- -
- 100%
- +
1. nodaļa. Pūķi neeksistē!
Vasilina Vjuga, joprojām tikai sitiens un garām
Nezināms kur…
Pūķi neeksistē!
Milzu lidojošo ķirzaku esamība ir pretrunā ar fizikas, dabas un loģikas likumiem. Veselais saprāts, beidzot! Vai tā nav?
– Celies! Mosties, kam es saku! – pierunāju sevi cerībā, ka murgs beigsies.
Bet sapnis nebeidzās, un pretruna joprojām raudzījās no tumsas kā dzintara apakštasītes un negrasījās man piekrist. Un es darīju to pašu, atbildot, baidīdamies novērst skatienu. Kaut kur manā prātā bija doma, ka dzīvniekiem nevajadzētu tik vērīgi skatīties acīs. Tas ir izaicinājums. Agresijas akts.
Aukstā grīda, uz kuras gulēju pilnīgi kaila, neveicināja domāt. Mazie oļi ierakās manā ķermenī, radot papildu diskomfortu, bet man bija bail kustēties. Ko darīt, ja pūķis uzbrūk?
Nu vai nav stulbi? Es guļu, bet man joprojām ir velnišķīgi bail, bet es nevaru pamosties…
– A! – es iekliedzos un centos rāpot prom, balstoties uz elkoņiem, kad milzu ķirzakas milzīgā galva virzījās uz manu pusi, izpletinot nāsis.
Ēdiet to! Kā dzert, lai viņš to apē!
Viņa aiz bailēm aizvēra acis un pat pārstāja elpot, izliekoties par mirušu. Es domāju, ka esmu kaut kur lasījis, ka beigta gaļa nepiesaista plēsējus. Interesanti, vai tas darbojas ar pūķiem?
Ķirzaka sāka uzmanīgi šņaukt mani no galvas līdz kājām un aizmuguri, pārlejot ar karstu elpu kā tvaiku. Labi, ka nesmird, citādi būtu grūtāk izlikties par mirušu. Tas man tik un tā nebija viegli. Gaiss manās plaušās strauji izsīka, arī grīda nekļuva siltāka, un kaut kas ciets sāpīgi iespiedās manā lāpstiņā.
Dzelzceļš? Nē, kaut kas auksts. Metāla profila gabals?
Mana ticība stulbajam sapnim nedaudz satricināja, un aiz stūra kautrīgi lūrēja versija, ka es bezsamaņā guļu kaut kur industriālā rajonā.
Bet kā es te nokļuvu? Notikumi pirms manas pamošanās bija slēpti miglā, un mākoņainajiem attēliem nevēlējās pārtapt neko konkrētu. Izskatās, ka man kārtīgi iesita pa galvu… Nē, visticamāk, viņi mani piepumpēja pilnu ar kaut ko stipru, un tas ir tas, ko es redzu kā dzeltenacainas ķirzakas!
Pūķis kaut kā izsmējīgi nošņāca.
Nē, tas joprojām ir sapnis. Patiesībā pūķi nešņāc. Uhh! Patiesībā pūķu nav. Starp citu, kāpēc viņš šņāca? Vai tu lasīji manas domas, vai tev nepatika mana smarža?!
Viņa sašutumā atvēra acis.
Pūķa purns, pārklāts ar slīpētām zvīņām, attālinājās, un kļuva redzams, kā no ķirzakas kakla izdalās zils mirdzums. Šajā nenoteiktajā gaismā uz milzīgās ķepas, kas pacelta virs manis, draudīgi pazibēja nags. Izliekts, kā turku zobens, un ass!
Tieši tā! Tas tiks izķidāts… un apēsts!
– Ahh! – viņa iekliedzās un atkal aizvēra acis.
Drošākais veids, kā pamosties, ir nomirt. Tad laipni lūdzam! Un tas jūs iemetīs realitātē. Bet pat sapnī bija bail nomirt. Brīži, kas piepildīti ar mokošām gaidībām, vilkās kā melase.
Es gaidīju un gaidīju, bet nebija sāpju un nebija…
"Nāc jau, šeit vai tur!" – viņa nolaizīja sausās lūpas, garīgi steidzinot pūķi.
