- -
- 100%
- +
Un turklāt šādai sievietei, pēc Martynkas domām, arī jābūt skaistai. Semjons īpašu nozīmi piešķīra sieviešu skaistumam. Šeit, pēc Martynkas teiktā, tika paslēpts īpašs operatīvais triks. Pieņemsim, ka viņš rīt parādīsies restorānā kopā ar neglītu dāmu. Kas tad no tā sanāks? Kas notiks, ka visi pārējie restorāna apmeklētāji uzreiz pievērsīs viņam un kundzei uzmanību un sāks domāt: kāpēc šī dāma ir tik neglīta? Kurš ved neglītas dāmas uz restorāniem? Hei, hei, vai tas nav tā, ka šis leitnants uzradās restorānā ar savu neglīto draudzeni kāda slepena nolūka dēļ? Galu galā visi zina, ka neglītas dāmas pastāv, lai veiktu noteiktus uzdevumus un uzdevumus. Un vēl – priekš kam?
Un tas ir pavisam cits jautājums, ja dāma ar Semjonu ir skaistule. Protams, šajā gadījumā visi viņai pievērsīs uzmanību, taču domās savādāk. Un tāpēc nevienam neienāktu prātā, ka tāda dāma arī dežurē. Sieviešu skaistums ir labākais un uzticamākais maskēšanās veids visās spiegošanas lietās!
Tas ir pareizi, bet kur jūs varat atrast šādu zagšanu? Un pēc iespējas īsākā laikā, jo trešdiena ir klāt, rīt! Un līdz trešdienai kundzei vēl ir jāsagatavojas, viņa ir pienācīgi jāinstruē, jo pat tad, ja viņa ir skaistākā sieviete visā Krakovā, priekšā stāvošais uzdevums ir delikāts, un nav iespējams to vienkārši uzņemties nejauši!
Un visam pārējam kundzei vispār nevajadzētu būt polietei vai vietējai iedzīvotājai, jo kas zina, ko viņi elpo, šie vietējie iedzīvotāji? Nē, te mums vajag savu dāmu, dārgā, padomju izcelsmes. Lieta, protams, nav viegla, bet, no otras puses, vai tiešām smerševītam ir vienkāršas lietas, ko darīt? Visas viņa lietas ir paaugstinātas sarežģītības pakāpes.
Meklējot partneri gaidāmajai lietai, Semjons apmeklēja slimnīcu, kā arī starp pretgaisa ložmetējiem un signalizētājiem. Un bez konkrēta rezultāta. Pēc Semjona zinošā viedokļa, viņš neatrada piemērotu kandidātu.
Viss, kā parasti šādos jautājumos, tika izlemts nejauši. Kad Semjons jau bija tuvu izmisumam, viņa uzmanību piesaistīja meiteņu bars militārajā formā, kas sēdēja uz soliņa netālu no kādas oficiālas ēkas un pie ieejas bija sargs. Viņi bija pieci, un starp viņiem bija viens… No pirmā acu uzmetiena uz viņu Semjons saprata, ka tā ir viņa meklētā laime! Vismaz spriežot pēc meitenes izskata. Viņa, protams, bija skaista meitene. Ar gaiši brūniem matiem, stingrām, jūras zaļām acīm. Un citas meitenes nemitīgi smējās un čivināja, bet šī klusēja. No kā Semjons secināja, ka viņa nav vieglprātīga pļāpātāja, bet gan nopietna un atbildīga meitene, tas ir, tieši tas, ko viņš patiesībā meklēja. Meitenei uz pleciem bija brigadiera plecu siksnas, un tas Semjonu iedvesmoja vēl vairāk: nevērtīgs cilvēks netiks paaugstināts par brigadieri.
Semjons kļuva cienīgs, iztaisnoja jostu un zobena jostu, uzstūma cepuri uz vienu pusi un piegāja pie meitenēm. Protams, viņi pamanīja jauno cirtaino leitnantu un nekavējoties uzmeta viņam viltīgas acis. Visi, izņemot to pašu meiteni virsseržanti. Viņa joprojām sēdēja uz pašas sola malas un, nepacēlusi skatienu, skatījās uz peļķi, kas klāta ar plānu ledus gabalu, kurā bija iesalusi kļavas lapa, kas bija nokļuvusi, kas zina, kur.
