūriens! Vai tu gribi viņu iznīcināt?!

6. nodaļa

Es sastingu, sakņojas līdz vietai, kamēr Elizaveta Nikolajevna izvilka Sofiju no ratiem. Piegājusi pie Igora un mūsu gultas, viņa noguldīja uz tās bērnu un ātri novilka segu, kurā acīmredzot Kharlamovs bija iesaiņojis savu meitu.

– Visas sūdzības izsaki dēlam! – es nomurmināju ar tādām dusmām, kādas savā mūžā nebiju piedzīvojusi. "Tas bija tas, kurš ieveda mūsu mājā bērnu, kurš bija pietiekami izklaidējies!"

Viņa paņēma meiteni rokās un sāka viņu šūpot. Tajā pašā laikā vīramātes sejā bija tāda izteiksme, ka uzreiz kļuva skaidrs: viņa pieņēma savu mazmeitu jau no pirmajiem mirkļiem, un nebija cerību, ka Elizaveta Nikolajevna nostāsies manā pusē.

"Sofočkai ar to nav nekāda sakara, Saša," vīramāte stingri sacīja. "Jums bija jādara viss, lai mazulis saņemtu to, kas viņai vajadzīgs." Proti, banāla aprūpe. Tiešām, Sofočka? Tu mazais…

Viņa iesmējās pār bērnu, kurš nomierinājās, un es jutos kā papildu elements šajā visā. Mums izdevās! Es nepiederu savām mājām! Un ja Igors atgriezīsies pirms policijas ierašanās, tad pret mani vien būs trīs. Bet es negrasījos to tā atstāt… Lai vīrs paņem bērnu un aizved ellē.

Ne vārda nesakot, lai nesāktu bezjēdzīgs strīds, kurā mēs katrs paliktu pie sava, devos uz virtuvi, no kurienes zvanīju vēlreiz, lai pārliecinātos, vai izsauktā policijas brigāde tomēr tiks pie mums.

Sēžot pie galda un vienubrīd apbedījis skatienu, pieķēru sevi, ka agrāk, kad Igors tika izsaukts uz lieliem ugunsgrēkiem, tik ļoti mocījos, ka katru sekundi pārbaudīju vietējās grupas ar ziņojumiem par avārijas gadījumiem, lai tikai nemitīgi apzinātos, kas. ar vīru viss ir kārtībā. Tagad viņš pat nesniedzās pēc telefona.

Es savā galvā atkārtoju brīdi, kad Harlamovs metās prom, atstājot mani vienu ar Sofiju. Galu galā viņš varēja iekāpt mašīnā, piezvanīt man un pateikt, ka sūtīs palīgā, teiksim, mammu… Vai arī lūgt, lai es vismaz pieskatu meiteni. Bet viņš atstāja viņu un mani vienus, it kā tas būtu lietu kārtībā!

Klausoties, kas notiek istabā, un dzirdot Elizavetu Nikolajevnu vai nu dziedam šūpuļdziesmas, vai mudina bērnu, man šķita, ka šobrīd kāds ar netīriem zābakiem staigātu tieši pa manu tīro, mājīgo māju. Man pat bija jāsamierinās ar atgādinājumiem, ka tas ir tikai divas nedēļas vecs mazulis un mana vīramāte.

Beidzot atskanēja durvju zvans, un es pielecu un steidzos tās atvērt ar izmisīgu sirdi. Uz sliekšņa parādījās divi policisti un, spriežot pēc viņu drūmā izskata, sapratu, ka viņi pret šo vizīti izturas pavisam savādāk, nekā varēju gaidīt. No otras puses, kas man rūp? Lai viņi sastāda protokolus un paši pasaka, kā rīkoties šajā situācijā.

"Nāciet iekšā," es uzaicināju viņus, norādot uz virtuvi.

Vīramāte nekavējoties izgāja no istabas. Viens. Ieraugot policiju, viņa pilnīgi nepatiesi pasmaidīja un paskatījās uz mani ar ārkārtīgi neapmierinātu skatienu.

"Sofočka aizmiga, lūdzu," viņa jautāja un iegāja virtuvē, it kā viņu tur sauc.

Es nopūtos – acīmredzot bez Elizavetas Nikolajevnas klātbūtnes nebija iespējams iztikt.

– Vai jūs izsaucāt policiju? – teica kapteinis Sviridovs, kad mēs pulcējāmies virtuvē pie galda.

