Sekss bez noteikumiem

10. nodaļa

Kāds viltīgs velns! Tagad mani tiešām interesēja, kas tik koptam vīrietim no manis varētu būt vajadzīgs. Es neignorēju viņa mājienus, bet tie izklausījās kā joki – kāpēc tādi un tādi džeki uz kaut ko dotu mājienu? Viņi saspiež pirkstus un novāc ražu. Nē, šajā gadījumā bija sajūta, ka viņš vienkārši izklaidējās – mani nemierināja un izbaudīja apmulsumu. Viņam ir garlaicīgi, viņš ir tik aizņemts darbā, bet kāpēc gan neizjokot viņu par saplīsušu vāzi, jo es reaģēju tik emocionāli? Jocnieks. Tīrības apsēsts palaidnis. Vai tā notiek? Tīrības apsēsts draiskulis un izvirtulis, kurš naktīs sit sievietes. Ar vēl trakāku brāli geju. Vai visa ģimene tur ir traka? Oho, cik dzīve ir kļuvusi interesanta! Līdz šim tādus cilvēkus nebiju satikusi.

Es tiku līdz autobusa pieturai, kad manā somā sāka čaukstēt mobilais telefons. Droši vien Serjožka. Vai man šodien iet ar viņu pastaigāties vai pārmest, ka viņš atkal ir noguris? Viņa nesteidzās, mēģināja pieņemt lēmumu, taču, paskatoties uz displeju, viņa sastinga – numurs bija nepazīstams.

«Es klausos,» viņa sausi teica.

– Ka-arinka! – uztvērējs kliedza man ausī. – Kāda tikšanās! Vai tu esi garlaikots?

Ignorējot cilvēkus, es kliedzu uz tās pašas nots:

– Lyokha-brālis?! Kur tu dabūji manu numuru?!

«Veronika to iedeva,» viņš pazemināja toni.

– Veronika?! – bet es nedomāju.

– Jā. Vienreiz es viņu noķēru bez mūžīgā aizsarga. Viņš ievilka mani savā mašīnā un spīdzināja. Es kutināju, īsi sakot, līdz viņa man iedeva visas paroles un šķietamību – fonā skaidri dzirdēju no pieminētās Veronikas Ivanovnas: «Kāds debīls! Izlaid mani jau no mašīnas! Klīniskais idiots! Es biju ļoti pārsteigts, un Seryozhka būtu pārsteigts, ka lāstu vārdi tika iekļauti datorprogrammā nepārvaramas varas gadījumā. Bet brālis Lyokha nepievērsa uzmanību viņas kliedzieniem, turpinot: «Karinka, neej izlūkos ar tiem, kuri baidās no kutināšanas!» Viņi ir smieklīgi, bet neuzticami!

«Paldies par padomu,» es neapmierināti nomurmināju un attālinājos no pieturas, pretējā gadījumā īpaši nervozie sāks mani klusināt. – Ļaujiet Veronikai Ivanovnai piezvanīt jūsu mātei!

– Vai tu esi traks? Mamma viņu pazīst kā traku! Tad paskaidrojiet, kā Veronika nokļuva Parīzē!

– Šajā gadījumā es piekrītu Veronikai Ivanovnai – tu esi idiots. Un lai jau nabadzīte iet, viņa jau saņem.

– Nē nē! – viņš neticīgi ievilka. – Patiesībā Veronika man ļoti patīk. Kopumā visi mani mīl, jūs vienkārši vēl neesat pieraduši.

Es atkal piecēlos:

– Jā, tevis dēļ es šodien salauzu dārgu vāzi!

Viņa tonis mainījās un kļuva apslāpēts:

– Kas? Pie Saškas?

– Kam tas ir?!

«Tu melo,» viņš nedroši teica. «Citādi es tev nebūtu tikusi galā.» Līķi uz zvaniem neatbild. Vai arī viņa būtu nostrādājusi visas izmaksas – arī viņas mute būtu aizņemta. Tikai līdz nākamās nedēļas beigām es to būtu nostrādājis… Kāpēc tu man melo, Karišečka? Vai vēlaties, lai es par jums uztraucos?

