- -
- 100%
- +
1. nodaļa. Dzīve pazemē
Ak, vecie labie laiki, kad varēji atdot savu dzīvību, lai izveidotu jaunu pasauli un nomirtu vecajā.
Lasīšana ir viens no retajiem priekiem drūmajā metro, cilvēka pēdējais patvērums pēc holokausta. Lai gan izklaidēm šeit gandrīz nekad nav pietiekami daudz laika.
Stacijā, kurā es dzīvoju, Ladozhskaya, ir laba bibliotēka. Vairāk nekā trīs simti grāmatu un liels skaits žurnālu un laikrakstu. Ideja par bibliotēkas izveidi radās pirms aptuveni piecpadsmit gadiem. Cilvēkiem bija vajadzīgas grāmatas, jo grāmatas ir zināšanas. Pieaugušie pavada savu brīvo laiku, lasot, un bērni izmanto grāmatas, lai uzzinātu par pasauli, kuru viņi, iespējams, nekad neredzēs.
Visu literatūru metro piegādā virsmas pētnieki – vai, kā mēs tos saucam citādi, «pētnieki». Papildus grāmatām tās atved daudzas labas lietas no atomkara sarūsētās zemes. Drosmīgie puiši, metoties virsū, katru sekundi riskē ar savu dzīvību, lai iegūtu kaut ko noderīgu mums, metro iemītniekiem. Tur augšā, radiācijas apdedzinātajā Pēterburgā, viņi saka, ka dzīvo briesmīgi nezināmi radījumi, ar kuriem tikšanās vairumā gadījumu var būt pēdējā.
Es personīgi pazīstu vienu uztvērēju un vienīgo mūsu filiālē. Viņu sauc Lenija. Labs puisis, laipns, simpātisks, viņš noteikti man kaut ko atnesīs no saviem uzbraucieniem.
Piemēram, tagad es turu rokās laikrakstu «Komsomoļskaja Pravda», kas datēts ar 2010. gada 5. maiju – vēl viena dāvana no Leni. Un, lai gan ziņas tajā bija senas, senas, pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, tomēr bija interesanti atcerēties, kas tajā laikā notika pasaulē. Turklāt bērnībā es nekad nelasīju avīzes.
Šī «Komsomoļskaja Pravda» galvenokārt ir veltīta Padomju Savienības uzvaras Lielajā Tēvijas karā 65. gadadienai. Atceros televīzijā rādīto parādi, tā bija skaista un vērienīga. Plecu pie pleca soļo karavīri, militārā tehnika, lidmašīnas. Toreiz arī sapņoju būt par vienu no parādes dalībniekiem.
Manam sapnim nebija lemts piepildīties. Trīs gadus vēlāk es atradu sevi metro. Kādas šeit var būt parādes? Un, iespējams, tie cilvēki, pateicoties kuriem mēs joprojām dzīvojam, vairs nav dzīvi.
Mēs dzīvojam…
Vai tā tiešām ir dzīve? Pastāvīgi esiet bailēs, gaidot, ka «sarkanie» mums uzbruks. Dzīvo ar ierobežotu ēdiena porciju katru dienu! Tas pats notika Otrā pasaules kara laikā. Divsimt gramu maizes ir ikdienas norma. Jā. Tagad, protams, mums ir dots mazāk drupačas un bagātāks uzturs, bet dažos veidos joprojām ir līdzības. Toreiz bija karš un tagad ir karš – atomu karš, kura sekas bija cilvēku pārvietošanās uz pazemē, iespējams, vienīgo vietu, kas nebija piesārņota ar radiāciju. Un kā es varu teikt; viņi saka, ka, piemēram, Ļeņina prospektā dzīvība nav iespējama augstā infekcijas līmeņa dēļ. Protams – tikai astoņi metri zem zemes.
Tātad, es atvēru avīzi. Pirmās divas lappuses bija veltītas Uzvaras parādei. Attēlā redzama jaudīga mašīna – Topol-M. Es atceros viņu, milzu kolosu. Gribētos uz tā braukt, bet kas par lietu… Eh, sapņi, sapņi…
Es neesmu bijis virspusē divdesmit gadus. Un vai es kādreiz būšu?
