Suņu apmācības pamati

Kairinātāji

Apmācot suni, mēs izmantojam stimulus. Tas nozīmē, ka mēs viņu ietekmējam vienā vai otrā veidā: dodam komandas ar balsi un žestiem, strādājam ar pavadiņu, izmantojam kārumu un kādu nozīmīgu priekšmetu. Turklāt mēs radām zināmus apstākļus noteiktu reakciju attīstībai: mēs uzliekam smaržu taku, darbojas palīgs (aizsardzības darbs), mēs izmantojam smaržu grāmatzīmes (piemēram, meklējot narkotikas). Taču papildus visam iepriekš minētajam ikviens pieredzējis mājdzīvnieka saimnieks zina, ka ir apstākļi, kuros viņa mīlulis strādās, un ir apstākļi, kuros suns praktiski nereaģē uz saimnieku un viņa komandām. Un tas šādos gadījumos ir atkarīgs no vides.

Ņemot vērā visas šīs ietekmes, dabiskas vai mākslīgas, mēs runājam par stimuliem. Kas ir stimuli? Iedarbinātāji ir viss, kas ietekmē dzīvniekus un izraisa reakciju.

Vai viss ir kairinātājs?

Iedomāsimies situāciju: esat izgājis pastaigā ar savu suni nepazīstamā vietā. Netālu ir autostāvvieta, un tajā periodiski iebrauc un izbrauc automašīnas. Suns cenšas izpētīt teritoriju un apstājas un aplūko automašīnas, kamēr tās pārvietojas. Vai jaunā vide viņam būs stimuls? Noteikti, jo tie ietekmē suni un izraisa reakciju.

Tagad iedomājieties, ka jūs divus mēnešus katru dienu pastaigājaties ar savu suni šajā rotaļu laukumā. Un jūsu suns ne tikai nereaģē uz garām braucošām mašīnām, bet arī nemēģina izpētīt rotaļu laukumu un spēlējas tikai ar kādu oportūnistisku priekšmetu, ko esat speciāli atnesis. Vai apstākļi būs kairinoši? Atbildi uz šo jautājumu veltiet laiku. Aplūkosim definīciju vēlreiz. Vides apstākļi neapšaubāmi ietekmē suni, galu galā viņš dzird garām braucošo mašīnu skaņas, redz tās, redz krūmus un kokus, bet… Suns uz to visu nereaģē! Kāpēc? Jūs teiksiet, ka esmu pie tā pieradis. Un jums būtu pilnīga taisnība. Tagad tā pati vide tam pašam sunim nav kairinātājs.

Es redzēju, kā dienesta suns, kuram, starp citu, nebija ļoti spēcīgas nervu sistēmas, mierīgi staigāja pa lidmašīnu stāvlaukumu. Tajā pašā laikā simts metru attālumā no mums griezās pasažieru lidmašīna. Es nevarēju sarunāties ar kolēģiem, jo dzirdīgā trokšņa dēļ dzinēji pacēla putekļu mākoņus un meta tos mums virsū ar spēku, kas pielīdzināms kārtīgam vējam. Joprojām atceros, ka šis brīdis uz mani atstāja spēcīgu iespaidu. Un suns (viņš strādāja ar narkotikām) nereaģēja uz šo vidi un spēlējās ar sadales priekšmetu.

Mēs redzam, ka ne viss ir atkarīgs no vides, un suns fiziski nav mainījies. Ir mainījušās tikai viņa reakcijas. Un stimuli viņam vairs nepastāv.

No tā izriet pirmais praktiskais secinājums: suns pierod pie bieži izmantotā stimula, un tā spēks uz viņu samazinās.

Šķiet, būtu vieglāk – vispirms suni pieradināt pie vides rotaļu laukumā, tad var sākt apmācību. Taču viss ir atkarīgs no tā, kādus mērķus mēs cenšamies sasniegt. Sākotnējā paklausības apmācības posmā spēcīgi vides stimuli patiešām ir jāsamazina līdz minimumam. Taču pēc tam, kad pamatprasmes ir attīstītas, ir nepieciešams apmācīt suni darbam visās vidēs. Tagad ir svarīgi palielināt vides stimulu stiprumu un darīt to pakāpeniski. Izstrādājot treniņu programmu, patiešām ir daudz kas jāpiedomā!

