- -
- 100%
- +
Es arī sapratu, ka nevēlos pats atmest, un pēc pēdējās sarunas es īpaši nebaidījos no Aleksandra Dmitrijeviča. Pēc tā viltīgā smaida neviens slepkavas nealgo, vai ne? Daļēji nospēlēja viņa «vājā» loma – par prioritātēm. Nu viņš ir traks, nu ko? Viņš maksā naudu laikā. Viņš ir arī ļoti dīvains – gluži neparasti dīvains. Labi par gultu, bet cilvēks īsti nevar saprast, ko citi par viņu domā? Vai varbūt tieši tā ir īpašība, kas mums ir jāpieņem mierīgai eksistencei? Pareizāk sakot, manī ieslēdzās nesaprotama, līdz galam neapzināta konkurētspēja: saka, viņš ir tik sīksts puisis, viņš visus sūtīja mežā un neraustās, un es arī neesmu pirmais pieticīgais cilvēks. planēta!
Vispār jau nākamajā dienā biju savā darba vietā. Lai gan tagad trīsreiz vairāk priecājos par pašu līguma punktu, saskaņā ar kuru mūsu tikšanās iespējamība ir samazināta līdz minimumam.
***
Mammas, cik viņš ir seksīgs! Jūs ātri uzmetat skatienu, un viss, tas ir iestrēdzis, visas pārējās emocijas ir izdzisušas, atliek tikai karsta apcere. Tērauda spīdums, pārliecināti žesti, pilnīga kontrole pār notiekošo, reibinoša smaka. Izelpojiet ar vaidiem, lēnām ieelpojiet un ļaujiet visai pasaulei gaidīt. Kā es varēju pirmajā tikšanās reizē uzskatīt Timuru par netīkamu?
Un es neskopojos ar komplimentiem:
– Vai meitenes tevi nesarauj? Akls, godīgi! Vai arī jūs negatavojāt viņu priekšā?
«Man nav laika skriet ar meitenēm, Karin, tu pats to zini,» viņš bija samulsis par manām atzīšanās. – Vai pasniegsiet dažas olas no ledusskapja?
– Protams, mans karstais varoni! Tagad es aizbēgšu, un tad es atgriezīšos pie šīs izvēlētās pornogrāfijas!
– Jūs runājat tā, it kā būtu pieaugušo video galvenais skatītājs.
– Protams, nē! Man tevis pietrūkst!
– Kā jūsu Seryozhka jūs pacieš?
«Ak, viņš ir ļoti mierīgs, jebkurš cits būtu aizbēdzis,» es iesmējos.
Un viņa auļoja norādītajā virzienā, ik uz soļa sakot «sēklinieki, sēklinieki». Tagad viņš mani nedzina prom no letes. Gluži pretēji, viņš priecājās, ka, pabeidzis savu biznesu, es viņu gaidu un uzturu viņam kompāniju. Un tad mēs kopā atstājam savrupmāju, un aiz vārtiem dodamies dažādos virzienos. Timurs tikko pirms pāris dienām teica, ka es nevaru viņu apturēt. Ka manā klātbūtnē, gluži otrādi, viņš jūtas pārliecināts par savām spējām. Tieši viņš no tā laika izdarīja tik smieklīgus secinājumus – viņš toreiz bija nobijies no prāta, un it kā es viņu izvilku no sasaluma. Tā Timuram radās doma, ka ar manu atbalstu viņš tagad var visu. Es nepārdomāju. Man patika, ka manā darbā joprojām bija iekļauta vienkārša cilvēku mijiedarbība, tāpēc tas sāka izskatīties daudz normālāk, nekā sākotnēji bija paredzēts.