Es lasīju tālāk: «Cilmes šūnas tiek piegādātas no… morgiem.» Kādas kaislības! Cilmes šūnas… Kas tas ir, vai šūnas ir izgatavotas no kātiem? Tas laikam no medicīnas kategorijas, ko es par to saprastu! Skolā es nemācījos bioloģiju, man nebija laika, un es neņēmu rokās medicīnisko literatūru. Reiz Lenija man atnesa fizikas mācību grāmatu. Tur ir rakstītas dīvainas lietas, teikšu atklāti un atklāti. Dīvaini un pilnīgi nesaprotami.
«Baumas par Zavorotņuka un Černiševa šķiršanos aizsāka Žigunovs.» Būtu interesanti lasīt, ja vien es zinātu, kas ir visi šie cilvēki. Teikšu vienu, šī pati Zavorotņuka ir skaista sieviete. Mūsu metro ir tikai viens vai divi tādi, un to ir pārāk daudz. Lai gan patiesībā tā var
Viņa nemaz nav skaista. Pusstunda Photoshop un bez defektiem. Es jau zinu, man bija jāstrādā ar šo programmu, kad es vēl dzīvoju virspusē.
Tātad, kas mums būs tālāk? Ak, nedēļas programmu grafiks. Es noteikti kaut ko redzēju uz kastes šajā sarakstā tajā dienā pirms divdesmit trīs gadiem. Tagad es neskatos TV. Kas, pie velna, tur par televizoru – šeit pat radio nevar klausīties – un neviens nesūta, vēl jo mazāk klausās. Pilnīga garlaicība, nekādas «izklaides». Nē, protams, vienmēr ir ko darīt. Jūs varat doties uz Novočerkassku un skatīties cūkas, kas spieto aplokā. Tas ir diezgan smieklīgi. Šī ir tikai izrāde uz desmit minūtēm; Ja esat sēdējis un skatījies uz cūkām ilgāk nekā šoreiz, ir pienācis laiks iemest jūs viņu aizgaldā.
Uz «Probka», kā sauc arī «Boļševikova prospekts», viņi dažreiz spēlē futbolu vai volejbolu. Bet viņi to dara ārkārtīgi reti. Reizi mēnesī, varbūt. Un tas viss tāpēc, ka mača organizēšana ir ļoti grūts un ilgstošs process. Atbrīvojiet laukumu – noņemiet visas teltis no stacijas, norobežojiet teritoriju, lai bumba netrāpītu dzelzceļa sliedēs, savāc komandu. Un vai ir vērts pavadīt pusi dienas divu stundu baudīšanai? Personīgi es tā nedomāju, lai gan dažreiz spēlēju.
Atkal palasiet kādu literatūru. Man jebkura jauna grāmata, ja vien tā nav fizikas mācību grāmata, ir neizsakāms prieks. Man patīk lasīt – zinātniskā fantastika, fantāzija, bērnu literatūra, detektīvi, pat romantiskie romāni – man patīk viss. Turklāt es esmu cilvēks, kurš īsti neko nezina par zemes pasauli; es par to daudz uzzinu no grāmatām un žurnāliem. Kas bija… un kam vajadzēja būt.
Mana māte, mans visdārgākais cilvēks, manī ieaudzināja lasīšanas mīlestību. Man nav palicis neviens cits, izņemot viņu. Tētis gāja bojā autoavārijā trīs dienas pēc manas piedzimšanas, tāpēc redzēju viņu tikai fotogrāfijās. Līdz trīs gadu vecumam mamma mani audzināja viena. Bet tad viņa apprecējās ar ne nabadzīgu baņķieri. Šo vīrieti nemaz nebiedēja fakts, ka viņš apprecēja sievieti ar bērnu, acīmredzot šis variants viņam bija piemērots, vai arī viņam bija vienalga. Lai kā arī būtu, viņš izturējās pret mani kā pret savu dēlu: nopirka to, ko prasīju, devās ar mani uz zoodārzu, cirku un atrakciju parkiem. Vispār man viņš patika. Bet es viņu nekad nesaucu par tēti. Es vienkārši nevarēju, es sapratu, ka viņš nav mans cilvēks. Un tad, kad viņa banka bankrotēja, mēs palikām praktiski bez naudas. Patēvs ar to nevarēja samierināties. Drīz pudele kļuva par viņa labāko draugu. Viņš beidza izdzert sevi līdz nāvei; sāka apvainot manu māti ar visnetīrākajiem vārdiem, kliedza uz mani par mazāko provokāciju, un pāris reizes tas nonāca līdz uzbrukumam. Mans patēvs ir galīgi slikts.
