- -
- 100%
- +
1. nodaļa. Prognozes, prognozes… Ejam!
Kūrorta ciems Dombay, Karačajas-Čerkesas Republika
Cik sevi atceros, mani vienmēr ar šausmīgu spēku vilkuši kalni. Droši vien tas bija manu čečenu sakņu dēļ. Mans tētis bija no tām vietām, bet diemžēl man no viņa palicis tikai veca, divās daļās saplēsta fotogrāfija, no kuras smaidīja satriecoši skaists vīrietis, un mani sauc Amira.
– Mira, vai tu esi ar mums? – Klusa vīrieša balss novērsa mani no elpu aizraujošās kalnu ainavas apceres. – Protams?
Tas tika teikts mierīgi, bet no tā man uznāca zosāda. Viņa pagriezās pret runātāju un skatījās tieši viņam acīs, kuras tagad bija neredzamas aiz viņa slēpošanas brillēm. Ķivere un maska pilnībā slēpa viņa sejas vaibstus, bet to īpašnieks bija tas ideālais vīrietis, kurš apvienoja visus manus lūgumus pēc vīrieša izskata un rakstura.
Tumšmataina, zilacaina, lepna un drosmīga. Jā, jā, mana nākamā slepenā mīlestība atkal bija nedaudz līdzīga manam tēvam… Mana sirds sažņaudzās, atceroties vakardienas nejaušo skūpstu ar Ruslanu. Īss, pikants un piparots, un tik karsts, ka ilgi turējās uz lūpām…
– Jā! “Izlēmīgi pamāju ar galvu un atkal novērsos, skatoties apkārt uz sniegotu kalnu virsotņu un nogāžu virkni, kas vietām klāta ar mežu, vietām iezīmēta ar svītrainām takām, nožogota ar oranžiem tīkliem.
– Princi, pēdējo reizi es tev lūdzu, nāc pie prāta! – Svetka iesāka dziesmu, kas sagrieza zobus. – Idioti, vai esat redzējuši laika prognozi? Šodien būs sniegputenis un temperatūra pazemināsies. Ja kaut kas notiks, jūs nesasniegs neviens helikopters!
Domājot par mani kā par savu draugu, Svetka jau no paša ceļojuma sākuma man nepieķērās, dalījās tenkās un stāstīja visu mūsu grupas dalībnieku savstarpējās attiecības.
– Klausies, Svetik-Semitsvetik, beidz izdarīt spiedienu uz savām smadzenēm, labi? Jūsu ultraskaņa var izraisīt lavīnu! – Ar apzinātu gopnika gaitu Stjopka, tautā saukta par Gudrais puisis, pieritinājās viņai un skaļi uzsita cimdu uz rozā ķiveres ar baltiem ziediem.
Es nezinu, kāpēc viņš bija tik aizkustināts, bet viņš nemaz neizskatījās pēc gudra. Tieši otrādi. No visas grupas, kuru sapulcējām, lai īrētu kotedžu, Gudrais puisis bija tas, kurš “sabojāja fotogrāfijas”. Īsāk sakot, pilnīgs debīls.
– Debīli! – Svetka atcirta.
– Un naktī tu mani sauci savādāk. Kā tur? – Viņš gleznaini padomāja un, pieliecies tuvāk, cieši ierunājās: – Ērzelis?
Brāļi dvīņi Karpovi unisonā noņurdēja. Dusmīgi atgrūzdama Viedo vīru, Svetka satvēra mani aiz elkoņa un pavilka uz sāniem:
– Princi, es zinu, ka tu dosies uz frīridu tikai Ruslana dēļ.1 "Es piekritu," viņa steidzīgi noburkšķēja. – Nenoliedz, es tevi vakar redzēju uz lieveņa, bet neceri uz neko vairāk. Maksimāli viņš pavadīs nakti pie tevis. Es viņu pazīstu: viņš ir noslēpumains, viņa harizma vienkārši izplūst no katra stūra. Tāpēc meitenes viņam patīk, vai jūs zināt? Un tu uz to iekriti! “Viņa paskatījās uz Ruslanu ar negaidītu aizvainojumu.
Bija pauze.
Kādas ziņas! Vai Svetku un Ruslanu kaut kas saista?
