- -
- 100%
- +
1. nodaļa. Pēdējā bēgšana
Likās, ka vēls vakars visu ap mani bija aptvēris kā biezs kokons otrpus logam. Un parka aleja, kas sākas no lielajiem metāla vārtiem un iet līdz pat šīs rāpojošās pils lievenim ar smailiem torņiem; un strūklaka ar akmens gargoilu, kas, šķiet, mani izsmēja, smalki kustoties, tiklīdz es sāku novērsties no loga; un reti soliņi, kurus neviens neaizņem šajā vēlajā vai agrajā stundā.
Bet tas viss vienkārši nevarēja notikt!
Tieši pirms divdesmit minūtēm dienas gaismā mēs ar mammu iegājām Ešvūlas pilsētas bibliotēkā, taču it kā bijām no tās izgājuši nakts tumsā. Augsto kaltas dzelzs lampu kairinošā gaisma ļāva ieraudzīt pavisam citu garu ielu ar seniem Viktorijas laika namiem modernu, tikko pārbūvētu rindu māju vietā.
Šķiet, ka šīs ēkas šeit ir nokļuvušas nejauši. Šķita, ka tie nāk no cita laikmeta. Taču jau pēc pāris minūšu gājiena līdz Pusnakts akadēmijas vārtiem sapratu, ka mēs ar mammu esam nākuši no cita laikmeta. Pat, iespējams, no citas pasaules. Jo mūsu pasaulē ar grebtu koku apgriezti rati jau sen nav izmantoti paredzētajam mērķim. Jā, tādus es redzēju tikai fotogrāfijās internetā, kad skolā rakstīju kārtējo garlaicīgo vēstures referātu.
Ievērības cienīgs bija arī satikto garāmgājēju apģērbs. Sava veida kodolu maisījums starp modernitāti un viduslaikiem. Es savā džinsa kombinezonā un baltās kedas, kas pieskaņojās mana T-krekla krāsai, izskatījos vismaz dīvaini uz sieviešu fona līdz zemei garās kleitās vai uz dāmām, kuras izvēlējās apspīlētas ādas bikses, augstos zābakus, melnu korseti un vienkāršs lietusmētelis ar dziļu kapuci vēlai pastaigai.
Man likās, ka es vienkārši sapņoju! Bet es noteikti negulēju. Viņa stāvēja drūmi aptumšotajā akadēmijas otrā stāva gaitenī. Man pretī bija logs, un pa kreisi bija vienas no masīvajām durvīm. Aiz tā atradās šīs izglītības iestādes vadītāja kabinets.
Mēģinot izolēt kaut ko svarīgu, viņa nekaunīgi noklausījās sarunu ar māti. Godīgi sakot, es mēģināju iegūt informāciju citā veidā, bet mana māte vienmēr izvairījās no neērtiem jautājumiem, un biežāk viņa vienkārši klusēja vai dusmīga, uzreiz pārvēršot tēmu par kaut ko aktuālu: nekārtība manā istabā, sliktas atzīmes skolā vai manas nedienas. diēta.
Patiesībā skola beidzās pagājušajā gadā. Es pati iemācījos uzkopt telpas, kurās dzīvoju. Un es pārgāju uz pareizu uzturu ar dārzeņu, ogu, garšaugu un augļu pārpilnību. Bet viņa joprojām neatbildēja uz maniem jautājumiem.
Precīzāk, uz to pašu jautājumu.
– Pelisejas kundze, es jums jautāju. "Esi iecietīgs," sacīja mana māte. Pirmo reizi no viņas dzirdēju tik maigu toni. "Es lūdzu jūs reģistrēt Salliju Midnighter akadēmijā."
"Aletra, vai tu esi pilnīgi traka?" Ir gada vidus, kur es viņu pierakstīšu?!
Otrā balss man šķita smaga, spēcīga, barga. Es vēl nebiju redzējusi, kā izskatās šīs izglītības iestādes direktore, bet jau iztēlojos tādu kā dzelzs lēdiju, kuras skatienā nemitīgi jūt pa galvu. Šādi cilvēki varētu vienlīdz vadīt vai nu kādu lielu universitāti, vai veselu armijas korpusu.
