- -
- 100%
- +
1. nodaļa
Es pieļauju, ka tas varētu būt anekdotiski smieklīgi. Bet es nemaz nesmējos, bet mans vīrs Maksims. Kails.
Un kāda meitene.... Arī kaila… Un tas viss tepat – manā dzīvoklī, manā guļamistabā, manā gultā un uz manām šļūktām palagiem!!!!! Abi sastinga, skatīdamies uz mani. Un tad meitene pēkšņi atvēra muti un kliedza tik skaļi, ka es nevilšus ievilku galvu, iznākdams no stupora, kurā biju iekritusi, ieraugot Maksu… Maksu! Un to!
– Lenka. Lenka! Tu saglabā savaldību! Mēs esam inteliģenti, pieauguši un saprātīgi cilvēki! – Maksims sažņaudzās, mēģināja atkāpties no meitenes, uz kuras gulēja atzveltnē, bet kaut kādu iemeslu dēļ viņam tas neizdevās un viņš pēkšņi apgāzās kopā ar viņu tā, ka viņa atradās starp mums. Viņš apklusa… Meitenes pakaļa, atšķirībā no Maksa apmatotās, bija plika, sulīga un sārta.... Es varēju viņai trāpīt ar triecienu! Visa šī "skaistuma" īpašniece paskatījās uz mani pāri plecam un vēl skaļāk kliedza: – Nogalini! Killer! Pie tā viņa arī izlocīja kājas kā tarakāns, paraustīja rokas, un, pats galvenais, viņas sejā bija tāds šausmu pilns skatiens, ka es pat pagriezos, lai paskatītos, vai aiz manis stāv kāds tik murgains cilvēks. Koridors bija prognozējami tukšs, bet es pati atspoguļojos lielajā spogulī. Un uzreiz kļuva pavisam skaidrs: tā biju es, es pati, kas savu vīru un viņa kundzi nobiedējusi līdz neprāta stāvoklim. Un pat ne jau ar to, ka pieķēru viņus atgriežamies mājās nevis kā pēdējā laikā ierasts – tajā nakts pusē, bet dienas vidū. Nē. Tas bija tāpēc, ko es turēju rokās.
Ar cirvi! Tas, starp citu, bija iemesls manai pēkšņai parādīšanai neparastā laikā. Viņš un pārsteigums, ko grasījos sarūpēt savam vīram vīram – satriecoši erotisku mežģīņu apakšveļas komplektu, ko biju iegādājusies Maksa dzimšanas dienā, lai iepriecinātu viņu ne tikai ar jauno dārgo pulksteni, bet arī gultā. Veļa, protams, bija manā somā, bet cirvja......
Redziet, vienai no manām darbiniecēm tas bija nepieciešams. Nataša sāka ar mūsu vīriešu iztaujāšanu birojā, un tad izrādījās, ka maniem mačo padotajiem nekas tāds nav – viņi visi, redziet, bija pilsētnieki, nevis mežabrāļi. Un tajā pašā laikā ne santehniķi, ne galdnieki un vispār ne kādi remontstrādnieki, bet – ņemiet augstāk! – pieredzējuši pārdevēji un loģistikas speciālisti. Protams, pēc tam es viņus mazliet nopēsu, iedomājoties, ka viņi izsauc "vīru uz stundu" un satiek viņu priekšautiņā; viņi atbildē nopūtās un neērti pasmējās, bet lieta tomēr beidzās ar to, ka es Natašai no mājām atnesu cirvi.
Un tagad tas notika tā, ka manā diezgan saspringtajā darba grafikā bija formāta logs "ne šeit, ne tur", un es nolēmu mest mājās savu ilgi gaidīto pārsteigumu manam vīram, un tajā pašā laikā un "rīks". Un nu es stāvēju uz laulāto guļamistabas sliekšņa, pāris soļu attālumā no gultas, kur vīrs drāzās ar kādu meiteni, un rokās turēju cirvi.....
– Len! Es visu paskaidrošu. Neuztraucieties.
– Pamagitaj! Viņi mani nogalina!
Kāda ir šī dziesma? "Un viņš abus nogalināja ar cirvi, un tad aizgāja dzert alu. Tsk-tsk-tsk!" Aha!