– Labdien, biedri leitnanta kungs! – meitenes draudzīgā korī sveicināja Semjonu. Viņus viņš nemaz nesamulsināja un, protams, pat nedomāja par vismaz kaut kādas pakļautības saglabāšanu. – No kurienes tu pie mums atnāci – tik izskatīgs un cirtains? Kāpēc tur visi ir tik skaisti? Nu, iepazīstināsim jūs! Mums nav nekas pretī!
Un meitenes kopā smējās – visas, izņemot vienu. Viņa tikai paskatījās uz Semjonu, un tas arī bija viss. Nu, viņai bija skatiens un acis! Tādas acis, ka Semjonu uzreiz pārņēma netīšas ilgas pēc dzimtenes – siltajiem piekrastes reģioniem, kur viņš nebija bijis daudzus gadus. Tā kā viņš vispirms devās aktīvajā dienestā, bet pēc tam nekavējoties devās uz karu, viņš nekad nav apmeklējis savu dzimteni. Un kas zina, vai viņš tur vēl kādreiz būs. Galu galā tas ir karš. Un karā tu vari mirt.
– Jā, tieši tā! – Semjons spēlēja kopā ar meitenēm. – Kurš no manis ir skaists? Tātad, klaidonis no tālās nomales… Bet tad visi citi mani cīņu biedri – tie, protams… Viņi ir smuki!
– Nu, iepazīstini mani! – viens čivinātājs jautri iesaucās.
«Tāpēc es atnācu,» Semjons pasmaidīja. «Bet es ievēroju, ka tu te nīkuļo bez vīrieša uzmanības.»
– Nu, mums vēl pietiek vīriešu uzmanības! – otra meitene izsmēja grimases. – Mēs vēlētos kaut ko uzticamāku. Tātad uz mūžu!
Semjons gribēja kaut ko atbildēt uz šo nepretenciozo meitenīgo joku, taču pārdomāja, jo viņam nebija laika jokiem. Trešdiena tuvojās nepielūdzami un nepielūdzami. Precīzāk, trešdienas vakarā.
«Patiesībā es droši vien nākšu pie tevis,» viņš teica, skatīdamies uz vecāko meiteni.
– Ak, ak, ak! – uzreiz ievilka vairākas jautras meitenīgas balsis. – Tātad, biedri leitnanta kungs, jūs nolēmāt uzreiz izspēlēt trumpjus! Pievērsiet uzmanību mūsu Pavlinai! Bet jūsu pūles ir veltīgas!
– Kāpēc tas tā ir? – jautāja Semjons.
– Jo mūsu Pavlina ir…
– Aizveries! – vecākā meitene, kuru viņi sauca par Pavļinu, īgni kliedza uz salauztajām jaunavām un mierīgi paskatījās uz Martynku. -Kas tu esi un ko tu gribi?
Likās, ka saruna jau no paša sākuma iegūst lietišķu formu, un Semjonam tas patika. Ar tādu meiteni kā viņa visādām pieejām nebija jēgas. Bija nepieciešams ar viņu runāt tieši un atklāti.
«Šeit,» sacīja Semjons un izvilka no krūšu kabatas sarkanu ID. – Es esmu no Smersh. Vai esat dzirdējuši šo vārdu?
– Oho! – aiz muguras šokēta iesaucās meitenes balss. – No Smersh! Nopietns puisis! Un mēs esam kā vienlīdzīgi!…
«Mums jārunā,» sacīja Semjons, pagriezies pret vecāko meiteni.
– Tieši ar mani? – viņa mierīgi jautāja, un Semjonam patika tāds mierīgums. Viņš pats bija daudzējādā ziņā nemierīgs un haotisks cilvēks, tāpēc ļoti augstu vērtēja mieru kādā citā. Piemēram, viņš cienīja savu komandieri Mazharinu galvenokārt par viņa pastāvīgo mieru.
«Jā, tieši ar tevi,» sacīja Semjons.
– Par ko? – meitene jautāja.
«Ne šeit,» Martiņoks atskatījās uz citām klusajām meitenēm. – Kaut kur malā.
Meitene klusi piecēlās un mierīgi sāka skatīties uz Semjonu.
– Kas tas par biroju? – Semjons pamāja sargam.
