Trīs krūmos, neskaitot suni

1 nodaļa

Viņi saka, ka visas nelaimes nav nejaušas, bet, kas attiecas uz mani, mana dzīve sastāv no šādiem negadījumiem. Un vispār katrs šāds negadījums noved pie tādām sekām, ka var vismaz galvu saķert.

Varētu šķist, ka ar parastu krievu valodas un literatūras skolas skolotāju, kurš turklāt noslogots ar klases vadību, eleganta literatūras pulciņa vadīšanu un arodbiedrības šūniņas sekretāres pienākumiem, varētu notikt kas pārsteidzošs vai šokējošs. Bet tas ir tikai no pirmā acu uzmetiena. Pēdējā laikā mana dzīve ir bijusi piedzīvojumiem bagāta un rit tādus līkločus, ka pienācis laiks par to rakstīt romānu. Tas ir tas, ko es nolēmu darīt.

Pirms pāris gadiem es pabeidzu mūsu vietējo filoloģijas universitāti. Toreiz, kad sākās manas nelaimes, es tikai nostrādāju nepieciešamos divus gadus vienā no mūsu pilsētas vecākajām skolām. Kastaņu aleja, senlaicīgas ielas apkārt un saplaisājis apmetums uz sienām. Par darbu nesūdzējos: atšķirībā no algas man tās vienmēr bija pārpilnībā. Kolēģi mani netraucēja, direktore rūpējās par jauno speciālistu, un bērni mani mīlēja, lai gan man uzspiestais belles lettres klubs tika spītīgi ignorēts.

– Aglaja Nikolajevna, kāds es esmu sūcējs? – kārtējais neuzmanīgais aiz auss aizķertais palāta atmeta rokas. – Es nemācīšos stulbumu.

– Vai smēķēšana nav krāpšana? – es skarbi jautāju, cenšoties radīt izglītojošas domas milža brīnišķīgo izskatu, kas ar manu sešdesmit piecu metru augstumu un 50 kg svaru bija ak, cik grūti.

Jāsaka, šis gads man ir bijis grūts. Lai gan, ja jūsu vārds ir Aglaja un jūsu uzvārds ir Sinichkina, jūsu dzīve kopš bērnības ir smags pārbaudījums. Glashka, Zīlītes putns, Blue Frost, Ciānūdeņradis, Aglaika-Balalaika – tiklīdz mani skolā neķircināja. Šķiet, ka vārds un uzvārds ir tik un tā, ir arī sliktāki. Bet mūsu klasē, kā paveicās, bija tikai Olga Kuzņecova un Jekaterina Smirnova. Mamma pat nopietni šaubījās par manu piemērotību, kad paziņoju, ka vēlos kļūt par skolotāju.

– Vai tev trūkst skolas? Bērni sagrozīs tavu vārdu, nesīs uz nodarbību barotavas, jautās, vai tev garšo speķis uz auklas…

«Visu mūžu bēgt no sevis ir utopija,» es atcirtu. – Galu galā, tas nav uzvārds, kas veido cilvēku.

– Nu kā tu zini. Ar tavu izskatu es labprātāk kļūtu par modes modeli. Bērni ir tik nogurdinoši…

Mamma daudz zināja par bērniem. Precīzāk, savā garlaicībā. Viņa mani audzināja viena, un tajā pašā laikā izdevās to visu apvienot ar savu zinātnieces karjeru. Sieviete zinātniece – man tas izklausījās noslēpumaini un romantiski. Mamma vienmēr bija darbā, bieži devās komandējumos, dienām ilgi pazuda savās laboratorijās, un es paliku pašplūsmā. Par laimi, es uzaugu kā neparasti pozitīvs bērns: tieši tas gadījums, kad aiz eņģeļa izskata neslēpās mazais velniņš, bet dzīvoja pilnīgi adekvāts ķerubs.

Uz vasaru un citiem svētkiem vienmēr braucu pie tantes, mammas vecākās māsas Zinaīdas. Es dievināju savu tanti, un brīvdienas pie dabas vienmēr bija mana mīļākā izklaide.

