Pavasara dienasgrāmatas

1. NODAĻA

MAINĪT DZĪVI? KĀPĒC NE?!

– Vesta, lūdzu, nāc man līdzi! – Emma norūca, skatoties uz savu draudzeni, kura pārkārtoja grāmatas no viena plaukta uz otru.

– Tu mani joko, vai ne? – Vesta pagriezās pret draudzeni, rokās turot Šekspīra sējumu oriģinālā. – Paskaties uz mani un uz vietu, kur tu mani velc. Mēs esam dažādos līmeņos.

– V, labi, ļauj man aizpildīt dokumentus, un tu vienkārši nāc man līdzi uz kompāniju. Man nebūs tik bail no noklausīšanās, ja tu būsi tuvumā,» draudzene pielēca no sēdekļa un satvēra Vesta roku. – Turklāt jums nav ko zaudēt! Tevi jau labāk pieņem valsts augstskolas!

Romāņina izdvesa un nolika grāmatu plauktā. Viņa jau pāris mēnešus bija pretojusies šai muļķīgajai idejai. Emma sapņoja iestāties Mākslas akadēmijā un kļūt par slavenu aktrisi. Bet bija viena problēma, draudzene baidījās runāt publiski, katru reizi, kad no viņas tika prasīta šāda prasme, viņai likās kamols kaklā un viņa skatījās uz visiem apaļām acīm no šausmām, kas viņu pārņēma.

Vesta, protams, varēja atteikt savam draugam, bet Emma bija viņas vienīgā draudzene. Šī meitene daudzkārt nāca viņai palīgā, kad Vesta atkal atradās trimdā no visas pasaules. Nu, ko mēs varam darīt, mūsu sabiedrībai nepatīk gudri cilvēki. Un jā, Vesta ir tāds cilvēks, kurš vienmēr saka patiesību un nemaz nedomā, vai citiem šī tēma patiks vai nē.

«Mana pase ir tabulā, aizpildiet veidlapu,» Vesta atbildēja un izelpoja.

– Aaaand, es zināju, ka tu piekritīsi! «Emma sāka lēkāt pa istabu, meitene izņēma drauga pasi un sāka internetā aizpildīt pretendenta pieteikuma anketu uzņemšanai šajā universitātē.

Vesta atgriezās savā biznesā. Un kāpēc viņai tas viss ir vajadzīgs? Viņai ir augsts IQ, skolu viņa absolvējusi eksternā ar zelta medaļu, viņai ir daudz sertifikātu un apbalvojumu par uzvarām dažādos konkursos un olimpiādēs. Vestai ir atvērtas visu valsts labāko augstskolu durvis, no visām viņa saņēmusi uzaicinājumus studēt.

Tātad, kāpēc viņa dodas uz noklausīšanos? Šeit runa nepavisam nav fanātiskā vēlme palīdzēt savam labākajam draugam. Slepus no visiem V sapņo, ka kādreiz varēs dejot. Dejošana ir viņas aizraušanās, bet slepena. Kāpēc noslēpums? Nu, kā jūs iedomājaties dejojošu zinātnieku? Vai arī Nobela prēmijas laureāts? Tā ir taisnība, tās nav saderīgas lietas. Jā, un Emmai ir taisnība, viņa pilnīgi neko nezaudēs, noklausīšanā viņai neizdosies, viņa tikai beidzot sapratīs, ka dejošana ir tukša ideja, kas nav viņas uzmanības vērta un tad viņa varēs pilnībā nodoties. zinātnei, jo viņas smadzenes ir īpaši tai pielāgotas. Romanīnu no domām par trako rīcību izvilka draudzenes balss.

«Nu, jūs visi esat reģistrēti, jums ir kārtas numurs 145,» Emma sajūsmā sacīja, noliekot savu pasi uz galda.

– 145? Vai viņi sāka skaitīt uzreiz no simta?

Vesta apgūlās uz grīdas un sāka pumpēt abs.

«Vē, humors nav tava lieta, labāk nejoko,» Lankova atmeta to, noliekot malā draudzenes klēpjdatoru. – Šobrīd uz noklausīšanos jau ir reģistrējušies 145 cilvēki, domāju, ka līdz noklausīšanās dienai šis skaitlis būs tuvu diviem simtiem. No visa šī skaita viņi uzņems tikai divdesmit cienīgākos bērnus, kuri mācīsies šajā vietā.

