- -
- 100%
- +
Prologs
1945. gada sākumā Polijas teritorijā ienāca Sarkanā armija. Sākās Polijas pilsētu un ciemu atbrīvošana no fašistiskajiem okupantiem. Soli pa solim padomju karaspēks virzījās uz Polijas rietumu robežu un attiecīgi līdz Vācijas austrumu robežai.
Kopā ar parastajām kaujas vienībām Smersh arī virzījās tajā pašā virzienā. Smerševiešiem bija savs īpašs uzdevums – apzināt un atmaskot fašistu spiegus un diversantus, kas palika Polijas noplicinātajās pilsētās un mocītajos ciemos pēc tam, kad vācieši no turienes aizbrauca.
Un viņu, spiegu un diversantu, bija diezgan daudz, kas palika atbrīvotās Polijas teritorijā. Nacisti skaitīja un cerēja, ka viņi nepamet Poliju uz visiem laikiem, ka agri vai vēlu viņi šeit atgriezīsies, un tāpēc viņiem šeit bija vajadzīgas viņu acis un ausis, viņu plašais aģentu tīkls, viņu diversanti, teroristi un slepkavas un visu veidu sējēji. naidīgas baumas.
Smersh bija jācīnās pret visu šo sabiedrību. Arī viņš cīnījās ne mazāk brutālā karā kā kaujas frontes līnijā. Tiesa, Smeršs karu veica pēc īpašiem noteikumiem. Tas bija neredzams karš, bija maz šāvienu, tikpat kā nebija uzbrukumu – jo šajā karā nebija skaidri noteiktas frontes līnijas. Šeit visur bija fronte, no visām pusēm. Neredzams, nedzirdams, bet tas padarīja viņu vēl bīstamāku.
Jā, jā, bīstamāk. Priekšējā līnijā tur viss ir skaidrs un precīzi. Šeit jūs esat un jūsu biedri, un tur ir ienaidnieks. Smerševītiem nebija acīmredzama redzama ienaidnieka. Viņiem principā katrs varētu būt gan ienaidnieks, gan draugs.
Situāciju vēl vairāk sarežģīja tas, ka tā bija Polija. Lai ko arī teiktu, tā ir sveša zeme. Un arī cilvēki šeit bija svešinieki. Labi vai slikti – bet svešinieki. Bet jūs nezināt, ko sagaidīt no svešinieka. Vai viņš tev palīdzēs vai nē, vai viņš vienaldzīgi paies garām vai zagšus iedurs tev mugurā… Viss varēja notikt uz kāda cita zemes. Tāpēc lielākoties nācās paļauties tikai uz sevi. Par sevi – un pat par palīdzību biedram, kurš ir jums blakus.
Smerševieši netika apvienoti tradicionālās kaujas vienībās – vados, rotās, bataljonos utt. Lielākoties viņi darbojās mazās grupās. Tam bija sava nozīme un iemesls. Labāk uzbrukt vados un bataljonos, bet slēptu spiegu labāk identificēt nelielā grupā. Tādi bija šī neredzamā, nemanāmā, bet tajā pašā laikā ļoti reālā kara noteikumi.
1. nodaļa
Smersh specgrupa ienāca atbrīvotajā Krakovā kopā ar Sarkanās armijas aizmugures vienībām. Grupā bija tikai trīs cilvēki: vecākā grupa – kapteinis Aleksejs Mazharins un divi viņa padotie – leitnanti Kirils Černihs un Semjons Martiņoks.
Vēl nesen grupā bija pieci cilvēki. Bet divi no viņiem – Ignats Čauss un jaunākais leitnants Prohors Zarečņevs – bija ārpus darbības. Ignats Čauss nomira, un Prohors Zarečņevs nokļuva slimnīcā ar nopietnu brūci. Tā tas notika, un otrajā dienā pēc tam, kad padomju karaspēks spēra kāju Polijas zemē.
Viena poļu ciema zemnieki Sarkanajai armijai stāstīja, ka viņu ciemā slēpjas aizdomīgi cilvēki. Pēc ciema iedzīvotāju domām, šie cilvēki bija ģērbušies vācu formās, un viņu ieroči bija vācu, bet tajā pašā laikā viņi nerunāja vāciski, bet it kā runāja krieviski. Ciema iedzīvotāji apgalvoja, ka kopumā tādi bijuši trīs. Nu, varbūt četras… Pa dienu šie dīvainie cilvēki bezgalīgi sēdēja kādā pamestā šķūnī, un pa nakti iznāca no tās, lūrēja pa ciematu, iegāja mājās ar ieročiem, prasīja no iedzīvotājiem pārtiku un arī mēness spīdumu.