«Saziņa,» vecākā meitene īsi paskaidroja. – Šifrēšana un atšifrēšana.
«Es redzu,» sacīja Semjons. – Nu, iesim iekšā. Meklēsim stūrīti sarunai.
«Mums ir stingra piekļuves sistēma,» sacīja meitene. – Viņi tevi nelaidīs cauri…
– Vai viņi mani nelaidīs cauri? – Martiņoks jautri brīnījās. – Viss kārtībā, mēs tiksim cauri! Tie nav tādi cietokšņi, kas tika ieņemti!
Viņš atskatījās uz apdullinātajām meitenēm, uzsmaidīja viņām un ironiskā tonī teica:
– Pagaidām esiet klāt, skaistās meitenes! Es gribētu ar jums parunāt ilgāk, jā – bizness. Un tāpēc es novēlu jums…
Un kopā ar vecāko meiteni viņš devās uz ieeju, kur rēgojās sargs. Neskatoties uz to, ka Semjons sargam uzdāvināja identifikācijas karti ar uzrakstu Smersh – vispirms garoza, bet pēc tam atlocītā veidā – sargs nevēlējās laist Semjonu cauri.
– Es nevaru to palaist bez mana vecākā! – viņš bailīgi, bet tajā pašā laikā izlēmīgi sacīja. – Pasūti!
«Nu, tad svilpi par vecāko,» mierīgi sacīja Martiņoks.
Drīz vien parādījās drūms virsleitnants un aizdomīgi skatījās uz Martynku.
– Kurš tas? – viņš norūca. – Ko tev vajag?
Semjons klusēdams iedeva viņam savu ID. Apzinātais drūmums uzreiz pazuda no virsleitnanta sejas.
«Es jūs klausos, biedri leitnant,» viņš teica. – Vai varu tev kaut ko palīdzēt?
«Jūs varat,» sacīja Martinoks. – Ielaid mani iekšā un atrodi vietu sarunai. Ārā ir auksti. Ziema!
«Ah…» virsleitnants paskatījās uz meiteni uz sāniem.
«Ar mani,» īsi sacīja Martiņoks.
«Es redzu,» sacīja virsleitnants. – Sekojiet man.
Viņš viņus ieveda ēkā, kur skraidīja formas tērpti vīrieši. Šeit bija gan vīrieši, gan sievietes.
«Šeit,» vecākais leitnants norādīja, atverot durvis. – Te neviens tevi netraucēs. Vai jums ir nepieciešams kaut kas cits?
«Vēl nekas,» Semjons atbildēja. – Ja tev vajadzēs, es tev piezvanīšu. Katram gadījumam neejiet pārāk tālu.
«Es redzu,» sacīja virsleitnants un uzmanīgi aizvēra aiz sevis durvis.
«Visi no tevis ļoti baidās,» meitene mierīgi sacīja. «Šis virsleitnants no bailēm pat nobālēja.
– Vai tu no manis nebaidies? – jautāja Semjons.
«Nē,» meitene mierīgi atbildēja. – Kāpēc man no tevis jābaidās? Es neesmu spiegs.
Semjonam šī atbilde patika, un viņš pasmaidīja. Kopumā viņam šī meitene iepatikās arvien vairāk. Viņš pat garīgi slavēja sevi, ka pievērsa viņai uzmanību. Galu galā viņš, iespējams, to nepagrieza…
«Mums ir jārunā,» viņš teica.
– Par ko?
– Par vienu ļoti interesantu lietu. Citiem vārdiem sakot, mums ir vajadzīga jūsu palīdzība.
– Manējo? – meitene precizēja.
«Jā, tas ir tavs,» Semjons apstiprināja.
– Kam man palīdzēt? – meitene jautāja, un arī Semjonam patika šis jautājums, jo tas bija jautājums līdz punktam – bez jebkādas pieķeršanās un citām dāmu lietām.
«Mēs,» atbildēja Semjons. – Tas ir, Smerša. Un konkrēti man.
Uz to meitene vispār neko neteica, tikai ar mierīgu gaidu paskatījās uz Semjonu.
«Vispirms iepazīsimies,» sacīja Martynoks. – Es nevaru izturēt sarunu pāri galdam vai stāvēšanu priekšā. Šādas sarunas mani sarūgtina manas vienkāršības dēļ… Mani sauc Semjons.
