Nodevība. Es atmaksāšu!

9. nodaļa

– Tavs ķermenis pret manu naudu. Tu uzvarēsi – un es samaksāšu tavas parādsaistības citiem spēlētājiem, un pēc tam, iespējams (mēs par to vēl apspriedīsimies), es apmierināšu tavas vajadzības un piedāvāšu tev ievērojamu maksājumu to atmaksai. Es vinnēju – un tu apmierini manas vēlmes, kā es to darīšu. Vietā, ko es pateikšu, un laikā, ko es noteikšu.

– Es joprojām varu izlīdzināties! Es vienojos ar pārējiem…

– Žēl, ka tas pie jums nonāca pārāk vēlu! Atvainojos…" Viņš apstājās, izvilka no kabatas telefonu, paskatījās uz ekrānu, uz kura mirgoja ziņa, un gaļīgi pasmaidīja. – Jā! Tas ir mazliet vēlu. Jau labi tevi pazīstot, es biju proaktīvs un tikko izpirku visu tavu šodienas zaudējumu. Tagad esmu jūsu vienīgais kreditors. Nu? Kas tas būs? Karš vai kauns?

– Tas, kurš starp karu un kaunu izvēlas pēdējo, saņem gan kaunu, gan karu......

– Es priecājos, ka jūs to saprotat.

– Tad, tā kā man nav daudz izejas… Muļķis vai punkts?

– Viss ir iespējams, Jeļena Georgijevna. Bet vēlāk, kad pienāks atskaites laiks. Kad vai nu es būšu muļķis, vai arī tu… es… es ceru, ka mēs vēlāk runāsim par dažiem seksa variantiem. Pagaidām vienkārši spēlēsim pokeru. Šodien tev tik ļoti nepaveicās pokerā, ka es ceru uz nelielu kompensāciju no likteņa. Vai otrādi.

– Kartes, viskijs, divi ieroči… – es sāku jautri, lai gan iekšēji viss bālēja: viņš, ko, vai viņš plāno nodarboties ar anālo seksu mana zaudējuma gadījumā, ja viņš tā runā par "punktu"?....

– Es varu jums piedāvāt tikai vienu mucu, bet apliecinu: tā jūs pilnībā apmierinās, – Stass uztvēra skaļi teikto un pēc tam pāris reižu iebakstīja mēli savā vaigā no iekšpuses, darīdams kaut ko pilnīgi vulgāru.

Un tieši šī – šī negaidītā, parasti ļoti atturīgajam Staņislavam Dmitrijevičam Smirnovam negantā rupjība – manī kaut ko aizdedzināja. Pirms tam, pat dejojot, pat piedaloties ar viņu vārdiskā pikošanās, es jutos gandrīz izdzisis, miris, nogalināts ar savu pēdējo un absolūti apkaunojošo neveiksmi. Pēdējā vīra nodevības virtenē, bērna zaudējums un tagad arī mans mīļākais bizness, ko es šovakar, šovakar, šajā vietā, biju noslīcinājusi, zaudējot kārtīm… Tātad man nebija ko zaudēt.

– Paskatīsimies, – es mājienu Stasam. – Pokers? Pieņemsim pokeru.

Sākumā tas negāja tik labi. Es vēlos, lai man izdotos nomierināt nervus un savākt domas. Bet tas neizdevās tik labi. Uz spēles bija likts pārāk daudz. Es ieskatījos sava vizāžista mierīgajā sejā. Viņš, atšķirībā no manis, bija nesatraukts, kā īsts angļu džentlmenis. Un kurš gan būtu iedomājies, ka šādu vīrieti, kuram droši vien aiz viņa skraida ganāmpulki meiteņu, interesē nevis kāda mīļa jauna meitene ar kājām no ausīm un neviltotu skatienu, bet gan es: Jeļena vairs nebija Panšina, bet atkal Jegorova – sieviete, kas bija mazliet jaunāka par pašu Stasu, kolēģe biznesā… Savā veidā.....

Nē, protams, bija smieklīgi salīdzināt apjomus, ar kādiem strādāja Stass Smirnovs, ar apjomiem, ar kādiem es strādāju pat savos finansiāli veiksmīgākajos periodos, bet… Bet varbūt, tikai vienu reizi, tieši tagad, man varētu laimēties, ne Stasam, kurš bija slavens ar savu veiksmi, bet man…

Nu? Jā, protams! Ja vēlaties, lai Dievs smejas, sāciet plānot!