Kad radio un televīzija paziņoja, ka pilsētā, kā arī visā valstī izsludināts ārkārtējais stāvoklis, viņš atradās mājās, kā ierasts pilnīgā alkohola reibumā. Viņam nebija laika aizbēgt. Var būt. Un tad mēs ar mammu bijām metro, atgriezāmies no tirgus – gājām man nopirkt vasaras jaku, tajā dienā bija izpārdošana.
Tā mēs ar māti palikām vieni paši metro. Man šeit vairs nebija radinieku. Atceros, kad visas stacijas bija slēgtas, man bija ļoti bail. Mamma sāka mani nomierināt, sakot, ka tas nebūs ilgi, ka drīz viss pāries, un mēs dosimies mājās. Es ātri nomierinājos un sāku gaidīt. Bet gaidīšana ilga pārāk ilgi…
Kopš tā laika ir pagājuši divdesmit gadi, un es joprojām neesmu iznācis virspusē. Manas mātes veselība pasliktinājās, dzīvojot drūmā cietuma skarbajā un mitrajā klimatā. Sākumā viņa turējās, bet pēc pieciem gadiem saslima un gandrīz nekad nepiecēlās no matrača, kas aizstāja viņas gultu. Viņa periodiski klepoja, tik klusi un tik spēcīgi, ka, izdzirdot viņas ciešanas, mana sirds bija gatava izlēkt no manām krūtīm. Gribētos viņai palīdzēt, bet tēvocis Vova, mans un manas mammas labs draugs, saka, ka viņas lieta ir gandrīz bezcerīga. Un viņš par medicīnu zina vairāk nekā es, lai gan pats pēc profesijas nav ārsts. Jā, es pats visu saprotu. Viņai jādodas uz parastu slimnīcu, jāsaņem atbilstoša ārstēšana un jāatgriežas kājās. Bet kur tādus apstākļus metro var atrast?
Eh, mamma, mamma. Savas dzīves laikā tu man esi darījis tik daudz laba, bet es neko nevaru darīt tavā labā. Ja vien būt kopā ar jums grūtos brīžos…
Es vairs negribēju domāt par sliktām lietām, un tāpēc, lai aizdzītu sliktās domas, es mēģināju atgriezties pie lasīšanas.
Nu, kas mums būs tālāk? Jā, raksta virsraksts skan: «Gan ekstrasenss, gan musketieris ir gatavi uzdrīkstēties ēst kebabu!» Tas, kurš to uzrakstīja, noteikti ir dzejnieks, es nekad par tādu neiedomātos. Izlasīju rakstu. Nē, tas arī nav interesanti.
«Bikovs dodas uz Vāciju, lai atriebtos par olimpiskajām spēlēm.» Jā, jā, jā, atceros, atceros. Par hokeju interesējos kopš sešu gadu vecuma, tāpēc neesmu izlaidis nevienu maču starp izlasi un dzimtās Sanktpēterburgas SKA. Mēs tiešām sevi apkaunojām ziemas olimpiskajās spēlēs, un kā! Taču komanda acīmredzot saprata savas kļūdas un pasaules čempionātā spēlēja ļoti labi. Tomēr finālā viņa atkal šokēja visu hokeja pasauli, zaudējot Čehijas valstsvienībai. Ak un ak!
Tālāk sekoja vēl viena muļķība. Pēdējā lappusē, kā vienmēr, ir neliels humors. Es vienkārši šobrīd negribēju smieties. Es nemaz negribēju. Šīs atmiņas lika manai dvēselei justies kaut kā netīrai.
– Čau, meitiņ! – Es piezvanīju kādam apmēram astoņus gadus vecam bērnam, kurš sēdēja man pretī vilciena vagonā un vērīgi skatījās uz mani visu laiku, kamēr lasīju avīzi. – Varbūt vēlies lasīt?