Tomēr es nevarēju atturēties no nervozas smieklu lēkmes, bet aizgāju garām vīram un viņa lūkām uz balkonu, kur tēva atvilktnē, ko biju mantojusi kā pūru (kā tēvs mīlēja jokt), parasti atradās cirvis kopā ar visu pārējo nepieciešamo, un tad atgriezos savā istabā un pat atradu spēkus apsolīt:
– Es tevi nenogalināšu. Ir pārāk grūti pēc tam notīrīt asinis no sienām un grīdas. Bet tu, Maksims, izdarīsi man pakalpojumu – vismaz izņem savu locekli no viņas. Tas neizskatās labi.
– Len. Len, es nevaru. Viņa ir… Mēs… Es nevaru to darīt. Len, lūdzu, Dievs, palīdzi man!
– Ko jūs domājat ar to, ka jūs to nevarat izdarīt? Es gribu teikt, palīdziet⁈ Jūs taču jokojat, vai ne⁈.
– Maxinka, glāb mani! – Kaila meitene joprojām kliedza, joprojām gulēja uz mana vīra ar viņa locekli in.....
Ugh! Es negribēju domāt par to, kur viņš atrodas, un vēl jo mazāk skatīties uz to. Bet man nācās to darīt. Jo izrādījās, ka Makss patiešām bija iesprūdis savā saimniekā. Patiesi un patiesi iestrēdzis. Sieviete-ārste no ātrās palīdzības, kuru man (man, kucei!) arī nācās izsaukt šiem diviem, teica, ka jā, tā gadās. No nerviem.
– Jūs pārsteidzāt viņus ar savu parādīšanos. Acīmredzot negaidīti, ja es pareizi saprotu kopējo ainu.
– Jums ir taisnība. Ko mēs tagad darīsim?
– Kastrācija, – ārsts paraustīja plecus, paskatījās uz savu feldšera partneri, un tā, slēpjot smieklīgās acis, izlēmīgi pieskārās un ar nagu nokasīja viņam kaklu.
– Kā… kastrācija…? Kāpēc… kastrācija? – Makss, kurš vienmēr bija īpaši lepns par savu kā vīrieša cieņu, Dievs viņam piedod.
– Vai viņš pēc tam paliks manī? Nu, šis? Dick, es domāju? – meitene bija apjukusi.
– Jā. Kā aizbāzni," es viņai apliecināju. – Lai man nākotnē nebūtu jāiet gulēt ar precētiem vīriešiem.
Es to izdarīju, un pēc tam es smējos. Ārsts un feldšeris smējās kopā ar mani. Pat meitene, kas joprojām gulēja uz Maksa, nervozi ķiķināja. Un tikai viņš – Maksinka, kuce – dega taisnās dusmās, plānā kārtiņā uzsmērētas pār vispārēju kaunu. Tikmēr ārsts piedāvāja viņam palīdzēt savai "dāmai" apgāzties, lai būtu ērtāk izdarīt viņai intravenozo injekciju. Un tad, kad Makss visu bija izdarījis kārtīgi, vienlaikus cenšoties nosegties, viņa kaut ko injicēja vēnā uz elkoņa locītavas locītavas.
– Tā ir viegla anestēzija. Viņa nomierināsies un maksts muskuļi atslābināsies.
– Lieliski! – Makss jutās acīmredzami atvieglots. – Cik drīz? Atvainojiet, man arī sāp.
– Es varu veikt anestēziju. Tas neaizņems daudz laika. Tev, mana mīļā, pat nav jānoliek bikses.
– Es būšu pacietīgs!
– Jums ir taisnība. Kā saka, Dievs ir izturējis, un Dievs ir pavēlējis mums izturēt.
Zāles iedarbojās diezgan ātri, un pāris manā gultā beidzot varēja atdalīties. Makss uzreiz uzlēca augšā, aiz sevis aizvelkot segu, un meitene joprojām gulēja atkailināta. Viņa izskatījās nefokusēta, smagās krūtis stāvēja uz augšu, skaidri norādot uz viņas ne dabiski doto "pildījumu", viņas noskūtajā starpbiksē spīdēja mitrums.....
Man bija slikta dūša.