Vai arī tas nav jaunums? Nekas pārsteidzošs. Viņai taisnība, Ruslans patīk ne tikai man. Vakar klubā reti kura mātīte pagrieza galvu, kad gāja garām.
– Gaišais, tu, šķiet, esi kopā ar Stjopku, vai ne? – Piedzīvojusi negaidītu greizsirdības lēkmi, es to viltoju.
– Vai es esmu kopā ar šo idiotu?! Par ko tu runā! Man vienkārši vakar bija pārāk daudz sojo, tāpēc mēs gulējām kopā. Uhh! Pat neatgādini man! – Piesarkusi viņa pamāja ar rokām. – Vispār klausies: pēc tam, kad Rus vakar tevi noskūpstīja, viņš devās uz Neko, vai tu saproti?
Es neviļus paskatījos uz sāniem šodien uz kluso un tālo Neko, uz kura melnās ķiveres bija piestiprinātas mazas kaķa ausis, un acij tīkamās bija skaistas aerogrāfijas klasiskās “kaķu meitenes” veidolā.
– Labi, laiks! – Ruslans nokomandēja un, pacēlis snovbordu, pirmais soļoja uz pacēlāja pusi.
Gudrais vīrs, Neko un smejošie dvīņubrāļi Karpovi sekoja viņam. Neviens pat nedomāja man piezvanīt.
– Viņš ir perverss, Mirka! Viņam un Neko ir ilgstošas attiecības, vai viņa ir viņa verdzene vai kā izvirtuļi to sauc? – Svetka turpināja pļāpāt, pielipusi man pie piedurknes. "Viņi visu nakti bija iesaistīti netiklā uzvedībā." Mana istaba ir pāri sienai, zini. Es dzirdēju visas viņu ūjas un nopūtas. Viņa pavēles. Negulēju daudz…
Svetka nav ļauna meitene, bet dažreiz viņai mute neaizvērās.
– Gaišais, tas esi tu, pagaidām brauc pa treniņu trasi2stundu,” es viņu pārtraucu. "Tad iedzeriet tēju kafejnīcā un dodieties lejā, pirms lifts apstājas." Ja sākas sniega vētra, kā jūs teicāt, viņi to varētu apturēt. Negaidiet mūs. Šovakar tiekamies kotedžā, labi? “Neviļus es jutos atbildīgs par iesācēju snovbordistu, kurš kaut kā nokļuva vienā kompānijā ar mums.
– Labi. Bet…
"Paskaties uzmanīgi – sazarojumā pagriezieties pa kreisi," es viņu vēlreiz pārtraucu. "Ja jūs ejat taisni cauri, jūs nonāksit meža trasē." Tev tur būs grūti, nevarēsi apgāzties, būs jāiet. Tas ir ilgs laiks. "Tu nosalsi," es viņu brīdināju un skrēju pēc grupas, smagi spiezdams savus snovborda zābakus.
– Amira, neej tur! Lūdzu! Man bija slikts sapnis…” atskanēja skaņa no aizmugures.
Es neklausījos viņā un nepagriezos. Paskatījos tikai uz Ruslanu un Neko, kuri it kā nejauši gadījās blakus mūsu līderim.
Tieši Ruslans ievietoja sludinājumu par grupas pulcēšanu kopīgam braucienam uz Dombaju un Elbrusu. Organizēja kotedžu. Ar dvīņiem viņš bija draudzīgos, arī Svetka viņu no kaut kurienes pazina, un Gudrais vīrs nāca viņai līdzi. Par Neko es joprojām īsti nesapratu, kas viņa ir un ar ko tieši viņa ieradās. Es pievienojos šai kompānijai pēdējā brīdī un iepriekš nepazinu nevienu no puišiem.
– Frīride, māsiņ, ir prāta stāvoklis! – Gudrais Puisis pompozi ierīvējās, kad pēc trīsdesmit minūšu gājiena mēs piestiprinājām dēļus, apsēžoties pirmatnīgas svaigas nogāzes priekšā. – Tas nav tikai nobrauciens ārpus trases. Ne tikai senatnīgs pulveris un skaisti skati. Tas ir tad, kad tu pamosties un jau – freeride! Brīvība dvēselei! – viņš noplātīja rokas, it kā grasoties apskaut visu pasauli, un, sapņaini šķielēdams, paskatījās apkārt.