"Pelisejas kundze, bet jūs zināt visu," mātes balsī tagad bija skaidri redzama spītība.
Starp citu, es to mantoju no viņas, lai gan viņa visbiežāk noliedza šo faktu.
Birojā valdīja klusums. Vienu brīdi pat nodomāju, ka tās ir manas dzirdes problēmas, kas sākušās, bet bez izglītības iestādes vadītāja kabineta aiz durvīm atradās arī neliela sekretāres telpa. Dzirdēju, kā sekretāre izmisīgi sit pa taustiņiem, it kā viņa rakstītu tieši zem manas auss.
Atskanēja smaga nopūta. Tas acīmredzami nepiederēja manai mātei.
"Es tevi brīdināju, Aletra." Es mēģināju jūs atrunāt tieši šajā birojā, bet jūs nevēlējāties mani dzirdēt.
– ES atceros.
Mammas balss tagad bija tik tikko dzirdama, un man vienkārši gribējās iebrukt viņās un kliegt: “Par ko viņi brīdināja? No kā jūs atturēja? – bet es turpināju stāvēt tajā pašā vietā, praktiski piespiežot muguru pie sienas.
Skatiens turpināja atgriezties pie loga. Tā bija pusapaļa, nedaudz iegarena, ar rāmi no melnkoka. Pašā augšā bija drūms vitrāžas logs: pilnas malas mēness meta draudīgu ēnu, un priekšplānā ar izplestiem tintes spārniem šķita, ka lidinājās sikspārnis.
Es satvēru savu atspulgu stiklā. Tumši brūni mati, daļēji sasprausti viņas pakausī, plūda uz viņas pleciem uz krūtīm. Zilās acis šķita neparasti izbiedētas, tik plaši atvērtas, ka ēnās bija redzamas izteiksmīgās kuplo skropstu līnijas.
Viņa nervozi sakoda lūpas, paslēpdama rokas aiz muguras. Salikusi pirkstus slēdzenē, viņa nedaudz atstūma šo konstrukciju no sienas un atkal pievienojās tai, mēģinot sadzirdēt kaut ko citu.
Un saruna birojā turpinājās. Mana sirds sažņaudzās, tiklīdz atskanēja manas mātes atzīšanās:
– Pirms astoņpadsmit gadiem man šķita, ka varu tikt galā ar jebko, ar jebkurām grūtībām. Bet tagad, nobriedusi, saprotu, cik naiva toreiz biju. Jo vecāka Sallija kļuva, jo neatlaidīgāk mūs vajāja. Viņš…
Sirds pukstēja strauji un strauji. Pulss bija kā bungu sitiens ausīs. Es gribēju, lai mamma turpina. Beidzot es atmetu vismaz dažus vārdus par to, kurš tieši viņu ir vajājis visu manu dzīvi; kuru dēļ mums nācās pārcelties divas reizes gadā vai pat biežāk, atstājot aiz sevis gandrīz visu, kas mums tikai sāka būt.
Tavas lūpas ir sausas, pirksti savilkti dūrēs…
"Es vienkārši vairs nevaru to izdarīt, Pelisay kundze." "Es esmu ļoti nogurusi," mana māte sūdzējās, un es sarūgtināta izdvesu.
Bet nākamajā sekundē viņa atkal pievilka sevi ar visu ķermeni.
– Vai varam runāt atklāti? – pēkšņi jautāja akadēmijas direktors.
Es biju uz robežas, lai negraciozi pieliktu ausi tieši pret masīvajām, smagajām nomelnējušā koka durvīm. Tomēr gaitenī neviens neparādījās – tas bija tukšs un kluss, kā morgā, bet es baidījos, ka sekretāre izlems iziet gaitenī par kādu ļoti svarīgu lietu, un te es stāvēju, manas ausis vaļā.
"Mēs varam," pārliecināti atbildēja vecāks un pēkšņi piebilda: "Sally nav spēju."
– Kā viņš nevar? Pavisam nekas? – Pelisejas kundze apmulsusi sacīja, it kā šis fakts viņu būtu pārsteidzis daudz vairāk nekā mūsu parādīšanās uz viņas akadēmijas sliekšņa.
"Nē," mana māte skaidri atbildēja.