– Pārāk daudz lielu vārdu, vai ne? – Vesta izvilka, turpinot vingrināties. «Vai nav vieglāk pateikt, ka zagļi paies garām, un tas arī viss.»

– Nē, viss nav tā, kā tu saki. Šī ir vienīgā augstskola, kurā mācās talantīgi cilvēki. Tā ir labākā arēna, lai sāktu globālu karjeru. Viņiem ir vislabākie skolotāji un infrastruktūra, studenti ir pilnībā iegrimuši mācībās un viņiem nerūp nekas cits kā karjera – meitene izkāpa no gultas un sāka turēt drauga kājas. – Jūs teicāt, ka esat pabeidzis sportu?

«Es teicu, ka sports beidzās ar mani, nevis es ar viņu.» Bet esmu spītīgs, turpināšu vingrot, līdz atkal varēšu skriet garās distances.

– Es apskaužu tavu smago darbu, V.

– Tātad, kas tev liedz kļūt līdzīgam man? – Vesta jautāja un, nolikusi kājas uz gultas, sāka taisīt atspiešanos. – Ceļš uz mērķi vienmēr ir grūts un prasa daudz pūļu, taču beigās vienmēr ir balva.

– Un kāpēc tu esi tik gudrs, ja? – Emma iesmējās.

Viņi bija pilnīgi atšķirīgi pēc rakstura, bet bija labākie draugi. Viņi kļuva par draugiem, kad Vesta pārgāja uz jaunu skolu. Protams, augstprātīgajai Vestai nebija ne fanu, ne draugu, jo visi viņu uzskatīja par augstprātīgu nelokāmu, kas skolā dzīvos divdesmit četras stundas.

Romanīnu nekad neapvainoja viņai adresēti aizvainojoši izteikumi, viņai vienkārši tam nebija laika. Jaunkundze vienmēr atrada, ko darīt sev tīkamu: vai nu mācījās valodas, reizēm gāja uz sportu, vai arī devās uz visādām sacensībām vai olimpiskajām spēlēm. Katra jaunā ģēnija diena bija ieplānota minūti pa minūtei, un viņu nemaz nesamulsināja fakts, ka viņai nebija draugu. Viņa visumā to uztvēra kā pašsaprotamu un pat necentās ne ar vienu draudzēties.

Bet Emma bija izņēmums. Meitenes sāka sazināties jau no pirmās dienas. Emma bija pilnīgs pretstats savai draudzenei. Emai ļoti patika runāt un izklaidēties, taču mācībās viņai galīgi nepaveicās. Un jā, viņa pastāvīgi nokļuva smieklīgās situācijās, pēc kurām visa skola par viņu smējās. Ne velti saka, ka pretstati pievelk, iespējams, viņu gadījumā viss bija tieši tā. Mīnuss un Plus piesaistīja viens otru, un radās spēcīga draudzība.

Klausīšanās diena.

– Atpūties! «Tas viss ir tikai noklausīšanās par kaut ko nesaprotamu,» Vesta pievilka, ejot blakus savam draugam.

– Tev ir viegli pateikt, mans sapnis ir šeit mācīties! – Emma iebilda un sāka atkal braukt ar aci pāri papīra lapai, kur bija nodrukāti vārdi dziesmai, kuru viņa gatavojās izpildīt noklausīšanā.

«Cilvēkiem ir sapņi,» Vesta nošņāca, pārvilkusi pār acīm sporta krekla kapuci, viņa iebāza rokas dziļāk kabatās un sekoja draudzenei.

Viņi iegāja lielajā sporta hallē, kur visiem skolēniem tika izdalīti numuri, vienojās, ka būs jāieiet zālē un jāparāda sagatavotie numuri.

– Vai esat pirmais, kas reģistrējas? – Vesta jautāja, skatoties uz draudzenes sērijas numuru; uz tā bija 45. numurs.

– Pieteikuma veidlapu iesniedzu otrajā reģistrācijas dienā.

