- -
- 100%
- +
Prologs
– Sveiki, cienījamie TV skatītāji, ziņojam no Vostočnij kosmodroma, no kurienes startē Federācijas kosmosa kuģis ar zvaigžņu kuģa Konstantīna Ciolkovska apkalpi. Šodien viņi dodas uz Mēnesi. Kosmodromā Luna-1 Mēness tālākajā pusē zvaigžņu kuģis Konstantīns Ciolkovskis veic pēdējos sagatavošanās darbus palaišanai. Savos ekrānos redzat zvaigžņu kuģa panorāmu. Šī ir grandioza struktūra. Tā izmērs vienkārši aizrauj elpu. Kosmosa kuģis dosies uz eksoplanetu Teagarden b, kas atrodas četrpadsmit gaismas gadu attālumā no Saules sistēmas. Uz zvaigžņu kuģa kriomiega kamerās jau atrodas desmit tūkstoši topošo kolonistu.
Kosmosa ceļojumu sākums tiks dots 2061. gada 12. aprīlī, kas ir nozīmīgs datums Krievijas kosmonautikai. Šajā dienā pirms simts gadiem vienkāršs padomju zēns Jurijs Aleksejevičs Gagarins bija pirmais zemes iedzīvotājs, kas devās kosmosā.
Kas ir Konstantīna Ciolkovska zvaigžņu kuģis? Šī ir milzīga struktūra, kas atgādina šķēpu. Šķēpa galā ir galvenie nodalījumi, bet šķēpa galā atrodas zvaigžņu kuģa sirds – kodolreaktors. Tā jauda ļauj zvaigžņu kuģim sasniegt ātrumu, kas ir viena desmitā daļa no gaismas ātruma, kas nav sasniedzams ķīmiskās degvielas dzinējiem. Kolonistu ceļojums uz jaunajām mājām ilgs 200 garus gadus. Pirmie 30 gadi tiks pavadīti, paātrinot zvaigžņu kuģi līdz maksimālajam ātrumam. Tad 140 gadi lidojuma un vēl 30 gadi bremzēšanas. Kolonisti, kā minēts iepriekš, visu šo ceļojumu pavadīs kriomiega kapsulās, no kurām viņi tiks atbrīvoti Teagardenā.
Kā Tīgardens sagaidīs Zemes sūtņus, kādas briesmas un grūtības viņus sagaida? Mēs nezinām, bet labākie prāti uz Zemes ir radījuši universālu palīgu, kas palīdzēs mūsu kolonistiem pārvarēt visas problēmas.
1. nodaļa. Ja jūs patiešām vēlaties, labāk nelidot kosmosā
Rīts krāso senā Kremļa sienas ar smalku krāsu. Viedais skaļrunis nevarētu izdomāt neko labāku kā mani pamodināt ar šo dziesmu. Ļaujiet man iepazīstināt ar sevi – Vasilijs Andrejevičs Ivanovs, trīsdesmit pieci gadi, viens, bez bērniem, augstākā tehniskā un vadības izglītība, bezdarbnieks. Esmu tāds nesaprotams tips.
Kā teica iepriekš, es joprojām meklēju sevi, bet patiesībā es atradu sevi, tāpēc esmu bezdarbnieks. Es nevēlos strādāt pie sava onkuļa, bet man nav labi strādāt sev. Tāpēc kolonna mani pacēla kā traku, jo tā man bija ieplānojusi vairākas intervijas. Un šeit nav nekādas pretrunas ar manu nevēlēšanos strādāt pie onkuļa. Es nevaru vēlēties daudzas lietas, bet es gribu ēst neatkarīgi no manām vēlmēm.
No viedās kolonnas atlasītajām vakancēm es uzreiz noraidīju vakances “robotikas pārdošanas vadītājs” un “robotikas mājdzīvnieku servisa inženieris”. Es neesmu pret robotiem kā tādiem, bet mājdzīvniekiem vajadzētu būt dzīviem – man ir tāda lieta. Un es labprātāk lasu grāmatu, nevis komunicēju ar cilvēkiem – tā izrādās interesantāka laika pavadīšana.