Nē, galu galā ārprāta ziņā viņš ir nedaudz priekšā savam brālim. Es pagriezu acis pret debesīm, domāju un tad pieņēmu lēmumu, kas man bija negaidīts:

– Klausies, es piezvanīšu tavai mammai, kā tu gribēji. Nāc paņem mani un ved mājās.

– Tu esi mana mazā mīļā! – nelietis bija sajūsmā.

– Un tu atbildēsi uz visiem maniem jautājumiem! – draudīgi piebildu.

– Jā, es atbildēšu jebkurā gadījumā. Es vispār nezinu, kā klusēt! Es jau sen būtu pajautājusi, vai mani kaut kas interesē!

Es pasmējos un norādīju, kur atrodos. Pēc divdesmit minūtēm piebrauca indīgi zaļa mašīna ar tikpat indīgu vadītāju. Un viņš tumšās brillēs un šī jaka nav nekas tāds, ļoti iespaidīgi. Viņš pat vairāk izskatījās pēc sava brāļa.

– Kur man tevi vest? – viņš smaidot jautāja. – Vai arī mums vispirms vajadzētu kaut ko ēst?

«Nāc,» dīvaini, bet tieši tāds pats priekšlikums jau ir izteikts, bet otro pieņēmu viegli, ne mirkli nedomājot. Tomēr šis nelietis manī neradīja ne mazākās bailes, ne spriedzi.

Mājīgā, nepārpildītā kafejnīcā paņēmām galdiņu un veicām pasūtījumu. Viesmīļi izskatījās nedaudz nospiesti, it kā būtu redzējuši viņa automašīnu, un tagad viņi prātoja, ko viņš bija aizmirsis viņu iestādē.

Zvanīju mammai no viņa paša telefona – lai saprot kā grib. Ar elpu, ko varētu sajaukt ar apspiestām šņukstēm, viņa pateica visu, kas bija pavēlēts – es vairs nevaru izturēt šo sievišķotāju, es dodos prom, tepat Parīzē, lai gan man ļoti žēl, ka apbēdināju tik skaistu sievieti. Ja godīgi, man viņas ļoti žēl – viņai ir divi dēli, un abi… nav gluži prātīgi. Kad es pārtraucu zvanu, Lioša satvēra manu roku un sirsnīgi atzinās:

– Karīna, es tevi mīlu! Un, ja mana māte kādreiz piespiedīs mani precēties, tad es precēšos tikai ar tevi!

– ES kavēju! – Es atrāvu viņa roku. – Es jau esmu precējies.

«Tu šķirsies,» viņš pat nedomāja par to domāt. – Man joprojām ir labāk. Labi, tagad sāciet pratināšanu. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc jūs mani atvedāt šeit.

Pievērsu uzmanību atnestajiem salātiem. Bet ne velti es piekritu tikšanās reizei ar šo bubuli – es nesapratu, kas notiek, bet es gribētu vismaz kaut ko saprast.

– Lioša, – es šaubīgi iesāku. – Vai jūs varētu man pastāstīt par savu brāli? Es nevaru to izdomāt.

Viņš likās pārsteigts:

– Kas tur jāsaprot? Absolūti traks puisis! Katrā ģimenē ir savas melnās avis, kā saka tautas gudrība.

«Viņam ir tāds pats viedoklis par to,» es pasmaidīju. – Viņš tikai citu ģimenes locekli uzskata par ķēmu. Un tomēr, iedziļināsimies sīkāk.

Aleksejs paraustīja plecus:

«Mūsu tēvs organizēja uzņēmumu, viņš izgāja cauri visgrūtākajam tā dibināšanas un veicināšanas posmam, taču viņš pat nevarēja domāt par monopoliem vai ārvalstu tirgiem – tas nepavisam nav vienāda mēroga. Bet maniem vecākiem savā ziņā paveicās: Saška piedzima kā biznesa maniaks. Viņš vienmēr bija labs students, viņš vienmēr bija mazliet neparasts bērns – un, godīgi sakot, viņš nemaz nebija bērns. Viņš uzreiz piedzima ar nopietnu seju un mazā biznesa uzvalkā. Kopumā pēc koledžas tēvs uzņēmumu viņam nodeva ar vieglu sirdi. Un Saška attaisnoja visas ģimenes centienus un turpinās tos attaisnot – kaut vai tāpēc, ka viņš nezina, kā rīkoties citādi.