«Pavlina,» meitene iepazīstināja ar sevi, apklusa un piebilda: «Pavlina skūpsts.» Nosauciet savu amatu?
«Nevajag,» Semjons pamāja ar roku. – Kāpēc man vajadzīga jūsu pozīcija? Man vajag ko citu… Tava palīdzība. «Jā, apsēdieties,» viņš norādīja uz vecmodīgu dīvānu, kas bija iesēdies stūrī. – Parunāsim… Ak, kādas mēbeles – es savā mūžā neko tādu neesmu redzējis! Aizjūras griezums! Neko mīkstāku par koka soliņu savā mūžā neesmu redzējis. Manas dzīves vienkāršības dēļ man nebija iespēju.
Pavlina pirmo reizi pasmaidīja – un tad tikai no lūpu malām. Šķiet, ka vienkāršība, ar kādu Martiņoks izteica savas emocijas, viņu iepriecināja. Viņa piegāja pie dīvāna un apsēdās uz tā malas. Semjons stutēja apkārt un apsēdās dīvāna otrā galā.
«Jā, palīdziet,» Semjons iesāka. – Lai palīdzētu Smeršam un man personīgi. Lūk, lieta…
Visā stāsta laikā Pavlina neteica ne vārda. Viņa vienkārši sēdēja uz dīvāna un klusi klausījās.
«Šeit,» Semjons pabeidza savu stāstu. – Tāda ir situācija. Bez jums, jūs zināt, tas nav iespējams. Nē, protams, tas ir iespējams bez jums, bet tas būs uzlaušanas darbs. Bet mēs nevaram pieļaut, ka notiek uzlaušana. Jo mēs atbaidīsim savus putnus, ja mēs nejauksim. Mums ir jābūt ticamiem. Mums var nebūt citas iespējas uzstāties.
«Es redzu,» Pavlina mierīgi sacīja. – Es vēlos uzzināt vairāk par savu lomu.
– Jā, loma patiesībā ir vienkārša – gan tava, gan mana. Es esmu dzīvespriecīgs padomju virsnieks, jūs esat mana jaunkundze. Es uzaicināju jūs uz restorānu. Parasta lieta. Sēžam, izliekamies, ka ejam, čakarējam un skatāmies. Un, tiklīdz mūsu klienti iziet no restorāna, mēs, nepamanīti, sekojam viņiem. Nepamanīti, tas ir ļoti svarīgi! Patiesībā viņiem pieķersies kāds cits mūsu cilvēks, un mēs ar tevi būsim it kā rezerves.
– Par ko? – jautāja Pavlina.
– Un tad, ka šo cilvēku var nojaust. Un, ja viņi to smaržo, viņi var mēģināt no tā atbrīvoties vai sajaukt pēdas. Tas ir, aizbēgt dažādos virzienos.
«Jā, es saprotu,» sacīja Pavlina.
«Tas ir brīnišķīgi,» atviegloti sacīja Semjons. «Pretējā gadījumā man būtu jāuzstāda gara un pamācoša runa.» Un tādas runas mani nogurdina. Tagad šeit ir lieta. Vai tu vari šaut?
– Uguns? – Pavlina pirmo reizi paskatījās uz Semjonu ar pārsteigtām acīm. – Uz kuru šaut?
«Principā,» atbildēja Semjons. – No pistoles.
– Jā es varu…
«Tas ir labi,» Semjons pasmaidīja. – Es nedomāju, ka mums būs jāšauj uz visām pusēm. Tas esmu es katram gadījumam… Nav zināms, kā viss varētu izvērsties. Tāpēc jautāju par šaušanu.
«Es saprotu,» Pavlina atbildēja.
– Un tad man ir vēl viens jautājums. Vai tev ir kleita?
– Kāda kleita? – Pavlina neizpratnē jautāja.
– Skaisti. Civils,» Semjons paskaidroja.
– Par ko?
– Tad, ja jūs dodaties uz šo sasodīto restorānu savā seržanta formastērpā, tad tas atkal būs skumjš uzlauzts. Viss būs redzams, jo vai padomju veči, pat skaistas meitenes, iet uz poļu restorāniem? Redzi, viņi nestaigā. Bet, ja tu ģērbies šikā civilkleitā, tad tā ir pavisam cita lieta! Tad mūsu serenāde būs daudz patiesāka. Viss būs vienkārši un skaidri: restorānā ieradās jautrs virsnieks un viņa kundze. Turklāt kundze ir skaista poliete, nevis Sarkanās armijas virsseržants… Pierasta lieta! Nu kā ar kleitu?