«Jauki,» Vesta pasmīnēja un uzlīmēja savu numuru 145 uz sporta krekla, viņa aizgāja un apsēdās pie tālākās sienas.

– Starp citu, viņai blakus nolaidās V draugs. – Es vēl nezinu, bet ko jūs rādīsit klausīšanās laikā?

– Nezinu.

– Kas? – Emma no šāda paziņojuma nobālēja.

– Es improvizēšu. Jūs esat tas, kurš sapņojāt nokļūt šeit un labi sagatavojies, bet es atnācu pēc uzņēmuma.

«Es vienmēr zināju, ka jums nav labi ar galvu!»

– Slimība ir ģēnijs.

Sporta zāle sāka piepildīties ar pretendentiem, visi sapņoja kļūt par pasaules zvaigznēm. Un šķiet, ka tikai Vesta to nealkstēja. Uz daudzveidīgo jauniešu fona šī meitene pirms gaidāmās noklausīšanās izcēlās ar savu trauslo ķermeņa uzbūvi un perfektu mieru. Emma jutās tā, it kā kāds būtu palicis viņai zem dibena duci ežu; viņa turpināja lēkt un apsēsties. Vesta iesmējās, skatoties uz draudzenes uzvedību. Visa šī sporta zāle izskatījās pēc traku bišu stropa, kas šaudījās no vienas puses uz otru un nezināja, kur ielikt dzēlienu.

Sākās noklausīšanās, zāle sāka lēnām iztukšoties, taču spriedze nerimās. Emma agri pameta šo istabu, Vesta palika viena un turpināja vērot visus klātesošos. Kad tika piezvanīts uz viņas numuru, viņa piecēlās no savas vietas un pat nenoraidījās un sekoja sievietei. Viņas priekšā tika atvērtas liela, gaiša kabineta durvis, un viņa iegāja iekšā.

«Iepazīstieties ar sevi,» sieviete stingri sacīja.

«Vesta Romanina,» viņa pievilka.

– Ko tu parādīsi?

– Droši vien deja. Spēlējiet jebkuru celiņu – viņa pagriezās pret puisi, kurš atradās pie vadības paneļa.

Atlases komisija bija pārsteigta par šo paziņojumu. Šodien darba laikā viņi redzēja daudz dažādu kadru, daži noģība, daži nevarēja dziedāt, puse vienkārši aizmirsa vārdus. Un Vesta vienkārši ienāca un teica, ka viņai nav mūzikas, viņi dejos pie jebkuras. Dīdžejs atskaņoja dziesmu. Vesta atpogāja savu sporta kreklu un nosvieda to uz sāniem.

Komisija sāka klausīties. Kas notika ar Vestu? Ziniet, visi pārējie kandidāti dedzīgi vēlējās iegūt kādu no divdesmit vietām šajā akadēmijā, un tikai Romāņina ieradās šeit ar devīzi «mirst ar mūziku!» Šī klausīšanās viņai neko nedeva. Meitene jau labu laiku kabatā nēsā biļeti uz labāku dzīvi, tas viss ir tikai patīkama laika pavadīšana, kad V pēdējo reizi var pilnībā nodoties mūzikai un dejai.

Kad mūzikas skaņas sasniedza viņas ausis, viņa aizvēra acis un sāka improvizēt. Tagad viņa dejoja tikai sev, kā parasti. Visapkārt valdīja vakuums, viņai šķita, ka gaiss sasala.

Viņas ķermeņa kustība nodeva mūzikas ritmu, viņas dejā nebija pēkšņu kustību, likās, ka meitene jau ilgu laiku trenējās sniegt šādu dejas priekšnesumu. Tagad viņas ķermenis bija brīvs, un viņas prāts bija brīvs. Vesta vienmēr jūtas laimīga, kad viņa dejo. Varbūt tomēr ir vērts savu dzīvi veltīt dejošanai? Galu galā tieši dejojot viņa sevī izjūt neaprakstāmu pacēlumu un vēlmi dzīvot.

Mūzika beidzās neparasti ātri, pēc pēdējiem akordiem Vesta iztaisnojās un paskatījās uz skolotājiem, tagad viņu nevar atpazīt kā to, kas pirms dažām sekundēm dejoja apburošu deju. Viņas skatiens bija nopietns, un viņas izturēšanās bija tā, it kā viņa stātos armijā, nevis aktiermākslas akadēmijā.

