Sos! Mans priekšnieks ir asinssūcējs

1. nodaļa

Jebkura intervija ir pārbaudījums. Tomēr tas nav sliktākais, ko dzīve man ir iepriekš uzmetusi. Beidzot, nogaidījis savu kārtu, ieeju sava iespējamā topošā darba devēja kabinetā.

Pārliecība par panākumiem uzreiz pazūd nezināmā virzienā, kad skatos uz vīrieti, kurš nolicis savu dibenu uz darbvirsmas.

Manī kaut kas saplīst, kad saprotu, ka manā priekšā stāv cilvēks, kurš reiz man atņēma visu. Viņš rūpīgi apskata manu tērpu, uz brīdi pievērš uzmanību maniem džinsiem un atgriežas pie manas sejas.

"Tu neesi man piemērota," viņa balss izved mani no domām.

Tieši tā, piecās sekundēs, bez neviena jautājuma?! Citi kandidāti izturēja vismaz piecas minūtes. Nu man nav. Es nepieteicos tādam fiasko. Es nolikšu kaulus, bet kļūšu par personīgo palīgu, lai viņa dzīvi pārvērstu par elli. Tātad parādījās reāls mērķis un iespēja atriebties. Aleluja!

– Vai jums nešķiet, ka vērtēt cilvēku pēc izskata ir vismaz neprofesionāli?

"Protams," šī cūka saka, it kā nekas nebūtu noticis, atgrūzdamies no galda. Viņš staigā viņam apkārt un apsēžas savā karaliskajā biroja krēslā.

"Tad mēs sāksim interviju," es pārliecināti saku un apsēžos uz krēsla viņam pretī.

Es viņam pasniedzu savu CV, bet viņš to pat neskatās. Tā vietā viņš paskatās uz mani. Paskatos prom un atpūšos uz stenda ar savu uzvārdu un vārdu. Es jau atceros pirmo, bet neatceros nosaukumu. Izrādās, ka viņš ir Daniils Leonidovičs.

– Vai tad nekaunīgi?

– Pārliecinošs nav vienāds ar nekaunību.

"Kā to pateikt," šis nelietis saka ar piekāpīgu smaidu un beidzot pievērš savu skatienu manam CV.

Sasniegumu tur faktiski nav, tāpat kā augstākā izglītība. Bet tas nebija obligāts punkts darba devējam.

"Nu, tagad ir skaidrs, kur aug saknes," domīgi saka Krotovs, uzrotīdams sniegbaltā krekla piedurknes. Tajā pašā laikā viņš, saraukts pieri, skatās uz CV. – Tātad, mans dzīves kredo: es nolikšu kaulus, bet es tikšu līdz būtībai, atradīšu vainu un apgrūtināšu visus, kas domā nepareizi. Un visi domā nepareizi, izņemot mani.

Kas kas?! Vai es to tikko nedzirdēju? Kamēr esmu šokā no dzirdētā, viņš turpina lasīt no papīra, it kā nekas nebūtu noticis, tikai atspiedies uz krēsla:

– Galvenās rakstura iezīmes: standarta smadzeņu hakeris. Atriebīga kā miljons vecmāmiņām, kurām netika ierādīta vieta sabiedriskajā transportā. Man ir goda raksts par atriebību. Mīļākā grāmata: "Kā izdrāzt pretinieku, nepievēršot policistu uzmanību." Mīļākā frāze – "Nu, tu to dabūsi no manis…" – viņš uzreiz apklust, pievēršot skatienu man. – Mana mīļākā spēle dzīvē ir "pazemot un dominēt". Mēs nestrādāsim kopā, Sņežana Viktorovna.

– Daņil Leonidovič, jūs droši vien sajaucāt manu CV ar kāda cita CV. Es to nerakstīju par sevi.

"Nu, kā viņi nerakstīja, tas viss ir par tevi," viņš pieceļas no galda un pasniedz man CV, kurā, protams, nav ne vārda par to, ko viņš tikko šeit teica. Kāds debīls. Labi, mums jābūt mierīgākiem. Protams, tas ir sava veida tests.

– Atvainojiet, kur?

“Izlasi, Sņežana Viktorovna,” norāda ar pirkstu uz dzimšanas datumu. – Skaļi.