Man patika arī viņu samulsināt: izcilais pavārs bija ļoti saspringts, viņš bieži nosarka un vispār nebija pieradis, ka viņu slavē. Šķiet, es nekad neesmu bijis mežonīgs un pārāk atklāts, bet viņa smaida dēļ es varētu pajokot par jebkuru tēmu. Viņa liktenis bija grūts, tagad es zināju daudzas detaļas. Kā arī tas, ka viņam ir pārāk maz iemeslu smaidīt: viņš uzauga bez tēva, mamma saslima ar vēzi un šķita, ka pamazām atjēdzās, taču viņa nekad vairs nebūs tāda, kā bija, pārāk slikti izturēja ķīmijterapiju. Un, lai gan viņš izmācījās par pavāru, viņš bija spiests nopelnīt papildus naudu jebkur, izņemot savā specialitātē. Kaut vai tāpēc, ka nevarēju dabūt pilnas slodzes darbu slimo aprūpes dēļ. Šis darbs viņam kļuva par glābiņu. Tagad viņš varēja samaksāt par medmāsu un neskopoties ar medikamentiem, bet tajā pašā laikā viņš bija aizņemts tikai dažas stundas dienā. Jā, un mēs ar Timurku šajā mājā pārspējam visus laika rekordus, vai mums nevajadzētu apvienoties draudzīgā nometnē?
Kur, nez, ir visas brīvās gudrās un skaistās sievietes? Kāpēc viņi vēl nav satvēruši tādu skaistuli? Ir skaidrs, ka puisis, kurš spēj aizmirst par visām savām interesēm mīļotā cilvēka dēļ, nekad nepametīs sievu grūtniecības laikā vai neiegūs jaunu saimnieci, ja viņa sieva pēkšņi saslims. Labāk nekā jebkura akmens siena! Ak es redzu. Visas gudrās, skaistās sievietes šajā laikā skatās uz pavisam citu tipu – mēs zinām šo tipu. Šīs gudrās skaistules ir gatavas paciest jebkuru perversiju absurdā cerībā, ka vīrietis viņām atzvanīs. Bet viņi viņiem neatzvana, kāpēc? Apkārt joprojām gaida tik daudz cilvēku, kuri ir gatavi uz visu. Un šim tipam patīk precēties ar pavisam citu cilvēku, viņš neapsver pagaidu gultas piederumus. Dzenoties pēc elka, gudras, skaistas sievietes nepamana patiesi labos puišus.
Tā mēs pļāpājām, kad Timurs pēkšņi sastinga. Es uzreiz saspringu:
– Vai atkal kaut kas notika?
«Kāds piebrauca pie mājas,» viņš atbildēja.
Šausmās paskatījos pulkstenī un uzreiz nomierinājos, mūsu laiks bija tālu no gala. Viņa piecēlās un iegāja gaitenī:
– Turpini, es paskatīšos, kas tur ir.
Protams, es negribēju tikties ar savu priekšnieku, taču bija stulbi palikt trakam un satraukties par to. Vai varbūt tā ir Veronika Ivanovna, viņa jau ilgu laiku nevienu no mums nav biedējusi.
7. nodaļa
Stikla durvju priekšā apstājās indīgi zaļa sporta automašīna, kurai čīkstēja bremzes. Un iznāca vīrietis – nē, ne mūsu priekšnieks. Pārsteidzoši, ka apsargi viņu izlaida cauri.
Plaši smaidot, viņš pārlēca pāri kāpnēm, ielidoja mājā, skatījās uz mani un priecīgi kliedza:
– Kur ir Saška?! Steidzami vajadzīgs, dzīvības un nāves jautājums!
«Ak…» es spontāni paspēru soli atpakaļ. – Kas tu īsti esi?
– Es? – viņš ļoti patīkami pasmaidīja. – Lioka, brāli!
Tas izklausījās vienā vārdā – «Lyokha-brālis». Vai pat «lehobrat», kaut kas līdzīgs. Es paskatījos tuvāk. Viņš bija pāris gadus jaunāks par priekšnieku un savā ziņā līdzīgs. Precizēts pilnīgai izpratnei:
– Aleksejs… Dmitrijevičs?
– Nu… dažreiz tā ir. Tu esi kā mana mamma, godīgi! Dodiet man Sašku, tas ir dzīvības un nāves jautājums, es saku!
Viņš runāja ļoti skaļi, bet neizskatījās dusmīgs vai aizkaitināts. Kaut kā jautri sajūsmā. Es gatavojos:
– Aleksandrs Dmitrijevičs birojā. Tas nebūs ātrāk kā pēc stundas.
«Nē, mīļā,» viņš pakāpās uz priekšu, skatīdamies apkārt vai meklēdams pierādījumus maniem meliem. – Es nevaru iet uz biroju, velni mani pārtvers.
