Operācija Kupols

Pirmā nodaļa. Sensacionāls paziņojums

Tā bija parasta pavasara diena. Saule jau augstu uzlēkusi. Pa atvērto logu skaļi čivināja putni. Es negribēju celties. Viņi strādāja pie projekta visu nedēļu. Termiņš tika nokavēts, un viņiem draudēja finansējuma atcelšana. Tāpēc viņi daudz strādāja un maz gulēja. Galu galā viss tika atrisināts un termiņi tika pagarināti, taču šim nolūkam bija jāpieliek maksimālas pūles, visa harizma un, protams, jāsagatavo paplašināts pamatojums ar vissarežģītākajiem kvantu aprēķiniem un grafisko noformējumu. Bet cik prasmīgi tas tika izdarīts! Ja pirms runas investoriem kāds cits šaubījās, vai satelītu Atlant 1 var uzbūvēt tik šauros termiņos un ar niecīgu finansējumu, tad pēc Aleksa runas visa komanda noticēja saviem spēkiem un pāri savām iespējām.

Caur miegainību atskanēja caururbjošs telefona zvans. Jaunais vīrietis negribīgi atvēra vienu aci. Aizvērto žalūziju dēļ istabā valdīja krēsla un man negribējās mosties no vārda: vispār… Telefons nepārstāja zvanīt, tāpēc nācās pacelt:

– Aleks, vai tu skaties televizoru? Ieslēdziet "Internacional"

– Kungs, Den, vai tu esi pie prāta?! Es atnācu mājās pulksten vienos, ļaujiet man gulēt…

– Aleks, tu to vēl neesi redzējis, nekavējoties ieslēdz!

Zvans tika atvienots. Alekss negribīgi pastiepās pēc tālvadības pults un nospieda pāris pogas. Žalūzijas lēnām slīdēja uz augšu, atklājot visu mazā bakalaura dzīvokļa nekārtību, ko dubultoja nedēļas darbs uz "neprātīga profesora" robežas. Guļamistaba bija piepildīta ar saules gaismu. Ekrāns nolaidās ērtā augstumā un pie sienas parādījās raidījums.

"Starptautisks," Alekss pavēlēja. Attēls pārslēdzās, un ekrānā parādījās reklāma par kaķu barību… "Un tāpēc es piecēlos," viņš ironizēja.

Alekss negribīgi piecēlās, izstaipījās un devās uzvārīt sev kafiju. Kopumā viņš bija pedantisks cilvēks, un nemazgāti trauki bija izņēmums, nevis likums. "Visam ir vajadzīga kārtība: dzīvoklī, domās, biznesā un attiecībās!" Šis moto viņam bija uz klēpjdatora darbvirsmas. Un virtuvē virs kafijas automāta skanēja frāze no viņa iecienītākās bērnu grāmatas: “Tu no rīta piecēlies, nomazgāji seju, sakārto sevi un nekavējoties sakārto savu planētu!” Nu, viņš izsvītroja vārdu "planēta" un ierakstīja "dzīvoklis" viņa ambīcijas nebija tik tālu, bet pārējais ir pareizi.

"Sasodīts, es gulēju četras stundas dienā veselu nedēļu, kāda velna pēc, Den," no viņa krūtīm izlauzās pašapžēlas vaidi.

Kafijai vajadzētu palīdzēt. Viņš palīdzēja sev dubultā un atgriezās ekrānā.

"Valdība ilgu laiku slēpa draudus, kas karājās pār planētu. Jau pusgadsimtu mēs cenšamies situāciju atrisināt ar smalkākām un slepenākām metodēm, taču noslēpt to vairs nav iespējams. Ar katru dienu skaidrākas kļūst svešas civilizācijas iebrukuma pēdas. Desmitiem tūkstošu cilvēku visā pasaulē bezgalīgi ziņo, ka ir redzējuši NLO vai ir bijuši pakļauti kontaktam ar citplanētiešiem…

– Kas pie!? – Alekss uzkaisīja kafiju tieši uz gultas, – kādas muļķības, kāpēc, par ko viņš runā?! Un es sapratu, ka šī programma ir palaidnība vai arī viņi lasa fragmentu no Velsa vai Šeklija, vai kāda cita jaunizveidota rakstnieka darba. Nu, labi, klausīsimies, tad noteikti teiks, ka tas nav īsts.

