- -
- 100%
- +
1. nodaļa. Kungs
Kungs sēdēja pie loga un šūpojās antīkā krēslā. Viņa klēpī gulēja silta vilnas sega ar sarkanbrūnām svītrām. Un, lai gan kamīnā sprakšķēja malka un istaba bija silta, Kungs turpināja ietīties segā, cieši satvēris rokās smago divstobru ieroci. Ierocis atgādināja tos, ko var redzēt tikai antikvariātos vai muzejos: diezgan tumšs sarkankoka krājums, kas inkrustēts ar zelta ieliktņiem, mītiskas jūras čūskas formā izgatavots bronzas sprūds, stobra, kas caursīta ar daudzām skaidām. Bet, neskatoties uz savu cienījamo vecumu, lielgabals iedvesmoja cieņas, spēka un spēka sajūtu.
Lords paskatījās ārā pa logu ar skatu uz dārzu. Plašo zaļo zālienu ieskāva zemi, glīti apgriezti krūmi. No zāliena pretējos virzienos šķīrās ar baltu akmeni bruģēti celiņi. Bet tie jau sen zaudējuši savu baltumu, aptumšojušies un vietām klāti ar sūnām. Takas ierāmēja akmens žogs, uz kura stāvēja masīvas ģipša vāzes, kurās auga violeti ziedi. Viens celiņš veda uz sarkano ķieģeļu dārznieka māju. Mājas jumts bija klāts ar pelēkiem dakstiņiem. Ēka bija aprakta dzeltenās rozēs, mēģinot izspiest to kātus pa logu.
Otrs ceļš veda uz ovālas formas dīķi. Tās ūdeņi atspoguļoja tumšās debesis. Un šajā atspulgā kā zvaigznes atdzīvojas, oranžas, sarkanas un zelta zivtiņas lēnām skraidīja apkārt. Aiz dīķa, nedaudz uz dienvidiem, bija zaļš labirints divu cilvēku augstumu augstumā. Arī labirintam bija grūti laiki: dārznieka šķēres tam pieskārās pārāk reti. Tas bija manāms pēc aizaugušiem zariem, kas kā uz sāniem izstieptas dzīvnieku ķepas šur tur uzpūtās.
Tajā bija izveicīgas rokas kalti soliņi. Meistara darbs, kas tos radīja, bija valdzinošs: roku balstu graciozie izliekumi, mugura atgādināja gulbja kaklu, jūs vienkārši gribējāt apsēsties uz viena no tiem un apcerēt apkārtējo skaistumu. Skaistums, kas jau ir sācis izbalēt. Sākotnējā sajūsmas pārņemtais skatiens sāka pamanīt skaidras pamestības pēdas. Soliņus klāja bieza putekļu kārta, zaļā labirinta virsotne nevaldāmi auga, un ziemeļu pusē dīķi sāka klāt pīle. Un šur tur akmens celiņi padevās augstai zālei.
Labirinta centrā atradās neliela divstāvu strūklaka: ūdens tajā nebija šļakstījies ilgu laiku. Un apakšā gulēja tikai nokaltušas lapas un zemes gabali, kas bija nākuši no Dievs zina, no kurienes.
Ja kādam izdotos pārvarēt labirintu un iziet tam cauri, viņš iznāktu augļu dārzā. Kādreiz tā bija burvīga vieta: vienā stūrī pat ābeļu, bumbieru, plūmju, ķiršu rindas, otrā – krūmi, kas valdzina ar savu augļu gatavu krāsu. Ērkšķogas, upenes un sarkanās jāņogas, kazenes – tas viss tagad ir aizaudzis ar augstu zāli un sajaucies kopā. Kādreiz iekoptā vieta pārvērtās mežonīgā mežā.
Bet, ja kādam, neaptveramas kaprīzes vadītam, izdotos pārvarēt augļaino, tad galu galā viņš uzdurtos citai sienai. Savrupmāju ieskauj augsts žogs – nopietns šķērslis jebkuram nemiera cēlājam. Vienkārši nebija iespējams iespiesties starp masīvajiem palisādes stieņiem, kas atgādina šķēpus. Un ir ārkārtīgi grūti pārlēkt bez kāpnēm, bez pērtiķa veiklības.