Un viss būtu kārtībā, pacietīgie poļu zemnieki būtu pacietuši šos nevēlamos viesus un, visticamāk, nebūtu ziņojuši par tiem padomju karavīriem, taču notika neatgriezeniska nelaime. Kādu nakti šie aizdomīgie cilvēki nošāva vienu no ciema iedzīvotājiem. Kā parasti, viņi iegāja viņa mājā, un tad… Un kas zina, kas notika tālāk? Viņiem noteikti bija strīds. Var jau būt, ka saimnieks nav vēlējies ar tiem dalīt savus pieticīgos maizes un kartupeļu krājumus, vai varbūt pat mēģināja neļaut tiem iekļūt mājā… Un tad citplanētieši saimnieku nošāva. Saimniekam līdzi bija sieva un pieaugušā meita, taču nez kāpēc šie briesmīgie cilvēki viņus neaiztika.
Pēc šī incidenta viss ciems bija satraukts. Tas ir saprotams, jo, ja šie cilvēki nošāva vienu ciema iedzīvotāju, tad kur ir garantija, ka nākamajā naktī viņi nenošaus kādu citu? Un ciema iedzīvotāji, savā starpā apspriedušies, aprīkoja gājējus uz šī brīža vienīgo reālo spēku – Sarkano armiju. Viņi saka: nāc un sargā mūs. Atbrīvojiet ciematu no šiem briesmīgajiem cilvēkiem, lai arī kas viņi būtu.
Visi nepabeigtie ļaunie gari, kas bija iesakņojušies aizmugurē, bija daļa no Smersh. Tieši SMerševiešiem bija jātiek galā ar tādu publiku. Ciema staigātāji tika nosūtīti pie Alekseja Mazharina.
Mazharins nezināja poļu valodu, un gājēji (tādi bija trīs) nezināja krievu valodu. Bet tomēr viņiem izdevās vienam otru saprast. Sarežģītā saruna ilga stundu, un rezultātā Mašarins vairāk vai mazāk saprata situāciju.
Tā tas bija, cik viņš saprata. Vēl nesen ciemā atradās neliels vācu garnizons – kaut kas līdzīgs artilērijas vienībai ar trim lielgabaliem. Kopā ar vāciešiem bija vēl daži cilvēki – kādi desmit vai varbūt piecpadsmit. Nē, viņi nebija vācieši, jo viņi nerunāja vāciski, un viņi arī neuzvedās kā vāciski. Ļoti iespējams, ka šie cilvēki bija krievi, lai gan bija ģērbušies vācu formās. Kāpēc ciema iedzīvotāji uzskatīja, ka šie cilvēki ir krievi? Bet tāpēc, ka viņi lamāja krievu valodā. Ak, krievu lāstus nevar sajaukt ar citiem lāstiem!
Nu, tad tieši pirms Sarkanās armijas ierašanās vācieši, paņēmuši ieročus, pameta ciematu. Un kopā ar vāciešiem aizgāja arī šie cilvēki, kas nebija vācieši. Bet, kā izrādījās, ne visi. Palika trīs vai četri. Un kāpēc viņi palika – kas zina? Un tā viņi nogalināja vienu no ciema iedzīvotājiem.
Noklausījies staigātājus, Mašarins nekavējoties tikās ar saviem nedaudzajiem padotajiem. Bija nepieciešams pārrunāt situāciju un izlemt, kā rīkoties.
«Visticamāk, tie ir vlasovieši,» ierosināja Ignats Čauss. – Tas ir vispārzināms fakts… Viņi nav īpaši gatavi skraidīties kopā ar vāciešiem. Daži paliek. Viņi cenšas iegūt padomju dokumentus un nodot tos kā savējos. Pavisam nesen mēs runājām ar šiem puišiem. Netālu no Brestas, ja atceraties…
«Mēs atceramies,» Kirils Černihs atbildēja par visiem. – Kā var aizmirst? Viņi bija dusmīgi puiši, spītīgi. Viņi atvairīja līdz pēdējai minūtei. Viņi mēģināja mums nākt virsū ar nažiem.