"Es esmu," viņa pamāja ar galvu uz viņa jautājumu. – Viņi parkā izlaida bērnu…

"Kam tēvs ir tavs vīrs," iesmējās viņa partneris ar kādu viltīgu uzvārdu, kuru es pat neatcerējos.

– Tieši tā! Sofočkas tēvs ir mans dēls Igors Kharlamovs. Viņš ir ugunsdzēsības nodaļas priekšnieks, varbūt jūs viņu pazīstat?

Es paskatījos uz savu vīramāti, neatpazīstot viņu kā sievieti, kas bija septiņus gadus. Vai viņa visu šo laiku to viltoja? Vai arī viņa parādīja savas īstās krāsas tikai tad, kad saprata, ka ir kļuvusi par vecmāmiņu?

"Es nezinu," kapteinis atcirta un uzmanīgi paskatījās uz mani. -Vai vari pastāstīt visu sīkāk? – viņš man jautāja.

Vīramāte gribēja uzsākt sarunu, bet kapteinis paskatījās uz viņu nikni.

– Tagad. Dod man brīdi,” es jautāju un steidzos pēc zīmītes un dzimšanas apliecības.

Nostādījis tos policijas priekšā, es sāku stāstu, cenšoties, lai vārdi skan skaidri un precīzi:

– Es gāju pa parku, kad man blakus bija meitene. Viņa atstāja ratus pie bērna, un, kad es viņai uzsaucu un uz to norādīju, viņa vienkārši aizbēga. Ar mazuli viņi atrada apliecību, kurā bija norādīts mans vīrs kā tēvs, un arī zīmīti, ka šī meitene ir dāvana man.

Sviridovs ar visu rūpību pētīja to, ko es viņam devu. Tad viņš paskatījās uz mani un jautāja:

– Kāds ir iemesls policijas izsaukšanai? Jūsu vīrs teica, ka nepazīst šo bērnu?

Es jutos neērti un pilnīgi stulbi.

– Nē. Viņš zina. Viņš atpazina savu meitu un pats reģistrēja viņu dzimtsarakstu nodaļā. Bet bērns tika pamests! Es nezinu, kā rīkoties ar bērniem! – iesāku, bet vīramāte vairs neizturēja.

– Tu iemācīsies! Ja Sofočka nav vajadzīga viņas pašas mātei un jūs nevarat nevienu dzemdēt, esiet pateicīgs, ka nepaliksit bez bērniem! Es tev visu iemācīšu. Kā ietīt, kā barot pa stundām! Un beidziet traucēt aizņemtiem cilvēkiem par sīkumiem. "Viņa vērsās policijā un teica: "Es esmu šī mazuļa vecmāmiņa." Igors gatavojas atgriezties. Viņš ir tēvs un ar viņu bērnam nekas nedraud! Tāpēc es domāju, ka jūs varat būt brīvs.

– Ko tu ar to domā, brīvs?! Lai vismaz kāds izdomā, ka mazuļi tiek mētāti pa kreisi un pa labi! Viņa man to meta kā kaulu sunim! – Es sāku, bet Elizaveta Nikolajevna jau bija sākusi dusmoties:

"Mēs tur nebijām, mēs to nevaram droši apgalvot!" Bet pat ja meitene kļūdījās un to izdarīja, tas nav iemesls orgānu iesaistīšanai! Sofočkai ir tēvs un vecmāmiņa. Mēs parūpēsimies par mazuli! Es jums tūlīt parādīšu savu pasi, lai jūs varētu pārliecināties, ka esmu savas meitenes radinieks…

Viņa sāka celties no galda, kamēr es sēdēju, kā saka, plūdu apkārt. Un saprotot, ka tiklīdz policija aizbrauks, es sakravāšu mantas un došos prom. Un lai viņi audzina Sofočku, cik viņiem patīk! Bet tikai bez manas līdzdalības!

"Es nedomāju, ka ir vajadzīgs policijas ietvars," virtuvi piepildīja no uguns atgriezušā Igora pērkona balss, un viņš pats parādījās uz sliekšņa, noguris un ārkārtīgi dusmīgs.

7. nodaļa

Ja godīgi, es jutos… atvieglota, kad ieradās mans vīrs. Jo beidzot šim haosam varēja un vajadzēja beigties. Vai nu viņš paņems savus radus un pametīs dzīvokli (kas būs vislabvēlīgākais iznākums), vai arī es pirmo reizi paņemšu nepieciešamākās lietas un atcerēšos savu vārdu. Un es mēģināšu dziedēt dvēselē plīvojošo brūci vēlāk… kādreiz. Tagad es tikai vēlos, lai es varētu to visu pārdzīvot.