Mazā būtne ar noslaucītām degunām ar divām bizēm sānos mirkli padomāja un tad dzīvīgi pamāja. Tātad ar jums viss ir skaidrs. Mēs vēl nezinām, kā lasīt, bet mēs vēlamies redzēt attēlus. Nu ko tu ar tevi darīsi?!
Es piecēlos, izstiepu sastindzis kājas un piegāju pie meitenes, pasniedzot viņai sarullētu avīzi.
«Tad klausieties un pakratiet galvu,» bērns pārsteigts mirkšķināja acis, skaidri nesaprotot izteiciena nozīmi. – Kad esi visu apskatījis, aizved tur avīzi, vai redzi? – norādīju uz nelielu «kiosku» stacijas galā. Šis tā sauktais «kiosks» tika veidots no burtu segmentiem, kas agrāk veidoja stacijas nosaukumu – «Ladozhskaya». Visi jau zināja šīs vietas nosaukumu, bet burti noderēja. Un šis «kiosks» nomainīja arī mūsu bibliotēku, tur tika glabātas Lenjas un citu pētnieku atvestās grāmatas, kuras stingrā atbildībā izsniedza lasītājiem. Bibliotēkas vadītāja bija Marija Ļvovna, pēc būtības laipna sieviete, bet turklāt viņa ļoti mīlēja visu darīt saskaņā ar noteikumiem. Tātad, ja jūs neatdodat lasīto laiku vai ja nedod Dievs, viņa atklāj kādu defektu grāmatā, kas tur nebija agrāk, tad pagaidiet! Ar Mariju Ļvovnu nebija nekādu joku. «Jūs to aiznesīsit un teiksiet, ka tas ir no Oļega, saproti?»
Meitene pamāja ar galvu un pasmaidīja.
– Cik gudra meitene! – Paglaudīju viņai pa galvu un izgāju no karietes.
Teltis mūsu stacijā bija izkārtotas rindās, un centrā bija atvērums, lai pa to varētu ērti nokļūt jebkurā rindā. Mums tās bija divpadsmit, un katrai bija četras teltis. Arī stacijas malās atradās divi vilcieni, katrā seši vagoni. Tie nemaz neveica transporta funkciju, bet bija tikai papildu vieta, kur varēja atpūsties. Un, neskatoties uz to, ka vilcienu vagoni bija ļoti vērtīgi stacijas vajadzībām, vadībai izdevās uzstāt, lai tās netiktu demontētas rezerves daļām.
Mans ceļš atradās sešpadsmitajā teltī ceturtajā rindā, kur bija mana māte. Bija nepieciešams viņu pārbaudīt, pēdējās dienās viņai bija ļoti slikti un viņas stāvoklis neuzlabojās.
Mamma nebija viena. Tēvocis Vova sēdēja viņai blakus un turēja viņas roku. Kad iegāju teltī, viņš piecēlās un, ejot man garām, ar žestiem norādīja, ka pagaidīs ārā – notika saruna. Es nomurmināju: «Sapratu» un apsēdos uz īslaicīga zema ķebļa blakus mātes matracim.
– Kā tev iet? – ES jautāju. Stulbs jautājums, es jau zināju, ka viņa nejūtas labi. Atbilde bija skaidra no viņas nogurušajām acīm. Taču sarunai kaut kur bija jāsākas.
«Tas ir normāli,» mana māte vienmēr atbildēja šādi. Viņas krunkainajā sejā parādījās smaids – tādā veidā viņa centās iedrošināt mani un reizē arī sevi. Bet es zināju, ka tas viņai maksās neticamas pūles. – Kā tev iet? – viņas balss, tik sausa un nogurusi, lika manai dvēselei burtiski saplēst gabalos. Slimība manu māti, kādreiz spēcīgu un stipras gribas sievieti, pārvērta par nevarīgu vecu sievieti. Viņai ir tikai piecdesmit divi, bet izskatās, ka viņai ir deviņdesmit.
– Labi.
Es negribēju teikt «labi», jo tas nebūtu gluži pareizi. Tas nozīmētu ņirgāties par manu māti. Vismaz tā es domāju.
– Dēls, lūdzu, iedod man ūdeni!
Es pacēlu no grīdas plastmasas krūzi, kas bija līdz pusei piepildīta ar ūdeni. Viņš novietoja savu brīvo roku zem manas mātes muguras, ielika viņai vertikālu stāvokli un lēnām sāka liet viņai mutē šķidrumu. Kad glāzē bija palikusi tikai ceturtdaļa, es to noliku atpakaļ un noliku mammu atpakaļ uz matrača.