– tūkstoš divpadsmitais novembris…

– Pietiekami. Kas ir divpadsmitais novembris?

– Krievijas Sberbank darbinieku diena.

– Ak, es nezināju. Šie biedri bez mentiem arī iziet novembrī. Nu tikai labu cilvēku mēnesis,” neslēpjot sarkasmu, saka šis augstprātīgais nelietis. – Divpadsmitais novembris ir Skorpions. Un man, ņemot vērā iepriekš minētās īpašības, ar viņiem nesanāk. Tāpēc mēs nestrādāsim kopā, Sņežana Viktorovna.

Dažas sekundes man trūkst vārdu. Šis nelietis dara mani traku. Tiešām tikai kā dēļ? Svara dēļ?

– Neuztraucies, es neesmu Skorpions. Mamma viltoja manu dzimšanas datumu, lai es uz skolu ietu sešos, nevis septiņos. Patiesībā es esmu dzimusi nākamā gada divdesmit pirmajā janvārī, – es pārliecinoši meloju, skatoties tieši acīs savas sasodītās dzīves avotam.

Būtu daudz vieglāk, ja manā priekšā būtu kāds vecs, baiss ķēms. Diemžēl viņa uzvārds neatbilst viņa izskatam. Objektīvi Krotovs ir pievilcīgs. Šīs sievietes kļūst par staigājošām idiotēm. Viņam pat ir patīkams smaids, ko viņš man demonstrē, iebāžot viņam mutē ledenes. Tā, ka aizrīties ar to.

– Un tu ticami melo, Sņežana. Viņi pat nenovērsa skatienu. Un mēs ātri sapratām, kas mums ir jāizdomā. Tas ir labi.

"Jūs vēl nezināt visas manas pozitīvās īpašības."

– Ak, skorpions neguļ. Nu, pagaidām, Sņežana, es redzu tikai negatīvos,” viņš pasniedz man konfekti, uz kuru es pamāju ar galvu. – Cilvēks ir tik pretīgs, blēdīgs radījums, kurš vienmēr cenšas izskatīties labāk citu acīs, it īpaši intervijas laikā. Un nākt uz to džinsos un plakanos apavos acīmredzami ir zaudētāja iespēja. Vai jūs to neatrodat?

Un tomēr viņš spriež pēc apģērba. Taču, ņemot vērā, ka kandidātes pirms manis bija ģērbušās kā pavisam jauna sieviete, garas, kalsnas, ar majestātisku stāju un kompetentu grimu, viņi no šejienes iznāca ar ne vairs ideālu, bet dusmīgu seju. Tas nozīmē, ka tas nav tikai apģērbs un izskats. Un, starp citu, mana seja ir smukāka par visām kopā, lai gan mani sešdesmit septiņi kilogrami nevar noslēpt zem blūzes un džinsiem.

– Es to neatrodu, Daniil Leonidovič. Manā priekšā bija četri it kā ideāli kandidāti. Bet kādu iemeslu dēļ tie jums nebija piemēroti. Tāpēc izskats un apģērbs nav galvenais.

– Lielacis nozīmē.

– Uzmanīgs un vērīgs. Iezīmējiet to kā plusu. Turklāt paskaties uz to savādāk. Es tā ģērbos, jo rūpīgi izlasīju vakances noteikumus. Un tur bija skaidri pateikts par personīgo asistentu divdesmit četras stundas diennaktī. Kurš tik ilgi staigās papēžos?

"Jūs tā ģērbāties, jo neesat pieraduši pie papēžiem un, iespējams, visu mūžu valkājat bezveidīgas drēbes." Un šī vecmāmiņas blūze, visticamāk, nemaz nav tava, jo tā nav tava izmēra. Tas ir pārāk mazs jūsu krūtīm. Ja jūs elpojat biežāk un dziļāk, un jūs to darīsit, jo esat noraizējies, pogas, visticamāk, atdalīsies. Un tad manu acu priekšā parādīsies ne pārāk smuks krūšturis – vai es jau gribēju, lai viņš aizrīsies? Jā, bet neizdevās, spriežot pēc tā, ka viņš jau otro konfekti liek mutē. – Man patīk sievietes papēžos, nevis biksēs. Tāpēc, pat ja mēs teorētiski pieņemam, ka es kļūstu traks un nolemju jūs pieņemt darbā, tad jums būs jāvalkā tas, ko es saku. Vai jums to vajag, Sņežana Viktorovna? – šī kaza čukst, pieliecoties gandrīz tieši pie manas auss, apsmidzinot mani ar bārbeles smaržu.