«Interesants stāsts,» es iejaucos pauzes laikā. «Bet mani vairāk interesē viņa raksturs.»

«Raksturs nemaz nav cukurs,» Lioša burvīgi pasmaidīja. «Bet es jums šeit neko jaunu nepateikšu.» Viņš pats ir slims, viņš visus apkārtējos padara slimus. Ja Saškam ir mērķis, viņš steidzas kā auns un nemaz neatskatās. Kāpēc jūs domājat, ka mana māte mani pieķēra ar savu laulību? Dodiet viņai mazbērnus! Un kur uzkāpsi uz Sašas, tur arī izkāpsi. Jā, ja viņa mēģinātu uz viņu izdarīt tādu spiedienu, tad vismaz kāds mēģinātu… Viņš parasti ir pilnīgi neprātīgs par noteikumiem un kārtību, bet neviens neuzdrošinās nākt pie viņa ar saviem noteikumiem.

– Un es par to uzminēju. Bet nez – vai viņš vienmēr tāds? Vienmēr tikai bizness un nekas cits?

– Vai tu runā par atpūtu? Es nezinu droši. Viņš un es esam tik atšķirīgi, ka mēs nekad neesam bijuši īpaši tuvi. Viņam ir ievērojams skaits meiteņu, un viņš nekad nav atņēmis manus zēnus. Patiesībā ar to man pietiek, lai nesāktu pilsoņu karu par ietekmes sfēru pārdali.

– Tātad viņš zina, ka jums patīk zēni? Un kā tu reaģēji?

– Nevar būt! Apmēram pirms pieciem gadiem es viņu šokēju, iznākot, mani vienkārši interesēja viņa reakcija. Viņš vai nu nedzirdēja, vai izlikās, ka viņam ir vienalga – viņš paskatījās uz sāniem, kaut kā dīvaini smaidīdams par savām domām. Visa mana sagatavotā izrāde ir pazudusi. Vai arī parasti nav iespējams uzdot jautājumus, ja tie nav saistīti ar uzņēmējdarbību. Tā būtu ar mūsu mammu…

Viņa uzmanību atkal novērsa personīgā pieredze, tāpēc es pārtraucu, atgriežot tēmu pareizajā virzienā:

– Lioša, vai tev kādreiz ienāca prātā, ka viņš biznesā ir tikai ļoti pareizs? Bet viņš atpūšas… savādāk,» atcerējos, kā to izteicās priekšnieks, un atkārtoju: «Ja viņš vispār nekad neatslābtos, viņš paliktu traks.» Tātad rodas kompensācija: jo atturīgāks viņš ir dienā, jo neapdomīgāks viņš ir naktī.

Brālis Lioka nolika dakšiņu un uzmanīgi paskatījās uz mani:

– Sanāca. Un kamēr viņš nevienu nenogalināja relaksācijas procesā, šīs lietas mani neskar. Karink, bet kāpēc tev tas vajadzīgs? Vai jūs tiešām pievērsāt uzmanību savam brālim? Ļoti stulbi – es nevaru to nepateikt, jo tu esi jauka.

– Nē nē! – es samulsu. – Un es esmu precējies, atceries? Es tikai vēlos būt gatavs… jebkuram scenārijam. Fakts ir tāds, ka šodien viņš man ieteica dažas dīvainas lietas – tās var būt bezjēdzīgas vai pat ļoti neskaidras. Tāpēc es domāju, ka tas ir no šī.

