- -
- 100%
- +
1. nodaļa
Kuros krūmos atrodami bērni
–Kur tu mūs aizvedi? – Es pārsteigta palūkojos uz apkārtni un lemti paskatījos uz zvēru.
“Portāls bija pareizi konfigurēts, taču tie traucēja. Es neuzdrošinājos atteikties. ” – manā galvā atskanēja mierīgā grifa balss.
"Lai kurš iejauktos, man steidzami jādodas mājās." Un mēs nonācām Roila mežā. Sāksim burvest, mūs nesīs dziļāk, ja kāds zvērs mūs nesaplēsīs vēl agrāk. – es sūdzējos. – Ko viņi vispār prasīja? PVO?
"Vienkārši ejiet, ceļi paši mūs tur vedīs, dzīvnieki mūs neaiztiks." "Manam jautājošam skatienam viņš tikai paskaidroja: "Kāda cita noslēpums." Viņš nenodara ļaunumu, tikai lūdz palīdzību. Viņi mums atmaksās natūrā."
Kaut es zinātu, kurš vēl. Grērds neriskētu, kas nozīmē, ka viņš par tiem ir pārliecināts, atliek tikai viņam uzticēties. Samierinājusies ar savu neplānoto pārgājienu un izlēmusi kādu pusi, devos dziļāk biezoknī.
Mežs absorbēja maģiju un nežēlīgi atriebās pārkāpējiem. Savāca un papildināja tās iemītnieku spēkus. Cīnīties ar viņiem bija bezjēdzīgi, un bija pārāk grūti panākt vienošanos.
Es nevarēju atteikties apmeklēt vārda došanas ceremoniju. Pat mana grūtniece nevarēja mani no tā izglābt. Es neteikšu, ka es negribēju tur būt, es joprojām gribēju draudzēties ar pūķiem, bet Ria bija svarīgāka. Es negribēju viņu tajā brīdī atstāt vienu.
Es staigāju, gulēju un ēdu visu, ko atradu. Mežs. Visapkārt vienlaidus mežs un neviena dzīva nav. Pāris dienas pagāja šādi.
Kārtējo reizi ejot cauri purvainam purvam un meklējot, kur pakāpties un neatdot savu dvēseli, izdzirdu čīkstēšanu, vai nu kaķis, vai kāda cita dzīva radība. Dīvainākais bija tas, ka līdz tam brīdim neviens putns vai kukainis nebija dzirdēts, tikai vējš staigāja starp kokiem, lēnām tracinot.
– Vai mums jāatrod skaņas avots? – Sapratis, ka tas nebija nejaušība, viņš jautāja grifam.
"Atrast un palīdzēt." – Grērds paskaidroja.
Izkāpusi uz sausas zemes, es atkal klausījos. Bija kluss. Greērds devās uz biezokni, es viņam sekoju.
Krūmu ierāmēts kristāldzidrs ezers, it kā cenšoties to pasargāt no visa dzīvā. Turklāt tas ir spēka avots.
Mans skatiens nokrita uz kastīti, bet, pieejot tuvāk, sapratu, ka tā nav kaste – grozs… ar bērnu. Viņš tik tikko spēja elpot. Maģiskais spēks nevarēja uzturēt dzīvību mūžīgi.
No groza atskanēja rūciens. Sega, kas pārklāja bērnu, noslīdēja lejā.
– Velns tevi paņemtu! – klusi teicu, skatoties uz mazo dzīvnieku. Viņš skatījās tieši acīs, nekur nenovērsa skatienu un piespieda ausis pie galvas, sariņus, gatavojoties lēkt.
– Vai ļausi man palīdzēt? Kāpēc tu zvanīji, ja neļāvi? Tu mirsi pēc dažām dienām. – viņš runāja klusi, bet dzirdēja un, neskatoties uz savu mazo vecumu, visu saprata.
“Izmantojiet maģiju. Abi." "Grifons nebija pārsteigts, it kā viņš zinātu, kas mūs sagaida."
Apgriezis bērnu, viņš nesa to uz ezera pusi, un dzīvnieks rikšoja viņai pakaļ.
"Ūdens jūs sasaldēs. Iemērciet bērnu, nepieskaroties viņai. Pēc tam viņi mūs aizvedīs mājās. – viņš teica, sekundi pirms es ieniru ezerā. Nopietni?!