Kungu tagad maz interesēja viņa paša īpašuma skaistums. Viņš nenovērsa acis no pārāk agri iedegtajām laternām: saule tikko sāka kristies pretī horizontam. Viņš pārvietoja purnu no viena gaismas avota uz otru, it kā mēģinātu kādu izsekot. Taču zālienā mājas priekšā valdīja miers rāmo ainu.
Pats nemanot, vīrietis krēslā aizsnauda. Varbūt tas bija viņa cienījamais vecums, varbūt tas bija nogurums no iepriekšējās nakts modrības. Neatlaidis pistoli, viņš nolaida galvu uz krūtīm un sāka klusi krākt.
Saule ir devusies pie miera, metot pēdējos starus uz zāliena smaragda zaļo. Dārznieka mājā logā iedegās svece. Blāvs laternu mirdzums apgaismoja muižas fasādi.
Pulkstenis viesistabā sita vienu naktī. Kungs nodrebēja, bet nepamodās, tikai ciešāk apskāva ieroci. Asā plīstošā stikla skaņa un ilgstoša suņa gaudošana paveica to, ko neizdevās pulksteņa zvanīšana. Vīrietis ātri uzlēca, ātri paskatījās uz dārzu un metās uz izeju. Steidzoties pa garu koridoru, viņš sasniedza kāpnes, nokāpa lejā, atvēra ārdurvis un izlēca ārā. Viņš metās pretī saplīsušajai nodzisušajai laternai, no kurienes bija dzirdama suņa žēlīgā vaimana, un šausmās sastinga…
Kungs kaut ko redzēja tumsā: kaut kādu siluetu. Viņš pavērsa pret viņu ieroci un izšāva no abiem stobriem. Suņa gaudošana apstājās. Ar trīcošām rokām vīrietis salauza divstobru bisi un pārlādēja to. Tad viņš, cik vien ātri varēja, steidzās uz dārznieka māju. Viņš pielēca pie ārdurvīm un dauzīja tām ar zābaku.
– Montija! – viņš iesaucās, – Montijs. Atbloķējiet to man!
– Skolotāj, vai tas esi tu? – no iekšpuses atskanēja tikko dzirdama balss.
– Protams, tas esmu es! Kurš vēl? Varbūt tava mirušā sieva, sasodīts! Atveriet, vai es izšaušu slēdzeni!
"Man šeit ir skrūve," atbildēja dārznieks, "es nesen to pielāgoju, tāpēc tas jums nepalīdzēs, šaujiet." Bet šķiet, ka tas noteikti esi tu, mans kungs.
Durvis atvērās ar čīkstēšanu: atvērumā parādījās vīrietis ar izlobītiem matiem un laternu rokā.
"Pasteidzieties, mans kungs, steidzieties, nāciet iekšā, es aizslēgšu durvis," viņš ātri sacīja.
Kungs ieslīdēja iekšā un, smagi elpodams, nogāzās uz veca krēsla, no kura atskanēja žēlojoša skaņa.
Dārznieks steigšus aizvēra durvis, noklikšķināja slēdzenē un paspieda aizbīdni. Tad viņš šķērsoja viņu un ielēja sāls taciņu ieejas priekšā. Vīrietis ar ieroci, novērojot šīs darbības, skeptiski pakratīja galvu un sacīja:
– Priekš kam tas viss? Māņticība jūs neglābs no ārpusē esošajiem neliešiem. Vai esat viņus redzējuši Montiju? Vai jūs redzējāt, ko viņi izdarīja ar Ārčiju? Brūtes, es ar viņiem samierināšos par šo un par visu pārējo.
– Skolotāj, es tev vairākkārt teicu: šis īpašums ir nolādēts, šeit dzīvo ļaunums…
– Ak Dievs, Montij! Es neesmu reliģiozs, es neticu šīm muļķībām, bet ar savu ķecerību jūs spiežat mani veltīgi pieņemt Dieva vārdu. Vai jūs kaut ko redzējāt?
– Es naktīs ārā neskatos.
– Bet velti! Tā ir tava atbildība…
– Lai pieskatītu dārzu, ser, bet ne lai pasargātu no spokiem. Es tev ne reizi vien esmu teicis, mans kungs, uzaicini priesteri, lai viņš visu šeit aplej ar dievišķo ūdeni un lasi lūgšanas, redzi, un nomierinies braši.
