- -
- 100%
- +
1. nodaļa
Blondā skaistule mani nopēta, nemaz nesamulsusi. Viņa piemiedz aci, novēršas, atskatās uz mani un pasmaida. Viņas koši pieguļošā kleita paceļas augstāk nekā vajadzētu, atsedzot augšstilbu. No kleitas apakšas drosmīgi iznira gracioza kāja, kas piesaista manu skatienu.
Es paskatījos apkārt bāram, norādot, ka neviens, izņemot mani, nevar redzēt viņas manipulācijas. Lēna, klusa mūzikas atskaņošana, krēsla. Pāri pie galdiņiem klusi sarunājas, un blondīnes plēsīgais skatiens ir vērsts manā virzienā.
Bez šaubām. Aiz manis.
Es vērīgi skatos uz viņu: gari blondi mati krīt pār viņas puskailajiem pleciem. Manu iztēli rosina viņas mīļā sejiņa ar kuplajām lūpām, kuras viņa ik pa brīdim nolaiza un tad iekož ar sniegbaltajiem zobiem.
Viņai ir mugurā koši kleita ar dziļu kakla izgriezumu. Meitene šķiet kā jauna burvīga, ka viss iekšā sarūk aiz sajūsmas.
Šķiet, ka viņa nav viena… Kaut kā palaidu garām šo faktu. Es ātri palūkojos uz gaiteni, gaidot, ka ieraudzīšu viņas pavadoni. Diez vai viņa ar mani flirtētu, ja būtu kāds džentlmenis.
Jums jebkurā gadījumā jānāk.
Atstāju viesmīlei dāsnu dzeramnaudu, lai samaksātu par agro pasūtījumu, un, netērējot laiku, dodos viņas virzienā.
Likās, ka tas ir tieši tas, ko viņa gaidīja. Meitene iztaisno muguru un aizsedz kailo augšstilbu.
– Neiebilst? – pamāju uz pretējo krēslu.
Meitene vilcinās, bet, pamanījusi manās rokās dzēriena glāzi, atslābst.
Nē, es tevi nesteidzinu, mīļā. Bet es arī nevilcināšos. Jūsuprāt, viss ir pilnīgi skaidrs.
Blondīne pamāj, skatoties uz mani ar blāvi zilām acīm. Ir skaidrs, ka viņa nedaudz dzēra.
Man ļoti nepatīk piedzērušās dāmas… Es saraujos. Manā glāzē ir parastā kola.
Apsēžos, nometu uz galda mašīnas atslēgas un telefonu.
No otras puses, tas neplīsīs. Pat pluss.
"Dāma atkārto," es saku viesmīlim, kas tuvojas.
Kundze pasmaida, izrādot savu labvēlību. Pēc minūtes meitene ātri izdzer viena iesala viskiju, sajaucot to ar kolu. Sašutumā gandrīz pakratu galvu.
Labs viskijs netiek apūdeņots.
Tas ir tāpat kā dzert delikatesi ar lētāko alu.
– Vai vēlaties pārcelties uz ērtāku vietu? – es iesaku, netērējot laiku.
Es saprotu, ka man vajadzēja vispirms pajautāt viņas vārdu. Bet ir par vēlu to apzināties. Tad pajautāšu. Sīkāka informācija.
Spriežot pēc tā, ka viņas plauksta jau ir uzlikta man uz rokas, saprotu, ka neko nezaudēšu. Viņa pati to vēlas. Es domāju pat vairāk nekā es.
– Uz asarām satraucošu sarunu? – viņa pasmaida.
Meitene ir piedzērusies, nekā es domāju.
"Ja tikai vēlaties…" es atbildu, izbaudot atbildi. – Tikai sarunai. To var izdarīt arī nerunājot… Pēc saviem ieskatiem.
Viņa domā. Manās acīs ir šaubas, bet es jau zvanu oficiantei un slēdzu viņas kontu.
Acīmredzot šis galantais žests viņu tomēr noved pie noteikta lēmuma, ka viņa pieceļas, šūpojoties, un ar viņas skatienu es atzīmēju, ka viņa piekrīt visām manām manipulācijām. Piedzēries skatiens.
Pēdējā glāze noteikti bija par daudz.