«Man nav kleitas,» Pavlina neizpratnē teica. – Kāpēc man to vajag karā?
«Nu, ir dažādi kara veidi,» filozofiski atzīmēja Semjons. – Kā redzi, reizēm vajag civilkleitu… Tātad, tu saki, tev nav šikas kleitas.
– Nē…
– Nu nav problēmu! Mēs to saņemsim! Viņi saka, ka šeit ir vienkārši elpu aizraujoši buržuāziskie veikali. Mēs iesim tur. Bizness!
– Bet…
«Iztiksim bez «bet,» Semjons pasmaidīja. – Kāds ar to sakars visādiem «bet», ja jāpadara lietas? Labāk pasaki galveno – vai piekrīti mums palīdzēt?
«Jā,» Pavlina atbildēja, tikai nedaudz vilcinoties.
– Lieliski! – Semjons uzsita sev pa ceļgalu un piecēlās no dīvāna. – Tātad, tā. Tagad mēs ar jums ejam pie jūsu priekšnieka, tur es viņam pasaku pāris interesantus vārdus, pēc kuriem mēs ejam tieši uz buržuāzisko veikalu pēc jaunām drēbēm. Un mums viss būs labi un brīnišķīgi!
«Man nav naudas jaunām lietām,» Pavlina vilcinājās.
– Nu, tās ir tādas muļķības! – Semjons nevērīgi pamāja ar roku. – Man ir nauda. Un mūsu mīļie rubļi, un Polijas zloti!
– Bet…
– «Bet» atkal? – Semjons pasmīnēja. – Mēģināsim iztikt bez šī vārda. Labāk to aizstāt ar vārdu «must».
– Vai visi Smersh ir tik bagāti, vai tikai jūs? – meitene jautāja.
– Protams, tikai es! – Semjons pasmīnēja. – Visi pārējie ir pilnīgi tukšām galvām un klaidoņi. Jā, to jūs redzēsiet paši, kad viņus satiksiet! Briesmīgs skats! Nu kur ir tavi priekšnieki? Aizved mani pie viņa, es gribu viņam pateikt dažus maigus vārdus!
* * *
Martiņoks tiešām īsā laikā vienojās ar priekšniecību – atlika vien uzrādīt personu apliecinošu dokumentu ar uzrakstu «Smersh».
«Vai jūs uz visiem laikiem aizvedīsit mūsu cīnītāju vai atvedīsit viņu atpakaļ?» – vaicāja varas iestādes.
– Un tā tas iznāks! – Semjons jautri atbildēja. «Ko darīt, ja mums viņa tik ļoti patīk, ka mēs vēlamies viņu paturēt kopā ar mums uz visiem laikiem.» Viņa ir nopietna meitene. Nu mēs arī esam nopietni. Tātad viss ir iespējams.
Uz šādiem vārdiem vadība tikai pamāja ar galvu, un ar to saruna arī beidzās.
– Pasūti! – Semjons teica Pavļinai. – Jūsu priekšniecībai nav nekas iebilstams. Tiesa, beidzot apraudājos. Viņš saka, ka mēs zaudējam tādu cīnītāju seržanta majora Pavļinas personā… aizmirsāt, kāds ir jūsu uzvārds?
– Skūpsts.
«Tas ir labs vārds,» atzinīgi sacīja Martiņoks. – Man patīk. Šāds uzvārds rada mieru. Miers, klusums un bez kara. It kā kāds kaut kur vakarā uz drupām spēlētu akordeonu.
– Ko tev liek domāt tavs paša uzvārds? – šoreiz Pavlina pasmaidīja atklātāk.
– Manējo? – Semjons nopūtās. – Domāju, ka mans uzvārds cēlies no vārda «martyn». Šis ir putns kā liela kaija. Šausmīgi kaitīgi un stulbi. Un arī ļauns. Tāpēc es negūstu nekādu prieku no sava uzvārda.