«Ahh…» viņš nedaudz atslāba, bet joprojām nenovērsa skatienu no manis. – Kā jau teicu, mēs neesam tik tuvu, lai es apzinātos visas dīvainības. Bet es varu paredzēt: ja tu Sašam patīc, tad gaidi īstu bruņu caururbjošu uzbrukumu. Ja jums tas nepatīk, viņš jūs vienkārši apbēdinās un nomierinās. Galu galā jūs pareizi atzīmējāt – jūs kļūtu traks, ja pastāvīgi turētos stingrās robežās. Tāpēc piedodiet viņam pāris jokus zem jostasvietas, ja nu vienīgi tā ir jūsu mijiedarbības cena. Neuztraucieties pārāk daudz – viņa mīļotā Veronika zina par jūsu esamību. Bet viņš Veronikai nepieliks ne pirkstu. Un tāpēc viņš jūs nesadalīs un neaprīs atsevišķos gabalos, jo tad viņam būtu jānoņem visi liecinieki, un viņš to darītu Veroniku… nu, jūs saprotat domu gājienu.

Likās, ka Liokha neko īpaši svarīgu nepateica, taču viela pārdomām bija daudz vairāk. Taču ziņkāre nepazuda, gluži pretēji, kļuva vēl spēcīgāka.

Kopumā risinājums bija tikai viens – sestdien ej uz darbu, un tad skaties, kas bija kas. Interesants eksemplārs! Un viņš zina, kā nomierināt, bet es, iespējams, jau sen gribēju būt ārpus ierastā riesta. Šī sajūta ir līdzīga, ejot gar klints malu vai tuvojoties būrim ar plēsēju – šķiet, ka tiešu briesmu nav, bet sirds izlaiž sitienu no šausmām vai sajūsmas. Šis variants bija neērts tikai tāpēc, ka es uzreiz nepateicu Serjožkai par priekšnieku. Iepriekš nebija iemesla – ar to pašu priekšnieku pēc vienošanās netikos, bet tagad viss ir savādāk. Un tagad ir par vēlu paziņot. «Seryozha, es aizmirsu pieminēt vienu mazu detaļu… Jā, jā, to, kuru jūs apbrīnojat! Serjoza, tev nav iemesla būt greizsirdīgam, tā ir tikai mana ziņkārība! Ko darīt, ja viņš pat jūsu acīs izskatās kā visbrīnišķīgākais vīrietis, bet meitenēm pat nav iespēju? Tas neko nenozīmē, tikai sakritība! Seryozha, kur tu dosies? Vai tu aizies pavisam? Tieši tā.»

11. nodaļa

Tā vai citādi, es ierados sestdien. No pieturas līdz savrupmājai viņa gāja lēnām, nesteidzoties. Līguma laiks tika apspriests gandrīz visu dienu, citi pasūtījumi netika saņemti. Es neuzskatīju sevi par muļķi – es sapratu, ka šī diena būtiski atšķiras no kādas trešdienas vai graujošas pirmdienas. Manas zelta raktuves ir pārvērtušās par pūķa apsargātu zelta raktuvi – un atliek noskaidrot, vai tā ir guļoša vai kareivīga. Es nodrebēju, kad apsardzes kabīnē ieraudzīju nevis pazīstamo Ņikitas seju, bet gan kādu bārdainu vīrieti. Skaidrs, ka Ņikita nevarēja būt šeit ne visu diennakti, ne jebkurā diennakts laikā, taču jaunais bārdainais šķita tikai pasvītroja atšķirību starp šo apciemojumu un visām iepriekšējām.

– Kāpēc jūs nosalāt? – apsargs plati pasmaidīja, bet uz bārdas fona jebkurš smaids izskatās draudīgs. – Karīna? Nāc iekšā, meitene. Dmitričs ir vietā. Šodien ir karsts, man nav spēka. Atgādiniet viņam, ka viņš man apsolīja gaisa kondicionēšanu. Ventilators neder, un vēl nav jūlijs! Lai gan tas nav nepieciešams, es iegriezīšos viņu redzēt savas maiņas beigās. Skrien, skrien, skaistule, jauku dienu!

