Suņu apmācības pamati

Apmācības metodes

Suņa apmācības procesā dzīvnieku ietekmē dažādi stimuli: dresētāja komandas un žesti, vides situatīvie stimuli, kāruma smarža un garša, takas smarža, mīnu un narkotisko vielu smarža. Papildus iepriekš minētajiem stimuliem suni ietekmē arī asistents aizsardzības prasmju attīstīšanā. Ietekme ir arī dzīvnieka iekšējam stāvoklim, izsalkumam, diskomfortam slimības gadījumā utt. Treneris, organizējot nodarbības, ņem vērā visus šos faktorus un izvēlas stimulus atkarībā no mērķiem, kurus viņš vēlas sasniegt. To vai citu stimulu izvēle, kurus izmanto gan suņa vēlamās darbības stimulēšanai, gan tā rīcības koriģēšanai, gan turpmākai iedrošināšanai, un nosaka suņa apmācības metodes.

Jāatceras, ka konkrētas prasmes attīstīšanai parasti izmanto nevis vienu metodi, bet gan apmācības metožu kopumu atbilstoši izvēlētajai metodoloģijai.

Mehāniskās apmācības metode

Mehāniskos stimulus izmanto gan kā veicinošus un koriģējošus stimulus, gan kā pamudinājumu. Piemēram, attīstot prasmi piezemēties pēc komandas, treneris kā stimulu izmanto vilkšanu ar pavadiņu un piespiešanu uz krupja, bet kā apbalvojumu kombinācijā ar komandu "labi" – glāstīšanu un pātakstīšanu pa krūtīm.

Metodes pozitīvās puses: nepieciešamās iemaņas tiek ātri attīstītas; darbā ir viegli panākt nekļūdīgumu.

Metodes negatīvās puses: zema suņa interese par darbu; ne visas dienestā nepieciešamās prasmes var attīstīt ar šo metodi; liela slodze uz nervu sistēmu – intensīvi izmantojot mehānisko metodi, suns ātrāk nogurst (īpaši jāņem vērā, apmācot suņus ar nervu sistēmas nepilnībām).

Apmācības metode ar garšas stimuliem

Pārtikas stimulus izmanto gan kā stimulējošus un koriģējošus stimulus, gan kā apbalvojumus. Piemēram, attīstot prasmi piezemēties pēc komandas, dresētājs kā stimulu izmanto kārumu rokā, ko viņš paceļ virs dzīvnieka galvas, un kā atlīdzību kopā ar komandu "labi" – arī kārumu.

Metodes pozitīvās puses: vajadzīgās prasmes tiek ātri attīstītas; neliela slodze uz nervu sistēmu; liela suņa interese par darbu.

Metodes negatīvās puses: netiek panākta uzticamība darbā; nav iespējams attīstīt visas nepieciešamās prasmes; metode ir neefektīva, apmācot suņus ar vāji attīstītu pārtikas uzvedības reakciju.

Kontrasta apmācības metode

Mehāniskie stimuli tiek izmantoti kā pamudinājums un korekcija, un kā pamudinājums tiek izmantoti kārumi (kombinācijā ar komandu "labi"). Piemēram, attīstot prasmi gulēt pēc komandas, tiek izmantoti pavadas grūdieni, un pēc komandas izpildīšanas suns tiek apbalvots ar kārumu. Šī metode ir mehānisko un garšas stimulēšanas metožu kombinācija. Tā apvieno abu metožu priekšrocības.

Metodes pozitīvās puses: ātri attīsta nepieciešamās iemaņas; panāk uzticamību suņiem ar labi attīstītu pārtikas uzvedības reakciju.

Metodes negatīvās puses: zema efektivitāte, apmācot suņus ar nepietiekami attīstītu pārtikas uzvedības reakciju; saglabājas liela slodze uz nervu sistēmu.