– Gudrs gājiens, kundze. Taču esmu vairāk nekā pārliecināts, ka jūs pārliecinājāt mūsu dīdžeju atskaņot pareizo dziesmu.

– Piedod man, bet man nav vajadzīgas sazvērestības vai smieklīgas viltības. Vari uzlikt vēl duci celiņu, un es dejos. Bet es domāju, ka tādu greznību nevar atļauties, jo aiz durvīm joprojām gaida piecdesmit jauniešu, kuri vēlas spīdēt uz ekrāniem. Tāpēc es neuzdrošinos jūs aizturēt ar savu klātbūtni – Romāņina paņēma savu sporta kreklu un nospieda durvju rokturi, lai aizietu.

– Vai jums ir kāda speciālā izglītība? – Milāns jautāja, sekojot aizejošajai Vestai.

– Ja tu runā par dejošanu, tad nē. Bet es esmu sporta meistars vieglatlētikā un arī IQ ir virs vidējā, bet te liekas, ka mani ņem nevis pēc smadzenēm, bet gan pēc talanta. Uz redzēšanos.

Skolotājus pārsteidza šāda pieteikuma iesniedzēja uzvedība.

«Dodiet man viņas profilu,» direktore jautāja.

– Vai jūs domājat, ka viņa meloja par izglītības trūkumu? – jautāja deju skolotāja. – Ja nē, tad meitenei uz to ir talants.

– Hmm, – Gaļicina ievilka, pētot Vestas profilu.

Klausīšanās turpinājās.

Vesta un Emma kopā atgriezās mājās. Emma ļoti vēlējās pajautāt draugam par noklausīšanos, kamēr Vesta bija iegrimusi domās. Viņa vienmēr bija tieša gan vārdos, gan darbos. Šodien viņa sevi nav nodevusi. Taču viņu uztrauca pavisam kas cits; dejojot, Vi sajuta nepazīstamu brīvības sajūtu. Kas tas bija? Viņai tas noteikti ir jāizdomā, jo viņa zina visu pasaulē un šai sajūtai viņai nevajadzētu palikt noslēpumā.

Kad aiz draugiem aizvērās durvis uz Romanīnas vecāku dzīvokli, Lankova šķita, ka pārsprāgst.

– Vi, pastāsti, kā viss gāja! – Emma čivināja, noraujot kurpes no kājām.

Vesta laiski žāvājās, novilka kedas un iegāja istabā.

«Redziet, es esmu dzīva, un tas nozīmē, ka komisija nav nolēmusi mani izniekot,» viņa paraustīja plecus un iegāzās gultā.

– Romaniņa, es pieprasu detaļas! – Viņa apsēdās uz gultas malas.

– Hm, labāk paņem man pārsēju no galda, man šķiet, ka es sastiepu savainoto potīti.

Lankova izkāpa no gultas, paņēma apsēju un pasniedza draudzenei. Vesta sāka masēt sāpošo kāju un tad sāka to aptīt ar pārsēju.

«Tā vienmēr nav iespējams no jums izspiest vārdu!» – Emma aizvainotā balsī teica, atspiedusi savu dibenu pret galdu.

«Ei, saki paldies, ka vispār iesaistījāties šajā piedzīvojumā,» viņai teica Romanīna.

– Būtu forši, ja mēs to darītu kopā. Iedomājieties, mēs varam kļūt par slavenām aktrisēm,» sapņaini sacīja Lankova, pieliekot pirkstu pie lūpām.

– Nerunā muļķības. Kāda es esmu aktrise, es esmu matemātiķis! Un pēc manas noklausīšanās viņi drīzāk nosūtīs mani uz trako māju, nekā vedīs uz turieni mācīties!

– Redzēsim, V! Paskatīsimies!

Vestas interaktīvā dienasgrāmata

niks: Vesna

«Traka diena. Iespējams, trakākais visā manā mērītajā mūžā. Pirmo reizi izdarīju kaut ko tādu, kas neiekļāvās manā ierastajā grafikā. Es sekoju savam draugam uz kādas ļoti foršas Mākslas akadēmijas noklausīšanos. Par ko? Viņa lūdza atbalstu.