Tātad šodien ir palicis tikai Roscosmos, viņiem pēdējā laikā ir daudz brīvu vietu. Zeme aktīvi apdzīvo Saules sistēmu un ir nepieciešami dažādi speciālisti. Pēc padziļinātas datu analīzes kandidātam tiek piedāvāta vai nepiedāvāta vakance.
Iegāju dušā, pabrokastoju, saģērbos un izgāju no mājas. Ceļš uz Roscosmos galveno biroju pat nekļuva garlaicīgs. Es ilgu laiku neesmu atstājis priekšpilsētu, un Maskava pastāvīgi mainās. Šeit ir īstā adrese – Ščepkina iela, 42.
Pirmā stāva zālē kāda glīta meitene, uzzinājusi, ka tūlīt noteikšu savas profesionālās vēlmes, palūdza pagaidīt un izsauca speciālistu. Speciālists izrādījās jauns puisis, nedaudz vairāk par divdesmit gadiem, baltā mētelī un ar stingru sejas izteiksmi. Es pārbaudīju, vai esmu tas, par kuru teicu, ka esmu, noskenēju acs varavīksneni un palūdzu man sekot.
Mēs nedevāmies uz biroja zonu, bet gājām pa gaiteni turpat pirmajā stāvā. Tad mēs devāmies lejā uz pirmo stāvu. Tad viņi mani ieveda pa neuzkrītošām baltām plastmasas durvīm un palūdza pagaidīt. Pirms man palika garlaicīgi, bija vēl viena jauna meitene, tērpusies tādā pašā baltā halātā kā pirmais eskorts un ar tādu pašu bargu sejas izteiksmi.
– Vai tāda ir viņu korporatīvā kultūra? – ES domāju.
– Vasilijs Andrejevičs Ivanovs? – meitene precizēja. Es gribēju būt sarkastisks, bet es savaldījos. Cenšos nestrīdēties ar varas cilvēkiem, lai arī cik mazi. Jūs nekad nezināt, kur tas nonāks tālāk. Zeme ir apaļa. Un Roscosmos tagad ir galvenais darba devējs valstī. Vairāk nekā miljons darbavietu.
"Jā, tieši tā," es vienkārši atbildēju.
– Tagad mēs pārbaudām jūsu profesionālās vēlmes un iespējas, kā arī morāles un ētikas vadlīnijas, un, ja mums būs vakances, kurām jūsu profils ir piemērots, jūs tiksit novirzīts pie atbilstošā speciālista. Ienāc, apgulies uz dīvāna,” meitene man paskaidroja procesa būtību.
Paklausīgi atgūlos uz dīvāna. Ir divdesmit pirmā gadsimta otrā puse, un dīvāns nepārprotami bija tikpat vecs kā pilotēta astronautika. Es nebrīnītos, ja viņa joprojām atcerēsies Belku un Strelku.
Meitene pieritināja pie dīvāna lielu baltu mašīnu ar lieliem zelta burtiem OPK sānos. Ieraugot manu jautājošo skatienu, meitene paskaidroja – Profesionālās kontūras noteicējs. Nosaka jūsu profesionālās vēlmes atkarībā no smadzeņu reakcijas uz vizuālajiem attēliem un profesionālo zināšanu dziļuma, pamatojoties uz piedāvāto materiālu apstrādes intensitāti smadzeņu priekšējās daivas.
– Vai tā netiek praktizēta kā agrāk risināt kontroldarbus un sazināties? – noskaidroju. Es neuzticos nepazīstamām ierīcēm, kuras plāno iekļūt manās smadzenēs. Pēkšņi visi mani tarakāni būs nobiedēti!
"Pirmajā posmā tas ir labākais veids, kā saprast, vai esat mums piemērots vai nē pašreizējām vakancēm," meitene joprojām mierīgi atbildēja. – Bet otrajā posmā būs testi un komunikācija.
Ļāvos sevi apvilkt ar sensoriem un uzliku galvā ķiveri ar iebūvētu ekrānu. Nu, tas atgādina filmu “A Clockwork Orange”, galvenais, ka rezultāts nav līdzīgs.
Mašīna sāka mirgot gaismas un dungot. Manu acu priekšā pazibēja bildes. Ātrums bija tāds, ka acīm nebija laika koncentrēties. Sāpes pamazām parādījās manā galvā un sāka augt, izplatoties uz labo aci. Es ļoti gribēju to izplēst, un tad ierīce izslēdzās.