Viņa nomurmināja sveicienu un izturēja kontrolpunktu. Kas šim vīrietim vainas? Šajā mājā visiem strādniekiem jābūt nomāktiem, iebiedētiem klusiem cilvēkiem, no kuriem katrs vārds jārauj ar knaiblēm! Un šis likās no mēness nokritis, kaut kā neveselīgs, pārāk dzīvespriecīgs, vai nu Ņikita vai Timurs pirmajās dienās. Varbūt esmu nepareizajā mājā?

Tomēr garais ceļš starp augstiem kokiem ceļa malā bija pārāk pazīstams. Patiesībā man vienmēr ir paticis šis garais ceļojums, bet tagad mani pārņēma pietūkums un uztraukums. Viņa pagriezās pret māju un sastinga. Aleksandrs Dmitrijevičs laistīja krūmus, kas apgriezti taisnstūros pusē, kas atrodas pretī baseinam. Tas mani nemaz neatturēja; es sapratu, ka labākā atpūta ir aktivitātes maiņa. Viņš var sēdēt cauri biksēm un uz nedēļu izdzīt nepatīkamus klientus no biroja, bet šeit tā ir tāda slinka apcere un ne īpaši intensīva darba slodze. Es biju apdullināta cita iemesla dēļ: viņš stāvēja atslābinājies, ģērbies izstieptā T-kreklā un platās biksēs. Vienu roku kabatā, otru turot šļūteni. Un viss šajā attēlā bija nepareizi! Šādiem cilvēkiem jābūt ģērbtiem tikai lietišķos kostīmos, kas uzsvērs auksto stilu, pārmērīgos ienākumus un norāda uz plaisu starp valkātāju un vienkāršiem mirstīgajiem. Tas pats «anti-stils» izskatījās pēc klaja absurda, tas mulsināja manas domas – piemēram, pieej pie tāda pavisam parasta vīrieša, pasmaidi, un viņš smaidīs pretī. Kā Lyokha-brālis vai kaut kas tamlīdzīgs! Šāds cilvēks jūs piesauks uz kafejnīcu – un jūs mierīgi metīsit prom; viņš jums apsolīs trīs kastes – un jūs tam ticēsit. Jo pašsaglabāšanās sajūta atslēdzas, ieraugot izstieptu T-kreklu.

«Sveika,» es izspiedu, paliekot attālumā.

Aleksandrs Dmitrijevičs paskatījās uz mani un atkal atgriezās krūmos.

«Sveika,» viņš teica pilnīgi mierīgi. «Es tur izvilku galdautus, vai jūs arī šodien tos izmetīsit mazgāšanā?»

«Kā jūs sakāt, Aleksandr Dmitrijevič,» viņa paraustīja plecus, man tas nav grūti.

Bet, kad es spēru vēl pāris soļus, viņš atkal paskatījās uz mani. Viņš samiedza melnās acis un sastinga pie vietas.

– Karīna, vai tu nepārģērbies pirms tīrīšanas? Vai jūs neiebilstat sabojāt savas drēbes?

Patiesībā tāda doma uzplaiksnīja pašā sākumā. Tomēr dažreiz es izsvītroju ziepju putas vai smērēju tīrīšanas pulveri. Bet nekas pārāk ekstrēms; mani vienkāršie džinsi un T-krekli nebaidās no šādiem pārbaudījumiem. Man ir kaut kā neērti pārģērbties kāda cita mājā, un es esmu pārāk slinks, lai nēsātu līdzi maiņas drēbes. Un viņš pamanīja, jo viņš jau bija mani redzējis šajā tērpā.

– Kāpēc tu atkal klusē, kad es jautāju? – viņa acis iesmējās. – Vai tas ir viltīgs veids, kā piesaistīt uzmanību?

«Nē,» es steidzīgi atbildēju. – Precīzāk, jā, es nepārģērbjos. Un man nav iebildumu pret drēbēm. Es šeit nedižojos vakarkleitās.

Tagad viņš nenovērsa acis no manis, bet nolieca galvu uz sāniem, it kā lai uzsvērtu savu interesi:

– Ja kaut ko vajag, varu izdalīt no vecās. Es tikai iesaku jūsu ērtībai, neizdomājiet nekādu zemtekstu.