Montijs piegāja pie loga, iztaisnoja aizkaru un uzlēja uz palodzes otro rindu sāls. Lords piecēlās un devās uz izeju:
– Paņem savu lukturīti, iesim un paskatīsimies vēlreiz.
Dārznieks piesteidzās pie durvīm un, izpletījis rokas, tās nobloķēja:
"Mans kungs, es jūs nelaidīšu ārā un pats neiešu ārā." Ja gribi, nošauj mani. Bet es joprojām to neatbrīvošu.
– Kāds tu esi muļķis, Montij, – Lords paraustīja plecus un atgriezās savā krēslā. Gandrīz uzreiz viņš piecēlās un apgūlās nesaklātajā gultā, nenovilcis zābakus. Viņš atbalstīja ieroci pret gultu un pievilka segu līdz zodam.
– Tātad, gaidīsim rītu. "Pamodiniet mani, ja vēl kaut kas notiek," viņš nomurmināja un, neskatoties uz visu notikušo, pēc brīža aizmiga.
Saules stari ielūkojās mājā ar pelēkām flīzēm. Sākumā piesardzīgi un bažīgi, tad arvien neatlaidīgāk. Viņi nolaidās uz lielas melnas mušiņas, kas ar vispretīgāko dūkoņu nolaidās uz guļošā Kunga deguna. Viņš viņai iesita ar neapzinātu kustību un tādējādi pamodās. Viņš izstaipījās, saldi žāvājās un tad ņipri satvēra ieroci. Viņš paskatījās apkārt istabā: aizkari bija aizvilkti, uz galda stāvēja tējkanna bez vāka, virs kuras virpuļoja tvaiki. Un ne miņas no Montija. Kungs atkal izstaipījās, kaut ko nomurmināja zem deguna, piecēlās un izgāja no mājas.
"Montij," viņš klusi sauca dārzniekam, bet nesaņēma atbildi.
Viņš gāja pa bruģēto taku, uzmanīgi apskatīdamies apkārt. Ārā neviena nebija. Viņš izgāja zālienā savrupmājas priekšā un samazināja ātrumu. Viņš devās uz saplīsušās laternas pusi, palūkojoties uz vārtiem, kas bija atvērti. Viņš pienāca tuvāk.
"Mans nabaga Ārčijs," Lords skumji sacīja, pakratīdams galvu. – Ko šie nelieši tev nodarīja… Viņi nogalināja nevainīgu dzīvnieku, lai mani iebiedētu. Viņi nogalināja draugu… Ak, Ārčij, kāpēc tu atgriezies…
Kungs dzirdēja kāda balsi un pagrieza galvu pret vārtiem: pa zemes ceļu cilvēki tuvojās savrupmājai. Vīrietis samiedza acis, bet nepazina svešiniekus. Turējis ieroci gatavībā, viņš piegāja pie vārtiem un sāka tos aizvērt, taču viņu apturēja kluss zvans:
– Kungs, pagaidiet, neaizslēdziet to!
Kungs beidzot ieraudzīja tuvojošos pāri: tas bija pazudušais dārznieks un vīrietis melnā sutanā.
– Montij, kāpēc tu viņu atvedi? Es tev teicu, ka nevēlos viņu šeit redzēt.
– Nomierinieties, Kārpentera kungs. Esmu ieradies pēc jūsu dārznieka ielūguma. Viņš ir ticīgs un viņam ir visas tiesības uz manu palīdzību. Tomēr tāpat kā jūs.
"Tātad ielieciet to savā baznīcā, nevis manā īpašumā," Kungs nomurmināja un turpināja slēgt vārtus.
Priesteris iesmējās un paskatījās uz Montiju, darīdams dārzniekam, ka viņš tur neko nevar darīt. Viņš uzreiz visu saprata un, satvēris restes, kliedza:
– Mans kungs, apžēlojies! Jūs pats varat redzēt, kas šeit notiek: šalkoņas, silueti, beigti putni un tagad jūsu suns. Šo problēmu nevar atrisināt ar šāvienu no pistoles. Tikai baznīca ir spējīga uzveikt šo ļaunumu. Es lūdzu jūs, ļaujiet tēvam Jakovam apskatīt īpašumu un iesvētīt vismaz manu māju. Citādi es dodu vārdu, mans kungs, es šeit vairs neatgriezīšos!