– Lai nesētu paniku, jau iepriekš teikšu, ka valdība nesēž dīkā, un pirms vairākiem gadiem tika izstrādāta aizsardzības sistēma, kas tiek būvēta pēc plānotajiem grafikiem. Tas ir, tiek ieviesta tehnoloģija, kas paredzēta, lai cīnītos pret gaidāmajiem draudiem. Bet nākamajā posmā būs nepieciešama koordinācija pasaules sabiedrības līmenī, un šāda globāla projekta slēpšana no parastajiem pilsoņiem vienkārši nedarbosies. Amerikai jākļūst par vienotības kodolu pret planētas draudiem. Mūsu priekšā ir grūts uzdevums veikt starptautisko koordināciju un atrisināt visu valstu pārrunājamības problēmu. Programma, kas šobrīd tiek īstenota, tika izstrādāta pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, tās kodētais nosaukums: “Operācija Dome”. Tomēr finansējuma trūkuma un reālas situācijas izpratnes trūkuma dēļ tas tika ierobežots un atsākts pirms vairākiem gadiem ar būtiskām modifikācijām, pamatojoties uz mākslīgā intelekta un 5G tehnoloģiju pieejamību. ANO sanāksmē, kas notiks 22.jūnijā, mēs esam iecerējuši aktualizēt šo jautājumu un lūgt pasaules sabiedrību apvienoties, saskaroties ar kopējiem draudiem. Uzskatu, ka oficiālā daļa ir pabeigta. Visu informāciju par “Operation Dome” reklamēšanu un visas ziņas par citplanētiešu kontaktu tēmu var uzzināt oficiālajā valsts kanālā, un nav jāmeklē sensācijas par otršķirīgām privātajām kopienām.

Turpinājumā Operācijas Doms vadītājs Dr.Stokers otrdien rīkos divu stundu preses konferenci, kurā piedalīsies žurnālisti un privātie novērotāji, lai detalizēti izceltu uzdevumus, termiņus, paveiktā darba grūtības un dotu virzienu nākotnei. Nākamo mēnešu laikā tiks izlaista programma, kurā tiks prezentēti visi fakti un pierādījumi par kontaktiem ar ārvalstniekiem. Plānojam arī atvērt artefaktu muzeju-laboratoriju, kurā aicinām ikvienu, kam ir svarīgi ne tikai skatīties, bet arī darboties cilvēces labā.

Paldies par jūsu uzmanību. Dievs svētī Ameriku un visu pasauli!

"Tātad, mēs dzirdējām satriecošu paziņojumu no Baltā nama preses sekretāra Mārtija Santosa. Tas ir vienkārši neticami! Es vienmēr zināju, ka tie pastāv, bet, kad tie tika oficiāli paziņoti, man uznāca zosāda. Kā tev iet Kriss?…

Alekss nespēja noticēt savām acīm un ausīm un nevarēja nākt pie prāta:

– Kā?! Kā?! Tas nevar būt, tas ir mānīšana, tas… Viņi nevarēja izdarīt tik zvērīgus melus. Par ko?! Kā viņi var pārliecināt kādu citu, izņemot neprātīgos TV zombijus, par šo… Dr. Stokker, Dr. Stokker, kas tas ir? Ļoti pazīstams uzvārds. Droši vien kāds ķēms, īsts zinātnieks tam vienkārši nespēj noticēt…

Alekss staigāja pa istabu, vicinādams rokas. Sapnis pazuda kā nejauši. Viņa skatiens paskatījās uz jaunāko žurnāla The Economist numuru, ko viņš vēl nebija atvēris, lai gan to bija iegādājies pirms nedēļas. Viņš paķēra žurnālu ar zinātnieku grupu uz vāka:

– Jā, kā gan lai aizmirstu, šis ir ASV kosmosa programmas vadītājs, viens no titulētākajiem mūsdienu fiziķiem. Tas nevar būt, bet es viņu atmaskošu pēc piecpadsmit minūtēm, es varu sniegt vismaz divdesmit argumentus pret "citplanētiešu iebrukumu", Alekss trīcēja no sašutuma. – Sasodīts, viņš ir fiziķis, viņam jāzina, ka tas nenotiek.