Atskanēja melodisks zvans, it kā kāds būtu pieskāries kristāla lustrai. Negaidīti patīkama skaņa. Tikai vēja mūzika!
Nevarēdama to izturēt, es atkal atvēru acis un… Es nelamājos tikai tāpēc, ka biju iemācījusies sevi savaldīt. Pūķis kaut kur pazuda, un viņa vietā pār mani noliecās vīrietis. Tumsa vairs nebija tik piķa melna kā minūti iepriekš, un es viņu redzēju.
Plati pleci. Tumšs kronis. Gludu, vēsu matu ūdenskritums aizraujoši pieskaras jūsu krūtīm…
Vīrietis stāvēja man virsū četrrāpus un šķita, ka šņauc!
– Ko tu dari?!
Pacēlis galvu, svešinieks sastapās ar manu skatienu, un es uz brīdi sastingu, bet tad pēkšņi samulsu. Vīrišķīgs zods, klāts ar tumšiem rugājiem. Skaisti… Nē! Ideāla mutes forma manai gaumei. Platas taisnas uzacis. Kreisais ir izsvītrots ar rētu, piešķirot izskatam huligānisku šarmu.
Viņš izskatījās kā meitenes sapnis. Acīmredzot murgs lēnām pārtapa erotiskā sapnī. Nedaudz dīvaini, bet nav nekāds brīnums. Personīgajā frontē Vasilina Vjuga ir pilnīgā nekārtībā. Kā saka Agripina, šī fronte “vispār neeksistē”. Tātad zemapziņa noņem attēlus…
Vīrieša seja bija pārāk tuvu, un man šķita, ka viņš grasās mani noskūpstīt. Un tajā brīdī es skaidri sapratu, ka viņam, tāpat kā man, nav nekā! Bet par šādu notikumu pavērsienu nez kāpēc nemaz nesapriecājos.
Svešinieks izskatījās pārāk īsts. Viņš bija pārāk tuvu man. Es skaidri jutu viņa ādas karstumu vietās, kur mūsu ķermeņi pieskārās. Silta elpa uz lūpām… Sapņā nav tik dabisku sajūtu!
Viņa sakustējās, mēģinot attālināties, bet tad aizrāvās. Vīrieša plauksta nospieda manus matus. Ievainot!
"Tīne," svešinieks ņurdēja manās lūpās dziedāšanas balsī.
Tas izklausījās kaut kā ne erotiski, bet drīzāk draudīgi.
Dievs, tas joprojām ir murgs!
Bet mani instinkti kliedza, ka tas nav sapnis. Kāda cita ķermeņa siltums, grīdas aukstums, sāpes no dzelzs gabala iegraušanās ķermenī un nospiestiem matiem beigās! Un šis puisis ar nezināmiem nodomiem ir kaitinošs… Atkal nonāca otrā versija. Tā, kurā es guļu bezsamaņā.
Neatkarīgi no tā, vai tas ir sapnis vai nē, es neļaušu nevienam palikt pār mani!
– Mati! Es saspiedu matus, stulbi! – viņa uzlika plaukstas uz svešinieka krūtīm, mēģinot viņu atgrūst: "Nekavējoties izkāpiet!" – es centos panākt, lai mana balss skanētu pārliecinoši.
– Vai tu uzdrošinies mani pavēlēt, nodevēj?! – mazais spalvainais bija nopietni pārsteigts, bet, it kā atjēdzies, atbrīvoja manas šķipsnas.
Tas vienkārši nepadarīja to vieglāku. Pretēji! Man šķita, ka viņa paša steiga viņu saniknoja. Skaudīgi kuplas skropstas plīvoja uz augšu un uz leju, līdz pusei aizsedzot niknuma pilno acu skatienu, kas mirdzēja izkausētā zeltā ar vertikālu zīlīti!
Plata vīrieša plauksta uzkrita man uz kakla pamatnes, it kā to pielaikotu. Es sajutu savu pirkstu vieglo raupjumu, siltumu un spēku, un neviļus iespiedu pakausi grīdā nedaudz stiprāk.
Vai jūs nolēmāt viņu nožņaugt pirms…?
Tas viņu nobiedēja daudz vairāk nekā iepriekšējo pūķi, un viss uzreiz kļuva kristāldzidrs. Esmu nomodā un neesmu traks. Es vienkārši iekritu lamatās. Mani nolaupīja ceļā… no darba?
