Pārmaiņu vēji

2. nodaļa. Draudzene

Tātad, Maša…

Es satiku Mašu pirms trim gadiem, lai gan varbūt agrāk, tagad nevaru droši pateikt. Tas bija Novočerkasskā, kur viņa dzīvoja visu laiku no brīža, kad cilvēce pārcēlās pazemē.

Tajā dienā es devos apskatīt cūkas. Šie dzīvnieki ir ne tikai tīri, bet arī ļoti jauki un draudzīgi. Negadījumi, protams, bija. Vienai meitenei pirkstu gandrīz nokoda cūka. Vai no bada, vai kāda cita iemesla dēļ, man nav ne mazākās nojausmas, es neko nesaprotu no viņu psiholoģijas. Agresors tika nomests postā, tas ir, viņi nekavējoties tika nokauti un apēsti, bet pārējie uzvedās vairāk nekā mierīgi.

Mana mīļākā bija un joprojām ir cūka Djuša. Es nezinu, kāpēc es izrādu viņai līdzjūtību, bet fakts paliek fakts.

Ieraugot mani, viņa uzreiz sāk priecīgi čīkstēt un mēģina pārraut žogu, lai ātri pieskrietu man klāt. Un es cenšos viņai katru reizi atnest kaut ko garšīgu.

Bet atgriezīsimies pie Mašas. Mūsu pirmās tikšanās dienā es sēdēju pie pildspalvas un baroju Djušu, kad pēkšņi aiz muguras atskanēja tieva meitenīga balss:

– Ko, tev garšo cūkas?

Es pielēcu – mani tik ļoti nobiedēja šis negaidītais jautājums. Jūs nevarat tā nobiedēt cilvēkus – Kondraška var jūs sagrābt.

Pagriežoties, es ieraudzīju skaistu rudmatainu meiteni ar baseinu rokās. Uz viņas pleciem gulēja divas smieklīgas bizes, un viņas garie sprādzieni gandrīz iekļuva acīs. Pēc tam, runājot ar mani, Maša pastāvīgi šņāca, neveiksmīgi cenšoties noņemt traucējošos matiņus.

«Nu… tas ir…» es vilcinājos. Kā es varu formulēt atbildi, lai viņa nešaubītos, ka es saku patiesību? Es nejutu nekādu bijību pret cūkām. Es arī nepiederēju mežacūku pielūdzēju sektai. Bet es nevaru teikt, ka šie dzīvnieki man riebjas. Vispār kaut kas starp pielūgsmi un riebumu.

«Jā, es redzu, ka jūs neesat vienaldzīgs pret cūkām,» Maša pasmaidīja. – Šī nav pirmā reize, kad es jūs šeit redzu. Mani sauc Marija, kā tevi sauc?

– Oļegs!

«Mēs iepazīsimies,» Maša ar vienu roku cieši satvēra baseinu un iedeva man brīvo rokasspiedienam.

– Vai tu dzīvo šeit? – ES jautāju. Es kā džentlmenis nesasveicinājos ar viņu ierastajā vīrišķīgā veidā, bet paņēmu viņas roku un noskūpstīju to. Mašas vaigi uzreiz kļuva sarkani – viņa acīmredzot nebija pieradusi pie šādas izturēšanās.

– Jā.

«Tas ir dīvaini, bet es nekad neesmu tevi redzējis.»

«Varbūt es vienkārši nepamanīju,» meitene paraustīja plecus un, nolikusi izlietni uz grīdas, pabīdīja to tuvāk cūkām. Četras cūkas uzreiz metās pie ēdiena, kas bija nesaprotams juceklis ar kaut ko, kas izskatījās pilnīgi neēdams. Visvairāk izlietnes saturs man atgādināja sakošļātu maizes mīkstumu, kas izskatījās pavisam negaršīgi. Bet cūkas to ēda, tāpēc Dievs ir viņu tiesnesis.

Kad baseins bija tukšs, Maša mani aicināja uz savu telti. Es tur sēdēju ļoti ilgu laiku, stāstīju viņai stāstus no savas dzīves un klausījos viņā.

Izrādījās, ka mana jaunā draudzene deviņu gadu vecumā iekāpa metro, un pēc sešiem mēnešiem viņa atkal palika bārene. Viņas vecāki nomira tur, uz zemes, kad vēl nebija Katastrofas, un viņas tēvocis, viņas aizbildnis, nomira šeit. Devies reidā, viņš vairs neatgriezās. Lai tiktu galā ar bēdām un vismaz ar kaut ko nodarbotos, Maša sāka pieskatīt cūkas.