Godīgi sakot, es devos uz turieni izklaidēties. Patiešām, tas bija jautri. Visi pretendenti darīja visu iespējamo, lai pārsteigtu uzņemšanas komisiju ar savām prasmēm. Man bija sajūta, ka esmu stropā, kur visi centās izrādīt savu dzēlienu un tādējādi atstāt iespaidu. Tiešām bija smieklīgi skatīties. Es atnācu tur viens pasmieties un neloloju nekādu cerību, ka mani paņems.

Kad viņi zvanīja uz manu numuru, man jau sāpēja vēders no smiekliem. Bet tomēr kādu stulbu iemeslu dēļ es aizgāju. Bet sākotnēji es plānoju doties prom tūlīt pēc Emmas noklausīšanās.

Bet visvairāk mani pārsteidza pašas emocijas dejas laikā. Tādu brīvības sajūtu nebiju piedzīvojusi. It kā biju tālu no visām problēmām un raizēm, vienkārši kustējos pie mūzikas un priecājos. Bet, protams, viņi mani tur nevedīs mācīties. Kāpēc? Es biju rupjš pret skolotājiem, bet nekur viņiem nepatīk rupji cilvēki.

Ā, un arī paša stulbuma dēļ sastiepu sāpošo potīti, šķiet, ka par skriešanu pagaidām jāaizmirst. Bet es sapņoju drīz atgriezties treniņos, šķiet, ne liktenis.

Ar labunakti»

2. NODAĻA

JŪS ESAT REĢISTRĒTS!

Kopš noklausīšanās ir pagājušas vairāk nekā divas nedēļas. Vesta pat aizmirsa, ka ir kaut kur aizbraukusi, un darīja kaut ko, kas viņai bija pilnīgi neatbilstošs, viņa pilnībā gatavojās sākt studijas Matemātikas fakultātē, jo zinātne ir viņas galvenā dzīves aizraušanās.

Vai viņa gribēja uzzināt noklausīšanās rezultātus? Nebūt ne, lai gan nav grūti uzminēt, ka viņa viņu pievīla. Joprojām būtu! Kurš gan vēlas redzēt tik augstprātīgu cilvēku savas universitātes sienās? Neviens adekvāts režisors nevēlētos tik traku un skopu studentu kā viņa. Vesta jau pašā sākumā saprata, ka viņai nav nekādu izredžu tur nokļūt, lai mācītos. Meitene vienmēr adekvāti novērtēja savas iespējas un saprata, ka, lai mācītos šādā vietā, ir jābūt ievērojamam talantam, kāds viņai nekad nav bijis.

Vesta istabā iezvanījās skaļš telefons. Meitene nolaida roku un pacēla no grīdas mobilo telefonu. Kurš idiots to nosauktu par agru, vai ne? Meitene nospieda zvanīšanas pogu.

– AAAAAAAAA!!! – Emma kliedza klausulē.

Neapgriezusies uz muguras, Vesta pat neatvēra acis no čīkstēšanas telefonā, bet tikai laiski vilkās:

«Jums ir minūte, lai pateiktu visu saskaņotā tekstā, pretējā gadījumā es noģībšu.»

– Vesta!! Ak, tas ir noticis!! – Emma turpināja čīkstēt pa telefonu.

Vesta nedaudz atvēra vienu aci un noņēma telefonu no auss, lai pārliecinātos, ka ir paņēmusi telefonu, nevis kaitinošo modinātāju, kas bija pielicis melodiju pie augstākās nots.

– Vai citplanētieši ir nolaidušies uz zemes? – Romāņina jautāja, atdodot klausuli pie auss.

– Mūs pieņēma!! – Lankova atkal iekliedzās.

– Kas? «Vesta iztaisnojās gultā un gribēja piecelties sēdus, taču, neaprēķinot spēkus, viņa nokrita uz grīdas. – Ko tu dzēri vai smēķēji?

– Mūs pieņēma! Abi! Dodieties uz akadēmijas vietni, mēs esam pretendentu sarakstā!