«Tās ir vienādas,» sacīja Ignats Čauss. – Es tev saku tieši! Zeme zem neliešu kājām aizdegās! Viņi meklē veidus, kā izdzīvot. Kharchishki tiek savākti braucienam. Viņi to paņems un turpinās. Pareizāk sakot, atpakaļ. Uz bijušo dzimteni. Tur ir vieglāk apmaldīties.
«Tāpēc mums tie ir jālikvidē,» sacīja Prohors Zarečņevs. «Mēs tajā pašā vakarā dosimies uz to ciematu un… Tur ir tikai trīs vai četri no viņiem.» Mēs tiksim galā.
– Ja viņu ir vairāk? – Mašarins šaubījās. «Sakiet, trīs vai četri naktī klīst pa ciematu, bet pārējie gaida viņus šķūnī?.. Kā mēs nevaram nepareizi aprēķināt?»
– Ak nē! – Kirils Černihs nepiekrita. «Ja ciematā viņu būtu vairāk, viņi par to zinātu!» Vai ciematā var kaut ko paslēpt? Par visiem tur viss ir zināms. Un nav svarīgi, vai ciems ir poļu, krievu vai kas cits. Es zinu, par ko runāju – pats esmu ciema iedzīvotājs.
«Saprātīgi,» Mašarins pasmīnēja. «Nu, mēs neprasīsim pastiprinājumu.» Mēs paši ar to varam tikt galā. Ne pirmo reizi.
Nākamajā naktī pieci smerševieši kopā ar trim gājējiem devās uz ciematu.
– Tur tas ir, viņu šķūnis! – gājēji bailīgi norādīja uz tupu ēku, kas satumst aiz ciema nomalēm.
«Es redzu,» sacīja Mašarins. – Nu paldies. Tagad ej prom no šejienes! Nāc dzīvot!
Ciema iedzīvotājiem tas nebija jāatkārto, viņi visu lieliski saprata pirmajā reizē, kaut arī Mašarins runāja krieviski. Staigātāji unisonā noelsās un pazuda tumsā.
Smerševieši klusi un nemanīti pielīda pie šķūņa. Kūtī nebija skaņas, nebija redzamas gaismas un pat nebija dūmu smakas. Tas ir, nebija manāmas cilvēka klātbūtnes.
– Vai ciema iedzīvotāji mūs maldināja, vai kā? – Čauss neizpratnē nočukstēja.
– Vai varbūt viņi vienkārši aizgāja? – Černihs teica tādā pašā čukstā. – Es runāju par vlasoviešiem… Teiksim, uz ciemu. Vai uz labu…
– Klausieties, komandieri! – Semjons Martiņoks iešņukstēja Mašarina ausī. – Ļaujiet man pieiet tuvāk un izlūkot.
«Nāc,» sacīja Mašarins.
«Jā,» sacīja Martinoks.
Un viņš tūdaļ nemanāmi un klusi pazuda tumsā. Drīz viņš atgriezās un tikpat klusi un nemanāmi, it kā būtu izaudzis no zemes.
– Viņi nekur negāja! – Martinoks čukstēja. – Ir infekcijas. Vismaz viens. Viņš elpo… Nu, ja tas tā ir, tad pārējie ir kaut kur tuvumā. Es domāju, ka jā, kormorāni saņem savu dienišķo maizi…
Martiņoks bija no Odesas, un viņam patika sarunā ieviest kādu konkrētu Odesas vārdu vai pat veselu frāzi.
– Mēs gaidam! – pavēlēja Mašarins.
Ilgi negaidījām – kādu pusstundu. Drīz vien tumsā bija dzirdami vairāku cilvēku soļi, kam sekoja elpošana un dažas citas skaņas.
– Jā! – Mazharins aizsmacis sacīja, kad skaņas un elpošana kļuva pavisam tuvu. Vārds «jā» šajā gadījumā nozīmēja komandu «uguns».