Metro tā ir ļoti cēla nodarbe, jo lielā mērā pateicoties cūkgaļai mēs vēl neesam nomiruši badā. Novočerkasskaja cūkgaļu piegādā visam apelsīnu zaram. Kopumā Machinery nodarbošanās ir nedaudz zemāka par pētniecības biznesu. Kā man teica pati Maša, «pareiza aprūpe, savlaicīga barošana, maiga attieksme – tas viss ir galvenais, lai cūkgaļa būtu ēdama un garšīga.»

Tikai nedomājiet, ka Maša ir mana draudzene. Nepavisam. Izņemot draudzību, mūs nekas nesaista. Jā, viņa ir skaista, gudra vai drīzāk labi lasīta, sabiedriska, laipna. Bet tas nav mans tips. Un es neesmu gatavs, lai gan man jau ir trīsdesmit gadu, izveidot ģimeni. Tas ir ļoti atbildīgs solis, kas prasa rūpīgi izsvērt visus plusus un mīnusus. Un es neatradu to, kurš būtu mans dzīves partneris, līdz pašām beigām.

* * *

Es klusi iegāju teltī, kurā gulēja mana māte, un no mazas kastītes izņēmu priekšējo lukturi – uzticamu kompanjonu visās manās pastaigās pa metro tuneļiem. Tad viņš devās uz stacijas galu, kur Fomičs sēdēja uz smilšu maisa, atspiedies uz lielas koka kastes. Viņš jau septīto gadu ir mūsu cilvēks, kas atbild par ieročiem. Fomičs rokās turēja nobružātu grāmatu, kuru, vismaz man likās, viņš lasīja aizrautīgi. Es pieliecos un uz vāka izlasīju: «Žils Verns. Noslēpumainā sala». Skaidrs, ka laba lieta, es to lasīju bērnībā.

– Fomičs! – ES zvanīju.

Vecais vīrs neatbildēja. Lasīšana viņu pilnībā absorbēja.

– Fomič, ak! – es pacēlu balsi.

Un atkal bez rezultāta. Protams, mēs varam pieļaut viņa vecumu – mūsu ieroču sargam nesen apritēja astoņdesmit, bet, cik atceros, viņš nekad nav cietis no kurluma.

Tad es vienkārši paņēmu grāmatu un pēkšņi izvilku to no Fomiča rokām. Vecais vīrs raustījās, dusmīgi paskatījās uz mani un kliedza:

«Ko, pie velna, tu dari, kuces dēls!» Ir pagājis kāds laiciņš kopš tevis pērta, vai kā? Tāpēc mēs tagad ātri…

– Atdzesējies, Fomič, nedusmojies. Viss kārtībā, tas esmu es.

«Ak, Oļeg, tas esi tu…» vecais vīrs klusi teica. – Es to neatzinu. Tu esi… ne tas. Nedari tā vēlreiz. Un tad…

– Tātad, ko tu man pavēli darīt, ja es tev piezvanīšu, piezvanīšu un tu neatbildi?

Fomičs pamāja ar roku un paņēma no manis grāmatu.

– Kāpēc tu atnāci, runā, nāc.

– Man vajag savu ložmetēju.

– Automātiski? – Fomičs samiedza jau tā šaurās acis un neticīgi skatījās manī. – Un uz kurieni tu dosies? Vai mums nevajadzētu uzvarēt sarkanos?

«Nē,» es pasmaidīju. – Tas kaut kā vēlāk notiks. Un tagad es gribu doties uz Novočerskasku.

– Nu, kāpēc pie velna tev vajag ložmetēju? Vai šaut uz cūkām?

– Tuneļos, ja aizmirsīsi, var sastapt visādus ļaunos garus. Jūs nevarat braukt metro bez ieroča, it kā jūs to nezinātu.

«Tas nav iespējams bez ieročiem…» Fomičs man atdarināja deguna balsi. Un atkal viņš skatījās uz savu grāmatu.

– Fomičs! – ES zvanīju. Šeit ir vecs celms, lai tas paliek tukšs. Galu galā viņš apzināti ņirgājas par mani.

– Nu, ko tu vēlies, Oļeg? – vecais vīrs neapmierināts atbildēja, turpinot braukt pāri līnijām.

– Es gribētu ložmetēju…

– Vai jums nevajadzētu uzkaisīt dimanta putekļus? Man to ir daudz, es nezinu, ko ar to darīt.

