Viņa kaitējošais pirkums

10. nodaļa

Es pavadīju viesnīcā apmēram dienu viena no viņa sargiem rūpīgā uzraudzībā, nezinot, kā atstāt istabu, nepievēršot uzmanību.

Reiz es mēģināju aiziet, it kā pēc paliktņiem, bet viņi mani nelaida ārā un atgrieza manā istabā. Pēc pusstundas atnesa visu nepieciešamo maisos, visus pirkumus krāvuši krēslā zālē. Tad mēģināju sarunāties ar istabeni, restorāna darbinieku un viesnīcas administratori, zvanot viņiem pa telefonu no istabas, taču neviens nelēma man palīdzēt.

Tomēr mana izpalīdzīgā apsardze vēlāk man atņēma tālruni pēc sarunas ar administratoru Kseniju.

Lai odi viņu pa nakti apēd!

Sēdēju zem durvīm, klausījos skaņās gaitenī, mēģinot saprast, kad apsargs dosies uz tualeti, lai nemanīta izlīstu ārā. Likās, ka viņš nekad nebūtu atstājis savu amatu. Un tad, spriežot pēc apslāpētajām sarunām zālē, es sapratu, ka viņa maiņa ir pienākusi, un man vairs nav uz ko cerēt.

Nonācis pie secinājuma, ka rīti un vakari ir gudrāki, paēdu vakariņas un devos gulēt, nolemjot celties agrāk un rītausmā mēģināt paskriet garām guļošajam sargam.

Bet viņš negulēja. Viņš stāvēja kā elks durvju priekšā…

Daži nolīga privāto apsardzes darbinieku. Janga apsargi bija vaļīgāki. Paņemiet to pašu aizsargu, kurš nevarēja mani panākt.

Pēcpusdienā pēc manis atnāca Jans un, nepļāpādamies un nerunājot, aizveda mani pie ārsta, kurš arī pusceļā atteicās tikties. Maniem draudiem nebija nekādas ietekmes, manas sūdzības netika uzklausītas, un mana pretestība bija veltīga. Viņi sagrieza man rokas un apsolīja mani sasiet, ja es nepaklausīšu.

Un pat tas mani neizturēja. Bet es joprojām kļuvu padevīgs pēc tam, kad apsardze apsolīja būt klāt turpmākajā pārbaudē, ja es nenomierināšos.

Un tad… tad viņš visu uzzināja.

Viņi mani izveda zem baltām mazām rociņām un iesēdināja mašīnā. Drūmais Ians nonāca lejā…

Mēs braucām viņa mašīnā, kamēr viņš sagremoja saņemto informāciju, ar savu ļauno skatienu lūkodamies man sejā.

– Tātad, tu neesi jaunava? – vīrietis teica, caururbdams mani ar savu skatienu desmit minūtes pēc brauciena sākuma.

"Es tev teicu," es izdvesu, nemaz nenožēlojot notikušo.

Viņa garie pirksti ieurbās manā zodā, pievelkot mani sev klāt.

Nepatīkami un nedaudz sāpīgi. Viņš piespieda mani sēdēt tuvāk un sēdēt ļoti tuvu.

"Tas sāp, palaidiet mani vaļā," es nevarēju to izturēt, mēģinot atbrīvoties.

Es satvēru viņa roku ar pirkstiem, jūtot cieto tēraudu zem savas plaukstas. Grūti, grūti…

"Tu esi mans," viņš atbildēja ar smīnu, caururbdams mani ar savu augstprātīgo skatienu. – Ja gribu, pieskaros, ja gribu, tad nē.

Viņš pieliecas pie manis un mūsu lūpas praktiski saduras.

Kļūst biedējoši, bet es izrādos, krājot drosmi:

– Es neesmu tavs! – Es atspiedu rokas uz viņa krūtīm. Bet es nevaru to pārvietot pat milimetru tālāk no sevis.

"Nespēlējies ar uguni, mazulīt," viņš norūca pret manām lūpām, iespiežot savu ķermeni manī un paceļot manu kleitu līdz viduklim.

Es pagriezos, mēģinot viņu iztaisnot.