Es nāku viņai tuvāk un, baidoties, ka viņa netīšām var nokrist, apskauju viņu ap vidukli. Meitene izrādās trauslāka nekā es gaidīju un es viņu nejauši paceļu. Viegla kā spalva.
"Ejam," es čukstu viņai, velkot viņu sev līdzi. – Pastāsti man, kā tik skaista nimfa vienatnē nokļuva bārā naktī, skatoties tik atklājošā kleitā…
2. nodaļa
Dažas stundas pirms tikšanās.
Viņa milzīgais siluets bloķē visu eju. Plats, muskuļots, tik spēcīgs, ka kļūst biedējoši stāties viņam ceļā. Viņš var mani saspiest ar vienu pirkstu. Ja vēlaties, sadaliet uz pusēm.
– Ielaid mani! – Es kliedzu šim zemiskajam puisim, mēģinot paslīdēt viņam garām, bet viņš man neļauj.
Es esmu blakus ar dusmām. Pie viņa, viņa sargi, viņa tēvs. Uz visu atlikušo dzīvi un likteni, kam es pretojos.
Sasodīts Īans!
Es pasmaidu, ieskatoties viņa augstprātīgajā smīnā.
Viņš noorganizēja mūsu tikšanos netālu no manas mājas. Gaidīja manu ierašanos. Ilgi gaidīji?
– Nu ko tu dari, mana pele? Joprojām nesamierināsies ar savu apskaužamo likteni? – viņš ņirgājoties pasmaida.
Alejā nebija neviena, izņemot mūs divus un viņa sargus. Lai es varētu vismaz izsaukt palīdzību…
Garām pat paskriet nevar, iela par šauru. Aiz muguras ir sargi, priekšā Jans… Vismaz izaudzē spārnus un pacelies.
Viņš mani satriec ar savu smago skatienu, kas it kā noliec mani zemē. It kā dzīvnieks lēnām tuvojas savam upurim, izplešot rokas uz sāniem. Plēsējs ātri elpo.
Viņš to apbrīno. Spēlē.
Un tagad viņš noliecas pār mani un skatās man acīs ar tādu augstprātību savā skatienā, ka es nevaru to izturēt un atgrūstu viņu.
– Ielaid mani! – Es atkārtoju savu pieprasījumu-pavēli.
Viņa pārliecinātais brūno acu skatiens no tumšajām uzacīm norāda, ka mans lūgums, visticamāk, netiks izpildīts. Viņa sejā bija pussmaids.
Viņš tikko man teica, ka tēvs mani viņam atdeva par parādiem… Kā… topošā sieva.
Kā jūs to vispār varat iedomāties? Atdot cilvēku par parādiem?!
Man būs jānomaksā parāds ar savu ķermeni. Kā no bordeļa kritusi sieviete.
Un šis apgalvojums vienkārši neiederas manā galvā.
Tu domā ar savu ķermeni?
"Tu atnāksi rīt," viņš saka, izvelkot no kabatas cigaretes un aizdedzinot tās. "Mums būs izrāde ar tavu tēti."
Un tas man iesper kā zibens. Tomēr manam tēvam bija roku šajā jautājumā. Ians to neizdomāja?
Vai tu joko!
"Es nenākšu," pārliecināti nočukstu. – Atrodi sev citu sievu. Kurš tevi vismaz var redzēt.
Varbūt viņai nevajadzēja to teikt? Man žēl.
Pēkšņi viņš kļūst dusmīgs un iekļūst nepatikšanās. Ja viss ir tā, kā viņš teica, tad mans tēvs neiebilst, ka viņš mani paņems agrāk?
"Tu nāksi," viņš pasmaida. – Cik jauki tu skrien. Par tādu naudu Jevgeņijs Borisovičs tevi izcels no zemes un atvedīs pie manis kailu. Un viņš to sasien ar banti.
Aiz manis ir divi viņa miesassargi. Divi ļaundari tumšās drēbēs ar pistolēm un ložu necaurlaidīgām vestēm. Nav slikti.
Es ļoti gribu steigties atpakaļ un mēģināt skriet viņiem garām. Bet nē. Nav vērts riskēt.