Tā, sarunādamies, viņi gāja pa pirmo Krakovas ielu, kur sastapās. Varētu teikt, ka iela bija neskarta; to gandrīz neietekmēja nesenie sprādzieni un artilērijas apšaude. Drīz viņi uzgāja lielu ēku ar lieliem stikla logiem.
«Šeit,» sacīja Martinoks, apstājoties. – Tam jābūt buržuāziskam tirdzniecības uzņēmumam. Pareizi, tā ir. Paskaties, aiz stikla pat ģērbies manekens. Nu, iesim iekšā, vai ne?
Tiklīdz viņi iegāja iekšā, pie viņiem uzreiz pieripojās mazs, plikpauriņš. Semjonam par pārsteigumu mazais cilvēciņš runāja krieviski, diezgan skaidri un pareizi.
– PAR! – mazais cilvēciņš iekliedzās tievā, spalgā balsī. – Panova, krievu virsnieki! Jūs izdarījāt pareizi, ieejot mūsu kriptā… mūsu veikalā! Visā Krakovā nav cita tāda veikala, par to varat būt droši. Ko kungi virsnieki grib no mums nopirkt? Vīriešu uzvalks? Dāmas kleita? Mums ir abi! Vislabākā kvalitāte! No Parīzes! Visu to labāko kungiem un dāmām! Jo jūs esat varoņi, un kas ar mums notiktu tagad, ja nebūtu jūs!
Pat Semjons bija nedaudz apmulsis par šādu vārdu straumi, un Pavlina bija pilnīgā neizpratnē. Tikmēr vīrietis turpināja kaut ko grabēt un pārmaiņus satvēra Semjona un Pavļinas rokas, mēģinot ievilkt tos dziļāk savā veikalā.
– Tiešām tieši no Parīzes? – gaidījis brīdi, kad cilvēciņš uz sekundi klusēja, Semjons jautāja. – Kur ir Parīze un kur tava Krakova…
«Es redzu, ka virsnieks man netic?» – cilvēciņš uzmeta aizvainotu seju. – Nu, tad virsnieks var apskatīt preces savām acīm! Un virsniece arī. Un pat pielaikot to apģērbu, kas patiks kungiem! Ko viņi saka Krievijā? Viņi neprasa naudu par skatīšanos – tā šķiet?
«Tu tik labi runā krieviski…» Martynoks atzīmēja.
– Ak, tas ir atsevišķs un, ļaujiet man pastāstīt, skumjš stāsts! – mazais cilvēciņš pamāja ar roku, norādot, ka par šo tēmu tagad runāt nevēlas. – Tātad, ko jūs vēlētos iegādāties? Kaut kas priekš sevis? Dāmai?
«Dāmai,» Semjons neviļus pasmaidīja. – Kāda skaista kleita, tad mētelis vai lietusmētelis… nu, lai būtu silti, un tad…
Semjons apklusa un uzmeta kritisku skatienu Pavlinai, kas klusi stāvēja viņam blakus. Viņa bija ģērbusies visās kareivja drēbēs – garā mētelī, novalkāta cepure ar ausu aizbāžņiem, kājās viņai bija zābaki – lai arī ne brezents, bet hromēts, tomēr šāds tērps, pēc Semjona domām, izskatījās ļoti bēdīgi. Un – nav nozīmes, ņemot vērā uzdevumu, kas Pavļinai bija jāizpilda.
«Un arī,» Martynoks atkārtoja, «dāmai vajag skaistas kurpes.» Un arī skaista galvassega. Un kaut kas tamlīdzīgs… – te Semjons neatrada īsto vārdu un tikai pārbrauca ar roku pa seju, parādot, ka bez visa pārējā viņam nepieciešama arī kosmētika.
– Ak, es saprotu virsnieka kungs! – mazais cilvēciņš entuziastiski iesaucās. «Un es saprotu arī virsnieku!» Karš beidzas, un dāma vēlas būt skaista!
«Tas ir,» Martiņoks apstiprināja. – Tātad, vai jums ir tāds sortiments?
– Krievu virsnieku kungiem – ir viss, ko kungi vēlas! – mazais cilvēciņš grabēja. – Kā mēs varam kaut ko liegt saviem aizstāvjiem un atbrīvotājiem! Jadzia! – viņš kliedza kaut kur dziļāk veikalā. – Kur tu esi? Tad pie mums ieradās krievu virsnieki!
Meitene uzreiz ieradās uz zvanu.