Man noteikti bija darbs, bet kaut kādu iemeslu dēļ es nevarēju atcerēties, kas tas bija. Būtībā viņi mani nolaupīja, apreibināja ar kaut ko spēcīgu, un tas ir tas, ko es redzu kā pūķus. Šis puisis to izpumpēja. Sasodīts Deksters!*
Un tas, ka viņa acis spīd tumsā, ir tikai dekoratīvas lēcas, lai biedētu upurus. Agripinai patīk skatīties visādas šausmas internetā, viņa nekad neko tādu nav stāstījusi…
Mana atmiņa palīdzīgi paslīdēja faktos par šo neapšaubāmi unikālo sievieti, bet kas viņa bija, ar ko es biju radniecīgs un kā viņa izskatās, es nebūtu atbildējis pat spīdzinot. Es vienkārši… neatcerējos. Varbūt šīs ir nolaupītāja lietoto narkotiku sekas? Cerams labojams.
Es neplānoju kļūt par padevīgu maniaka upuri. Negaidot, kad mani nožņaugs, es ar rokām satvēru savus varenos plecus, kas kā divi gaiši plankumi izspiedās no tumsas, un noliecos uz priekšu, sirsnīgi sitot rāpuli ar ceļgalu savā visvērtīgākajā īpašumā.
– Nnna!
Puisis acīmredzami nebija gaidījis šādu triku. Ar dziļu vaidu viņš atrāvās, dodot man brīdi brīvības.
Bailes par dzīvi man deva spēku un ātrumu. Cik ātri vien spēju, es apritos uz sāniem, satverot to pašu dzelzs gabalu, uz kura gulēju. Man būs ar ko cīnīties, ja nelietis nolems man sekot.
Un viņš izlems. Es pat nešaubījos.
Apkārt viss kļuva gaišāks mūsu acu priekšā. Parādījās apkārtnes kontūras un aprises, un es gandrīz izplūdu asarās, atklājot, ka atrodos ne mazāk vai vairāk, bet gan milzīgā alā. Un nekur nav ne miņas no izejas! Pat gaisma nāca caur caurumu griestos – pārāk augstu, lai es izkāptu.
Izkliedēti stari skāra sienas un grīdu. Pilnībā pārklāti ar kristālu augšanu, tie atbildēja ar mīkstu mirdzumu. Kāda toņu dažādība! Peridots, topāzs, ametists – vienkārši maģiski! Vienīgi ekskursiju uz pasaku alu man aiz muguras sabojāja maniaks.
Viņa pagriezās pret vajātāju, ērtāk satverot dzelzs gabalu.
– Nu! – viņa pacēla roku. – Vienkārši pamēģini!
Matains pārsteidzoši ātri atguvās no šoka, bet es situ no visa spēka, bez nožēlas! Pēc tāda sitiena pa riekstiem nāktos saritināties un raudāt. Bet svešinieks negrasījās raudāt. Viņš stāvēja taisni, un viņam bija tikai greizs smīns.
Es novērtēju. Un militārpersonas gultnis. Un ķermeņa dabiskais atvieglojums. Kur ir kultūristu skulptūras vai proteīna sūkņi! Paskatījusies pāri savam sešpaku vēderam, viņa uzreiz pacēla acis. Mati karājās tieši zem pleciem. Blāvās gaismas un krāsaino atspulgu dēļ bija grūti noteikt to krāsu. Drīzāk tumši brūns, bet ne melns.
Godīgi sakot, citā situācijā es būtu viņu apbrīnojusi. Tā ir bilde, nevis vīrietis! Daudz foršāk nekā Austrālijas ugunsdzēsēji, kas pozē kalendāriem ar kucēniem rokās. No tik perfekta ķermeņa skata būtu viegli aizdegties un nodegt līdz zemei, bet tas mani tikai nobiedēja.
Vīrietis izskatījās spēcīgs un bīstams. Pat kails viņš neizraisīja vēlmi smieties, bet gan dīvainu saviļņojumu. Mana intuīcija man teica, ka es ar to nevaru tikt galā pat ar Kalašņikova triecienšauteni rokās, kā arī ieteica man pakļauties un paklausīgi izpildīt visas prasības.