Viņš staigāja un runāja ar sevi, līdz kaķis sāka nokļūt zem kājām un prasīt ēdienu. Man bija jāiet uz virtuvi un jāielej ēdiens bļodā. Vienā brīdī uztaisīju sev vēl vienu tasi kafijas, apsēdos krēslā un nedaudz nomierinājos.

– Nē, tas viss ir viltots, es piezvanīšu Denam un viņš teiks, ka gribēja mani paķircināt, ka tas ir kaut kāds jauns ekstrēmais šovs. Jā, tas ir tikai joks. Ha, es tiešām sāku ticēt, ka pasaule ir kļuvusi traka.

Otrā nodaļa. preses konference

Pēc pāris stundām Alekss piezvanīja Denam. Uztvērējs izklausījās vienmuļi: "Abonents ir aizņemts, zvaniet vēlāk vai atstājiet ziņojumu pēc pīkstiena." Es negribēju runāt ar automātisko atbildētāju, jo īpaši tāpēc, ka Alekss tikai tagad atcerējās, ka vakar pusdienlaikā bija ēdis pēdējo reizi. Tāpēc viņa rokas sniedzās pret ledusskapi, meklējot pārtiku.

Šai nedēļas nogalei vajadzētu būt fantastiskai. Tās tika plānotas pirms mēneša, un Alekss slavēja debesis, ka avāriju darbā izdevies apturēt bez zaudējumiem turpmākai atpūtai. Amatieru šaha turnīrs Vaiomingā notika katru gadu, un viņš un viņa universitātes draugi tajā piedalījās jau piecpadsmit gadus. Šoreiz uz titulu pretendēja viņu draugs, un viņi uzstājās atbalsta grupā. Taču pāris spēles viņiem garantētas, un kopējā svētku atmosfēra vienmēr ir iespaidīga.

Alekss paskatījās pulkstenī un saprata, ka viņam vairs nav laika uzkopt dzīvokli. Ātri salocīju somu, pārbaudīju, vai telefons lādējas, ielēju Inocentam barību, nolasīju lekciju par uzvedības noteikumiem saimnieka prombūtnes laikā, pārbaudīju kaķa smilšu kasti, pārliecinājos, ka viss ir tīrs, samīļoju kaķi kā viņš gāja un devās uz staciju.

Nedēļas nogale bija patiesi fantastiska: mans draugs nekļuva par čempionu, ieņēma godpilno otro vietu, bet katrs izbaudīja savu mīļāko spēli. Tad bija īsti svētki, daudz konkursu, izlozes, teātra izrādes, ekstrēmas izklaides un ēdienu jūras. Nakti viņi pavadīja kempingā Jeloustonas ezera krastā un līdz otrās dienas pusdienlaikam bija gatavi tajā peldēties. Paldies apsargam, kurš bija modrs un stingri ieteica to nedarīt.

Alekss visas nedēļas nogales laikā ne reizi neizgāja ārpasaulē ar interneta un televīzijas tehnoloģiju palīdzību. Dens nekad neatsaucās. Tāpēc līdz svētdienas beigām viņš aizmirsa domāt par valdības “sensacionālo paziņojumu”, viņš vienkārši izbaudīja dzīvi, muļļājās un mēģināja pilnībā abstrahēties no problēmām darbā. Nedēļas nogalē uz viņu attiecās Skārletas O’Hāras princips: "Es par to padomāšu rīt." Tāpēc nedēļas nogale bija patiešām brīnišķīga.

Pirmdien sākās jauna darba nedēļa. No rīta, kā vienmēr, ir operatīvā apskate, tad saņemam tērpus, pārrunājam vājās vietas un gaidāmās grūtības. Pēc tam komunikācija ar piegādātājiem un faktiski pats darbs projektēšanas birojā. Dens nebija pie operatīvā darbinieka, viņi teica, ka viņš ir devies uz svarīgu uzdevumu no informācijas biroja.