Kad piekritu pretinieka mežonīgajam un tāpēc šķietami vieglprātīgajam piedāvājumam kaulēties ar mani, es patiešām naivākajā veidā ticēju, ka veiksme mani neatstums. Nu nevar taču būt, ka visu laiku kāds bezgalīgs pīķis. Liktenim jāgriežas nevis pret mežu, bet pret mani, vismaz tagad, vismaz atbildot uz šādu brīnumainu piedāvājumu no vispār nepazīstama cilvēka! Ak, cik forši būtu tagad viņam uzspļaut uz deguna, viegli un skaisti uzvarēt, un tad aiziet… Lai jau tur, aiz kluba sliekšņa, sāktu plēst matus, sist histērijā un domāt par ziepēm smaržīgām un virves pūkainām, jo pazaudēta nolādēto kāršu lieta visu manu stulbo dzīvi....

Un, ja viņš to nedara? Ko darīt, ja Stass uzvar?

Es atcerējos vulgāro viņas mēles ieslīdēšanu viņa mutē, vārdu "punkts" un tam sekojošo mājienu. Nekādā gadījumā!

Es novērtēju savas kāršu izredzes, mēģināju kaut ko nolasīt no Stasa bezrūpīgās sejas, neizdevās, atmetu vājās kārtis, nopirku divas pretī, paskatījos uz tām un iekšēji nopriecājos: viss. Tā nu viss. Finita la, kā saka.

– Vai mēs atvērsim? – Stass jautāja, šķiet, visu saprotot.

Atbildē es tikai aizkaitināti pamāju ar roku, un tad nometu kārtis uz galda.

– Žēl, domāju, ka ballīte būs interesantāka, – ar skaidri nolasāmu gandarījumu teica Stass un arī atvēra to, kas bija viņa rokās.

"Flush royale" mirdzēja ar spilgtām sirsniņām no devītnieka līdz uzvarējušajam karalim, un es aizvēru acis. Kāršu parāds ir goda parāds… Aha! Kas, pie velna, ir gods, ja…?

– Es gaidu jūs, Jeļena Georgijevna… Mmm… Un es labprāt atrisinātu visus jautājumus jau tagad, bet… lietas, lietas. Tāpēc darīsim to rīt. Vakarā. Teiksim, pulksten septiņos, – pieceļoties no galda, Stass garlaikoti teica. – Mēs vienosimies par vietu un… mēs to izdomāsim.

Es pacēlu galvu: šis blēdis, kuram es pats savas mežonīgās muļķības dēļ nupat biju zaudējis ne tikai savu biznesu, bet arī pats sevi, skatījās uz mani, un viņa zilajās, bet nebūt ne naivajās acīs nebija ne garlaicības, ne pirms pāris minūtēm paustās laiskās nožēlas par "neinteresanto ballīti", – tikai nepacietīga, alkatīga vēlme. Velnišķīga ellē!

10. nodaļa

– Atvainojiet, bet rīt es nevaru," es teicu, cenšoties, lai tas neizklausītos pēc gļēvulības, bet vairāk pēc lietišķu jautājumu apspriešanas. – Darīsim to rītvakar. Arī septiņos.

– Labi. Bet tad, ja tas ir tikai birojā. Citādi manā laika grafikā tas neizdosies. Man ir tikšanās pirms un tikšanās uzreiz pēc tam.

Es saspiedu zobus, saprotot, ka šajās spēlēs nespēju viņu pārspēt. Un viņš to spēlē! Viņš varētu izmantot ragus, tas parazīts. Un ne tos ragus, kuru dēļ citus vīriešus sauc par ragainiem, bet tādus… velnišķīgus. Un asti. Ar sirdi galā… Un, kad tu uz viņu paskaties, viņš ir tīrs eņģelis.

Kuce.

Tātad Smirnova kunga plāns darbdienas vakaram pēc rītdienas ir šāds: biznesa tikšanās, tad mani kaut kur izklāt uz biroja dīvāna un pēc tam atkal risināt svarīgus biznesa jautājumus? Vai viņš to var izdarīt? Es nopriecājos un ar riebumu atzinu savu vājumu: šis tas izdosies.