– Vai tas nav bīstami, ar ko jūs viņai injicējāt? Viņa ir stāvoklī, – Makss jau bija uzvilcis treniņbikses un izskatījās pārliecināts un pat draudīgs.
– Kāpēc jūs par to ziņojat tikai tagad? – ārste tikai pamāja ar rokām.
– Tāpēc mans penis ir svarīgāks. Un tagad, kad viņš ir brīvs, es varu izlikties, ka man tas rūp," es paskaidroju un apsēdos krēslā.
Manas kājas neizturēja. Un tagad es negribēju smieties, es gribēju raudāt. Histērija? Tas ir pēdējais, kas man vajadzīgs.
Ārsti, pārliecinājušies, ka ar Maksa kundzi, kas joprojām gulēja manā gultā, viss ir normāli, aizgāja. Un es sēdēju, apstulbusi, ko man tagad darīt. Ar savu vīru. Ar savu bijušo, es domāju. Un vispār ar visu manu pēkšņi salauzto dzīvi… Tātad šī meitene no viņa arī ir stāvoklī… Uzķērusies uz vecā kā pasaule? Nokautrējusies? Vai?
– Vai jūs atradāt prezervatīvu ar caurumu? Huh, Maxine?
Un tad Makss sāka kliegt. Un viņš kliedza kaut ko tik dusmīgu un briesmīgu, ka pat viņa draudzene, neraugoties uz anestēziju, šķita apdullināta. Un es… es pēkšņi apklusa no viņa kliegšanas. Vai vienkārši apstulbu, jo es pat uzreiz nesapratu, ka, pēc viņa domām, pie visa tā esmu vainīga es. Es biju un joprojām esmu! Ne viņš, es! Viņš kliedza, ka jau sen gribējis bērnu, bet es joprojām nevaru; ka viņš izmisīgi vēlas vēl vienu, jo arī viņš ir cilvēks un vēlas cieņu un siltumu, ko nevar saņemt no manis; ka ar mani viņam ir par šauru un dūšīgi, bet viņš ir radoša daba un viņam vajadzīgs gaiss un lidojums.
Tas viss bija nogurdinājis. Tas bija vecs un smags kā kapa akmens.
– Tas nav tas gaiss, ko tu vienmēr vēlējies… Maxinka. Tu vēlējies lielāku dzīvokli, labāku mašīnu un atvaļinājumu nevis dzimtajā Muhozranskā, bet Azurkā. Šāds lidojums, jā, tevi tas vienmēr ir ļoti interesējis. Un vēlams pirmajā klasē. Un to, atšķirībā no vēlmes dzemdēt bērnu, tu man regulāri stāstīji… Un tajā pašā laikā nedarīji ne velna neko, lai to visu nopelnītu. Es tev teicu, lai tu pārņemtu šo biznesu vai vismaz palīdzētu man.
– Es esmu mākslas cilvēks. Man ir apnikuši jūsu tirgošanās žetoni, vagoni, piegādes un citi šahtas plā.....
– Ah, garlaicīgi⁈ Nu, tad paņem savas lietas, šis tavs…'' Es aizbakstīju pret vīriešu kārtas mīlnieku. – Ejiet prom no šejienes. Es pats iesniegšu šķiršanās pieteikumu. Tev nav jākautrējas. Vienkārši atstāj atslēgas. Un no dzīvokļa, ko es nopirku par saviem ļoti garlaicīgajiem ienākumiem, un no mašīnas, ko tu dabūji tādā pašā veidā!
– Un te es tavā vietā nebūtu tik nekaunīgs, – Makss pēkšņi kļuva ļoti mierīgs un vienlaikus kaut kā pilnīgi svešs. – Tas viss, mana mīļā Ļenočka, no likuma viedokļa – kopīpašums. Un dzīvoklis, un abas mūsu automašīnas, un nauda bankā, un pat tavs nolādētais mīļākais bizness!
– Tu mani krāpji.
– Un kas no tā? No kura laika šis fakts var ietekmēt šķiršanās finansiālo pusi?
2. nodaļa
Tas bija… grūti. Maigi izsakoties. Tik ļoti, ka pat manā izturīgajā ķermenī, kas man iepriekš bija uzticīgi un uzticīgi kalpojis, kas daudz kam bija piekritis, kaut kas aizgāja greizi, nepareizi darbojās, skaidri parādot, ka no manis "pasaules izturīgākās naglas" (vai kā tas klasiskais vārds?) nebūs – es neesmu dzelzs.....