Līdz pulksten četriem atpūtas zonā izvērtās dzīva diskusija par iespēju Atlasu nogādāt orbītā, izmantojot esošo aprīkojumu: vai nu būtu nepieciešams modernizēt esošos kosmosa kuģus, vai arī no nulles uzbūvēt kaut ko pilnīgi jaunu. Gaisā virmoja uzmundrinošā kafijas smarža, un strīds bija produktīvs. Debatētāji kopā atrada vienīgo pareizo un optimālo risinājumu šai problēmai, un nākamajā domes sēdē, kurai bija jānotiek pēc desmit dienām, kad tiks piegādāts gatavais satelīts, Alekss jau zināja, kā attaisnos jauno projektu un jauno finansējumu. .

Vienprātības brīdī Dens parādījās:

– Sveiki visiem! Apspriežam pirmo starpgalaktisko karu? Vai esat jau izdomājis iznīcinātāju-uzbrukuma lidmašīnu, lai uzbruktu impērijas armijai? Vai arī, kā vienmēr, mēs kopēsim no tiem, kas jau ir pieejami no Džordža Lūkasa? – Dens iesmējās, viņam nepārprotami bija labs garastāvoklis.

"Nē, es nespēlēju kara spēles, es labprātāk dotos uz diplomātisko misiju un attīstītu starpgalaktisko valodu," Lorencs vienmēr ir bijis pacifists un "zaļo" atbalstītājs. – Vai arī es nodibināšu kontaktu vides taupīšanas jautājumos.

– Es pat nesaprotu, kāpēc šī “Operācija Dome” vajadzīga? Galu galā mēs varam vienkārši vienoties un sadarboties ar citām civilizācijām tehnoloģiju apmaiņas jomā,” Saimons visu mūžu bija tirgotājs un prata vest sarunas ar jebkuru.

– Puiši, jūs nopietni, tā ir universāla maldināšana, kas tie par citplanētiešiem? – Alekss nevarēja saprast, vai viņa kolēģi joko, vai arī viņi patiešām uzskatīja ziņas par nopietnām. – Jā, ja citplanētieši varētu lidot uz mūsu Zemi, viņiem nebūtu par ko ar mums runāt, jo viņu tehnoloģija būtu desmitiem reižu vēsāka un viņu ieroči simts reižu jaudīgāki. Mēs vēl neesam spējuši tikt tālāk par Einšteina teoriju un pārvarēt gaismas ātrumu…

"Bet ir tik daudz pierādījumu par viņu klātbūtni uz Zemes, varbūt viņi nemaz nav ļauni, viņi tikai pēta mūs kā truši," smējās Lorencs.

– Aleks, rīt tev būs lieliska iespēja visus savus jautājumus uzdot pašam Stokkeram. Jūs un mani uz konferenci ir nosūtījuši izdevniecības Space News redaktori. Esmu jau pabeidzis iepriekšēju reģistrāciju. Tagad nosūtīšu saiti uz konferences programmu, kur jau iepriekš varat noformulēt jautājumus. Es jau biju vienojusies ar priekšniecību, tā bija viņu ideja, tikai vajadzēja viņiem iepazīstināt ar kandidātiem komandējumā, es zinu, ka jūs vienkārši nevarat palaist garām šādu notikumu!

Konferenču zāle bija piepildīta ar cilvēkiem ar nozīmītēm, kas visi izskatījās līdzīgi: balta augšdaļa, melna apakšdaļa; un visi ir dažādi: melnie, baltie, ķīnieši, arābi, vīrieši, sievietes, frīki – lai nu kurš te bija… Pa perimetru ir neticami daudz visu iespējamo kameru un visas ir fokusētas uz skaļruni. Dens un Alekss ne ar ko neatšķīrās no šī pūļa: balta augšdaļa, tumšs dibens un nozīmīte uz krekla. Kopā ar viņiem bija Space News operators.