Ak, smieklīgs puisis! Viss kārtībā, es tik viegli nepadošos. Lai gan, ja tā padomā, ložmetējs man īsti nav vajadzīgs. Radības var ierasties tikai no Devjatkino un Kupčino – vienīgajām stacijām Sanktpēterburgā, kas atveras uz ielas. Tātad viņi vienkārši nesasniegs mūs – viņi tiks nogalināti tuvākās pārejas pieejās. Tomēr dažreiz jūs joprojām saskaraties ar būtnēm, lai gan ārkārtīgi reti. Bet tomēr ar ložmetēju es jutos kaut kā drošāk un ne tik nobijies, kad jūti tā svaru rokās.

«Nē, nē, man nav nekā sasodīta vai vairāk,» es nolēmu atbalstīt viņa joku.

– Tas ir skaidrs.

– Kas ir saprotams?

– Viss skaidrs.

– Fomičs! Muļķības! Dosi man ložmetēju vai ne?

– Kā ar mārrutkiem uz pieres?

– Kāpēc tu esi rupjš?

– Kāpēc tu man traucē lasīt? Es atnācu šeit un sāku lejupielādēt savu licenci…

– Es vēl neesmu sācis. Man tikai vajag, lai tu man iedod ložmetēju, un tad es likšu tevi mierā.

– Tagad liec mani mierā, izdari man labu. Un vispār ieroči ir vērtīgas lietas un es par tiem uzņemos atbildību, ja kas notiks. Man nav vajadzīgas nekādas papildu problēmas, saproti? Lai es tev iedotu ieroci, man ir vajadzīgs pārliecinošs iemesls. Bet vienkāršs ceļojums uz Novočerkassku nav tāds.

– Ja tu man neiedosi ložmetēju, es nepametīšu savu vietu. Es stāvēšu šeit pār tavu dvēseli.

– Nu stāvi kā muļķis. Kas man rūp?

Un Fomičs atkal iegrima lasīšanā. Tomēr viņš neizturēja ilgi.

– Nē, es to nevaru. Lūk, ņem,» viņš atvēra kastes vāku un iznesa no tās manu veco ložmetēju, kas mani nekad nebija pievīlis. «Lūk, jums ir rezerves rags katram gadījumam, lai jūs beidzot varētu tikt prom no manis.» Atcerieties manu laipnību, bet paskatieties, par katru kārtridžu jūs man personīgi atskaitīsities. Un ja kas…

– Nomierinies, Fomič, viss būs labi.

– Kas?

«Es saku, ka viss būs kārtībā.»

«A-a-a,» sacīja vecais vīrs. Tagad viņa vārdu krājums bija papildināts ar vēl vienu vārdu, un nez kāpēc man nebija šaubu, ka viņš to drīzumā neizmantos. «Tagad pazūdiet no mana redzesloka un netraucējiet man lasīt.»

Nav problēmu, Fomič. Man neko vairāk no tevis nevajag.

* * *

Netērējot laiku, es uzmetu ložmetēju pār plecu un nolecu no platformas uz sliedēm. Ieslēdzu lukturīti uz otro, vidēju apgaismojuma līmeni, lai taupītu baterijas, un strauji devos uz rietumiem.

Šī nebija pirmā reize, kad es viena pati gāju cauri tuneļiem, un man nekad nebija bijusi neomulīga sajūta, ka aiz muguras ir kaut kas. Šķiet, ka jūs ejat, un kāds jūs dzenā un nerimstoši iet ar jums soli pa solim. Un, kad jūs apstājaties, paskatās apkārt, un tur neviena nav. Un patiesībā tā nevar būt. Tu turpini iet, un atkal kāds tev seko. Viņš grasās tevi sagrābt.

Daži cilvēki, kuri nespēja sevi kontrolēt, kļuva traki. Un tāpēc mēs pārsvarā staigājām grupās. Es, kam ir dzelzs nervi un kopš bērnības baidījos tikai no vecmāmiņas kotletēm, mierīgi varēju staigāt pa tuneli viena. Taču šādas pastaigas man deva spēcīgu adrenalīna pieplūdumu.

Mans lukturītis labi apgaismoja ceļu, neskatoties uz to, ka tas nedarbojās ar pilnu jaudu. Un labs apgaismojums, kā jūs zināt, garantē, ka jūs redzēsiet vairāk nekā ar sliktu apgaismojumu. Daži tuneļi ir vienkārši nosprausti ar dažādiem slazdiem, tāpēc bez laba lukturīša labāk tur neiet vispār. Labi, ka vismaz šajā posmā nekas tāds nebija.