Taču šķita, ka kundze viņai neticēja. Un tas patiesībā ir pareizi.
– Nav jutīgas dzirdes? Nav asas redzes? Nav ātruma? Veiklība? Spēks? – viņa uzskaitīja, katru nākamo vārdu izrunādama skaļāk. – Pavisam nekas?
– Pavisam.
Midnighter Academy direktore, spriežot pēc viņas toņa, bija pārsteigta:
"Tad kā jūs vēlaties, lai jūsu meita šeit mācītos?" Ko viņa iemācīsies, ja viņai nav pat ne miņas no spējām?
Nav nekā sliktāka par gaidīšanu. Izteiksmīgās pauzes laikā mana sirds trīs reizes paspēja sist pret krūtīm.
"Madame Pelisay, es nelūdzu, lai jūs iemācītu viņai būt pusnaktniekam." Viņai pietiks zināt, ka Dark Side pastāv. Mūsu gadījumā brīdināts nozīmē forearmed. "Es saprotu, ka mans lūgums jums var šķist augstprātīgs, bet man tiešām nav citu iespēju," mamma haotiski un steidzīgi aizbildinājās, it kā baidītos, ka viņu pārtrauks un izmetīs ārā, kas man personīgi būtu ļoti patīkami. prieks par. "Es lūdzu paslēpt Salliju savā akadēmijā."
Kabinetā aiz sienas atkal valdīja klusums.
Es visus savus astoņpadsmit gadus dzīvoju absolūti normālā, parastā pasaulē. Taču pirmā pazīme, ka ar mani viss nav kārtībā, parādījās pirms četriem gadiem. Tad es šausmīgi baidījos no pārmaiņām, kas mani piemeklēja vienas nakts laikā.
Es biju vēls ziedētājs. Kamēr mani nākamie jaunie klasesbiedri bija aizņemti ar puišiem, vakaros gāja randiņos, es ķēros pie mācību grāmatām, jo viņi bija vienīgie, kas bija mani pastāvīgie draugi visos mūsu ceļojumos.
Un puiši mani īsti nepamanīja. Bērnišķīgi kantaina, bez izcilām formām, tieva un klusa. Es viņiem biju vajadzīgs tikai tad, ja vajadzēja kopēt mājasdarbus, un tad viņi ātri par mani aizmirsa.
Mana pārvērtība notika tieši uz ceļa. Noīrējuši jaunu auto, izmantojot viltotus dokumentus, jau vairākas nedēļas braucām uz otru kontinenta malu, kad sāku pamanīt sevī pirmās nelielās izmaiņas. Izskats kļuva citādāks. Sejas forma šķita atšķirīga, un tad ķermenis lēnām, bet pārliecinoši piedzīvoja taustāmas metamorfozes.
Es varēju lepoties ar figūru, kas nav sliktāka par manas mātes figūru, un, iespējams, tieši šī iemesla dēļ es pēkšņi ieguvu popularitāti jaunajā skolā. Tagad katrs otrais gribēja ar mani draudzēties, un puiši visu laiku prasīja, lai pēc stundām izeju ārā.
Bet tas bija neiespējami. Mana māte skatījās kā vanags, lai pārliecinātos, ka es stingri ievēroju viņas stulbos noteikumus. Piemēram, mums bija strikts aizliegums izveidot kontus sociālajos tīklos un piekļūt internetam, neinkognito režīmā. Man nevajadzēja aicināt nevienu no saviem klasesbiedriem pie mums ciemos, pat ja tas bija nepieciešams kopīgam projektam un draudēja neveiksme uzdevumā. Man vispār nevarēja būt draugu, un katru reizi, kad mēs pārvācāmies, es pārtraucu pilnīgi visus kontaktus. Man bija aizliegts personīgi sazināties ar jebkuru personu, vēl jo mazāk tikties ārpus skolas laika.
Tomēr mana māte nevarēja noskatīties uz mani skolā.