Noskanēja zvans, diktors lūdza klusēt un iepazīstināja ar runātāju. Uz tribīnes iznāca kāds gados vecs vīrietis, ap septiņdesmit, pilnīgi pelēks, bet ar izcilu, gandrīz militāru izturēšanos. Melnais uzvalks viņam lieliski piestāvēja. Kādu iemeslu dēļ Alekss atcerējās vecu filmu no pagājušā gadsimta: “Vīrieši melnā”. Viņš domāja, ka tagad tas vectēvs ar viņiem runās, un tad viņš uzliks melnas brilles, izņems neirolizatoru, un visi aizmirsīs visu un dzīvos kā agrāk, bez citplanētiešiem. Smieklīgs salīdzinājums. Stokkers bija vidēja auguma, plāni sirmi mati glīti nogludināti, plānas lūpas saspiestas un grumbas liecināja, ka, ja viņš kādreiz smaidīja, tas nekādā gadījumā nebija bieži. Visvairāk pamanāmas bija acis, nedaudz slīpas, mongoloīdas, tumši brūnas, gandrīz melnas, ļoti dziļas, un, ja viņš pievērsa skatienu kādam, likās, ka tas ir Kaa boa, kas skatās uz savu upuri. Skatiens ir dziļš, pārliecināts, skenē visu apkārtējo. Kopumā nebija nekā līdzīga trakajam maniakam profesoram vai ārprātīgajam ķēmam, ko Alekss cerēja ieraudzīt.

Stokker atbildēja uz visiem jautājumiem pārliecinoši, kompetenti un ar pārsteidzošu emocionalitātes trūkumu. Nekādas apsūdzības, ņirgāšanās vai joki nevarēja viņu sadusmot. Un, ja konferences pirmā stunda pagāja paspārnē: “Kādas muļķības tu mums te stāsti?”, tad otrā stunda kļuva par īstu cilvēka prāta transformāciju. Pasaulē atzītā praktiskā fiziķa neapstrīdami pārliecinātais tonis, faktu un zinātniskās terminoloģijas meistarība darīja savu. Dedzīgāko teorijas piekritēju nostāja: “Mēs esam vieni Visumā” ir mainījusies uz pozīciju: “kāpēc ne, viss, kas var būt, var būt.” Un pat Alekss otrās stundas beigās nodomāja: "Varbūt neesmu pietiekami rūpīgi izpētījis visus jaunākos zinātniskos darbus un atklājumus, varbūt esmu kaut ko palaidis garām?"

Un tomēr viņš konferencē uzdeva savus jautājumus. Pirmais bija tīri zinātnisks, fizisks, balstīts uz Einšteina likumiem un Ciolkovska pieņēmumiem, kurš starpplanētu ceļošanā saskatīja “milzīgu problēmu”. Visas konferences laikā nebija neviena zinātniska jautājuma, tāpēc Aleksam šķita, ka Stokkeram bija nedaudz garlaicīgi. Izdzirdot ieteikumu par “zem telpiskā tuneļa”, profesors atdzīvojās:

– Uz Zemes jautājums par kustības ātrumu kosmosā īsti nav atrisināts. Un zemes fiziķim tas ir izaicinājums, kāds iepriekš nav bijis. Neatkarīgi no tā, vai citplanētieši problēmu atrisināja ar “tārpu cauruma” palīdzību, vai arī izdomāja kaut ko fantastisku mūsu zinātnei, jums un man ir jānoskaidro, tāpēc mēs esam zinātnieki. Atstājiet savus kontaktus moderatoriem, es pieņemu darbā fiziķus šīs problēmas izpētei.

Aleksu pārsteidza šī atbilde un visi viņa mēģinājumi attēlot starpzvaigžņu lidojumus komiskā gaismā un citplanētiešus kā “ietekmējamu cilvēku iztēles augli”, tika sagrauts piedāvājumā piedalīties masu muļķošanā.

Konference atstāja neizdzēšamu iespaidu arī uz Denu, viņš no sarkastiskām diskusijām par Zvaigžņu kariem pārcēlās uz citplanētiešu pārstāvju izpētes jautājumiem un tik ļoti aizrāvās ar to, ka arī saņēma piedāvājumu no Stokker, tikai par apmeklējumu un iespējamo darbu muzeja laboratorijās; citplanētiešu artefakti.

Trešā nodaļa. Mēs devāmies uz muzeju un nonācām laboratorijā

Kanāla Internacional reitingi mēneša laikā pieauga simts reizes. Programmas par citplanētiešiem saņēma miljoniem skatījumu. Tie ir tulkoti lielākajā daļā pasaules valodu. Parādījās daudz blogeru un visdažādāko speciālistu, kuri analizēja visus sniegtos faktus. Internetā parādījušies visu virzienu frīki. Informācijas straume kļuva nepārvarama. Protams, starp šo aizsprostu bija saprātīgas domas, kompetentas analīzes un pamatojumi, un pat pierādījumi dažu artefaktu nepatiesībai, taču šo dzīvinošās patiesības plūsmu pārpludināja bezgalīga nekompetences un iedomības putra.