Vienkārši neelpojiet dziļi. Jo tiešām Khana blūze. Tā ir provokācija, un es… un es neesmu vājš!

– Nepieciešams. Man vajag šo darbu. Un es esmu ļoti izturīgs, ticiet man.

"Ja jūs nepadodaties, tas ir labi." Nu, labi,” viņš atgrūžas no galda un dodas pie kafijas galdiņa. Viņš paņem no turienes dienasgrāmatu un paceļ citu krēslu uz mani. Viņš apsēžas uz tā un skatās uz mani. – Pastāsti man, Sņežana Viktorovna… nē, ne par sevi. Atbildi man uz jautājumu, ko nozīmē pasaka “Runcis zābakos”? – hmm… nu kurš teica, ka būs viegli? – Jums ir piecas sekundes, lai atbildētu.

– Šīs pasakas jēga ir tāda, ka… nevajag likt zābakus pie kaķiem, lai tie tajos nepiņķerējas – sajūta tāda, ka Krotovs mani tagad izmetīs aiz skausta. Tomēr viņa sejā parādās kaut kas līdzīgs smaidam.

– Oriģināls.

– Kāda ir pareizā atbilde?

– Pastāstīšu vēlāk. Pastāstiet man stāsta "Zelta zivtiņa un zvejnieks" morāli.

"Morāle ir šāda: šķirieties laicīgi vai neprecieties vispār." Ja manam vectēvam nebūtu vecmāmiņas, viņam vismaz kaut kas būtu palicis.

– Dziļi pārdomāts. Tagad pastāstiet man, Sņežana Viktorovna, kāda ir pasakas “Rjaba vista” nozīme – ka kāds smēķēja, kad viņš to rakstīja. Muļķības! Domā, domā, Sņežana. – Piecas sekundes.

“Lieta tāda, ka… par savām olām jārūpējas jau no mazotnes,” no šī divkājainā zvēra paceltajām uzacīm saprotu, ka atbilde viņam nederēja. – Es sajaucu. Šīs pasakas jēga ir tāda, ka jums ir savlaicīgi jāveic kaitēkļu kontrole mājās, un tad peles nesabojās jūsu īpašumu.

– Paskaidrojiet.

– Nu, tur skrēja pele, luncināja asti un apdedzināja olu. Ja būtu laikus veikuši deratizāciju… nu, ja būtu izņēmuši grauzējus, tad ola būtu vesela.

– Tāda ir domāšana. svētais sūds.

– Nu, kāda ir šo pasaku morāle?

"Šo pasaku morāle ir tāda, ka es neko nezinu," viņš parausta plecus, it kā nekas nebūtu noticis. Vai tas nozīmē, ka viņš joprojām nezina pareizās atbildes?

– Ko atbildēja iepriekšējie kandidāti?

– Pirmais un otrs, kam nepatīk pasakas, trešais un ceturtais atpogāja blūzes augšējās pogas. Visas cerības bija uz tevi, Sņežana Viktorovna. Godīgi sakot, man žēl šķirties no šāda kadra, bet… tu neesi man piemērots.

– Kāpēc?!

“Izlasi, Sņežana Viktorovna, kas rakstīts sludinājumā,” viņa man ieslidina vēl vienu papīra lapu.

– Mums vajag personīgo asistentu, kas ir gatavs būt savam darba devējam divdesmit četras stundas diennaktī. Neprecējies, nevienā attiecībās. Bez bērniem. Bez sliktiem ieradumiem. Sīkāka informācija intervijas laikā. Kas tad par vainu? Piekrītu par visiem punktiem.

– Kā ar sliktiem ieradumiem?

– Es nesmēķēju un nelietoju alkoholu.

– Labi darīts, tu nomirsi vesels. Tārpi būs priecīgi. Bet bez šī ir arī slikti ieradumi – ko viņš tagad runā par manu svaru?! – Piemēram, grauzt nagus. Un tu esi ne tikai tos sakošļājusi, bet arī izrāvusi nagu no vidējā pirksta.

– Tu mani neņem darbā manu nagu dēļ? tu joko?