Taču suns pierod ne tikai pie situatīviem stimuliem. Bieži vien mēs redzam, ka ne pārāk kompetents dresētājs, attīstot prasmi pārvietoties blakus sunim, nemitīgi sasprindzina pavadas siksnu (vai ļauj sunim to sasprindzināt). Ikviens zina, ka tas ir nepareizi. Bet kāpēc? Tāpēc, ka suns pierod pie pastāvīgi stingras pavadas. Un šis sasprindzinājums sunim vairs nav nozīmīgs, viņš vienkārši uz to nereaģē. Tagad iedomājieties, ka siksna visu laiku ir vaļīga. Pie mazākās suņa kustības uz sāniem dresētājs nevis velk, bet žņaudzina pavadiņu (pavadas vilkšana). Nākamajā reizē vilkšana ir spēcīgāka. Trešā reize ir ļoti spēcīga. Stimuls visu laiku ir atšķirīgs atkarībā no tā, cik lielā mērā suns novirzās no vēlamās pozīcijas. Vai suns pieradīs pie šiem stimuliem? Es tā nedomāju.

Kas ir stimuli?

Pirmkārt, tos iedala ārējos un iekšējos stimulos.

Ārējie stimuli ir ārēji, bet iekšējie stimuli ir suņa organismā. Apmācībā mēs galvenokārt izmantojam ārējos stimulus, taču jāņem vērā arī iekšējie stimuli. Piemēram, izsalcis suns mēdz strādāt labāk. Īpaši ar pārtikas motivāciju. Lai treniņi būtu efektīvāki, tie nedrīkst notikt uzreiz pēc barošanas. Sunim jābūt daļēji izsalkušam, un pēc ēšanas jāpaiet no 12 līdz 24 stundām. Runājot par iekšējiem stimuliem, jāatceras arī tas, ka slims suns nestrādās efektīvi, tāpēc, ja suņa veiktspējas līmenis bez redzama iemesla samazinās, vienmēr jāpārbauda, vai jūsu mīlulis ir vesels.

Otrkārt, stimuli tiek iedalīti kategorijās pēc maņām, uz kurām tie iedarbojas. Piemēram, mehāniskās, garšas, dzirdes, redzes, smaržas u. c. (ir vairāk nekā ducis maņu, tostarp līdzsvara, izsalkuma u. c.). (ir vairāk nekā ducis maņu, tostarp līdzsvara sajūta, izsalkuma sajūta utt.). Tiek uzskatīts, ka kontakta stimuli ir spēcīgāki nekā attālināti stimuli. Piemēram, balss vai žesta komanda pēc savas būtības ir mazāk efektīva nekā pavadas vilkšana; barības pastiprinājums ir efektīvāks nekā komanda "Labi"; sitiens ir efektīvāks nekā kliedziens. Mēs varam iemācīt suni uzticami darboties ar ļoti vājiem stimuliem, bet, lai to izdarītu, mums ir skaidri jāzina, kuri stimuli ir vāji un kuri spēcīgi.

Treškārt, stimulus iedala nosacītos un beznosacījumu.

Kāda ir atšķirība?

– Beznosacījumu stimuli izraisa iedzimtu reakciju.

– Nosacīti stimuli izraisa reakciju, kas attīstījusies dzīves laikā vai apmācībā.

Piemēram, komanda "sēdēt", ko mēs dodam netrenētam sunim, liks sunim pagriezties, klausīties utt., bet ne liks viņam apsēsties. Šī komanda izraisīs iedzimtu orientēšanās reakciju un būs beznosacījumu. Bet tā pati komanda, kas dota apmācītam sunim, liks tam apsēsties. Izstrādātā reakcija izpaužas, un stimuls būs nosacīts.

Tādējādi viens un tas pats stimuls var būt nosacīts un beznosacījuma atkarībā no tā, kādu reakciju tas izraisa.