– Tāpat kā manējais! – Ians teica, iedurot pirkstos starp manām kājām.

Vīrietis nolaida melnošo skatienu, pavelkot manas biksītes uz sāniem un pieskaroties ķermenim.

Mana seja iedegās sašutumā un dusmās.

"Nekādu līgavu vai sievu," viņš skarbi teica. "Tu tagad esi tikai metiens." Jūs strādājat ar savu parādu ar savu ķermeni.

Tas mani šausmīgi nobiedēja. Vēl jo vairāk, kad viņš iespieda savas lūpas manā mutē, uzņemoties iniciatīvu. Nekaunīgi ielauzies manā mutē un savijoties ar mēli, viņš piespieda mani sašutumā vaidēt.

Es mēģināju viņu atgrūst, iekost, lai kaut kā samazinātu spiedienu. Nekad agrāk nebiju jutis tik pazemojošu stāvokli.

Viņam bija vienalga. Viņš pievilka mani tuvāk, ar roku satverot manu kaklu un ar lūpām atstājot uz tā karstu skūpstu pēdas. Viņa deguns pieskārās manai ādai, Ians apzināti skaļi ieelpoja manu smaržu, izbaudot to un daloties tajā ar mani.

"Izpleti kājas, skaistulīt," viņš pēkšņi aizsmakusi teica, iemetot mani panikā.

Tas nebeigsies tikai ar skūpstiem. Zvērs negrasījās ilgāk gaidīt un aprobežoties ar šķīstību, uzzinājis, ka upuris vairs nav meitene.

Viņa roka piegāja pie viņa biksēm un atpogāja tās.

Es šausmās paskatījos uz viņu, metot mežonīgus skatienus uz priekšā sēdošajiem apsargiem, kuri klusēja.

Vai viņš mani izdrāzīs tieši šeit? Viņu priekšā?

Spriežot pēc vispārējā miera, šī nav pirmā reize.

– Bāc! – izdvesu un ar kājām iegrūdu viņu krūtīs.

Es neredzēju, vai mēs braucam vai stāvam pie luksofora, man tam nebija laika. Es atvēru durvis un izkritu no šī elles velna, cerot uz labāko. Par laimi mašīna palēnināja ātrumu un tas mani izglāba no iespējamām traumām.

Es aizbēgu no viņa, šīs mašīnas, klupdams un metoties uz priekšu pa ceļu, atmiņu vadīta par zvērību, kas tikko tika pastrādāta pret mani.

Skrien! Ātrāk! Es atskatījos uz sargu, kurš steidzās pēc manis un skrēja vēl ātrāk, pieliekot visas pūles.

Es neesmu lieta vai dzīvnieks!

Ceļš bija tikai viens, tāpēc šeit es biju ierobežota savā iespējamā izvēlē, pa to virzoties uz priekšu, izstumjot no ceļa pretimbraucošos gājējus, nolecot un steidzoties tālāk.

Es vēlreiz paskatījos apkārt un pamanīju, ka mans vajātājs ir palicis.

Ha ha! Viņš satvēra sānu. Ir skaidrs, ko es darīju iepriekšējā dienā. Acīmredzot ne treniņš.

Šī atziņa man deva priecīgu cerību. Tagad jūs noteikti mani nepanāksit!

Ar šādām domām es pēkšņi atklāju, ka esmu iesprostota. Kāds puisis satvēra mani aiz rokas un ievilka savās rokās, ievelkot spēcīgo roku gredzenā.

Vai viņš to darīja ar nolūku? Vai jūs redzējāt, kā viņi man sekoja?

Es raustījos un raustījos, cenšoties pēc iespējas ātrāk atbrīvoties un aizbēgt no šejienes. Bet viņa tēraudais tvēriens neļāva viņam izkļūt no šīs lamatas.

Viņa dusmās sakoda zobus. Vēl mazliet, un es būtu uzdūrusies viņam virsū un sakodusi!

– Ļauj man iet! – noņurdēju un tikai tad pacēlu skatienu uz viņu. Un pretestība samazinājās.

Šoks. It kā tajā brīdī manī iespēra zibens.

Tas puisis. Jaņ… Mans lāsts. Un mana pestīšana?