"Pretējā gadījumā jūsu ģimenei nebūs, no kā iztikt." Jūs ubagosiet uz lieveņa. Paturi prātā. Es esmu tavs jaunais saimnieks, pele. Un, ja tu uzvedīsies labi, es tevi no saimnieces statusa pārcelšu uz apsargātas sievas statusu…” viņš man saka, biedējot mani ar katru vārdu.
3. nodaļa
Viņa man pieskaras un uzmet zosāda. Lieliska sajūta. Sen nebiju to pieredzējis. Šodien mani sagaida gaiša nakts.
Mēs ejam ārā un mans partneris atklāti dreifē uz sāniem… Laicīgi paņemu viņu rokās un iznesu gaisā.
Pēdējais dzēriens tika pasūtīts veltīgi! Kā es to uzreiz nepamanīju?
Viņu savaldzināja viņas skaistums, ja nu vienīgi.
Meitene dedzīgi iesmejas, iekārtojoties manās rokās un pilnīgi nedomādama pamest manas rokas.
Smieklīgi. Viņa nekliedz, ka ir smaga un ka viņa steidzami jāceļ kājās, citādi visi ieraudzīs viņas jauko dupsi.
Nē. Viņa atgūlās ērtāk, izstiepa kājas, ar tievajām rociņām satvēra manu kaklu… Viņa aizvēra plakstiņus… Ļaujiet man te atkal aizmigt!
Es nosēdināju meiteni sava Range Rover priekšējā sēdeklī, baidoties, ka viņa tiešām varētu aizmigt aizmugurē. Guļošās skaistules, protams, ir mīļas, bet pasakā, nevis patiesībā pēc bāra ar kungu, kuram ir acīmredzami plāni attiecībā uz tevi.
Apsēžos viņam blakus, iedarbinu mašīnu un pāris minūtes pamājos ar telefonu, meklējot sev piemērotu dzīvokli, ko īrēt tuvumā šim vakaram.
Esmu apmierināts ar pirmo, ko sastopu piecpadsmit minūšu brauciena laikā. Samaksāju un izeju no autostāvvietas.
Es palūkojos uz savu pavadoni, kuram izdevās atvērt logu un izliekties naktī.
Pārmaiņus vicinot roku, viņa periodiski vēršas pie manis ar kādu jautājumu no sērijas: “Kāda ir tava mīļākā dziesma?” vai "Vai tu tagad gribētu iet peldēties?", līdz viņa nogurst no manām neinteresantajām atbildēm un rāpo man tuvāk.
Viņas roka uzkāpj uz mana ceļgala un tad sāk to glāstīt, virzoties arvien augstāk un augstāk. Un tas mani sajūsmina un vienlaikus steidzina. Par laimi, naktī uz ceļa gandrīz neviena nav, kas ļauj uzņemt ātrumu un acu mirklī aizlidot uz vēlamo māju.
Es nepārbaudu adresi, es paļaujos uz atmiņu un veiksmi.
Atslēgai jābūt kastē pie durvīm. Vienkārši ievadiet pareizo PIN kodu, un lodziņš tiks atvērts.
Noparkojos un rokās izvelku meiteni no mašīnas. Spriežot pēc viņas apmierinātajiem čīkstējumiem, viņai īpaši patīk manas rokas. Es ienesu viņu ieejā ar lielu nepacietību.
Es degu. Ja viņa tagad zinātu, cik ļoti es vēlos viņu izdrāt, viņa, visticamāk, panikā aizbēgtu.
Viņa iedarbināja mani mašīnā un tagad nekas nevar mani apturēt uz ceļa. Pat salauzts lifts.
Pēc viņas spriežot, arī viņa ir nepacietīga. Skaistule apskauj mani aiz kakla, kad es eju ar viņu līdz liftam, un noskūpsta mani, kad viņa dodas lejā.
Viņa sāk man kost, kad es nospiežu vēlamo stāvu un lifta durvis atsitās man sejā. Un tikai tad mana pavedinātāja dedzinošā skūpstā piespiež savas garšīgi smaržīgās lūpas manai mutei.
Kad nonācu vēlamajā stāvā, visas mana krekla pogas jau bija attaisītas. Vēl tikai nedaudz, un nebūtu vajadzības iet ārā. Mani pirksti jau bija gatavi nospiest lifta apturēšanas pogu, lai uz visiem laikiem iestrēgtu tajā ar šo brīnišķīgo lelli.