Viņa pat nevarēja noturēt rokās tik salīdzinoši vieglus priekšmetus, nemaz nerunājot par kaut ko citu. Viņa jau divus mēnešus nav pametusi savu matraci. Interesanti, vai pienāks diena, kad viņa atkal varēs staigāt?
– Paldies Tev, dārgā! – tagad mana māte runāja dzīvīgāk, acīmredzot pāris malki deva spēku, bet viņa joprojām sajuta to pašu vājumu balsī. -Tu šodien neesi dežūrēt?
– Nē, man to vajag tikai parīt.
Katru nedēļu ceturtdienās mēs ar draugu Juru dežurējam tunelī aiz Ligovska prospekta stacijas. Viss tāpēc, ka mūsu oranžajai līnijai periodiski uzbruka sarkanās līnijas iedzīvotāji.
Pirmajos gados pēc holokausta cilvēki dzīvoja tajās stacijās, kurās viņi bija nošķirti no virszemes pasaules. Bet tad viņi saprata, ka, lai izdzīvotu, viņiem ir jāapvienojas. Tādējādi radās piecas sadraudzības valstis, no kurām katra dzīvoja savā filiālē. Un tos sāka saukt par «sarkanu», «zilu», «zaļu», «oranžu» un «violetu» atbilstoši atbilstošās līnijas krāsai.
Ir pagājuši vairāki gadi. Uz sarkanās līnijas parādījās kāds Animus, kurš pārliecināja savus iedzīvotājus iekarot visu metro. Sagadījās, ka šo līniju galvenokārt apdzīvoja asinskāri un ambiciozi cilvēki. Viņi laimīgi pieņēma Animus piedāvājumu. Tikai daži no tiem, kas nepiekrita cīnīties, aizbēga no filiāles.
Tika baumots, ka šis Animus visiem «sarkanajiem» bija iesitis galvā domu, ka atlikušo metro līniju iedzīvotāji ir greizsirdīgi uz savu bagātību un vāc spēkus, lai sagrābtu sarkano līniju. Protams, nekas no tā nav taisnība. Taču lielākā daļa diemžēl ticēja savam valdniekam, un «sarkanie» bija aizrāvušies ar domu sist pirmajiem…
Ziņas par nežēlīgajiem iekarotājiem ātri izplatījās visā Sanktpēterburgas pazemes pasaulē. Neskatoties uz to, cilvēki sākumā viņu neuztvēra nopietni. Bet, kad viņiem drīz bija jācīnās pret uzbrukumu pēc uzbrukuma, viņi saprata, ka viss ir ļoti nopietni un, ja tas turpināsies, puse no visa metro iet bojā šajā karā. Neviens negrasījās to paciest. Lai novērstu jaunus «sarkano» uzbrukumus, četrās līnijās tika organizēta diennakts sardze.
Pārsēšanās stacijās neviens nedzīvoja kā agrāk. Tas galvenokārt bija saistīts ar nevēlēšanos dalīt teritoriju. Kopumā saprātīgs lēmums. «Sarkanajiem» ir gana, un nevienam nav vajadzīgas jaunas nesaskaņas. Izņemot to, ka Sadovaja–Sennaja–Spasskaja transfēra mezglā joprojām pastāv milzīgs tirgus komplekss, sava veida tirgus. Un katra no šīm trim stacijām piedāvā dažādu kategoriju produktus. Šeit varēja atrast lietas katrai gaumei – no parastiem koka zobu bakstāmajiem līdz pat kādām greznām elektroierīcēm. Un viņu apsargāja, nedod Dievs. «Sarkanie» ar visiem saviem ieročiem un vēlmi ieņemt metro nekad nebūtu iegriezuši caurumu šādā aizsardzībā. Bet iekļūt tirgū bija ļoti problemātiski. Pie ieejas viņi ir tik trokšņaini, ka dažreiz tā vien gribas apgriezties un doties prom. Nedod Dievs, viņi pamana kaut ko aizdomīgu, viņi var jūs tiesāt ar visām no tā izrietošajām sekām. Viena persona tiek pārbaudīta piecas minūtes un lūgta uzrādīt visas patronas, ar kurām viņš ieradās. Un, ja pēkšņi pie izejas viņi atklāj, ka preču daudzums pārsniedz iztērēto kasetņu skaitu, tad gaidiet nepatikšanas. Un vairumā gadījumu viņi pat neuzzinās, kāpēc tas notika.