Reizi nedēļā televīzijā sāka parādīties raidījums, kurā cilvēki ar dažādu zinātnes jomu zinātnieku pilnvarām pētīja kādu citplanētiešu civilizāciju darbības aspektu. Pusstundu tika demonstrēta “it kā zinātniska” dokumentālā filma, kurā tika runāts par kosmosu, planētām, asteroīdiem, dzīvi ārpus Zemes un Discovery formātā tika veikta analīze.

Alekss sāka interesēties par cilvēkiem, kas piedalījās filmēšanā, un sāka pārbaudīt viņu identitāti, taču viņš bija ļoti vīlies: lielākā daļa "zinātnieku" izrādījās vienkārši aktieri.

– Kas pie velna? "Kas notiek," jauneklis prātoja.

Kopš konferences ir pagājušas divas nedēļas. Alekss un Dens vienojās pavadīt dažas dienas uz sava rēķina pēc satelīta piegādes un doties uz artefaktu muzeju. Dens arī nolēma pieteikties meistarklasei vienā no muzeja laboratorijām. Viņa galvenais darbs bija vielu ķīmiskās īpašības un to izmantošana, lai uzlabotu materiālu fizikālo noturību kosmosā, tas ir, pēc specialitātes viņš bija vairāk ķīmiķis nekā fiziķis, tāpēc viņu vairāk interesēja jautājumi par esošo ķīmisko sastāvu. artefakti un vai šīs tehnoloģijas varētu nodot, lai radītu materiālus nākotnes kosmosa stacijām. Aleksu interesēja jautājums par iespēju principā ceļot starp zvaigznēm.

Jaunieši neticēja citplanētiešu iebrukumam, taču, ja Alekss devās uz muzeju ar mērķi atjaunot taisnīgumu un atmaskot valdības uzņemtos melus kaut kādiem saviem mērķiem, tad Danu sazvērestības teorijas principā neinteresēja. , viņš devās apskatīties, kas tas ir par paveikto un vai nākotnē būs iespējams izmantot kādus jaunus ķīmiskos savienojumus. Šeit parādījās viņa ambīcijas. Viņš vienmēr sapņoja izveidot kaut ko jaunu, pielikt savu vārdu kādam patentam, saņemt balvu, kļūt par slavenību, vadīt lielu laboratoriju, un jautājuma morālā puse viņu īpaši netraucēja.

Alekss nez kāpēc šo notikumu ņēma ļoti pie sirds. Viņš nesaprata, kas tieši, bet kaut kas viņu nobiedēja par šādu valdības rīcību. Viņš nekad nav interesējies par politiku, nesekojis vēlēšanām un nepievienojās nevienā kustībā vai partijā. Pandēmijas laikā es neticēju draudošajiem draudiem, bet kā studentam man bija pienākums vakcinēties. Tad jaunībā viņš tam nepiešķīra lielu nozīmi un darīja tikai to, kas deva viņam iespēju sasniegt savus mērķus, proti: absolvēja universitāti, varēja pārvietoties pa valsti un iegūt darbu prestižā uzņēmumā. laboratorija. Tad viens pēc otra izcēlās militāri konflikti, sāka atklāties stāsts par pandēmiju, informatīvā telpa vienkārši tika pārņemta ar diametrāli pretējiem faktiem un viedokļiem. Un kaut kur patiesībā gāja bojā cilvēki un sprāga čaulas… Tad Alekss nodomāja: “Mums ir jāizpēta kosmoss pēc iespējas ātrāk, lai visu Zemes negatīvo enerģiju varētu novirzīt bezgaisa telpas bezdibenī. Acīmredzot mūsu planēta ir kļuvusi par mazu tik daudziem cilvēkiem, mums jālido uz Marsu! Kādreiz bērnībā viņš to dzirdēja no sava tēva, un tagad šī ideja aizņēma zinātnisko pasauli, tāpēc Aleksa zināšanas un enerģija atrada pielietojumu vienā no ļoti prestižajām laboratorijām satelītu konstruēšanai un palaišanai uz Marsu.