Meitene izrādās ļoti forša lieta. Līdz 13. stāvam, kas mums vajadzīgs, mans penis stāv kā stabs, un manas smadzenes kūst no vienas domas – ātri būt kopā ar viņu dzīvoklī.
Saprotu, ja kļūdos ar adresi, izvarošu viņu tieši ieejā.
Nostādu meiteni kājās dzīvokļa priekšā un sasaucu numurus, kas norādīti SMS uz kastītes.
Bingo. Atslēga ir manā rokā. Vēl minūte un atrodamies dzīvoklī.
Ātrs skatiens ļauj saprast, ka šis ir parasts vienistabas dzīvoklis ar vidēju remontu. Nekas izcils, bet nav arī vilšanās. Tieši tas, kas jums nepieciešams.
Koridorā meitene novelk kurpes un, turot rokas pret sienu, apzināti atspiež dupsi pret maniem cirkšņiem. Es satveru viņas sēžamvietu, liekot viņai izliekties un piespiest pie sienas. Meitene ir piesprausta krustā ar manām rokām un piesprausta pie sienas ar manu ķermeni. Viņai nav pestīšanas.
Pie velna šī gulta.
Es ātri atsprādzēju jostu un atbrīvoju savu biedru, kas sasprindzina, lai būtu brīvs. Ar ceļgalu es izpletu viņas kājas platāk. Meitene ievaidas, atmetot galvu man uz pleca.
"Bērns, mirklīti," es nepacietīgi atbildu, knibinādama biksēs.
Es tik ilgi gaidīju, ka nevaru izturēt nevienu sekundi!
Noslidinu roku uz viņas vēderu, paceļot kleitu un iekāpjot viņas biksītēs. Es jūtu, cik viņa ir slapja. Vairāk nav nepieciešama priekšspēle. Viņa pati alkst mani sajust.
Meitene kaislīgi vaid, apstiprinot manas domas un pieķeroties man, un es nevaru viņai atteikt.
Prezervatīvs acu mirklī pārvietojas no kabatas uz paredzēto vietu. Ne gluži profesionālis, bet arī ne iesācējs.
Es paņemu savu dzimumlocekli plaukstā un izlaižu to starp viņas sēžamvietām, spēlējoties ar to, un tad iespiežos viņā, sajūtot barjeru, kas uzreiz padodas zem mana spiediena.
Tas ir pārāk šaurs, lai pagrieztos atpakaļ. Es cenšos piebremzēt, sastingstot viņas ķermenī, kamēr meitene momentāni pārņem iniciatīvu un uzspiež sevi man virsū.
Aizsmacis rūciens, kas sajaukts ar neparastu baudu, un es iebrūk viņas garumā.
Svešinieks nodreb un spēcīgi iekož manā rokā, ar kuru es viņu apskauju…
Viņai sāp! Es to saprotu attālināti, bet nevaru palīdzēt. Mums vajadzētu apstāties.
Smuki. Bet es esmu dzīvs. Man vajag atbrīvošanu!
Es sāku viņu lēnām drātēt, saprotot, ka viss jau ir noticis un atpakaļceļa joprojām nav. Protams, es varu paglaudīt viņai pa vaigu, atvainoties un sūtīt mājās ar taksi, bet viss jau ir izdarīts. Viņa pati atnāca pēc šī. Tad kāpēc neizmantot jau notikušo?
Par viņas zaudēto meitenību varam runāt vēlāk.
Meitene nedaudz atpūšas, un pēc dažiem grūdieniem viņa ļaujas savai vēlmei un sāk atbildēt.
"Laba meitene, mazulīt," es viņu iedrošinu.
Nāc, kusties. Baļķi nevienam nepatīk.
Viņas konvulsīvā elpošana mani tikai provocē un es drudžainā lēcienā steidzos viņai līdzi, turot viņas ķermeni ar roku.
"Alise," viņa pēkšņi izdveš savu vārdu, atspiežot rokas pret sienu un arvien stiprāk piespiežot sevi man virsū.