Piemēram, mūsu stacijā bija šis puisis Žora Sičeva. Viņš devās uz gadatirgu un droši izgāja cauri «muitai». Un tirgū viņam vajadzēja piedzīt parādu no viena tirgotāja. Viņš to paņēma, tas ir. Es nopirku sev dažus sīkumus. Atgriežoties. Viņi viņu vēlreiz izkratīja «muitā». Un pēkšņi izrādās, ka preces ir, bet tik patronu, cik bija, tik daudz vēl palicis. Tiklīdz Žora sāka viņiem skaidrot pašreizējo situāciju, viņi aizbāza viņam muti, lai viņš nekliedz, un aizveda. Tāpēc viņš nekad neatgriezās Ladozhskaya. Viņi nošāva nabagu.
Tās ir lietas, kas notiek šeit, Sanktpēterburgas metro.
– Labi. Tagad ej, man vajag gulēt.
Mamma nopūtās un aizvēra acis. Viņai ir taisnība. Labākās zāles viņai tagad ir atpūta. Es apsedzu viņu ar segu, noskūpstīju viņas saburzīto pieri un izgāju no telts.
Ārā, kā sarunāts, mani gaidīja onkulis Vova. Es paspēru soli viņam pretī un, iespējams, simto reizi uzdevu jautājumu:
– Vai viņa varēs izkļūt?
Tēvocis Vova nolaizīja savas sausās lūpas un kādu brīdi klusēja.
– Zini, Oļeg, es neesmu ārsts un nevaru neko droši pateikt…
«Bet tomēr,» es viņu pārtraucu. Es ļoti labi zināju, ka viņš studē medicīnu tikai tāpēc, ka viņam tas bija interesanti. Kopš bērnības es lasīju grāmatas par bioloģiju un anatomiju, nemitīgi tracinot īstus ārstus, uzdodot viņiem jautājumus pēc jautājuma. Tomēr viņš bija tikai teorētiķis.
«Es domāju, ka jūsu mātei ir iespēja,» tēvocis Vova piesardzīgi sacīja.
Un, lai gan viņa vārdi neizklausījās pietiekami pārliecināti, viņa atbilde mani tomēr nomierināja.
«Izskatījās, ka tu vēlējies ar mani par kaut ko runāt.» es klausos.
– Oļeg, man tev ir priekšlikums. Jūs zināt Pjotru Daņilihu, vai ne?
– Es zinu, kāpēc nezināt.
Pjotrs Daņilihs – demolētājs. TNT, dinamīts un citas sprāgstvielas, varētu teikt, ir viņa asinīs. Lai cik paradoksāli tas nešķistu, Pjotrs Daņiļs nezina reizināšanas tabulu, bet gandrīz visu par šīm lietām. Reizēm viņš un viņa biedri, kuri arī daudz zināja par šo lietu, devās uz sarkano līniju un uzlika tur pāris mīnas. Pateicoties viņa darbam, tika iznīcināti vairāki desmiti «sarkano».
Pjotra Daniļiha un viņa komandas darbs ir bīstams un riskants. Jāuzmanās ne tikai ar sprāgstvielām, bet arī katru sekundi jābūt sardzē, lai «sarkanie» viņus nepārsteidz. Bet līdz šim no visiem saviem reidiem viņi ir atgriezušies dzīvi un neskarti, kas nevarēja vien priecāties.
– Tātad. Viņš vēlētos jūs ņemt līdzi reidā uz Dostojevsku.
– Es? – manam pārsteigumam nebija robežu. – Es! Bet kāpēc? Es ne velna nezinu par šīm lietām…
– Un tev tas nebūs vajadzīgs. Viņš vienkārši vēlas, lai tu būtu… viņu miesassargs, vai kā? Būtībā viņš tos aizsargāja, kad viņi darīja savu darbu.