– Tāpēc piezvani viņam! – Es devu visredzamāko padomu.
Viņš saskrāpēja savus tumšos matus.
– Pa telefonu tas izklausīsies stulbi. Es gribēju viņu pārsteigt. Saškai noteikti ir numurs jebkurai gribošai meitenei… Kas tu te esi?
«Apkopēja,» es atzinu.
– Forši! Vai tu vari palīdzēt?
Es atkal atkāpos un atkal pacēlu rokas:
– Diez vai es esmu meitene, kas piekrīt visam, Aleksej Dmitrijevič!
– Lyokha! Brālis! – viņš iesaucās. – Ak, tur joprojām ir pavārs!
Un viņš ieskrēja virtuvē man garām. Viņš sastinga, skatīdamies uz Timuru, un viņš paskatījās uz viņu. Brālis Lyokha pamodās un neapmierināti pamāja ar galvu:
– Nē, tu neder. Pavisam. Tad tu! – viņš pagriezās pret mani, satvēra mani aiz elkoņa un metās pie letes, piespiežot mani apsēsties. – Cilvēki, es tagad visu paskaidrošu, un jūs klausieties un iedvesmojieties!
Un viņš sniedzās pēc griešanas dēļa un veikli izrāva gurķa šķēli tieši no Timura naža. Viņš, protams, kliedza:
– A! Kas tu esi?.. – Es laikam gribēju beigt ar lāstu, jo pat man to neļāva darīt. Bet es iekodu mēlē, jo «Ljoha-brālis» varētu izrādīties mūsu priekšnieka attāls radinieks.
Bet es nevarēju sevi savaldīt – es iestājos par savu biedru:
– Lūdzu, apstājieties, mēs esam klāt darbā!
«Ak,» viņš izsmejoši kliedza. – Vai Saška tevi tik ļoti apmācīja, ka baidies no visa? Lai viņš neskaita gurķu gabaliņus salātos, atpūties! Lai gan… – viņš domāja. – Saška ir bijis slims idiots kopš bērnības… varbūt viņš to atstāstīs. Labi, es novirzos. Tagad es visu paskaidrošu!
«Es nevaru sagaidīt,» es nervozi izdvesu.
– Cik šausmīga apkopēja, viņai nav spēka! – viņš man piemiedza ar aci. – Kāds ir tavs vārds?
«Karīna,» es biju spiests atbildēt un ātri piebildu: «Un tas ir Timurs.»
Viņš pieliecās pie letes un sazvērnieciski čukstēja:
– Un es esmu Ļoka, tava trakā diktatora brālis. Tātad, es jums jautāšu bez rēkšanas vai patronimitātes, mūsu ģimenē visa nopietnība pret viņu ir pazudusi – nu, tas jau ir kļuvis skaidrs bez paskaidrojumiem. – Īsāk sakot, es tagad esmu kopā ar savu līgavu Parīzē. Tur jau divas nedēļas, tur ir torņi, daži lauki – staigājam apkārt un apbrīnojam. Skaidrs?
«Nebūt ne,» viņa godīgi atbildēja.
– Negudrā Karīna! – viņš aizrādīja. – Tad jau no paša sākuma. Maniem vecākiem bija divi dēli, kuri skaidri sadalījās gudros un skaistos. Viens nodrošina visu ģimeni, jo ir dzimis, lai nopelnītu naudu, bet otrs rotā pasauli. Un, kad mūsu māte saprata, ka viņa nekad neprecēsies ar vecāko slimo perfekcionisti, viņa pievērsa uzmanību man. Beidziet klubot un pumpēt kolu, iegūstiet draudzeni, pretējā gadījumā mēs nogriezīsim jūsu finansējuma avotus. Un man īsti nepatīk meitenes, visbiežāk man patīk zēni. Timurka, nenosarkst! Un vispār nenovērsieties, pretējā gadījumā jūs tiksit atlaists. Kāds suns man ir līgavai? Tagad ir skaidrs?
«Vairāk vai mazāk,» es izbrīnīti paskatījos uz viņu un viegli pārslēdzos uz tevi: «Turpiniet.»