Interesanta iepazīšanās. Man tas nekad agrāk nav bijis.
– Ians.
Nekad agrāk nebiju satikusi kādu tādu. Ļoti karsts un dvēselisks. Neredzot savu partneri. Parasti aci pret aci. Un šeit… es arī paātrinu.
Viņa ir ceļā. ES to jūtu.
No tā var izlasīt visu uzreiz. Pārāk juteklisks un atsaucīgs… Pirmā reize manāma uzreiz.
"Prieks iepazīties," es pasmaidu.
Mani pēdējie vārdi ir pazuduši kosmosā. Atbildot Alise vaid, trīc no orgasma un murmina kaut ko citu, nogrimstot uz grīdas no bezspēcības.
Cik ātra meitene viņa izrādījās. Pat ātrāk par mani.
"Ne tik ātri," es nočukstu, atgriežot viņu pie sienas un pabeidzot mūsu rituālu pēc dažiem spēcīgiem grūdieniem, piespiežot viņu pie sienas pirms mana fināla.
Alise ar katru manu rāvienu ļengani atspiež plaukstas pret sienu, gaidot beigas un ar savu pazemību mani vēl trakāku. Tik maiga, mīļa, paklausīga, atpūtina vaigu…
Es nesaprotu, kāpēc es ķēros, no viņas saspringuma vai viņas ļauni nevainīgā izskata…
Es paņemu viņu rokās, neļaujot viņai nokrist, un ienesu istabā.
Sabrukusi uz gultas ar viņu, es jūtos tā, it kā es peldos kaut kur prom nošķirtībā.
4. nodaļa
Dažas stundas pirms tikšanās.
Mana dzīve jau ilgu laiku nav bijusi mana. Tas pieder manam tēvam. Mamma nekad nestrīdējās ar tēvu, vienmēr atbalstīja viņu it visā. Nevarēja paļauties uz stingru pozīciju.
Un tagad mans jaunais uzdevums ir apprecēties ar Ianu, un parāds tēvam tiks piedots. Pieņemot, ka esmu jaunava.
Jans Segmuzovs nepiekrīt citādi, bet es esmu laba meitene un acīmredzami jaunava, tāpēc man nav no kā baidīties.
Viņš man par to stāstīja ar tik augstprātīgu skatienu, ka man gribējās uz vietas noskrāpēt viņa seju.
Tu necilvēks! Viņš nopirka laiku un gaidīja, lai pastāstītu man par to man acīs. Dzeltenis.
Pirms tam viņam jau pietika nekaunības mani atklāti mocīt ar saviem sasniegumiem, bet tad es biju tēva aizsardzībā. Un tad izrādās, ka viņa tur nemaz nebija.
Pēc “nespējas” tikšanās ar Īanu es devos mājās, lai nopietni parunātos ar tēvu, un tā bija mana kļūda.
– Tēti! Kā tu varēji?! – Es nevaru atturēties no kliegšanas.
Tiklīdz ieeju mājā, esmu gatavs viņam pastāstīt visu, kas pa ceļam uzvārījies.
Viņš tikai iet man pretī, kāpj lejā pa kāpnēm savā dārgajā uzvalkā, viss saģērbies kā pavisam jauns vīrietis un sastingst tikai pusceļā. Pēc viņa sarauktās pieres ir skaidrs, ka viņš ir nelaimīgs.
Viņš nav pieradis, ka es ar viņu tā runāju. Bet šodien ir īpašs notikums! Šodien uzzināju, ka esmu pārdots kā suns!
– Alise…
– Kas pie velna ir parāds? Kāds pie velna vīrs? – Es neļauju viņam pateikt ne vārda, pārvarot soļus un dažu sekunžu laikā nonākot viņam blakus.
Mamma izskrien no virtuves, reaģējot uz manis radīto troksni. Viņa kaut ko gatavoja. Viņai rokā ir lāpstiņa. Viņš noraizējies skatās uz mani, bet apstājas pie kāpnēm, labprātāk neiejaucoties.
"Esi noderīgs vismaz vienu reizi savā dzīvē," saka vīrietis, turpinot savu nolaišanos. – Viņš ieradīsies rīt. Esiet jauka un valkājiet savu skaistāko kleitu. Sapratu?