Smaidot, es tikai pamāju ar galvu un vēlreiz uzmetu skatienu uz sāniem Ruslanam. Viņš pieliecās pie Neko un palīdzēja viņai savilkt stiprinājumus. Rūpējās. Man krūtīs bija sāpīgs dūriens…
– Gudrs puisis, vai tu vēl neesi atbrīvots? – viens no Karpoviem ķircināja pļāpātāju.
Nesapratu, kurš tieši, jo puiši ģērbās tieši vienādi un pat viņu dēļi un stiprinājumi bija vienas firmas un ar identisku rakstu. Vienīgā atšķirība bija romiešu cipars ķiveres aizmugurē: viens un divi.
– Izģērbts! – teica Karp-II. Darbības kamera uz viņa ķiveres jau bija ieslēgta. – Starp citu, Gudrais puisis, kādus riteņus tu vakar paņēmi? Izskatās, ka viņi mani ilgi nelaidīs.
Gudrais puisis ar neķītrībām atcirta, noliedzot teikto, un zēni sāka nedraudzīgi smieties.
– Vai tu esi gatavs? – tas bija dzirdams pavisam tuvu.
Es pat nepamanīju, ka Ruslans pienāca pie manis. Viņa pacēla galvu, uzreiz iedomājoties viņa skatienu, iespiežoties līdz dibenam, gluži kā vakar – klubā. Pār manu ķermeni atkal pārskrēja nodevīgas zosādas…
"Jā," viņa atbildēja trīcošā balsī.
Viņš pēkšņi apsēdās un taustīja manus stiprinājumus. Viņš pieskārās viņa plecam.
– Vai tu esi tik ērti? Varbūt varam savērpt krepes? Vai grāds nav pārāk augsts?
"Viss ir kārtībā, es jūtos ērti," es viņam uzsmaidīju.
Rus pastiepa roku, kuru es bez vilcināšanās satvēru, un palīdzēja man piecelties, uz brīdi turēdams mani savējā. Neviļus viņa paskatījās uz Neko un sajuta dedzinošas greizsirdības atbildes vilni. Meitene nekavējoties novērsās un nejauši jautāja:
– Rus, ko Svetka teica par laikapstākļiem?
Patiešām, kad sasniedzām trīs pacēlājus gandrīz līdz nogāzes virsotnei un tad gājām līdz nolaišanās vietai, spožā saule šķita blāvi, mākoņi ieripoja un uzlidoja reta sniega bumba. Bet pa kreisi otrā pusē varēja redzēt smagus sniega mākoņus, kurus vējš mums dzenāja pretī. Tā ir taisnība, ka nogāzes, visticamāk, tiks slēgtas, bet līdz tam mums būs jākāpj lejā. Ruslans ir pieredzējis braucējs, visu aprēķināja.
– Skaists! – Umņiks apbrīnoja, stāvēdams uz zemas, apmēram pusotru metru garas, dzegas malas. – Un gaiss ir tik… zvana. Svaigi! “Viņš dziļi ievilka elpu, bet uzreiz aizrijās un klepojās.
– Tā tiešām ir kaut kāda muļķība ar laikapstākļiem. Ciklons tuvojas mums. – Karp-es skatījos debesīs. – Vai mums būs laiks doties lejā?
"Mēs iztiksim, ja nevafelēsim," Ruslana vietā atbildēja Umņiks un, nolecot no dzegas, uz kuras stāvēja, steidzīgi devās uz priekšu, lai pirmais sabojātu maršrutu.
– Apsaldējumi! – Neko pārsteigts iekliedzās.
– Sasodīts nauts! – Karpovs pirmais kliedza pēc Gudrais cilvēks. – Rus, kāpēc pie velna tu paņēmi šo kretīnu? Viņš noteikti izraisīs lavīnu!
– Viņš to nepievils. Gudrs puisis – pieredzējis braucējs, tikai padarot par muļķi – Ruslans negaidīti stājās Stjopkas aizsardzībā. – Sākam pa vienam, ieturot distanci. Es un Gudrais puisis izvēlamies ceļu, jūs sekojat. Un… Lai mums veicas! "Viņš pēkšņi pagriezās un ar pirksta galu pieskārās manam degunam.