Atlikušo nakts daļu pavadīju, skatoties uz sirds karaļa karti, uz kuras aizmugures Stass bija neuzmanīgi uzrakstījis adresi (it kā es to nezinātu!) un laiku (varētu domāt, ka man bija iespēja to aizmirst!). Un arī, godīgi sakot, es biju piedzēries viskaunīgākajā veidā, dzerot konjaku, ko biju nopircis pa ceļam uz mājām, un dzēru savas problēmas. Rīts bija prognozējami nedraudzīgs, bet galvassāpes man izdevās pārspēt ar tabletēm, tāpēc uz darbu savā māju uzņēmumā devos diezgan priecīgs.

Es uzreiz ieskrēju virpulī: piegādes, piegādes, pirkumi, pirkumi, pirkumi, bolloki, Dievs, piedod man… Ups! Un bija pusdienas laiks. Nedaudz samulsis, es izdomāju un pasaucu Natašu malā:

– Klausieties, vai jums ir adrese, kur atrast pienācīgu skaistumkopšanas salonu ar holistisku pieeju? Ziniet, vienkārši viss.

– Ak, – Nataša uzacis uzacis uzacis. – Kas notiek?

"Tu deries!" – nodomāju sev, un es tikai klusi viņai pasmaidīju. Es negribēju viņai teikt, ka rīt iekāpšu liftā un braukšu uz mūsu daudzstāvu mājas augšējo stāvu, lai… Ak! Lai veltītu pāris stundas (vai cik stundas viņš plāno?) mīlēšanās ar manu saimniek.....

Nataša man deva salona adresi, kurā viņa regulāri ieradās, un pēc mana lūguma pierakstīja mani arī uz rītdienas rītu pie pazīstama meistara. Nu, vismaz kaut ko. Vismaz šeit kaut kādas atsevišķas pūles nebūs jāpieliek. Nebija šaubu, ka man noteikti būs vajadzīgi kosmētiķa, vizāžista, friziera (arī intīmā) pakalpojumi, tā ka vismaz šajā gadījumā man nebūs jāšaustās, man nebija jāšaubās.

Pēc rīta procedūrām ātri ieskatoties savā ķermenī, atklājās acīmredzamais: šķiršanās procesa laikā, kas mani vairākkārt bija iedzinis drūmumā un vispārējā naidā pret visu cilvēci vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā, es biju sevi sakropļojusi. Vai varbūt tas ir labi? Varbūt tikai šādā veidolā uz "randiņu" pie Gaismas Smirnova kunga un parādīties uz "randiņu" pie Smirnova kunga…? Viņš grib manu ķermeni bez manis? Nu, lai viņš to dabiskā veidā dabū, tādu, kāds tas ir!

Diemžēl! Uzmundrināt sevi ar šādiem plāniem es varēju, cik vien gribēju, bet tiešām parādīties Stasa Smirnova priekšā ar krūmu uz bārdas, nesakoptiem papēžiem un novārtā atstātu manikīru…? Ak, nē! Nekas cits, tikai ne tas! Es varu (un man vajadzētu!) kaunēties par savām narkotikām, bet ne par to!

Jā! Es biju izlēmis! Es biju gatavs turēt savu vārdu un atdot Stasam savu zaudējumu, kā mēs bijām vienojušies, bet… Bet cik neērti es jutos! Es jutos kā sūds! Un, atklāti sakot, es biju bailīgi nobijies. Man nebija lielas pieredzes intīmās lietās. Agri apprecējos ar savu toreiz mīļo mīļoto Maksimu, un kopš tā laika duci gadu manā dzīvē bija tikai viens vīrietis. Viņš. Mans vīrs. Kurš, kā nesen atklājās, nemaz nebija man uzticīgs.....

Es nevarēju aizmigt, tāpēc atkal aizgāju pa slidenajiem slīpumiem – aizgāju uz internetu, lai lasītu sieviešu forumus. Un ne tikai lasīju. Man bija ļoti spēcīga vēlme pajautāt, uzzināt, saprast, kā citi būtu rīkojušies manā ne visai ierastajā vietā. Interneta brīnišķīgā anonimitāte ļāva man runāt par jebko, nebaidoties, ka no rīta saņemšu kalnu tenku un slīpu skatienu, tāpēc es nolēmu to darīt.