Refleksi

Termins "reflekss" bieži tiek lietots speciālajā literatūrā, speciālistu – kinologu un amatieru treneru sarunās, taču kinologu vidū nav vienotas izpratnes par refleksu jēdzienu. Tagad daudzi ir iecienījuši rietumu treniņu sistēmas, tiek ieviesti jauni termini, bet tikai retais pilnībā izprot veco terminoloģiju. Mēs centīsimies palīdzēt sistematizēt jēdzienus par refleksiem tiem, kuri daudz ko jau ir aizmirsuši, un nodot šos jēdzienus tiem, kuri tikai sāk apgūt teoriju un treniņu metodes.

Šajā rakstā izklāstīti klasiskie jēdzieni par refleksiem, kas pieņemti mājas kinoloģijā. Lielākā daļa šajā rakstā izmantoto definīciju (kursīvā) ir tās, ko mācīja vecā padomju kinoloģijas skola. Kursīvā un pasvītrotās definīcijas ir tās, kuras izstrādājis raksta autors.

Reflekss ir organisma reakcija uz stimulu.

Beznosacījumu refleksi

Beznosacījuma reflekss ir organisma iedzimta reakcija uz stimulu.

Katrs beznosacījumu reflekss izpaužas noteiktā vecumā un reaģējot uz noteiktiem stimuliem. Kucēns pirmajās stundās pēc piedzimšanas spēj atrast mātes zīlītes un sūkāt pienu. Šīs darbības nodrošina iedzimtie beznosacījumu refleksi. Vēlāk kucēns sāk reaģēt uz gaismu un kustīgiem priekšmetiem, kā arī košļāt un norīt cietu barību. Vēlākā vecumā kucēns sāk aktīvi pētīt savu teritoriju, rotaļāties ar metiena biedriem, izrāda orientēšanās reakciju, aktīvu aizsardzības reakciju, izsekošanas reakciju un medījuma reakciju. Visas šīs uzvedības pamatā ir iedzimti refleksi, kas atšķiras pēc sarežģītības un izpaužas dažādās situācijās.

Beznosacījumu refleksi pēc sarežģītības līmeņa

Pēc sarežģītības pakāpes beznosacījumu refleksus iedala:

vienkāršos beznosacījumu refleksus

refleksu akti

uzvedības reakcijas

instinkti

Vienkārši beznosacījumu refleksi

Vienkāršie beznosacījumu refleksi – elementāras iedzimtas reakcijas uz stimuliem. Piemēram, ekstremitātes atvilkšana no karsta priekšmeta, plakstiņa mirkšķināšana, kad acī nonāk putekļu daļiņa, utt. Vienkārši beznosacījumu refleksi uz atbilstošu stimulu izpaužas vienmēr, pārmaiņas un korekcija nav pakļauta pārmaiņām.

Refleksi

Refleksi ir darbības, ko nosaka vairāki vienkārši beznosacījumu refleksi, kas vienmēr tiek veikti vienādi un neatkarīgi no suņa apziņas. Būtībā refleksi nodrošina organisma vitalitāti. Tāpēc tie vienmēr izpaužas droši un nav koriģējami.

Daži refleksu piemēri:

elpošana

rīšana

atkrēpošana

Mēs neminēsim visus refleksus, ko var novērot sunim.

Apmācot un audzinot suni, jāatceras, ka vienīgais veids, kā novērst konkrētu refleksu darbību, ir mainīt vai novērst stimulu, kas to izraisa. Tātad, ja vēlaties, lai jūsu suns paklausības apmācības laikā neiet uz tualeti (un viņš to darīs tik un tā, ja būs nepieciešams, neskatoties uz jūsu aizliegumu, jo tas ir reflekss), tad pirms apmācības izvediet viņu pastaigā. Šādi rīkojoties, jūs novērsīsiet attiecīgos stimulus, kas izraisa jums nevēlamo refleksu.

Uzvedības reakcijas

Uzvedības reakcijas ir suņa vēlme veikt noteiktas darbības, pamatojoties uz refleksu darbību kompleksu un vienkāršiem beznosacījumu refleksiem.