Fotografēšana piķa tumsā nav viegls uzdevums, pat ja šajā jautājumā esat pieredzējis cilvēks. Kur ir ienaidnieks, kur ir mūsu draugs? Pēc pirmajiem sprādzieniem divi vai trīs ķermeņi – tas bija skaidrs pēc raksturīgajām skaņām – nokrita zemē. Kāds – tas atkal bija skaidrs no skaņām – ar galvu ieskrēja šķūnī un aizcirta aiz sevis smagās durvis, kuras čīkstēja ar neietaukotām eņģēm, un šī čīkstēšana bija skaļāka par visiem šāvieniem. Tūlīt no šķūņa atskanēja šāvieni – tie šaudījās no ložmetēja un šautenes. Ja tā, tad šāvēji bija vismaz divi. Lai gan nebija skaidrs, no kurienes viņi šauj – caur sienām vai no kādām plaisām vai logiem.
– Klausieties, komandieri! – Semjons Martiņoks kliedza (runāšanai čukstus tagad vairs nebija jēgas). – Man nepatīk šī nakts serenāde! Ļaujiet man sist viņiem ar granātām! Es pieiešu tuvāk, atradīšu kādu plaisu un…
– Ejam! – Mašarins piekrita. – Bet ne vienatnē, bet kopā. Mums ir vajadzīgs kāds cits, lai nodrošinātu uzticamību.
– Es! – Ignāts Čauss izkrita kaut kur no tumsas.
«Labi,» sacīja Mašarins.
«Pagaidām beidziet šaut,» sacīja Martynoks. – Un ko labu, piekabiniet Dieva kalpus Ignātu un Semjonu…
Smerševieši pārtrauca šaut, bet turpināja šaut no šķūņa. Tiesa, ne bieži – ar retiem atsevišķiem kadriem un īsiem uzrāvieniem. Viņi droši vien taupīja patronas vai vienkārši nezināja, kādā veidā šaut. Un tas bija labi: fakts, ka ienaidnieks izšāva retus šāvienus, un tas, ka viņš bija dezorientēts. Šādā situācijā piezagties pie šķūņa, atrast tajā logu vai kādu citu plaisu un iemest tur granātu ir daudz vieglāk. Nekas, visam vajadzētu izdoties. Viss būs labi, jo tā nav pirmā reize.
Drīz vien kaut kur šķūņa dziļumā atskanēja blāvs sprādziens – tas bija Martynoks vai varbūt Čauss, kurš meta granātas. No šķūņa atskanēja apslāpēts kliedziens, kam sekoja ložmetējs, kas šāva ilgā, gandrīz nebeidzamā rāvienā. Atskanēja vēl viens granātas sprādziens, un viss apklusa. No šķūņa vairs nebija dzirdami šāvieni.
– Apgulieties visi! – Mazharins pavēlēja Zarečņevam un Černiham. – Mēs gaidam!
– Komandieris! – Zarečņevs ievaidējās no tumsas, un šajā vaidēšanā bija kaut kas tāds, kas lika Mašarinam ar galvu steigties virzienā, no kurienes nāca stenēšana.
Prohors Zarečņevs gulēja uz sāniem, saliektas kājas.
– Kas? – Mašarins jautāja, lai gan šim jautājumam nebija jēgas, jo viss jau bija skaidrs.
«Tas mani aizrāva,» Zarečņevs teica caur sakostiem zobiem. – Tas man trāpīja sānā. Šķiet, ka divreiz…
«Ak, jūs!…» Mazharins īgni sacīja, taustīdamies pār Zarečņeva ķermeni. – Esiet pacietīgs, es vienkārši… Vienkārši…
Zarečņevs bija ģērbies polsterētā jakā, zem polsterētās jakas bija tunika, bet zem tunikas – apakškrekls. Tā ir sarežģīta lieta! Mēģiniet šādi, ar tik daudzām drēbēm un pat piķa tumsā, lai noteiktu, kur ir brūce un vai tā ir viena vai, iespējams, vairākas no tām! Turklāt mēģiniet noteikt, cik smagi tie ir. Tagad būtu ugunsgrēks, bet jūs nevarat iekurt uguni – ja nu kāds izšauj uguni no šķūņa!
– Kas tev te ir? – ripināja līdz Mazharin un Zarechnev Chernykh.
«Tas viņam trāpīja,» Maharins atbildēja caur sakostiem zobiem.
«Ļaujiet man palīdzēt,» sacīja Černihs. – Divi cilvēki ir parocīgāki.