– Tātad, es sapratu. Es domāju, es biju tik traka, ka iemīlējos līdz nāvei un aizvedu viņu uz Parīzi. Un mūsu māte joprojām ir spiegs. Viņa saka: aicini meiteni pie telefona – vismaz es dzirdēšu viņas balsi pa telefonu. Bet man nav ne draudzenes, ne Parīzes, jūs saprotat. Es viņai saku, ka mana draudzene ir vannas istabā un nevar nākt klāt. Bet vannas istabā, kā jūs, mani draugi, uzminējāt, tā pat nav meitene. Manai ne-draudzenei ir tāds baritons, ka, ja es būtu viņam iedevusi telefonu, man vairs nebūtu mātes. Tad nu nodomāju – Saškai noteikti būs meitene! Un ātri un visam piekrītot. Es ierados – un pilnīgi noteikti! Lūk kur tu esi!
Es konvulsīvi noriju siekalas. Man bija bail uzdot jautājumu – ja nu es arī saņemšu atbildi? Bet brālis Lioka saprata manu stāvokli un mēģināja mani nomierināt:
– Runā ar viņu pa telefonu! Nu un cik tev tas maksā? Parīzē jūs un es mīlam viens otru. Vienalga. Ja tikai tu izklausītos pēc meitenes!
– Ko darīt, ja es negribu?
Viņš sarauca pieri:
– Vai tas ir izaicinājums, mīļā? Tad es tev paņemšu salātus un apēdīšu tos tavu acu priekšā,» viņš teica ar acīmredzamiem draudiem.
Timurs ievaidējās un nometa nazi uz grīdas. Kas tas par gultu?
«Labi,» viņa nomurmināja caur zobiem, acumirklī novērtējot situāciju. – Bet bez pretenzijām, ja es ko nepareizu saku!
– Jā, jā, jā! – viņš uzreiz nopriecājās un izņēma no kabatas mobilo telefonu.
Es skatījos viens uz otru ar tikpat trako Timuru un nebija ne jausmas, kā reaģēt uz ko tādu. Uz viņa zvanu tika atbildēts uzreiz:
– Mammu, Ļenočka te samulsusi… Jā, saprotu, saprotu! Kāpēc uzreiz kliegt? Ļenočka, – viņš jau bija vērsies pret mani, – mana māte ir šausmīgi holēriska, neraudi pārāk daudz no skaņas viļņiem.
Un viņš man iedeva telefonu. Es klepojos gaisā, pagriezu acis pret griestiem un nožēlojami nopūtu:
– Sveiki!
– Helēna? – uztvērējs kliedza. – Vai jūs tiešām eksistējat?
«Protams,» es sāku smaidīt par notiekošā absurdu. – Mēs ar Lešu lieliski pavadām laiku. Elizejas lauki vasarā ir satriecoši! Neuztraucieties, lūdzu, es viņam atgādināšu, lai viņš jums zvana biežāk. Nu tu viņu pazīsti… holēriķis!
«Ak, kā,» viņa šķita uzreiz nomierinājusies, un viņas balsī bija dzirdams pat smaids. «Ļena, es priecājos tevi satikt, pretējā gadījumā man šķita, ka mans dēls tevi izdomāja.» Jums vajadzētu vismaz ievietot dažas fotogrāfijas, es neesmu bijis Parīzē divus gadus!
– Noteikti, noteikti, mēs to nosūtīsim! Es arī ļoti priecājos! Un es jau sāku uztraukties, ja viņš mani neuztvers nopietni, jo viņš pat nevēlas mani iepazīstināt ar manu māti. Ak, nespiediet! – patiesībā Leša pat nedomāja man pieskarties, es vienkārši iejutos lomā.
Sieviete smējās:
«Tad es nenovērsīšu mīļotāju uzmanību ar savu garlaicību.» Tomēr dažreiz piezvaniet. Un kad atgriezīsities, gaidīsim ciemos!
– Noteikti!
Iedevu mobilo telefonu saimniekam, kurš pielēca kājās, pieliecās un iedeva man skaļu buču uz vaiga.
– Mans glābējs! Atvainojiet, draugi, es nevaru palikt! Tagad man steidzami vajadzīgs fotošoperis un… vēl kāda labprātīga meitene. Noalgošu aktrisi uz vienām vakariņām! Tad es viņu pametīšu, bet visus nomierināšu ilgu laiku. Tad nestāsti Saškam par manu vizīti, pretējā gadījumā viņš vienmēr ir sašutis, ka es ievedu viņa dzīvē haosu,» viņš kliedza pēdējo, jau izskrējis pa durvīm.