"Es zaudēju kārtīm vīrietim. Tā bija seksa spēle. Ko darīt?" – Es uzrakstīju un ar saspringtu sirdi nospiedu pogu, lai izveidotu diskusiju pavedienu.

"Muļķības," uzreiz atbildēja kāds avatārs melnā cepurē ar platām malām.

"Vai pats cilvēks ir labs? Vai krokodils?" – uzrakstīja (un tieši tā tas arī ir!) cits.

Es padomāju un atbildēju godīgi:

"Tas nav mans sapņu tips. Bet no formālā viedokļa – ļoti."

"Noteikti muļķības," uzreiz iespraucās tas cepurē.

"Ak, mans Dievs, vienkārši ej un drāzies pats. Tas ir gabals kūka!"

"Kur ir vietas, kur izskatīgi vīrieši spēlē kārtis, lai spēlētu seksu? Es sevi tā pazaudētu! Es tā zaudētu!"

"Tev nav krusta. Ko jūs iesakāt darīt sievietei? Jums jādodas uz policiju!"

"Es tev saku, ka viņa muļķojas. "Viņa ir nepietiekami izstīdzējusi un neglīta. "Viņa vienkārši sēž un sapņo. Turpini sapņot, idiote!"

"Tu muļķis!"

"Un es dotu…"

"Meitene, iepazīsimies. Mani sauc Murads. Kur tu dzīvo? Vai vari man nosaukt savu numuru?"

Un tad bam! – dzimumlocekļa fotogrāfija pilnā augumā. Tā dzimumlocekļa fotogrāfija, par kuru esat tikai dzirdējuši?

Es nopriecājos par piedāvāto "laimi", nervozi pasmējos, aizvēru cilni un atslējos uz spilveniem.

11. nodaļa

Interesanti, kāds dzimumloceklis ir Stasam Smirnovam? Vārpsta, kā viņš pats to definēja. Taukains? Plāns? Garš vai ne? Ko darīt, ja tas būs ne tikai neērti, bet arī sāpīgi…? Bet viņš taču nav sadists, lai… Lai gan… Ko viņš teica par spēli "punkts"? Ka viņu interesē arī šis formāts? Māmiņ! Tas tiešām sāpēs! Bet kā gan es to varēju zināt, ja tas nekad agrāk nav noticis? Un es esmu dzirdējusi, ka pirms šādas lietas ir jātaisa klizma, un es to noteikti negrasos darīt. Jājebst viņš un viņa izlēcieni!

Ko darīt, ja jums tas patīk? Un ar ko vēl var izmēģināt dažādas lietas? Kaut ko tādu, ko tu nekad neuzdrošinātos darīt ar mīļoto vīrieti, ar kuru viss ir nopietni? Ar ko citu, ja ne ar šādu, kad tīri līgumiskā seksā? No otras puses: kas ir slikts, ja divi pieauguši cilvēki vēlas dažādot savu fizisko baudu? Nekas. Bet tas ir tad, ja tas notiek pēc abpusējas vienošanās, bet šeit tā ir… Un šeit jums ir pilnīga brīvība un nav ko zaudēt!

Tas joprojām bija gan smieklīgi, gan mulsinoši vienlaikus. Es sēdēju pie datora un pēc tam gulēju gultā, pierunājusi sevi nedaudz izgulēties, un nervozi ķiķināju. Un, tikai iemigusi, es domāju par kaut ko citu: ka patiesībā viss bija tā, ka par šo atkal dziļi naktī ievilkto vakaru, kas varētu būt kārtējie ilgas un drūmuma svētki garā līdzīgu svētku sērijā, par savu vīru-izdevēju un mūsu nedzimušo bērnu, es nedomāju, vienreiz.....

Labi, es to izdarīju. Bet ne tikai par to un ne par ko citu! Un par to vien Stasam Smirnovam var pateikties. Un par pārējo… mēs tiksim galā!

* * *

– Tu izskaties tā, it kā es tevi grasītos nogalināt, nevis izdrāzt, – Stass teica pēc tam, kad noteiktajā laikā iegāju viņa kabinetā un cieši aizvēru aiz sevis durvis. – Aizveriet. Mums taču nav vajadzīgi papildu liecinieki, vai ne?