Piemēram, oportūnistiskā reakcija (vēlme paņemt un nest priekšmetus un spēlēties ar tiem). Aktīvās aizsardzības reakcija (vēlme izrādīt agresīvu reakciju pret personu). Olfaktoriskā meklēšanas reakcija (vēlme meklēt priekšmetus pēc to smaržas) un daudzas citas. Ņemiet vērā, ka uzvedības reakcija nav pati uzvedība. Piemēram, sunim ir iedzimta spēcīga aktīva aizsardzības uzvedības reakcija, bet viņš ir fiziski vājš, maza auguma, un dzīves laikā, mēģinot īstenot agresiju pret cilvēkiem, tam pastāvīgi ir bijuši negatīvi rezultāti. Vai konkrētajā situācijā viņa uzvedīsies agresīvi un būs bīstama? Iespējams, ka nē. Taču jāņem vērā dzīvnieka iedzimtā agresivitāte. Šis suns var uzbrukt vājam pretiniekam, piemēram, bērnam.

Tādējādi uzvedības reakcijas ir daudzu suņa darbību cēlonis, taču reālā vidē tās var kontrolēt.

Mēs esam minējuši negatīvu piemēru par suņa nevēlamu uzvedību. Taču mēģinājumi attīstīt vēlamo uzvedību, ja nav nepieciešamās reakcijas, beigsies neveiksmīgi. Piemēram, ir bezjēdzīgi izveidot meklēšanas suni no kandidāta, kuram trūkst ožas un meklēšanas reakcijas. No suņa ar pasīvu aizsardzības reakciju (bailīgs suns) nevar izveidot sargsuni.

Instinkti

Instinkti – iedzimta motivācija, kas nosaka ilgtermiņa uzvedību, kuras mērķis ir apmierināt noteiktas vajadzības.

Instinktu piemēri: seksuālais instinkts; pašsaglabāšanās instinkts; medību instinkts (bieži pārveidots par plēsoņa instinktu) utt.

Dzīvnieks ne vienmēr rīkojas tā, kā to diktē instinkts. Noteiktu stimulu ietekmē suns var izrādīt uzvedību, kas nekādā veidā nav saistīta ar konkrēta instinkta realizāciju. Tomēr kopumā dzīvnieks centīsies to realizēt. Piemēram, ja treniņu zonas tuvumā parādīsies suņu mātīte, suņu tēviņa uzvedību noteiks seksuālais instinkts. Kontrolējot suņa tēviņu, izmantojot noteiktus stimulus, jūs varēsiet piespiest suņa tēviņu strādāt. Taču, ja jūsu kontrole pavājināsies, tēviņš atkal centīsies realizēt seksuālo motivāciju. Tādējādi beznosacījumu refleksi ir galvenais motivējošais spēks, kas nosaka dzīvnieka uzvedību. Jo zemāks ir beznosacījumu refleksu organizācijas līmenis, jo mazāk tie ir kontrolējami.

Atlase apmācībā

Beznosacījumu refleksi ir suņa uzvedības pamatā. Tāpēc ļoti svarīga ir rūpīga dzīvnieka izvēle apmācībā, spēju noteikšana tam vai citam dienestam (darbam).

Tiek uzskatīts, ka suņa efektīvas izmantošanas panākumus nosaka trīs faktori:

apmācāmā suņa izvēle;

apmācība;

kompetenta suņa izmantošana.

Pirmā punkta nozīme tiek lēsta 40 %, otrā un trešā – 30 % katra.

Nosacīti refleksi

Nosacītais reflekss ir organisma reakcija uz kādu dzīves vai apmācības procesā izveidojušos stimulu. Nosacījuma refleksus pēc to veidošanās veida var iedalīt dabiskos un mākslīgos.

Dabiskie nosacītie refleksi

Dabiskie nosacītie refleksi ir tie refleksi, kas veidojas dabiski, bez cilvēka iejaukšanās.

Suns, ziemas sākumā uzkāpjot uz plāna ledus, jūt, kā tas plaisā un lūst zem viņa kājām. Gadās, ka dzīvnieks nokrīt cauri un saslapina ķepas. Pietiek ar vienu šādu gadījumu, lai suns sāktu izvairīties no peļķēm un dīķiem, ko klāj ledus. Šādu uzvedību nosaka dabisks nosacīts reflekss.