Arī mamma nāca no ciema ar nosaukumu Bukhalovo, taču savulaik viņa aizgāja mācīties un palika pilsētā. Tad mana māte satika manu tēvu kādā dejā, es piedzimu, un mans tēvs devās strādāt uz ziemeļiem. Viņš nekad neatgriezās.

Kopumā viņš strādāja maiņās, un tante Zina nolēma, ka viņam tur ir ģimene. Un šeit viņš nolēma šādi «paspēlēties». Katrā ziņā tās nebija oficiāli pierakstītas, tāpēc mamma viņu nodēvēja par nodevēju un mēs uz visiem laikiem aizvērām šo savas vēstures lappusi.

Mana tante praktiski nekad nepameta Buhalovu, izņemot īsu laiku, kad jaunībā viņa devās mācīties par veterinārārsti reģionālā centrā. Bija grūti iedomāties divas atšķirīgākas māsas nekā mana tante un mana māte, taču es abas uzskatīju par savu ģimeni un biju gatava jebkuram par viņām pārraut rīkli. Arī manas tantes personīgā dzīve neizdevās, jo, pēc viņas teiktā, ciematā dzīvoja «dzērāji un farts», bet viņa principa pēc atteicās pamest Bukhalovu.

«Kur tu piedzimi, tur tu noderēji,» viņa sarauca pieri par visiem maniem mēģinājumiem vilkt viņu tuvāk mums, pilsētai. – Un kur tad jūs, sasodītie, dabūsiet svaigus dārzeņus un ievārījumu? Savos tirgos jūs, iespējams, nevarēsit iegādāties dabiskākas lietas…

Pēdējos gados pie tantes braucu ciemos arvien retāk: vispirms mācību, tad darba dēļ. Pirms gada notika notikums, kas radikāli mainīja manu dzīvi. ES iemīlējos. Protams, man bija lietas jau iepriekš, bet tas viss bija īslaicīgi. Šoreiz man nebija šaubu, ka Mirons Golubevs ir mans dvēseles radinieks.

Iepazināmies, pateicoties tai pašai Zīnas tantei: viņa, nezinot, darbojās kā mans Amors, uzdāvinot man žiguļa atslēgas nākamajā dzimšanas dienā.

– Un neuzdrošinies atteikties. Kad uzzināsi savu licenci, tu nāksi pie manis biežāk. Šurjakina vectēvs teica – vienība ir tas, kas mums vajadzīgs. Grezns auto. Es izārstēju kaimiņu Žukova zemnieka cūkas no sārņiem, kas nav paredzēti galdam. Un jau gribēja sist. Par godu viņš ar savu veco mašīnu piebrauca pie manis, tā teikt, maiņas ceļā. Priekš kam man tas vajadzīgs?

Protams, Lada bija tā-tā, ne mana sapņu mašīna, bet bez zivīm, kā saka… Un braucu uz autovadītāju kursiem, par laimi, nodarbības notika mūsu skolā. Vakaros viņi tur īrēja nodarbības, un man pat nekur nebija jābrauc. Pats pirmais zvans jauno un ne tik auto entuziastu klasē manā dvēselē pamodināja slepenas romantiskas stīgas.

– Siničkina, Golubevs (šajā brīdī publikā izplatījās nejauka ķiķināšana), Ivanova, Samsonovs…

Pagriezu galvu un atzīmēju, ka uz uzvārdu Golubevs atbildēja kāds izskatīgs gaišmatains puisis polo kreklā, kas ārkārtīgi labi saderēja ar viņa debeszilajām acīm.

Mēs sastapām savus skatienus, un es uzreiz apmulsusi nolaidu savu: neskatoties uz to, ka visi apkārtējie mani uzskatīja par skaistuli, es biju ārkārtīgi pieticīga. Pārtraukumā piegāju pie tajā pašā stāvā uzstādītā kafijas automāta un nodomāju iedzert glāzi uzmundrinoša šķidruma: plakstiņi bija nodevīgi smagi pēc saspringtas darba dienas.

Ierīce, laimei pavēlot, nolēma griezties un, norijusi manu monētu, turpināja stāvēt ar nesatricināmu skatienu.