Nē, es vienmēr esmu sevi uzskatījis par stipru cilvēku. Un biznesā nevar izdzīvot, ja tāds neesat. Bet tas… Tas ir tas, kas mani sāp visvairāk. Ne darba, bet gan personīgā. Un tas nāca no vietas, no kuras es nekad nebiju gaidījis. Mums klājās tik labi. Jā, pēdējie daži mēneši darbā ir bijuši patiešām smagi. Laiki bija smagi, uzņēmums cīnījās par izdzīvošanu, un es pieliku savu artavu.
Bet es domāju, ka Makss to lieliski saprata, es viņam visu izstāstīju, ar visu dalījos. Viņš pat sāka biežāk ceļot komandējumos, vairāk iesaistījās televīzijas projektos, vairāk filmēja, un viena no viņa dokumentālajām filmām pat ieguva kādu balvu. Makss man parādīja ārzemju tīmekļa vietni, kuras vienā no lapām, kas bija veltīta kādam man nezināmam konkursam, viņa vārds patiešām bija ierakstīts kā viens no uzvarējušās filmas veidotājiem.
Es sirsnīgi nodomāju, ka tās bija viņa rūpes par mani – mans vīrs, kurš nekad nebija pelnījis tik daudz kā es, strādāja, lai papildinātu mūsu ģimenes budžetu, lai man nebūtu jāuztraucas, ka nebūs ko ēst, ja viss sabruks. Es neredzēju naudu, ko Makss nopelnīja, man tā nebija vajadzīga, bet pati doma, ka neesmu viena, ka man ir aizmugure, vīrietis, kura mīlestībā es varu nomierināties, gūt spēku un drosmi, sildīja.
Un tagad izrādījās, ka tas viss bija kāršu namiņš, kas sabruka no pirmās vēja brāzmas – tikai karalis un dāma izšķīrās. Dažādos…
Man ļoti patika spēlēt kārtis ar tēvu un diviem viņa draugiem. Sākumā viņi, iespējams, man piekāpās, bet pēc tam viņi vienkārši atmetās, kad es grābināju sīknaudu, ar ko mēs spēlējām… Tas bija labs laiks. Žēl, ka tas ir pagājis… Un mans tēvs ir aizgājis. Viņš gāja tajā pašā kapā, kur mana māte, kuru es nemaz neatcerējos.
Lai nebūtu piedzēries?
Bija pilnīgi neiespējami palikt mājās, zinot, ka Makss jebkurā brīdī var tur atgriezties, apbraucis savu grūtnieci. Nomainīt slēdzeni un pēc tam sēdēt un gaidīt, kad parādīsies dzīvesbiedrs "atbalsta grupas", kuras sastāvā bija iecirkņa policists un atslēdznieks no celtniecības departamenta, priekšgalā? Nebija iespējams iedomāties neko pretīgāku par šādiem, publiski izrādītiem strīdiem. Tuvas draudzenes, kuras varētu raudāt man uz pleca, apreibināties zem parastas sievietes stenēšanas par vīriešiem-asiņiem vai pat vienkārši pārnakšņot, es savā mūžā nebiju parādījusies. Kaut kā tā sanāca, ka man vienmēr bija interesantāk vispirms ar puišiem, tad ar vīriešiem. Tēva audzinājumam bija kāds sakars ar to, bet mani vienmēr vairāk interesēja tēmas, ko viņi izvirzīja sarunās, nekā, piemēram, pie kopīgā galda, kur par tām diskutēja sievietes.
Galu galā, pārdomājis visas savas tuvākās nākotnes iespējas, es vienkārši izīrēju istabu viesnīcā netālu no ēkas, kur īrētā birojā atradās mans "smadzeņu bērns" – mans uzņēmums. Tas nebija liels vai kāds slavens. Tas bija tikai parasts uzņēmums, kas tomēr pabaroja manu ģimeni un arī Maksa ģimeni.