Mākslīgi nosacīti refleksi

Mākslīgi nosacīti refleksi ir refleksi, kas cilvēkam attīstījušies noteiktu apstākļu radīšanas rezultātā.

Piemēram, radot atbilstošus apstākļus un piemērojot noteiktus stimulus, dresētājs attīsta nosacītu refleksu piezemēt suni uz komandu "Sēdēt". Nosacītais reflekss šajā gadījumā būs mākslīgs.

Suņa audzināšanas un apmācības procesā var attīstīties nosacīti refleksi, kas mums ir nevēlami. Piemēram, apmācot suni pārvarēt šķēršļus, bieži gadās, ka suns pirmajos mēģinājumos neveiksmīgi lec pāri šķēršlim, trāpa ar ķepām vai citām ķermeņa daļām. Šādos gadījumos var veidoties nosacījuma reflekss izvairīties no šķēršļa (nosacījuma reflekss var arī neveidoties. Par nosacītā refleksa veidošanās mehānismu un nosacījumiem mēs runāsim nākamajā nodarbībā).

Nosacīto refleksu hierarhija

Nosacītais reflekss obligāti veidojas, pamatojoties uz beznosacījuma refleksu, uzvedības reakciju vai refleksa aktu. Šādu nosacītu refleksu sauc par pirmās kārtas nosacītu refleksu. Iepriekš minētajā piemērā nosacītais reflekss par izvairīšanos no barjeras ir attīstījies, pamatojoties uz pasīvu aizsardzības reakciju. (Tā ir fiziska izvairīšanās no sāpīgiem stimuliem).

Taču nosacītu refleksu var attīstīt arī, pamatojoties uz iepriekš attīstītu nosacītu refleksu. Šādā gadījumā to sauc par otrās kārtas nosacīto refleksu. Pēc tam, kad ir attīstīts nosacījuma reflekss piezemēties pēc komandas, dresētājs uz tā pamata var attīstīt nosacījuma refleksu piezemēties pēc žesta, pēc rokas žesta dodot komandu "Sēdēt" un mudinot suni piezemēties. Nosacītais piezemēšanās reflekss ar žestu būs II rīkojuma nosacītais reflekss.

II kārtas nosacījuma reflekss var būt pamats šādu nosacījuma refleksu attīstībai. Šādā gadījumā turpmāk attīstīto nosacīto refleksu sauc par augstākas kārtas nosacīto refleksu.

Attīstības pakāpe

Nosacījuma refleksus iedala arī pēc to attīstības pakāpes. Pēc 1-2 treniņiem par piezemēšanos pēc komandas mēs attīstām sākotnējo nosacīto refleksu. Tas vēl nav stabils, neizpaužas uz katru komandu un prasa turpmāku nostiprināšanu. Ja iedarbojas uz traucējošiem stimuliem, sākotnējais nosacītais reflekss neizpaužas. Pastāvīgi praktizējot šo nosacīto refleksu, mēs to attīstām līdz noturīgam nosacītajam refleksam, kas garantēti izpaudīsies standarta situācijas apstākļos. Taču mēs nevaram cerēt, ka suns darbosies bez kļūdām jebkuros apstākļos. Šim nolūkam nosacītais reflekss ir jāattīsta par prasmi. Šī prasme izpaužas visos apstākļos, pastāvot daudziem spēcīgiem traucējošiem stimuliem.

Suņa uzvedību nosaka nosacītie un beznosacījumu refleksi. Beznosacījumu refleksi ir pamatā, tā uzvedības daļa, kas sunim ir raksturīga pēc dabas. Nosacītie refleksi ir attīstītā uzvedības daļa, ko mēs varam veidot, radot noteiktus apstākļus un piemērojot nepieciešamos stimulus.