"Linnij, Linij," svešinieks nopūtās un pakratīja galvu.
Mans vārds skanēja svešā manierē, nepatīkami pārsteidzoši.
– Kā tu zini manu vārdu? – es to atkal draudīgi šūpoju un pēkšņi sajutu pirkstos ērtu rokturi.
Kas pie velna?
Nebija laika pārbaudīt. Man bija bail pat uz sekundi atraut acis no svešinieka, bet viņš lēnām tuvojās.
Kailums viņu nemaz netraucēja. Tomēr viņam joprojām bija mazliet vairāk drēbju nekā man. Uz viņas plaukstu locītavām bija greznas metāla rokassprādzes un ap kaklu vienkārša sunim līdzīga kaklasiksna, ko iepriekš nebiju pamanījusi.
Juzdamās kautrībā, viņa izbāza sev priekšā zobenu, kas, nezin kā, izrādījās paņemts dzelzs gabals, un sāka lēnām atkāpties. Tas maniaku neapturēja, tikai smaids kļuva platāks. Bet es neuzdrošinātos viņu saukt par laipnu.
Vai jūs sapratāt, ka es nezinu, kā lietot ieroci? Loģiski.
Viņš paskatījās no apakšas, bet acis vairs nespīdēja. Varbūt objektīva efekts darbojas tikai tumsā?
– Nenāc tuvu!
– Bet tas fakts? – Viņš ļauni pasmaidīja, sastingdams vienu soli no zobena gala. "Ko tu šoreiz ar mani darīsi, Lindara?"
Uzacs, ko šķērsoja maza rēta, izsmējīgi sakustējās, un vīrietis paspēra vēl vienu soli.
Zobena gals ierakās vīrieša krūtīs, tieši pie sirds.
– Nāc, Linij. Dariet to, kamēr jums vēl ir iespēja,” viņš iztaisnojās, viņa pleci iespaidīgi pagriezās un viņa kvadrātveida žoklis izbīdījās uz priekšu.
Mūsu skatieni krustojās, un man likās, ka dzirdēju metāla šķindoņu, un tad… Pats vīrietis paliecās uz priekšu!
Zobens, pat pēc izskata ass, viegli iedūrās viņa ādā.
Parādījās koši lāse, ātri uzbriest un noripoja lejā, zīmējot ceļu gar ideālo ķermeni. Pārsteigta es viņai sekoju ar savu skatienu. Svešinieka asinis kļuva sudrabainas un mirdzēja dzirksti, liecinot, ka nezināmā narkotika, kas man tika injicēta, vēl nav pilnībā nolietojusies.
Bet es nevilku šo dzelzs gabalu aiz roktura… Spriežot pēc griešanas malas asuma, maniem pirkstiem tagad vajadzētu būt izkaisītiem pa alu!
Viņa pamirkšķināja acis. Piliens, mirdzot tāpat kā iepriekš, noripoja pa vīrieša rumpi. Viņa jau bija sasniegusi sešpaku abs un lēnām, bet pārliecinoši pārvarēja atvieglojumu. Apmulsis ātri pacēlu skatienu uz augšu, konstatējot, ka zobena gals jau ir iegrimis miesā par labu centimetru!
– Nāc, Linij! – šī psihone mani gandrīz sirsnīgi iedrošināja.
Un ko darīt šādā situācijā?
Es redzēju tikai divas iespējas: noņemt ieroci vai, gluži pretēji, nospiest spēcīgāk.
Jā! Un pēc iespējas asāk. Var nebūt citas iespējas sevi pasargāt. Pašsaglabāšanās instinkts prasīja izmisīgus pasākumus. Mans prāts mani mudināja novērst draudus, kamēr bija iespēja, bet es vilcinājos.
Es neesmu slepkava! Vai es nevaru viņu vienkārši paņemt un tā caurdurt? Tikai ne šādā veidā!
– Tu esi slims?! – es kritu panikā.
Viņam noteikti nav viss kārtībā. Sāpes nejūt. Provocē… Kā ar to tikt galā? Un arī šī apkakle… Ko tas viss vispār nozīmē?