Tāpēc! Kāpēc viņš to izdarīja?! Manas kājas uzreiz kļuva vājas. Kā tagad iet?
Neko nekavējoties pacēlās gaisā, un viņas lokanā figūra metās pēc Gudrajam Puisim, rakstot skaistus līkločus.
– Neko, uz kurieni? Es tevi sodīšu! – Rus iesaucās un steidzās pēc.
Es sastingu un pārstāju elpot, vērojot viņa spēcīgā ķermeņa spēcīgās kustības. Viņš ātri panāca un apdzina gaišo Neko. Ko lai saka, Ruslans slidoja kā dievs.
– Princi, neguli!
"Es audzinu aizmuguri," tajā pašā laikā runāja brāļi.
Un es arī lēcu uz priekšu. Ir patīkami steigties cauri svaigam, izrullētam pulverim. Šeit joprojām bija samērā droši. Plaša nogāze, gandrīz nav klinšu un koku. Noteikti apejiet noapaļotu akmens "aunu pieres" dzegas. Ruslans panāca Umniku, un viņi blakus ielika divus alternatīvus maršrutus, piedāvājot mums izvēlēties.
Ar snovbordu nodarbojos diezgan ilgu laiku un ir bijusi iespēja nodarboties ar freeride, bet pārsvarā siltumnīcas apstākļos, cik tas vispār ir iespējams starp freerideriem.
Šī noma bija atšķirīga.
Dēlis skrāpējās pret izvirzītu akmeni, un es piespiedu sevi koncentrēties uz stūrēšanu. Nepietika nokrist un sevi apkaunot visa pūļa priekšā. Vai, vēl ļaunāk, sabojāties pašā brauciena sākumā un sabojāt ikvienu bezmaksas braucienu.
Nevar būt! Pierādīšu, ka slidoju ne sliktāk par Neko un citiem, vai pat labāk.
Viņa steidzās, izbaudot ātrumu, savu veiklību, jaunā ķermeņa spēku un prasmes. Atradusi piemērotu līkumu, viņa pacēlās un pagriezās gaisā par trīssimt sešdesmit grādiem, ar pirkstiem pieskaroties malai. Lidojumā viņa pat apdzina vienu no Karpoviem un, spriežot pēc man rādītajiem īkšķiem, tika noķerta kamerā.
Lieliski! Vēlāk būs interesanti paskatīties uz sevi no malas.
Piezemējoties es pamanīju, ka Rus ir pagriezies un skatās uz mani. Viņš, iespējams, jums pastāstīs vēlāk… Ak, labi!
Galu galā Gudrajam cilvēkam bija taisnība, kad viņš sāka runāt. Freeride ir prāta stāvoklis, noteikti!
Ruslans apstājās kulāra priekšā3, kas kā balta sniega mēle stiepās ielejā līdz pašai pēdai. Un pa kuru mums bija jākāpj lejā.
"Mēs ejam gar kreiso malu," Ruslans norādīja. – Mēs nesteidzamies, bet arī nepalēninām. Mēs uzmanīgi klausāmies mani. Tur un tur, – viņš norādīja ar roku, – tiks atiestatīti. Skatieties uzmanīgi un palieciet augstāk un pa kreisi. Gudrs puisis, šoreiz nekādu triku, labi?
– Sapratu, priekšniek! – Stjopka neprātīgi sveicināja.
"Un turiet tālāk no karnīzes." Ja mums izdosies tikt lejā pusotras stundas laikā bez starpgadījumiem, es paēdīšu un dzeršu,” uz labas nots beidza Ruslans.
– Ko darīt, ja nepaspēsim laikā? – Netālu stāvošais Neko skatījās uz viņu.
"Es tevi sodīšu," Ruslans klusi atbildēja, nedaudz pieliecoties pie viņas.
– Baloži, ilgi atpūtīsimies? Laiks iet uz beigām. – Gudrs Vīrietis karājās pie viņiem abiem, pazīstami apskādams viņus aiz pleciem.
Neko uzreiz nervozi atbrīvojās no Karpovu smiekliem.
– Ejam lejā. Es veicu pirmo gājienu, tad meitenes. Puiši audzina aizmuguri. Gudrs puisis…” Rus vienkārši pamāja ar roku. – Mēs pārbaudām klejotājus. Palīdzot viens otram. Ir viena vieta, kur jums būs nepieciešama palīdzība. Rācijas! Vai visi ir aprīkoti? – Ruslans atgādināja.