– Nē paldies! – tas izklausījās skarbāk, nekā vajadzēja. Tas bija tikai nedaudz aizkaitināms, ka es iekritu tādās muļķībās. – Man viss der, viss ir ērti. Vai es varu nokļūt darbā?

– Kāpēc tu esi dusmīga, Karīna? Es tikko ieteicu. Mājās dotos tīrā, viss būtu jaukāk.

– Nav dusmu! – tikai mans tonis neatbilda apgalvojumam, bet tas bija aiz sajūsmas. – Paldies par rūpēm!

Aleksandrs Dmitrijevičs kaut kā viltīgi pasmīnēja. Tad viņš pagrieza šļūteni un norādīja uz mani. Auksts ūdens trāpīja man tieši sejā. Šķiet, ka visas pēdējās dienas degu ziņkārībā un gaidu jebko, bet ne tādu puiciskumu! T-krekls acumirklī nepatīkami pielipa manam augumam, es noslaucīju seju un, aizrijusies no dusmām, lūkojos viņā. Vai jaunākais brālis ir apsēdis priekšnieku?!

Viņš pats iekoda apakšlūpā, lai nesmaidītu pārāk atklāti, bet tad teica:

– Atvainojiet, lūdzu. Tas notika nejauši. Bet tagad tu pārģērbsies un dosies mājās svaigs un tīrs. Ak, man bija taisnība. Atkal. Man tas notiek bieži.

Tas bija rets brīdis manā dzīvē, kad es pārstāju rūpēties. Par ziņkāri, par divdesmit tūkstošiem nedēļā, par sekām. Viņš vienkārši ņirgājās – atklāti, nekaunīgi. Viņš uzsvēra, ka viņam par mani vienalga! Nē, es zināju, ka viņš ir stiprāks, bet man arī tas bija vienalga. Stienis, kā saka, sabruka un padarīja svarīgu tikai vienu – lai šis izlutinātais nelietis pārstātu smaidīt. Es metos uz priekšu, pirms pat sapratu, ko es darīšu. Viņa satvēra viņu aiz pleca un pavilka uz sāniem. Viņš nekrita, bet smējās. Pēc tam viņu nekas nevarēja glābt. Es iegrūdu viņu krūtīs no visa spēka, un priekšnieks ar muguru ielidoja baseinā, apšļakstīdams ūdeni uz maniem džinsiem.

Tikai pēc sekundes asinis sasala manās vēnās. Man nebija ne jausmas, cik dziļi tas ir! Bet, ja viņa viņu asi pagrūda, viņš varēja salauzt galvu. Bet nē, visa priekšnieka galva parādījās. Pēc tam es izelpoju. Viņš nospļāva ūdeni malā un smejoties teica:

– Es sapratu mājienu. Jūs arī gribējāt, lai es pārģērbos.

Ar apaļām acīm vēroju, kā viņš ar diviem sitieniem sasniedz sānu, pievelk sevi un piecēlās. Viņš devās uz māju pusi.

«Ejam tagad,» viņš teica, nepagriezdamies. «Tagad atradīsim kaut ko mums abiem.»

Man neatlika nekas cits kā ņurdēt un atmest rokas. Aleksandrs Dmitrijevičs ar slapjām basām kājām slapjoja uz parketa grīdas, atstājot pēdas. Un viņš turpināja atturēt:

– Labi, ka apkopēja ir šeit. Citādi es būtu traks šajos dubļos līdz pirmdienai. Kur tu esi?

Mēs iegājām pazīstamajā drēbju skapī. Aleksandrs Dmitrijevičs šķiroja T-kreklus un iedeva vienu man. Ir skaidrs, ka tas man bija par lielu. Bet es, iespējams, piedzīvoju galveno šoku, tāpēc es varētu domāt:

– Un bikses?

«Tātad… bikses,» viņš nepaskatījās uz mani, izvilkdams nākamās atvilktnes.