Tur es pirmo reizi sajutu, ka mana dzirde ir mainījusies. Koncentrējoties uz vienu lietu – piemēram, krauklis, kas lido debesīs, es dzirdēju tā spārnu plivināšanu. Vai klasesbiedru saruna ielas otrā pusē, kad viņi kādu pārāk vieglprātīgi apsprieda. Vai…
Patiesībā es skaidri dzirdēju jebko aptuveni trīsdesmit metru rādiusā, taču tas prasīja patiesu koncentrēšanos, ne uz sekundes simtdaļu mani nenovērsot nekas cits. Nebija iespējams ēst un klausīties vienlaikus, vai staigāt un klausīties, bet es priecājos pat par šo priekšrocību. Tas neļāva man izdarīt kaut ko stulbu vidusskolā, kad es uz īsu brīdi kļuvu dumpīgs.
Izliekoties, ka cītīgi gāju gulēt, izskrēju no mājas pa logu, lai dotos uz kārtējo ballīti, ko sarīkoja kāds mans klasesbiedrs. Trakas dejas, skaļa mūzika, nejauki krāsaini kokteiļi un nomaļi stūrīši, kur puiši veda savas meitenes ilgi skūpstīties.
Un ne tikai skūpstīties. Ziņkārības pēc, noklausoties sava “puiša” nodomus sarunā ar draugu, es atstāju šo pēdējo ballīti sev pirms visiem pārējiem. Jo viņa nevarēja atļauties nokrist tik zemu. Jā, es negribēju – tas nav tā un ne ar viņu. Cerēju, ka kādu dienu satikšu to cienīgo, bet ar mūsu nomadu dzīvi pat gadījuma iepazīšanās nebija iespējama.
Kad uz ielas vai iepirkšanās centrā kāds mani uzrunāja, es klusībā pagriezos un gāju pretējā virzienā, pat ja puisis izrādījās izskatīgs kā Dievs un viņam bija sasodīti neticama balss.
Jebkurš no nejaušajiem garāmgājējiem varēja izrādīties Sarkangalvītes vilks, kurš par katru cenu gribēja aprīt gan vecmāmiņu, gan mazmeitu.
Es atklāju savu otro izmaiņu sevī. Man kļuva ziņkārīgs, vai man ir kādas citas spējas kopā ar filmu un komiksu supervaroņiem. Mēģināju lidot, mēģināju lēkt tālu, skriet ātri un pat pārvērsties par vilkaci, kas nobiedēja kaimiņu ingvera kaķi, kurš nāca pastaigāties uz mūsu balkona citā īrētā dzīvoklī.
Tātad, izmantojot izmēģinājumus un kļūdas, es sapratu, ka mana redze joprojām ir daudz labāka nekā pilnīgi veseliem cilvēkiem. Tur, kur citi redzēja tikai kopainu, es varēju saskatīt mazākās detaļas. Apskatījos tuvojošā autobusa numuru kādus simts metrus pirms tas apstājās, un, ja pretējā mājā pie loga krēslā lasīja sieviete, tad pārliecinoši ieraudzīju tekstu lapās.
Bet tas arī prasīja šauru koncentrēšanos, kas nebūt nebija viegli. Es pārāk ātri noguru un gaišā dienas laikā varēju aizmigt vairākas stundas. Tajā pašā laikā mana periodiskā ieslīdēšana komā manai mātei nemaz nebija pārsteidzoša. Viņa bieži bija aizņemta ar darbu, palika pie sava klēpjdatora līdz vēlai naktij vai veidoja vēl vienu bēgšanas plānu.
Turklāt viņai vienmēr bija vairākas iespējas, ja notiktu kas negaidīts.
Līdz aptuveni desmit gadu vecumam es patiesi ticēju, ka viņa ir bijusī spiegs no kādas sarežģītas izlūkošanas aģentūras, kas pārtrauca visas saites ar viņas meitas piedzimšanu. Bet pagāja laiks, un mēs vienkārši aizbēgām, aci pret aci nesatiekot savu vajātāju.
Tieši tāpēc, ka manai mātei jau bija pietiekami daudz iemeslu nervozēt, es nerunāju par saviem atklājumiem. Es negribēju viņu vēl vairāk uztraukties, redzot, cik grūti viņai jau tā bija. Un tagad viņa pat priecājās, ka viņai izdevās visu paturēt noslēpumā.
Jo man šī vieta nemaz nepatika. Man tas nepatika, tiklīdz es to redzēju.