"Es jūs nepieņemu darbā cita iemesla dēļ, ko es neizteikšu, lai jūs nesatrauktu."

– Vai tāpēc, ka esmu resna?! – Es nevaru atturēties, es kliedzu pa visu biroju.

Pēkšņi pieceļos no krēsla un tajā brīdī aiz manis paceļas Krotovs, paceļoties pār mani, vēlreiz atgādinot, cik nenozīmīga esmu viņa priekšā. Kas pirms sešiem gadiem, kas tagad. Un divdesmit kilogrami, ko es pieņēmu, man nedod nekādu pārliecību.

"Es varētu samierināties ar faktu, ka mans palīgs ir Skorpions, un pat ar to, ka tu esi skaistāka par mani." Bet es nepieņemu faktu, ka tu esi zaglis.

Visi mani sagatavotie lāsti iespiežas manā kaklā, kad es saprotu, ko viņš tikko teica. Kā viņš… kaut kādas muļķības. Tomēr tagad mana atriebība noteikti ir atcelta.

"Tāpēc tu neesi man piemērota," viņš saka, neslēpjot smaidu.

"Nu, es īsti negribēju," es saku jau pie durvīm. – Starp citu, sēdēšana uz galda ir slikta zīme. Iepriekš mirušie cilvēki tika novietoti uz galda. Un tas, kas sēž uz galda, pat nedaudz uzsēdies uz savu dupsi, aicina uz sevi nāvi.

– Paldies, Sņežana Viktorovna, par rūpēm un brīdinājumu. Un, starp citu, tava augšējā poga jau karājas uz tava uzgaļa, un manu acu priekšā drīz parādīsies vecmāmiņas krūšturis.

Viens divi trīs. Un ielas nezinātājs, kurš jau trīs gadus mierīgi guļ manī iekšā, atgriežas un parāda Krotovam to pašu vidējo pirkstu ar naglu. Vismaz viņam vajag hennu. Smaida.

Skatos, kā viņš iegrūž mutē vēl vienu konfekti un tajā brīdī viņa smaids pēkšņi pazūd. Es uzreiz nesaprotu, ka viņš aizrījas. Un viņš ne tikai aizrīsies. Viņš pēkšņi pārstāj elpot. Ne ieelpo, ne izelpo. Un viņš nevar izsaukt palīdzību.

Cik reizes es esmu sapņojis redzēt viņu ciešam? Simtiem. Un šeit tā bija lieliska iespēja noskatīties, kā viņš mirst. Bet pēc dažām sekundēm es nez kāpēc pielidoju pie šī kaza un apķēros viņam no aizmugures. Tieši tā, kā viņi programmā rādīja Heimliha manevru.

Tomēr to ir grūti panākt. Un šķiet, ka es noteikti daru kaut ko nepareizi, bet es joprojām cenšos izdarīt šos grūdienus. Tieši līdz brīdim, kad Krotovs saspiež manas rokas ar savējām.

"Tas ir, pietiek," viņš noņem manas plaukstas no sevis un pagriežas pret mani tā, it kā nekas nebūtu noticis. Un viņš mierīgi elpo. – Pie tehnikas vēl jāpiestrādā. Bet jūs esat vienīgais, kurš bija tā cienīgs. Lai gan tas bija visvairāk paveiktais. Nu, tad mēs turpinām ar dziļāku interviju, Snezhana Viktorovna.

2. nodaļa

Vai šī ir tikai izrāde?! Gribēju glābt dzīvību kazai, kura aiz garlaicības rīko lugas? Es knapi varu elpot, un viņš… vienkārši trūkst vārdu!

"Elpojiet un savedieties kārtībā, pretējā gadījumā mums nebūs dziļākas intervijas."

– Padziļināta intervija?!

– Jā, Sņežana Viktorovna, dziļi. Apmēram tik dziļi kā jūsu dekoltē. Nu, man bija taisnība: krūšturis ir tikpat neglīts kā tava, pareizāk sakot, ne tava blūze. Starp citu, krūtis ir labas.

Mans skatiens nokrīt uz… manu atpogāto blūzi. Es uzreiz pieliku plaukstas pie krūtīm un strauji novērsos.