– Uzmanies šķūnī! – teica Mašarins. – Nekad nevar zināt… es kaut kā pati…
No tumsas atskanēja īsa nopūta, un Mazharina priekšā parādījās Semjons Martiņoks.
– Te nu es esmu! – viņš teica un apstājās. – Vai kāds bija saskrāpēts?
«Viņš,» Mazharins norādīja uz Zarečņevu, lai gan tumsā nebija redzams, uz kuru tieši viņš norāda.
– Spēcīgi? – Martiņoks jautāja.
– Velns zina! – atbildēja Mašarins. – Ir tumšs, jūs neko nevarat redzēt… Kur ir Ignats?
«Ko es nezinu, to es nezinu,» atbildēja Martynoks. – Es biju tuvumā. Viņš pat iemeta granātu kādā spraugā. Bet es nezinu, kur viņš ir tagad. Nekas, tas parādīsies.
Martīna balss bija jautra, bet tajā pašā laikā tajā bija satraucoša nenoteiktība.
– Un tās, kas atrodas šķūnī? – jautāja Mašarins.
«Nu, ar tiem, manuprāt, viss ir skaidrs,» atbildēja Martynok. – Tie ir cepti, lēti vilki. Kurš var izdzīvot trīs granātas? Un pārējie divi dziedāja savu serenādi…
– Kurus divus? – Mašarins nesaprata.
«Tumsā es sastapu divus cilvēkus,» paskaidroja Martynoks. – Viņi gulēja blakus nezālēs, netālu no ieejas šķūnī. Viens ir gatavs, otrs ir ievainots. Viņš mētājās un grozījās, vaidēja un zvērēja. Krievu valodā, zini… Nu es viņu nomierināju… Ar nazi. Nazis ir ļoti nomierinošs. Manuprāt, bija četri. Vlasovieši, kā teica.
Viņš apstājās, klausīdamies tumsā.
– Bet kur ir mūsu Ignāts? – viņš jautāja. – Man nepatīk šī partitūra… Klausieties, komandieri! Es dodos izmeklēt! Pareizāk sakot, es paslīdēju. Ja nu viņš, Ignats arī… Tajā pašā laikā es iemetu šķūnī vēl vienu granātu. Lai pārliecinātos.
«Esiet uzmanīgs tur ārā,» sacīja Maharins.
– Kāpēc ne! – Mārtiņa balsī skanēja ironija. «Esi uzmanīga, meita,» sacīja māte, sūtot savu Sonečku uz randiņu ar jūrnieku. Jo šie jūrnieki ir tādi palaidņi! «Es noteikti darīšu,» atbildēja Sonečka…
Ar šiem vārdiem Martinoks pazuda tumsā. Un Mašarins sāka uzmanīgi, pieskaroties, atpogāt ievainoto Zarečņevu, vispirms savu polsterēto jaku, tad tuniku. Viņam vajadzēja būt pārliecinātam, lai tiktu pie brūcēm un tās pārsietu. Černihs atradās netālu, viņš gulēja uz zemes, klausījās un skatījās tumsā.
Kādu brīdi bija kluss, tad uzsprāga granāta. Pēc sprādziena nebija atskanējuši šāvieni vai citas skaņas. Drīz no tumsas atskanēja smaga, aizsmakusi elpošana. Černihs gatavojās šaut, un arī Mašarins.
«Tie esam mēs,» no tumsas atskanēja Mārtinkas balss. – Precīzāk, es… Palīdziet – citādi mūsu Ignāts bija bargs puisis…
Noliecies, Černihs piegāja pie Martiņkas un nometās ceļos.
«Jā,» sacīja Martinoks. – Tu pareizi saprati. Ignats Chaus bija tur, un Ignat Chaus vairs nebija… Netālu no tās šķūnīša es viņu satiku. Ignat, es saku, ka tu šeit guļi kā jūlija pludmalē? Celies augšā, es saku, un iesim pie mūsu cilvēkiem. Tā nu mēs nonācām pie savējiem… Šķiet – ar Ignatu, bet, ja paskatās, tad bez viņa. Tāda izvērtās serenāde…
Viņš apklusa. Arī pārējie klusēja, jo nebija ko teikt. Šeit viss bija skaidrs un saprotams: Ignat Chaus bija, un Ignat Chaus vairs nebija. Tāpēc vārdi šeit bija lieki.