Tas neko nenozīmē! Viņa pati atbildēja. Tāpat kā stulbie objektīvi – tikai kārtējais apkārtnes elements… Un šī ala arī ir tikai studija kāda trakajai produkcijai. tieši tā!
Biedējošs minējums uzkrita man uz galvas kā lāsteku kaudze no jumta.
Arī šis vīrietis ir upuris!
Varbūt viņš arī tagad kaut ko iedomājas? Tas izskaidroja gan nepiemērotu uzvedību, gan nejutīgumu pret sāpēm. Pēkšņi mūs abus nolaupīja, izģērba, un tagad izvirtuļi skatās uz mums caur monitoru ekrāniem un gaida, ko mēs darīsim. Un ķēms, kurš to visu trokšņaini sāka, pelna naudu straumē** un priecājas.
Mūsdienās ir daudz konvertēto. Daži cilvēki filmē visas šīs nepatīkamās lietas, citi to skatās.
Īpaši gribējās ticēt, ka arī svešinieks bija upuris. Ja izdosies vienoties, mums abiem būs vieglāk tikt ārā.
Viņa dziļi ievilka elpu, sakopot spēkus, un draudzīgi pasmaidīja:
– Klausies. Mums abiem jānomierinās, labi? – Es mēģināju runāt pārliecinoši un ar acīm norādīju uz viņa krūtīm: "Tev asiņo." ES varu palīdzēt.
Viņa teica un apstājās. Jā, tas ir interesanti. Man nav ne pārsēju, ne antiseptisku līdzekli. Nav pat ūdens vai apģērba, ar ko mazgāt un pārsiet brūci.
– Tā ir patiesība? – vīrietis izsmejoši pacēla uzaci.
Ar vienu zibens parautu viņš pēkšņi attapās man aiz muguras. Man pat nebija laika pamirkšķināt ne aci. Asmens, it kā dzīvs, izgriezās no viņa rokām un atradās piespiests pie rīkles.
Joprojām nav upuris…
Es sastingu, baidīdamās atvilkt elpu, lai nesagrieztos.
– Atlaid!
Viņa mēģināja atgrūst vīrieša rokas, taču nespēja tās pakustināt ne par milimetru.
– Nu, es nē! "Es vairs nepieļaušu šādu kļūdu, Linij," svešinieks gandrīz cieši čukstēja.
Cerība, ka esam vienā pusē, ir pilnībā izgaisusi. Viņš zina manu vārdu, kas nozīmē, ka viņš apzināti piedalās visā šajā idiotiskajā izrādē.
–Līna! Mani sauc Līna! – viņa dusmīga atcirta. – Ļauj man iet!
– Turies mierā, Ēn. Citādi tu gūsi savainojumu, ”psihs kaut kā pārāk mierīgi teica. Pat nejauši un pat nedomājot par pakļaušanos.
Ar savu brīvo roku viņš apvija manu vaigu kaulu, ar īkšķi pieskārās manām lūpām un viegli piespieda apakšējo. Noliecies pār manu plecu, viņš pēkšņi uzspieda skūpstu manai mutei. Ar vienu roku viņš turēja zobenu, bet ar otru neļāva man novērsties. Likās, ka, ja viņš nospiedīs nedaudz stiprāk, kakla skriemeļi lūzīs.
Tas bija uz malas. Drosmīgi. Atklāti sakot. Ļaunprātīgs. Neticami sierīgs un… Negaidīti patīkams.
Es nevarēju iegūt pietiekami daudz gaisa no neērtās pozīcijas, no pārliecinātās vīrieša plaukstas. No asmens piespiests pie ādas.
Skūpsts uz neprāta un nāves robežas! Salda kā pēdējā elpa un rūgta kā čūskas inde…
Nevarēdama to izturēt, viņa centās atbrīvoties, aizmirstot par veselo saprātu. Asmens dega no sāpēm, pārgriežot ādu tieši virs atslēgas kauliem.
Zibspuldze!
Spilgtā gaisma izdedzināja manu tīkleni, un nākamajā mirklī es jutos ļoti auksts…
* Varone atceras varoni no tāda paša nosaukuma seriāla par burvīgu seriālu maniaku. (autora piezīme)
** Apraidiet video reāllaikā internetā. Straumētāji bieži lūdz savai auditorijai naudu, lai turpinātu straumēšanu. (autora piezīme)
2. nodaļa: Pūķa atmodināšana
Reginharda Berliāna dimanta pūķis, Drakendortas draklords*.