Ar nerātniem pirkstiem mēģinu paņemt pogas. Bet viņi… nav. Un būtu labi, ja viens aizlidotu, bet uzreiz nav trīs! Un, ja es nebūtu “reanimējis” šo idiotu, tad es nebūtu sevi saplosījis. Dievs, es pat vēl neesmu paņēmusi lietusmēteli, izbaudot silto septembri. Nu ko tagad?

"Šeit," es dzirdu sev blakus pazīstamu balsi, un tad manā priekšā parādās seja ar neslēptu smīnu. Krotovs pasniedz man kaut kādu paciņu.

– Kas tas ir?

– Straujuma jaka īpaši vardarbīgām dāmām, kuras šobrīd cenšas manas bumbas pārvērst omletē ar domu spēku. Mana tualete atrodas biroja galā. Mainiet savas drēbes. Krekls ir svaigs. Man tas ir gadījumam, ja man uznāk kafija.

– Ko, viņi dod kafiju trakiem cilvēkiem?

– Manā psihiatriskajā slimnīcā, jā. Šķiet, ka jūs vēlējāties iegūt šo amatu, spriežot pēc jūsu dedzības tikai pirms dažām minūtēm, tad ejiet un pārģērbieties.

Es nezinu, kā man ir pietiekami mierīgs, lai neizrautu viņam kreklu no rokām, bet gan mierīgi to pieņemtu. Es bez starpgadījumiem sasniedzu viņa karalisko tualeti. Tikai tagad man atklājas, ka Krotovs piekrita turpināt uzskatīt mani par palīgu, neskatoties uz manu biogrāfijas faktu, ko viņš zināja. Maigi sakot, muļķīgs fakts.

Novelku blūzi un tajā brīdī atveras durvis. Mehāniski pievelku kreklu sev pretī un nedomājot saku to, kas pirmais ienāk prātā:

– Kas pie velna?!

"TTG," mierīgi atbild Krotovs, pasniedzot man manu somu.

– Kas?

– T3 un T4. Lietojiet šos hormonus un pārbaudiet vairogdziedzeri. Tu esi pārāk nervozs. Starp citu, es pieklauvēju, acīmredzot kaut kas nav kārtībā ar dzirdi. Ja mūsu intervijas beigu daļa noritēs labi, bez terapeita tiksi arī pie LOR speciālista,” viņš joprojām vienmērīgi saka un beidzot atstāj mani mierā.

Dievs, dod man vismaz daļu no miera, pārliecības un līdzsvara, kas piemīt šim indivīdam.

Es aizpogāju viņa piedāvāto kreklu un iebāzu to savos džinsos. Es paskatos spogulī un… neskatoties uz to, ka tas ir vīrišķīgs, tas man piestāv daudz vairāk nekā aizņēmies. Nē, ne tā, principā man der. Un es tajā izskatos vēl slaidāka. Apbrīnojami!

Pieķeru sevi pie domas, ka kādā brīdī gribas nolaist matus. Tiesa, ātri iznīcinu sevī šo nepiedienīgo vēlmi un iepinu savus nedaudz izspūrušos matus kādreiz glītā bulciņā. Atvelku elpu un, sakopojusi drosmi, izeju no tualetes. Nedrošā gaitā dodos uz ādas dīvāna pusi, uz kuru Krotovs, sēdēdams, ar krūzi rokās norāda.

"Bet, ja jūs valkātu kurpes, jums būtu pavisam cita gaita un poza." "Apsēdieties," es nolaižos uz dīvāna malas, garīgi piespiežot sevi nepakļauties viņa provokācijām. Un tad tas nāk pie manis. Es viņam parādīju faktu. Man vajag atvainoties. Var būt. Sāku traki nervozēt, kad vārdi iestrēgst kaklā, un sēžu kā nejēga uz dīvāna malas, nezinādama, ko ar sevi iesākt. "Ja tu būtu papēžos, tagad graciozi sakrustotu kājas, koķeti vicinātu kurpes purngalu, un jums nebūtu nekādu jautājumu par to, kur likt plaukstas." Tu viņus noliktu uz ceļiem – Kungs, vai šī puiša nekaunībai ir robeža?! "Lai gan, nē, tu nekustinātu kurpes purngalu, bet gan novilktu to un iesitu man ar papēdi pa pieri."