Roscosmos darbinieks noņēma man ķiveri un nolobīja sensorus. Viņa man iedeva pretsāpju līdzekli un glāzi ūdens. Pēc tam viņa atnesa kakla masieri un piedāvāja apgulties, kamēr tiks apstrādāti rezultāti.
Masētājs nepārprotami bija no Viduskaraļvalsts – izdalīja smaku, bet savu darbu darīja. Krampjie muskuļi atslāba, asinsvadu spazmas atbrīvojās un sāpes pamazām mazinājās. Es varēju dziļi elpot. Tāda sajūta, ka mēs tikai gaidījām šo brīdi.
Atkal parādījās Roscosmos darbinieks.
"Vasīlij Andrejevič, apsveicu," viņa smaidot iesaucās, "jūs esat izturējis pirmo posmu, un viens no departamentu vadītājiem ir gatavs ar jums runāt."
– Kas, ja nav noslēpums? – ieinteresēti jautāju.
– Diemžēl es jums šeit neatbildēšu. Mēs saņemam tikai informāciju par uzņēmuma interesi par potenciālo darbinieku,” viņa atbildēja.
– Manas darbības? – ES jautāju.
"Ja jūs varat runāt tūlīt, tad jūs aizvedīs pie nodaļas vadītāja," viņa teica.
"Parunāsim, es esmu pilnīgi brīva līdz piektdienai," es piekritu viņas priekšlikumam. Spriežot pēc meitenes reakcijas, viņa atpazina joku par Sivēnu.
Tad pasēdējām, tad vēl pasēdējām, un tad pēc manis atnāca tas pats jauneklis, kurš mani pavadīja no rīta. Tagad arī viņa sejā bija draudzīgs smaids.
"Ejam," bija viss, ko viņš teica.
Es piecēlos un mēs devāmies. Vispirms atgriezāmies pirmajā stāvā zālē. Tā pati glītā meitene vēlreiz skenēja manas acs varavīksneni, papildus pārbaudot manu balsi un īkšķa nospiedumu. Viņi neveica DNS testu. Pēc tam man uz krūtīm bija pielipusi karte ar QR kodu, un mēs ar jaunieti iekāpām liftā.
Mans kompanjons nospieda ciparu trīspadsmit, un lifts raiti uzlidoja augšā. Es nesaprotu Rietumu bailes no skaitļa trīspadsmit. Iespējams, mūs ietekmē padomju pagātnes gēni, kad galvenā reliģija valstī bija kareivīgais ateisms.
Lifta durvis atvērās, un mēs atradāmies trīspadsmitajā stāvā.
"Šeit mēs nākam," mans gids norādīja pa labi.
Es paklausīgi pagriezos pa labi. Nogājuši apmēram divdesmit metrus, mēs apstājāmies pie durvīm, uz kurām bija uzraksts “Starpzvaigžņu lidojumu nodaļas vadītājs Pāvels Dmitrijevičs Makarovs”. Mans ceļvedis pieklauvēja. “Nāc iekšā” atskanēja aiz durvīm.
Mēs iegājām.
"Pāvels Dmitrijevič, tas ir Ivanovs Vasilijs Andrejevičs, ar kuru jūs izteicāt vēlmi sazināties," jaunais vīrietis paskaidroja mūsu iebrukuma mērķi.
“Labi, Vasīlij Andrejevič, nāc iekšā, apsēdies,” Pāvels Dmitrijevičs norādīja uz mani uz krēslu rindu pie sava galda.
– Paldies, Jurij, – tas ir jauns vīrietis. Tātad Jurijs, simboliski. Jurijs nekavējoties atkāpās.
Pāvels Dmitrijevičs atvēra mapi ar manu vārdu un fotogrāfiju. Un tieši tad, kad viņiem bija laiks. Pāršķirstīju to vēlreiz. Es paliku dažas lapas. Gaidīšanas lika man sākt nervozēt, manas plaukstas pārklājās ar lipīgiem sviedriem. Es mēģināju diskrēti noslaucīt rokas uz bikšu stilbiem. Beidzot Pāvels Dmitrijevičs paskatījās no manas mapes un paskatījās uz mani.