"Es palīdzēšu," viņš tikai elpoja, ciešāk satvēris.

Tieši tā. Mana pestīšana.

Un šie vārdi mani nomierināja. Es pēkšņi sapratu, ka esmu gatava viņam uzticēties par visiem 100 procentiem.

Neviens man nekad nav licis tā justies. Vai sekss jūs saveda kopā?

Manā dvēselē radās pārliecība, ka viņš mani viņiem neatdos.

Atvieglojumu un atslābuma vilnis pārņēma manu ķermeni, it kā es pēc skolas būtu atnācis mājās un apgūlies uz dīvāna, lai skatītos televizoru.

Viņa roka vairs neturēja mani tik rupji, bet maigi, uzmanīgi. Pāri manai ādai pārskrēja zosāda.

"Alise, labāk atgriezies," viens no mana sagūstītāja sargiem izveda mani no šīs hipnotisma.

Un atkal atgriezās bailes, panika un vēlme tikt prom no šejienes.

"Nē," es izmisumā kliedzu.

Un mans vīrietis uztvēra manas jūtas un uzreiz iestājās par mani, izraisot milzīgu pateicības sajūtu, pasargājot mani no drošības.

Es skatījos no viena apsarga uz otru, cerot, ka tas neiznāks kautiņā.

Divi slepkavas pret vienu… Un tad es pamanīju vienam rokās pistoli.

Viņi turpināja runāt, bet es nesadzirdēju jēgu, es tikai vēroju, kā tuvojas cits dalībnieks.

Pat pistole neizraisīja tik daudz emociju kā ar Segmuzovu.

"Alisei nav izvēles," viņa ļaunā, netiešā balss sasniedza mani.

Segmuzovs gāja graciozi, laiski tuvojoties no ceļa malas. Viņš klusi gāja, un no viņa acīm bija skaidrs, ka viņš ir gatavs jebkurā brīdī uzsist, izraisot man jaunu panikas lēkmi.

Ians labi prot likt melus ausīs. Un to viņš saka… Mans tēvs, paskaties, cik ātri viņš mani atdeva ar jebkādiem noteikumiem. Tas ir tikai laika jautājums.

Es lēnām virzījos uz sāniem, rāpoju ārā no Īana rokām, gatavojoties bēgt, kamēr abi vīrieši mani apskatīja.

Tāpat kā produkts. Vienu pēc otra. Ar tik caururbjošiem skatieniem…

Viņi sveicināja viens otru ar rokasspiedienu, un visa mana iekšpuse nogrima, neatstājot nekādas cerības uz izglābšanos. Viņi izrādījās pazīstami. Un tas nozīmē… Ka viņi mani atdos Segmuzovam.

"Alise ir mana līgava," paskaidroja mans līgavainis. – Mums bija neliels strīds. Un esmu gatavs atzīt savu vainu. Mēs abi zaudējām savaldību. Jā, Alise? – Viņš pagriezās pret mani.

"Nē," es kliedzu, mēģinot pārliecināt Īanu, ka tas viss ir farss. – Viņš melo. Es neesmu viņa līgava!

Esmu gatava raudāt. Šis viltīgais puisis visu sakārtoja tik viltīgi, ka lika man izskatīties pēc pilnīgas muļķes.

Manī dega tikai viena doma: “Jančik, dārgais, nedod mani viņam. Lūdzu."

"Jā, mēs teicām pārāk daudz savā sirdī, mēs pārtraucām saderināšanos, bet es atkārtoju, mēs esam aizrāvušies," viņš dusmīgi paskatījās manā virzienā, samiedzot acis. -Tu joprojām esi mana līgava. Es to teicu dusmās. Neiesaistīsimies…

Esmu gatava mesties ceļos un lūgt palīdzību šim puisim. Ja es atgriezīšos tajā mašīnā, tas ķēms mani izvaros.

Skatiens lūdzoši metās uz manu aizstāvi, kurš jūt manu paniku.

"Tas nedarbosies," viņš pakratīja galvu. "Meitene ir nepārprotami nobijusies un nevēlas iet ar tevi."