– Vai jums ir jāatvainojas par vidējo pirkstu? – Es apzināti mainu tēmu, cenšoties attēlot smaidu.

– Protams, ka vajag. Man ir psiholoģiska trauma no tavas nogrieztās naglas. Bet, ja jūs runājat par labi zināmu žestu, tad nē. Mēs atiestatām to, kas notika iepriekš. Sāksim ar banalitāti. Pastāsti man par sevi.

–Vai neesi lasījis manu CV?

– Protams, nē. Es tikko paskatījos, cik tev gadu. Atklāti sakot, man nepatīk nodarboties ar jaunām meitenēm, un divdesmit viens ir tikai bērnudārzs.

– Man ir gandrīz divdesmit divi.

"Nav svarīgi, vai viņa ir puņķis un puņķis Āfrikā." Es dodu priekšroku gados vecākiem darbiniekiem. Bet, ņemot vērā, ka no visiem kandidātiem uz noteiktu laiku esi vienīgais, kurš vēlējies man palīdzēt nenomirt no konfektēm, es aizmirsīšu par tavu vecumu, zodiaka zīmi un ļoti svarīgu tavas biogrāfijas faktu,” viņš piemiedz ar aci. viņa neglītā labā acs. – Ir draugs? – viņš pēkšņi pārslēdz tēmu, kas liek man uz brīdi apmaldīties. Bet es ātri nāku pie prāta, kad Krotovs pasniedz man tasi kafijas.

– Paldies, es negribu.

– Es nejautāju, ko tu gribi. Turiet to un izliecieties, ka dzerat. Krūzīte aizņems jūsu rokas, kuru joprojām nevarat atrast, kur izmantot – sasodīts, kur viņi tādas kazas taisa? Negribīgi paņemu kafijas krūzi un vēlreiz mēģinu uzlīmēt sejā kaut ko līdzīgu smaidam. – Nu kā ar puisi?

"Es jums teicu, ka neesmu precējies."

– Nebūt oficiāli precējusies nav tas pats, kas ne ar vienu neturēties.

– Es ne ar vienu nesatiekos. Vai tagad ir skaidrs?

– Vai tu drāž?

– Kas?!

– Ļauj man paskaidrot. Es to nejautāju tukšas ziņkārības dēļ. Ja tev ir puisis, vīrietis, vectēvs, kā tu to vēlies saukt, ar kuru tu reizēm drāžies, cerot, ka viņš cienīs tavu seksu pacelt līdz nopietnam līmenim, man par to ir jāzina iepriekš. Šajā gadījumā pastāv liela varbūtība, ka jūsu smadzenes peldēs, ja šis puisis kādu dienu paminās ar pirkstu. Šis variants man neder – mierīgi… ieelpo un izelpo.

– Man nav neviena. Nav vīra, nav mīļāko, nav puiša, nav seksa partnera. Un es neesmu nevienā iemīlējusies. Tas ir gadījumam, ja jūs tagad sakāt, ka manas neabpusējās mīlestības objekts pēkšņi man pamāj ar pirkstu.

"Lieliski, šķiet, ka mums sāk rasties savstarpēja sapratne," viņš diezgan nopietni saka, veicot piezīmi savā piezīmju grāmatiņā. – Vai ir kādi dzīvnieki? – pamāju ar galvu, jau saprotot, kurp viņš ved.

"Man nav nekādu pielikumu, ja jūs to domājat." Esmu brīvs kā puņķis lidojumā. Man nav ne vecāku, ne brāļu, ne māsu. Nav radinieku, kuriem man steidzami būtu jāsteidzas pēc viņu zvana.

"Perfekti," šis nelietis saka, smaidot un malkojot kafijas. – Vai jūs pabeidzāt kaut ko, izņemot skolu?

– Koledža. Medicīnas.

Acīmredzot mana atbilde viņu ļoti pārsteidza, jo pie nākamā malka viņš izlej kafiju uz krekla un biksēm. Kalpo jums pareizi. Tomēr pēc dažām sekundēm man atklājas, ka Krotovs tagad skatās uz kreklu, ko viņš man aizdeva. Tas izdosies.

– Neatdos. Vai vēlaties manu, ar norautām pogām?

– Jā, tu esi mana mīļotā, tik gādīga. Varbūt vari man piedāvāt arī savas vecmāmiņas krūšturi? – sniedzas pēc kafijas galdiņa un sāk slaucīt kreklu ar salvetēm.