Bija sestdiena. Viņi ar ātrvilcienu devās uz Sundance, kur noīrēja automašīnu un brauca uz muzeju. No attāluma viņi redzēja slaveno Velna torni, kā arī milzīgu sastrēgumu, kas stiepās vairākus kilometrus. Ļoti drīz viņi saprata, ka doma apmeklēt muzeju ir, maigi izsakoties, nepārdomāta. No ieejas divu kilometru garumā stiepās vairāku simtu automašīnu rinda, un abās ceļa pusēs bija uzceltas simtiem telšu, starp kurām skraidīja dažādu tautību cilvēki. Jaunieši bija satraukti. Dens sāka googlēt situāciju, devās uz muzeja vietni un izlasīja sludinājumu: “Reģistrācija muzejam un biļešu iegāde ir pieejama DWA aplikācijā, caur kuru var arī dalīties ar informāciju, faktiem, artefaktiem, uzdot jautājumus un aizpildīt veidlapu. pieteikties darba vietai muzejā vai laboratorijā . Saite uz pieteikumu ir zemāk. Varat arī lejupielādēt lietojumprogrammu, izmantojot QR kodu. Alekss zvērēja, jo viņi to visu varēja darīt mājās un netērēt tik daudz laika bezjēdzīgam ceļojumam.

Jaunieši klejoja uz Torņa pusi ar domu vismaz pieskarties dīvainā formā sastingušajai klintij, taču pat šeit viņi bija vīlušies, jo visas pieejas burtiski bija noklātas ar tūristiem. Nebija ko darīt, viņi negribēja uzreiz doties prom, un viņi apsēdās uz liela akmens netālu no ieejas laboratorijā.

Dens savā viedtālrunī instalēja DWA lietotni un sāka aizpildīt veidlapu, lai apmeklētu laboratoriju. Viņš norunāja tikšanos muzejā trešdien pulksten 15.00.

Alekss, kam nebija ko darīt, nospieda visas lietojumprogrammas pogas. Vienā no apakšizvēlnēm viņš pat neatcerējās, kurā, parādījās poga “Sazināties ar Dr. Stokker”. Alekss noklikšķināja, bet tā vietā, lai piezvanītu, tika atvērta veidlapa, lai aizpildītu pieprasījumu, un viņam bija jāuzraksta jautājošās personas vārds un uzvārds, kā arī savienojuma problēmas būtība.

– Nu jā, krāpniecība ir domāta piesūcekņiem! Rakstam: ALEKSS RUBINSTEINS…GRIBU UZ LABORATORIJU,” smējās jaunieši. Nolēmām pusstundu izbaudīt dabu un doties atpakaļ uz pilsētu.

Aleksa telefons iezvanījās:

– Sveiks, Aleks Rubinštein?

– Jā, ar ko man tas ir?

– Dr Stokker, vai jūs gribējāt apmeklēt laboratoriju? Kad jums būs ērti ierasties?

Tas bija tik negaidīti, ka Alekss palika bez vārda un Dens nokrita no akmens.

– Ale, vai tu mani dzirdi?

– Jā… jā, es… esam jau pie laboratorijas, gribējām apmeklēt muzeju, bet pieraksts ir nedēļu iepriekš. Piedod, es negribēju tevi apgrūtināt par sīkumiem,” Alekss nespēja atgūties no šoka. Uztvērējā atskanēja klikšķi, tad atskanēja taustiņu nospiešanas skaņa, it kā kaut kas tiktu pārslēgts, un klusums. Alekss domāja, ka Stokers ir nolicis klausuli, bet pēkšņi atskanēja balss:

– Jā, es tevi redzu, ej uz sānu durvīm ēkas kreisajā pusē. Viņi tevi ielaidīs un vedīs pie manis. Jums ir paveicies, es apstājos burtiski uz stundu.

Arī Dens nevarēja izrunāt ne vārda: uz ceļa bija vairāki simti automašīnu, cilvēki dzīvoja teltīs netālu no muzeja, un kaut kādā brīnumainā kārtā viņi tagad nokļūs svētajā vietā. Neticēdams šādai veiksmei, viņi traucās uz sānu durvīm. Tur viņus sagaidīja meitene baltā halātā:

– Alekss Rubinšteins?