Un es sapratu, ka tagad sākas īstie pārbaudījumi. Iekšā uz mirkli viss sarāvās pamatīgā nervu kamolā.
– Čau! Ejam! – Gudrais vīrs izdvesa, bet metās tikai pēc Ruslana piekrišanas.
Sākumā viss gāja labi, bijām nobraukuši aptuveni trešdaļu nogāzes, kad atskanēja apdullinoša rūkoņa, kas atbalsojās tālu pāri virsotnēm. Instinktīvi visi uzreiz samazināja ātrumu, grozot galvas.
– Kas tas ir? – Neko ēterā jautāja.
"Lielgabals," Rus īsi atbildēja.
– Brīdinājuma nebija! – sašutis bija viens no Karpoviem.
Un es sastingu, vērojot šausmīgo un majestātisko skatu – no kaimiņu nogāzes gāzās lavīna.
– Skaties! Tur! – viņa kliedza, norādot uz viņu.
Likās, ka virs plašās vietas epicentrā izšļakstījās ūdens, un tad lēni, bet pārliecinoši nogāzās milzīga sniega kārta. Lavīnai uzņemot apgriezienus, tā nesa sev līdzi arvien vairāk sniega, palielinot ātrumu un masu. Mēs visi kā viens savaldzināti skatījāmies tur. Mēs joprojām atradāmies diezgan augstu, un tāpēc varējām apbrīnot neticamo skatu, it kā no kastes teātrī. Ruslans bija pirmais, kas pamanīja jaunās briesmas.
– Neguli! Aiz muguras ir sācies kārtējais mītiņš! – viņš pēkšņi iesaucās.
Paskatījos atpakaļ un sapratu, ka vairākas karnīzes aiz muguras ir sabrukušas, izraisot kārtējo lavīnu, kur tikko bijām garām.
– Mammītes! – Neko čīkstēja. – Sniegs seglus nosegs! Mēs esam daudz zemāki! – Rus norādīja ar pirkstu uz pirmo lavīnu.
Tas jau krāja putekļus tik daudz, ka aizsedza debesis, un bailes nebija bezjēdzīgas. Esam iekļuvuši starp diviem ugunsgrēkiem…
– Rus! Rus! Šķiet, ka mums ir zvaigzne! – Gudrais Puisis krita panikā, paužot kolektīvu domu.
_______________________
1freeride – vārds ir atvasināts no angļu vārdiem "free" un "ride", kas nozīmē "bezmaksas slidošana". Slēpot vai braukt ar snovbordu nevis pa organizētiem maršrutiem slēpošanas kūrortos, bet vienkārši no nekādi neapkoptas nogāzes. Bīstama darbība tikai apmācītiem braucējiem. Nepieciešama laba fiziskā forma un īpašas prasmes.
2Brauciet, brauciet – snovborda sabiedrībā viņi saka "braukt", nevis "braukt" (nejautājiet, kāpēc tas tā ir)))
3Kulons ir siles formas ieplaka kalna nogāzē. Dabisks ceļš ūdens, sniega vai akmeņu novadīšanai. Parasti plats augšpusē un konusveida virzienā uz leju.
2. nodaļa. Pēdējais bezmaksas brauciens jeb Nē… Šī nav slēpe. Ak, tas nav svarīgi!
– Uz pretējo nogāzi! Ejam! – Ruslans ātri saprata. – Vajag uzkāpt pēc iespējas augstāk otrā pusē, tad būs iespēja izvairīties.
– Lejā ir noteka! Nodarīsim sev pāri! – Neko protestēja.
– Mēs sev nekaitēsim. Tas atiestatīts tur4 redzi? Jums jāuzkāpj uz tā un, izmantojot kustības, jāpārlec pāri kulāra apakšai. Ja virstaktēšana ir laba, viss izdosies!
Ruslana priekšlikums manī radīja pretrunīgas sajūtas. Kuluāru apakšā nolaisties nebija ieteicams. Tas ir pārāk bīstami, jo tieši šis ir lavīnu un ūdens ceļš, taču tagad situācija bija īpaša.