"Man šķiet, ka jums tas nav vajadzīgs, es nepamanu tevī ginekomastiju." Un es steidzu atgādināt, ka vakances nosacījumi par izglītību neko neteica. Tātad medicīnas skola nav trūkums.

"Es jums pastāstīšu vairāk, Sņežana Viktorovna, tas ir pat liels pluss." Tātad jūs esat medmāsa?

– Jā.

– Kāpēc jūs nestrādājat savā specialitātē?

– Man nepatīk cilvēki. Un to bija pārāk daudz priekš manis vienai – dīvainā kārtā mana atbilde viņu uzjautrina, spriežot pēc viņa smaida.

– Paskaties, mēs savā ziņā esam līdzīgi. Man arī viņi nepatīk. Tātad, labi, vai jums ir kāda darba pieredze?

– Es pārdevu avīzes kioskā. Vai tas tiek uzskatīts par pieredzi?

"Kļūst arvien interesantāk," smaidot saka Krotovs un paņem manu CV. Un, šķiet, viņš patiešām sāk to lasīt.

"Es neesmu stulba, es visu ātri apgūstu." Varu atbildēt uz zvaniem, uzvārīt kafiju, sastādīt grafiku utt.

– Lapoul, vai tu nopietni domā, ka par norādīto summu darīsi tikai tādu banalitāti?

– Nu ne tikai… pagaidi, kādi ir mani pienākumi?

"Tas tiks apspriests tikai pēc tam, kad jūs būs pārbaudījis mans drošības dienests." Ja viss noritēs labi, viņi rīt ar jums sazināsies un nāks pēc jums.

– Pagaidi, man jāzina.

"Nē," viņš izmet CV un pievērš skatienu man. – Es nedrāžas ar saviem palīgiem. Un es tos nevienam nepakļauju, ja tas ir jūsu rūpes. Bet, ja jūs galu galā strādāsiet pie manis, es izdrāšu jūsu smadzenes kā simtiem skorpionu. Tāpēc arī alga tiek norādīta šādi.

– Vai drīkstu tev pajautāt? Cik asistentu jums bija kopā?

– Seši.

– Cik ilgi tās ilga?

"Pirmie pieci ir apmēram mēnesis," bez vilcināšanās izmet Krotovs.

– Un sestais?

– Pusotrs gads, – nu, tas nozīmē, ka ne viss ir zaudēts.

– Un kas ar viņu notika? Vai tu viņu atlaidi?

– Nē. Viņa iegāja citā pasaulē.

"Nesaki, ka tu esi veicinājis to."

– Protams, tas esmu es. Viņa iemīlēja un viņas prāts peldēja. Man tas bija jānoņem.

– Tu joko?!

– Nē. Tāpēc nekādā gadījumā nemīli mani.

"Šī būs pēdējā lieta, ko es darīšu savā dzīvē, Daniil Leonidovič."

– Ļoti drosmīgs paziņojums.

– Bet tāpat? Kas ar viņu īsti notika?

"Es tev teicu, viņa iemīlēja." Nevis pie manis, bet pie mana apsarga. Un kādi cilvēki ir iemīlējušies?

– Mmm… debīliķi?

– Interesanti. Manuprāt, meitenei jūsu vecumā vajadzēja teikt, ka iemīlējušies cilvēki ir laimīgi cilvēki.

– Nu, es domāju, laimīgie debīliķi.

– Labojums, iemīlējušies cilvēki ir neaizsargāti, vāji un laimīgi debīliķi.

"Tad ir skaidrs, kāpēc jūs viņus atlaidāt." Divi debīli šajā gadījumā nav spēks.

– Tu pareizi domā. Bet es tevi vēl īsti neesmu izdomājis vai, pareizāk sakot, neesmu izdomājis vispār. Vai esat pārliecināts, ka vēlaties strādāt pie manis?

– ES gribu naudu. Un bez jūsu darba es nevarēšu dabūt šādas summas. Tātad, jā, es gribu.

– Nu, tā teikt, Sņežana Viktorovna. "Kāds zog," smaidot saka Krotovs.

"Man nav vajadzības zagt no personas, kas man maksās šādu naudu."

– Loģiski.