Es labprāt noskrietu visu ceļu. 1635 metri, tas ir aptuvenais posma Ļadožskaja-Novočerkaska garums; es to varētu pārvarēt apmēram desmit, varbūt divpadsmit minūtēs. Problēma bija viena – bija ļoti neērti skriet uz gulšņiem. Ja jūs solīsit nepareizi, pastāv liela iespēja sagriezt potīti, ko es tiešām negribētu. Vispār nekādas traumas šeit, metro, nav vēlamas. Labu ārstu ir palicis ļoti maz, un viņu rīcībā esošie resursi ir ļoti tālu no ideāla. Nav urbjmašīnas gadījumam, ja kādam sāp zobs, nav arī normālu skalpeļu, ar ko izņemt lodi no ievainotā ķermeņa.

Nē, es nedarīšu krustu, lai arī kā es to gribētu. Labāk mierīgi, ejot kājām, nesteidzoties un esot gatavam. Lai gan mutanti nekad nav redzēti uz vietas, viss var notikt.

Pēkšņi es apstājos.

Kaut kas pazibēja priekšā. Sākumā nospriedu, ka tā ir mana lukturīša gaisma, kas atspīd no guļamvietas, un nomierinājos. Tomēr es vēl neesmu pārcēlies. Un tad atkal pazibēja, un tad atkal. Tagad kļuva patiešām biedējoši. Kas tas varētu būt? Es mēģināju apturēt trīci visā ķermenī, tomēr tas diez vai izdevās, un, aizturējusi elpu, es klausījos klusumā.

Ko es cerēju dzirdēt? Tikai strauja sirds pukstēšana un nekas cits. Citas skaņas būtu acīmredzami nevajadzīgas.

Varbūt izslēgt lukturīti? Varbūt viņš ir šo dīvaino atspulgu cēlonis? Bet, sasodīts, tas ir biedējoši. Principā es nebaidos no tumsas, bet tagad… Līdz ar necaurredzamo tumsu sāks uzspiest milzīgas bailes, kas pieaugs ar katru sekundi. Bailes no nezināmā neļaus nomierināties. Un, lai gan ir droši zināms, ka vismaz šajā tunelī nekas neapdraudēs vai drīzāk nedrīkst apdraudēt dzīvību, neviens nevarēs sevi kontrolēt. Es jau zinu.

Man bija jāpārdzīvo šīs šausmas, un ticiet man, tas man maksāja daudz darba. Es, cilvēks ar dzelzs nerviem, nevarēju sevi valdīt. Tad man gribējās šausmās kliegt, bēgt Dievs zina, kur, lai pēc iespējas ātrāk ieraudzītu gaismu.

Un dzirdēt jebkādu skaņu šajā nomācošajā tumsā bija vienkārši nepanesami. Mazākā šalkoņa, it kā skaļruņu daudzkārt pastiprināta, atbalsojoties cauri tunelim, šķita kā briesmoņa rēciens, kas paslēpies tuvumā un gatavs uzbrukt jebkurā brīdī.

Es lēnām pacēlu roku pie galvenā luktura un novietoju pirkstu uz slēdža pogas. Es nesteidzos. Nepatīkamās sajūtas, kuras biju piedzīvojusi, joprojām bija svaigā atmiņā. Pļaut vai nepļaut? Pļaut… vai nepļaut? Sasodīts, tas ir tik slikti, kad tev ir jāizdara izvēle! Varbūt vienkārši paiet garām, nepievēršot uzmanību šiem dīvainajiem spīdumiem?

Ar pirkstu viegli nospiedu pogu. Pļaut vai nepļaut? Varēja sajust pogas spiedienu uz pirksta gala. Ko es daru, vai?..

Noklikšķiniet… Un acumirklī tumsa mani apņēma pilnībā, pilnībā. Es neko neredzēju. Kā es gribēju ātri ieslēgt gaismu, izbēgt no tumsas varas. Es ļoti centos to nedarīt. Vajadzēja noskaidrot, vai uzliesmojums tagad atkārtosies vai nē.

Es jau desmit sekundes stāvu pilnīgā tumsā. Nekas. Nav atspīdumu.

Turies, Oļeg, vēl mazliet, vēl mazliet.