Thoriswen's Reach, Erlings no Zinborro pirms septiņiem gadiem…
Pēdējo sešu mēnešu laikā es apmeklēju karsto Soljaru un mežaino Bērštonu, taču neatradu tur ne miņas no Ēnas. Kirfarongs to atstāja uz vēlāku laiku personisku iemeslu dēļ un pēc padomdevēja dzeramnaudas devās pie Erlinga Zinborro, kas atrodas Torisvenas pierobežā.
Mēs mazajā viesistabā runājām ar grāfu Zinborro, malkojot vietējo pikanto dzērienu, kas pagatavots no tāda auga sulas, kas sastopams tikai šajā purvainajā reģionā.
– Kā jums patīk trīsgadīgais “Esh-kam-akk”, mans kungs? – Ērls jautāja, gaidīdams, kad pamēģināšu dzērienu. – Dvēselisks dzēriens!
– Lieliski! – no sirds uzslavēju.
– Vai jūs zināt, no kā tas ir izgatavots? Mēs to ražojam no īpašas zāles…” Ērls sāka detalizēti stāstīt par grūtībām sagādāt augstas kvalitātes izejvielas, iejaucot savu runu ar deminutīviem ad nauseum.
“Eš-kam-akk”, iespējams, izrādījās pirmais un vienīgais, kas man patika šajā Pūķa priekšteča aizmirstajā vietā.
Pats Dors Zinborro, smagnējs vīrietis ar gaļīgu degunu un izspiedušām acīm, jau no pirmajiem brīžiem izraisīja tikai aizkaitinājumu. Manam pūķim absolūti nepatika Ērla smarža, un man nepatika idiotiskais runas veids.
– Vai vēlaties vēl vienu glāzi? – Ērls nolieca galvu, mānīgi skatīdamies man acīs, un izskatījās pēc liela lielgalva putna.
"Varbūt vēlāk," es atteicu, parādot savu puspilno glāzi.
Man bija svarīgākas lietas, ko darīt, nekā tukša pļāpāšana, bet man bija jāsarunājas, kamēr es gaidīju, kad grāfs iepazīstinās ar savu meitu Lindaru.
“Nez, kā izskatās grāfa meita? Vai jūs domājat, ka viņa izskatās pēc sava tēva? – Berlian, mans pūķis, satrakojās.
"Kirfarongas Lindara Zinborro māte…"
"Reg, jūsu vārdos ir tik daudz cerību!"
"Un jūsu – ironija!" – Es nepaliku parādā.
Aizbildinoties ar to, ka meitenei vajadzēja sevi sakārtot, katrs grāfs centās pēc iespējas aizkavēt laiku, lai būtu laiks kaulēties sev par privilēģijām, nesadusmojot Draklordu. Ērls Zinborro nebija izņēmums.
"Kā tad ir ar Esh-kam-akka prioritārajām piegādēm no Zinborro uz Drakendortas tiesu?" Padomē draklāra Valda priekšā teiksiet man kādu labu vārdu?
“Par padomju laiku! "Pūķis manā galvā atdarināja grāfu un apzināti piebilda: "Es beidzot esmu izlēmis, kas nozīmē, ka drīz parādīsies mana meita."
Es neviļus pasmaidīju un neskaidri atbildēju, zagšus skatoties antīkajā vectēva pulkstenī:
"Es paskatīšos, ko es varu darīt, Ērl Dors."
Diemžēl jūs varat saprast, kas ir jūsu Ēna, tikai klātienē. Un, ja pietiek ar vienkāršu cilvēku pulcēšanos vienuviet, tad grāfu ģimenes jāapmeklē personīgi, lai saglabātu lojalitāti.
– Esi tik laipns, Draklord Berlian! – Ērls bija sajūsmā. – Bet aiz mums tas nesapūtīs! Centīsimies visu iespējamo…
Viņš teica kaut ko citu, bet es viņu vairs nedzirdēju. Vienā mirklī viss mainījās.