Mēs ar Timuru skaļi iesmējāmies. Tas ir pārsteidzoši, cik dažādi var būt brāļi: kārtības vīrs un haosa cilvēks. Bet man acīmredzot vairāk patika brālis Lioka – viņš ir tik stulbs, ka mani apbur. Timuram izdevās finišēt laikā, neskatoties uz to, ka šodien viņam tika aktīvi traucēts.
8. nodaļa
Nākamajā vakarā situācija atkārtojās. Bet tagad, kad Timurs sastinga, es pats dzirdēju tuvojošas mašīnas skaņu.
«Tās ir kļuvušas biežākas,» viņa nomurmināja un piecēlās, lai viņus sagaidītu. Es uzreiz atviegloti nopūtos.
Veronika Ivanovna ielidoja mājā – mēs jau sen bijām pieraduši pie viņas apmeklējumiem. Viņa bieži atnāca, lai pārbaudītu mūs, bet ne reizi neiesniedza nepelnītu sūdzību. Šoreiz viņa aizmirsa sasveicināties:
– Karīna, tu vēl te? Vai jūs, lūdzu, varētu atnest sarkano mapi no Aleksandra Dmitrijeviča kabineta?
Ar žēlumu skatījos uz viņas augstajiem stileto papēžiem, kā viņa visu dienu nenokrita no kājām?
– Protams, Veronika Ivanovna!
– Paldies, Karīna. Tam vajadzētu būt uz galda.
Es sastingu, skatoties cauri milzīgajai stikla sienai. Mūsu priekšnieks stāvēja blakus melnajai mašīnai un runāja ar kādu pa telefonu. Viņš paskatījās uz augšu, ieraudzīja mani un, šķiet, devās uz durvju pusi. Es steidzos apgriezties un paslēpties otrajā stāvā – viņi man prasīja par labu!
Bet man nebija laika. No aizmugures atskanēja asa skaņa:
– Stāvi!
Pēc izslēgšanas metodes kļuva skaidrs, ka priekšnieks mani uzrunā konkrēti: Timurs jau stāvēja, bet diez vai boss runās ar Veroniku tieši tādā tonī. Es pagriezos uz kāpnēm un šokēta vēroju, kā vīrietis gāja man pretī un… un pastiepa savu telefonu.
– Karīna, tas ir tev.
– Runājot par? – uzdevu loģiskāko jautājumu.
«Tātad mani interesē,» melnajās acīs pazibēja jautra gaisma. – Atbildi, tad tu paskaidrosi.
Vilcinoties paņēmu mobilo telefonu un pieliku to pie auss. Es uzreiz atpazinu savu sarunu biedru, pat ne pēc viņa balss, bet gan pēc manieres, kad viņš priecīgi kliedza:
– Karinka, mana dvēsele! Es domāju, kāpēc man ir vajadzīgas ģimenes vakariņas? Nāc, tu jau atstāj mani Parīzē! Lieliska ideja, vai ne? Tad es sākšu ciest vēl dažus mēnešus šķiršanās dēļ!
Redzēju, kā Veronika Ivanovna man garām aiziet uz otro stāvu un nolēmu pati paņemt mapi. Es pagriezos un iegāju viesistabā – ir skaidrs, ka saruna joprojām ir dzirdama, bet ir vieglāk koncentrēties.
«Lieliski,» es piekritu. – Bet kāds man ar to sakars?
– Kā šis? – Ļokha-brālis iesaucās. – Iedod man savu telefonu, es pārsūtīšu tev numuru, piezvani mammai. Raudi tur, sauc mani par sievišķo un sievišķo. Piemēram, Orevoir, kundze, jūsu kanela salauza manu sirdi, es to vairs nevaru darīt, piedodiet! Tu izklausīsies nožēlojamāk un ticamāk!
– Nē! – es pārtraucu. – Īsteno savu izcilo plānu bez manis!
– Karīna! – viņš kliedza. – Kas tas par dumpi karadarbības laikā?! Hei, nejauciet krastus, jūs un es esam partneri!