Visa šī sasteigtā tirāde ne mazākā mērā neietekmēja Kārpentera viedokli, kurš metodiski turpināja vicināt vārtus aizslēdzošo ķēdi. Tomēr pēdējā frāze viņā izraisīja patiesu izbrīnu.
– Ko tu saki, Montij? Vai esmu bijis slikts saimnieks? Vai man par tevi vienalga? Vai mēs tomēr neesam veci draugi? Bez jūsu rokām dārzs pilnībā sabruks, jūs zināt. Es nevaru ļaut tam notikt. Mūsu pienākums ir rūpēties par īpašumu.
"Tad pakļaujieties manam lūgumam." Tas neaizņem daudz laika. Vai tā nav, tēv Jakov?
– Tev taisnība, Montij, es varu tikt galā pirms pusdienlaika.
Kungs, sakodis zobus un no zem uzacīm skatīdamies uz vīru sutanā, negribīgi ar roku izdarīja viesmīlīgu žestu:
"Nāc iekšā, svētais tēvs," viņš nomurmināja caur zobiem, "un es domāju, ka pagaidām palikšu mājā."
* * *
Saule jau sen bija atstājusi savu zenītu, kad Kārpenters pameta savrupmāju un devās uz dārznieka māju. Pieejot pie durvīm, vīrietis grasījās tās stumt, taču tās kā uz burvju mājienu atvērās pašas no sevis. Uz sliekšņa stāvēja priesteris.
"Un es tikko atnācu jums jau sen atgādināt, ka pusdienlaiks jau ir pagājis un jums ir laiks atstāt īpašumu, tēv Jakov."
– Es tagad dodos prom, Karpentera kungs. Montijs bija pietiekami laipns un neatlaida mani, līdz viņš man iedeva šo neticamo tēju, kas pagatavota no Sudānas rožu ziedlapiņām. Esmu šeit pabeidzis. Es domāju, ka tumsa vairs netraucēs jums vai jūsu dārzniekam.
– Montijs ir analfabēts un neizglītots cilvēks, viņš mēdz ticēt visādām nejēdzībām. Bet man vienmēr šķita, ka tu esi gudrāks, tēv Jakov. Viņi tikpat labi varētu būt godīgi pret mani. Bet, ja visi šie rituāli nomierinās Montiju, es būšu tev pateicīgs – Kungs vienkārši izspieda pēdējos vārdus.
Priesteris dīvaini paskatījās uz viņu un sacīja:
– Ceru, ka kādreiz mainīsi savus uzskatus. Man ir jāiet. Monti, – tēvs Jakovs atskatījās, – nav vajadzības mani pavadīt. Domāju, ka namdara kungs ar lielu prieku pats aiz manis aizslēgs vārtus.
– Skolotāj, vai tu esi šeit? – tēvam Jakovam aiz muguras parādījās izspūrušā dārznieka galva.
"Priesterim ir taisnība, es pats viņu atlaidīšu." Un tu, Montij, rūpējies par dārzu: tām baltajām lilijām, par kurām es tev stāstīju, ir vajadzīga aprūpe.
– Kā tu pavēli, mans kungs.
Pa ceļam uz muižas izeju Kunga kalps neteica ne vārda, un tikai tad, kad Kārpters noklikšķināja uz masīvās ķēdes slēdzenes, viņš pagriezās un sacīja:
– Uzmaniet Montiju, Kārpentera kungs. Viņš ir ļoti nobijies. Un lai Tas Kungs jūs visus svētī.
Kungs tikai nomurmināja un steidzās atpakaļ mājā: pusdienas laiks jau bija pagājis, un viņš joprojām nebija ēdis, pa logu vērodams priestera rīcību. Tāpēc es biju ļoti izsalcis un dusmīgs. Par tēvu Jakovu un viņu pašu.
* * *
Uzcēlis pavardā uguni, Kārpters nogāja pagrabā un atnesa speķi. Es iemetu to pannā un pāris olas otrā pannā. Pagaidīju, kamēr bekons apbrūninās un kopā ar olām noliku uz šķīvja. Viņš no sienas skapja izņēma maizes gabalu un pārziež to ar zemeņu ievārījumu. Es uzvārīju tēju no rožu ziedlapiņām, par kurām priesteris tik glaimojoši runāja, un sāku vakariņas. Lēnām sakošļādams savu vienkāršo ēdienu, viņš domāja. Un viņa domas bija skumju pilnas. Pēc pusdienām viņam vajadzēja nosnausties un atpūsties pirms nakts modrības, taču vēl viens uzdevums bija nepabeigts. Ārčiju vajadzēja apglabāt.