– Jā, un Dens Lencs, mēs esam kopā.

– Jā, viņi man teica, seko man.

Viņi gāja pa gaiteni līdz liftam, kas apmeklētājus nedaudz pārsteidza, jo pēc izskata ēka bija knapi divus stāvus augsta. Tad viņi saprata, ka lifts brauc lejā. Meitene ieveda viņus birojā, kur Stokker sēdēja pie galda ar daudzām mēģenēm.

– Paldies, Helēna, šodien ķeries klāt savām lietām. Kas attiecas uz 2. un 5. eksperimenta rezultātiem, zvaniet man, centrs ļoti gaida rezultātus, un es ļoti ceru, ka jūsu minējumi izrādījās pareizi, un mēs beidzot varēsim mainīt nepareizo šūnu dalīšanos, un tad mēs palēnināsim novecošanās procesu.

– Sveiki, jaunieši! Jums ir paveicies, ka šodien piestāju, lai pārbaudītu eksperimentu gaitu, un man ir maz laika, lai sazinātos ar cilvēkiem, kuriem zinātne nav sveša. Jūsu raksti par “mūžīgā” pavadoņa izstrādes problēmu, kā arī meteoroloģiskie novērojumi par klimata izmaiņām uz Marsa nebūt nav slikti. Zinu, ka tikko pabeidzāt jauna universāla Marsa pavadoņa būvniecību, tā palaišana, ja nemaldos, paredzēta septembrī. Es ļoti vēlētos apmeklēt tās atklāšanu. Izrakstīt ielūgumu?

Jaunieši piekrītoši pamāja ar galvu.

– Es zinu, Den, ka jūs strādājat pie materiālu izturības problēmām. Jūs, tāpat kā alķīmiķis, meklējat noslēpumu, kā vienkāršus ķīmiskos elementus pārveidot par ideālu vielu, kas ir slavējama. Kad atradīsi formulu, dari ziņu, es palīdzēšu tev kļūt bagātam un slavenam,” Stokers pasmaidīja.

Jaunieši paskatījās uz profesoru un atvēra muti kā zivs, bet nezināja, ko teikt. Acīmredzot Stokkers bija apmierināts ar iespaidu, ko viņš atstāja. Viņš atkal pasmaidīja un turpināja:

– Seko man. Muzejs ir ļoti liels, lai apskatītu visus eksponātus, un pat mēnesi ir par maz, lai noklausītos visus pierādījumus. Bet muzejs ir skatītājiem, iespaidojamiem cilvēkiem, ar vai bez vidējās izglītības… Es redzu sev priekšā zinātņu kandidātus, vai ne? Piedāvāju nelielu ekskursiju pa laboratoriju. Šis centrs nodarbojas ar kosmosa objektu izpēti no to ķīmiskā sastāva un izcelsmes viedokļa. Šeit strādā biologi, ģeologi, ķīmiķi, fiziķi un astronomi. Ir arī atsevišķa observatorija, taču šī ir paredzēta neatlaidīgākajiem. Starp citu, šeit ir daudz ļoti interesantu paraugu no Marsa,” Stokers vēroja Aleksa reakciju, taču viņš tikai nobolīja acis un sekoja profesoram kā nokaujamam upurim. Dens beidzot nāca pie prāta un pagrieza galvu uz visām pusēm, lai neko nepalaistu garām. Viņi ar liftu uzkāpa uz otro stāvu, izgāja lielā zālē, kuras centrā atradās liels stends ar kamerām un lielu skaitu pogu. Ik pa laikam darbinieki piegāja pie viņa, nospieda kādas pogas, kaut ko ielika vai paņēma no kamerām. Pa zāles perimetru atradās stikla kastes ar dažādiem mērinstrumentiem un dīvainām ierīcēm. Katrā kastē atradās cilvēki, kas strādāja ar kādiem priekšmetiem vai vielām. Stokkers arī pienāca pie stenda, nospieda pogu un kaut ko teica. Pēc pāris minūtēm pie viņiem piegāja apmēram piecdesmit gadus vecs vīrietis ar brillēm un paspieda profesoram roku: