- -
- 100%
- +
Prologs
Vasilina Vjuga, drakloda Reginharda Berliāna sieva un ēna.
Dortholas pils, Drakendort Reach.
– Smaragds?! Tā nevar būt patiesība! – Reginhards Berlians, Drakendorta limita pūķu kungs un arī mans vīrs, man aiz muguras iesaucās.
Es sekoju milzīgas ķirzakas siluetam, kas lidoja uz Pūķa grēdas sniegbalto virsotņu fona. Viņam noteikti kāds sēdēja mugurā. Šis kāds ir Zlata – mana septiņgadīgā meita!
Pavisam nesen viņu nakts vidū izrāva tieši no maģiski aizsargātas pils, un es gandrīz traks no bailēm. Iepriekšējo reizi to paveica mānīgie Nirfeats – haosa burvji, kurus vada karaliene Nirfeja – biedējoša, vampīram līdzīga būtne. Reginharda bijušais padomnieks un pusbrālis Tapredels, kurš dralordu septiņus gadus ieslodzīja Dragon Peak alā, kļuva par vienu no Nirfea ģenerāļiem. Vēlēdamies iegūt varu pār Draknedortu, viņš izdarīja nodevību un kļuva par haosa adeptu.
Nirfeats atveda veselu armiju, taču Dortholas aizsardzība izturēja, un tad viņi nolēma iegūt varu ar viltību. Viņi nolaupīja Zlatu, zinot, ka Rega nav mājās, un es darīšu visu, lai atgūtu savu meitu. Viņi gribēja to apmainīt pret dralorda burvju zobenu – Cleaving. Cleaver nav tikai zobens, tā ir robežas atslēga, un tā zaudēšana mums visiem draudēja ar nāvi. Par laimi, mēs ar Reginhardu spējām pārspēt savus ienaidniekus un uzvarēt. Regs iznīcināja Nirfejas armiju, un viņa pati tika izraidīta no Drakendortas, un milzu zirneklis Sfira mielojās ar nodevēju Tapredelu.
Drekendortā ir pienākušas pārticīgas dienas. Regs atjaunoja savu zemi, izskauž Nirfeat infekciju, un cilvēkiem vairs nebija jābaidās un jāslēpjas. Visi svinēja drakloda atgriešanos un mūsu kāzas. Likās, ka tagad viss noteikti būs labi, bet…
Un ir pagājis mazāk nekā mēnesis, līdz Zlata atkal tiek nolaupīta! Un kurš? Tas, kurš atrada pajumti mūsu mājā?!
– Nier Chatollier – smaragda pūķis?! – vīra teiktie vārdi mani sasniedza novēloti.
Es noņurdēju, iebāzu pirkstus matos un skraidīju pa istabu.
– Jā, lai viņš būtu tukšs! – harpija, mana mazuļa aizbildne un aukle, nolādēja savas plaušas. – Viņš mani apmānīja un atņēma mūsu Zlatočku. Šim laupītājam izdevās visus apmānīt!
– Agripina! – es iesaucos sargam.
Harpija apsolīja, ka izglābs Zlatu, vai tiešām es viņai veltīgi uzticējos?
"Atvainojiet, Nyera," pirmo reizi manā atmiņā mans šķietamais radinieks kļuva par oficiālu. "Harpijas ir bezspēcīgas pret pūķu maģiju," viņa sarauca pieri. – Es apsolu, Lina. Es darīšu visu, lai viņu atgūtu! Es mēģināšu aizvest sevi pie viņas, tiklīdz viņi kaut kur apstāsies…
Bet man to vajadzēja tagad!
Mana mazā meita ir kaut kur viena ar nepazīstamu vīru… Darkon, kas būtību nemaina!
"Reg…" es bezpalīdzīgi paskatījos uz savu vīru.
– Es lidoju viņam pēc! – Reginhards, pieņēmis lēmumu, metās uz izeju.
Zināju, ka viņš dodas uz savu torni, kur bija speciāla piestātne ērtai pacelšanās reizei. Mēs steidzāmies pēc, bet pa ceļam iekritām manās bijušajās kamerās. Manas lietas vēl nav pārvietotas uz ģimenes lietām.
– Gapa, drēbes man! Ātrāk!
Saprotošā harpija jau vilka man no pleciem halātu un metās siltā krekliņā. Es nekad mūžā neesmu tik ātri uzvilcis bikses. Es aizpogāju kreklu, zābakus un jaku, skrienot pa koridoru.
– Reginhard, beidz! Esmu ar tevi! – viņa kliedza, pēdējā brīdī paspējot izlēkt uz gaisa mola.
Mans vīrs gribēja iebilst, bet, kad viņš saskārās ar manu izlēmīgo skatienu, viņš saprata, ka tas nav tas gadījums, kad viņam vajag pretrunāt.
"Labi," viņš nepārprotami negribīgi piekrita.
Pēc minūtes mēs jau lidojām naksnīgajās debesīs, un sajūtas aizrāva man elpu. Berliāns lidoja tik ātri, ka zvaigznes debesīs izplūda, un, ja ne īpašā pūķa maģija, es nekad nebūtu varējusi palikt viņam uz muguras.
– Kāpēc es to nesapratu agrāk? Galu galā viņi man teica, un viņš uzvedās…
“Vai tu runāji? PVO?" – vīrs mani garīgi pārtrauca.
– Nē, tas neesi tu! – es dusmīgi izbļāvu.
– Tavas drošības labad, Lina, – Berliāns samiernieciskā tonī paskaidroja.
"Eirēna lūdza, lai viņa noslēpums tiktu saglabāts, un es apsolīju. Bēram ir taisnība, nekad nevar zināt, kas varēja notikt.
"Es tā nedomāju, man vienmēr bija briesmas bez tā." Zirneklis, nosfēras un citas nejaukas lietas. Cunami,” es nomurmināju mazliet mierīgāk.
"Smaragds Eirenas ķermenī bija neaizsargāts. Njēra Čatoljē kopš dzimšanas nebija dralords…” Reg paskaidroja.
"Un kā tad Smaragda gars ieguva savu īsto formu?" – Berlians pēkšņi uzdeva jautājumu.
"Bet tas ir dīvaini. Atklāti sakot, es neko tādu nebiju gaidījis. Līna, kas tev pastāstīja par Eirenas noslēpumu? – Reginhards jautāja.
– Bija pareģojums no Aruhi.
– Vai Aruha tev to paredzēja?! – vīrs bija pārsteigts, atcerēdamies zīlnieces nepatiku pret mani.
"Ne man, bet tas nav mans noslēpums," es pasmīnēju. – Bet pareģojums runāja par "kurš sevī nes pūķi". Sākumā domāju par tevi un biju šausmīgi greizsirdīga, bet tad izrādījās, ka mēs runājam par Eirenu. Nu kāpēc es nesapratu uzreiz? No turienes viņa interese par Zlatu! Tā tas ir – jo viņa arī ir Ēna! Bet… Viņa ir bērniņš, viņai vēl par agru kļūt par kāda ēnu!
“Neuztraucieties, Lina, smaragds ievēro tradīcijas. Tavai meitai briesmas nedraud,” Berliāns steidzās mani mierināt, nojausdams manu izmisumu.
Varbūt šajā pasaulē viņi bez ierunām ticēja tradīcijām, bet es biju slikto ziņu upuris uz Zemes, nevarēju to tik viegli pieņemt un jutos kā pretīga māte, kas ļāva sev atpūsties un pazaudēt savu meitu no redzesloka. Tas nekas, ka tās bija manas kāzas.
Pēc dažām stundām sāku nožēlot, ka devos tālā ceļojumā bez sagatavošanās. Mans ķermenis jutās sastindzis, lai gan es centos biežāk mainīt pozīcijas. Es gribēju dzert un iet uz tualeti. Otrais īpaši. Bet sakodīdama zobus, es izturēju, baidīdamās kaut uz mirkli aizturēt savu vīru.
Berlians pirmais atjēdzās un sāka nolaisties.
– Kas notiek? Vai esam ieradušies? – Es uztraucos un tajā pašā laikā nevarēju valdīt prieku.
"Jums ir nepieciešams pārtraukums. Esmu pārliecināts, ka arī Smaragds bija pārgulējis. Zlata nepārdzīvos tik garu ceļojumu pūķa mugurā, tāpēc nebaidieties,” Ber turpināja mani mierināt.
Ir viegli pateikt: "Nebaidieties!"
Doma, ka Zlata nakšņos nezināmā vietā, noteikti nelika man justies labāk. Ko darīt, ja tur dzīvo kāds, piemēram, Sefīra? Vai arī nirfeates tos atklās naktī?
Piespiedu sevi apstāties, citādi varēju fantazēt līdz vājprātam. Es atļāvos tikai neitrāli pajautāt:
– Ja mēs viņus pazaudēsim?
"Mēs nezaudēsim. Es zinu, kur viņi dodas. Esmu pārliecināts, ka Smaragds cenšas doties uz Sven-Hall – viņas ģimenes ligzdu,” Berliāns man pārliecinoši atbildēja.
“Šeit nav aizsardzības,” Regs piezīmēja, kad gandrīz 24 stundas vēlāk mēs nolaidāmies zināmā attālumā no Svena Hola.
Apkārtne atšķīrās no man ierastās jūrmalas, un skarbā, nedaudz tupus pils pazuda starp zaļajiem pakalniem, kas klāti ar zemiem lapu koku mežiem. Uz to veda aizaudzis ceļš, un tālumā meža kazas ganījās joprojām biezajā zālē, lai gan līdz rudenim tā bija kļuvusi brūna, bet tuvumā nevienu mājokli neredzēju. Tikai no augšas, aiz kaimiņu kalna, bija redzamas pamesta ciemata paliekas.
Līdzīgus redzējām ne reizi vien lidojot. Atsevišķi ērlingi izskatījās nedaudz turīgāki, taču Torisvena pierobežā noteikti valdīja haoss. Regs un Berlians nomākts klusēja, un es neuzdevu nekādus jautājumus, saprotot, cik grūti dimanta pūķim bija ieraudzīt savu kaimiņu grūtībās.
Vai tiešām Nirfas to visu izdarīja? Vai tiešām visur ir vienādi?
"Vai iesim iekšā?" Berliāns ieteicās un viegli pacēlās pāri sienai, kas bija apaugusi ar efeju un sūnām.
"Viss izskatās tā, it kā šeit dzīvības nebūtu bijis jau kādus simts gadus, ne nedaudz vairāk par septiņiem," es atzīmēju, juzdamās kā ekskursijā senā cietoksnī.
Apbraukājuši loku virs Sven Hall, neriskējām un piezemējāmies uz gaisa mola, kas izskatījās sapuvis, bet piezemējās tieši pagalmā. Reginhards atkal pārvērtās par cilvēku, bet šoreiz drēbēs.
– Kaut kas jauns? – pacēlu uzaci.
"Es pamazām atguvu savas prasmes," mans vīrs drūmi uzsmaidīja man un pirmais devās uz galveno ieeju. – Lina, neatpaliek, bet seko pēdām. Un labāk ir skatīties ar maģisku redzējumu, vai ne?
– Centīsimies.
Pēc ceremonijas pie Pūķa priekšteča statujas es nekļuvu par burvi, bet iemācījos saskatīt maģiju, un tāpēc uzreiz atjaunoju savu redzējumu. Lai gan es to nevarēšu darīt ilgi, man sāpēs galva.
– Reg, vai tu to redzi? – norādīju uz melnajiem zirnekļu tīkliem stūros.
– Tās ir haosa burvības atbalsis. Kaut kas līdzīgs pelējumam, mēģiniet to nepieskarties.
Mēs piesardzīgi gājām pa tukšiem koridoriem. Pa ceļam skatos pa istabu. Pēc izskata pilī nebija nekādas dzīvas būtnes sajūtas. Šeit nebija ziedu, pie kuriem es biju pieradis, un nebija pat kukaiņu, kuru ārā bija daudz. Un vaininieks bija šī pati maģiskā pelējums, kas izsūc dzīvību no visa dzīvā.
Arī šeit bija diezgan mitrs, pat gaiss šķita smags.
"Reg, vai esat pārliecināts, ka viņi ir šeit?" – Atkal pastiprinājās bažas par manu meitu.
"Esmu pārliecināts, ka es tās jūtu," mans vīrs pamāja ar galvu un pastiepa man roku, kuru es uzreiz satvēru.
"Pils ir izlaupīts līdz zemei," es atzīmēju, skatoties uz gaiteņiem un telpām, kurās nebija palicis nekas, izņemot neskaidras gruvešus vai atkritumu kaudzes.
Pilnīgs mēbeļu trūkums. Kailas sienas, dažreiz kūpinātas, dažreiz uzskricelētas ar saukli "Ahare nirfe!" un visādas neķītrības…
– Reiz mēs ar Marinku, manu māsu, uzkāpām pamestā sanatorijā. "Tā ir līdzīga sajūta," es dalījos savos iespaidos. "Arī tur nebija palicis pilnīgi nekas, un dažviet cilvēki pat demontēja sienas savām vajadzībām."
Es nepieminēju to, ka palikušie bija apbērti ar lamuvārdiem un mīlestības apliecinājumiem, kaktos bija sabiedriskās tualetes un citas narkomānu, bezpajumtnieku un citu marginalizētu cilvēku klātbūtnes pēdas.
"Es nezinu, kas ir sanatorija, bet tā izskatās slikta vieta." Kāpēc jums tur bija jāiet? – Regs jautāja, skatīdamies uz kāpņu kompleksu. – Uz augšu vai uz leju? – viņš domāja.
– Lai pakutinātu nervus un uzņemtu foršas fotogrāfijas. Nu… Tās ir bildes, kuras nav zīmējis mākslinieks, bet ar īpašu ierīci, kā artefakts. Tas var acu priekšā uzzīmēt jebko, izmantojot gaismu.
– Interesants artefakts. Es gribētu to apskatīt. Augšā,” Regs uzvilka mani pa kāpnēm.
– Jā. Lai gan mūsu pasaulē nav maģijas, ir daudz noderīgu un interesantu ierīču. Manuprāt, Gapam izdevās daudzus no tiem izpētīt. Es dzirdēju, ka viņa visu pierakstīs.
"Harpijas ir meistari šajā jomā." Viņi ir šīs pasaules zināšanu sargātāji. Žēl, ka viņu ir ļoti maz, un viņi dzīvo vientuļnieku.
Nekur citur negriežoties, uzkāpām galvenās ēkas augšējā stāvā. Šeit Reginhards sastinga un paskatījās apkārt. Arī es, atzīmējot, ka šeit ir daudz mazāk maģisko zirnekļu tīklu vai pelējuma. Zemāk ar to apaudzis gandrīz viss.
"Šajā virzienā," vīrs beidzot nolēma un piegāja pie tukšās sienas un tad vienkārši izgāja tai cauri.
Es pretojos, instinktīvi nobijusies, kad viņa roka, kas izlīda no akmens, vilka mani pēc manis.
– Beidz!
"Līna, tā ir tikai ilūzija, šeit ir durvis," Reginhards paskatījās tieši ārā no akmens.
– Murgs! – pamāju ar galvu, bet, aizvērusi acis, sekoju viņam.
Nez kāpēc biju pārliecināta, ka dauzīšu pieri, bet nekā tāda. Mēs atradāmies plašā viesistabā, kas ir tikpat nobružāta un apgānīta kā viss pārējais Sven Hall. Ja salīdzina ar Dort Hall, es to ieguvu pēc Eiropas kvalitātes renovācijas. Un šeit ir pilnīgs izmisums, un pat akmens zaļganā nokrāsa izraisa melanholiju.
– Mammīte! – Zlata paskatījās no blakus istabas, bet uzreiz pazuda.
Aizmirsusi par visu, es metos viņam pakaļ. Un tomēr Regs apsteidza mani un apturēja. Viņš vispirms ieskatījās durvju ailē un tikai tad ļāva man ienākt. Šeit, tāpat kā visur citur, nebija nekā, tikai važas pie sienas, apvilktas ar rūnām, un uz grīdas gulēja kails vecs vīrietis, apsegts ar kaut kādu lupatu, kuram blakus nometās ceļgalos Nazis.
– Kā tu varēji! – no manis izspruka visdabiskākais dusmīgais rēciens.
"Es varu izskaidrot visu," Eirena piecēlās pret mani.
Un es vienkārši pielidoju pie viņa un no visas sirds iepļaukāju viņa jauko seju. Pat matainā blondā galva satricināja.
– Radījums!
"Es esmu to pelnījis," laupītājs pazemīgi nokāra galvu.
"Tu un es vēlāk runāsim atsevišķi." Kā vīrietis,” Reginhards viņam draudēja. Kā ar Valdu?
Tikai tagad pēkšņi atcerējos veco vīru, kurš guļ uz grīdas.
"Un mana meita to visu redz!" Viņa vēl ir bērns! Kāpēc viņai būtu jārāda līķi?! – Es iegrūdu laupītājam krūtīs un gribēju vēlreiz sist.
– Mammu, beidz! – Zlata pēkšņi iekliedzās un atgrūda mani no Naža.
–Vai tu nogalināji šo vīrieti? – saraucu pieri. – Atveda manu meitu, lai…
"Šis vectēvs ir Eirenas tētis, un viņš joprojām ir dzīvs!" Eirēna nevienu nenogalināja! Mēs ieradāmies šeit, lai palīdzētu! – mans mazulis izpļāpājās.
Viņas platajās acīs bija asaras. Viņa aizvainota paskatījās uz mani no zem uzacu, bet arī apņēmības pilna. Rokas izpletušas uz sāniem, viņa pasargāja Nazi ar sevi, nedomājot aizvainot savu draugu.
Es ieelpoju un izelpoju, pārmetoši paskatījos uz laupītāju un sāku skaidrot:
– Zlata, cik reizes es tev teicu, lai nekur neej ar svešiem cilvēkiem?
– Eirēna nav sveša! Un viņš ir pūķis. Pūķi nemelo, vai ne, tētiņ? – viņa izmantoja aizliegtu paņēmienu.
Protams, Reginharda sirds uzreiz atkusa.
– Tā ir patiesība. Pūķi nemelo," viņš apstiprināja. "Un tagad mēs uzzināsim, kas šeit notika, vai ne?" – te mēs abi saņēmām stingru dralorda skatienu. – Eirēna, pastāsti.
– Ko es tev varu pateikt? Smaragds mani pārņēma un lūdza Zlatai palīdzēt. Es atjēdzos, kad mēs jau devāmies lejā pār Sven Hallu.
"Vai jūs nevarētu lūgt man palīdzību?" Regs norūca.
"Es varētu, bet Smaragds uzskatīja, ka nebūtu pareizi novērst Berliāna uzmanību tik nozīmīgā vienotības ar Ēnu brīdī." Bet jūs saprotat, es pēc dzimšanas neesmu dralords, kā es varu sacensties ar pūķa gribasspēku? Bet, tā kā mēs šeit nokļuvām, es nolēmu mēģināt glābt Valdu. Viņš cerēja, ka Zlata palīdzēs noņemt no viņa važas.
– Es to izdarīju, starp citu! – sarunā iejaucās mana meita.
Viņa noteikti bija lepna par paveikto un jutās pieaugusi un svarīga.
– Jā, mums izdevās viņu atbrīvot. Tikai… Tikai tēvs negrib ņemt pūķi atpakaļ, – Nazis pēkšņi pacēla balsi un atmeta galvu pret griestiem, it kā censtos neraudāt.
Es nometos ceļos blakus vecajam vīram. Kādreiz viņš nepārprotami bija tikpat izskatīgs kā viņa dēls, bet laika gaitā bija pārvērties par vraku. Gandrīz nemiris, spriežot pēc ādas, kas izstiepta pār kauliem…
Pēkšņi vecais vīrs atvēra acis un izstiepa lūpas smaidā:
– PAR! Es nevarēju vēlēties redzēt tādu skaistumu pirms nāves!
Es paklupu atpakaļ, nokritu uz dibena un īsi nolamājos, nespēdama savaldīties. Vecais vīrs priecīgi ķiķināja, un tad viņam sākās sāpīgs klepus. Nazis uzreiz parādījās viņam blakus, satvēra viņa kruzaino roku un cieši to saspieda:
– Tēvs, izglāb savu dzīvību, ņem pūķi atpakaļ!
– Man nav ko darīt! "Es esmu nodzīvojis savu dzīvi," vectēvs īgni atcirta. – Tagad tava kārta mocīt… Tas ir, valdīt, dēls.
"Bet es neesmu dzimis dralords!" Un… Kā ar manu brāli? Es zvēru, ka es viņu atradīšu, un tad…
"Neuzdrošinieties zvērēt, ja nevarat izpildīt savu zvērestu, muļķis!" Wald Jr. pazuda kopā ar Poisoner, pirms nirfs uzbruka. Man ir aizdomas, ka viņš mūs nodeva un aizbēga. Mantinieks piedzima gļēvulis, pūķa necienīgs… – vecais kļuva satraukts, elpojot saspringti un aizsmacis.