Viņš pagriežas un viņa tumšās acis izskatās draudīgas.
Es saraujos un nobijos. Šis vīrietis zina, kā ar vienu skatienu izdarīt psiholoģisku spiedienu gan uz mani, gan uz manu māti.
– Mīļā, vai varam to apspriest? – Mamma cenšas iesaistīties sarunā un atdzesēt viņa degsmi.
Nabaga mamma. Viņa visu mūžu ir samierinājusies ar šo cilvēku… Es kaut kā iepriekš tam nepievērsu uzmanību un neievēroju sīkumus. Iespējams, tāpēc, ka viņa vienmēr bija padevīga un izpalīdzīga.
Un tagad es domāju, kas viņa ir īsta? Sieviete manu acu priekšā ir pārvērtusies.
Es redzu kautrīgu peli sev priekšā, kas atceras katru mirkli, ko pavadīju kopā ar viņu un savu tēvu. Tiklīdz viņš kaut kur pacēla balsi, viņa pārvērtās par elastīgāko sievu.
– Nav ko apspriest. Bizness ir uz sabrukuma robežas. Tikai Jana Segmuzova ieguldījums, kurš piekrita uzņemt jūs par savu sievu, var viņu glābt ar nosacījumu, ka esat jaunava. Vai tu esi jaunava?
Viņš pēkšņi parādās man blakus tik ātri, ka es iespiežu galvu savos plecos. Visa kaislība zūd, un smacējošas bailes iekļūst ķermenī. Viņš skatās manās acīs tik dvēseliski un biedējoši, ka es atgrūšos un pamāju.
"Esi gatavs rīt," viņš labvēlīgi pamāj, sasniedzot pēdējo pakāpienu un dodoties uz virtuvi.
Mamma tikai uzmet man piesardzīgu skatienu un steidzas viņam pakaļ.
– Bāc! – Es kliedzu, atjēgusies, pagriežos un skrienu uz savu istabu otrajā stāvā.
Es nonāku guļamistabā un aizslēdzos. Es no šejienes neiešu! Lai viņš pirmais uzlauž durvis…
Es drebēju no sašutuma. Tāpat kā vistas atdāvināšana. Nu vajag. Mana paša meita!
Lūk, ākstiņ!
Šī laulība nenotiks!
Es labāk gribētu dzīvot nabadzībā, nekā visu mūžu dzīvot pazemībā kā māte. It īpaši ar tādu cilvēku kā Īans! Mans tēvs ir vainīgs, ka uzņēmums bankrotēja, lai viņš pats iziet no tā!
Saprotot, ka slēdzeni var izvēlēties jebkurš, nonācu pie secinājuma, ka jāskrien.
Es sāku krāmēt savas mantas pašā karstumā, bet tad skumji iegrimu gultā, labi zinot, ka viņi mani atradīs. Viņi mani pat nelaidīs ārā no valsts… Ianam ir sakari, viņa tēvam ir sakari. Lai kur jūs dotos, viņi jūs pamanīs un atgriezīs.
Kur es skriešu? Stopos ar migrantu baru?
Bārā nokļuvu pēc tam, kad sapratu, ka dzīve nav veiksmīga, un viss vienalga notiks tā, kā notiks. Lai ko es tagad darītu, ceļš vienalga vedīs uz Janu. Tāpēc es vienkārši uzlēju viskiju savām bēdām vienā personā. Viena glāze pēc otras.
Arvien skumjāk par savu turpmāko dzīvi un uzskatot visu tās turpmāko gaitu par netaisnīgu, es gribēju piedzerties, lai nejustu sāpes, ko savā dvēselē izjutu no tēva iekārtojuma.
Bārs nebija pārpildīts, un es negribēju socializēties. Es cītīgi lēju sevī alkoholu. Pāri malai. Un tad es viņu ieraudzīju…
5. nodaļa
Es pamodos no savām telpiskajām domām, nedaudz atjēdzoties, kad viņš bija man blakus.
Līdz tam brīdim visu savu vilinošo acu vicināšanu uztvēru kā palaidnību, pārliecībā, ka viņš nekodīs. Piedzēries diezgan daudz, mans skatiens vienā brīdī noķēra blakus sēdošu vīrieti uzvalkā, kas sākumā man šķita pazīstams.