Pat pirms es redzēju grāfa Zinborro meitu, es sapratu, ka tā ir viņa. Mana ēna. Pēkšņi nebija svarīgi, kā tieši šī meitene izskatās. Pat ja viņš klibo uz abām kājām vai šķielējas.
Lindara Zinborro smaržoja brīnišķīgi.
Es iemīlējos tās smaržā no pirmā mirkļa. Tik tikko manāms. Maigs, kā spalvas pieskāriens ādai, pavasara aromāts, pēdējā sniega vētra un pirmie saules stari, dodot siltumu.
Jaunas dzīves smarža. Solījumu smarža…
Viņa parādījās man aiz muguras un piegāja pie mana tēva. Viņa stāvēja blakus viņa krēslam, pazemīgi salikusi rokas uz vēdera un nolaidusi skatienu.
"Ēna! Mana ēna!" – mans pūķis skaļi rūca.
Viņš priecājās un pieprasīja nekavējoties satvert meiteni un atgriezties mājās. Es pati tik tikko varēju atturēties no dejošanas, taču Draklordam nepiestāvēja uzvesties kā nesavaldīgam zēnam.
Fakts ir tāds, ka katram dralordam ir jāatrod sava Ēna līdz divdesmit septiņu gadu vecumam, pretējā gadījumā sekas būs bēdīgas. Kad es kļūstu par pūķi, es vairs nevaru kļūt par cilvēku.
Pēc desmit dienām tuvojas mana divdesmit septītā dzimšanas diena, un tas visu ļoti pasliktināja…
“Mana otrā sieva nosauca mūsu meitu kalnu lilijas vārdā – lindara, kas aug Kirfarongas kalnos. Smalks zieds, mans mazulis ir tāds pats,” Ērls turpināja slavēt savu meitu. – Vai mana meita nav skaista? – viņš cerīgi jautāja.
"Bez šaubām," es atbildēju.
Pretēji Berliāna bažām, Lindarai Zinborro nebija nekādu trūkumu. Šķita, ka Dorss nebija piedalījies savas meitas radīšanā. Es neatklāju nevienu grāfa ģimenes iezīmi, lai arī cik cītīgi es skatījos.
Viņas krūtīs gulēja gaišas kviešu bizes, tikpat biezas kā roka. Īpašo sudrabu, ko viņi izlēja, Lindarai nodeva viņas māte, tāpat kā viņas gaišo ādu, kas bija pat delikāta pēc izskata. Greznās kleitas karmīna kaklasaite-samts veiksmīgi uzsvēra viņas baltumu. Bet pats labākais bija aromāts. Es tik tikko varēju atturēties, lai neiebāztu degunu kviešu matiņos, un pūķis, aiz sajūsmas mežonīgi metoties, man nepalīdzēja saglabāt mieru.
Es nekad neesmu pieredzējis tādu Berliāna stāvokli.
Zem mana alkatīgā skatiena meitene kļuva satraukta. Viena no viņas rokām nervozi satvēra otras plaukstas locītavu. Kārtīgās krūtis kleitas dziļajā kakla izgriezumā bieži vien izcēlās, liekot domāt par necienīgām domām.
Ērls Zinborro neizturēja un pirmais pārtrauca klusumu:
– Nu kā tev patīk manas mazās asinis, dralord? Vai der?
Viņš paskatījās uz mani ar ārkārtīgu cerību, bet es pamanīju, kā viņa kakls kļuva slapjš zem kamzola ciešās apkakles un pastiprinājās neveselīgā ķermeņa skābā smaka, sitot viņa ožu ar netīru lupatu.
“No kā viņš baidās? Vai uztraucaties, ka Lindara mums nederēs? – Berlians bija pārsteigts.
"Viss ir izlemts".
Pat ja Lindarra Zinborro nav vienīgā meitene, kas ir piemērota Pūķa ēnā, joprojām nav laika meklēt citu. Jā, un vēlmes.
"Mans! Mans!" – mans pūķis kā traks atkārtoja, apslāpēdams visas pārējās domas.
"Ērl Zinborro," es oficiāli uzrunāju viņas tēvu. – Lindara kļūs par Pūķa ēnu.
Piecēlos no krēsla un piegāju pie meitenes.
Pēdējā brīdī Lindara neizturēja un atkāpās, pievēršot manī savu caurspīdīgo zilo acu izbiedēto skatienu.