– Labi," es murmināju un pagriezu atslēgu. – Kur es braucu?

– Vispirms tur," Stass pamāja ar roku uz durvīm aiz sevis. – Uz plaukta bija tīri dvieļi.

Gatavojos teikt, ka vanna man nav vajadzīga – es jau biju sagatavojies gaidāmajai grēksūdenei, pēc darba braucot mājās, bet tad manā tukšajā, zvana pilnajā galvā uzplaiksnīja gļēva doma: brauciens uz vannas istabu varētu ļaut man vismaz nedaudz ilgāk atlikt "brīdi X".

– Es tikai kaut ko pabeidzu, – Stass turpināja nedaudz izklaidīgi un šķirstīja dažus papīrus.

"Kuce!" – Es dusmīgi nodomāju un dusmīgi aizsoļoju virzienā, ko viņš bija norādījis.

Vannas istaba, kā jau varēja gaidīt, bija grezna. Es nomazgājos dušā, atkal pievēršot īpašu uzmanību noteiktām ķermeņa daļām (dārgās mātes!), noslaucījos ar biezu, pūkainu dvieli un jau kuro reizi nostājos pirms spoguļa, mēģinot paskatīties uz sevi, uz savu ķermeni it kā no malas, caur tā vīrieša acīm, kurš tagad sēdēja blakus istabā un izlikās, ka viņam nemaz nerūp, kas notiks. Tiešām izlikās, vai ne? Vai arī viņš izlikās?

Sašutusi uz sevi par šo muļķību, es apņēmīgi uzvilku biksītes un krūšturi… Un atkal sastingusi ieskatījos spogulī. Tas bija tas pats erotiskais komplekts, ko es, naivā muļķe, biju izvēlējusies īpašam gadījumam – lai iepriecinātu vīru viņa dzimšanas dienā. Pēc tam, kad datums bija pagājis un es acīmredzamu iemeslu dēļ nebiju uzaicināta uz svinībām, es pārdevu pulksteni, ko biju iegādājusies kā dāvanu viņam. Bet apakšveļa man joprojām ir. Tāpēc, kad šodien domāju par to, ko ģērbšu, lai dotos uz Smirnova kunga biroju, neapdrukātais komplekts šķita ideāls risinājums. Ja es tajā nodotos citam vīrietim, es atriebtos arī Maksam, lai viņš varētu noņemt savu locekli. Vismaz šādā veidā, citas iespējas trūkuma dēļ.....

Gan biksītes, gan krūšturis lieliski pieguļ (ne velti tās maksā tikpat, cik ceļojums uz Mēnesi). Caur plānajām mežģīnēm varēju saskatīt savus krūtsgaliņus un šauro matiņu strēmeli, ko skaistumkopšanas salona darbiniece bija atstājusi uz maniem matiņiem. Tas tiešām bija ļoti labi! Un tomēr pati doma, ka jau pēc dažām minūtēm svešinieks skatīsies uz mani šādu – izģērbtu, gatavu piepildīt savas intīmās vēlmes, lika man drebēt.

Klusu lamājoties, es pabeidzu ģērbties, uzvilku uz sevis visu, ar ko biju atnākusi, tad kādu brīdi stāvēju, turot durvju rokturi, bet neuzdrošinoties to pagriezt… Jā, bija atklāti bail atstāt vannas istabu, bet kādas bija manas iespējas?

– Tas ir nevajadzīgi, – Stass nekavējoties komentēja manu izskatu un ar pirkstu aizskāra manas drēbes.

Viņš jau bija pārcēlies no galda uz platu, dārgu ādas krēslu un tagad sēdēja, uzmetis kāju uz kājas, vicinot stilīgā kurpes pirkstgalu, izliekoties par stoiku un džentlmeni – viskijs smagā kristāla glāzē, auksti vērtējošs skatiens zem skropstām… Trūka tikai cigāra, bet Stass Smirnovs, cik es atcerējos, nesmēķēja.

– Novelciet drēbes, Jeļena Georgijevna. Un šurp, lūdzu. Vispirms es gribētu jums ieteikt… mmm… iepazīties… ar jūsu enerģijas objektu, tā teikt. Jūs varat paņemt spilvenu no dīvāna, lai būtu ērtāk.