«Pie velna, tu negausīgais putnubiedēklis,» es nomurmināju, sitot viņu ar rokām un ieskatoties viņa rijīgajās iekšās. Biju tik aizrāvies, ka uzreiz nepamanīju, kā mans putnu draugs lēnām tuvojās no aizmugures un, nedaudz sašķiebdams ierīci, kārtīgi sita ar dūri. Viņš nekavējoties regulāri murrāja, un es neizpratnē pasmaidīju:

– Paldies, tu man palīdzēji. Es ļoti gribu kafiju.

– Nu, esi laipni aicināts. Prieks palīdzēt tik skaistai meitenei. Ja tā, es…

– Vai tu esi Golubevs? – iesmējos, paņemot savu glāzi.

«Jā, Mairon,» viņš nopūtās, viegli savilkdams grimases, «priecājos ar jums iepazīties.» Vai tu esi Aglaja? ES dzirdēju…

– Jā, Siničkina. Smieklīgi… Golubevs, Siničkina. Nu, jūs saprotat, vai ne?

Spriežot pēc viņa apmulsušās sejas, viņš neko nesaprata, bet, kā pionieris, vienmēr bija gatavs. Lai saprastu un piedotu.

Viņam patika, kā es domāju, un no tās dienas mēs kļuvām praktiski nešķiramas. Sēdējām pie viena galda, gājām uz braukšanas nodarbībām, Mirons vakaros mani pavadīja mājās, lecot vispirms pāri peļķēm, tad pāri sniega kupenām.

Līdz pavasara sākumam saņēmām licenci, un radās jautājums: Mirons teica, ka mums jāsāk kopdzīve, lai labāk iepazītos. Tā kā viņš bija jaunpienācējs un īrēja dzīvokli diviem kopā ar draugu, ar kuru kopā strādāja kazino, izvēle bija acīmredzama.

Mamma tikko bija devusies sešus mēnešus ilgā komandējumā, lai izpētītu sojas pupiņu īpašības audzēšanai ziemeļos, un es jutos vientuļāka nekā jebkad agrāk. Tā manas durvis atvērās jaunam viesim, un mana sirds atvērās lielai mīlestībai.

Galu galā nekas netraucēja izmēģināt dzīvi kopā, jo īpaši tāpēc, ka Mirons man šķita neparasti pozitīvs jauneklis. Piemēram, viņš nesmēķēja, gandrīz nedzēra un it kā sportoja.

Turklāt viņš bija ļoti izskatīgs, un, kad vakaros pēc skolas satikās, vidusskolas meitenes viņu vēroja ar ieinteresētiem skatieniem. Kas, protams, mani glaimoja. Mirons mācījās neklātienē, un brīvajā laikā strādāja par krupjē mūsu apriņķa pilsētas lielākajā kazino Belaya Vezha.

Es, protams, neapstiprināju azartspēles, taču mīļotais mani apliecināja: viņš pats par to bija skeptisks, un naudai nebija ne smakas. Un likās, ka viņi tur solīja labu naudu. Vismaz tad, kad beidzas pārbaudes laiks.

2 nodaļa

Pavasaris bijis drudžains. Tikko biju absolvējusi savu pirmo vienpadsmito klasi, un uztraukumā biju līdz ausīm. Eksāmeni, gatavošanās izlaidumam, pēdējā ceturkšņa kņada un atbildības nasta pret vecākiem mani burtiski piebeidza. Es rāpos mājās tuvāk vakaram, kad Mirons tikko devās uz darbu. Mēs reti redzējāmies, kas, protams, lika man ciest, bet es cerēju uz sapratni un līdzjūtību no sava puiša. Kā izrādījās, manas cerības bija veltas.

Kādā pavasara nedēļas nogalē mēs devāmies kopā pusdienot nesen atvērtā restorānā. Un šeit atskanēja pirmais trauksmes zvans. Precīzāk, tad es tam vienkārši nepievērsu uzmanību: biju tik pārgurusi, ka gribēju tikai vienu – košļāt ēdienu un paskatīties uz savu skaisto vīrieti.

– Ņem zaļos salātus «Fantasy». Porcijas šeit ir tieši piemērotas. Viņi saka, ka tas ir garšīgi, piemēram, «grieķu valoda», Mairons nejauši atzīmēja, pētot ēdienkarti.