Vi berzēja viņas dibenu ar punktu, kuru viņa trāpīja krītot, un izslēdza zvanu. Varbūt viņa guļ, ja? Tas vienkārši nevar notikt. Nu, labi, Emma, viņu joprojām varēja pieņemt, viņa vienmēr par to sapņoja, bet viņa? Vesta bez sagatavošanās devās uz turieni, lai atbalstītu savu draugu, un, lūk, viņa tika pieņemta. Pasaule šodien noteikti ir kļuvusi traka, ne mazāk.

Romāņina piecēlās no grīdas un ieslēdza savu portatīvo datoru. Kamēr tas ielādējās, viņa paņēma gumiju un sasēja savus garos matus neizprotamas formas augstā kukulī. Viņa paņēma datoru un sāka steigšus pārbaudīt saņemto informāciju.

«Ja Ema jokoja, es viņu nogalināšu, zinot,» Vesta nomurmināja, nervozi piesitot ar pirkstiem pa ierīci.

Un tagad viņa beidzot ieraudzīja uzņemto sarakstu. Viņa bija starp 20 laimīgajiem, kuri tika izvēlēti studijām šajā jaunizveidotajā akadēmijā. Vē saskrāpēja pakausi un izdvesa. Līdz šim viss bija joks, bet tagad tas ir kļuvis par realitāti. Ko man darīt? Protams, Vesta normālā stāvoklī uzreiz noraidītu domu par studijām šādā vietā, jo viņa ir nodevusies zinātnei, nevis teātrim vai kino pasaulei, taču tagad viņa ir šaubu pilna. Ko mums vajadzētu darīt? Viņa izgāja no datora un atrotīja piedurknes savai mīļākajai pidžamai, kas, starp citu, bija izgatavota ar žirafes apdruku, un uz krūtīm bija smieklīgs uzraksts.

Viņa atkal nostājās uz pirkstgaliem un aizlika rokas aiz muguras. Tipiska Romaņinas poza, kad viņa ir noraizējusies. Neviļus viņa ceļas uz pirkstgaliem, it kā mēģinot paskatīties uz problēmām no augšas. Tas, protams, ir stulbi, bet tas viņai palīdz.

– Ir pienācis laiks atvērt kārtis.

Vesta piegāja pie durvīm un tad izgāja koridorā. Meitene devās uz mātes virtuvi, viņa nevarēja viena pieņemt tik svarīgu lēmumu. Romāņina iegāja virtuvē, galvu pret māti nepacēlusi, un apsēdās pie pusdienu galda.

– Vesta? Kāpēc tu esi tik agri? Ir tikai desmit no rīta, bet brīvdienās tu necelies pirms pusdienlaika,» griezās Anna Romāņina, pagriezusies pret meitu, rokās turot lāpstiņu ēdiena apgriešanai.

«Es nevaru pietiekami gulēt,» Vesta meloja un atkal saskrāpēja pakausi.

– Vai vēlaties tēju? – māte jautāja un nolika sev priekšā lielu krūzi ar smaržīgu dzērienu. – Starp citu, tas bija tavs telefons, kas iezvanījās, un tad atskanēja skaņa, ka kāds nokrita, vai ne?

«Emma zvanīja,» Ž atbildēja V. «Un es izkritu no gultas, jūs zināt, cik neveikls es esmu.»

– Ko tu no manis slēp? – sieviete izslēdza plīti un uzmanīgi paskatījās uz savu meitu.

– Es? Ko tu saki, mammu!

– Vesta, nemelo man! Es tevi pazīstu, publicē to jau. «Es redzu, ka jūs drīz saplēsīsiet tūkstošiem mazo Wests,» Anna atbildēja un apsēdās pretī savai meitai.

– Vai tava tēva nav mājās?

– Viņš ir citā komandējumā. Vai tas attiecas arī uz viņu? Ko tu tur darīji?

– Praktiski nekas īpašs.

«Vesta, saki man jau tagad, pretējā gadījumā jūs man iegūsit sirdslēkmi.»

– Mammu, es to ieliku Mākslas akadēmijā. Es zinu, es tev apsolīju kļūt par matemātiķi…

– Bet ir, bet? Es tiešām esmu.