Man nebija jājautā "kāpēc" – žests, ar kuru bastards norādīja uz grīdu pie savām kājām un tad uz savu skrepi, bija pietiekami daiļrunīgs. Tātad spilvens – zem ceļgaliem, lai es varētu tuvāk saskarties ar "objektu". Un tad? Mucīt? Kā citādi? Viņa dzimumloceklis nebija mākslas darbs kaut kur mākslas galerijā, lai to tikai apbrīnotu!

Man uzreiz izžūda mute, kā pēc paģirām. Un arī pēkšņi kļuva skaidrs, ka līdz pat pēdējam brīdim, pat dušā, mazgājoties starp kājām, es joprojām cerēju uz iecietību no šī man simpātiskā, tīri cilvēciskā, šķietami nebūt ne ļaunā un, iespējams, pat pieklājīgā cilvēka. Es sapņoju, ka Stass smejas, vicina roku un iesaka man visu aizmirst kā briesmīgu sapni. Tad, protams, man būtu jāatmaksā viņam kā citādi, ar naudu, bet… Bet viss izrādījās citādi: Stass pamāja ar roku, tikai viņš to nevis atlaida, bet… nolika. Uz ceļiem viņa priekšā.

12. nodaļa

Manā galvā virmoja dusmas un aizvainojums, lai gan aizvainoties varēja tikai uz sevi. Uz šī adrenalīna viļņa es ātri atbrīvojos no blūzes, atkailināju un novilku svārkus, aizliku rokas aiz muguras, lai atkailinātu krūšturi… un sastingstu, jo Stass pēkšņi teica: "Apstājies.

Viņa balss skanēja dīvaini. It kā kāds neredzams cilvēks būtu viņu satvēris aiz rīkles un aizdusinājis, aizvien ciešāk saspiežot pirkstus.

– Pagaidām atstājiet to uz jums. Mmm… Godīgi. Es to nebiju gaidījis.

– Vai jūs domājāt, ka es valkāšu violetas biksītes ar vilnas drānām?

– Nē. Es nezinu. Tam nav nozīmes. Vienkārši dari to. Pārstājiet vilcināties.

Neņemot vērā ieteikumu paņemt spilvenu (es nebiju harēma meitene!), es piegāju pie viņa, klabinot laivu papēžiem, un nokāpu uz ceļiem.

– Vai es varu attaisīt jūsu skrepi? Vai jūs to varat izdarīt pats? – Stass tagad skatījās uz mani, un es no tik tuvas attāluma varēju redzēt, cik bieži viņa kreklā apslēptās krūtis uzpūšas.

Vai arī viņš ir noraizējies? Vai tikai satraukums?

– Es varu to izturēt. Tā nebūtu pirmā reize.

Iestājās pauze. Kā trusis uz boa, es paskatījos Stasam starp kājām… Un šī pēkšņā doma par "boa" mani pilnīgi izsita no ierindas: kas, ja tas patiešām būtu… bagātīgs, kā daži pornoaktieri? Man vairs nebija spēka turpmākai neziņai, un es aizsniedzos pēc viņa biroja bikšu jostas. Stass neiejaucās, bet arī nekādi nepalīdzēja – viņš sēdēja, vēroja, ik pa brīdim iedzerot no savas glāzes… Nē, kāda kuce!

Mani pirksti trīcēja, tāpēc pagāja brīdis, kamēr aizsprādzu sprādzi un pēc tam zem tās paslēpu pogu. Taču rāvējslēdzējs šķīrās it kā pats no sevis, atklājot nedaudz saburzīto kreklu un zem tā sniega balto apakšveļu.

– Un jums ir jāapmeklē vannas istaba… vai nav pienācis laiks?

– Paldies, es biju. Tieši pirms jūs ienācāt. Tātad tas ir diezgan higiēniski. Un tas ir pilnīgi standarta. Šajā ziņā nebūs nekādu pārsteigumu, tāpēc nekavējieties.

Taču bija kāds pārsteigums. Un tas bija patiesi nepatīkams. Pirmkārt, izrādījās, ka Stasa Smirnova dzimumloceklis nemaz nedomāja stāvēt, un, otrkārt, pat tik atslābis tas man šķita liels. Un kas tagad? Vai man tas ir jāgludina, lai tas kļūtu spēcīgāks?