Nevērīgi pasūtīju salātus, bet nedaudz padomājot, jautāju:

– Kā jūs zināt par šiem salātiem, vai jūs kādreiz esat šeit bijis?

«Jā, es reiz gāju ar draugu iedzert alu,» Mairons pārāk steidzīgi atbildēja un paskatījās prom.

Es uzskatīju par muļķīgu nopratināšanas organizēšanu, lai gan pie sevis atzīmēju vairākas dīvainības: Mairons ienīda zaļos salātus, nekad tos nepasūtīja un nosauca mani par kazu, jo esmu atkarīgi no rukolas. Un, ja tu ietu iedzert alu ar draugu, tu pat dotu priekšroku sīpolu gredzeniem vai vistas spārniņiem. Un bija grūti iedomāties, ka viņu interesētu salātu garša no blakus galdiņa dāmas. Aizdzinis nelūgtās domas, atcerējos Zinas tantes vārdus: daudz zināšanu – daudz bēdu.

Maijā beidzot iekārtojos darbā, jo Paška Savostova no mana 11 «B» tika pieķerta par alkohola lietošanu īsi pirms eksāmeniem un nācās klauvēt pie rajona policista sliekšņiem un dažādām komisijām, kuru nosaukumi. ar katrām jaunām durvīm kļuva arvien sarežģītāka.

Labi, ka šajā periodā pamestais un aizmirstais Mirons centās mani atbalstīt, cik vien varēja: viņš regulāri zvanīja, un, kad es atgriezos mājās, vienmēr iznesa miskasti un izvēdināja. Reizēm pat uzcepu kartupeļus un vistu.

Jūtos vainīgs, es pievēru acis uz viņa nelielām nepilnībām. Kaut kā sanāca tā, ka nesen es vienīgā maksāju par dzīvokli. Kā arī pārtikas preču pirkšana, telefona apmaksa, benzīna uzpildīšana mašīnā…

Mirons ar nožēlojošu skatienu runāja par problēmām darbā: viņam bija kauns maldināt cilvēkus un citādi izdzīvot kazino, pēc viņa teiktā, tas bija vienkārši nereāli. Jaunie priekšnieki pievilka skrūves, un Maironam bija pastāvīgi jāaizstāv pazemoto un apvainoto tiesības.

Maniem vājajiem mēģinājumiem ieteikt viņam meklēt citu darbu, viņš iebilda, ka bez sakariem un reģistrācijas viņam, nepilna laika studentam no malas, būtu grūti dabūt darbu. Tajā pašā laikā viņš lika savām acīm izskatīties kā kazai un elpoja tik dvēseliski, ka jebkurš normāls vīrietis jau sen būtu viņu bildinājis un reģistrējis savā ērtajā trīsistabu dzīvoklī.

Par laimi, es nebiju vīrietis, tāpēc ar laulības plāniem nesteidzos, lai gan manas dvēseles dziļumos zibēja cerība: drīz mainīšu uzvārdu un ģimenes stāvokli. Vismaz Mairons sāka par to runāt arvien biežāk, bet kaut kā garāmejot.

Tālākie notikumi attīstījās pēc man nelabvēlīga scenārija. Manu dzērāju Savostovu kaut kā noņēma no uzskaites, bet lielā kundze Frolova izrādījās stāvoklī no fizkultūras skolotājas. Šāds atgadījums varēja notikt tikai ar manām palātām, un es, apbērusi galvu ar pelniem, atkal sāku skraidīties pa komisijām. Nelabvēlīgās situācijas darbā un pastāvīgā stresa dēļ mani sāka mocīt migrēnas, bezmiegs un ožas halucinācijas. Piemēram, katru reizi, kad atgriezos mājās, es neatlaidīgi sajutu kādu satriecoši saldu tualetes ūdens smaržu.

– Miroša, kas ir šis nepatīkamais tualetes ūdens? Vai ar mums kāds bija?

– Vai tualetes ūdens ir ūdens no tualetes? «Tev ir kļūmes, mīļā,» Mairons flegmatiski noteica, turpinot grauzt sēklas. Pēdējā laikā viss, ko viņš ir darījis, ir gulējis uz dīvāna un ar neapmierinātu skatienu pavada manus stāstus par 11 «B» neveiksmēm.