"Jans Sergejevičs," rupji pārtrauca viņa sarunu biedrs, nospļaujoties uz asfalta. – Mēs ar jums plānojam kopīgu biznesu. Varbūt tu nejauksies manās personīgajās lietās, vai ne?

Mans aizbildnis paskatījās uz mani, un es jutu, kā tajā brīdī viņš lemj, aizlūgt par mani tālāk vai nē.

Un visticamāk viņš atkāpsies, jo kas es esmu? Vienas nakts sakars, kas izskatās aizvainots uz savu līgavaini un guļ ar pirmo cilvēku, ko viņa satiek, lai atriebtos…

Taču puisis izrādījās nebūt ne bailīgs.

Kratot sevi, viņš pamāja ar galvu.

"Tieši tā, Jan Valerijevič," viņš skarbi atbildēja. – Nesabojāsim topošās attiecības mūsu kopīgajā biznesā. Šodien vēlējāmies ar jums parakstīt sadarbības līgumu. Vai viss ir kārtībā?

Viņš tajā brīdī izraisīja manu apbrīnu. Es skatījos uz viņu kā fanu uz zvaigzni, kas nokāpa no skatuves, lai sniegtu man autogrāfu.

Un viņš atkāpās no mana līgavaiņa.

– … pēc stundas, vienojies? “Segmuzovs pagriezās pret mani, un es ātri pamāju.

Uzvara!

Mans glābējs! Paldies! Paldies! Paldies!

Es joprojām stāvēju neizlēmīgs, kamēr viņi viens otram kaut ko citu stāstīja, un šis nelietīgais vīrietis aizgāja, izsaucot savus ļaundarus. Vēl piecas minūtes vēroju viņus un viņu mašīnu, kura aizbrauca bez manis!

Plānoju pateikties un nekavējoties doties prom, bet kompanjons mani nelaida vaļā, bet vilka līdzi.

– Nāc ar mani. Iedzersim kafiju. Nomierinies.

11. nodaļa

Mēs sēžam manā kabinetā, Alise ar kafiju uz dīvāna kafijas galdiņa priekšā, es krēslā pretī. Es nekaunīgi nopētu viņas figūru un apģērbu, pie sevis atzīmējot visas jaunās detaļas viņas izskatā, kuras iepriekš biju palaidis garām.

Elegants, graciozs kakls, skaista stāja, skumjš skatiens…

Mans skatiens slīd pār viņas seju, apstājoties pie jutekliskajām lūpām, kuras es ļoti vēlos noskūpstīt, un nolaižas zemāk.

"Ja tu turpināsi mani izģērbt ar savām acīm," viņa vērš savas tumšās acis uz mani. "Ar šādu ātrumu es saaukstēšu."

Šī piezīme man liek smieties.

Es nevaru būt uzpūtīga, mīļā.

"Atvainojiet," es uztveru viņas kodīgo saziņas veidu. – Es nevaru palīdzēt. Es tevi atceros tieši tādā formā, kādā tevi labi atceros. "Es izbaudu šo mirkli un atlaižu to lēnām." – Kaila.

Meitene šņāc, dusmīgi saknieba lūpas, bet viņas acīs pamanu entuziasmu. Novērtēja manu atbildi.

– Pastāsti man, kas notika? – Pievēršos galvenajam jautājumam, saprotot, ka mums šodienai pietiek formalitāšu.

"Tās ir ģimenes problēmas," viņa izdveš, glāstot glāzi ar labās rokas īkšķi. "Mans tēvs gribēja, lai es apprecos, bet es to nedarīju."

Viņa apklust. Un es pieņemu viņas īso paskaidrojumu.

Un viss būtu labi, ja ne viena lieta.

– Tu tik ļoti negribēji, ka piedzēries bārā un pārgulēji ar pirmo satikto cilvēku? – Es viņai uzlūkoju niknu skatienu.

Es vēlos viņu iedurt stiprāk par to, cik ātri viņa aizbēga no manis.

Ja mēs nebūtu nejauši satikušies, vai mēs kādreiz būtu satikušies vēlreiz?

Diez vai.

Izlēmusi visu mūsu abu vietā, viņa neatstāja man iespēju. Man šī attieksme nepatīk.