Nosacīto refleksu veidošanās nosacījumi

Jebkuras apmācības pamatā ir vienkāršu prasmju attīstīšana, no kuru kompleksa sastāv uzvedība. Vienkāršs nosacīts reflekss, kā mēs jau zinām (raksts "Refleksi"), ir prasmju veidošanās pirmais posms. Un ir ļoti svarīgi zināt, kādos apstākļos veidojas nosacītie refleksi, attīstot to vai citu uzvedību. Ievērojot šos nosacījumus, jūs varēsiet viegli un ātri attīstīt vēlamo uzvedību savam mājdzīvniekam, un jūs varēsiet saglabāt attīstītās prasmes arī pēc treniņu kursa beigām. Neievērojot vismaz vienu no šodien aplūkotajiem noteikumiem, nosacījuma refleksa attīstīšanu ne tikai apgrūtina, bet padara to neiespējamu.

No otras puses, mēs bieži vien neapzināti radām apstākļus, kuros suns attīsta uzvedību, kas mums ir nevēlama. Lai novērstu šādas izpausmes, kā arī koriģētu uzvedību, ir skaidri jāsaprot, kādi apstākļi ir izraisījuši nevēlamo nosacīto refleksu veidošanos un kādi apstākļi ir jārada, lai šāda uzvedība izzustu.

Klasiskajā padomju apmācības teorijā pastāvēja ideja par septiņiem nosacīto refleksu veidošanās nosacījumiem. Tagad šo teoriju var kritizēt, var pilnībā noraidīt, taču gan iesācējiem suņu audzētājiem, gan speciālistiem – kinologiem ar pieredzi, ir noderīgi zināt par šiem septiņiem nosacījumiem.

Divi stimuli .

Tātad, lai veidotos nosacījuma reflekss, ir nepieciešams:

Nepieciešama divu stimulu klātbūtne: vienaldzīga (nākotnē nosacīta) un beznosacījumu, kas izraisa atbilstošu suņa rīcību.

Ar beznosacījumu stimulu viss ir vairāk vai mazāk skaidrs. Ja vēlaties, lai suns sēž, ir jābūt stimulam, kas izraisa šo reakciju. Piemēram, grūdiens uz krupja. Vai našķis, ko tur virs suņa galvas. Vai pavadas vilkšana. Galvenais ir tas, ka stimuls izraisīja vēlamo reakciju – suņa piezemēšanos. Un šai reakcijai (refleksam) jābūt iedzimtai (jautājuma izskatīšanas vienkāršības labad iedomāsimies, ka ir izveidojies pirmās kārtas nosacījuma reflekss – skat. rakstu "stimuli").

Indiferentam stimulam ir nepieciešams kāds skaidrojums. Indiferents nozīmē vienaldzīgs, t. i., neizraisa suņa reakciju. Bet no stimula definīcijas mēs zinām, ka jebkurš stimuls izraisa organisma reakciju – tāpēc tas ir stimuls. Kādu reakciju izraisīs komanda "Sēdēt", ja mēs to dosim netrenētam sunim? Šāds suns, visticamāk, pagriezīs galvu pret jums un klausīsies. Izdzirdot komandu, suns būs ieinteresēts par jauno skaņu, bet viņš nedomās apsēsties.

Kādu reakciju sunim izraisīs stimuls – komanda "Sēdēt"? Nedrošu reakciju! Refleksu, ar kuru netrenēts suns reaģē uz komandu "Sēdēt", kā arī uz jebkuru citu komandu, sauc par refleksu "Kas tas ir?", un tas ir dzīvnieka iedzimta uzvedības reakcija. Bet kāpēc mēs šo stimulu saucam par vienaldzīgu? Jā, tāpēc, ka tas ir vienaldzīgs attiecībā uz suņa uzvedības izpausmi – sēdēšanu pēc komandas. Tas ir, sākotnēji komanda "Sēdēt" neizraisa vēlamo uzvedību, un principā nav nozīmes, vai komanda skan "Sēdēt", "Sit" vai citādi. Nav nozīmes arī tam, vai tā ir skaņas komanda vai žests.

Jebkurš stimuls sunim var izraisīt jebkuru uzvedību. Tāpēc mēs saucam šādu stimulu par indiferentu – tas sunim ir pilnīgi vienaldzīgs attiecībā uz vēlamās uzvedības izpausmēm.