Oho! Es uzreiz sapratu, ka Indētājs ir burvju zobens, Torisvena robežas atslēga. Tāpat kā Cleaver – Drakendort limita atslēga. Tieši to karaliene Nirfeja ļoti vēlējās iegūt, vedot savu armiju uz mūsu pili.
– Nav taisnība! Valds bija vienkārši romantiķis! Es neticu, ka brālis mūs nodeva! – Nazis ar dūri atsitās pret akmens grīdu.
Mana meita bailīgi pieķērās man pie pleca, un es viņu apskāvu.
– Reg? – bezpalīdzīgi paskatījos uz savu vīru, bet viņš tikai pamāja ar galvu.
Tikmēr Valds nomierinājās. Viņa elpas kļuva retas un konvulsīvas
"Eirēna," vecais vīrs teica vājā balsī, neatverot acis. "No šī brīža jūs esat vienīgais Smaragdu ģimenes mantinieks un likumīgais dralords." Atrodiet Poisoner par katru cenu. Bet nē, valdiet bez viņa,” Valds atrada spēku atvērt acis un bargi paskatīties uz savu dēlu, un tad pavērsa skatienu uz Zlatu un mani un bez pārejas teica: “Ooty-pusi, cik labas meitenes!”
Vecais vīrs mums maigi uzsmaidīja un… nomira.
Zlata, kura tik tikko turējās, skaļi rūca kā maza, un es, liekot viņai novērsties,
"Tā viņš vienmēr ir darījis, vecā indīgā čūska!" – Eirēna mums pēc tam sūdzējās, piekļaujot pie krūtīm vāzi ar pelniem.
Mēs stāvējām zālainajā pils pagalmā. Pēc mirušā draklord Torisvena godināšanas Berliāns izdvesa zilas liesmas, sadedzinot ķermeni. Un Eirens ar lielām grūtībām atrada vismaz kaut kādu trauku, lai savāktu pelnus, ko viņš gatavojās apglabāt ģimenes kapenes. Tiesa, sākumā viņam nācās izmest zemi un kāda gandrīz pārakmeņojuša auga atliekas.
– Esi stiprs. Un, ja tev atkal vajadzēs palīdzību, tad Drakendorts tev ir atvērts, brāli,” Reginhards uzsita viņam pa plecu.
Šķiet, vīram notikušais aptvēra tikko kaltās niere Emerald nepareizo uzvedību, bet ko gaidīt no vīriešiem. Es loloju aizvainojumu. Un atvadoties es viņam ieteicu tā, lai zaļais pūķis saprastu, ka arī es viņu uzrunāju:
– Sāciet šeit sakopt, sliņķi. Tas patiešām palīdz novērst prātu no skumjām domām. Varbūt tajā pašā laikā tiks atrasts arī zobens…
Eirens neapvainojās, viņš tikai skumji man uzsmaidīja un piekrītoši pamāja ar galvu.
Atpakaļceļš man bija daudz vieglāks. Iespējams, tāpēc, ka tuvumā bija mana mīļotā meita un vīrs. Mēs nesteidzāmies, un manu sirdi neplīsa nemiers. Pirmo reizi mēs vienkārši izbaudījām ceļojumu, un es nevarēju atbrīvoties no ilgi gaidītā atvaļinājuma sajūtas pēc ilga un smaga darba gada.
Mēs lidojām pa mežonīgām vietām, bieži atpūšoties un apstājoties vai nu gleznainā izcirtumā pie dzidra ezera, vai uz vientuļas salas rāmas baltūdens upes vidū. Es mūsu ceļojumu jokojot nosaucu par medusmēnesi, un Regs teica, ka viņam patīk šī zemes tradīcija. Arī mans vīrs bija diezgan noguris no raizēm un pirmo reizi vienkārši izbaudīja dīkdienu, gozējoties mūsu mīlestības staros. Un es pasmaidīju, redzot viņa smaidu kā absolūti laimīgu cilvēku un mīlēju viņu vēl vairāk.