Kādu dienu, atgriežoties mājās, es pagriezos ap stūri un devos uz ieeju. Pavicinot somu un iegrimusi domās, es nepamanīju, kā sekoju smaržai. Tā pati saldenā smarža, ko es pastāvīgi iztēlojos dzīvoklī.

Kad atjēdzos, es jau atrados netālu no «Alus-Ūdens» kioska, un manā priekšā, ar gurniem zīmējot astoņnieku, bija kāda cilvēka sapņu garkājainā hidroperīta dāma. Protams, man bija kārdinājums ieskatīties viņas sejā un pajautāt, no kuras tualetes viņa aplējās ar ūdeni, bet es savaldīju savu impulsu un aizklīdu atpakaļ uz māju.

Kopš tās dienas šķebinošā smaka kļuva par realitāti, bet es joprojām šaubījos. Kāpēc šai krāsvielai vajadzētu ienākt manās mājās un atstāt tur savas smaržas? Nē, šeit ir kaut kas cits. Varbūt es vienkārši krāpju sevi vai arī mans kaimiņš ir iegādājies līdzīgas smaržas. Ņemot vērā, ka es dzirdu katra kaimiņa šķaudīšanu un faršanu, varbūt smakas mūsos iesūcas tikpat viegli? Piemēram, pa logu…

Pēc pāris dienām Mirons pārnāca mājās ar jaunu foršu telefonu, sakot, ka viņam to nejauši pārdevis kolēģis, kurš daudz zaudējis kartēs. Protams, tas mani atkal satrauca, bet mans draugs apsolīja man nopirkt tieši tādu pašu jau no pirmās peļņas.

Piezvanot viņam vakarā, lai noskaidrotu, kā norit darbs, es nostādīju savu mākslas mecenātu neērtā stāvoklī. Pēkšņi viņam jaunā viedā ierīce ieslēdza video saiti, un es viņu ne tikai dzirdēju, bet arī redzēju. Un ne tikai viens. Fonā rēgojās kaut kāda mymra ar aizdomīgi pazīstamiem balinātiem matiem. Viņas lūpas un apaļas acis uz brīdi parādījās ekrānā. Šķita, ka caur akvārija stiklu uz mani mēģina skatīties ziņkārīga karūsa.

Tas izskatījās diezgan smieklīgi, un es neviļus iesmējos. Mairons sāka jautri pārraidīt, ka viņš tagad atrodas pārdomu stūrī, un es viņu tur atradu visnepiemērotākajā brīdī. No tā es secināju, ka viņš vēl neapzinās video komunikācijas brīnumus un pat nesaprata, ka atrodas neērtā stāvoklī.

Pēc tam, kad ieteicu viņam taupīt tualetes papīru un elektrību, es noģību, murminādama:

– Patiesi, tālrunim nevajadzētu būt gudrākam par tā īpašnieku…

Kopš tās dienas man likās, ka acis bija atvērtas. Protams, man nebija tiešu pierādījumu par nodevību, bet, ja es sākšu spiest, Miron, kas pie velna, viņš nāks klajā ar simts pretargumentiem. Kā rezultātā es izskatīšos pēc pilnīgas muļķes. Es neslēpšu, ka manā bailīgajā meitenīgajā sirdī joprojām mirdzēja cerība: ja nu tā ir tikai kolēģe? Cik krāsotu blondīņu nemierīgas klīst pa plašo Tēvzemi? Bet kāpēc viņš man meloja, ka sēž tualetē? Un tā smaka… Vai viņš kādu aizveda mājās?

Samulsis to atzīt sev, es nolēmu izsekot Maironu. Un šim nolūkam es pat nopirku beisbola cepuri un lielas saulesbrilles. Bet pati dzīve visu nolika savās vietās.

3 nodaļa

Burtiski pēc pāris dienām, kuru laikā es nepamanīju neko aizdomīgu par Mironu, jaunākās skolas ritma skolotāja Ludka lūdza, lai es dodos viņai līdzi uz kaimiņu mazpilsētu.