Bet vai mums būs laiks? Un, ja lavīna sasniegs otro nogāzi, vai tā arī nogāzīsies?
Taču, pārdomājot, man nācās atzīt, ka piedāvātais risinājums man šķita vienīgais iespējamais.
"Ja mēs apmaldīsimies, mēs tur noslīksim!" – Neko kļuva histērisks, izmisīgi kratīdams galvu.
– Un, ja mēs nenolaidīsimies, viņi tik un tā mūs piepildīs! – Rus pakratīja plecus un pēc iespējas mierīgāk turpināja pašreizējā situācijā: – Paskaties, otrā pusē ir džemperis. Vai tu redzi? Atradīsimies tur, būsim izglābti!
– Nē! Es nevaru pārlēkt! Nē!
– Tu to vari izdarīt! Tici man! – Ruslans uzstāja.
Klausoties viņu strīdā, es jutu nepatīkamu zvanīšanu ausīs un savu straujo sirdsdarbību. Tieši tā reiz nomira mans tētis. Viņš strādāja par glābēju kalnos un, mēģinot palīdzēt cietušajiem, tika aprakts lavīnā. Un mana māte… Viņa nevarēja saprasties ar viņa radiniekiem un devās mājās, vedot mani …
– Sagatavojies! Pirms lēciena saglabājiet maksimālo ātrumu! Jo spēcīgāks paātrinājums, jo augstāk un tālāk var lēkt! – Ruslans pavēlēja. – Pēc tam turiet gaisu ar zobiem, bet neatgriezieties. Tas ir skaidrs? Gāja!
Gudrs puisis un Karpovi uzreiz pacēlās. Viņi lidoja lejup pa nogāzi tādā ātrumā, ka šķita, ka viņi nemaz neapgāžas, bet tikai čībās dodas lejā pa taisnu līniju.5.
– Nē! Nē! – Neko negribēja neko klausīties.
Un es stāvēju un skatījos uz viņiem. ES nezinu kāpēc. Iespējams, viņa neapzināti gaidīja Ruslanu.
– Ejam! – Rus nogrūda kliedzošo Neko, praktiski aizsvieda viņu pēc puišiem un pagriezās pret mani. – Palīdzēt?
– Viņa pati. – Es pakratīju galvu.
Uzmetusi skatienu abām lavīnām, viņa ieslēdza mūziku. Viņa vienmēr man palīdzēja abstrahēties no realitātes un koncentrēties uz to, kas ir svarīgs.
Ieelpot un izelpot. Elektroniskie sitieni trāpīja ausīs, un es aizgāju, lecot uz priekšu.
Kādu laiku paralēlajā trasē ar mani gāja Ruslans, taču mans svars bija nesalīdzināmi mazāks, tāpēc viņš mani ātri apsteidza, apsteidzot no puišiem atpalikušo Neko.
– Spied! Spied! Spied! – viņa balss iekliedzās no austiņām man ausī, izlaužoties cauri drum’n’bass ritmiskajam čaulam.
Visi dzēla. Un es arī iedzēlu. Tas smeldza kā vēl nekad. Es lidoju lejup pa nogāzi, glābjot savu dzīvību un riskējot to pazaudēt daudz agrāk, nekā biju apsnidzis. Šī ir tik grūta izvēle.
Ruslans uzlidoja gaisā, sakrustojot kājas un ar pirkstiem gandrīz pieskaroties dēļa malai. Instinktīva kustība, nevis dižoties. Apdullinājis visus ar čīkstēšanu austiņās, Neko pacēlās viņai pakaļ. Abi stāvēja uz vietas un, pagriežoties uz sāniem uz nogāzi, veiksmīgi piezemējās, pēc inerces turpinot virzīties uz augšu. Rus ir nedaudz zemāk, bet Neko devās uz augšu pa stāvāku trajektoriju.
Tajā brīdī arī es pacēlos gaisā, mirstot no šausmām un sajūsmas. Cik tādu ir? Divdesmit vai trīsdesmit metri? Lai arī cik, šis ir mans trakākais lēciens, olimpiskā rekorda cienīgs. Vismaz man tagad tā likās.