Viņš izskatījās cienījami, bet tajā pašā laikā radīja iespaidu, ka viņam mājās ir sieva un kaut kur saimniece, un viņš vienkārši ienāca uz brīdi atpūsties.
Nolēmusi flirtēt, nobolīju acis, bet tas nedeva nekādu efektu un pārgāju no viņa atpakaļ uz Segmuzovu, iedziļinoties atmiņās par tikšanos.
Bet tiklīdz manas kleitas šķēlums pavirzījās nedaudz uz sāniem, viņš bija turpat.
Es domāju, ka viņš man lūdza atļauju apsēsties? es nesapratu. Pārāk iegrimis savās domās…
Pamanot viņa jautājošo skatienu un sajutusi ilgstošo reakciju, es pamāju. Neatkarīgi no tā, mans draugs, atbilde uz jūsu jautājumu ir "jā".
Viņam rokā bija glāze.
Ar viskiju? Vai tu uzturēsi man kompāniju? Brīnišķīgi.
Viņš apsēdās man blakus un lika man padzerties. Viņa ātri sajauca viesmīļa atnesto viskiju ar pieejamo kolu uz galda un pievilka viņu sev klāt.
Spriežot pēc neuzmanīgi uz galda nomestajām mašīnas atslēgām, viņš nebija dzēris. Tomēr šķiet, ka šobrīd esmu kopā ar uzņēmumu un joprojām bez tā.
No otras puses, tas ir labi. Vismaz viens no mums diviem būs prātīgs.
Un vīrietis nenolaiž acis no manis un iesaka doties uz ērtāku vietu.
OU. Tik ātri? Nopietni? Jūs vienkārši esat sajūsmā. Vai jūs domājat, ka es esmu tik ātrs?
Manā rokā stāv tukša viskija un kolas glāze un saprotu, ka galvā laiks ir apstājies, bet nu jau paskrējis garām.
– Uz asarām satraucošu sarunu? – es pasmaidu atbildot.
Jo šobrīd ļoti vēlos visiem padalīties ar savu stāstu par tēti un paša meitas pārdošanu. Esmu gatavs raudāt savā vestē pie pirmā satiktā cilvēka. Tik skumji par sevi!
Vai alkoholam ir šī dīvainā ietekme?
Spriežot pēc kunga karstā skatiena, viss kļūst skaidrs. Un puisis manu atbildi uztver kaut kā savādāk. Un tagad mēs virzāmies uz izeju, un es neiebilstu.
Tikai tagad manā galvā top aptuvens tālāko darbību plāns. Riskanti, dīvaini. attur… Bet man patīk.
Kāpēc ne? Esmu jau pieaugusi meitene.
Atrodos viņa mašīnā ātrāk, nekā man ir laiks visu kārtīgi pārdomāt un divreiz galvā vienoties par tālāko rīcību. Viņa rokas ir tik spēcīgas, ka tas satriec manu prātu. Es gribu viņu apskaut.
"Protams?" – jautāju sev, skatoties viņa virzienā.
Jaunietis iedarbina mašīnu. Viņš pārbauda spoguļus, piesprādzējas, novērš uzmanību no ceļa, un es viņu vēroju ar visām acīm. Ja viņš zinātu, ka šajā brīdī es izšķiru savu likteni, tad viņš vismaz būtu pagriezies pret mani un pasmaidījis.
“Vai tu esi labs,” rodas doma, kas ir atbilde uz manu iepriekš minēto jautājumu.
Pēdējā viskija joprojām bija par daudz. Man mašīnā ir kustību slimība. Salonā sāk skanēt melodiska mūzika, kas arī mēģina mani ievilkt miegā. Un es atveru logu un ielieku seju zem nakts vēsuma, un tad izstiepu roku.
Tas mani reizēm atsvaidzina, ka es atgriežos pie mašīnas ar lielāku nozīmi.
Jā. Es labprātāk pavadītu savu pirmo nakti ar šo puisi, nevis ar Ianu.
Man nav lielas izvēles, bet vismaz viena ir.
Lai mazliet novērstu uzmanību, es sāku skatīties uz viņu ar acs kaktiņu.