Es prātoju, vai viņš jau ir informējis vecākus par gaidāmo šķiršanos un vienlaikus arī par to, ka viņa mūžīgi neapmierinātā māte drīz kļūs par vecmāmiņu. Un viņa dzemdēs vai nu mazdēlu, vai mazmeitu nevis kādai Jeļenai Panšinai, dzimtajā vārdā Jegorova, bet kādai citai sievietei. Kas savu vienīgo dēlu nosauks par Maksinku....
Nomazgājis seju un vismaz mazliet sakārtojis sevi viesnīcas vannas istabas bezpersoniskajā tīrībā, es izelpoju, saspiedu dūres, uzliku degunam tumšās brilles, kuras, par laimi, atradu savas automašīnas cimdu nodalījumā, un, atstājis to viesnīcas autostāvvietā, aizgāju uz biroju. Kā rakstīja dažādos gudros rakstos? Visā meklēt pozitīvo? Nu, lūk, tas ir – man nebūs jāstāv sastrēgumos. Protams, labāk būtu bijis vispār nekur nebraukt, bet bija "daudz darāmā", kā mēdza teikt Nataša, kurai biju atdevis cirvi.....
Likteņa cirvis… Es gribētu, lai viņi patiešām sit dažus cilvēkus pa bumbiņām līdz saknēm!
Es staigāju, ieelpoju, izelpoju, skaitīju sekundes, īsi sakot, darīju visu iespējamo, lai nevienam nerādītu, kas notiek manī, un izrādījās, ka tie bija ļoti pareizi centieni. Jo netālu no liftiem es sastapu arī Stasu Smirnovu.
– Elena Georgijevna, labs rīts. Jūs neizskatāties labi. Vai slikti gulējāt?
Un no kurienes es zinu, vai šis eiropeiska izskata, pat maigais, bet patiesībā strādīgais un vilkaini plēsīgais jaunais vīrietis tagad man teica rupjas lietas, vai arī viņš patiešām bija gādīgs? Es viņu pazinu pārāk vāji, lai varētu precīzi spriest. Un no kurienes? Es esmu tikai viens no desmitiem īrnieku. Viņš ir visas ēkas īpašnieks, kur augšējos stāvos atrodas viņa holdinga uzņēmuma galvenais birojs.
Sākumā, kad satiku viņu pirmo reizi, man šķita, ka viņš ir jauns vīrietis, kas dzīvo no tēva naudas. Un tad, daudz vēlāk, kad satikāmies otrreiz, es pamanīju viņa gaišajos matos pelēkumu… Un viņa izskats… Tas nevarēja būt jauna vīrieša izskats. Nē! Tikai ļoti nobriedis, pieredzējis, patiešām pieredzējis vīrietis. Tad arī kļuva skaidrs, ka viņa jaunības izskats bija maldināšana. Ir tāds vīriešu tips, kas līdz sirmam vecumam izskatās pēc zēna. Piemēram, Di Kaprio. Ne mans tips. Ne mans sapņu vīrietis, lai gan tehniski viņš ir ļoti izskatīgs.
Bet vecākās meitenes un dāmas no tām, kas jau strādāja manā tirdzniecības uzņēmumā, gandrīz vienbalsīgi nopūtās par Staņislavu Dmitrijeviču Smirnovu. Ne pliks, ne plecīgs, un pat brīvs. Un tāds ir gandrīz ideāls, un, ja paturēsim prātā, ka viņš ir arī dolāru miljonārs… Un tas nav tāpēc, ka viņš zāģē valsts budžetu vai reiz veiksmīgi sēdēja uz gāzes caurules. Nē. ražošanu, no kuras viņš sāka savu lielo biznesu, viņš nopirka pilnīga sabrukuma priekšvakarā un pēc tam ar velnišķīgu pūļu rēķina pacēla no ceļgaliem. Labi padarīts, ko vēl varu teikt? Varbūt pat žēl, ka viņš nemaz nav mans tips.
Tāda ir kuce Maksinka – brutāla, brutāla, gara, plecaina, saraustīta, ar skaistu, stingru tīrasiņu tēviņa seju.
Ko es bez viņa darīšu? Ak, mans Dievs.