– Sakiet, Vasīlij Andrejevič, vai jūs vēlētos lidot kosmosā? – viņš uzreiz paņēma vērsi aiz ragiem un jautāja.
– Godīgi? – atbildot jautāju
– Dabiski.
– Nē.
– Un kāpēc? Tagad gandrīz visi vēlas lidot kosmosā,” izbrīnu pauda Pāvela Dmitrijeviča balss.
– Nu, te es esmu, praktiski tas pats. Atbildi man uz jautājumu – kāpēc?
– Ko, kāpēc? – viņš nesaprata jautājumu.
– Kāpēc man, parastam cilvēkam, būtu jādodas kosmosā? Tagad man nav darba, bet dzīvoju ērtā, labiekārtotā pilsētā, kur ir daudz iespēju pašrealizācijai, atpūtai un izklaidei. Ko es iegūšu kosmosā? – sāku skaidrot savu nostāju.
"Nu, kā ar romantiku, iekarošanu, ābelēm uz Marsa," viņš turpināja jautāt.
– Atstājiet šīs pasakas pusaudžiem pubertātes vecumā un ar dzīves marginālu stāvokli, kuri visos laikos uzskatīja, ka pieaugušie viņiem tikai melo un tagad viņi darīs visu, kā nākas un pareizi. Un man ir divas augstākās izglītības un milzīga grāmatu kaudze, ko esmu izlasījis, – es centos pēc iespējas skaidrāk izskaidrot savu dzīves pozīciju.
"Mūsdienās nav bieži sastopams jauns vīrietis, kuram patīk lasīt."
– Kāpēc tu esi pārsteigts? Dzīve ir iemācījusi cilvēkam mīlēt lasīt.
– Kas tev ir prātā? – šķiet, ka manas atbildes viņu pārsteidza
– Nu paskaties. Bija Padomju Savienība – lasošākā valsts pasaulē.
"Kā jūs sākāt ekskursiju vēsturē no tālienes," viņš turpināja būt pārsteigts.
– Tā tam ir jābūt. Kāpēc Padomju Savienībā bija lasīšanas kults? Padomju Savienība veidoja jaunu sabiedrību. Radīšanas, attīstības, radošuma sabiedrība. Un viņam vajadzēja jaunu vīrieti. Lai cilvēks radītu sabiedrībai noderīgas un svarīgas lietas, viņam bija jābūt kulturāli attīstītam. Tikai lasīšana ļauj atrisināt šo problēmu.
– Bet Padomju Savienība ir nogrimusi aizmirstībā? – viņš man jautāja.
– Tieši tāpēc, ka šī ideoloģiskā paradigma nav realizējama vienā valstī. Īpaši divdesmitajā gadsimtā. Kāpēc, jūsuprāt, Padomju Savienība gribēja doties kosmosā? – es jau viņam jautāju.
– Par ko?
– Tikai uz atsevišķas planētas bija iespējams izglītot cilvēkus šīs ideoloģiskās paradigmas ietvaros. Izvēlieties laipnākos, altruistiskākos un gādīgākos. Novietojiet tos kuģī. Tur tiek ievietoti embriji un nosūtīti dziļā kosmosā prom no Zemes, lai izaudzinātu jaunu padomju komunistu rasi, kas sabiedrības intereses izvirza augstāk par savām. Radītāju, altruistu, meklētāju rase. Vispār tīri un gaiši cilvēki – ceru, ka mans skaidrojums bija pietiekami skaidri izteikts.
– Un kā dzīve atradināja cilvēku no lasīšanas?
– Kā jūs pareizi atzīmējāt, Padomju Savienība sabruka. Turklāt tas sāka jukt no iekšpuses, kad virzību uz priekšu nomainīja mēģinājums saglabāt sasniegtās pozīcijas un rezultātā totālu valsts kontroli visās dzīves jomās. Daudzi vēl pēc inerces ticēja spilgtiem ideāliem, bet Rietumu samaitāšanas ietekme jau tuvojās. Tagad es, protams, runāju klišejās, bet, ja atmetam patosu, cilvēki aizkrita uz vienkāršu ideju: “Man četros gados nevajag dārzu pilsētu, ierīko elektrību, gāzi, centrālapkuri un televizoru. antena zem maniem netīrajiem ratiem, un es būšu laimīgs.