Viņa reaģē uz manu piezīmi, pietvīkstot un novērsdamies.

Blondīne iedzer malku no glāzes, cenšoties noslēpt savu apmulsumu.

"Tam bija iemesli," viņa izdveš.

Es nāku viņai tuvāk, apsēžos un ielieku roku viņas ceļgalos.

Mēs satiekam savus skatienus un uz brīdi sastingst. Es nezinu par viņu, bet viņa uzreiz liek man uzliesmot.

Nesapratu līdz galam, ko daru, līgavainis gatavojās nākt, es pārcēlos uz viņas ceļgala un sāku to glāstīt. Viņas acis izbrīnā ieplešas, mute nedaudz paveras, bet viņa neizdveš ne skaņas.

Un es turpinu savus trikus, turpinot slīdēt arvien augstāk gar iekšējo augšstilbu.

– Kas tu esi…? – Viņa mirkšķina acis, mēģinot atrauties, bet es viņu noturu vietā.

– Tik spēcīgi iemesli, kas lika jums pirmo reizi nodoties pilnīgi svešam cilvēkam? – es pārmetoši paskatos uz viņu ar pussmaidu.

Es to iedarbinu un sāku ar savām darbībām.

Kā es gribu tevi noskūpstīt. Vēl labāk, uzmetiet viņu uz šī kafijas galdiņa, pie kura mēs sēžam, un saplēsiet viņu gabalos tieši uz tā.

Manī piedzima zvērs, kad es viņu satiku, un tagad pieprasīja turpināt šo īso tikšanos, kurā viņa nomira tūlīt pēc viena mīlestības akta.

Un Alise ir apmaldījusies. Viņas lūpas trīc, piesaistot mani arvien vairāk.

Kāda mute.

Paspiediet mazliet, un viņa man pastāstīs savu stāstu.

Aiziet. Mazā. pieņemsim. ES ticu tavām spējām. Vai arī nesaki man neko, vienkārši lūdzu…

Šajā brīdī pie durvīm atskan klauvējiens, liekot man atrauties no tām un atgriezties realitātē.

Smuki.

Tiek zaudēti vizuālie un taustes kontakti. Meitene ātri savāc domas un viņas acīs parādās apņēmība.

Lai arī kurš tas būtu, es viņu nogalināšu.

– Jā? – es skaļi saku, stāvot pie dīvāna un sastingusi vienā pozā, sakrustojusi rokas uz krūtīm.

– Atvainojiet, ka pārtraucu. Segmuzovs jau ir klāt,” ziņo mans palīgs, lūkojoties uz situāciju.

Nebija pagājusi pat pusstunda. Pārslēdzos uz meiteni, kura ar glāzi rokā trīc kā lapa.

"Viņš ir mazliet agrs," es pasmaidu, saprotot, ka puisis nolēma saīsināt laiku pirms tikšanās sākuma.

Līgava varētu par daudz izpļāpāties vai aizbēgt… Visticamāk, viņš no tā baidījās.

– Jā, viņš teica, ka plānotā tikšanās tika atcelta un viņš ieradās agrāk. "Viņš lūdz man to pieņemt," palīgs pamāj. – Viņš nav labā noskaņojumā.

Līna, cirtainā blondīne ar bobu, jau pāris gadus strādā par manu asistenti. Viņa iemācījās atpazīt manu apmeklētāju noskaņojumu un vienmēr man viņu noskaņoja iepriekš.

"Sliktākajā virzienā," es pasmaidu. – Ļaujiet viņam pagaidīt. Esmu aizņemts. "Es nevaru atraut acis no Alises."

Tagad viņa izskatās kā iesprostots dzīvnieks. Acīmredzot nav gatava viņu satikt tuvāko minūšu laikā, viņa bailīgi skatās apkārt, meklējot vietu, kur paslēpties.

Elena pazūd no redzesloka, un es pieeju pie Alises un pietupos viņai blakus.

"Vai nu tu man visu tūlīt pastāsti, vai arī mēs ejam pie tava līgavaiņa, un es tevi nodošu viņam, kā solīju," es vēsi saku.