Es par to domāju. Tas ir diezgan vilinošs piedāvājums. Interesanti, riskanti, bīstami. Tas smaržo pēc nāves, bet man tas patīk, lai cik absurdi tas neizklausītos. Turklāt es nekad neesmu bijis Dostojevskā, kopš biju ieslēgts metro.
– Oļeg, ja nevēlies, pasaki man. Pjotrs Daņilihs sapratīs.
– Kādas runas, protams, ka gribu!
– Nu tad ej pie viņa un pastāsti par savu lēmumu. Es domāju, ka viņš priecāsies dzirdēt, ka jūs piekrītat.
Tagad ir skaidrs, kāpēc onkulis Vova nevēlējās, lai mana māte dzirdētu mūsu sarunu. Viņa nekad nepiekristu mani palaist un būtu ļoti nervoza. Un viņas gadījumā nav iespējams nervozēt. Es viņai pat nekad nestāstu par ārkārtas situācijām, kas dažkārt rodas dežūras laikā.
Kopumā es netērēju laiku un sekoju tēvoča Vova padomam. Pjotra Daniļiha telts atradās divas līnijas no šejienes, otrā no malas. Taču, kad piezvanīju, paziņojot par savu ierašanos, un iegāju teltī, ieraudzīju, ka Pjotram Daņiliham ir ciemiņš. Viņi bija noliecušies virs metro kartes, izdarīja tajā dažas piezīmes un enerģiski runāja par kaut ko.
Viesis pēkšņi iztaisnojās, nolieca galvu pa labi, tad pa kreisi, izstiepdams kaklu, un rūpīgi nopētīja mani no galvas līdz kājām. It kā viņš mani pētītu. Jūs būtu domājuši, ka viņam galvā ir skeneris un viņš tagad taisa manu rentgenu. Viesam Pjotram Daņiliham bija tik auksts, neizteiksmīgs skatiens, ka es jutos kaut kā neomulīgi. Es gribēju, lai viņš pārstātu uz mani skatīties, bet acīmredzot viņš nevarēja nolasīt manas domas.
Šo vīrieti es redzēju pirmo reizi mūžā. Viņš droši vien nav no mūsu stacijas, pretējā gadījumā man vajadzēja viņu satikt vismaz vienu reizi. Interesanti, ko viņš šeit dara? Un kad viņš beidzot beigs skatīties uz mani?
– Ak, Oļeg, sveiks! – Pjotrs Daņiļs paskatījās uz augšu no kartes un pienāca pie manis, lai paspiestu roku.
– Sveiki! – mūsu demolētājam plauksta nebija tik liela kā man, un pirksti bija garāki un tievāki, bet tas mani nepārsteidza – biznesā, kur jāstrādā ar tādām lietām kā trotila un dinamīts, vajag tieši tādas rokas, un nevis milzu ķepas.
– Atvainojiet, man šeit jāparunā ar draugu, un tad es parunāšu ar tevi. Labi? Ejiet apmēram piecpadsmit minūtes un pēc tam nāciet iekšā.
«Nav problēmu,» es teicu un beidzot aizgāju no šī briesmīgā svešinieka skatiena. Bet pat ārpus telts man šķita, ka viņš turpināja urbties manī ar savām mazajām, nedaudz sašaurinātajām acīm.
Ko es varu izdarīt piecpadsmit minūtēs? Jā, daudzas lietas! Aizņemieties no bibliotēkas jaunu žurnālu un pārskatiet to. Vai arī dodieties uz Juru un pāris reizes paspēlējiet ar viņu «muļķi». Ne aiz vēlmes, kā parasti, bet vienkārši aiz intereses. Bet es rīkojos gudrāk un devos uz Ladožskas galu, kur aiz dzelzs sienas bija eskalatori, kas mūs norobežoja no ārpasaules. Ir pagājis ilgs laiks, kopš viņi uzcēla pasažierus uz kāpnēm, un tikpat sen viņi tos nenolaida.
Griestos, ļoti tuvu šai sienai, ir iedzīts spēcīgs āķis, caur kuru tiek izmesta virve. Tā vienā galā karājās piesiets mārciņas atsvars, otrā bija neliela cilpiņa. Šis dizains tika izmantots spēka vingrinājumiem.
Strādājot pie šī pilnīgi nepretenciozā simulatora, es pavadīju daudzas sava brīvā laika stundas un galu galā uzpumpēju dažus diezgan pienācīgus muskuļus.