«Un ar tiem, kas atrodas kūtī, tas arī viss,» sacīja Martynoks. «Mēs esam iestrēguši, jūs, kormorāni… Vārdu sakot, mēs paveicām savu uzdevumu.»
Un tā sanāca, ka pieci smerševieši devās misijā, bet trīs atgriezās. Ignats Čauss nomira, un Prohors Zarečņevs ilgu laiku pavadīja slimnīcā. Varbūt pat līdz pašai uzvarai. Vajadzēja nokomplektēt grupu, bet tā ir delikāta lieta. Šeit jūs nepaņemsit pirmo, ar kuru saskaraties. Šeit vajag paskatīties uz cilvēku no visām pusēm, ieklausīties, pat nošņaukt. Un tikai tad izlem, vai viņš ir piemērots vai neder dienestam Smersh. Smersh grupas nokomplektēšana prasīs ilgu laiku.
2. nodaļa
Izrādās, ka šis polis prata runāt krieviski. Neteiktu, ka bija labi, bet kopumā tas bija saprotami. Un daudzi poļu vārdi bija arī diezgan saprotami krievu ausij. Labi, ja tas tā ir. Ja jūs saprotat savu sarunu biedru un jūsu sarunu biedrs saprot jūs, tad jūs ātrāk sapratīsit, kas jums nepieciešams viens no otra.
Lai gan Aleksejam Mašarinam, Kirilam Černiham un Semjonam Martiņko no poļa neko nevajadzēja. Gluži otrādi, šim polim no viņiem kaut ko vajadzēja. Pareizāk sakot, ne konkrēti no Mašarinas, Černihas un Martiņokas, bet, šķiet, no visas Sarkanās armijas. No rīta pie Mazharina ieradās pulka izlūkošanas priekšnieks pulkvežleitnants Rezunovs un teica:
– Tad pie mums pienāca kāds polis. Viņš saka, ka ir no šejienes, no Krakovas. Viņš saka, ka vēlas nodot dažas svarīgas ziņas. Tāpat kā par spiegiem…
– Kādi spiegi? – Mašarins nesaprata.
«Vācu valoda, kas vēl,» sacīja Rezunovs. – Nu, tā kā spiegi ir jūsu specialitāte, es domāju, ka būtu pareizi, ja es jums šo poli nodotu, tā teikt, roku rokā. Vispār nāc un paņem. Viņš ir šeit ar mani. Varbūt viņš patiešām vēlas pateikt kaut ko vērtīgu…
Mazharins nosūtīja Semjonu Martynku pie Rezunova, un viņš atveda noslēpumaino poli. Un tagad viņi sēdēja viens otram pretī un skatījās viens otrā. Polis kļūst par smerševitu, trīs smerševieši kļūst par poli. Polis bija jauns, apmēram divdesmit piecus gadus vecs, ar patīkamu, inteliģentu seju un atvērtu skatienu.
– Kāds ir tavs vārds? – Mašarins jautāja polim.
«Jan Kitsak,» atbildēja polis.
– Tu esi no šejienes? – jautāja Mašarins.
«Jā, Krakova,» atbildēja polis. «Visa mana…» viņš apstājās, meklēdams īsto vārdu, «mana māte un mans tetovējums, mans tēvocis un vecmāmiņa – viņi visi ir no Krakovas.»
«Krakova ir laba pilsēta,» sacīja Mašarins. – Nu, tas ir pa pusei iznīcināts, bet joprojām ir skaists.
– O jā! – polis piekrita. – Laba vieta… Un būs vēl skaistāk, jo viņu šeit vairs nav. Ņemcevs.
– Kā tu zini krievu valodu? – Martiņoks jautāja.
– Ak, es nezinu tavu valodu labi! – Jans Kitsaks pamāja ar roku. – Tik maz. Uzzināju… Pirms kara Krakovā dzīvoja krievi. Viņi aizbēga… aizbēga no padomju varas un apmetās Krakovā. Es tusējos ar viņiem… biju draugi. Un viņi man iemācīja valodu.
Polis apklusa un ar zināmām bailēm sāka skatīties uz smerševiešiem, it kā prātodams, vai viņš nav izpļāpājis kaut ko nevajadzīgu.
– Vai jūs gribējāt mums kaut ko pastāstīt? – Mašarins smaidot jautāja.