Šī peļķe var mani sasaldēt, un tā ir mazuļa spēka vieta? Slikti. Ja kāds par to uzzinās, tad nekādu problēmu nebūs. Tas nozīmē, ka viņa ievietošana audžuģimenē nav risinājums. Ria mani nogalinās…
〜〜〜
Vai ir iespējams runāt par savu mīļoto vīru: dzīvs un vesels?
– Jūsu augstība, vai esat pārliecināta, ka mums nevajadzētu turpināt meklējumus? “Padomnieki mani verdzīgi, bet neatlaidīgi mocīja pāris dienas.
– Pēc jūsu atskaites par to, cik tas mums izmaksās, kopā ar grāmatvežiem bija jāizpumpē kasieri. – Briesmīgi cilvēki, es nebrīnītos, ja viņi iegrābs visus ienākumus no profesionāla ubaga, un viņš arī būs laimīgs. Paveicās, vismaz manas bikses joprojām ir savās vietās. "Tas Kungs ir dzīvs un vesels, ar viņu viss ir kārtībā, ja meklēšanas burvestības atgriezās bez nekā, tad viņš ir šajā nolādētajā mežā, un to ir bezjēdzīgi ķemmēt." Vai ir kādi citi ieteikumi naudas tērēšanai? – Viņi jau ir atraisījuši jostas. Vēl nav pagājis mēnesis, negods jau ir sācies. Iedalīsim šeit naudu. Mums tas ir jāatbalsta. Vai šķita, ka ir vieglāk stumt sievieti apkārt? Nevaru sagaidīt! – Man šķiet, ka tev ir daudz darāmā. Tāpēc, lūdzu, nenovērsiet mani. Es pabeidzu recepti. Starp citu, vai jūs vēlētos dot savu ieguldījumu zinātnē? – sarkastiski jautāju.
Mums ir jāapspriež jautājums par pāris ministru atlaišanu un šajā jautājumā jāiesaista galvenais kasieris. Viņš griež ar prieku un var palīdzēt ar kājām atkarībā no situācijas. Mēs peldējām – mēs zinām.
Lai kā es mierināju citus, es pati biju noraizējusies. Es vēl neesmu atguvusies no tā, kas notika dzemdībās, un tad Des pazuda.
〜〜〜
"Ja jūs turpināsit sēdēt šeit tik uzmanīgi, jums pietrūks, kā mūsu dēls aug." – Apskāvieni bija gaidīti, čīkstošās durvis atdeva apmeklētāju.
Uzvelkot smaidu, es viņam teicu, ka, ja viņš turpinās klīst nezināmā vietā, viņš nepamanīs, ka man ir mīļākā. Vēlējos padalīties arī ar ziņām par savu mammu, kura nolēma palikt pie mums ilgāk. Es ceru, ka viņam aiz muguras ir sastāvdaļas, kāpēc viņš tik ilgi staigāja šajā mežā? Vai tiešām nebija iespējams nolasīt pāris zāles stiebrus savai mīļotajai sievai?
"Es būtu ļoti priecīgs, ja varētu pavadīt dažas dienas kopā ar viņu." – viņš atbildēja. Tomēr, kad es pagriezos, es neredzēju laimi mirušā cilvēka acīs.
– Jā, it īpaši no tālienes un attēlā. Kas ir aiz tevis, Desmond? Ņemiet vērā, man ir lielas cerības. – Sastāvdaļas, vismaz sastāvdaļas!
– Tu apsēdies. – Skaidrs. Kur ir mana inde? – Tas ir bērns. – Grozs tika nolikts uz galda. Es izdzēru pirmo pudeli, ko atradu. – Nomierinies, mīļā! Es visu paskaidrošu.
– Tūlīt noskaidrosim. Vai jums izdevās mežā atrast kādu sievieti, un viņa steidzami dzemdēja, vai jūsu mīļākā sēdēšana ir kaimiņvalstī? Jūs pārbaudāt ar viņiem abiem par bēru brīdi. Mirušā pēdējā griba ir svēta lieta. "Mēs šeit nevaram iztikt ar indi, kur ir manas sēnes?"