Mana sirds kā āmurs dauzījās krūtīs, vēloties izlauzties ārā, kā klaustrofobs no ierobežotas telpas.

Nebija ne zibšņu, ne atspīdumu! Nebija nekā!

Piecpadsmit sekundes, astoņpadsmit, divdesmit… Tas tā, es vairs nevaru izturēt!

Nospiedu pogu vēlreiz. Spilgta gaisma apgaismoja telpu manā priekšā, un, lai gan tā nebija vērsta manā virzienā, tā mani uz sekundi padarīja aklu. Dziļa elpa. Izelpošana. Ieelpo izelpo. Pavisam nesen paātrināta sirdsdarbība normalizējās un kļuva regulāra.

Dievs, ir lieliski atkal redzēt gaismu. Tagad man tas bija patīkamāk nekā pat pirmais skūpsts.

Un tad atkal pazibēja, bet es vairs nebaidījos, jo zināju, ka tas ir tikai atspulgs no kāda objekta. Es pārliecinoši devos uz vietu, kur redzēju atspīdumu, un atklāju, ka manas rūpes objekts ir… monēta. Un ne jau parasts, neko tādu savā mūžā nebiju redzējis. Tās diametrs gandrīz pārsniedza mana īkšķa garumu.

Es pacēlu monētu no zemes. Viņa bija patiesi gigantiska izmēra un nebija tieva, tāpēc nav pārsteidzoši, ka viņa svēra daudz. Es paskatījos uz viņu ciešāk. Oho, manā rokā bija PSRS laika monēta ar piecu rubļu nominālvērtību, izlaista 1990. gadā. Tas nozīmē, kāda bija nauda agrāk.

«Tu mani šodien ļoti satraucāji!» – es pārmetoši teicu monētai. Un, lai gan viņa bija paredzami klusējusi, man nez kāpēc kļuva skaidrs, ka viņai manā priekšā ir liels kauns. – Šim nolūkam es tevi ņemšu sev līdzi.

Monēta pārcēlās no grīdas uz manu krūšu kabatu. Es maigi paglaudīju to un priecīgi teicu:

– Tagad tu gulēsi šeit.

Pieci rubļi, šķiet, neiebilda.

* * *

Pārējais mans ceļojums bija bez traucējumiem. Es izgāju uz Novočerkassku, atstājot aiz sevis tuneli, kurā pavadīju kopā divdesmit piecas minūtes. Vismaz tā rādīja pulkstenis, un tas mani vēl nekad nav pievīlis.

Uzreiz pa kreisi es redzēju aizgaldu ar cūkām. Apmēram divi desmiti kuiļu un cūku rosījās ārpus nožogotās teritorijas, satraukti čīkstot un ņurdot. Un tikai viens pāris, nepievēršot uzmanību pārējiem, klusi kādā kaktā darīja kaut ko neķītru. Un pareizi dara, viņi pilda demogrāfisko plānu, nevis kā tie sliņķi, kas grib tikai paspēlēties.

Pārlaidusi skatienu pāri cūkām, es ieraudzīju Djušu šajā čīkstošajā pūlī. Likās, ka viņa arī mani atpazina, kad sāka spiesties cauri ķermeņu kaudzei tuvāk man. Cūkas, kuras Djuša stūma, neapmierināti čīkstēja, bet nekas vairāk. Šķiet, ka viņa ir viņu autoritāte vai kas cits. Neviens viņai nepieskaras, un tikai cienīgākajiem ir tiesības viņu apaugļot.

Djuša iebāza galvu starp žoga līstēm un apmierināti nomurmināja mani sveicinot.

– Sveika dārgā! – es sveicināju pretī un noglāstīju viņu aiz auss. Viņa aiz baudas aizvēra acis, izņemot to, ka viņa nemurrāja kā kaķis. Tad Djuša vērsās pie saviem cilts biedriem, acīmredzot vēlēdamās viņu acīs atrast vismaz skaudības pilienu, jo es nevienu citu tā neglāstu. Taču cūkām nebija ne jausmas, kas notiek pie žoga – viņas ļoti aizrāvās ar savu traci. Un vēl jo vairāk, tas saldais pāris, kurš pildīja demogrāfisko plānu, nedomāja par Djušas laimi. Viņi paši jutās ļoti labi.