Es atkal uzzināju par kultūrismu no žurnāla. Mani tik ļoti pārsteidza kultūristu veidotās formas, ka es uzreiz gribēju tādu pašu ķermeni.
Pēc apmēram pusotra gada es savu plānu īstenoju. Neteiktu, ka izrādītos staigājošs muskuļu kalns, bet muskuļi bija attīstīti, manuprāt, diezgan labi. Tagad es strādāju sporta zālē, lai saglabātu savu figūru formā.
Dažreiz mani mocīja jautājums: kāpēc es to darīju? Jā, tas ir skaisti, bet tas ir labs veselībai. Bet jūs nevarat pārsteigt meitenes ar saviem muskuļiem – gandrīz nav neviena, ar ko parādīties. Kā jau teicu, jums joprojām ir jāmeklē skaista meitene. Un vispār metro ar pliku rumpi dižoties nevar. Tas nav ne ētiski, ne higiēniski.
Neskatoties uz to, es neko nenožēloju. Galu galā ar to nav nekā slikta.
Es iebāzu roku cilpā, ar roku cieši satvēru kabeli un novilku to uz leju. Viens… divi… trīs… Pudiņš man vairs nešķita tik smags kā pirmajās nodarbību dienās. Četri… pieci… seši… Nenāktu par ļaunu pakārt kaut ko smagāku. Tikai ko? Vai man jālūdz Leni nogādāt no virsmas vēl vienu smagumu? Nē, viņš to nedarīs. Piecpadsmit… sešpadsmit… septiņpadsmit… Kā tad? Labi, es par to kādreiz padomāšu brīvajā laikā. Un… divdesmit!
Es izdarīju tādu pašu spiedienu uz kreiso roku. Tagad nebija iespējams pārspīlēt – kā būtu, ja Pjotrs Daņiļs teiktu, ka viņam nekavējoties jārunā? Un manas rokas trīcēs no spriedzes. Vai man to vajag?
Es pāris reizes dziļi ieelpoju, tādējādi atjaunojot elpošanu, un paskatījos pulkstenī. Vecie, «Raketa» zīmols, man vēl saglabājušies no vectēva. Bet viņi joprojām darbojas labi. Padomju, vārdu sakot – ne ekstravaganti, bet ļoti uzticami un kvalitatīvi. Pulkstenis rādīja četrpadsmit stundas un divas minūtes. Nu jau varam pārcelties uz Pjotra Daniļiha telti, tā teikt, izmēģināt veiksmi otrreiz. Lai gan es nesteidzos viņu spīdzināt, ja kaut kas notiek, es varu pagaidīt vēl nedaudz.
Tiklīdz es piegāju pie mūsu demolēja klostera, no tā iznāca tas pats cilvēks, kurš man bija nepatīkams, uzmeta uz mani garu skatienu un kaut kur devās savās darīšanās.
«Oļeg, nestāv tikai tur, bet nāc iekšā,» Pjotrs Daņiļs pasmaidīja. – Nebaidies, es nekodīšu. Man ar tevi kaut kas jāapspriež.
Iegāju teltī. Šeit bija diezgan mājīgi. Matracis, petrolejas lampa, mazs galdiņš un uz tā daudz dažādu kartīšu un virsū kā atsvars stāv alumīnija krūze, lai papīri nenolidotu. Nekā papildus. Un stūrī bija divas koka kastes, un katrā pusē bija nokrāsoti galvaskausi un sakrustoti kauli. Acīmredzot tur atradās sprāgstvielas vai vismaz kaut kas, no kā tie bija izgatavoti.
– Vai Vladimirs jums nodeva manu ziņu?
«Es darīju,» es pamāju.
– Nu ko tu nolēmi?
– Man šķiet, ka piekrītu.
«Nē, nē, nē, tas nedarbosies,» demolētājs pamāja ar rokām. – Jūs noteikti izlemjat, vai vēlaties to vai nē. Un man nav vajadzīgi cilvēki ar tādu attieksmi. Visi šie «labi», «iespējams», «varbūt» ne pie kā laba nenoved. Šajā situācijā var būt divi atbilžu varianti – «jā» vai «nē». Trešais, diemžēl, netiek dots.