«Jadviga, mana meita un mana asistente,» mazais vīrietis iepazīstināja meiteni. – Jadzia, šī dāma vēlas skaisti ģērbties. Ņem viņu līdzi un dari visu pareizi. Kungs, virsniek, jums būs jāgaida. Ko darīt – sievietes skaistumam nepieciešama pacietība! Vai varbūt virsnieks kungs arī vēlas nopirkt sev…
«Viņš negrib,» Semjons pārtrauca mazo cilvēku. – Mēs saģērbsim dāmas.
– Ak, es tevi saprotu! – cilvēciņš uzreiz piekrita. – Visam savs laiks!
«Ej un izmēģiniet to,» Semjons čukstēja Pavlinai.
Bet Pavlina stāvēja un turpināja stāvēt.
– Priekš kam tas viss? – viņa čukstēja pretī.
«Tāpēc, ka tas ir karš,» atbildot čukstēja Semjons.
Pavlina nopūtās un šaubīdamies paspēra pēc klusējušās Jadvigas.
…Pavlina parādījās apmēram pēc pusstundas. Semjons paskatījās uz viņu, un viņa lūpas neviļus nodrebēja. Jo tā nebija Pavlina, bet kāds cits. Viņa priekšā stāvēja kalsna, lielām acīm, gaišmataina meitene un no apmulsuma nezināja, kur likt rokas. Viņai bija ģērbusies civilkleita gaiši zilā krāsā, galvā bija tādas pašas krāsas pūkaina berete, kājās – gaiši un eleganti ziemas zābaki, bet pāri rokai bija viegls mētelis ar kažokādas oderi. Un tas viss vienkārši apbrīnojami piestāvēja Pavlinai, padarot viņu neatpazīstamu.
«Izrādās, ka viņa ir tik skaista…» Semjons neviļus nodomāja. «Vai ir iespējams cīnīties, kad tu esi tik skaista?…» Un Semjons nevarēja iedomāties neko citu; tagad viņu piepildīja nevis domas, bet jūtas un emocijas. Bet veikala īpašnieks, ieraugot pārveidoto Pavlinu, bija vienkārši sajūsmā.
– Ak, kāda skaista dāma! – viņš augstā balsī čivināja. – Ko tu domā – skaistas civildrēbes! Kā tas maina cilvēku, it īpaši, ja šis cilvēks ir jauna skaista dāma! Domāju, ka virsnieks man piekritīs! Vai tu man piekrīti? – viņš paskatījās uz Martinoku.
– Kas? – Semjons pamodās. – Ak, nu jā… Skaistas civildrēbes… Protams…
«Šeit…» Pavlina vilcinoties sacīja.
– Cik es tev esmu parādā? – Semjons jautāja veikala īpašniekam. Turklāt viņš to jautāja ar pūlēm, jo tagad ne ar vienu negribēja runāt, bet gan gribēja aplūkot pārveidoto Pāvu. Skaties un skaties, nenolaižot acis un nesakot nevienu vārdu, jo tagad visi vārdi pasaulē bija lieki.
– Ak, šādu apģērbu cena ir ievērojama! – mazais cilvēciņš iesaucās. «Jo jūs paši redzat, kas tas par skaistumu un kā jaunā dāma ir pārvērtusies šādās drēbēs!» Bet krievu virsnieku kungiem un tik skaistai dāmai esmu gatavs uztaisīt atlaidi. Liela atlaide! Piekrītu pārdot visu par puscenu!
«Tātad jūs kaulēsities,» Martiņoks neticīgi pasmīnēja.
– Ak, nesaki man tādus vārdus! – veikala īpašnieks protestēja. – Jo ne visu šajā pasaulē mēra naudā. Vai virsnieks man piekrīt? Varu pieņemt maksājumus gan zlotos, gan padomju rubļos. Kā džentlmenis virsnieks vēlas.
Patiesībā Semjons prata kaulēties, jo no bērnības viņam bija jānopelna sev santīms un viņš zināja tā vērtību. Bet tagad tā nebija. Tagad viņa priekšā stāvēja gandrīz nepazīstama meitene, vārdā Pavlina, un kautrīgi grozījās no kājas uz kāju. Skaistākā meitene pasaulē – Semjons par to bija nesatricināmi pārliecināts. Tāpēc viņš izklaidīgi ieķērās kabatā un izvilka, neskaitot, sauju saburzītu banknošu. Šķiet, te bija sajaukti rubļi un zloti. Un viņš tos iedzina veikala īpašnieka rokās.