Šķita, ka tādas pašas jūtas bija arī policijas kapteinim. Un Harlamova māte pilnībā sastinga un paskatījās uz mums visiem ar uzvarētāja gaisu. Viņas prātā pazibēja slikts minējums, ka viņa zina par bērnu un ka Igoram ir saimniece. Un viņa ne tikai zināja, bet arī pilnībā atbalstīja to, lai viņu dēls būtu kopā ar viņiem. Nu sanāca, kā sanāca.

– Kaptein, vai es varu tevi redzēt? – Kharlamovs jautāja, nepaskatīdamies uz mums.

Viņu skatieni sastapās ar Sviridova skatienu, un es neviļus nodrebēju. Pa šiem gadiem, kad mēs ar Igoru bijām kopā, man izdevās savu vīru iepazīt arī no šīs puses. Viņš ātri atrisināja tādus jautājumus, kas saistīti ar komunikāciju ar tiesībsargājošajām iestādēm. Viņš nebēdāja un nepļāpāja, viņš runāja skaidri un precīzi.

– Nē! – es iesaistījos sarunā. "Mēs visi šeit vēlamies arī klausīties to, kas jums sakāms privāti."

Igors skatījās uz mani vienlaikus vainīgs un neapmierināts, bet viņam nebija laika neko teikt, kad iejaucās Elizaveta Nikolajevna. Un es pat nepamanīju līdz šai dienai, ka viņa ir tik runīga!

– Saša, beidz no tā taisīt teātra izrādi! Bērna tēvs ir atgriezies, izdomāsim paši, bez šiem cienījamiem cilvēkiem, kuriem, iespējams, ir svarīgākas lietas!

Sviridovs paskatījās uz viņu un sarauca pieri. Igors uzaicinājumu ignorēja.

"Igor Ļeontjevič, lūdzu, apsēdieties un atbildiet uz pāris jautājumiem," viņš teica, norādot uz krēslu, kurā sēdēja viņa partneris.

Viņš nekavējoties piecēlās un pagāja malā, kamēr viņa sejas izteiksme bija tāda, it kā viņš atrastos ārkārtīgi izklaidējoša iestudējuma pirmajā rindā.

– Jūsu sieva Aleksandra Grigorjevna mums pastāstīja, ka bērns pie viņas tika izmests parkā. Ko jūs zināt par šo?

Pēc nelielas kavēšanās Igors beidzot iekārtojās pie galda un visu uzmanību pievērsa kapteinim, burtiski caurdurot viņu ar savu skatienu.

"Viņi to viņai nedeva, bet atstāja pie viņas ratiņus, kur gulēja mana meita." Pēc pusstundas es ierados un mēs devāmies mājās.

Oho, cik viss izvērtās gludi!

"Bet zīmītē teikts, ka māte… atdeva bērnu Aleksandrai," Sviridovs norādīja uz Veronikas vēstījumu.

– Sofijas mātei ir pēcdzemdību depresija. Es pats ar to tikšu galā. Un tagad, ja jums vairs nav jautājumu, varat būt brīvs.

Viņš to pateica tādā pašā tonī, kā mēdza sazināties ar saviem padotajiem! Un, protams, kapteinim tas nepatika.

– Pirmkārt, es gribu paskatīties uz bērnu. Jāizsauc ārsts, lai viņu apskata…” viņš iesāka, bet vīramāte atkal iejaucās:

– Sofija tikko aizmiga! Viņa ir pabarota, viņai ir autiņi (tā viņa teica – autiņbiksītes) un viss nepieciešamais. Rīt pirksim gultiņu, rotaļlietas…

– Mammu… beidz! – Igors pavēlēja Elizavetai Nikolajevnai. – Kapteinim taisnība – viņam vajag paskatīties uz bērnu pirms aiziešanas.

Igors piecēlās no galda, es uz īsu brīdi pamanīju melnu sodrēju traipu uz viņa kakla. Iepriekš es būtu metusies zīmēt savam mīļotajam vannu, lai viņš varētu atpūsties pēc smagas dienas, bet tagad es sapņoju tikai par vienu lietu – lai viņš aiziet no redzesloka.

"Es informēšu aizbildnības iestādes par šo situāciju," sacīja Sviridovs, negribīgi pieceļoties.