Man atkal gribējās gausties, bet aiz muguras bija viesnīcas numurs, kur es to vismaz varēju atļauties. Un te, pavisam tuvu, jo lifts bija cieši pieguļošs, un te stāvēja nolādētais Smirnovs, skatīdamies uz mani gandrīz vai acīs. Es izskatos, ziniet, slikti viņam! Un kā tu izskatītos, tu, pašpārliecinātais kazlēns, ja ar tevi notiktu kaut kas tāds?…
3. nodaļa
Mūsu otrā tikšanās ar viņu notika… Nu, es toreiz domāju, ka tā bija pirmā, bet patiesībā… Nē, apstājieties, man šķiet, ka man jāiet pa kārtībai. Viss sākās ar to, ka man radās vēlme mainīt biroju. Laiki vēl bija docovidnye un vispār "dovsegoshchee", lietas gāja lieliski, un es domāju, ka tālāk būs tikai labāk. Un tieši tad man šķita, ka nav cienījami turpināt sēdēt lielas noliktavas aizmugurē, kur aiz plānas metāla sienas vienmēr lamājās šoferis un rūca iekrāvēji. Man gribējās kaut ko gudru un varbūt pat košu. Uz biroju – nevis džinsos un zābakos uz biezas zoles, bet gan svārkos un stiletto kurpēs. Un pa ceļam pēc ne vulgāri svilpojošiem strādniekiem, un inteliģentiem komplimentiem no vīriešiem biroja uzvalkos… Muļķības un ponti, bet šeit es gribēju. Es sāku meklēt, meklēt cenas un, protams, uzreiz aizdegos ar ideju īrēt biroju kādā SDS turētāju augstceltnē. Tas izskatījās un pat izklausījās solīdi. Tikai vēlāk uzzināju, ka Staņislavs Dmitrijevičs Smirnovs, tāds lielumnieks, savu uzņēmumu bija nosaucis ar saviem iniciāļiem!
Tika uzskatīts, ka ir liela laime šeit iegūt vismaz nelielu vietu, bet es nolēmu pamēģināt, un kaut kā pārsteidzoši, bet es nokļuvu starp tiem, kam paveicās. Es atnācu apskatīt pēdējo kabīni pagrabstāvā, bet vadītājai, kas mani pavadīja, kāds piezvanīja, un uzreiz izrādījās, ka man var piedāvāt plašu gaišu telpu ar logiem no grīdas līdz griestiem piektajā stāvā. Un par vairāk nekā patīkamu cenu.
– Par laimi, – ziņoja pārsteigtais menedžeris, – nupat kāds vīrietis atcēla savu īres līgumu.
– Laimīgs," es nestrīdējos.
– Nosūtīšu jums līgumu pa e-pastu. Jūs varat to izlasīt. Bet jums būs jāierodas, lai parakstītu līgumu. Šefs dod priekšroku satikties ar īrniekiem personīgi.
Smirnovs… Protams, līdz tam laikam es jau biju par viņu dzirdējis, taču ne mirkli nešaubījos, ka nekad iepriekš nebiju viņu saticis klātienē. Un par velti. Jo tad, parakstot nomas līgumu, mana atmiņa, kas veica negaidītu kūleni, pēkšņi atgādināja par šo pirmo tikšanos. Tā notika Azūra krastā, kur Maksims tik ļoti vēlējās doties atvaļinājumā. Mans vīrs kaut kur aizkavējās, es viena pati atnācu uz mūsu iecienīto restorānu, lai viņu sagaidītu, un uzreiz kļuvu par svešinieka pastiprinātas intereses upuri. Ļoti jauns un nekaunīgs, kā man likās, nekaunīgs puisis, kurš ar smaidu īsi un krieviski iedomājās: Stas, aicināja mani dejot kopā ar viņu… Nepieradusi pie tā, es nevarēju atrast iemeslu atteikt, bet pēc tam, jau dejas laikā, izdevu, ka neesmu viena un precējusies. Viņš atbildēja ar pieklājīgu nožēlu, apbēra mani ar komplimentiem, un, kad deja bija beigusies, pavadīja mani pie mana galdiņa un atgriezās pie sava. Šķita, ka viņš kaut ko gaida, bet, kad Makss beidzot man pievienojās, Stass vienkārši samaksāja un aizgāja.