– Barzo Zenku! – saimnieks ar prieku pat pārgāja uz poļu valodu. Šķiet, ka Semjons izklaidīgi iedeva īpašniekam daudz vairāk naudas, nekā pirkumi bija vērti. «Pani vēlas iziet no veikala jaunās drēbēs vai varbūt viņa vēlas pārģērbties?» Ja viņa gribēs pārģērbties, tad Jadviga smuki sapakos visus pirkumus!
«Pani vēlas pārģērbties,» sacīja Semjons.
– Ak, es saprotu! – veikala īpašnieks uzreiz piekrita. – Karš vēl nav beidzies, un kundze ir krievu virsniece. Jadzia, palīdzi kundzei.
Pavlina atkal devās aiz ekrāna un drīz iznāca ārā, tērpusies savā vecajā karavīra formā. Viņa nesa rokās vairākas skaistas kastes.
«Jā, karš!..» nopūtās veikala īpašnieks. – Karam ir sava seja, un tā ir ļoti šausmīga seja! Es domāju, ka virsnieks saprot, ko es gribēju pateikt.
Šoreiz veikala īpašnieka vārdi izklausījās skumji un tāpēc sirsnīgi.
* * *
Viņi klusēdami devās atpakaļ. Pavlina klusēja, Semjons klusēja. Katram no viņiem bija savs iemesls klusēt. Pavlina klusēja, jo viņai nekad nebija nācies ne tikai valkāt, bet pat pielaikot tik skaistus tērpus. Turklāt tos nopirka nevis viņa, bet gan viņai pilnīgi nepazīstams jaunietis. Protams, viņa saprata, ka tas ir vajadzīgs, ka šie tērpi būtībā nav nekādi tērpi, bet kaut kas līdzīgs skatuves kostīmam, un ka rīt, pārģērbusies, viņa dosies ar šo jaunekli uz restorānu un pa lielam. tas nebūtu restorāns, bet kaut kāda skatuves līdzība, kur viņa spēlēs sev uzticēto lomu skatītāju priekšā, kurus viņa varbūt pat neredzēs, bet vienalga – šie skatītāji būs klāt, un viņi kopā ar Pavļinas uzstāšanos noskatīsies. naida pilnas acis, jo tie nebūs paši skatītāji – tie būs ienaidnieki. Pavlina to visu lieliski saprata, taču viņas apmulsums nepārgāja.
Bet kāpēc Semjons klusēja, bija grūtāk saprast. Kopumā viņš pats nesaprata sava klusēšanas iemeslus. Viņš tikai gāja un klusēja, un viņa acu priekšā stāvēja tieva, apmulsusi meitene ar milzīgām zilām acīm, tērpusies kleitā un beretē, kas viņu padarīja par pašu pirmo skaistuli pasaulē.
«Es to visu nekad neesmu lietojusi…» Pavlina bija pirmā, kas ierunājās un pakratīja kastīti, kurā, šķiet, bija visādas smaržas. «Es pat nezinu, kā pareizi uzklāt kosmētiku.»
– Viss kārtībā, mani draugi tevi iemācīs! – Semjons atbildēja. Viņš priecājās, ka Pavļina vismaz par kaut ko runāja. – Viņi ir tik dzīvīgi!
– Ak, viņi iemācīs! – Pavlina pasmīnēja, apklusa un piebilda: – Un cik viņi būs skaudīgi!
«Nekas,» Semjons pasmīnēja. – Tā ir laba skaudība. Ļaujiet viņiem apskaust. Skaistumu apskaust nav grēks.
– Ko ar to visu darīt, kad izrāde beidzas? – jautāja Pavlina.
«Ko vien vēlaties,» Semjons paraustīja plecus.
«Tā tas ir,» meitene paskatījās uz viņu. «Un tad es to visu atdošu meitenēm.» Viņi būs laimīgi!
Semjonam šie vārdi tik ļoti nepatika, ka viņš pat apstājās.
– Kāpēc meitenes? – viņš jautāja. «Vai tev pašam tas nebūs vajadzīgs?»