«Jūs gribējāt man piešķirt nopietnu profesiju, kas man nodrošinātu stabilus ienākumus.» Bet, kad es biju klausīšanās laikā, notika kaut kas, ko es nevaru aprakstīt. It kā manī būtu uzplaukusi puķe un devusi tiesības uz brīvību.

– Vai tev patika šī sajūta? – Anna jautāja, atvilkdama matus.

«Jā, bet es tev apsolīju,» Vesta nolaida galvu.

– Viņas māte klusi teica un uzlika roku uz meitas rokas. – Saproti, tev visu atlikušo mūžu nav jādara tas, ko vēlamies es un tavs tēvs. Šī ir jūsu dzīve, un neviens cits, izņemot jūs, to nevar dzīvot labāk. Vai vēlaties mācīties tajā vietā?

Meitene kautrīgi pamāja ar galvu.

«Tad sakravājiet mantas un dodieties tur mācīties.» Un mēs tavam tēvam vēl neko neteiksim.

«Vai jūs tiešām domājat, ka man vajadzētu mēģināt?»

«Ja jūs nevēlaties neko nožēlot vēlāk, jums ir jāizmēģina viss tagad, lai saprastu, kas ir jūsu dvēselei.» Un matemātika nekur neaizbēgs.

Vesta ir pateicīga un uzsmaidīja mammai. Viņa domāja, ka radīsies pavisam cita saruna, bet kāda brīnuma dēļ viss izvērtās ļoti, ļoti labi. Vai viņa nožēlos savu lēmumu? To rādīs laiks, bet pagaidām vēl ir dažas lietas, kas jāsakārto.

– Mammu, vienīgais, ka ir maksas apmācības.

– Nu, mēs vienmēr esam krājuši naudu jūsu izglītībai, tāpēc es domāju, ka varat to ņemt. Teiksim manam tēvam, ka augstskola man prasīja biedra naudu vai ko līdzīgu.

«Paldies, mammu,» Vesta pielēca no galda un apskāva māti.

Nu, acīmredzot kārtis nez kāpēc sanāca šādā kombinācijā un viņai noteikti vajadzētu mēģināt mācīties šajā vietā. Varbūt no visas šīs idejas iznāks kaut kas labs.

Vesta atgriezās savā istabā un iegāzās gultā, viņas lūpās mirdzēja smaids. Pirmo reizi pēc ilga laika viņa bija laimīga un nevarēja pilnībā izskaidrot, kāpēc jūtas tik labi.

Šķiet, ka viņas sapnis piepildījās, nevis viņas, bet gan Emmas. Un likās, ka viņai būtu dota dārga atslēga, kas piepildīs visas viņas vēlmes; tikai laiks rādīs, vai viņas jūtas ir patiesas.

1. septembris.

– Kāpēc tev vajag tik daudz lietu? – Vesta brīnījās, skatoties, kā draudzene no taksometra bagāžnieka izvelk trešo koferi.

«Iedomājieties, bet cilvēki vēlas būt skaisti, un tāpēc viņiem ir nepieciešams apģērbs un kosmētika,» atbildēja Lanka, smagi elpojot, uzmanīgi noliekot uz asfalta lielu, spīdīgu koferi.

«Lai cilvēki būtu skaisti, viņiem ir vajadzīgas tikai smadzenes un nekas vairāk,» Vesta pamāja, uzkāra plecā mugursomu un aizvela koferi aiz roktura uz akadēmijas vārtiem.

– Čau, vai vari man palīdzēt? – Emma kliedza pēc viņas.

– Es domāju, ka nē, jo tu gribi būt skaista, un skaistums prasa upurus! – Romāņina atbildēja smaidot, tuvojoties tuvu ieejai.

Viņa jau bija iegājusi teritorijā, bet kāda rupja kustība viņu pameta. Kāds bubulis viņu satvēra aiz kapuces un pacēla no zemes, Vesta stāvēja uz pirkstgaliem.

– Ei, kāda te morāle! – meitene nomurmināja, vicinot rokas. – Ļauj man iet!

– Kur tu dosies? – jautāja, apsargs viņu nelaižot vaļā.