* * *
Smagi elpodams, ar plaukstu noslaucījis sviedrus no pieres, Kungs nosvieda maisu zemē. Es paskatījos apkārt: apkārt neviena nebija. Un kurš gan šeit varētu būt, izņemot dārznieku, kurš, iespējams, tagad apgrieza krūmus. Kungs nolēma suni apglabāt pašā stūrī sava domēna dienvidrietumu daļā: netālu no dīķa, gandrīz tuvu kaltajam žogam, aiz kura auga varens ozols.
Bruņojies ar lāpstu, viņš uzmanīgi atvēra kūdras kārtu un sāka rakties zemē. Tomēr Kungs nebija jauns, un tāpēc kapa rakšana prasīja daudz laika. Kad bedre bija izrakta ceturtdaļa cilvēka auguma, saule jau rietēja. Vīrietis apsēdās uz malas un mēģināja atvilkt elpu.
– Mans nabaga Ārčij, tu esi pelnījis labāku galīgo patvērumu… Bet ko man darīt? Piedod, vecais draugs. Varbūt, lai jūs cienītu, es izrakšu dziļāku kapu.
Kungs nopūties paņēma lāpstu rokās. Viņš raka vienreiz, raka divas reizes, ar uzplaukumu iegrūda galu zemē, pret kaut ko atdūrās un nolādējās. Viņš noliecās, šķieldams pusaklās acis, un ar rokām grāba zemi. Un viņš no zemes izvilka nodzeltējušu, pussapuvušu kaulu.
– Kas par miskasti! – viņš iesaucās un pārmeta atradumu pāri žogam. Kauls ar trulu blīkšķi atsitās pret veca ozola stumbru un iekrita biezokņos. – Eh, Ārčij, man vairs nav spēka.
Ar šiem vārdiem viņš satvēra somu, kurā atradās suņa līķis, un aizvilka to bedres apakšā. Viņš stenēdams izkāpa un sāka stumt zemes kaudzi atpakaļ. Debesu ķermenis jau bija pazudis aiz horizonta, kad Kungs atgrieza zāliena gabalus savās vietās, notriekdams tos ar instrumentu. Atspiedies uz to, viņš pāris minūtes stāvēja, pirms teica:
– Ardievu, Ārčij.
Tad, atspiedies uz lāpstas kā kruķi, viņš devās uz māju pusi. Pirms nakts dežūras vajadzēja nomazgāties, pavakariņot un mazliet atpūsties. Kungam bija nojausma, ka tie, kas uzbruka sunim, atgriezīsies. Viņš uz minūti apstājās, paskatījās apkārt, uzmeta skatienu ozolam, kura resnie zari karājās pāri žogam. Cik reizes Montijs viņiem ir teicis, ka tie ir jānocērt, viņš domāja. Un viss koks. Un viņš izies ārā, stāvēs kā elks, skatīsies uz ozolu un neko nedarīs. Varbūt nekārtību cēlēji izmanto šos zarus, lai ielīstu īpašumā.
Atgriezies viņš redzēja, kā dārznieks nesa kāpnes, pielāgo tās laternai un mainīja saplīsušo abažūru. Viņš pamāja ar roku un noguris ieskrēja mājā.
* * *
Nomazgājis rokas ūdens spainī, kas stāvēja ieejas priekšā, Kungs iegāja iekšā. Viņš novilka kurpes, uzkāpa uz savu guļamistabu otrajā stāvā, izņēma no veļas skapja tīras bikses un baltu kreklu un nokāpa lejā. Viņš devās uz savas savrupmājas labo spārnu. Tur pirmajā stāvā bija virtuve, pagrabs un vannas istaba. Vīrietis pavilka rokturi un iegāja iekšā. Vairākas eļļas lampas dega spoži: to gaismas pietika, lai redzētu tvaiku virpuļojam virs bronzas vannas.