– Ria! Kādas sievietes? – viņa acīs pazibēja pārsteigums. – Grērd, paskaidro viņai! – viņš izmisumā lūdza grifu.
Lūk, vēl viens trūkstošais. Uz viņu bija lielas cerības, taču doma noplūkt pāris ziedus, visticamāk, viņam neienāca prātā. Cik apdomīgi cilvēki domā par citiem cilvēkiem.
"Sveicināti, jūsu Majestāte. Man prasīja. Desmonds viņiem palīdzēja, viņi palīdz jums. Dzīve par dzīvi. Parāds ir samaksāts." – Ja tie ir skaidrojumi, tad grāmatās ir pietiekami daudz anotāciju. Es uzmanīgi paskatījos uz savu vīru, meklējot viņa acīs vismaz epilogu.
– Apmaksāts? Bet nekas nenotika. Desmonds sarauca pieri.
“Tieši tā. Jūsu dēls ir dzīvs – parāds ir nomaksāts." – grifs paskaidroja, liekot manam vīram nobālēt, kamēr es nodrebēju no atmiņām par pagātnes notikumiem.
– Dzemdības negāja ļoti gludi. – es sāku viņam skaidrot, skaļi izelpojot. – Ariss neelpoja, mamma mēģināja palīdzēt, bet nekas nelīdzēja. Viņa joprojām nav atguvusies no notikušā. Viņas spēka nepietika, un es esmu pārliecināts, ka būtu pieticis pat jūsu. Viņš neelpoja. Tiesa, viņš neelpoja. Bet tad viss ap mani uzliesmoja liesmās, un mūsu dēls…” Viņa acīs sariesās asaras. – Viņš atdzīvojās.
– Atvainojiet! Piedod, Ria. – viņš čukstēja nokarenā balsī, apskaujot mani. – Man vajadzēja palikt pie tevis. "Es jutu, ka viņu pārņēmusi vainas apziņa. Tomēr diez vai tā bija viņa vaina.
"Vienas izglābtās dzīvības vietā mums tagad ir divas." Ko mēs darīsim? – noskaidroju.
"Es ieteiktu to paturēt." – manī raudzījās lūdzošs skatiens.
Manā galvā sākās domu gājiens, tam nebija nekā īpaša sakara ar viņa lūgumu, visu jau biju izlēmusi pati. Remonts būs jāveic vēl citā kamerā, lai gan var iztikt līdz pat lielam, iegādāties mēbeles, drēbes, rotaļlietas, palielināt auklīšu personālu. Darāmā ir daudz, un mēs stāvam uz vietas.
– Šis nav mājdzīvnieks – tas kļūst garlaicīgi, jūs to neatradīsit labās rokās. Tu esi pārliecināts? – Nogaidījis mājienu, es turpināju: "Tad es piedāvāju šo oficiālo versiju." Piedzima dvīņi. Šī iemesla dēļ abi bija vāji. Tomēr visiem par prieku izdevās viņus izglābt. Sirdi plosošs stāsts ar laimīgām beigām. Mums jāpiezvana mammai un jāsaskaņo liecība. "Nedaudz padomājusi, viņa pievērsa skatienu grozam un, piekāpusi pie tā, turpināja: "Protams, man vēl nav pieredzes ar bērniem, bet es varu jums droši pateikt, ka šī ir meitene."
2. nodaļa
Kurā prinči ir numurēti gabalos, un turpmākās nepatikšanas ir litros
Vecāku pacietība teorētiski ir neierobežota. Krāsotas sienas molberta ēnā, aizsedzot radījumu no mākslai svešām acīm. Rotaļlietas jauno tumšo kungu rokās, bezpalīdzīgi bērnu iztēles un pasaules nežēlības gūstā. Brīdi, kad bērns pārvēršas par krokodilu, parasti sauc: "Mums ir pirmais zobs!" Mītiņi pret globālo tīrības un peldēšanās sazvērestību. Citas bērnības šausmas.
Cilvēki sāk saprast labas aukles nozīmi tikai pēc bērnu piedzimšanas, iepriekš uz viņiem skatoties no augšas. Labas auklītes var ar skatienu nogalināt un mierīgi apglabāt ikvienu, kurš aizcirta durvis un neizņem karoti no krūzes, pat ja tas notiek pils otrā galā. Viņi ar degunu smaržo klusuma pārtraucējus un caurvēju.