– Cik interesanta ir jūsu dzejoļa “DņeproGES” pārinterpretācija. Interesanta doma,” viņš atkal bija pārsteigts.
– Kāpēc cilvēkam, kurš ir apmierinājis savas pamatvajadzības, gribētos ko citu?
– Nu, kā ar Maslova piramīdu? – viņš mēģināja mani noķert.
– Viena no daudzajām Rietumu domātāju kļūdām un maldiem. Lai gan ne gluži taisnība. Tas darbojas tikai bagātiem cilvēkiem, kuri vēlas varu. Tad, apmierinājuši savas pamatvajadzības, viņi domā, kā iegūt un saglabāt šo spēku. Un te viņiem ir jāpaceļ savs kultūras līmenis vai jāizliekas. Bet parastam pilsonim pietiek paēst, pagulēt un izklaidēties. Nu tad pavairot. Ne velti par šo tēmu ir daudz sakāmvārdu,” es turpināju savu argumentu.
– Piemēram?
– Talants noteikti ir izsalcis. Grūti laiki rada spēcīgus cilvēkus, spēcīgi cilvēki rada vieglus laikus, viegli laiki rada vājus, vāji cilvēki rada smagus laikus – ar pāris piemēriem, manuprāt, pietiks.
– Un kādi tagad ir laiki?
– Savādi, ka cilvēki ir viegli un attiecīgi vāji.
–Vai tu esi par to tik pārliecināts? Ir tikpat daudz dažādu problēmu: globālā sasilšana, dabas resursu izsīkšana, pārapdzīvotība,” viņš atkal mēģināja atrast trūkumu manā pasaules attēlā.
– Un kas? Kā tas traucē parastam cilvēkam dzīvot? Globālā sasilšana – es nopirkšu gaisa kondicionieri, dabas resursu izsīkums – tas ir pilnībā pagājis, pārapdzīvotība – tas arī nav manāms. Neironu tīkli, mākslīgais intelekts, roboti, droni. Kāds jau dara smago, vieglo, radošo darbu cilvēka vietā. Valsts pabalsti ir pietiekami, lai apmierinātu pamatvajadzības. Kāpēc attīstīties? – Es turpināju ievērot savu līniju.
– Bet jūs pats nesen teicāt, ka jums ir nepieciešama attīstība, pašrealizācija?
– Bet es teicu, ka esmu parasts, bet ne visi. Vai jūs piekristu pārcelties no lielas pilsētas uz tuksnesi taigā?
– Noteikti nē.
– Un kosmoss ir tikai taigas tuksnesis.
– Zini, Vasīlij Andrejevič, tu esi mums piemērots.
– Pēc visa, ko es šeit teicu? – tagad ir mana kārta pārsteigt.
– Tieši pēc šī. Sākumā nedaudz šaubījos, bet tagad esmu pilnīgi pārliecināts.
"Bet es nevēlos doties kosmosā," es izteicu savas šaubas.
“Mums ir vēl viens projekts, kuram tu esi ideāli piemērots,” man atbildēja Pāvels Dmitrijevičs.
– ieinteresēja.
– Vai esat kaut ko dzirdējuši par projektu “Maija zieds”?
– Vai tas ir kā svētceļnieku kuģa nosaukums?
– Jā. Jūsu vārdi par to, ka esat labi lasīti, gūst negaidītu apstiprinājumu," viņš iesmējās.
– Nekas.
"Tad klausieties," viņš pat nedaudz paliecās uz priekšu. Šķiet, ka šis projekts viņam ir īpašs.
– Ceru, ka tā nav slepena informācija, pēc kuras noklausīšanās man nebūs izvēles? – noskaidroju.
– Noslēpums, bet izvēle paliks. Kā jūs droši vien dzirdējāt, Krievija pabeidz Konstantīna Ciolkovska zvaigžņu kuģa būvniecību Mēness tālākajā pusē,” viņš sāka stāstīt.
– Dzirdēts. Grūti to nedzirdēt. Viņi raida no katra gludekļa.
"Uz to desmit tūkstoši kolonistu dosies tālā lidojumā uz planētu Teagarden b, tāpat kā svētceļnieki uz kuģa May Flower." Abos gadījumos tas ir ceļš uz nezināmo un vienvirziena ceļš.