Pārlidojis pāri šaurajai kulāra dibenam, paspēju nedaudz pagriezt rumpi un, piezemējies, devos traversā6 gar nogāzi. Ātrums joprojām bija pieklājīgs, pietiekami, lai lidotu gandrīz līdz kolam. Es sekoju Ruslanam un tāpēc apsteidzu Neko, kurš brauca augstāk un tādējādi samazināja ātrumu.
Pavisam maz bija palicis līdz pārejai, kur saputotie un satrauktie puiši mūs jau drošībā gaidīja. Viņi izstiepa rokas pret mums, gatavojoties mūs sagrābt un vilkt augšā, ja nevarēs paši ielēkt.
Aizrijoties no adrenalīna, metu dēli uz priekšu, ar atlikušo inerci mēģinot uzlēkt vēl augstāk, taču tajā brīdī Neko parādījās nedaudz augstāk pa labi. Sniega nojume, kurai viņai bija jāšķērso, pēkšņi sabruka pēc tam, kad viņa bija tai garām. Izvairoties no sadursmes, es instinktīvi metu ķermeni pa kreisi.
– Aaaah! – austiņās atskanēja salauzta Neko čīkstēšana.
Neveiksmīgi piezemējusies, viņa aizķēra malu un ripināja pa nogāzi ar galvu pāri papēžiem. Es pretojos, bet strauji pagriežoties, atkal metos lejā, taisni uz kulāra dibenu, kuru ar tādām grūtībām man bija izdevies pārvarēt pirms dažām sekundēm.
– Princis! – uzart tvaika komplektos.
– Amira! – Ruslans pielēca pēc manis.
Un es, gandrīz nespēdama savaldīt dēli, slīdēju, strauji attālinoties no glābjošās kores. Mani vilka tur, kur divas lavīnas drīz saplūdīs vienā! Un viss, ko es varēju darīt, bija kaut kā līdzsvarot, palikt uz dēļa.
– Mira, piebremzē. Bremzējiet! – Ruslans iesaucās. – Krit!
Bet es sapratu, ka apstāšanās būtu kā pašnāvība. Mums nebūs laika celties kājām. Lavīna ir ļoti tuvu. Bet vēl ļaunāk ir tas, ka arī Ruslans apstāsies un paliks šeit pie manis!
– Nē! Dosimies šķērsot. Ja noturēsimies, tiksim galā,” ierosināju jaunu plānu.
– Jā! – Rus piekrita.
Beidzot varēju savest kopā un atkal kontrolēt savu snovbordu un savu ķermeni. Jāsaka, esmu noguris kā suns. Mani augšstilbi dega no sasprindzinājuma, bet es centos par to nedomāt.
– Ja mēs izdzīvosim, es tevi apprecēšu! – Rus pēkšņi pārraidīja.
Viņš nezināja, ka šie vārdi man palīdzēja izaudzēt spārnus. Mēs atkal gājām blakus uz līdzvērtīgiem pamatiem, un šajā mirstīgo briesmu brīdī es biju gandrīz laimīgs. Brīvs un viegls kā putns…
"Rus, šķiet, ka es tevi mīlu…" viņa pasmaidīja Ruslanam, lai gan viņš to nevarēja redzēt.
Es nekad neievēroju mānīgo izgāztuvi, kas bija manā ceļā…
Sniegs nokļuva nāsīs, dzēla vaigos, atņēma ekstremitātēm sajūtu, mocīja kailo ādu. Es nesapratu, kur augšā un kur lejā. Panikā viņa sāka plekstēt, par laimi sniegs bija diezgan irdens. Mana roka kaut ko smagi atsitās, bet es to uzreiz nesapratu. Kļuva vēsāks un aukstāks. Šķiet, ka tajā brīdī es pilnībā aizmirsu, kas es esmu un kā es nokļuvu šajā situācijā. Es gribēju tikai vienu – sasildīties. Man bija svarīgi dzirdēt savu balsi, bet es baidījos kliegt, baidoties no nosmakšanas.
– Es negribu ciest no aukstuma… Es negribu nosalt! – viņa tikko dzirdami nočukstēja.
Pārsteidzoši, tiklīdz par to iedomājos, uzreiz kļuva siltāks. Lūk, ko dara pašhipnoze! Nupat es miru no aukstuma un pēkšņi šī sajūta pazuda pavisam.