Vispirms jābaidās no aukles, tad no bērna bez aukles. Jūs nevarat izskaidrot bērnam, kāpēc viņa tēvoča acis ir trīs reiz četrarpus. Viņš gribēja iepazīstināt savu pazīstamo ar savu bēdīgo onkuli, taču onkulis sāka stostīties un nevēlējās iepazīties ar sava mīlīgā mīluļa dziļo iekšējo pasauli.
Īrisa un viņas brālis ātri saprata, ka aukles ir nepastāvīgi cilvēki, un vairs neaicināja viņas savās lietās, dodot priekšroku viens otram.
Reiz, izspiegojot Riadnu un redzot apstiprinājumu Desmonda stāstiem, ka māte varot ēst sēnes par indēm, viņi, klasē uzzinājuši par ģenētiku, devās pārbaudīt savas zināšanas praksē.
Vecāku acis, kas skrēja uz Irisas dzēruma kautiņu, bija kvadrātā. "Ko tieši jūs dzērāt?", "Kur ir Ariss?" un virkne citu, pēc bērna domām, bezjēdzīgu jautājumu. Jūs vairs visu neatcerēsities. Reaģējot uz viņas nesaprotamajiem paskaidrojumiem, ka brālis atradies tualetē un devies doties prom ar pusdienām, tika mēģināts uzlauzt durvis. Durvis, dīvainā kārtā, turējās. Vecāki bija sašutuši.
Beigās Arisai iedeva pretlīdzekļus, sākumā arī Irisai, bet pēc apskates viņus nosūtīja gulēt. Tātad praktiski viņš un viņa brālis atklāja, ka ģenētika ir briesmīga zinātne, un tā viņus nopietni izjokoja. Un tikai meitene ļoti dīvainā formā mantoja savas mātes īpatnību. Viņa vienkārši bija piedzērusies no indes. Taču alkohols, mazliet vēlāk piedzēries kopā ar brāli, viņiem nesagādāja tikai problēmas.
Cik jauki ir vērot laimīgu tēvu, kurš lutina savu mīļoto meitu un izdabā visām savām kaprīzēm, kamēr sašutusi māte cenšas apelēt pie vīra sirdsapziņas un apturēt negodu, beidzot likvidējot visus šķēršļus sava bērna audzināšanai, ko viņš tikai izdarīs. paraustīt plecus un priecīgi turpināt. Mazā meitene ir tik dārga un mīļa, un kā viņa dievina savu tēti. It kā jūs varētu atteikties no šīm acīm, kas ieskatās jūsu dvēselē? Taču jau pēc dažiem gadiem saldais eņģelis var izaugt par impēriju, kuru audzināt būs par vēlu, kas tagad tika apstiprināts karaļa birojā. Sienas vairāk nekā duci reižu drebēja no diskusijām, taču tajā pašā laikā tās palīdzēja mazināt spriedzi. Tā kā šie strīdi noveda pie abpusēji izdevīga risinājuma, kas, kā vīrietis uzskatīja, palīdzētu viņa meitenei turpmākajās darbībās, lai gan Īrisa brīžiem viņu padarīja sliktāku par visiem galminiekiem un ministriem kopā.
"Tad es būšu ragana kā vecmāmiņa!" Ir slota, un pazīstamā arī. Es tevi lutināšu līdz mūža galam! – viņa sašutusi informēja tēvu. Bet lēdija Kemina būtu ļoti priecīga par šo ziņu, viņa jaunībā sapņoja par iedzimtām raganām savā ģimenē.
– Tikai pār manu mirušo ķermeni! Es nepārdzīvošu citu raganu! – Desmonds savās sirdīs iesaucās.
Viņš nedaudz krāpās. Viņš dievināja savu sievu un viņas māti, un, ja Īrisa būtu nolēmusi līdzināties saviem radiniekiem, viņš mīlētu viņu tāpat kā tagad. Tomēr viņš nevēlējās, lai viņa patiešām kļūtu par raganu. Šis iznākums viņam šķita briesmīgs.
"Ah…" meitene iesāka par otro variantu, bet tēvs viņu pārtrauca.
"Un tu neiesi uz šo draņķīgo akadēmiju!" Man būs jāsūta vairāk cilvēku tevi aizsargāt, nekā pašlaik sargā visu pili.