«Es gribēju,» pamāja polis. – Tev vai nē, es nezinu. Nav svarīgi. Tātad jūs man jautājat, tas nozīmē, ka jūs jautājat.
«Mēs klausāmies,» sacīja Maharins.
– Sākumā gribēju jautāt… jautāt: kas jūs esat, kungi virsnieki?
«Mēs esam Smersh,» atbildēja Maharins. – Nozīmē «nāve spiegiem». Mēs ķeram vācu spiegus un tos, kas viņiem palīdz.
«Tas ir labi,» Jans Kitsaks pamāja. «Tāpēc, ka es gribēju tev pateikt…» viņš uz brīdi apklusa, apkopojot savas domas. – Es gribēju jums pastāstīt par spiegiem. Par vācu spiegiem tepat Krakovā. Precīzāk, par vienu dāmu… vienu sievieti. Es nezinu – varbūt viņa nav spiegs, bet tikai vācu prostitūta. Ziniet, vāciešu laikā tādu bija daudz. Tie, kuri bija jaunāki un skaistāki, bija pie virsniekiem, citi ar karavīriem. Es negribu viņus tiesāt… Es gribu runāt par kaut ko citu. Es nezinu, varbūt tas tev nemaz nav tsekave… tas nav interesanti, bet…
– Nē, nē, mūs ļoti interesē! – Mašarins enerģiski pamāja ar roku. – Mēs uzmanīgi klausāmies! Pastāsti mums!
Un Jans Kitsaks teica sekojošo. Nacistu laikā viņš dzīvoja Krakovā – kur viņš varēja doties? Šeit bija viņa mājas, šeit dzīvoja viņa vecāki. Dzīve bija smaga, viņam bija kaut kur jāstrādā, lai nenomirtu badā, un viņš dabūja strādnieka darbu restorānā. Tas bija vācu virsnieku restorāns; neviens cits, varētu teikt, šeit negāja. Protams, izņemot sievietes, kuras virsnieki atveda līdzi.
Pagaidām Jans Kitsaks nepievērsa lielu uzmanību ne virsniekiem, ne viņu sievietēm. Viņam tam nebija laika, un bija bīstami vērīgi skatīties uz restorāna apmeklētājiem, lai arī kas tie būtu.
Bet kādu dienu viņš tomēr pievērsa uzmanību vienai no dāmām. Kāpēc? Viņš pats nezina, kāpēc. Tā tas notika, varētu teikt, pats no sevis. Pirmkārt, dāma bija ļoti skaista, un jūs neizbēgami pievēršat uzmanību skaistai sievietei. Otrkārt, viņa vienmēr ieradās restorānā ar vienu un to pašu virsnieku, kamēr lielākā daļa citu dāmu ik pa brīdim mainīja kungus. Jā, ar vienu būtu labi, bet tas nebija tikai virsnieks, viņš bija viens no augstākajiem Krakovas gestapo pakāpēm – Kaufmans. Var teikt, visa Krakova viņu pazina, un tie, kas viņu nepazina, bija dzirdējuši par viņa šausmīgajiem asiņainajiem darbiem. Vārds Kaufmans bija nāves sinonīms. Un tieši ar šī vīrieša nāvi restorānā ieradās skaista sieviete. Tikai ar viņu un ne ar vienu citu.
Bet tas nebija viss. Turklāt katru reizi, kad Kaufmans un viņa biedrs norobežojās atsevišķā telpā, un, kamēr viņi bija tur, neviens neuzdrošinājās pat tuvoties šīs telpas durvīm. Izņemot, protams, oficiantu, bet viesmīlis katru reizi bija viens un tas pats. Turklāt šī daiļā sieviete labi runāja vāciski – Jans reiz pavisam nejauši izdzirdēja viņas Kaufmanam adresētās frāzes fragmentu. Tas bija tīri vāciski. Tas nozīmē, ka šī sieviete, visticamāk, bija vāciete.
Un tas turpinājās, līdz Sarkanā armija tuvojās Krakovai un no austrumiem sāka atskanēt apšaude. Lielākā daļa restorāna pastāvīgo apmeklētāju, tostarp pats Kaufmans, acumirklī pazuda. Jans, protams, nezina, vai viņi pazuda no Krakovas, taču neviens no viņiem restorānā vairs neparādījās.