No šādas nekaunības es pilnībā aizmirsu sevi un izteicu to pašu:
– Klausies, Ļokha-brāli! Es vispār šim nepieteicos! Ko darīt, ja nabaga sieviete kļūst ļoti satraukta? Un mans numurs parādīsies uz viņas! Un ko, vai es viņu arī mierināšu vēlāk?
– Nu tu vari mani mierināt! Jums joprojām nav ko darīt!
– Ak tu… kanaila! – Es nespēju pretoties un ātri izslēdzu zvanu, lai viņam nebūtu laika vairāk ko teikt.
Viņa pagriezās un uzreiz pazuda no redzesloka zem ieinteresētā skatiena. Aleksandrs Dmitrijevičs skatījās uz mani ļoti uzmanīgi, lai gan viņš uzrunāja citus:
– Timur, tu šodien esi brīvs.
– Bet es tikko sāku!
«Bezmaksas,» priekšnieks klusi un uzsvērti atkārtoja. – Veronika, tu viena pati nesīsi dokumentus uz biroju.
«Kā jūs sakāt,» sekretāre piespieda mapi pie krūtīm. – Kādi ir jūsu plāni atlikušajai dienas daļai?
«Mani plāni ir noskaidrot, kā jūsu nolīgtā apkopēja izrādījās aktieris manās ģimenes strīdos.»
«Es redzu,» viņa pat nepamirkšķināja. – Tad tiekamies rīt, Aleksandr Dmitrijevič. Es atgādinu, ka sēde ir pulksten deviņos trīsdesmit.
Pēc minūtes mēs bijām vieni. Šis fakts pats par sevi bija nedaudz biedējošs, bet savilktās acis mani dzina panikā. Priekšnieks pacēlās uz mani, un es spontāni atgriezos. Un, ja es varētu visu izskaidrot, nav pat ko izskaidrot! – bet sausie jautājumi bija mulsinoši:
– Cik ilgi jūs viens otru pazīstat? Kāpēc viņš zvana uz manu numuru, lai runātu ar tevi?
– Tāpēc, ka viņam nav manējā… Pagaidi! Jums nav taisnība…
– Cik sen?
– Mēs viens otru nepazīstam! Mēs tik tikko pazīstam viens otru!
– Nu jā. No viņu mijiedarbības uzreiz ir skaidrs, ka viņi ir pilnīgi svešinieki. Vai tā bija Ļoška, kas tevi šeit ielika darbā? Par ko? Tu neesi tik stulbs, lai šeit slēptu viņa narkotikas, vai ne?
– Narkotikas?!
«Man ir apnicis kārtot viņa problēmas.» Un es noteikti nedošu viņam iespēju ienest problēmas manā mājā.
– Tas tā nav! – es kliedzu, lai gan viņš vēl nebija pacēlis balsi. – Nebiedē mani, es visu paskaidrošu! Tur tiešām nav ko skaidrot! Vakar es viņu pirmo reizi redzēju! Un viņš lūdza… piezvanīt tavai mātei pēc alibi!
– Nu kāpēc tu baidies? ES tikai jautāju.
Un viņš paspēra vēl vienu soli man pretī. Un es, protams, atkāpos no viņa vēl vienu soli. Bet viņa ātri pļāpāja:
– Es iepazīstināju sevi kā viņa draudzeni. Pa telefonu! Un viss!
– A. Nu tad nekas briesmīgs nenotika. Ņikita stāstīja, ka vakar piebraucis brālis. Kāpēc būt tik nervozam, it kā jūs ne tikai plānojat kaut ko briesmīgu, bet arī to īstenojāt?
9. nodaļa
Viņš vēlreiz mēģināja pietuvināt distanci, lai gan nešķita, ka viņš agresīvi uzbruka – rokas bija kabatās, seja atslāba. Bet es atkāpos pēc inerces, un viss ir skaidri dzirdams, kāpēc mums jāstāv tuvāk? Viņas mugura atdūrās pret augstu galdu. Un pat pirms viņa paspēja to saprast, viņa sastinga. Mana sirds sažņaudzās sekundi pirms rēkšanas. Es pat nepagriezos, es atdevu sev dažas sekundes pilnīgas vilšanās. Un pēc skaņas ir skaidrs – galds šūpojās un šūpojās, vāze lidoja un lidoja, un pat salūza.