"Paziņojiet man," Igors paraustīja plecus. – Aizbildnības iestādes, cik zinu, stāv līdz galam, lai bērns būtu kopā ar vecākiem. Sofija ir kopā ar tēti, ir nodrošināta ar visu nepieciešamo. Tāpēc es vispār nesaprotu visu šo traci.

Viņi tomēr iznāca no virtuves: Kharlamovs un policija. Viņiem līdzi, protams, devās arī kapteiņa partneris, lai apmierinātu savu ziņkāri. Mēs ar vīramāti palikām divatā.

Nespēdama nosēsties zem viņas neapmierinātā skatiena, es piecēlos no galda un izlikos, ka sakopu jau tā perfekti tīro virtuvi. Tas brīdis, kad, pārnākot mājās no darba, viņa nolēma iepriecināt Igoru ar pīrāgiem, šķita tik tāls, it kā no pagātnes dzīves.

“Sasha, nedusmojies uz mani,” vīramāte iesāka, un es nevarēju nenolaist acis. – Es novēlu jums labu. Un arī mana mazmeita un dēls. Vai jūs domājat, ka es atbalstu šo dzeguzi?

Viņas tonī bija jūtamas aizkaitinājuma un sašutuma notis. Arī man bija līdzīgas sajūtas un es lūdzu, lai šī bezgalīgā diena beidzot beigtos.

– Tātad… nē. Es jau ienīstu viņu par to, ka viņa mazmeitu izmeta kā lietu! Bet tu esi sieviete… turklāt tu ļoti gribēji kļūt par māti… Lūk, tava iespēja, un kāda tā ir iespēja! Nav jānes vai jādzemdē! Sofočka ir vienkārši skaista, visa Igorečka!

No visiem šiem sukulentiem manā rīklē uznāca vēl viena vēlme vemt. Šī sieviete mani pazina septiņus gadus! Vai tiešām es uzvedos tā, lai varētu domāt, ka nobarošanu pieņemšu atplestām rokām?

– Lizaveta Nikolajevna, tagad es sapņoju tikai par to, lai tu paņemtu Igorečku un Sofočku un izkļūtu no manas mājas! – es nobrēcu.

Sievasmātes seja izstiepās, viņas mute nedaudz pavērās un viņa sāka elsties pēc gaisa.

– Cik atceraties, mani vecāki iedeva pirmo iemaksu par dzīvokli! Tāpēc varu droši saukt šo dzīvokli pirmām kārtām par savu!

– Bet… bet… Igors pelna vairāk un maksā hipotēku!

"Un, lai gan es pelnu mazāk, es ieguldu visu naudu ģimenē, lai Igors varētu samaksāt hipotēku un nepazaudēt bikses no nepietiekama uztura!"

Mūsu uzskati saskārās – es sapratu, ka finansiālās lietās man ir simtprocentīga taisnība, un vīramātei vienkārši nebija pamata strīdēties, līdz viņa bija zilā sejā. Viņš un Igora tēvs dzīvoklī neieguldīja ne santīma, nolemjot, ka valstij ir jāpiešķir mums mājoklis. Un, kamēr mēs stāvam rindā, kas varētu ilgt gadu desmitiem, mēs varētu dzīvot pie maniem vecākiem… Tad palīgā nāca tētis un mamma, kuri mums nodrošināja pirmo iemaksu…

Mēs pārstājām blenzt viens uz otru tikai tajā brīdī, kad gaitenī iznāca policija un Igors.

"Aleksandra Grigorjevna, mēs ar jums sazināsimies rīt," solīja kapteinis, pēc tam viņš un viņa partneris paklanījās un aizgāja.

Un, tiklīdz tas notika, es saliku rokas uz krūtīm un neapšaubāmi paziņoju, skatoties tikai uz Kharlamovu:

– Tev ir desmit minūtes, lai sagatavotos, paņemtu bērnu un aizietu. Vai arī es to izdarīšu! Jūs mani neatturētu ar varu, lai es varētu noslaucīt kāda cita bērna dibenu, vai ne? Vai arī jūs? Tātad kapteinis Sviridovs šajā laikā tālu netiks…

8. nodaļa

Igora pleci nolaidās. Viņš paskatījās uz māti un jautāja:

– Lūdzu nāc ārā, es gribu vēlreiz visu pārrunāt ar sievu…

– Deviņas minūtes! – es uzreiz atbildēju, izaicinoši uzmetot skatienu pulkstenim.

Конец ознакомительного фрагмента.

Текст предоставлен ООО «Литрес».

Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.

Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.