Aukstums ir pazudis, bet tikmēr sniegs nav aizgājis. Tas joprojām nokļuva nāsīs un neļāva normāli elpot, bet es sāku labāk domāt un sapratu, ka šeit ir kaut kas, kas man noteikti palīdzēs. Esmu jau vismaz divas reizes iesitis ar roku.
Sākumā domāju, ka tā ir slēpe. Vai tas ir loģiski, ka sniega kupenā varētu būt slēpe? Loģiski.
Stop! No kurienes vispār tādas domas?
Es piespiedu sevi nomierināties un uzmanīgi aptaustīt apkārt.
Nē… Tā nav slēpe. Ak, tas nav svarīgi!
Viņa satvēra plakanu dzelzs gabalu un pavilka to, un tas padevās. Lieliski! Tagad būs ko izrakt.
Sāku uzmanīgi bakstīt garo mantu uz visām pusēm. Viņa bija rūpīgi jātur rokās. Dzelzs gabala malas bija asas, un, sastopoties ar pretestību, varēja viegli sagriezties. Kā es nebiju cietis, kad nejauši dauzīju to ar rokām? Vai paveicās trāpīt plakanajā pusē?
Vēlreiz viņa pabāza dzelzs gabalu, un šoreiz tas nesastapa šķērsli un brīvi devās uz priekšu pilnībā. Uzliesmoja gaisma, kas mani neticami iepriecināja un sāku irdināt sniegu un grābt to ar rokām. Drīz vien šņācot un spļaujot izkāpu no irdenās sniega kupenas. Migs tikai stāvēja un mirkšķināja, skatījās apkārt. Tiesa, no tā gandrīz nebija nekādas jēgas. Sniga tik biezs sniegs, ka pēc kādiem pieciem metriem neko nevarēja redzēt…
– Kā es te nokļuvu?
Apziņas skatiens pēkšņi uzzīmēja attēlu, es visu vēroju it kā no malas: nodevīgu dzega, no kuras pacēlos kā no tramplīna. Izmisīgs kliedziens. Mans…
Par laimi, mans gadu gaitā trenētais ķermenis ļāva man noturēties un pat uzmanīgi nolaisties. Aizraušanās ar frīstailu nebija veltīga. Bet tagad es steidzos, neizrāvu ceļu. Viņa vienkārši nebija redzama. Viss grima sniegbaltā dūmakā, it kā pienā, un no debesīm sniga biezs sniegs, tāpat kā tagad…
Lēnām nolaižot skatienu, es atklāju, ka redzu savu kailo krūti un kājas, kas klātas ar zosu izciļņiem. Bet man bija pilns ekipējuma komplekts. Kur ir visas manas drēbes?
Dīvainā kārtā man joprojām nebija auksti, kas bija satraucoši. Kā jūs zināt, tā nav laba zīme. Sajūtot sevi par pārliecību, es pārliecinājos, ka tiešām esmu kaila. Šeit ir pienācis laiks nožēlot, ka cilvēce ir pilnībā zaudējusi ķermeņa apmatojumu… Vismaz kaut kāda veida aizsardzība.
Bet ko es te daru un pat šādā formā? Un kur ir "šeit"?
Kā laime, mana galva bija tukša. Es īsti nevarēju atcerēties, kas notika tālāk. Es pat nezināju, kas es esmu! Es neatcerējos savu vārdu!
Panika ieskrēja kā smacošs vilnis, draudot atņemt man veselo saprātu. Ar gribas piepūli es piespiedu viņu atkāpties, koncentrējoties uz to, kas bija svarīgs. Kas ir svarīgi cilvēkam, kurš sniegā atrodas kails? Pa labi! Sasildies.
Jums ir jāpārvietojas un jāatrod kaut kas, kas palīdzēs jums saglabāt siltumu un atrast palīdzību. Man joprojām nebija auksti, bet es par to neko nedomāju. Jūs nevarat atpūsties. Lūk, kā cilvēki salst!
Sperdama soli es ar mazo pirkstiņu uzsitu kaut ko cietu.
– Oho!
Ieraugot objektu, kuram trāpīju, aizmirsu par sāpēm.
"Tikai zobens, nekas neparasts…" es nervozi iesmējos. – Viņa māte, zobens!
Zobens šķita īsts. Nekas ievērības cienīgs, izņemot to, ka lielais zilais akmens rokturī mirdzēja kā dārgs…