Ārpus vārtiem mūs gaidīja drūma, tumša fasāde. Akmens gargojas uz slīpajiem jumtiem precīzi sekoja katram mūsu solim, un no vitrāžām plūda zirnekļu tīkli un putekļi. Plašs lievenis ar pārdesmit pakāpieniem tika sagaidīts ar melnu paklāju, un izglītības iestādes plašo zāli sagaidīja spoguļsienas no vidus līdz griestiem.
Apakšdaļa bija pārklāta ar tumšu koku, kas tikai vairoja rāpošanos. Kāpnes uz otro stāvu, šķiet, bija savijušās ar pakāpieniem sienā, it kā koks būtu dzīvs un mēģinātu ar saknēm un zariem rāpot līdz grīdai un griestiem.
Arī koridorā, kurā stāvēju, nebija draudzīgs interjers. Vienā pusē visā garumā bija pusapaļi logi, kas krēslā ielaida ielu lampu dzelteno gaismu. Otrā pusē bija identiskas durvis un vairāki savādi izliektu formu metāla soliņi. Lampu gaisma šķita blāva, apslāpēta, un pašas griestu un sienas lampas izskatījās pēc antīkām svečturām.
Visa šī dizaineru sacelšanās nosūtīja pār manu muguru zosādas barus. Es negribēju šeit palikt. Manī viss bija pret šo un… šķiršanos no mammas. Astoņpadsmit gadus nodzīvojām blakus, nešķirti pat ne dienu. Es vienmēr zināju, kur viņa atrodas un ko dara, bet kā tagad?
Es lūdzu, lai Pelisay kundze mums atsakās. Nē, nē un NĒ!
Jā, es joprojām nespēju noticēt savām acīm. Es neticēju savām rokām, kājām vai pat galvai. Iespēja, ka esmu vienkārši zaudējusi prātu, bija ārkārtīgi liela, taču es labprātāk būtu devis priekšroku spēcīgam murgam, kur viss, kas mani ieskauj, bija manas drudžainās iztēles delīrijs.
Jo tā nenotiek. Ne reālajā dzīvē!
It kā nejauši dzirdējusi manas domas, gargoils, kas sargāja tajā stundā strādājošo strūklaku, lēnām pagrieza savu šausmīgo ilkņoto purnu pret mani, paskatījās uz pašu logu, pie kura stāvēju, un piemiedza aci. Acīmredzot arī es.
Nu, es viņai piemirsu kā atbildi, šķiet, pirmo reizi mūžā, izpelnoties sev nervozu tikumu.
Dedzības dēļ man lēca noslīdēja no acs. Brīnumainā kārtā man izdevās to noķert pie zoda, bet tagad, pieskaroties ar rokām, nevarēju to uzvilkt. Vajadzēja noskalot ar speciālu šķīdumu un atstāt uz vismaz divām stundām, ko šajā koridorā vienkārši nevarēju izdarīt, un tāpēc noņēmu otru, lai abus ieliktu salvetē. Visas mūsu mantas, arī objektīva maciņš, joprojām atradās nomas automašīnā pilsētas bibliotēkas otrā pusē.
Pie ieejas, kas pastāvēja parastajā pasaulē.
Parastajā pasaulē, kurā, acīmredzot, man vairs nebija vietas.
Es nezināju, kurš daudzus gadus tik maniakāli vajā manu māti. Es nezināju, ko viņam no mums vajadzēja. Taču pirms trim dienām viņš atkal parādījās, lai gan pēdējo pusgadu laimīgi dzīvojām bez viņa klātbūtnes. Brīnišķīgā pilsētiņā Šepvela, kur visi kaimiņi uz ielas viens otru pazina.
Mēs īrējām nelielu divu guļamistabu dzīvokli vecās piecstāvu ēkas otrajā stāvā. Naktīs caur plānajiem griestiem bija dzirdami augšstāvā dzīvojošā kaimiņa soļi, un aiz sienas naktī nepārtraukti tika ieslēgts ūdens. Bet tajā visā bija zināms komforts. It kā mēs neesam vieni visā pasaulē, kas tikai apstiprinājās, tiklīdz kāds no mums izgāja no dzīvokļa.