– Un kāpēc jūs neko nejautājat par šo faktu?

– Man jau ir tik daudz iespaidu, ka mēs jums visu pastāstīsim pirmajā nodaļā?

– Kas?

– Pagaidīsim. Tas jāstāsta romāna gaitā, nevis uzreiz. Citādi mani tas neinteresēs.

–Vai tu kaut ko lieto?

– Kas nav tikai tas, ko es neizmantoju. Nu, tu esi meitene, tu pati teici, ka strādā avīžu stendā.

– Un?

"Un vai jūs tiešām neesat lasījis mazus sieviešu romānus?"

– Protams, es to izlasīju.

– Nu ko? Tur intriga tiek noturēta līdz galam. Ja atrisina visu uzreiz, tad kāda jēga lasīt? – Tiešām idiots.

"Es domāju, ka es sāku saprast."

"Savās acīs redzu, ka viņa kaut ko sliktu saprata par mani." Piemēram, puisis lasa sieviešu romānus? Mēs arī pļāpājam vairāk nekā jūs.

"Es neko sliktu par tevi nedomāju."

"Ak, jā, es to redzu," saka Krotovs, neslēpjot sarkasmu.

– Jūs droši vien lasāt tādu literatūru… bet priekš kam, tieši tā?

– Nu, kam tas domāts? Lai saprastu sievietes.

"Bet jūs joprojām tos nesapratāt," Krotovs neatbild uz manu komentāru. Viņš pieceļas no dīvāna, skaidri liekot saprast, ka mūsu saruna ir beigusies.

– Tu vari iet, Sņežana Viktorovna. Ja drošības dienests neko par jums neatrod, gaidiet zvanu. Un sagatavo prezervatīvus, – Kungs, vai man tos vispār vajag? Kā principā var atriebties tik nenormālam cilvēkam? Man nepietiek pacietības, bet arī, šķiet, atjautības.

– Priekš kam man vajadzīgs pēdējais? – es jautāju pēc iespējas mierīgāk, pieceļoties no dīvāna.

–Tu nezini, kam domāti prezervatīvi? Aizsardzībai lapul. Es izdrāšu tavas smadzenes. Vai esat aizmirsis?

– Paldies, ka atgādināji. Tad ardievu.

– Iesim. Negrauziet vairs nagus un neaizmirstiet par vairogdziedzeri.

Kungs, dod man spēku, es lūdzu. Lēnām izelpoju un dodos uz durvju pusi. Un, tiklīdz es satvēru rokturi, es dzirdēju:

"Sņežana Viktorovna, atbildiet vēl uz vienu jautājumu," es negribīgi vēršos pret Krotovu. – Katrai bedrei sava… ko?

– Tā? No kādas pasakas šī ir? Es neko tādu neatceros.

– Tas nav no pasakas.

– Katrai bedrei ir sava… nūja?

"Katrai caurumam ir savs vāks, Sņežana Viktorovna," neslēpjot smaidu, saka Krotovs. – Jūs varat iet.

Nu, pagaidi, necilvēks. Es tev vēl mazliet pamocīšu smadzenes. Tu gaidīsi ar mani, ak, kā tu gaidīsi.

3. nodaļa

Vienīgais, kas ir sliktāks par bērēm, ir mazpazīstama idiota bēres. Negribīgi izkāpju no mašīnas un dodos kapsētas virzienā.

– Atgādini man, tēt, kāpēc pie velna mēs ejam uz šīm bērēm?

– Par tādu lietu, ka, ja mēs tur neieradīsimies, tava vecmāmiņa mums izdrāzīs smadzenes. Un nē, viņa tur nebūs.

– Nu, vismaz viena laba ziņa. Kā ar meiteni? Vai trāpīji?

– Jūs varat ņemt to uz pārbaudes laiku.

– Un detaļas?

– Bārenis. Manam tēvam atņēma vecāku tiesības un viņš dzēra. Māte nomira agrāk. Piecpadsmit gadu vecumā viņa nokļuva bērnu namā kopā ar savu jaunāko māsu. Tētis nomira pēc sešiem mēnešiem, māsa nomira pēc gada, no kaut kādas infekcijas. Lai gan saskaņā ar dokumentiem Sņežana Viktorovna bija iekļauta bērnu namā, patiesībā viņa no turienes aizbēga.