– Turpināt.
– Šobrīd izstrādājam universālu virtuālo palīgu kolonistiem, kas sniegs padomus par rīcību jebkurā kritiskā situācijā.
– Ja tas nav noslēpums. Kā es saprotu, tas ir balstīts uz ģeneratīvo mākslīgo intelektu, apmācītu neironu tīklu. Ko tu viņai iemācīji? – Mani šokēja Pāvela Dmitrijeviča uzdevuma mērogs.
– Jūs būsiet pārsteigti, bet grāmatas vai drīzāk kosmosa zinātniskā fantastika mums palīdzēja. Tajās mūsu eksperti konstatēja daudz reakciju uz noteiktām kritiskām situācijām. Asistents tika apmācīts tos izmantot.
– Un kāda ir mana loma šajā? – noskaidroju.
"Pārbaudiet sevi," atbildēja Pāvels Dmitrijevičs.
"Bet es nevēlos doties kosmosā," es atgādināju.
– Tas nebūs vajadzīgs. Datorsimulācija,” skaidroja Pāvels Dmitrijevičs.
"Tad es piekrītu," es piekritu.
"Pat nejautājiet par procesa materiālo pusi," viņš vēlreiz pasmīnēja.
"Es nedomāju, ka jūs mani aizvainosit," es atbildēju.
– Tad parunāsim ar tevi rīt. Mēs sākam nekavējoties astoņos. Lūdzu, nekavējieties.
2. nodaļa. Mīlestība, nāve un meteorīti
Nākamajā dienā piecās minūtēs līdz astoņiem es jau stāvēju Roscosmos ēkas pirmā stāva zālē. Skaistā meitene reģistratūrā šodien bija savādāka, visticamāk viņi strādā katru otro dienu. Noskaidrojusi manus datus, viņa man iedeva plastikāta karti piekļuvei iekštelpām ar maniem datiem un fotogrāfiju.
Tieši astoņos no lifta durvīm parādījās Jurijs un aicinoši pamāja ar roku. Uzsmaidīju meitenei, ar visu savu izskatu parādot, ka labprāt parunātos vēl, bet serviss sauca, un apņēmīgi virzījos uz Juri.
"Labrīt, Vasīlij Andrejevič," Jurijs sveicināja. Šodien viņam arī pie halāta karājās datu karte. Un šodien viņš bija daudz laipnāks.
"Labrīt, Jurij," es sveicināju atbildi.
"Šodien mums ir ieplānota plaša programma, tāpēc tūlīt ķersimies pie laba darba tempa," sarunu turpināja Jurijs.
– Pilnīgi jūsu rīcībā. Rādiet ceļu, es teicu.
Jurijs pamāja lifta virzienā. Mēs devāmies pie viņa. Liftā Jurijs turpināja skaidrojumus.
– Tagad mēs dosimies uz pārbaudes telpu. Tur pārģērbsies darba uzvalkā. Pēc tam mēs jūs nodosim mūsu ārstu maigajās rokās. Viņi jūs pilnībā pārbaudīs. Nākamais ir pusdienas. Pēc pusdienām jābūt gatavam ārstu ziņojumam un, ja nav īsti biedējošu momentu, tad pēc tam dosimies tieši uz pārbaudēm.
"Labi," es teicu. Kas man vēl atliek? Es neesmu spējīgs sacelt nekādu traci. Ko viņi saka, to es darīšu. Un pats galvenais ir censties visu izdarīt labi.
Lifts apstājās piektajā stāvā un mēs izgājām no kajītes. Mēs nekavējoties pagriezāmies pa kreisi un pēc kādiem desmit metriem apstājāmies pie durvīm ar uzrakstu “Testētāju istaba”. Istabā bija parasta ģērbtuve ar metāla skapīšiem. Istabas aizmugurē bija redzamas durvis uz dušas telpu.
Apstājāmies pie viena no skapīšiem, uz kura ieraudzīju savu uzvārdu un iniciāļus. Jurijs atvēra skapīti un, izņēmis treniņtērpu Roskosmosa krāsās, pasniedza to man.