Oportūnistiskā apmācības metode

(Šī metode klasiskajā kinoloģijā par tādu netika uzskatīta. Autors ierosina šo metodi iekļaut klasifikācijā). Kā rosinošie un koriģējošie stimuli tiek izmantots medījuma objekts – oportūnistisks objekts, kā arī objekti, uz kuriem tiek pārnesta oportūnistiskā uzvedība; kā atlīdzība tiek izmantots tas pats objekts, kas tiek dots sunim (vai sunim tiek ļauts to paņemt zobos).

Metodes pozitīvās puses: tiek panākta ārkārtīgi liela suņa aktivitāte un interese par darbu; daudzas īpašas prasmes var attīstīt tikai ar šo metodi; maza slodze dzīvnieka nervu sistēmai.

Negatīvās puses: metode nav efektīva suņiem ar nepietiekami attīstītu oportūnistisko uzvedību.

Stumšanas metode

Kā stimulējošie un koriģējošie stimuli tiek izmantoti situatīvajiem stimuliem tuvi stimuli; kā apbalvojums tiek izmantota komanda "labi". Piemēram, attīstot barjeras pārvarēšanas prasmi, treneris ar suni pēc īsa skrējiena tuvojas zemai barjerai. Suņa dabiskā reakcija ir lēkt pāri šai barjerai (protams, ja tā nav pārāk augsta).

Metodes pozitīvie aspekti: mazs stress dzīvnieka nervu sistēmai; ātra prasmes attīstība.

Metodes negatīvās puses: ne visas prasmes var apgūt šādā veidā.

Imitatīvā metode

Suņa vēlme imitēt pakaļdarbošanos un kolektīvo rīcību tiek izmantota kā stimulējošs stimuls. To parasti izmanto kombinācijā ar jebkuru no iepriekš minētajām metodēm. Piemēram, attīstot prasmi pārvarēt barjeru, daudzi suņi labprāt seko labi apmācītam sunim. To izmanto arī aizsardzības prasmju attīstīšanā.

Metodes pozitīvās puses: maza slodze uz nervu sistēmu; ātra sākotnējo nosacīto refleksu attīstība.

Metodes negatīvās puses: metode nav pietiekami efektīva visiem suņiem; metode nav piemērota, lai uzlabotu nosacīto refleksu uz kādu prasmi. Ar šo metodi var attīstīt tikai dažus nosacītos refleksus.

Praktiskajā apmācībā ir jāizvēlas apmācības metodes atkarībā no suņa individuālajām īpašībām, prasmes attīstības pakāpes un pašas prasmes rakstura. Piemēram, apmācot kucēnu attīstīt sākotnējo nosacīto refleksu piezemēties pēc komandas, parasti izmanto garšas stimulēšanas metodi. Kad suns aug un attīsta prasmi, tiek izmantota kontrasta apmācības metode, un, lai panāktu prasmi līdz nevainojamai izpildei sarežģītās situācijas apstākļos, tiek izmantota mehāniskā metode.

Lai atslābinātu dzīvnieka nervu sistēmu, pārejiet uz garšīgu stimulējošu apmācības metodi vai pieskārienu metodi.

Augstākas nervu aktivitātes veidi suņiem

Katra suņa raksturam ir savas individuālās īpašības. Šo īpašību ņemšana vērā, izvēloties apmācības metodes, ir priekšnoteikums, lai sasniegtu pieņemamu rezultātu. Viena no galvenajām suņu individuālajām īpašībām ir augstākās nervu darbības tips (GND tips). GND tipus nosaka nervu sistēmas stiprums, tās kustīgums un nosvērtība.