«Mūsu Mymra sūta pēc metodiskās literatūras, mēs esam pārāk slinki, lai karstumā kratītos autobusā un vilktu to uz sevi.» Skriesim tavā žigulī un izklaidēsimies? Man ir kūka, nu…

Es nevēlējos strīdēties ar savu vienīgo patīkamo jauno kolēģi, un es negribēju atslābināties, tāpēc sagaidījām pusdienu pārtraukumu un devāmies.

Nelielā pilsētiņā, kā parasti, viss bija blakus: dzimtsarakstu nodaļa, slimnīca un pat morgs – tuvu viens otram. Kamēr Ludka devās šturmēt administrācijas ēku, es skumji klīdu apkārt un nolēmu doties uz tuvējo veikalu. Bads nav nekas liels, un es nolēmu, ka šeit ir pilnīgi iespējams ēst saldējumu, nekaitējot veselībai. Maija karstums bija neizturams, tāpēc arī ūdens pudele atpakaļceļā būtu bijusi patīkama.

Ejot uz kases aparātu, pēkšņi atkal sajutu nejauku saldu smaku, un atviegloti uzelpoju: nu, protams, tās ir halucinācijas. Arī šeit es iztēlojos… Nespēdama pārdomāt šo dziļo domu, es paskatījos uz pazīstamajām baltajām un sarkanajām kedas.

Lēnām pacēlusi galvu, es strauji saraujos pēc gaisa, jo bilde, kas man parādījās, bija tikai dūriens pa zarnām: Mairons, apskāviens ar blondu, bēdīgi smaržojošu karūsu, stāvēja netālu no dzērienu nodaļas un, saldi dūkdama., izvēlējās vīnu. Viņu uzvedība neradīja šaubas par attiecību būtību, bet es turpināju stāvēt kā stabs un raudzīties viņu virzienā. Aiz manis stāvošais vīrietis mani nepacietīgi pagrūda, ūdens pudele man izkrita no rokām un ripoja taisni pretī nodevējam Golubevam. Viņš pagriezās, ar kāju pacēla pudeli un paskatījās no kājas manā virzienā. Smaids lēnām izgaisa no viņa sejas, viņš satvēra blondīni aiz pleciem un ar asu kustību parāva viņu sev aiz muguras. Tajā pašā laikā viņš sāka veikt dīvainas kustības ar rokām, kā arī nobolīja acis un viegli spieda kāju. Likās, ka Mairons nolēma mani hipnotizēt, uzskatot, ka es pametīšu veikalu un aizmirsīšu mūsu tikšanos kā sliktā sapnī.

Tieši tā arī vajadzēja, bet es turpināju skatīties tukšumā, un gaišmatainā meitene bailēs paskatījās aiz Kašpirovska pleca, acīmredzot baidīdamās par matu paliekām uz viņas galvas.

Vīrietim aiz manis apnika gaidīt, un viņš burtiski aiznesa mani rokās uz kases laukumu, kur es klusībā samaksāju par ūdeni un klīdu ārā. Ludka mani atrada mašīnā: turot rokas uz stūres, es šņukstēju. Saņēmusi no manis porciju nesakarīgu «un viņš, es, un šī mymra… Krāsots karūss, un es… Ak-o… un es arī gribēju reģistrēties…”. Uz šīs nots es biju īpaši iestrēdzis, un es ilgi vaidēju, atspiedies pret stiklu, un Ludka uzlēja man ūdeni no pudeles. Pabeidzis ūdens procedūras un saņēmusi atvadīšanās vārdus no Ludkas «izmet šo kazu no savas dzīves, bet, pirmkārt, no sava dzīvokļa», es atdzīvojos un iespiedu gāzi.

Izlaidusi kolēģi pie viņas mājas, es ar nekurienes degsmi ieskrēju dzīvoklī. Tur es savācu vērtslietas, naudu un mātes kažoku un pārvedu tos mājās uz Ludku. Tad viņa atgriezās savā istabā un metodiski pārmeklēja Maironas mantas, nosarkusi no kauna, bet stingri ticot taisnīgam mērķim.

Pamatojoties uz Ludkas padomu, es atņēmu viņam pasi un autovadītāja apliecību. Pēc rakšanas pa dokumentiem nonācu pie secinājuma, ka Mairons mani maldināja jau no paša sākuma. Viņš ilgu laiku nebija mācījies neklātienē, turklāt acīmredzot pat gadu nebija mācījies. Atradu vairākas dīvainas SIM kartes, naudas žūksni un otru telefonu. Tas viss, protams, neko neliecināja, bet radās iespaids, ka dzīvoju kopā ar aģentu 007.