Grīdu klāja brūnas keramikas flīzes ar koka slāņa rakstu. Uz sienām bija tumši smilškrāsas tapetes. Rota uz tiem bija līdzīga tai, kas bija uz grīdas. Likās, ka no vannas izplūst dzinumi, kas rāpās pa flīzēm un tad virzās uz sienām. Eļļas lampu mirgojošās liesmas tikai pastiprināja šo sajūtu, liekot šķist, ka raksts kustas. Galdniekam šī kompozīcija likās ļoti dīvaina, taču tāda bija bijušā kunga izvēle.
"Montij, lai gan tu esi muļķis, tu esi nevainojams muļķis," viņš nomurmināja, lūkodamies uz dūmaku virs ūdens, un novilka savas netīrās drēbes. Viņš novilka čības un paspēra soli uz priekšu. Viņš nolika tīro veļu uz neliela skapīša stūrī, devās uz vannas pusi un pēkšņi sajuta kaut ko mīkstu zem kājas. Viņš noliecās, pacēla to un pielika pie acīm, lai to pārbaudītu. Viņa rokās bija melnas un taukainas zemes gabals, kurā, šķiet, spieto slieka. Kungs riebumā atrāva roku no sejas un nosvieda kamolu uz grīdas.
"Montij, netīrā cūka," viņš nomurmināja, "jūs vienkārši nevarat pieradināt pie tīrības un kārtības." Sasodīts nezinātājs.
Vēl pāris minūtes kurnējis, Kungs uzmanīgi noslaucīja kāju uz paklāja, kas gulēja uz grīdas, un ienira karstā ūdenī. Es atslābinājos un uz brīdi aizmirsu par visām savām raizēm. Ūdens deva siltumu, mieru un saldu aizmirstību. Un vīrietis aizsnauda. Rokas, kas turēja vannas malas, atslāba un viņš noslīdēja lejā. Pamostoties, viņš kā applaucēts izlēca no ūdens, kratīja galvu un vienlaikus spļāva un lamājās. Atkāpjoties, viņš piegāja pie vienas no eļļas lampām, paņēma to rokās un izgāja ārā. Kungs pat nepievērsa uzmanību neveiksmīgajam zemes gabalam, uz kura viņš atkal uzkāpa. Paskatījos ārā pa durvīm: tur neviena nebija. Viņš atviegloti nopūtās, nolika lampu vietā, uzvilka tīru veļu, izslēdza lampas un izgāja no istabas.
Pulkstenis sita vienpadsmit. Ārā jau sen bija kļuvis tumšs. Kungs, turēdams sveci rokās, uzkāpa pa kāpnēm uz savu istabu. Ar sveci aizdedzu sausu alkšņa malku un, izbaudot uguns spēli kamīnā, apsēdos savā mīļākajā šūpuļkrēslā. Viņš salauza ieroci, pārbaudīja, vai tas ir pielādēts, un skatījās uz zālienu. Laternas dega vienmērīgi dzeltenā gaismā. Gandrīz tāds pats kā dārznieka mājas logi.
2. nodaļa. Zvērs
Kungs pamodās no neatlaidīgas klauvēšanas pie durvīm. Kāds gandrīz bez apstājas bungoja ar rokām un kājām. Vīrietis paskatījās pulkstenī: bija piecas minūtes pāri desmitiem. Izstiepjot un iztaisnojot stīvās locītavas, kas radīja raksturīgu gurkstēšanu, viņš ar gatavu ieroci devās uz izeju.
"Jā, es nāku, es nāku, sasodīts," viņš nomurmināja, nokāpjot lejā. – Un ko velns tur atveda? Es skaidri pateicu Montijam, lai viņš nevienu nelaiž iekšā.
"Meistar, skolotāj," aiz durvīm atskanēja priecīgs izsauciens, "es tev teicu, es tev teicu." Montijam bija taisnība, Montijs nav tik stulbs!
Kungs nospieda slēdzeni, noņēma ķēdi un, nolicis pistoli pie durvīm, sacīja:
– Kāpēc tu klauvē, Montij? Kas noticis?
"Es tev teicu, es tev teicu," dārznieks turpināja iesaukties un ar prieku dejot uz sliekšņa, "mums palīdzēja tēvs Jakovs, mums palīdzēja baznīca, mums palīdzēja Dievs Kungs!" Es tev tā teicu.