Man nav laika. Vai nu tagad, vai ļaujiet tai ripot.

Vai es varēšu par viņu aizmirst, ja viņa tagad pagriezīsies un aizies?

Ne uzreiz.

Var būt…

Diez vai.

To saprotot, es jau pārdomāju iespējamās korekcijas savā plānā, lai iekarotu šo meiteni, kas ir gatava mainīt taktiku tuvoties Alisei, kad viņa sāk runāt. Viņas skatiens pazūd, un viņas seja kļūst attālināta. Nelaimīgā glāze pārvietojas uz galdu un tiek tur aizmirsta.

"Mans tēvs mani iedeva viņam par parādiem," meitene čukst, skatoties pa logu.

Es pamāju.

Tas notiek. Ik pa laikam satiku laulātus pārus, kur vecāki savu meitu nākotni lēma tikai par labu materiālajai bagātībai. Tas ir slikti, bet tā notiek. Tā ir vīriešu pasaule, meitene. Labāk ir būt bagāta vīrieša sievai, nevis kāda turētai sievietei.

– Viņš piekrita segt zaudējumus un ņemt mani par sievu, ja es būtu jaunava…

Ak kā. Es skatos uz viņu ar jaunu skatienu, sāku saprast, kas īsti notika, kāpēc viņas līgavainis bija dusmīgs un pārtrauca saderināšanos un viņa aizbēga no viņa.

Jā, šajā mazajā meitenītē dumpīgais gars aizēno visu piemērotību. Iet un iekāpiet gultā ar pirmo satikto cilvēku, lai noslaucītu tēta degunu?

Pašvērtējums ievērojami samazinās. Paldies Tev, dārgā.

Es uzskatīju sevi par diezgan izskatīgu un iespaidīgu vīrieti ar labu gaumi. Un tu samīdi manu sirdi pāris minūšu laikā.

Labi, ka es gribu tikai tevi un neko vairāk.

– Un tu…

– Es biju pret šādu patvaļu.

"Ļoti muļķīgi," es gribu teikt, bet es atturu vārdus. Viss jau ir izdarīts, un Alise šobrīd nepārprotami nav tajā labākajā noskaņojumā.

– Un cik? – uzdodu vienīgo jautājumu, kas mani tajā brīdī interesē.

Viņa paskatās uz mani ar savu nomocīto skatienu.

– Ko, cik? "Alise visu saprot, bet kaut kādu iemeslu dēļ viņa to vēlreiz pārbauda."

– Cik tu esi vērts? – sausi noskaidroju.

Meitene gatavojas. Viņa jūtas neērti, viņa to var just. Bet kur iet? Jūs jau esat šeit.

– Cik Segmuzes dos tavam tēvam? Cik daudz naudas jums ir nepieciešams, lai segtu visus savus parādus? – pievienoju skaidrību.

Viņa iekož lūpās.

12. nodaļa

Es apsēžos viņai diezgan tuvu un mēs skatāmies viens otram acīs. Alise novēršas, nespēdama izturēt, bet man jau ir laiks sajust karstos iekāres impulsus.

Diemžēl es ne tik daudz gribu viņai tagad palīdzēt, bet gan vēlreiz viņu izdrāzt. Un uz tā paša galda.

Interesanti, ja es viņu atpirkšu, vai viņa būs gatava man pateikties?

It kā viņa lasītu manas domas.

Alise pieceļas, saknieba lūpas un sarauc pieri.

"Miljons dolāru," meitene čukst.

"Ak," es atbildu un pieceļos.

Drošinātājs ātri atstāj mani. Miljons dolāru ir ievērojama summa. Nav tāda veida, lai mētātos pa kreisi un pa labi. Interesanti, no kurienes Segmuzovs to dabūjis. Viņam pieder tikai pāris uzņēmumi.

Atceros kolekcionāra mašīnu. Acīmredzot tur ir kaut kāds slepens bizness. Man tas būs jāpārbauda.

Mana skaistā aizraušanās izved mani no domām.