Es dabūju gaiši smilškrāsas treniņbikses ar saitēm – tās var vismaz apsiet ap vidukli, lai nekrīt nost. Pats priekšnieks sāka vilkt nost slapjo T-kreklu, tāpēc es steidzos prom. Bet tad atskanēja ņirgāšanās balss:

– No kā tu baidies? Vai arī tu vēl neesi mani visu redzējis? Karini visu ārā, pāris stundu laikā nožūs. Un pusdienas ir pēc stundas, nenokavē.

Es neatbildēju. Es pārģērbos veļas mazgātavā, joprojām neesmu pilnībā atguvis sajūtu. Tagad es izskatījos pretīgi – manas drēbes karājās, bikses bija jāuzvelk, un manu T-kreklu faktiski varēja izmantot kā īsu kleitu. Viņa ik pa brīdim noslīdēja no pleca, taču neatklāja nevienu stratēģisku vietu. Un vispār šajā formā es biju neseksualitātes personifikācija. Bet, slaukot grīdu pirmajā stāvā, pēkšņi sapratu, ka vairs neuztraucos. Briesmonis izrādījās tikai briesmonis, nevis kāds maniaks ar slēptām vēlmēm. Viņš pārāk vienkārši reaģēja uz manu rīcību – bez dusmām, tikai smējās. Tas nenotiek, ka cilvēks tik atklāti smejas, bet viņš pats plāno ēnas lietas? Psihopāts būtu mani vienkārši nogalinājis uz vietas un noslīcinātu tieši šajā baseinā. Un tikai pēc tam es viņu atlaidīšu. Un šis it kā īpaši uzsvēra statusa trūkumu. Pēc stundas es pilnībā atslābinājos, jo viņu neredzēju, un ierastā lieta mani nomierināja. Vai šī nebija visa izrāde, lai pēc pārdzīvotā šoka es neatpazītu visus pārējos satricinājumus un nebūtu laika sagatavoties viltīgākiem manevriem?

12. nodaļa

Un tomēr, kad pabeidzu otro stāvu un pārcēlos uz dzīvojamo istabu, apstājos pie virtuves, kur atradu Aleksandru Dmitrijeviču. Es nolēmu atzīmēt pēdējo «e»:

– Atvainojiet, vai drīkstu kaut ko pajautāt?

Viņš kaut ko nomurmināja, nepaceļot skatienu no avīzes. Esmu pārliecināts, ka tā bija vienošanās zīme.

– Kad tu teici par pusdienām, ko tu ar to domāji?

Tagad viņš pavērsa skatienu uz mani un izskatījās neizpratnē:

– Kādus atbilžu variantus izvēlēties?

Es sapratu, kā tas izklausīsies, bet es izvēlējos būt drosmīga un gatava uz visu, nevis drosmi un karāties vējā. Tāpēc viņa teica:

«Vai jūs uzaicinājāt mani pievienoties vakariņās vai tāpēc, lai es varētu visu pabeigt pirms pusdienām un jūs netraucētu?»

Viņš pasmaidīja – it kā viņam kaut kas būtu prātā, ja ne uzreiz, tad viņš par to domāja tieši tagad:

– Un ja nu tā ir otrā?

«Ak,» es pat biju priecīga. – Ar tīrīšanu varu pasteigties, bet mašīna ieprogrammēta uz stundu divdesmit. Tad vai nu būs jāpacieš mana klātbūtne ilgāk, vai arī pašam jāizņem galdauts no žāvētāja.

– Skaties, tu mani vienkārši iedzen stūrī. Tad izrādās, ka es aicinu jūs kopā pusdienot, jo jūs esat izslēdzis visas mierīgās iespējas.

Es pacēlu uzaci. Nē, viņš vairs nespēs mani nokaitināt! Un viņš neizskatās draudīgs, it īpaši pēc peldēšanas baseinā.

– Pats gatavosi?

– Es pats? Nē Diemžēl. Es varu izdarīt daudzas lietas, bet ne visu. Baidos, ka ēst gatavošana nav viens no maniem talantiem.