– Tu nevienam neesi vajadzīgs, nabaga puis! – skumji teicu. Djuša šņāca, nāsis izpletinot, purns nervozi raustījās. Tādējādi viņa, šķiet, gribēja teikt: «Ak, nāc, viņi visi! Es viņiem noorganizēšu kaut ko citu!» Bet es skaidri redzēju, ka no viņas acs kaktiņa tievā strūkliņā tecēja viena vienīga asara. – Neuztraucieties, viņi nav tā vērti.

Es pagriezos un devos uz telšu pusi – es tomēr gribēju apciemot Mašu. Bet, sajutis skatienu uz muguras, viņš uz brīdi apstājās un pār plecu teica:

– Neuztraucies, es drīz nākšu.

Vai Djuša mani saprata vai nē, es nezinu. Viņa laikam saprata, viņa ir gudra cūka.

Kad teicu, ka drīz atgriezīšos, es mazliet meloju. Es plānoju pēc iespējas vairāk laika pavadīt kopā ar Mašu. Ir pagājusi nedēļa kopš mūsu pēdējās tikšanās. Ar viņu bija daudz par ko runāt…

Šeit tā ir, mana drauga telts. To nevar sajaukt ar citiem, labajā pusē ir divi oranži un viens rozā plankumi. Kā man stāstīja pati Maša, tie bija pusaudži, kuri spēlējās, grieza telts audumu, lai caur viņu izveidoto caurumu skatītos, kā viņa pārģērbjas. Viņi, iespējams, būtu pieļāvuši vēl vairāk kļūdu, ja kādu dienu viņu tēvs nebūtu pieķēris viņus to darot un sagādājis viņiem tik daudz nepatikšanas, ka viņš varētu uz visiem laikiem atturēt viņus no lūrēt sieviešu šarmu.

Es pavilku zvanu un gaidīju, kad Maša iznāks pie manis. Šad un tad kaut kādi viļņi skrēja cauri manam ķermenim, īsti nevarētu izskaidrot, kas tie bija. Man teica, ka tas notiek, kad tu kārto eksāmenu vai dodies uz pirmo randiņu. Visticamāk, tas ir nemiers. Bet kāpēc es uztraucos? It kā es tagad redzētu Mašu pirmo reizi.

Laiks pagāja, un neviens no telts neiznāca. ES klausījos. Nevienas skaņas. Dīvaini. Piezvanīju vēlreiz, katram gadījumam. Kad šoreiz atbildes nebija, es pacēlu rāvējslēdzēju uz augšu, atverot eju un devos iekšā. Jau sagatavojusies atvainoties par bezceremonisko ielaušanos, es pavēru muti, bet sastingu, ne vārda neteikdama. Mašas nebija teltī.

Kur viņa varēja iet?

Tomēr es ātri savedu sevi kopā. Viņa varēja doties pie kaimiņienes Zinaīdas Mihailovnas vai draudzenes Svetkas. Kāpēc ne? Šī iespēja ir ļoti iespējama. Galu galā viņa, iespējams, ir devusies uz «dāmu istabu».

Steidzos pamest Auto telti, neaizmirstot atgriezt rāvējslēdzēju sākotnējā stāvoklī. Tad es iešu pie Zinaīdas Mihailovnas, savas labās draudzenes. Ja Maša ir tur, labi, bet, ja nē, es viņu gaidīšu brīnišķīgas sievietes sabiedrībā, kura man ir gandrīz kā tante.

– Zinaīda Mihailovna, sveiks! – priecīgi sasveicinājos ar savu kaimiņieni Auto, kad viņa iznāca man pretī. – Prieks tevi redzēt!

– Es ļoti priecājos tevi redzēt, Oļežik! – Nu, lūk, atkal! Bet kā es varu uz viņu apvainoties? «Tu ilgi neesi nācis pie manis, kas tas ir?»

– Jā, lietas notiek, Zinaida Mihailovna: tas, tas, piektais un desmitais. Jūs zināt.

– Oļegs! – Zinaīda Mihailovna pēkšņi kļuva barga. Vai es sasaldēju kaut ko papildus? – Cik reizes esmu lūgusi nesaukt mani vārdā? Vienkārši sauc mani par Zinas tanti. Un ko darīt, ja šķiet, ka viņi nav radinieki?

«Patiesībā tas tā ir. Nevis radinieki, mēs esam ar jums. Varbūt mans otrs vecvecvecmāmiņas svainis bija tava vectēva vecvecmāmiņas brāļameita, taču vēsture par to klusē.

– Nu, saproti, es nevaru tevi saukt par Zinas tanti. Atvainojiet, protams, bet tas ir kaut kā…