– Kuram gan ienāks prātā man tur draudēt? viņa šokēta jautāja.
Irisa vilcinājās par šādu tēva uzbrukumu. Kas varētu notikt akadēmijā? Vai sesija tiešām uzklups? Bet meitene nav pilnīgi bezzobaina. Viņa viņai pāris reizes iekostu, un visi pārējie no viņas būtu piesardzīgi.
– Pielūdzēji… Vai man personīgi viņus noķert pie tavas istabas? Viņi jūs kompromitēs, un vai man jūs saplēst un katru no jums apprecēt ar atsevišķu gabalu? Vai jums jau ir plāns, kā atjaunot sabojāto reputāciju? jautāja Desmonds.
Karalis neiedomājās, kam vajadzētu būt šādai meitas uzvedībai, un pieļāva, ka tā varētu būt pusaudžu sacelšanās, bet vai ir par vēlu piesegt raksturu ar personības veidošanos?
– Tātad Arisu var izlutināt? – meitene sarkastiski jautāja.
"Jūs nedomājat, ka jaunas titulētas meitenes, apmelojot sevi, pakārsies manam dēlam?" – viņš ar zināmu ironiju jautāja.
Īrisa atcerējās, kas nesen notika ballē un vai par to ziņot vai paturēt noslēpumā nākotnei. Ar lielu nožēlu viņa nolēma saglabāt viņa bez mākoņiem dienas bez viņa tēva uzmākšanās.
– Es varu doties inkognito režīmā. Neviens nezinās, kas es esmu, un problēmu nebūs. Teiksim, esmu no kādas perifērijas vai, vēl labāk, ārlaulības bērns. Ariss mani pieskatīs. Jūs nedzirdēsit no manis. – viņa teica, cenšoties saglabāt godīgu izteiksmi acīs, taču Desmonds, daudzu gadu pieredzes mācīts, neticēja tām ne mirkli.
Ja es nedzirdēšu, man būs divtik bail. – viņš nopūtās. – Ej. Padomāšu, ko varētu darīt. – vīrietis noguris sacīja. – Nav ragana. Dievi…” Irisa dzirdēja, kad viņa jau gāja ārā pa durvīm. Šķiet, ka gāja labi, vai ne?
Īrisa sāka skatīties uz akadēmiju tikai pēc drauga ieteikuma un iepriekš bija ļoti sarūgtināta par šo ideju, taču neredzēja citu izeju. Tagad, jau būdams viens no šīs iestādes studentiem, es par neko īpaši nesatraucos.
"Ak, vai jūsu "prinči" ir svaigi? Vai es varu redzēt visus? Kaut kā viņi ir pārāk gausi!” – mans pazīstamais pasmējās.
"Man ir alerģija pret prinčiem. Atvainojiet." – Irisa atbildēja.
Mirelle tik tikko spēja apvaldīt smieklus. Iepriekš viņa nebija sapratusi šīs vietas popularitāti, taču tagad pieļāva, ka valdnieki apzināti veidoja mantiniekus, lai kādreiz viņi šeit satiktos. Meitene saprata situāciju pasaulē. Miera līgumi, sarunas un tas viss, bet tas bija par daudz. To viņa brīnīdamās čukstēja Irisai.
"Un viss sākās ar vārdu – gājiens!" – pazīstamais aizrijās no smiekliem saimnieces galvā.
– Ari, tur ir šie skaistie prinči… Ja tu viņus konvertē, tad tas ir kā f… dubļi pavasarī! Es negribu izvēlēties. Mirelle vērīgi paskatījās uz savu draugu.
"Es baidos, ka prinči mums ir pārāk skarbi, mazā māsa." – Pilnīgi pareizas domas. Viņš sevi sauca par zirgu, tāpēc vismaz neņaudiet.
Studiju laikā Īrisa un Mirelle kļuva par māsām. Viena no karalienes tālajiem onkuļiem ārlaulības meitas, lai arī viņš nezināja par šo labo savas ģimenes notikumu, bet citu acīs viņam izdevās smagi censties, jo viņam izdevās bagātināt sabiedrību ar divām ārlaulības meitām. Kāds labs puisis!