– Nomierinies, Montij. Ej uz savu vietu, es atnākšu tagad, un tu man visu izstāstīsi. Un pagatavojiet to piparmētru tēju, kas man tik ļoti garšo.
– Kā tu saki, meistar. "Bet es jums to teicu," Montijs turpināja atkārtot, klīda atpakaļ.
"Nemierīgs," Kungs nomurmināja pēc viņa, aizcirta durvis un devās uz virtuvi. Viņš izņēma no skapja audekla maisiņu ar cepumiem, paskatījās uz pistoli, mirkli vilcinājās, bet nolēma to atstāt savrupmājā. Viņš izgāja ārā: paskatījās, paskatījās saulē, tad paskatījās apkārt, aizslēdza durvis un devās uz sarkano ķieģeļu māju.
* * *
Dārznieks izņēma no mājas divus krēslus un nolika tos puķu dobes priekšā. Tad viņš atgriezās pie mazā galdiņa. Kungs, sēdēdams uz tā, kas izskatījās uzticamāks, skatījās, kā viņa kalps rosījās. Beidzot viņš iznesa vara tējkannu un divas apakštasītes, uz kurām stāvēja krūzes. Ar loku viņš piepildīja saimnieka, tad savējo. Un viņš apsēdās uz tukša krēsla. Kungs atvēra maisu un uzlēja cepumus uz galda.
– Kāds brīnišķīgs laiks šodien, Montij. Un nakts pagāja mierīgi. Un, ja tas nebūtu mans nabaga suns un šie nelieši, kuri ieradušies pie mums iezagties, es varētu teikt, ka esmu laimīgs. Ko tad tu man gribēji pateikt?
Viņš iedzēra malku smaržīgas tējas un turpināja:
– Un tik neatlaidīgi, ka gandrīz uzlauza mana īpašuma durvis?
"Tēvs Jakovs svētīja īpašumu no ārpuses un manu māju no iekšpuses," dārznieks ātri nomurmināja, košļājot cepumus, "un iedeva man krucifiksu no tīra sudraba." Ar to neviens ļaunais gars nav biedējošs.
Kungs viņu pārtrauca ar valdzinošu rokas kustību:
– Nerunā ar pilnu muti, Montij. Kad tu iemācīsies labas manieres? – viņš nopūtās.
Dārznieks steigšus norija gardumu, noskaloja ar tēju un turpināja:
"Tāpēc es saku: Dieva aizlūgums palīdzēja, viņa naktī pārstāja staigāt zem logiem." Šodien gulēju kā mazulis, neviens netraucēja.
– Atkal tu runā par gariem un citām pasaules spējām, Montij, – Kungs pakratīja galvu, – un vai tev tas nav apnicis?
– Es nerunāju par smaržām, mans kungs. Un par viņu. Tikai par viņu.
– Par tavu sievu?
– Nu, protams, mans kungs, kas gan cits, ja ne viņa sieva? Kā tagad atceros: gara auguma, pilnām krūtīm un garu bizi. Bet viņa bija cītīga strādniece, kas viņai strādāja. Un viņa skaļi smējās kā zvans un tik īpaši smaidīja. Dievs, tu neticēsi, mans kungs, kā viņa man uzsmaidīja.
Kungs, turēdams labo roku uz pieres, ar kreiso roku maisīja tēju ar biskvītu. Šo stāstu viņš bija dzirdējis tūkstoš reižu, varbūt vairāk. Viņa viņu vairs nekaitināja, bet drīzāk atgādināja kaitinošo odu dūkoņu, ko nevar noslaucīt: tiklīdz jūs viņu padzinat, viņš joprojām cenšas atgriezties. Visbeidzot, noguris dzirdēt par šīs sievietes nopelniem, viņš pārtrauca dārznieku:
"Jā, jā, viņa bija brīnišķīga, Montij, es par to nešaubos." Bet, cik atceros, viņa nebija tava sieva. Vai arī svētais jūs slepeni apprecēja? Tātad, ja mana atmiņa mani neviļ, viņš tajā laikā pat nebija Aldvidā.
– Tu mani aizvaino, mans kungs. Protams, viņa bija mana sieva. Kā nebija? Visi viņu pazina, visi mani apskauda un teica: "Ak, kāda sieviete viņam ir." Bet es pats toreiz vēl biju wow. Jā, es biju. Vai atceries, mans kungs?