Stimulu pielietošana

Šo stimulu piemērošanai jāsakrīt laikā 0,5-2 sekunžu robežās.

Bieži gadās, ka saimnieks, atstājis suni uz īsu brīdi, atgriežas mājās un ir pārsteigts – dzīvoklis izskatās tā, it kā tajā būtu viesojies FIB. Visa attēla autors – četrkājainais Pikaso – ir sajūsmā par sava mīļotā saimnieka ierašanos. Un, protams, viņš uzreiz saņem "honorāru". Pēc kāda laika suņa saimnieks sāk pamanīt, ka šādas audzināšanas efekts ir tāds pats – suns vairs nepriecājas par saimnieka ierašanos, bet slēpjas un ņaud. Un arī "FIB" dzīvokli apmeklē bieži, neskatoties uz regulāri veikto "profilaksi".

Aplūkosim šo situāciju, bruņojušies ar apmācības teoriju un metodēm: uzdosim sev jautājumu, vai tiek ievērots iepriekš minētais noteikums un kādu nosacītu refleksu saimnieks ar šādu rīcību attīsta sunim?

Protams, ar vislabākajiem nodomiem viņš cenšas attīstīt negatīvu saikni starp suņa "destruktīvu" uzvedību un sodu. Bet cik daudz laika paiet starp saimnieka iecienīto apavu apēšanas sākumu un saimnieka piemērotu stimulu piemērošanu? Dažas stundas. Nav izveidojies nosacīts reflekss, it īpaši, ja ņemam vērā, cik daudz pozitīvu emociju rada tik patīkamas garšas košļājamās ādas sajūta! Un kāds notikums notiek pirms soda (tikai 0,5-2 sekunžu laikā)? Tieši tā! Mīļākā īpašnieka ierašanās…

Tagad ir skaidrs, kāpēc suņa nevēlamā uzvedība nepazūd, bet attīstās bailes no saimnieka. Un nevajag domāt, ka suns "jūtas vainīgs". Šī uzvedība, ko mēs uzskatām par vainas atzīšanu vai "nožēlu", patiesībā ir klasiska pakļaušanās stiprākajam saimē, kas izzudīs, tiklīdz "līderis" pārstās izmantot negatīvus stimulus. Tādējādi saimnieks veiksmīgi atrisina varas līdzsvara problēmu "bandā", taču nekādā veidā nemaina suņa nevēlamo uzvedību.

Nosacīti refleksi un stimuli: secība

Signalizējošā stimula iedarbībai jābūt pirms beznosacījuma stimula iedarbības 0,5-2 sekunžu laikā.

Lai saprastu, kāpēc šis noteikums darbojas, ir detalizēti jāizpēta fizioloģiskais nosacītā refleksa veidošanās mehānisms. Šo jautājumu mēs aplūkosim kādā no nākamajām nodarbībām. Tagad jums jāatceras, ka vispirms tiek dota komanda "Sēdēt", pēc tam tiek pavelkama pavadas siksna.

Ja jūs vispirms pavelkat pavadas siksnu, suns apsēdīsies, bet nebūs nekādas saiknes ar komandu. Vienlaicīga komandas došana un mehāniskā stimula pielietošana arī nav lietderīga – šajā gadījumā suņa nervu sistēmā uzbudinājumu, reaģējot uz skaņas stimulu, "apspiedīs" uzbudinājums, reaģējot uz pavadas vilkšanu, un saikne starp komandu un apsēšanos neveidosies.

Bieži redzams, ka nepieredzējis dresētājs vienlaicīgi velk par pavadiņu un kliedz "Sēdēt". Atkārtojot šo kombināciju daudzas reizes, viņš nespēj saprast, kāpēc suns nekādi nereaģē uz komandu, bet tikai kļūst arvien nomāktāks un nobijies. Šādā veidā nevar attīstīt nosacītu refleksu.

Atkārtošana nosacītā refleksa attīstībā

Daudzkārtēja nosacījuma un beznosacījuma stimula kombināciju atkārtošana noteiktā slodzes un laika režīmā.