NERVU SISTĒMAS ĪPAŠĪBAS

Nervu sistēmas izturība

Spēja izturēt spēcīgu un ilgstošu stresu. Jo spēcīgāka nervu sistēma, jo spēcīgāks ir suņa raksturs, jo mierīgāk suns reaģē uz spēcīgiem stimuliem neatkarīgi no to izcelsmes. Sunim ar spēcīgu nervu sistēmu skaļš klauvējiens vai gaismas uzliesmojums izraisīs orientējošu reakciju, bet ne bailes. Šo īpašību var droši novērtēt arī pēc tā, kā suns reaģē uz sāpīgiem stimuliem. Dzīvnieks ar spēcīgu nervu sistēmu var viegli izturēt lielu psiholoģisko un fizisko slodzi, kas saistīta ar intensīvu apmācību. Veicot aizsardzības darbu, šāds suns nepadodas palīga spiedienam, strādājot pa pēdām, tas izstrādā garu un sarežģītu pēdu. meklējot narkotikas un sprāgstvielas, tas droši un pārliecinoši pārmeklē lielāku objektu apjomu un platību. Neatkarīgi no tā, kādā dienestā jūs plānojat izmantot suni, spēcīga nervu sistēma nozīmē ilgu un netraucētu darbu sarežģītos laika apstākļos un traucējošu kairinātāju klātbūtnē.

Nervu sistēmas mobilitāte

Dominējošais nervu procesu ātrums. Veikli suņi ir pastāvīgi aktīvi, aktīvi reaģē uz stimuliem un nomierinās tikai pēc tam, kad ir pietiekami izvingrināti. Pat tad viņi ātri atgūstas. Suņi ar veiklu nervu sistēmu viegli apgūst prasmes, kas saistītas ar aktīvu darbu, piemēram, šķēršļu pārvarēšanu, pārvietošanos tuvu viens otram ar biežu tempa maiņu un daudzas aizsardzības prasmes. Taču veikliem suņiem bieži vien ir problēmas ar izturības attīstīšanu. Suņi ar lēni kustīgu nervu sistēmu, gluži pretēji, viegli apgūst prasmes, kas saistītas ar kavēšanas procesiem, un grūtāk – ar aktīvu darbu.

Taču bez šo vai to prasmju attīstības īpatnībām jāņem vērā arī tas, kā attīstītās prasmes tiek saglabātas.

Pie veikliem suņiem prasmes attīstās ātri, bet tikpat ātri arī izzūd. Šim sunim būs nepieciešamas regulāras un plašas apmācības, lai tas strādātu pienācīgā līmenī.

Dzīvnieku ar lēni kustīgu nervu sistēmu nepieciešams apmācīt daudz ilgāk, un dažkārt nepieredzējis dresētājs var izdarīt nepareizu secinājumu par sava mīluļa sliktajām mācīšanās spējām. Taču šādam sunim attīstītās iemaņas saglabājas daudz ilgāk, un apmācības ir daudz mazāk nepieciešamas.

Nervu sistēmas līdzsvars

Uzbudinājuma un inhibīcijas procesu līdzsvars. Suņa nelīdzsvarots raksturs. Dzīvnieks neadekvāti spēcīgi reaģē uz traucējošiem stimuliem, nonākot to ietekmē spēcīgā un nekontrolējamā uztraukumā.

SUŅU PERSONĪBAS IEZĪMES

Ņemot vērā iepriekš minētās īpašības, mēs varam nosacīti definēt šādus suņa GND tipus:

Sangvinis GND tips – spēcīgs, līdzsvarots, kustīgs.

Holeriskais GND tips – spēcīgs, nelīdzsvarots, uzbudināms.

GND flegmātiskais tips – spēcīgs, līdzsvarots, inerts.

Melanholiskais GND tips – vājš ar uzbudināmības pakāpes variantiem.

Sangvinis GND tips

Suņiem ar šo nervu sistēmu ir skaidri izteiktas pamata uzvedības reakcijas, šīs reakcijas darba procesā viegli un ātri mainās. Sangvīniskie suņi ir ātri apmācāmi, un attīstītās prasmes ir diezgan kvalitatīvi saglabājušās. Spēcīgi stimuli neizraisa pārmērīgu uztraukumu.

Holeriskā tipa GND

Šāda rakstura suņi ir spēcīgi satraukti un ātri reaģē uz stimuliem. Nosacījuma refleksi, kas saistīti ar dusmu rašanos, satvēriena attīstību, palīga aizturēšanu, ātri attīstās un dominē pār citiem refleksiem. Sākotnējā nosacīto refleksu attīstība ir ļoti ātra. Taču to pilnveidošana ir sarežģīta, jo darba laikā suns ir ļoti izklaidīgs. Grūti ir arī attīstīt prasmes apturēt nevēlamas darbības, ilgu izturību. Suns kļūst ļoti uzbudināts uz spēcīgiem stimuliem. Bet pēc tam viņš joprojām spēj uztvert dresētāja komandas un signālus, viegli pārslēdzoties uz cita veida darbību.