Brīdī, kad Mairons aizcirta ārdurvis, es biju tik ļoti nomierinājusies, ka televizora pavadībā malkoju tēju, sēžot mammas mīļākajā krēslā.

Raugoties uz mani no savām uzacīm, Mairons apsēdās man pretī, lūkojoties uz mani ar pieaugošām bažām.

– Uz ko tu skaties? – mēģinot ielikt manā balsī pēc iespējas vairāk metāla, es teicu. – Uz manis nav nekādu rakstu, un tur nekas neaug… Ne par to ir runa. Vai arī jūs nopietni cerējāt izdzēst manu atmiņu ar domu piepūli? Tu esi zemisks gļēvulis, Mairon. Sakrāj mantas un dodies uz savu karūsu.

«Protams, tā ir mana vaina,» Mairons pretīgi pasmīnēja, un es aicināju visus svētos, lai man pietiktu spēka izturēt nevienlīdzīgo augstprātības cīņu ar taisnību. – Un tas, ka tu man nemaz nepievērsēji uzmanību, steidzies ar saviem pūtīgajiem deģenerātiem kā vistas ola… Frolova dzemdēja, Smirnovs saindējās ar pārtiku no pīrāgiem… Jā, par to es nevaru dzirdēt. tava sasodītā skola vairs! Jā, ja gribi zināt, es sāku afēru tā, principa pēc: pamanīsi vai nepamanīsi? Tas, kas ir jāpierāda, ir tas, ka jums ir vienalga! Tāpēc neizliecies par upuri, es neesmu nelietis. Starp citu, es mācījos un strādāju, lai mēs…

«Tu nekur nemācījies, bet darbā mānījies ar karūsām,» nomurmināju, jo viņa piezīme par manu aukstumu pret viņu atstāja iespaidu. – Jā, arī man ir labi, darbs un tas viss… Bet tas nav iemesls, lai uz manu dzīvokli atvestu savu kundzi! Ej prom no šejienes, esi draugs.

«Neesiet muļķis, visu iznīcināt ir visvieglāk,» ar neraksturīgu patosu iesāka Mairons un pat uzlika roku uz krūtīm sirds rajonā, acīmredzot norādot uz sirdssāpēm.

«Es esmu muļķis, jo es tevi necēlu gaismā no paša sākuma.» Piedod, bet es nedraudzējos ar nodevējiem. Par neko. Sasodīts, es tikko sapratu, ka tu izņēmi miskasti un izvēdināji to, lai paslēptu savas aizraušanās klātbūtnes pēdas mājā. Varbūt tu viņai teici, ka šis ir tavs dzīvoklis? Tas ir zems un pretīgi.

– Lieliski, – Mairons uzsita pa ceļiem, iejutās ērtāk. – Jūs esat Herkuls Puaro svārkos, jūs visus atvedāt pie tīra ūdens. Bet man nav kur iet, tāpēc, iespējams, palikšu vēlu. Jūs saprotat, līdz es atradīšu jaunu dzīvesvietu, tas un tas. Mans draugs jau ir atradis īrnieku, tāpēc…

– Ej dzīvot ar savu krāsoto. Kā viņu sauc?

«Alena, bet viņa nav no mūsu pilsētas,» viņš mehāniski atbildēja un, nodrebēdams, nosarka. – Tam nav nozīmes. «Bērns, saproti, tas neko nenozīmē,» Mairons nomurmināja, taču kaut kā bija jūtams, ka viņš pats sev netic, kamēr viņš jau iepriekš zināja, ka viņa monologs bija neveiksmīgs.

Es paredzēju šo scenāriju, tāpēc garīgi uzslavēju sevi par manu izdomu.

– Klausies, Mairon, es nevēlos attīstīt garas sarunas, jo īpaši tāpēc, ka rīt ir mans izlaidums, man jābūt formā. Es ceru, ka jūsu veselā saprāta pietiks, lai saprastu, ka palikt ar jums zem viena jumta man ir sāpīgi.