Parasti ar vienu stimulu nepietiek, lai izraisītu nosacīto refleksu. Lai komanda izveidotu saikni, kombinācija ir jāatkārto noteiktu reižu skaitu. Bet cik tieši? Vai vienā sesijā ir iespējams izpildīt 50 kombinācijas, vai arī katrā sesijā ir jāpilnveido vairākas kombinācijas? Un kādam jābūt pārtraukumam starp nodarbībām?

Atbildes uz šādiem jautājumiem sniedz tikai prakse. Zināšanas par to, cik daudz, cik bieži un cik ilgi ir nepieciešams praktizēt noteiktus vingrinājumus, ir prasmju attīstības metodika. Un, ja ņem vērā suņa individuālās īpatnības, kļūst skaidrs, ka izveidot efektīvu metodi konkrēta nosacījuma refleksa attīstīšanai var tikai pēc daudzu gadu smaga darba, gūstot praktisku pieredzi un studējot zoopsiholoģijas teorētiskos pamatus.

Nervu sistēmas stāvoklis

Galvas smadzeņu garozas nervu centriem nosacītā refleksa attīstības laikā jābūt brīviem no citām darbībām un jāatrodas aktīvā stāvoklī.

Ir skaidrs, ko nozīmē "aktīvs": nevar apmācīt guļošu vai nogurušu suni. Taču suņa aktivitāte var būt atšķirīga. Ja dzīvnieks, piemēram, ir aizņemts, cenšoties sakost atrasto kaulu, lai attīstītu prasmi pietuvoties pēc komandas, tas nav tā vērts.

Stimulu stiprums

Uzbudinājuma stiprumam pie beznosacījumu stimula jābūt lielākam nekā pie signālstimula, bet tas nedrīkst izraisīt inhibīciju.

Ja komanda "Sēdēt" tiek dota tā, ka suns no bailēm nogulstas uz zemes, viņam būs vienalga, vai jūs pavelkat pavadas siksnu vai nē. Tas nozīmē, ka komandas spēkam jābūt tikai tik spēcīgam, lai suns to sadzirdētu, – nekam vairāk. No otras puses, nav nepieciešams "saplēst" pavadas siksnu tā, lai suns ņaudētu no sāpēm. Šāds grūdiens izraisa nervu sistēmas nomākumu, un šādos apstākļos saikne ar komandu neizveidosies. Nosacītais reflekss neizveidosies.

Nosacīti refleksi attīstās bez uzmanības novēršanas

Ārējiem stimuliem, kas izraisa orientējošu reakciju un novērš uzmanību, nevajadzētu būt klāt.

Piemēram, ir bezjēdzīgi attīstīt prasmi pārvietoties tuvumā, ja suņa tēviņš mēģina mesties pie savas partneres, lai noskaidrotu attiecības. Tieši šis nosacījums diktē noteikumu: attīstīt sākotnējos nosacītos refleksus apstākļos, kad ir minimāla traucējošu stimulu iedarbība. Nepietiek tikai doties ārpus pilsētas, lai sāktu paklausības apmācību. Dažas dienas ir nepieciešams pieradināt suni pie vietas, kur jūs veiksiet apmācību, lai mazinātu spēku un dažus stimulus, kas rodas šajā vietā.

Vēlreiz atgādinām septiņus nosacījumus nosacīto refleksu veidošanai: .

Divu stimulu klātbūtne: vienaldzīga (nākotnes nosacījuma) un beznosacījuma, kas izraisa atbilstošu suņa rīcību.

Šo stimulu piemērošanai jāsakrīt laikā 0,5-2 sekunžu robežās.

Signalizējošā stimula iedarbībai jābūt pirms beznosacījumu stimula iedarbības 0,5-2 sekunžu laikā.

Vairākkārtēja nosacītā un beznosacījumu stimula kombināciju atkārtošana noteiktā slodzes un laika režīmā.

Galvas smadzeņu garozas nervu centriem nosacītā refleksa attīstības laikā jābūt brīviem no citām darbībām un jāatrodas aktīvā stāvoklī.