Kungs steigšus piekrītoši pamāja ar galvu, iedzēra malku tējas un skatījās uz rožu krūmu, pār kuru dūca bite.
"Tātad, kā es jums jau teicu: naktī šeit notiek kaut kas slikts, viņa sāka nākt pie manis."
– Jā, jā, tu man teici, es atceros. Es pat izgāju no savrupmājas tavu stulbo stāstu dēļ un nakšņoju šeit. Un es nevienu neredzēju, lai gan tu zvērēji un zvērēji, ka tevi vajā tavas “sievas” spoks.
– Pīle, acīmredzot tu viņu aizbiedēji. Iespējams, arī pēc nāves parastajiem cilvēkiem joprojām ir cieņa pret saviem saimniekiem. Bet es viņu redzēju vēl vairākas reizes. Reiz, kad devos uz ciemu pēc krājumiem un aizkavējos. Bija jau tumšs, aizslēdzu vārtus un jutu, ka ir auksts kā ziemā. Pagriezos un ieraudzīju: viņa gāja no dīķa, pastiepdama pret mani rokas. Izmetu somu un metos uz māju, knapi paspēju aizvērt durvis, kad viņa paskatījās pa logu. Bet es neuzdrošinājos iet iekšā: man tur bija iebērta sāls, un pie sienas karājās krucifikss. Es visu nakti negulēju, klausījos, kā viņa klīst apkārt. Jūs droši vien neatceraties to nakti, mans kungs?
"Es atceros, Montij, es joprojām atceros." Un es atceros saplīsušo piena krūzi un teļa gaļas gabalu, ko tu meti pie vārtiem. Peles vai kādi citi dzīvnieki viņu sakošļāja tā, ka nekas cits kā kauli nepalika pāri. Kā jūs varat to aizmirst?
Montijs nepievērsa šiem vārdiem nekādu uzmanību un sacīja:
– Un kopš tā laika viņa sāka parādīties arvien biežāk. Pēdējo nedēļu katru dienu.
"Tātad tas nozīmē, ka viņa ir tā, kas nogalina putnus, salauž laternas un nogalināja manu suni?"
– Nu kurš vēl? Protams, ka viņa ir. Jūs pats esat daudzkārt pārliecināts: vārti ir aizvērti, jūs nevarat vienkārši tikt pie mums. Un nekādu pēdu. Tas ir spoka darbs. Ar Dievu.
Kungs neatbildēja, pabeidza tēju un kādu laiku sēdēja klusēdams, skatīdamies uz dzelteno rozi, kas tajā rītā bija uzziedējusi. Viņam šķita, ka viņš uztvēra viņas brīnišķīgo aromātu, bet, iespējams, tā bija viņa iztēles viltība: apkārt bija daudz ziedu, un katrs no tiem izdalīja aromātu. Montijs piepildīja krūzi un gaidīja, kad īpašnieks piekritīs viņu uzrunāt. Viņš izgāja no savām domām un teica:
– Pieņemsim, ka es tev ticēju. Tad rodas jauni jautājumi. Pirmkārt, kā viņa šeit nokļuva? Otrkārt, ko viņa vēlas? Kāpēc viņš izposta īpašumu un dara ļaunu?
– Jā, ja es būtu zinājis, es uzreiz pateiktu. Šīs sievietes, noskaidrojiet, kas viņiem ir prātā. Un arī manējais ir miris. Viņš nevar rast mieru nākamajā pasaulē, kā man paskaidroja tēvs Jakovs. Varbūt viņa mani tik ļoti mīlēja, ka nevarēja mani palaist. Vai varbūt tāpēc, ka viņa nomira nevis kristīgā veidā. Tēvs Jakovs tā teica, viņi saka, visticamāk.
Kungs ziņkārīgi paskatījās uz Montiju, it kā redzētu viņu pirmo reizi.
– Bet tu nekad par to nerunāji. Tas ir kaut kas jauns. Kā tas gadījās, ka palikāt bez mīļotās sievas? Un kāpēc tu nolēmi man to pastāstīt šodien? Cik atceros, viņa vienkārši aizbēga no šejienes. Tāpat kā pārējie. Es domāju, ka viņa ir dzīva un vesela, viņa jau sen atrada sev citu vīru, bet viņa pat neatceras tevi.