Flegmatiskais GND tips

Uz stimuliem suns uzbudinās lēni, jo lēni pēc uztraukuma pāriet uz cita veida darbību. Apmācības gaitā attīstīt nosacītos refleksus flegmatikam ir grūti. Apmācība notiek lēni, bet attīstītās prasmes ilgstoši saglabājas. Suns vāji reaģē uz spēcīgiem traucējošiem stimuliem.

Melanholiskais GND tips

Spēcīgi izteikta orientēšanās reakcija uz jaunu vietu, smakas. Kustīgi melanholiķi ir nepamatoti nerātni, mazkustīgi – pasīvi. Spēcīgu stimulu iedarbība izraisa bailes, sabrukumu. Pamata uzvedības reakcijas izpaužas vāji. Apmācībā izstrādātie sākotnējie nosacītie refleksi ir nestabili un vāji izpaužas. Refleksu uzlabošana līdz pastāvīgām iemaņām ir apgrūtināta.

Suņu pamata un dominējošās uzvedības reakcijas

Suņu nervu sistēmu raksturo ne tikai tādas īpašības kā spēks, ātrums un uzbudināmība, bet arī uzvedības reakcijas.

Uzvedības reakcijas ir suņa vēlme veikt noteiktas darbības, kas balstās uz refleksu darbību kompleksu un vienkāršiem beznosacījumu refleksiem.

Ar šo jēdzienu jūs jau esat saskārušies grāmatā Refleksi. Šodien aplūkosim uzvedības reakcijas sīkāk.

Suņa uzvedība ir sarežģīta refleksu darbība, kas ir daudzu nosacītu un beznosacījumu refleksu izpausmes rezultāts uz visdažādākajiem stimuliem ārējā un iekšējā vidē. Dzīves sākumā kucēnam izpaužas vienkārši iedzimti refleksi un refleksu darbības, kas nodrošina tā izdzīvošanu noteiktos apstākļos. Nākotnē šos refleksus vēl vairāk sarežģī nosacītie refleksi, kas nodrošina progresīvākas organisma adaptācijas funkcijas jauniem, pastāvīgi mainīgiem vides apstākļiem.

Pieaugušam sunim atsevišķi vienkārši refleksi un refleksu akti tiek apvienoti sarežģītās ķēdveida uzvedības reakcijās, kuru mērķis ir organisma vitāli svarīgu funkciju veikšana. Pieauguša suņa uzvedība var būt tik sarežģīta, ka nepieredzējušam dresētājam ir grūti pamanīt atsevišķus refleksus. Rūpīgi novērojot suņa refleksu aktivitāti, ir iespējams noteikt viendabīgas refleksu grupas, kas izpaužas regulārā secībā. Šādas refleksu grupas sauc par uzvedības reakcijām.

No suņa vispārējās uzvedības var izdalīt šādus reakciju veidus: pārtikas, aizsardzības, oportūnistiskā, orientēšanās, meklēšanas, piesaistes, seksuālā, vecāku, rotaļu, imitācijas un komunikācijas. Šīs reakcijas veido dzīvnieka dzīves pamatu un tiek izmantotas vai ņemtas vērā dienesta suņu apmācības praksē. Lielākā daļa uzvedības pamatreakciju ir daļa no sarežģītākām, ieprogrammētām, iedzimtām organisma reakcijām, ko sauc par instinktiem. Instinkti no uzvedības pamatreakcijām atšķiras ar to, ka tos kontrolē specifiskas fizioloģiski aktīvas vielas un hormoni, tāpēc tie vienmēr ir stereotipiski un dominē pār citām reakcijām.