Retāk šādus bērnus joprojām paņēma ģimenē, bet biežāk ārlaulības bērniem nācās apmierināties tikai ar ikmēneša pabalstu, piekrāptās mātes dusmām un sāniskiem skatieniem. Dažiem paveicās, viņi tika nosūtīti mācīties, citiem palīdzēja atrast cienīgu saderību. Reizēm viņi to varēja vienkārši pārdot kādai ģimenei. Lai arī karalis vēroja šo brīdi, visas civilās problēmas rodas starp cilvēkiem, un šīs ir nekontrolējamākās attiecības visā pasaulē.
Aristokrātu aprindās Mirela bija senas, ļoti turīgas ģimenes mantiniece. Īrisas draudzene un viņas slotas pieradināšanas skolotājs. Patiesībā viņi tā satikās. Lēdija Kemina, Īrisas vecmāmiņa, kura slepus viņai uzdāvināja mazmeitai slotu, bija ārkārtīgi pārsteigta par viņa dusmām, patiesi nesaprotot, no kurienes meitene ņēmusi raganas atribūtu. Meitene no tā neatteicās. Nedaudz vēlāk viņai palīdzēja šī topošā ragana un visu dzīvo būtņu draudi. Savdabīga sarkanā ugunspuķe. Matu krāsa tika skaidrota ar eksperimentu, kas izkļuva no kontroles, savukārt raksturs tika skaidrots ar piederību raganām.
Akadēmijā tiešām bija daudz prinču. Trīs veseli gabali. Taču šis fakts varētu palīdzēt viņiem visiem, palīdzot visiem kopā pretoties sabiedrības uzmanībai.
Šo brīnišķīgo ziņu Īrisa uzzināja, stāvot sapulcē par godu jaunajam mācību gadam, ko viņa par laimi nokavēja.
Meitene aizkavējās sava paziņas dēļ. Viņš nozaga saldējumu. Mājās. Viņam jautāt bija zaimošana. Viņš ir plēsējs. Un meitene, stāvi un gaidi. Kad viņš ievilka zobos saldējuma maisiņu un pieprasīja to sasaldēt, Irisa viņam gandrīz iesita ar burvestību. Nejauši. Tā ir patiesība!
Stāvot pie akadēmijas vārtiem, princese bija nedaudz mazdūšīga. Visapkārt bija kaut kāds posts. Pirmā diena, un neviena tuvumā. Varbūt visi kavējas? Mēs kavējam. Bet ne viņi, bet Irisa. Un arī šis komandieris. Absolūti zemisks cilvēks. Viņš būtu varējis viņu vismaz brīdināt, ka viņai jāsteidzas, bet nē, viņš stāvēja un smaidīja viņai sejā.
Istabā vienīgais, kas gaidīja meiteni, bija draudzenes zīmīte, kurā bija norādīts, kurp doties, ja viņa tomēr vēlas ierasties. Princese pamodās no apsēstības, kurā viņa lēnām saldēja šo… komandieri. Piezīme bija pārklāta ar ledus garozu. Atriebība, protams, vienmēr ir bijis auksts ēdiens, tāpēc sasaldē to un ļauj viņam to norīt veselu.
Ledus princesei bija mūžīga problēma. Šis elements burvju vidū bija rets, taču tas notika. Tomēr viņi pētīja viņu tā, it kā viņai būtu jāglābj šī pasaule un jāizgudro portāls uz citu. Pats karalis palīdzēja viņai attīstīt spēku. Īriss sastinga, viņš lēja uguni, Āriss kontrolēja iegūto ūdeni. Un pilis ir neskartas, un bērni strādā. Visi bija priecīgi, līdz meitene kaut kā ar savu ledu uzcēla sen mirušo vīrieti. Pēc nelielas izpētes jaunie vecāki pārliecinājās, ka topošais nāves burvis to radījis savām rokām, un atdzīvinātais vecvecvecvectēvs ģimenes kapenē spējis tikai skumji gaudot. Viņš droši vien kādam piezvanīja. Dīvaini, ka neviens neatsaucās, šķiet, ka viņš savas dzīves laikā bija labs cilvēks. Taču tik interesantu epizožu vairs nebija, par prieku vecākiem un tiem laimīgajiem, kuri pat nenojauta par nelielas problēmas esamību Irisas Koltas personā.