Šepvelā bija ierasts sveicināt kaimiņus un vienmēr uzzināt, kā viņiem klājas. Pāri ielai dzīvojoša padzīvojusi sieviete lūdza mani aiziet uz veikalu, bet kaimiņš lejā vienmēr pacienāja ar konfektēm, kuras es ik reizi izmetu miskastē divas mājas tālāk.
Man patika saldumi, bet nevarēju atļauties neko pieņemt no svešiniekiem.
Patiesībā es jau grasījos iziet no mājas, kad caur spraugu starp biezajiem aizkariem un logu ieraudzīju pie mūsu ieejas piebraucam melnu džipu. Tas nebija novietots stāvvietā, darbojās motors, lukturi arī, bet, pat gribot, nebūtu bijis iespējams redzēt, kurš slēpjas iekšā.
Mašīna izrādījās visapkārt cieši notonēta.
"Mammu…" es klusi saucu, vispirms pagriežot skaļāk televizora skaļumu gandrīz līdz maksimumam.
Ieņēmusi manu vietu, viņa arī nekustināja aizkarus, bet tiklīdz ieraudzīja džipu, ātri parāva mani aiz rokas, vilkdama prom no loga. Nākamos soļus zināju jau iepriekš, katru posmu pārdzīvojot daudzas, daudzas reizes.
Lai ko mēs tajā brīdī darījām, tiklīdz parādījās draudi, nometām pilnīgi visu. Vecāks paņēma tikai klēpjdatoru un somu bēgšanas gadījumā, bet es paņēmu e-lasītāju un mugursomu. Mantas, pārtika, ūdens – minimālais komplekts bija pieejams katrā iepriekš sagatavotajā mašīnā. Nu, mamma nēsāja līdzi naudu un dokumentus, labprātāk glabājot tos tuvāk rokām.
Uzvelc apmetņus, uzvelk kapuces. Mēs pat neatradām laiku, lai aizslēgtu durvis. Viņi vai nu kāpa ārā pa logu, vai nokāpa pa kāpnēm, ja pie ieejas bija otra izeja.
Parasti katrā mājas pusē bija novietotas iepriekš nomātas automašīnas. Protams, finansiālā izteiksmē šāda pārapdrošināšana maksāja lielu summu, taču ne reizi vien tā nāca palīgā un paglāba mūs no tūlītējas tikšanās ar vajātāju.
– Mammu, varbūt tā ir tikai kāda cita mašīna? Vai kāds no kaimiņiem vai viesiem ieradās pie kāda? – jautāju, apsēžoties priekšējā sēdeklī un piesprādzējoties. – Varbūt šis maniaks jau sen par mums ir aizmirsis, vai ne? Un viņš dzīvo savu kluso maniakālo dzīvi kaut kur klusā vietā.
– Neesi stulba, Sallij! – viņa bargi teica, strauji atkāpjoties un pagriežot stūri.
Iepriekš biju domājusi, ka mans vecāks vienkārši ir slims. Jo vecāks es kļuvu, jo mazāk ticēju neredzamajam vajātājam, kurš nekad mūs nepanāca. Turklāt mana māte gandrīz neko neteica par savu bērnību un jaunību.
Kā būtu, ja viņa tos pavadītu kādā patvērumā? Varbūt visus šos gadus viņai bija vajadzīgas īpašas zāles, kvalificētu speciālistu palīdzība, un es gadu no gada bez prāta turpināju atbalstīt viņas slimību?
"Mammu, varbūt mums vajadzētu vienkārši apstāties un uzzināt, kas viņam vai viņai no mums vajadzīgs?" Tajā pašā laikā mēs sapratīsim, ja kāds mums sekos…” es uzmanīgi ieteicu, cenšoties izsekot viņas emocijām.
Koncentrēts, pārliecināts, drūms. Viņa neizskatījās pēc garīgi slima.
– Nekad! – viņa nočukstēja, ne sliktāk par čūsku, ar neticamu spēku ieķērusies pie stūres, līdz tā nočīkstēja. – Vai tu dzirdi? Nekad neuzdrošinies par to pat domāt!