– Vai Timurs ierodas brīvdienās?

– Protams, nē. Esmu ļoti apmierināta ar pavāru. Bet nepietiek, lai viņu redzētu. Vairāk jautājumu?

Patiesībā vienkārši sāka parādīties jautājumi – es jutu, ka viņi ar mani spēlējas, bet tas mani nesatrauca, bet gan uzjautrināja.

– Tad izrādās, ka es gatavošu? Nu tā kā citu kandidātu nav. Vai arī kā tu to iedomājies?

– Labi, es tevi pierunāju, pavār. Vai jūs varat?

«Es varu,» es nenovērsu acis no viņa sejas. – Bet tā nav mana atbildība. Ne velti jūs tik rūpīgi izstrādājāt līgumu.

«Ne velti,» viņš piekrita. Un tikai viņa melnajās acīs slēpās kaut kādas briesmas, bet viņš tik ļoti pasmaidīja, ka es neviļus uzsmaidīju pretī. – Ko tad mums darīt, Karīna? Jūs uzaicinājāt mani vakariņās, un es jau piekritu.

– ES zvanīju?!

Viņš pasmējās par manu reakciju:

– Saglabājiet savu izteiksmi piemērotākiem gadījumiem. Patiesībā brīvdienās es vienkārši pasūtu ēdienu līdzi uz mājām.

Man nepatika, ka viņš atkal par mani ņirgājas, tāpēc es zem deguna nomurmināju:

– Tas ir labi. Labi, ka vismaz mēs neejam tieši uz restorānu, jo es jūs uzaicināju.

Un viņa atgriezās mācībās, viņai jāpabeidz pirmais stāvs pirms mazgāšanas beigām. Bet pēc brīža es dzirdēju balsi aiz muguras:

– Starp citu, lieliska ideja. Tiesa, mēs devāmies uz restorānu. Tūlīt, tad jūs pabeigsit.

Viņa izstiepa lūpas viltus greizā smaidā un paskatījās uz savu priekšnieku – lai viņš novērtē, ka visi viņa joki nesasniedza savu mērķi. Viņa ar pirkstu novilka viņa T-krekla apkakli:

– Ar lielu prieku, Aleksandrs Dmitrijevič. Vai tev apkārt guļ vakarkleita? Aizņemsies?

«Tu nesaproti,» viņš izskatījās negaidīti nopietns. – Tātad iesim. Tā ir visa būtība. Vai jums nav interesanti skatīties viesmīļu sejās?

Viņa tonis mani mulsināja – ja jokojat, pasmaidiet vai paminiet ar aci, lai cilvēks saprastu. Bet viņš piegāja pie manis un satvēra mani aiz elkoņa, stumjot uz izeju.

– Ļaujiet man vismaz rokas nomazgāt! Nē, tu nopietni?

– Pilnīgi noteikti!

«Viņi vienkārši nelaidīs mūs cauri!»

– Ārā ir diena! Dienas laikā viņiem tik un tā nav daudz apmeklētāju, tāpēc veiksim eksperimentu: kas viņiem svarīgāks – mūsu apģērbs vai peļņa.

– Ko viņiem vajadzētu izvēlēties? – Es izrāvos no viņa tvēriena un piegāju pie izlietnes noskalot rokas. Priekšnieks neatpalika.

– Es izvēlētos peļņu.

– Jā? – viltīgi pasmīnēju. – Bet man par tevi ir mazliet cita informācija. Jūs ne vienmēr izvēlaties peļņu.

Viņš izlieka tumšu uzaci.

– Vai jūs par mani vaicājāt? Glaimojošs. Nē, starp apģērbu un peļņu es izvēlēšos peļņu. Bet starp labu garastāvokli un peļņu… nu, jūs saprotat. Ko tieši viņi tev meloja par mani?

«Nekā īpaša,» es atcirtu, nevēlēdamies atklāt Serjožku, kurš strādāja viņa labā. – Tātad, mēs tiešām ejam uz restorānu, lai izliktos par bomžiem, vai arī jūs jokojat?