Jauki. Viņš tur stūri tik patentētā veidā, viegli pieskaroties tai ar pirkstu spilventiņiem, ka tas mani nedaudz ieslēdz. Tik uzmanīgi, bet ar ķermeņa zināšanām…
Ak. Tas ir, bizness.
Viss ir šķībi. Šķiet, es kūstu zem viņa apburošā skatiena, kas mests manā virzienā.
Mana plauksta pati nokļūst uz viņa ceļgala. Vienu brīdi es sēdēju pie loga un klusībā skatījos, un nākamajā es biju piespiedusies pie loga, nepiesprādzēta.
Tik nemanāmi un tajā pašā laikā pamanāmi.
Es sevi neatpazīstu. Lai es varētu tik atklāti uzspiest sevi vīrietim, izsakot savu vēlmi un mudinot viņu uz to? Droši vien tāpēc, ka esmu piedzēries un to nesaprotu… Vai arī es to daru. Hehe.
ES izlēmu. Nav atkāpšanās. Tikai uz priekšu. Tas man palīdzēs atturēt Īanu, tas palīdzēs atturēt manu tēvu ar saviem stulbajiem lēmumiem, lai mani nepārdotu kādam citam… Un puisis ir ļoti labs!
Manas acis iemirdzas, apzinoties, ko mēs drīz darīsim. Es tikai dzirdu par šo…
Viņa muskuļi saspringst, kad virzos augstāk, bet viņš nepretojas. Gluži pretēji, tas dzirksteļo. Var just viņa spēcīgo vēlmi un mašīna uzreiz paātrina, iespiežot mani sēdeklī tā, ka es tajā ielidoju.
Mēs piebraucam, viņš noparko un iznes mani no mašīnas tik ātri, ka man atliek tikai paķert savu maku. Tas, kā es viņu vēl neesmu pazaudējis, man paliek noslēpums.
Pa ceļam mani apņem tā reibinošais aromāts. Es pieķeros viņa kaklam, ieelpojot šo koksnes smaržu, kas mani padara traku, un sāku izmisīgi atpogāt viņa krekla pogas.
Noskūpstu viņu kaut kā neapdomīgi, nemanot. Es kožu, es laizu. Kļūst traks.
Es ļaujos dzīvnieciskiem impulsiem. Tikai. Pirms viņa man nebija vīrieša. Un es pat nezinu sava pirmā puiša vārdu.
Galvenais, lai tas nebūtu Jaņs!
Liktenis sanāk tā, kā es vēlos. Pirmā nakts notiks šeit un tagad, nevis rīt vai parīt ar šo idiotu. Un lai ir kas būs. Tas ir mans lēmums!
Mani dzīvoklī ieved svešinieks un es viņu provocēju. Reiz filmā redzējusi ļoti oriģinālu pavedināšanu, pieliecos, lai novilktu kurpes un piespiežu dupsi pie viņa cirkšņa un viss pēkšņi mainās acu mirklī.
Pēc sekundes es atklāju, ka esmu piespiests pie sienas, un mana kleita jau ir pacelta jostasvietā.
Manā dvēselē iestājas panika. Smuki. Vai mana pirmā reize būs tāda?
Vai es esmu galīgi stulbs? Mums jāskrien. Vienkārši atspiediet to un dodieties prom.
Varat arī teikt “Ciao”, lai iegūtu efektu.
Būs smieklīgi…
Pēc dažām sekundēm man vairs nav noskaņojuma jautrībai. Viņa pārliecinātās kustības izrauj paklāju no manām kājām, pārvēršot mani par kaut kādu konsekvenci viņa rokās, trakojoties no baudas. Es vaidu un šķobījos, sprāgdama no intensīvas vēlmes, kamēr viņš jau velk nost manas biksītes un stumj sevi no aizmugures.
Ievainot! Man acīs sariesās asaras. Man nebija ne jausmas, ka tas notiek!
Spriežot pēc draugu stāstiem, tur bija mazliet sāpes, nevis sajūta, ka tevi sagriež gabalos.
Lai gan pēc dažām sekundēm sāpju vairs nav, es tās jūtu sevī un tā ir ļoti neparasta sajūta. Jauki, bet ļoti dīvaini.