PAMATA UZVEDĪBAS REAKCIJAS UN TO RAKSTUROJUMS

Reakcija uz pārtiku

Pārtika ir suņa dzīves pamats, noteicošais faktors daudzu uzvedības reakciju, jo īpaši reakcijas uz ēdienu, veidošanā. Tā izpaužas izsalkušam sunim un ir vērsta uz barības meklēšanu, iegūšanu un ēšanu. Reakcija uz ēdienu ir ne tikai sugai raksturīga, bet arī vispārēja, un tai ir pat daudz līdzību visā saimē, piemēram, suņu saimē. Nosacījuma refleksi, kas iegūti barības meklēšanas un ēšanas laikā, nosaka katra suņa reakcijas uz pārtiku raksturu. Pārtikas trūkums jaunā suņa augšanas un attīstības periodā izraisa pārmērīgu pārtikas meklēšanas aktivitāti. Turklāt, ieraugot ēdienu, rodas spēcīga reakcija uz ēdienu un alkatība ēšanas laikā. Nosacītie refleksi, kas iegūti saistībā ar pārtikas uzņemšanu, kļūst dabiski, nostiprinās un saglabājas ilgu laiku.

Tāpēc, ja jaunie suņi tiek nepietiekami baroti, reakcijas uz ēdienu attīstās un kļūst intensīvas. Regulāri un pareizi barojot, pārtikas reakcija attīstās mēreni un izpaužas mazintensīvi. Jāņem vērā, ka suņiem ar hroniskām kuņģa un zarnu trakta slimībām nav labi attīstīta reakcija uz pārtiku. Parasti viņiem ir slikta apetīte. Tā var pilnībā pazust slimības, pārslodzes, ēdiena un barošanas režīma maiņas gadījumā. Šādi suņi ir slikti baroti, un tos var slikti apmācīt ar garšas stimulēšanas metodi.

Ir svarīgi atcerēties, ka lielākā daļa suņu refleksu veidojas, reaģējot uz ēdienu un uzvedību. Zināšanas un dziļa izpratne par pārtikas reakciju palīdz dresētājam viegli orientēties suņa apmācības metodes un paņēmiena izvēlē. Kā arī pareizā pārtikas stimulu pielietošanā, kā arī ļauj metodiski kompetenti izpildīt apmācības paņēmienus.

Aizsardzības reakcija

Šo reakciju nosaka liela grupa iedzimtu un iegūtu kustību refleksu. To mērķis ir pasargāt dzīvību no ienaidniekiem un dažādiem kaitīgiem ārējās ietekmes faktoriem. Tāpēc šo reakciju sauc par aizsardzības un aizstāvības reakciju. Tā ļauj sunim izvairīties no briesmām vai aktīvi cīnīties ar tām, izmantojot noteiktus signālus. Aktīvās aizsardzības reakcijas pamatā ir sarežģīti motoriski akti, kas saistīti ar ķermeņa kustību telpā, lai uzbruktu briesmu avotam vai attālinātos no tā. Pamatojoties uz iedzimtajām aizsardzības reakcijām, veidojas sarežģīti nosacīti refleksi, kas galu galā nosaka aizsardzības reakcijas raksturu un īpašības. Pieaugušam sunim tā var izpausties trijās formās: aktīvā-aizsardzības, pasīvā-aizsardzības un jauktā (ļaunā-nežēlīgā).

Aktīvā-aizsardzības reakcija

Tā veidojas, kad treneris izturas pret suni vienmērīgi, mierīgi un līdzsvaroti. Šīs reakcijas veidošanai nepieciešama pareiza kucēna apmācības organizācija no divu līdz sešu mēnešu vecumam. Šajā periodā kucēniem jābūt aktīviem un darboties spējīgiem visās kustību reakcijās. Nedrīkst pieļaut pasivitāti, piesardzību, bailīgumu un gļēvulību. Dienesta apmācības procesā ir nepieciešams nostiprināt un uzlabot suņa aktivitāti. Turklāt jāattīsta drosme, bezbailība, mērena ļaunprātība un neuzticēšanās svešiniekiem. Suņi ar aktīvu aizsardzības reakciju parasti labi pakļaujas apmācībai, treniņiem. Tie sniedz visefektīvākos rezultātus dienestā.