Meitenes galvā griezās dažādas domas. Rektors uzstūma runu, var pieņemt, ka tā noteikti kādu piepildīja ar entuziasmu. Līdz šim iedvesmojies tikai rektors. Skolotājiem bija garlaicīgi. Studenti žāvājās. Vismaz dziedāt…
“…Jūs varat aizmirst par saviem tituliem un vecākiem, turpmāk jūs esat parastie skolēni…” – Ierindas skolēni? Dīvaini, ka diez vai katrs aristokrāts varēja atļauties maksāt par sava bērna izglītību šajā iestādē.
“… Kādu laiku jūs visi mācīsies kopā, neatkarīgi no nākotnes fakultātes…” – Kādai raibai grupai vajadzēja piedzimt šo ļauno attiecību rezultātā visu acu priekšā?
“… Visiem iedos formas tērpu…” – Lai nevienam neienāk prātā ierasties uz stundu balles tērpā? Ļoti apdomīgi, bet vai tas ir kārtējais mēģinājums izlīdzināt ikviena stāvokli?
“… Ar citiem kursiem nekrustosi…” – Kuru tieši viņi vēlas aizsargāt?
Nekas interesants nebija, izņemot priecīgus aplausus un atvieglotas nopūtas sakarā ar šīs būdiņas beigām, tāpēc visi droši skrēja uz savām istabām.
– Pieticīgi. Tomēr nevajadzētu gaidīt karaliskos palātus. – Mirela noteica pēc viņu pagaidu mītnes apskates.
– Dzirdēju, ka vienkāršākos pansionātos visi dzīvo vienā istabā, un uz visu stāvu ir tikai viena tualete. – Īrisa dalījās, skatīdamās skapi blakus izlietnei.
"Par naudu, ko maksājam apmācību laikā, mēs varam uzbūvēt divas pilis." – Mira bija sašutusi.
Viņas tēvs reiz teica, ka onkulim labi klājas rektora amatā, taču, pēc mātes teiktā, vīrietis dzīvojis bezjēdzīgi un būtu varējis krietni uzlabot savu bagātību, to palielinot.
– Vai rektors ir jūsu onkulis? – Irisa bija pārsteigta.
–Tu nezināji? Mana tēva brālēns, ja ne viņa amats, domāju, ka neviens viņu nebūtu atcerējies. Un viņi pat uzaicina jūs uz īpašumu brīvdienās. – Jā, ja jūs netrāpījāt džekpotu, jūsu radinieki nevēlēsies jūs atcerēties līdz labākiem laikiem.
Blakus pārsteigtajai princesei lidinājās burvju bumbiņa, un, tiklīdz viņa to pacēla, viņas priekšā parādījās Arisas projekcija, kura lūdza viņus glābt no jauno aristokrātu slimīgās vēlmes vakarā redzēt princi. pasākums, lai labāk iepazītu jaunos studentus.
–Mēs ejam? – Mirels izliecās no istabas. – Starp citu, vai es pazīstu viņa Karalisko Augstību? Vai jūs nevēlaties viņu spīdzināt nedēļu vai divas?
"Šodien mēs iepazīsim viens otru un pievienosimies viņa garlaicīgajai kompānijai." – Irisa atbildēja, rakņājoties pa skapi. – Mums nav ko ģērbt.
– Es esmu ragana, tu… gandrīz ragana. Mēs varam valkāt visu, ko vēlamies. Mēs joprojām nevarēsim izdomāt kaut ko labāku par karalieni. – viņa teica ar skaudības pieskaņu, cieņas pilna.
Riadna bija dusmīga. Tam vakaram sagatavoto kleitu izlika visi kalpotāji, kuri nolēma, ka viņa šajā kompozīcijā izskatīsies lieliski, citādi par to nosaukt nebija iespējams. Bija upuri starp volāniem un mežģīnēm, kā arī vēl nedēļa, kad kalpones trīcēja, pieminot karalieni.
"Lai gan…" viņa domīgi sacīja un viltīgi paskatījās uz savu draugu.
– Nāc bez savām idejām! Ejam ar ierasto un iztiksim bez volāniem. Tā kā esam jau sākuši spēlēt, tad spēlējam līdz galam. Labāk ir atstāt šeit pazīstamos. – princese noteica, skatoties uz apskāvienos guļošajiem mājdzīvniekiem.