"Paldies par kafiju," saka Alise, pieceļoties. – Paldies, ka iejaucāties. – Viņa izdveš. "Es domāju, ka esmu nedaudz nomierinājusies …

– Vai tu esi pārliecināts? – jautāju viņai, pienākdama tuvāk. – Vai esat gatavs atgriezties pie sava līgavaiņa?

Ar vieglu ļaunprātību balsī uzdodu pēdējo jautājumu, vēlreiz pārbaudot viņu.

Es gaidu, ka viņa nobīsies un lūgs palīdzību, un es kā princis baltā zirgā… klīst apkārt. Viņa jautās grūtāk. Un es padošos viņas pārliecināšanai, jo es kūstu no viņas lūpām.

Es saņemu ātru atbildi, kas mani satriec.

"Man nav izvēles," viņš aizsmacis pamāj.

Nekas nav gatavs. Viņa cenšas to neizrādīt. Drosmīgs.

Mazā, ko tu ar mani dari? Kāpēc es nevaru iedomāties neko citu kā vien vēlmi novilkt šo kleitu no tevis?

Es paņemu viņas plaukstas locītavu un pievelku viņu sev pretī. Alise iespiež savu brīvo roku man krūtīs, bet ne tik dedzīgi. Es jūtu viņas sievišķo smaržu. Viņas ķermeņa smarža. Jūtu viņas konvulsīvo elpošanu, pievelku viņu vēl tuvāk, ar lūpām sasniedzot viņas vaigu. Es tai viegli pieskaros.

Viņa nedaudz trīc, bet joprojām aizstāv. Viņš ar savu mazo roku iespiež mani krūtīs.

Es maigi satveru viņas roku un pārtraucu visu pretestību, maigi skūpstīdams katru viņas pirkstu pēc kārtas.

Es paskatos uz viņu, pamanot vājumu viņas skatienā. Viņai patīk.

Vislabākais ir pievienot nedaudz kaislības bīstamajam sižetam ar viņas gaidāmo līgavaini zemāk.

– Vai tu gribi palikt pie manis? – Paceļu viņas zodu un ieskatos viņai acīs.

Ko es daru? Miljons dolāru… Es varu izīrēt bezgalīgi daudz prostitu un nopirkt tikpat daudz šķīstu jaunavu. Šī Alise nav tik daudz naudas vērta.

Es pieliecos viņai tuvāk, pieejot tuvāk un pieskaroties viņas lūpām. Piesardzīgi, kautrīgi, nevis pārdroši. Es dodu viņai iespēju sajust manu priekšlikumu. Apzinies un izlem visu šajās sekundēs pats.

Es tiešām esmu gatavs tam, ko tagad piedāvāju.

Un viņa nedaudz paver muti, dodot man iespēju iespraukties iekšā. Es satieku viņas mēli un apmaldos šajā telpā, jūtot viņas ķermeņa siltumu, jūtot, kā viņa pieliecas pie manis, jutekliskā steigā piespiežas tuvāk.

Kopā ar viņu es peldu prom viņas bezcerības karstajā bezdibenī, nomainot šo negatīvo ar savu pārliecību.

Velku viņu sev līdzi uz dīvāna, un viņa padodas, vēl nesaprotot manus nodomus. Pievelku viņu sev klāt, norauju viņas kleitas siksniņu un ar lūpām pieskaros viņas plecam.

"Yan," viņa vaid manās rokās, tik perfekti, ka mana sirds izlaiž sitienus, kad es uz viņu skatos. – Viņš mūs gaida.

"Jā, mana dārgā," es atbildu, krītot viņai pretī kārtējā skūpstā un noraujot viņas kleitas otro siksnu. Gaisīgā kleita nokrīt līdz viduklim, parādot balto krūšturi, kuru ātri un viegli novelku pēc pāris sekundēm un pāris pārliecinātām kustībām. – Ļaujiet viņam pagaidīt.

Tas ir tik garšīgi, ka tas pilnībā satriec manu prātu. Biedriņš saplēsts tā, ka gatavs plēst bikses.

Mana roka balstās uz viņas ceļgala un pamazām paceļas augstāk… Alise nepretojas. Viņa elpo skaļi un bieži, nedaudz paverot muti un vēl vairāk ievilinot mani šajā kaislības baseinā.