– Šovakar es nekur neiešu. Es varu apgulties uz dīvāna.

– Tu tūliņ dosies prom, esmu savācis tavas mantas. Un, ja jūs nolemjat spert, es izsaukšu policiju.

«Pamēģini,» neveiksmīgā Kazanova iesmējās, bet kaut kā vilcinoši.

– Labi, tu piespiedi mani to darīt. Vienam no maniem labiem draugiem tagad ir tava pase un licence. Ja tu tūlīt neaizbrauksi, es došu viņam komandu viņus iznīcināt. Padomājiet par to, cik daudz grūtību jums būs ar atveseļošanos. Dodies uz nomalēm, to un to…

«Kuce,» Mairons nomurmināja, paķerdama koferus. «Tu tikai gaidīji iespēju tikt no manis vaļā.» Tikmēr es šobrīd pārdzīvoju grūtu periodu savā dzīvē. Un atbalsta vietā… Kur ir mani dokumenti?

«Es jums to pateikšu rīt, kad iziesiet no dzīvokļa.» Man nav vēlēšanās tevi maldināt. Kā jūs saprotat, es esmu ieinteresēts aizmirst par jums pēc iespējas ātrāk.

Vēl pusstundu entuziastiski izteicām viens otram sejā visu, kas vārās, no kā secināju, ka šķiršanās reizēm ir ļoti noderīga. Jūs uzzināsiet daudz jauna par sevi. Beigās Mairons aizcirta durvis, un es noguris nokritu uz dīvāna un izplūdu asarās. Grūti bija izlikties par dzelzs lēdiju, un es beidzot atbrīvojos skumjām, kas manī bija plosījušās kopš iepazīšanās ar saldo pāri veikalā. Pietiekami raudājusi devos uz virtuvi un uzliku tējkannu un paskatījos ārā pa logu. Nezinu, ko es tur gaidīju: Mirons raud zem balkona vai ar krītu zīmē sirsniņu… Pat ja Mirons būtu nakšņojis vilcienā rotaļu laukumā zem mājas, man tik un tā nebūtu. redzējis viņu. Nakts jau bija atnākusi, visu tinot pavasara melleņu tumsā, un es, malku atdzisušās tējas, aizklīdu gulēt.

4 nodaļa

Pamostoties no asarām pietūkusi, nopriecājos, ka biju iepriekš sagatavojusi savu izlaiduma kleitu un uzaicināju uz mājām vizāžisti. Man nebija spēka neko darīt, bet man bija jāaizstāv diena un jāizturas līdz vakaram. Un tad pienāks brīvdienas un… Man nebija laika izdomāt, ko darīšu brīvdienās, jo mani plāni kopā ar Mironu doties uz Ēģipti gāja velti. Atskanēja durvju zvans.

Ludka, kura strādāja nepilnu darba laiku par frizieri, atnāca pie manis un iedeva man neticamas cirtas sev un man. Mēs piedzērāmies no kafijas, un tad diena griezās neiedomājamā ātrumā, un kādu laiku es pilnībā aizmirsu par savām bēdām.

Izlaidums bija lieliski izdevies. Tāpat kā kāzās, viņš dziedāja un dejoja: bērni mēģināja slepeni piedzerties, vecāki mēģināja viņus neļaut to darīt. Lai gan līdz vakara beigām nebija skaidrs, kurš bija veiksmīgāks cīņā ar zaļo čūsku. Vienīgie cilvēki, kas izlaidumā palika prātīgi, bijām es un kodētais Trudoviks. Ludka, iztukšojusi matu paliekas, trakulīgi dejoja ar kāda tēvu, demonstrējot šķelšanos, kad es pavilku viņai piedurkni:

– Apmaldīsimies, bērni ir aizbraukuši uz pulciņu, un tad kopā ar vecākiem dosies skatīties saullēktu. Pa lielam mums te nav ko darīt.

Un mēs pacēlāmies: es skrēju, Ludka rāpoja. Bija vēls, gaismas vairs nebija ieslēgtas, un Ludka nolēma palikt pie manis. Viņa atsvaidzinājās uz ielas un, iebrienot manā dzīvoklī, sāka šķist pilnīgi prātīga.