“Tas ir kā iet pastaigā bez mums. Starp citu, Kasa ir sašutusi arī līdz spārnu galiem. – teica Lapsa, samiedzot acis. Kasa, Mirela pazīstamā, šajā laikā turpināja gulēt un redzēja savu desmito sapni, pat nenojaušot, kādi plāni šobrīd tiek gatavoti.
– Un tu nemaz nedrīksti izbāzt galvu! Man ne tikai nevajadzētu būt pazīstamam, bet arī viņi nesapratīs, kas jūs par dzīvnieku, un aizvedīs jūs uz eksperimentiem. – Irisa sašutusi norādīja uz problēmu. – Mēs jau esam tam gājuši cauri vairākas reizes. Es vairs neglābšu šos "zinātniekus".
“Viņi gribēja mani uzzināt vairāk! Centos parādīt savu lepnumu – zobus. Viss nav tā, kā likās no pirmā acu uzmetiena. Un vienalga, es guļu! – cenšoties netraucēt savu mīļoto, pazīstamais teica un steidzīgi aizvēra acis.
3. nodaļa
Maltīta purvs
Konditorejas izstrādājumi. Telpās atrodas īsts konditorejas veikals. Nebija iespējams mierīgi skatīties uz šo pasteļtoņu negodu. Viss tika nežēlīgi sapludināts. Īrisa sāka domāt, ka kaut kur zefīru partija ir noslīdējusi, daļēji iekļuvusi lietū un pārklāta ar pūdercukuru.
Visur dejoja pāri. Meitenes kaut kā elpoja no pieguļošajām korsetēm un vakarkleitu smaguma, ko vēl paspēja paņemt līdzi. Puiši veltīgi mēģināja viņu taustīt tā, lai tas atbilstu pieklājības robežām, un ieskatīties… viņas dvēselē. Tomēr lai tā ir dvēsele.
"Mani brīdināja, ka pienāks šī diena." Es meditēšu kā īsta dievbijīga jaunava. – Mirels nočukstēja, skatīdamies apkārt klātesošajiem. "Ja mājās viņus aizturēja vecāki cilvēki, tad šeit neviens viņus neaizkavēs." Tava māte ir pasaules sieviete. Žēl, ka mēs to nevarēsim sadedzināt. – ragana rūgti atzīmēja. "Iesim vismaz kaut ko ēst." Ja šādas dejas dejotu ballēs, nevienam nebūtu problēmas ar mantiniekiem. Neizbēgami man zem svārkiem nāktos ieķert lāču slazdu, un cik daudz bezsaimnieka aristokrātisku roku uzreiz parādītos. Es ierosinu šim svinīgajam notikumam piešķirt oficiālu nosaukumu. – viņa čukstēja, virzot burvestību un demonstrējot, ka arī Irisa neatteiks palīdzību.
Uz akmens sienas paralēli galvenajai ieejai iespaidīgi rozā burtiem parādījās dzirkstošais uzraksts “Pie Labās fejas”, bet nedaudz augstāk – pieklusinātāks “bordelis”. Blakus stāvēja skaista jaunava ar caurspīdīgiem spārniem. Mīkstais rozā halāts, kas pieskaņojas vairumam vietējo kleitu krāsai, nedeva nekādu vajadzību sasprindzināties, un viņa sejas izteiksme un vieglprātīgā poza neko daudz neatstāja iztēlei.
"Es to paslēpu kritiskā situācijā, jūs varat viegli novērst sabiedrības uzmanību un aizbēgt." Ja kas notiek, brīnies, sašutis, nosarkst kā jaunava pirms kāzu nakts. Jūs varētu noģībt. Būtu labi doties uz izeju. – Mirela ierunājās kodīgi, periodiski ielūkojoties pūlī.
– Tauta pulcējās uz izvirtību, sirsnīga līdzjūtība mūsu topošajam suverēnam. – princese nopūtās.
– Un kur viņš iet? Varbūt pienācis laiks to meklēt kaut kur stūrī pie svētītās līgavas? – mans draugs dzeloņsti vaicāja. – Ejam uz. – viņa pēkšņi teica un aizvilka draudzeni pie tālajiem galdiņiem ar ēdienu.