– Tagad šis ir jūsu skapītis, piedaloties projektā. Atveras ar jūsu karti. Tu tajā atstāj visas savas drēbes,” Jurijs paskaidroja.
– Vispār viss? – es jautāju, neizpratnē paceļot uzaci.
"Absolūti," Jurijs apstiprināja, "es gaidīšu tevi ārā." Pēc tam viņš pagriezās un izgāja no istabas.
Es iztinu iepakojumu. Tajā bez treniņtērpa atrastas arī zeķes un apakšveļa. Viss ar Roscosmos logotipu. Izskatās pēc astronautu komplekta. Skapja plauktā atradās arī kedas. Es pārģērbos. Es ieskatījos dušā. Nav dižošanās, bet viss ir. Mazgāties nebija plānots, tāpēc vienkārši atstāju istabu gaidošajam Jurijam.
Tad devāmies pie ārstiem, kā teica Jurijs. Nodevis mani viņiem, viņš laimīgi pazuda. Es atdevu visu. Viņš skrēja, lēca, taisīja pievilkšanos, atspiešanos, pietupienus. Veikti koordinācijas vingrinājumi. Ārsti rūpīgi fiksēja visus rādītājus un rezultātus. Es pat nezinu, cik tas ir pamatoti. Es negatavojos lidot kosmosā, bet gan apgulties kapsulā. Lai gan, ja kapsula ir pilnībā ieskaujoša, iespējams, es izjutīšu visus kosmosa lidojumu priekus. Lai gan lidošana nav tas sliktākais, pacelšanās un nosēšanās ir daudz sliktāka.
Vispār viņi mani lutināja tieši pirms pusdienām. Tieši pirms medicīnisko pārbaužu beigām parādījās Jurijs. Vispirms mēs ar viņu atgriezāmies testētāju istabā, un es laimīga iegāju dušā. Pie skapīša mani gaidīja jauns drēbju komplekts. Kad jautāju, ko darīt ar veco, Jurijs norādīja uz grozu stūrī.
Uzmundrināta un veldzēta es Jurija pavadībā devos pusdienās. Jurijs izvēlējās ēdienu no daudziem dažādiem variantiem, taču man nebija izvēles. Tā kā kapsulā bija jāiet pēc pusdienām, manas pusdienas bija ierobežotas, lai neradītu problēmas ar gremošanas traktu. Saņēmu krēmzupu, želeju gaļu un kompotu. Arī porcijas lielums tika skaidri samazināts. Jurijam katrā šķīvī nepārprotami bija daudz vairāk ēdiena. Paskatoties uz manu skābo seju, viņš iesmējās un apsolīja, ka vakariņās varēšu uzpūsties. Ak, kā, viņi šeit pasniedz arī vakariņas. Un viss ir bez maksas. Vai man pārcelties uz šejieni dzīvot? Runājot par brīvu, Jurijs mani nolaida uz zemes. Apmaksāts. Atvelk no algas. Žēl, bet es jau esmu saritinājusi lūpas.
Pēc pusdienām Jurijs aizveda mani uz tikšanos ar testa komandu. Atkal nācās nokāpt pirmajā stāvā un ilgi staigāt pa gaiteni. Kā paskaidroja Jurijs, pārbaudes laukums atradās ārpus galvenās ēkas. Katram gadījumam. Pēc šiem vārdiem es iekšēji nodrebēju, bet, kā saka, nosaucu sevi par slodzi – iekāp aizmugurē. Ja jūs tagad atgriezīsities, jūs varat izbeigt visus mēģinājumus iegūt labu darbu.
Beidzot esam ieradušies. Jurijs ar savu caurlaidi atvēra smagās metāla durvis, un mēs atradāmies plašā telpā, kas bija piepildīta ar dažādiem instrumentiem un aprīkojumu. Zāles centrā, uz postamenta, tā stāvēja – kapsula. Uzreiz atcerējos Puškinu un kristāla zārku ar mirušo princesi. Saskaitījis personālu, gandrīz smējos – zālē bija septiņi darbinieki – septiņi varoņi. Pietrūka tikai ļaunās pamātes ar saindēto ābolu. Izskatās, ka šī loma tiks Jurijam. Ar tik idiotisku smaidu es nonācu pie biedru pulciņa baltos mēteļos.