Tas, ka man būtu jādara viss, lai Stass pēc tam varētu mani izdrāzt, sagādājot sev baudu, šķita klaja ņirgāšanās.

– Kāpēc es tev esmu vajadzīgs, ja tu mani pat negribi? – pajautāju, izjūtot idiotisku, nesamierināmu aizvainojumu, un, to izmēģinot, iebakstīju ar pirkstu svešā ķermenī.

– Es to daru. Kāpēc gan es negribētu? Es negribētu. Labi. Vienkārši seksā, tāpat kā pokera spēlē, jums ir jākontrolē savas emocijas, Jeļena Georgijevna. Piedodiet man par šo nelūgto lekciju un turpiniet ar to. Es domāju, ka blowjob jums ir tikpat jauns kā vīrietim bikses attaisīt. Tēja, es neesmu pirmais vīrietis tādas skaistas un drosmīgas sievietes kā jūs dzīvē. Vai pat desmitais.

Es dusmīgi paskatījos uz viņu, negaidot, ka viņam atklāju savas intīmās biogrāfijas detaļas, bet viņš pēkšņi neticīgi noapaļoja acis un izklaidīgi uzacis uzacis izlocīja:

– Baaah… Vēl viens pārsteigums… Ne ar ko citu, bet ar to tavu vīru kretīnu…? Man vajadzēja zināt agrāk… Hmmm… Tas ir likteņa vērts nākotnē, bet tagad īsti nav īstais laiks. Jebkurā gadījumā es būšu pagodināts jūs sagraut, cik vien man spēkos. Nāciet, iesim uz priekšu. Es negribētu pārcelt mūsu tikšanos uz nākamo dienu, ja mēs visu nepaspēsim izdarīt tajā diemžēl mazajā logā, kas man šodien ir atvēlēts.

"Kuce!!!"

Pirms pirmo reizi pieskārāmies ar lūpām cita vīrieša loceklim, es aizturēju acis un pat aizturēju elpu. Bet, ja acis visa šī… procesa laikā varēja palikt aizvērtas, es bez skābekļa ilgi nevarētu iztikt. Tāpēc, mazliet sastrīdējusies ar dabu, es ievilku gaisu un ar to arī vīrieša ķermeņa aromātu, no kura, patiesībā, zemapziņā un izvairījos. Taču viss izrādījās ne šausmīgi: smaržoja ziepes un tikai nedaudz kaut kas muskusains, pikants, bet diezgan patīkams. Un arī citu cilvēku miesas garša nebija nepatīkama.

Kaut kā biju pārliecināta, ka pēc Maksa jebkurš cits vīrietis šķistu ne tikai svešs, bet arī pretīgs. Izrādījās, ka tā nebija. Tas nebija gluži "pretīgi", tas ir skaidrs.

Palīdzēdama sev ar roku, es iebāzu Stasa locekli mutē… Un no uztraukuma es to izdarīju, manuprāt, pārāk strauji, jo uzreiz aizrīdījos, aizrīdamies. Bet pēc tam gāja vieglāk, un vīrieša roka, kas drīz vien gulēja man uz pakauša, neiespieda un netraucēja, bet gluži otrādi, nemanāmi vadīja mani un kaut kā pat nomierināja, glāstot mani ar pašiem pirkstu galiem.

Vai man sperma ir jānorij vai…? Bet nekas tāds nebija vajadzīgs. Drīz vien man tika pateikts īss "pietiek". Tad, atkāpjoties atpakaļ, es ieraudzīju sava darba rezultātu: Stasa loceklis, spīdošs no siekalām (manām!), tagad lepni stāvēja, raugoties uz griestiem, ar mazu galviņu, salīdzinot ar vārpstas biezumu pie pamatnes.

– Tev lieliski izdodas, – maigi sacīja Stass un pēkšņi pārlaida īkšķi pāri manai apakšējai lūpai.

Es nevilšus atcirtu, noslaucīju muti ar plaukstas aizmugurējo daļu, paskatījos Stasa sejā, kas sēdēja turpat, ieraudzīju pazīstamo aicinošo, karsto skatienu un pēkšņi sajutu, ka sārtoju kā kāda lauku meitene pirmajā randiņā.