Gribēju vēl ko teikt, bet atpakaļskata spogulī pamanīju to pašu melno džipu. Tieši to pašu, jo kārtīgi paskatījos skaitļus, vispirms mēģinot koncentrēties un vismaz kaut ko saskatīt cauri nokrāsai. Mašīna pārliecinoši palielināja ātrumu un draudēja panākt mūsu mašīnu, taču mamma nepadevās. Viņa nospieda gāzes pedāli līdz grīdai, izbraucot uz piepilsētas šosejas, abās pusēs iegrimusi zaļos laukos, elektrības torņos un augstos kokos.
Tur automašīna gandrīz nemanāmi steidzās lielā ātrumā pa līdzenu ceļu. Bet arī džipam ceļš bija vieglāks. Viņš praktiski elpoja mūsu bagāžniekā.
– Mammu, trenējies! – es iekliedzos, dzirdot pieaugošo ekspresis rūkoņu, kas steidzas pa dzelzceļu.
Priekšā pie pārejas lēnām nolaidās barjera, kas kalpoja kā barjeras ierīce. Luksofors histēriski mirgoja ar aizliedzošo gaismu. Vilciena vadītājs, izmantojot taifonu, atskanēja skaņas signālu.
– Māte!
Viņa neatbildēja, neko neteica. Kādā brīdī uz sekundes daļu pat nodomāju, ka šīs ir beigas. Ka es visus astoņpadsmit gadus pavadīju aizliegumos, lai šādi stulbi nomirtu, bēgot no briesmoņa, kuru pats savām acīm nebiju redzējis…
Man pat nepietika drosmes aizvērt acis.
Mūsu automašīnai izdevās izlidot cauri sliedēm tikai dažas sekundes pirms sadursmes ar vilcienu, pilnībā nojaucot barjeru no abām pusēm. Tajā brīdī es vispār neelpoju. Un likās, ka mana sirds apstājās.
Es izmisīgi gribēju pieķerties mammai pie rokas, bet lieliski sapratu, ka varu viņai tikai traucēt. Pēc piedzīvotā pēdējā lieta, ko es gribēju, bija mūs nogalināt.
Skatoties atpakaļskata spogulī, starp vilciena steidzīgajiem vagoniem, redzēju tikai melna džipa ēnu, kas bija spiests apstāties. Kad nogriezāmies krustojumā, viņš mums vairs nesekoja, bet es joprojām neuzdrošinājos neko teikt.
Māte apstājās tikai tad, kad nobraucām no ceļa mežā taisni uz ezera pusi, kopā ar mašīnu pazūdot aiz koku blīvā zaļuma. Un tur viņas nervi padevās. Aizsegusi seju ar rokām, viņa gandrīz nogulēja vairākas minūtes, atspiedusies uz stūres.
"Mammu…" Es gribēju atvainoties par neuzticību.
Bet viņa asi izdvesa, iztaisnojās un mani pārtrauca:
"Sally, tas vairs nevar turpināties." Mums tevi jāslēpj, lai viņš nevarētu pie tevis tikt. Es zvēru, ka es negribēju tevi iesaistīt šajā situācijā. Es nedomāju, ka tu savus pirmos astoņpadsmit gadus pavadīsi bēgot. Es gribēju tev parastu dzīvi, kādu man kādreiz bija. – Ar plaukstu noglāstījusi manu vaigu, viņa caur asarām pasmaidīja. "Kamēr jūs esat blakus, es nevaru ar viņu tikt galā, jo es nekad sev nepiedošu, ja pakļaušu tevi briesmām."
– Mammu, tu runā mīklas. "Es neko nesaprotu," es atzinu, bet manās acīs kā plīvurs bija asaras.
Atkal skaļi izelpojot, it kā būtu ieguvusi apņēmību, viņa iedarbināja mašīnu.
– Ej. Es tev kaut ko pastāstīšu pa ceļam. Iesākumam…” viņa ar taksometru devās atpakaļ uz šosejas, kas ved uz Ashwool. – Jums jāzina, ka mūsu pasaulei ir vēl viena – tumšā puse.