Bet tā pati skaistā sieviete paliek! Un viņa tomēr ieradās restorānā, bet ar citu kompanjonu – kādu civilā tērptu poli. Un tomēr viņi ieslēdzās atsevišķā istabā un ilgi par kaut ko runāja. Tiesa, viņus apkalpoja cits viesmīlis. Bijušais viesmīlis pazuda vienlaikus ar Kaufmanu un citiem pastāvīgajiem restorāna apmeklētājiem. Jā, jā, kunga virsnieki pareizi saprata: restorāns joprojām ir atvērts, tas nav slēgts, un tāpēc kunga virsnieki tur var ierasties jebkurā laikā, un viņi tur būs ļoti gaidīti. Tiesa, sieviešu restorānā vairs nav, kā tas bija vāciešu laikā, bet kungu virsnieki var ierasties restorānā ar savām sievietēm.
– Tātad jūs sakāt, ka šis Kaufmanis aizbēga, bet tā sieviete palika? – Mašarins noskaidroja.
«Jā, jā,» apstiprināja Jans Kitsaks. – Viņa palika. Un tas man šķiet dīvaini. es nesaprotu…
– Kas te nesaprotams? – Semjons Martiņoks pasmīnēja. – Kad tu skraida apkārt, nav laika saimniecēm. Kurš šādos gadījumos velk līdzi skaistules? Kaut es varētu šeit izdzīvot… Tā ir ierasta lieta!
– Ak nē! – Jans Kitsaks karsti iebilda. – Viņa nebija kokāne… saimniece. Viņa bija kāds cits!
– Kāpēc tu tā domā? – Mašarins samiedza acis.
«Viņa neizskatās pēc Kohankas,» šaubīgi sacīja Jans Kitsaks. – Kohanki – viņi visi izskatās vienādi. Lai gan viņi nelīdzinās viens otram, viņiem joprojām ir viena un tā pati seja. Es domāju, ka lorda virsnieki saprot, ko es gribu teikt. Es tajā restorānā redzēju daudz sieviešu… Bet šai sievietei ir pavisam cita seja. Pavisam citādāks…
– Kas ir otrs? – Martiņoks jautāja.
«Nu, vēl kaut kas…» polis bezpalīdzīgi kustināja pirkstus. – Viņi izskatās pēc suņiem. Jā, suņiem. Es runāju par vācu kohankām, citas neesmu redzējis. Kas rakstīts uz suņa sejas? Padevīgs savam saimniekam. Padevība… Tā tas ir ar vācietēm. Bet šai sievietei ir pavisam cita seja. Uz viņu ir auksts… auksts. Un tomēr – dusmas.
«Jūs teicāt, ka viņa ir skaista,» apmulsis sacīja Semjons Martiņoks.
«Aukstums arī ir skaisti,» iebilda polis. – Tikai šis ir pavisam cita veida… skaistums.
– Nu, kas, tavuprāt, viņa ir? – jautāja Mašarins.
«Es nezinu,» Jans Kitsaks paraustīja plecus. – Kurš man par to pastāstīs? Bet es domāju, ka… Ja viņa nav pamesta kohana un ja viņa kaut ko runāja ar pašu Kaufmani, un ja viņus apkalpotu tas pats viesmīlis, kurš arī pazuda no restorāna, tiklīdz pilsētā ienāca jūsu armija, un, ja Kaufmane aizbēga, bet viņa palika, un tagad viņa iet uz restorānu ar kādu poli, un tas katru reizi ir viens un tas pats polis, tad…
«Tas viss ir ļoti interesanti,» Mašarins pabeidza polieti.
«Jā, jā,» piekrita Jans Kitsaks. «Tas ir ļoti cekavi… Tāpēc es atnācu pie jums, lai pateiktu… Man nepatīk vācieši,» viņš pēc pauzes piebilda. – Man viņi nekad nav patikuši. Un es vēlos jums palīdzēt. Ja jūs, protams, man ticat.
– Cik bieži šī sieviete nāk uz restorānu kopā ar to poli? – jautāja Mašarins.
«Tas pats kā ar Kaufmanu,» atbildēja Jans Kičaks. – Divas reizes nedēļā. Vienmēr tikai divas reizes nedēļā. Trešdienās un svētdienās. Tieši septiņos vakarā. Vienmēr no minūtes līdz minūtei. Un citās dienās – nekad.