Tiesa, bērniņa dēļ mums bija jāturpina parādīties. Bet pat šeit mēs atradām izeju. Atstādams Zlatu guļam, Regs viņu apņēma ar tik maģisku aizsardzību, ka neviens nevarēja viņu atklāt, pat ejot solī. Un pat ja viņa to darītu, viņa nespētu pārvarēt dimanta aizsardzību, un mēs vienmēr zinātu, kad viņa pamostas. Šajos īsajos, bet vērtīgajos brīžos mēs pavadījām vairākas karstas stundas tikai divatā. Viņi peldējās kalnu vai meža ezeros, baudot viens otru. Mēs staigājām un daudz runājām.
"Es uztraucos par Eirenu," Regs kādu dienu man atzina.
– Tas viņam kalpo pareizi! Lai viņš mācās atbildību!
Es biju nelokāma un nepiedevu Nazim sajūsmu, ko viņš manī izraisīja. Un nav svarīgi, vai tas bija viņš vai viņa zaļais pūķis.
– Torisvens panīk, Lina. Tas ir slikti. Baidos, ka Eirēna viena to nevarēs. Es arī pamanīju kaut ko aizdomīgu.
– Kas tieši?
– Ērls Zinbrro. Nelieši, acīmredzot, ir labi iedzīvojies. Ja es būtu bez tevis, es noteikti aizbrauktu pie viņa ciemos…” vīrs neapmierināti paskatījās prom.
Esmu jau daudz dzirdējusi par Lindara tēvu, kura gars atdzima manā meitā. Puisis ir nepatīkams un, acīmredzot, mānīgs. Visas Reginharda nepatikšanas sākās pēc vizītes pie viņa. Tāpēc es pat negribēju dzirdēt, ka mans vīrs tur atkal dosies.
– Kas viņam kaiš? – piesardzīgi jautāju.
“Šķiet, ka viņa Ērlingu nirfi neskar, bet pārējie veģetē nabadzībā, slēpjoties no haosa pielūdzējiem zemnīcās mežos.
– Viņš droši vien atzinīgi vērtē Nirfeats. Vai arī viņš ar kaut ko atmaksājas,” es paraustīju plecus. "Bet tas ir Eirenas Reach, tāpēc ļaujiet viņam pašam tikt galā ar šo Zinboro."
– Pareizi. Bet vispirms viņam būs jāpakļauj Smaragds. Vai Eirenai ir griba?
"Žēl vectēva," es nopūtos. "Pat nāves gadījumā viņš izskatījās tā, it kā būtu nogalinājis to Zinborro ar vienu kreiso roku."
Man nebija šaubu par “vecās indīgās čūskas”, kā veco vīru sauca mans dēls, vēl lielāku viltību.
"No otras puses, Eirena nebūtu varējusi pieņemt pūķa formu, ja viņi nebūtu sapratušies." Pūķis nespēs iegūt savu īsto veidolu, nesavienojoties ar savu saimnieku. Valds atteicās pieņemt pūķa garu ne tāpēc, ka viņš bija ļoti mīlēts pret savu nelieti. Viņa izsmeltais ķermenis nebūtu izturējis viņa atgriešanos, un saikne ar Eirenu noteikti pārtrūktu. Bet pūķis nav lieta, to nevar nodot no rokas rokā, kad vien vēlas.
Mēs par to runājām nedaudz vairāk, un izrādījās, ka man bija unikāla iespēja redzēt pūķi un cilvēku atsevišķi tikai tāpēc, ka Reginhards un Berliāns pieņēma grūto lēmumu šķirties pestīšanas dēļ. Un, tā kā gars atradās alā, tam nebija vajadzīgs nesējs un viņš palika neatkarīgs, jo tas bija "nevienam". Eirēnai viss bija savādāk. Viņa tēvs kaut kādā neticamā veidā nodeva pūķi dēlam – it kā būtu to nolicis seifā glabāšanai.
"Viņš to nevarēja izdarīt citādi." Atšķirībā no manis viņš nebija ieslodzīts alā,” domāja Reginhards. – Zini, tagad es nesaprotu, kāpēc Tapredels nedarīja to pašu.
Es paraustīju plecus.
"Es saprotu, kāpēc jūs izdzīvojāt, bet kā Valds spēja izturēt septiņus gadus bez pūķa?" "Viņš bija pieķēdēts," es uzdevu jautājumu, kas visu šo laiku griezās manā galvā, taču es to neuzdevu, nevēlēdamies apbēdināt Regu, kuram visa šī situācija bija spiesta tumši saraukt pieri.