Tātad tajā restorānā uz Lazurkas nebija tikai kāds Stass, bet pats Stass Smirnovs⁈ Kurš tas bija gads? Toreiz es tikko sāku savu biznesu. Kopš tā laika es esmu bijis pa vidu, un viņš ir audzis. Es domāju, vai viņš mani atcerēsies vai ne. Viņš to neatcerējās. Viņš sēdēja, klusēja un tikai uzmanīgi vēroja manu labo roku, kad es parakstīju līgumu. Vai viņš aprēķināja manu maksātspēju pēc briljantu vērtības uz mana laulības gredzena…?
Kopš tā laika mēs vairs nebijām bieži redzējušies. Tajos dažos gadījumos, kad mūsu laiks sakrita un mēs vienlaikus atradāmies viņa ēkas vestibilā vai, kā tagad, vienā liftā.
– Vai esat pārliecināts, ka ar jums viss kārtībā? Ja jums vajadzīga palīdzība.
Viņš uzmanīgi vēroja, ar to savu mūžīgo pašpārliecināto smaidu, kas slēpās viņa lūpu kaktiņos un auksto zilo acu dziļumos. Tieši tā – šī veiksmīga vīrieša pašpārliecinātība – lika viņam savaldīties.
– Nē, paldies. Es tiks galā.
– Tātad problēmas tomēr pastāv," viņš paziņoja.
– Jā, – es nenoliedzu, vairāk nekā jebkad agrāk jūtot atvieglojumu, ka man uz deguna ir tumšas brilles, kas aizsedz raudošās acis, un ka mans kabinets atrodas piektajā, nevis divpadsmitajā stāvā.
Stass jau grasījās ko teikt, kad lifta durvis atvērās, un man bija iespēja izkāpt ārā, atstājot aiz muguras savu ņurdošo saimnieku un viņa pārlieku uzmācīgo uzmanību.
Birojā mani gaidīja ierastais darba virpulis. Joprojām klājās slikti, taču, pateicoties maniem patiesi zirgainiem pūliņiem, pēdējā laikā bija vērojamas optimistiskas tendences. Mums izdevās pārorientēt mūsu tirdzniecības lietas no Rietumiem uz Austrumiem bez katastrofāliem zaudējumiem. Man jau sen vajadzēja sākt mācīties ķīniešu valodu, bet es biju dzimis slinks. Un Makss vienmēr teica, ka tā man ir pārāk grūta valoda, lai.....
– Len. Vai ar jums viss kārtībā? Godīgi sakot, tu izskaties kā sūds.
Es satriecos, pārtraucot domas par vīru, kurās atkal biju iekritusi, pat nemanot. Tā bija Nataša. Tā pati, kurai es biju atnesusi cirvi… Viņa stāvēja pie mana rakstāmgalda ar vēl vienu papīru kaudzi, noliektu galvu un skatienu uz manu seju.
– Tas ir labi.
– Nu, es redzu, ka tas nav normāli. Jūs esat saaukstējies? Šie gaisa kondicionieri… Lai nu kā, tev vajadzētu doties mājās, mūsu māmiņai, mūsu audzinātājai un dziedinātājai. Tu gulēsi, tu bildināsies ar Maksiku…
Mēs ar Natašu un daudziem citiem manas firmas darbiniekiem esam bijuši kopā jau kopš pašiem pirmsākumiem. Kāda distance ir jāsaglabā starp priekšnieku un padotajiem, kā to māca visas gudrās biznesa grāmatas? Mēs jau ilgu laiku esam ģimene… Varbūt tāpēc es nevarēju sev palīdzēt.
– Maksiks tagad skūpstās ar otru.
– Ko jūs ar to domājat? – Nataša uztaisīja apaļas acis un apsēdās uz krēsla blakus manam rakstāmgaldam.
4. nodaļa
Man nebija atsevišķa biroja. Mūsu birojs bija mūsdienīgs Eiropas tipa – mēs visi sēdējām kopā, un tikai stikla starpsiena atdalīja manu rakstāmgaldu no darbinieku rakstāmgalda. Akvārijs, mans dibens! Tajā mēs, tāpat kā tās zivis, esam redzami. Tas ir skaisti, es domāju.
– Ak, sūdi! – Es nopriecājos, tad nometu brilles, ar kurām istabā neredzēju ne velna, un nogurusi berzēju seju. – Tā ir tik neglīta, ka es nespēju saprast, kā man jāturpina......