– Kas tagad? – Es nopriecājos, slēpjot savu apjukumu un bailes aiz rupjības.

– Nākamais? – Stass atliecās un alkatīgi pasmaidīja. – Nākamais ir pats saldākais, Jeļena Georgijevna.

13. nodaļa

– Pārstājiet mani saukt pēc tēvvārda un vārda! Šādos apstākļos tas ir mazliet mežonīgi!

– Labi. Lai ko jūs teiktu. Tagad, mana skaistā zaļais Elena, tu tagad sēdēsi man klēpī un aizliksi rokas aiz muguras. Lai tev pat neienāktu prātā traucēt man pētīt tavu ķermeni, ko tagad tik vilinoši slēpj mežģīnes. Tā, uz sāniem… un izstiep kājas.

Es darīju, kā viņš man teica, un uzreiz sajutu viņa karsto elpu uz kakla. Tik tikko pamanāmi pieskāries manai ādai ar lūpām, Stass nesteidzīgi vilka līniju no mana pleca līdz krūtīm un atpakaļ, un tad es ieraudzīju, kā viņa pirksti nesteidzīgi pārlaidās pāri mana krūšturis malai.

Pirmais pieskāriens manam krūtsgals bija tik spilgts, ka es neviļus satriecos.

– Jūtīga meitene, vai ne?

Es viņam, protams, neatbildēju, bet zvērēju sev, ka nekad vairs nedarīšu viņam ne vēsts, ne nopūtas, ne nopūtas, ne aizkustinājuma, nedz arī kaut kā aizrāda, kā viņa rīcība mani ietekmē. Nē! Tas nenotiks!

Tikmēr viņa pirksti turpināja berzēt manu krūtsgali, kas tagad tirpstēja asinīs. Kad viņš bija sasniedzis, ko vēlējās, Stass to pašu izdarīja ar otru krūti, un tad noņēma manas krūšturis plānās mežģīņu krūšturis. Tās aizķēra, paceļot manu krūti, tā ka mani uzbudinātie krūšu sprauslas tagad bija nedaudz izvirzījušās uz augšu un uz priekšu.

– Kādas tās ir…

Stass pat nepateica, bet izelpoja, nolieca galvu, un pēc sekundes vienu manu krūti saspieda viņa plauksta, bet otras krūts krūtsgals sajuta viņa mutes karsto un mitro pieskārienu. Stass sūca un berzēja, saspieda un laizīja, saspieda un saspieda, un pat viegli iekožot mani, liekot man maigi nopūsties.

Tūlīt viņa roka, kas pirms tam bija mocījusi manu krūtsgali, noslīdēja lejup, paslīdēja zem biksīšu mežģīnēm un ienirusi starp kājām…

– Es domāju, ka mums šeit ir kāds, kurš ir gatavs doties tālāk.

Pirksts, kas šķita ļoti karsts, apņēma manu klitoru, pavirzījās tālāk un pēkšņi brīvi iegrima manā ķermenī, ar saprotamu vieglumu slīdot pa mitro…

– Ja tas tā ir, tad celsimies. Jūs atradīsiet prezervatīvus augšējā labajā atvilktnē. Atnes tos man. Nē! Nepiestipriniet neko pie sevis! Atstājiet tā, kā ir.

Kad es piecēlos, paskatījos uz sevi. Manas krūtis, ko bija pacēlušas uz leju nobīdītas krūšturīša bļodiņas, nekaunīgi spīguļoja uz ņieburiem, bronzas cirtas uz kaunuma bija redzamas zem biksīšu malas… Tas bija patiešām "skaisti"! Uztraukums atkāpās, atkal nāca kauns, bet nebija ko darīt, un es paklausīgi aizgāju pie biroja saimnieka galda, atradu tur prezervatīvus (vai viņš tos vienmēr glabā kabinetā šādu tikšanos dēļ?) un tikai atpakaļceļā pēkšņi sapratu, ka esmu ne tikai kaila, bet arī nepieklājīgi pusapģērbusies un ka tagad eju pie sveša cilvēka, vispār, pie vīrieša, kurš sēž ar uz mieta stāvošu locekli un gaida "banketa turpinājumu". Un es gāju ne tikai velti, bet lai… Shit.....