– Kaut kur uz akadēmiju. Ielaid mani, es tev saku, es šeit mācos.

«Jūs šodien esat jau trīsdesmitais, kurš man mēģina pierādīt, ka mācāties šeit.»

– Jā, kas notiek…

Emma, smagi elpot, pieskrēja pie viņiem un izņēma no drauga kabatas savu elektronisko karti.

«Lūk, ņemiet to,» sacīja Lankova, pasniedzot to apsargam.

Vīrietis atlaida Romāņinu, viņa piezemējās uz asfalta un sāka neapmierināti kaut ko murmināt zem deguna. Apsargs atgriezās un iedeva viņas caurlaidi.

«Esi laipni gaidīts,» Vesta šņāca, ieliekot to atpakaļ kabatā.

«Šeit ir mans,» Emma iedeva savu caurlaidi. – Un vai tu vari man palīdzēt ar manām lietām?

– Protams, tagad es izsaukšu apsargus, viņi aizvedīs tavas mantas uz istabu…

«328,» Emma pabeidza, burvīgi smaidot. – Lai viņi paņem arī tavu koferi.

«Nē, es neuzticu savas lietas apšaubāma izskata vīriešiem,» Vesta vēlreiz uzmeta neapmierinātu skatienu uz apsargiem.

Meitenes nogaidīja, līdz būs savākušas Emmas koferus un devās iekšā akadēmijā.

– Un kur ir kopmītne? – Vesta jautāja, kad meitenes apstājās alejas vidū. «Man šķiet, ka mēs pabraucām garām šim soliņam apmēram pirms piecām minūtēm.»

«Es nezinu,» Lankova paraustīja plecus. – Akadēmijai ir milzīga teritorija, ir divas kopmītņu ēkas un daudz vairāk infrastruktūras ēku.

«Ei, Em, neiedziļināsimies detaļās,» nomurmināja Romanīna. «Mums šķiet, ka visi līķi plūst uz ēku ar lielām kāpnēm.

Vesta saritināja koferi, un draudzene traucās viņai aiz muguras. Akadēmijas teritorija bija patiesi pārsteidzoša ar savu izmēru, droši vien no putna lidojuma varētu domāt, ka šī ir atsevišķa maza valsts. Jā, akadēmija tiešām dzīvo grandiozā stilā, te neko nevar pateikt. Taču interesants ir vēl kas: lai arī teritorija liela, viss izskatās sakopts un pat mājīgs, kas šādām vietām ir dīvaini un tām ir pavisam neparasti.

– Viņi joko, vai ne? – Vesta skaļi teica, skatoties uz garajām kāpnēm.

«Es teicu, iedodiet man koferi,» Emma atbildēja un sāka kāpt pa kāpnēm.

Romāņina ar rokām satvēra somas rokturi un sāka to vilkt augšā pa kāpnēm. Sasodīts, kāpēc tas vienmēr ir šādi? Jūs nēsājat koferi uz līdzenas virsmas, un tas ir vieglāks par spalvu, bet, tiklīdz jums to vajag kaut kur vilkt, tajā pēkšņi parādās ķieģeļi. Dzīve ir nežēlīga lieta. Vesta smagi elpoja, bet turpināja vilkt viņu sev līdzi. Skolēni, kas gāja garām, skatījās uz viņu, daži ar līdzjūtību, bet daži griezās pie deniņiem. Viņa viņiem nepievērsa nekādu uzmanību; Emma jau ilgu laiku stāvēja augšstāvā un gaidīja savu dīvaino draugu. Vesta apstājās atpūsties un nolika čemodānu uz pakāpieniem, meitene noliecās, lai sasietu kedu šņores, bet viena neveikla kustība un viņas koferis ar triecienu noripoja lejā, ne tikai, tas arī atvērās. Nevis koferis, bet pagraba amatnieku brīnums, sasodīts!

Čemodāns noripoja un ietriecās kokā. Vestas drēbes gulēja pa visām kāpnēm.

«Nē,» meitene nomurmināja un ātri noskrēja lejā pa kāpnēm.

Ap viņas koferi jau drūzmējās pūlis un kāds īpaši dzīvespriecīgs puisis turēja rokās viņas mīļāko pidžamu ar žirafi.