– Pagaidiet. Es to nesaprotu. Kā tas ir, ka otrs no viņiem bildinās? Vai tu runā nopietni? Vai viņš… vai viņš tevi krāpj? Un tu to uzzināji?
Natašas sejā bija rakstīts tāds līdzjūtīgums, ka es neviļus nopūtu degunu… Un tas bija viss! Un tas bija viss! Ja pirms tam es vēl kaut kā turējos, tad aizsprosts, ko rūpīgi biju sevī uzbūvējis, pārplīsa. Es sāku runāt, un pēc tam vairs nevarēju apstāties! Pamazām pie mana galda sapulcējās visa komanda, tad dāmas izdzina vīriešus no klausītāju loka, bet, šķiet, ne velti, bet ar uzdevumu, jo drīz vien papīru vietā uz galda priekšā ieraudzīju konjaku un lielu kūku ar pūkainām, pat pēc izskata resnām rozēm no sviesta krēma.
– Ēd," pavēlēja Nataška, un pārējās dāmas, sākot ar jauno Juļenku, kas strādā kā tāda kā mūsu visu ģenerālsekretāre, un beidzot ar aktīvo jauno grāmatvedi Olgu Sergejevnu, pārliecinoši klanījās: – Tas palīdz, tas ir pārbaudīts.
Un es ēdu. Es ēdu. Un, manuprāt, es jutos labāk. Neesmu pārliecināta, vai tas bija no kūkas, vai no tā, ka beidzot biju izteikusies un pat netika saukta par muļķi. Tas ir labi.
Jūlenka periodiski aizskrēja atbildēt uz telefona zvaniem, bet pārējās dāmas un meitenes sēdēja ap mani. Viņi sēdēja, sprieda un strīdējās. Kaut kādu iemeslu dēļ viņām visvairāk interesēja dzīvokļa sadalīšana: Nataška nepārtraukti jautāja, kas man ar dokumentiem, vai viss ir pareizi noformēts, un Olga Sergejevna pārmeta, ka es to atstāju, tādējādi izrādot vājumu un atstājot kaujas lauku bez šīs pašas kaujas.
Muļķi! Viņiem nevajadzētu uztraukties par to, bet gan par savu darbu! Jo Maxinka, tā kuce, ne velti sāka man stāstīt par "kopīpašumu". Žēl, ka manā mazajā uzņēmumā nav jurista. Es būtu konsultējies… Varbūt man vajadzēja atteikties no Smirnova palīdzības. Viņam droši vien ir vesels juristu štābs. Un visiem viņiem ir zobi.
– Tas ir atkritumi," dāmas nolēma pēc tam, kad bija mani uzklausījušas, un vienprātīgi klanījās.
– Viss kārtībā, es to izdarīšu, – es atbildēju viņiem tāpat kā Stasam. – Ar to es varu tikt galā… Bet kā ar pārējo… Tik daudz gadu kopā… Tik daudz lietu… Un pēkšņi viņš… Ar šo vienu… Uz mūsu gultas.....
Asaras, kuras bija pārvarējušas krēmveida rozes, kas tika uzņemtas pietiekamā daudzumā, atkal parādījās. Turklāt tieši šīs rozes uz vēl neapēstās kūkas daļas – rozā un taukainas – tagad man dīvainā kārtā atgādināja meitenes, ar kuru mans vīrs....
Iznāca vemšana. Aizspiežot muti, es steidzos pa koridoru un tālāk pie durvīm, uz kurām bija uzraksts G. Man nācās ilgi sēdēt tualetē, elpot un priecāties, ka SDS holdinga uzņēmuma tualetes kabīnes ir pilnvērtīgas, atdalītas viena no otras nevis ar šķidrām starpsienām, bet gan ar flīzētām sienām, un durvis ir cietas, pa visu atvērumu. Pareiza patvēruma vieta tādām stulbām sievietēm kā es.
Klīda baumas, ka cilvēki uz šīm kabīnēm dodas, lai šūpotos. Tie, kas ir bailīgāki vai vienkārši gudrāki un tāpēc nevelk savas mīļākās un mīļākos mājās uz laulāto guļamistabu. Bet es sēžu šeit un smērēju savus smēķus – jau esmu izlietojusi pusi tualetes papīra ruļļa.