Aleksandrs Dmitrijevičs nolieca galvu uz sāniem, joprojām neizņemot rokas no kabatām, bet nez kāpēc pasmaidīja. Šis smaids izrādījās sliktāks par iepriekšējo skaņu.
«Ai,» viņš ļoti maigi teica. – Septiņi simti tūkstoši.
Sirds vairs netaisījās sākties, ausīs bija troksnis, tāpēc pat biju pārsteigts, ka spēju runāt:
– Nekas tamlīdzīgs. Tā nav mana vaina. Ja tu nebūtu provocējis, tad nekas nebūtu salūzis.
Viņa smaids kļuva mazliet platāks:
– Godīgi. Mēs dalām vainu starp visiem dalībniekiem. Trīs simti piecdesmit tūkstoši no jums. Līguma atbildības klauzula.
Asinis pilnībā izplūda no manām smadzenēm. Man apreiba galva. Paspēju tikai noķert domu fragmentus – vai strādāšu par velti, kamēr parādu atmaksāšu? Vai tagad esi sašutis par netaisnību? Vai vienkārši aiziet klusi – ļaujiet viņam tiesāties. Un tagad, pamatojoties uz tiesas lēmumu, es uztraukšos. Vai… Neviena doma nebija līdz galam izveidojusies, tās tikai ņirbēja, liekot manai galvai griezties vēl vairāk.
Tāpēc es uzreiz nedzirdēju kluso balsi:
– Karīna, tikai nepaģībsti, lūdzu. Žēl, ka Veronika un Timurs aizgāja, viņi to būtu sadalījuši četriem cilvēkiem.
Es paskatījos uz viņu – viņš jokoja vai kā? No otras puses, kāpēc gan lai viņš nejokotu? Bet es joprojām klusēju. Un tagad, kad viņš paspēra soli man pretī, es vairs neatkāpos – kājas kļuva vājas, pateicoties galdam – es šūpojos, bet stāvēju, tagad viņš mani nedaudz atbalstīja.
«Vai arī mēs varam atrisināt problēmu savādāk,» priekšnieks kaut kā pārāk viegli ierosināja. Godīgi sakot, es viņa sejā vai tonī nemaz nekonstatēju nekādas dusmas. – Tu izpildi manus divus lūgumus, aizvāc šos atkritumus un neesi neko citu parādā.
Es jutu, ka nožēlošu šo jautājumu, bet nevarēju to neuzdot:
– Kādi lūgumi?
– Pirmkārt, tu man sīki pastāsti par visām savām attiecībām ar manu brāli.
– Tas ir viss? – Es biju pārsteigts. Tas ir sava veida sīkums. – Es tev jau gandrīz visu izstāstīju! Viņš auļoja, piespieda, auļoja prom. Ja nepieciešams, es varu reproducēt visu sarunu ar māti. Un pat uzrakstiet visu stāstu.
Viņš pamāja.
– Nevajag, es saprotu. Un, otrkārt, mēs veicam grozījumus jūsu darba līgumā. Piemēram, mēs mainām punktu par finansiālo atbildību. Jums nebūs parādā atlīdzību, ja mēs runājam par nejaušu, nevis tīšu īpašuma bojāšanu. Tagad es domāju, ka šādi būtu godīgāk.
Man žoklis atkrita. Tā tas ir – dabiski, neglīti, bet neizbēgami. Labi, ka jau iepriekš izdomāju jautājumu:
– Tas ir viss?!
– Protams, nē. Mēs mainām šo vienumu un jūsu grafiku. Slēgtas dienas būs pirmdiena un ceturtdiena. Tieši tā. Jūs varat izelpot.
Notiekošais bija kaut kā traks. Es salauzu vāzi septiņsimt grandu vērtībā, un viņš… maina līgumu man par labu? Bet pamazām man atklājās:
– Pagaidi, tad es strādāšu nedēļas nogalē?
«Tieši tā,» viņš atbildēja, un es redzēju ironiju viņa acīs. «Jo ātrāk mēs to parakstīsim, jo mazāk laika būsiet man parādā pienācīgu summu.»