Virtuālās izpētes nodaļas vadītāju sauca Maksims Anatoljevičs, taču viņš uzreiz teica, lai sauc viņu vienkārši par Maksu. Nu, Makss ir Makss. Es nedižojos un piekritu vienkārši atbildēt Vasilijam. Jurijs iedeva tehniķiem mapi ar manu medicīnisko ziņojumu, un viņi devās strādāt pie kapsulas, pielāgojot to maniem parametriem.
Makss mani iepazīstināja ar citu darbinieku – Jegoru, viņš pārstāvēja vietējo drošības dienestu. Kamēr tehniķi uzstādīja kapsulu, es parakstīju vienu papīru pēc otra, ko Egors man iedeva. Būtībā visi papīri bija saistīti ar valsts noslēpuma aizsardzību un tamlīdzīgi.
Es nezinu, kā tas notika – viņi trenējās vai kaut kas, bet es pabeidzu parakstīt dokumentus vienlaikus ar tehniķiem. Egors savāca papīru kaudzi, ielika manas kopijas necaurredzamā failā, savējo ielika mapē, paspieda man roku, novēlēja veiksmi un nozīmīgi devās prom.
Tehniķi atvēra kapsulu, un es jau biju spērusi soli tās virzienā, kad Makss mani apturēja. Izrādījās, ka cilvēki tajā guļ pilnīgi kaili. Mani aizsūtīja aiz širma izģērbties. Labi, ka viņai aiz muguras bija halāts, man kaut kā nesanāca izgriezt zāli ar manām personīgajām mantām. Izģērbos, ietinos halātā un atgriezos pie kapsulas. Uz manu jautājumu par pilnīga kailuma vēlamību Makss paskaidroja, ka īpašais gēls kapsulā mijiedarbojas ar nervu galiem uz ādas. Turklāt īpaši impulsi ietekmē citas maņas – redzi, dzirdi, ožu un pat garšu. Tad smadzenes pašas modelē ķermeņa reakcijas, jo īpaši izsalkumu vai līdzsvara sajūtu. Tāpēc smadzenēm būs ļoti neērti, ja tās sajūtās veidos tukšu zonu. Viņš testētāju uztvers nevis kā veselu cilvēku, bet gan kā divas pusītes.
Pēc šiem paskaidrojumiem Makss izdarīja aicinošu žestu. Es novilku halātu un iegūlos kapsulā. Tehniķi pārbaudīja savienojumu starp manu neironu saskarni un kapsulu. Pēc tam man mutē ievietoja skava ar elpošanas caurulīti. Uz acīm tika uzlikti speciāli aizbāžņi. Kapsula sāka pildīties ar želeju. Es jutu, ka mans ķermenis paceļas virs kapsulas dibena. Es mēģināju tai pieskarties ar roku, bet želeja man neļāva to izdarīt. Pamazām želeja pārklāja manu galvu. Kapsulas vāks aizvērts.
Pēkšņi es atradu sevi pilnīgi baltā telpā. Orientieru nebija. Sākumā smadzenes sacēlās un vēderā dzima vēlme vemt, taču smadzenes ātri saprata un pieņēma lēmumu pašas. Galva ir augšā, kājas ir apakšā. Vemšana nekavējoties apstājās.
Es mēģināju vicināt rokas un kājas. Abi paklausīja, taču ar šūpoļu palīdzību izkustēties neizdevās. Es biju iestrēdzis, gaidot turpmāko darbību.
Pēkšņi man blakus materializējās jauns objekts. Paskatoties tuvāk, izrādījās, ka tā ir zila virtuālas caurspīdīgas meitenes figūra. Viņa piepeldēja pie manis.
"Sveiks testētāj," viņa pagriezās pret mani, "kā es varu ar jums sazināties?" Man ļoti gribējās pajokot un atbildēt, kā vienā senā mēmā – “Sauc mani par meistaru!”, bet savaldījos.
"Sauc mani par Vasiliju," es atbildēju.
"Ļoti jauki, Vasīlij," meitene sveicināja, "es esmu paraugs 48-324.652."
– Vai paraugam ir iespējams piešķirt citu nosaukumu? – uzdevu jautājumu.
"Testētājam šāda funkcionalitāte ir pieejama," meitene atbildēja, "nosauciet paraugu."