Pasīvā aizsardzības reakcija

Tā veidojas, ja kucēna apmācība nav pareizi organizēta. To izraisa arī rupja un cietsirdīga izturēšanās pret suni apmācību un treniņu laikā. Ja dresētājs izmanto spēcīgus sāpīgus stimulus, sunim rodas pasivitāte, letarģija, bailīgums, kas pāraug bailībā un gļēvulībā. Suns ar pasīvi-aizsardzības reakciju ir nekustīgs, baidās no spēcīgiem stimuliem, izvairās no sitieniem, bēg vai slēpjas no nelabvēlīgiem apstākļiem. Redzot palīgus, noguļas uz zemes, paklausīgi pakļaujas pat svešiniekam.

Pasīvā reakcija

Suņa uzvedībā aizkavē pozitīvo nosacīto refleksu veidošanos. Izveidotos nosacītos refleksus uz dresētāja komandām un žestiem viegli nomāc visu veidu ārējie stimuli. Šādiem suņiem ir zemas darba un dienesta īpašības. Ja suņa pasivitāte pāraug bailīgumā un gļēvulībā, šādi suņi nav piemēroti dienestam un ir jāizslēdz.

Ļaunprātīga un bailīga uzvedības reakcija

Veidojas, ja suņi nav pareizi apmācīti. Visbiežāk tā veidojas jauniem suņiem vecumā no sešiem līdz desmit mēnešiem. Tas ir laiks, kad cilvēks cenšas attīstīt dusmīgu reakciju, ja sunim nav aktīvas reakcijas un vispārējas drosmes.

Dusmīga uzvedības reakcija

Visbiežāk sastopama suņiem, kuriem ir spēcīgi izteikta aktīva aizsardzības reakcija, apmācības procesā bieži attīstās dusmas. Tas kavē suņu apmācību un izmantošanu dienestā, jo īpaši meklēšanas un apsardzes nolūkos. Dažkārt ir nepieciešams izbrāķēt suņus ar pārmērīgi niknu reakciju.

Orientēšanās uzvedības reakcija

Iedzimta reakcija uz jauniem vai neparastiem un ļoti spēcīgiem stimuliem, kas izpaužas kā orientēšanās uzvedības reflekss "Kas tas ir?" un izpētes refleksi – šņaušana, klausīšanās, laizīšana utt. Orientēšanās refleksi ir suņa jauno nosacīto refleksu veidošanās avots. Uzkrājoties lielam nosacīto refleksu skaitam, orientēšanās reakcija izpaužas mēreni. Galu galā tā apvienojas ar nosacītajiem refleksiem, kas nodrošina sunim orientēšanos sarežģītā vidē. Atkarībā no dominējošajiem apstākļiem orientēšanās reakciju var aizstāt ar citām reakcijām. Piemēram, pārtikas reakcija, aktīvā aizsardzības reakcija, pasīvā aizsardzības reakcija un visbiežāk meklēšanas reakcija.

Meklēšanas reakcija

Iedzimta uzvedības reakcija. Tā nodrošina suņa organisma izdzīvošanu. Suņa dzīves un apmācības gaitā šī reakcija ir nosacīta ar ļoti daudziem nosacītiem refleksiem. Tā veido arī nosacīto refleksu kompleksus ar citām uzvedības reakcijām. Suņa darbs pēc smaržas ir saistīts ar olfaktoriskās meklēšanas reakcijas izpausmēm. Uzmanīgi vērojot suņa uzķeršanos uz smaržas pēdas, ir viegli pamanīt un atšķirt olfaktoriskās meklēšanas reakcijas sastāvdaļas. Tie ir cilvēka vai dzīvnieka atstātās smakas pēdas meklēšana; cilvēka vai dzīvnieka pārvietošanās virziena noteikšana; cilvēka vai dzīvnieka vajāšana līdz tā atklāšanai un aizturēšanai.

Конец ознакомительного фрагмента.

Текст предоставлен ООО «Литрес».

Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.

Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.