– Viņš ir dralords un burvis. Turklāt viņš visu laiku palika savas ģimenes pils teritorijā. Tiesa, Valds lielāko daļu enerģijas iztērēja, nododot pūķa garu savam dēlam…
Mēs kādu laiku klusējām, Reginhards paskatījās uz mani tā, it kā spriestu, teikt vai nē. Es jau biju uzminējusi, ko mans vīrs vilcinājās man pateikt, acīmredzot, lai mani nenobiedētu.
"Reg," es satvēru vīra roku, ieskatījos viņa sejā un tad uzliku galvu uz viņa pleca: "Tas vēl nav viss, vai ne?"
"Tātad," Regs pamāja ar galvu un, smagi nopūšoties, atzina: "Neņemot vērā Eirenas problēmas ar pūķi un saindētāja zaudēšanu, nākamās vasaras beigās viņam ir jānomaina smaragds uz stieņa."
– Pūķa priekštecis! – Es jau nojautu, ko dzirdēšu, bet tik un tā biju sarūgtināts. – Pilnīgs dupsis!
"Tieši tā," smīnēja mans vīrs, kurš bija uzjautrināts, kad es zvēru. – Smaragds var izveidot jaunu, bet bez ēnas viņi vienkārši nesasniegs…
– Kas?! – es atrāvos no vīra un atkal zvēru, šoreiz stingri un nesavaldoties.
Regs neapstiprināja šo variantu, bet pēdējā laikā esmu kļuvis mazāk kontrolēt sevi. Hormoni lika sevi manīt, un mani nervi sāka darboties pēc visiem starpgadījumiem.
– Pat neuzdrošinies skatīties Zlatas virzienā! – Es pat atkāpos no vīra soli, rādot uz viņu rādītājpirkstu.
– Kas tu! – Regs samiernieciski pacēla atvērtās plaukstas. – Mēs ne par to runājam. Eirenam būs tikai jāsāk meklēt pēc iespējas agrāk, bet kā viņš var meklēt šeit? Jūs redzējāt, kas notiek Torisvenā. Agrāk to nebija viegli izdarīt, kad cilvēki katrā ērlingā paši veda līgavai savas meitas, cerot, ka tieši viņas būs laimīgās. Un Eirenam nāksies izberzt mežus un zemnīcas. Meklēšana prasīs gadiem. Viņam nav tik daudz laika.
Runādamies lēnām atgriezāmies vietā, kur gulēja Zlata, bet gulēt nesteidzāmies, netālu apstājoties.
"Varbūt Drakendortā var atrast piemērotu meiteni?" – es ierosināju. Godīgi sakot, man bija vienalga, kurš kļūs par Naža ēnu, galvenais, lai viņš nepagrieza lūpu pret Zlata. Jūs nekad nezināt, kā šeit darbojas viņu burvība. – Vai… Ideja! Ko darīt, ja jūs lūgtu Cleaver piegādāt nepieciešamo ēnu tieši Eirenai?
–Līna! – vīrs pārmetoši paskatījās uz mani. – Pirmkārt, tas tā nedarbojas. Un, otrkārt, atcerieties, kā jūs jutāties, kad pirmo reizi atradāt Berliāna alā.
Es vienkārši par to nedomāju.
– Nu… man bija bail, bet… Hmm. Tu jau toreiz uz mani atstāji iespaidu. Jūs abi, ”viņa apmulsusi pagrūda vīra plecu.
Viņš nekavējoties reaģēja un noskūpstīja mani īsi, bet kaislīgi.
Izņemot to, ka Regam bija taisnība. Tagad es, pieķērusies viņa spēcīgajām krūtīm, tik mierīgi par to domāju, bet tad man palika bail. Tiktāl, ka es izlēcu aukstumā un gandrīz nomiru, ja nebūtu burvju zobena.
"Bet pat ja tā, tad šeit mums drīzāk jālūdz nevis Šķelošais, bet Saindētājs." Atcerieties, ka jūs bijāt blakus ierobežojuma taustiņam. Es nekad neesmu spējis atrisināt noslēpumu, kā tas notika, ka jūs šeit nonācāt. Man nav saprātīga skaidrojuma. Ja vien…” Regs apklusa.