Kāda neparasta krāsa…
Ērls Zinborro neapmierināti nošņāca un kurnēja:
– Paliec mierā, Linij! Ļaujiet draklordam jūs labi apskatīt!
Atturīgais aizkaitinājums viņa balsī grauza manas ausis. Tas nesaderēja ar “manām mazajām asinīm” un citām bērnu runām.
"Jā, tēvs," meitene tikko dzirdami izdvesa un atkal paskatījās lejup.
Es dzirdēju, kā viņas sirds nemierīgi pukst krūtīs. Es gribēju to turēt ar plaukstu, lai tas neizlēktu. Bet tas būtu par daudz, tāpēc es pieskāros savam zodam.
"Lindara, paskaties uz mani," viņš maigi jautāja.
Meitenes āda izrādījās maigāka, nekā es gaidīju, bet viņas acis un skropstas bija pārāk izklātas ar krāsu.
"Viņa ir tikai bērns, Reg!" – pūķis bija sašutis.
"Pārāk jauns, lai kļūtu par ēnu!" – Es nonācu pie secinājuma.
Tas ir āķis! Tas ir tas, no kā Ērls Zinborro baidās!
– Cik viņai ir gadu? – mans jautājums abiem izklausījās skarbs un negaidīts.
Meitene nodrebēja viscaur, norādot, ka man bija taisnība savos secinājumos. Maigā lindara smarža sāka smirdēt pēc bailēm.
"S-s-septiņi… Sešpadsmit," atzina Dorss Zinboro, un es gribēju noplēst viņam galvu par viņu maldināšanu.
Lindarai Zinborro ir divi gadi pilngadībai, bet mans lāsts nevar tik ilgi gaidīt. Man bija par vēlu sākt meklēt Ēnu…
"Reg, situācija ir bezcerīga," pūķis uzmanīgi atgādināja.
Viņš jau bija atpazinis grāfa meitu, taču pilnvērtīgs rituāls ar viņu vēl nebija iespējams. Pilngadības sasniegšana ir panākumu atslēga. Iepriekš bija precedenti, bet pēc tam mainījās valdošā dinastija. Ir tikai viena izeja – to izturēt. Pastāv iespēja, ka man paveiksies un izturēšu vēl gadu vai divus. Tas arī notika vienu vai divas reizes.
"Alkatība lika jums darīt kaut ko līdzīgu?" – saniknotais pūķis ar manām acīm paskatījās uz grāfu.
"S-s-piedod, mans kungs," nelaimīgais krāpnieks kratīja savus nokarušos žokļus un nokrita uz ceļiem, gandrīz apgāzdams masīvo krēslu.
No šausmām viņš zaudēja visus vārdus un izsauca tikai neskaidru svilpienu. Meitene kļuva bāla, kā ledus statuja, un acīmredzami grasījās noģībt.
"Ko darīt, ja Zinborro to izdarītu ar nolūku?" – Berliāns pastiprināja manas aizdomas.
"Ko jūs zināt par dralordu lāstu?" – uzdevu grāfam jautājumu.
"B-b-nedaudz," Ērls Zinborro stostījās tā, ka šķita, ka viņš tūlīt norīs mēli.
"T-t-t-tikai tas, ka T-t-ēna ir nepieciešama katram d-d-d-d-d-d-d-d-d-d-d-k-kungam," atbildēja grāfs.
"Izskatās, ka viņš no bailēm saslapinās!" – no mana pūķa izplūda nicinājuma viļņi.
– Tas ir viss? – nospiedu ar pūķa auru.
"Bez Ēnas jūs nevarēsit pieņemt cilvēka veidolu," grāfs izteica.
"Kamēr viņš atkārto to, ko visi jau zina," Berliāns joprojām šaubījās, un es arī.
– Kas vēl?
– Tas ir viss, ko es zinu! ES zvēru!
"Viņš nemelo," mans pūķis ar nožēlu noteica.
Ērla Zinborro smarža ierosināja to pašu. Likās, ka viņš tiešām nezināja, ka es tuvojos bīstamam punktam savā klusajā dzīvē, un viņš neaptvēra, cik ļoti viņš mani ir apskāvis. Uz Drakendorta troņa var sēdēt tikai cilvēks draklords.