Es iekodu lūpā un paskatījos prom. Žēl, ka man joprojām bija grūti izdomāt lietas, bet daudz kas kļuva skaidrs. Nav soda, nav parādu, līgums mainās man par labu. Un sīkums – viņš nez kāpēc grib, lai es atnāku tajās dienās, kad viņš ir mājās. Par ko?
– Un es varu izstāties jebkurā laikā? – viņa precizēja. – Pat nākamajā sestdienā, bet bez parāda?
– Noteikti. Visus pārējos punktus nemainām.
Hm. Hmm, es teiktu.
– Iesim uz ofisu? Tur ir palikusi tukša vecā, tūlīt visu izdarīsim,» viņš devās uz kāpnēm.
Es viņam sekoju, bet tagad domāju mazliet ātrāk:
– Vai jūs saprotat, ka es to tagad parakstīšu un tūlīt pat beigšu? Bet tajā pašā laikā es tev neko nebūšu parādā?
Aleksandrs Dmitrijevičs atbildēja, nepagriežoties:
– Vai es radu iespaidu par cilvēku, kurš varētu kaut ko neņemt vērā?
– Ak nē, nevajag! Tas ir tas, kas kaitina. Interesanti, ko tad es neņēmu vērā? Jūs varētu man uzlikt parādu, bet pēkšņi jūs pats piedāvājat iespēju vienkārši aiziet. Tagad es to rūpīgi izlasīšu, parakstīšu un beigšu. Kāds ir loms?
Viņš atvēra biroja durvis un ar otru roku iegrūda mani iekšā, lai viņš varētu iet pirmais.
«Nozveja ir tāda, ka jūs nepametīsit.»
– Kāpēc? Nē, alga šeit ir izcila, bet es neesmu tik cieši saistīts kā Timurs, piemēram. Vai jūs atkal runājat par prioritātēm?
Aleksandrs Dmitrijevičs nepaskatījās uz mani. Viņš jau bija ieņēmis krēslu datora priekšā un klikšķināja ar peli, meklējot vajadzīgo failu. Es apstājos pie loga, bet uzmanīgi paskatījos uz viņa profilu, lai nepalaistu garām nevienu vārdu:
– Nē, Karīna. Prioritātes ir svarīgas, taču zinātkārei šeit būs nozīme. Jūs domājat, kāpēc es to izdarīju – jūs nepametīsit, kamēr neatbildēsit uz šo jautājumu. Ja es grasītos tevi izvarot un nogalināt – ak Dievs, paskaties sev apkārt, es to jau būtu izdarījis. Es to izraktu un darītu vēlreiz, ja vien tāds būtu mērķis. Tātad atbilde ir atšķirīga. Jūs pārņems ziņkārība, kāpēc es to daru. Un šī iemesla dēļ jūs uzreiz nepametīsit.
«Oho,» es centos izklausīties sašutusi, lai gan zināmā mērā viņam bija taisnība. – Varbūt jūs vienkārši atklāsiet šo noslēpumu?
– Par ko? Vai pārtraukt spēli pirms tās sākuma?
– Spēle?
– Es to izlaboju, pārsūtu uz printeri. Ņem un izlasi.
Aprīkojums uz stenda radīja troksni, izvedot izdrukātas lapas. Es to pacēlu un pārlaidu acis pār līnijām. Es neatradu nekādu maldināšanu. Viņš laboja punktu par darba grafiku un finansiālo atbildību – tagad es atbildēšu tikai par parādu, ja ar nolūku radīju kaitējumu. Apzinātības pierādīšana ir darba devēja ziņā. Respektīvi, te es vai nu sākšu kaut ko histērijā iznīcināt liecinieku klātbūtnē, vai arī kameras mani filmēs, kā ar šķērēm griezu palagus ar viltīgu seju, bet nekādas nelaimes mani nenovedīs līdz finansiālām saistībām. Viņa paraustīja plecus un parakstījās. Viņa klusi, vairāk pie sevis teica:
– Līdz sestdienai vēl ir laiks padomāt. Pa to laiku,» es iztaisnojos un nodevu papīrus priekšniekam, «es iešu sakopt lauskas un došos mājās.»
Viņš parakstījās, nepaskatoties. Nez kāpēc viņš paskatījās uz manu seju.
– Šodien paliku bez vakariņām. Varbūt varam kaut kur kopā uzkost?