2. nodaļa. Polunočņikova akadēmija
Klusums. Tas bija auksts, kā ūdens mucā, kas visu ziemu stāvēja ārpus lauku mājas. Viņa bija saspringta – mani nagi līdz taustāmām sāpēm iegrābās plaukstu miesā, kamēr es gaidīju sarunas beigas, kas notika bez manas līdzdalības otrpus sienai. Tas mani padarīja traku, jo nezināmais ir mūsu nepilnīgās pasaules vissliktākais radījums.
Ar acs kaktiņu, pamanot kādu kustību uz tumšajām, porainajām grīdas flīzēm, es pēkšņi pielēcu un sastingu šausmās. Manas lūpas uzreiz izžuva, ieraugot pretīgo balto zirnekli, kurš pārliecinoši kustināja visas kājas, nepārprotami vēlēdamies pastaigāties man garām.
Vai varbūt man! Pēc viņa melnajām acīm nebija iespējams paredzēt viņa vēlmes. Bet vienu es zināju droši: es nevēlējos šķērsot ceļus ar šo manas dūres lielumu, aizbildinoties.
Jo man bija šausmīgi bail no zirnekļiem. Līdz klusumam. Līdz samaņas zudumam. Bērnībā šīs bija manas lielākās bailes. Babayka, braunijs un briesmonis zem gultas viņiem pat nebija tuvu.
Bet tas ir bērnībā. Savu lomu spēlēja liels brīvā laika daudzums un gandrīz neierobežota pieeja jebkurai literatūrai, izmantojot e-grāmatu. Izmantojot dažādas metodes, man izdevās nedaudz samazināt savu attiecību pakāpi ar šiem daudzkājainajiem radījumiem. Tagad es tos uztvēru daudz vieglāk. Bet, ja bija iespēja nebūt ar viņiem vienā istabā, es darīju visu, lai atbrīvotos no šiem monstriem.
Jo, lai saglabātu mūsu abu psihi, mums vajadzēja turēties tālāk vienam no otra.
Vienā lēcienā es piegāju pie loga, atvēru to pieskaroties, nenovēršot skatienu no šīs lielās acs. Viegls vējiņš ar patīkamu vakara vēsumu noglāstīja manu seju un sabučoja matus, bet es pat nedomāju tērēt laiku sevis sakārtošanai.
Tā vietā viņa aizšķērsoja baltā pūkainā vīrieša ceļu, izlēmīgi un drosmīgi liekot kāju viņam ceļā.
Pēkšņi apstājās, viņš it kā ar neizpratni paskatījās uz mani, sašutumā nedaudz paceļoties uz priekšējām ķepām. Es paskatījos uz šo un to.
Es centos visu iespējamo, lai saglabātu mieru.
Galu galā, iespējams, uzskatot mani par neadekvātu, zirneklis izvēlējās risinājumu.
Bet spītība ir mans otrais es. Šis koridors ir par mazu mums diviem un manām lielajām bailēm.
Dziļi elpojiet, lēnām izelpojiet. Uzmanīgi ar pirkstiem satverot pūkaino aiz viņa pretīgā ķermeņa, es acumirklī nosēdināju viņu uz metāla rāmja aiz loga un aizcirtu slēģus, to cieši aizslēdzot.
Sirds pukstēja strauji un strauji. Mans pulss sitās kā bungas ausīs, un caur to es dzirdēju savu straujo elpošanu. Šis brīdis, kamēr nesa zirnekli, man šķita kā mūžība. Pūkainais mēģināja izkļūt ārā, aizsniegt mani ar savām nejaukajām ķepām, kutināja ar tām manu ādu un pretojās no visa spēka.
Pat zirnekļi šeit bija dīvaini! Es nekad mūžā neesmu sastapies ar baltajiem. Es tikai no sirds cerēju, ka tas nav indīgs!
Noslaucījusi plaukstas kombinezonā, es atgriezos pie durvīm, ievilku elpu un atļāvos uz brīdi aizvērt plakstiņus. Taču viņa uzreiz saprata, ka tik absurdi palaidusi garām kādu sarunas daļu. Neticama nožēla uzreiz aizvērās ap manu kaklu kā spiedošs gredzens, bet to, ko biju izdarījis, nevarēja atsaukt.
Es nevarētu adekvāti domāt, ja zinātu, ka man tuvumā ir zirneklis.