- -
- 100%
- +
***
Hazijas māte bija viena no tām sievietēm, kuras paliek «nedaudz vairāk nekā divdesmit», pirms sasniedz piecdesmit vai pat sešdesmit. Nav brīnums, ka pirmajā brīdī šaubījos, vai tā ir mana māsa. Tievā, ar cirtaini brūniem matiem un palaidnīgi zaļām acīm viņa izskatījās tikpat veca kā viņas meita. It īpaši, kad viņa smējās, un viņa smējās bieži.
Viņa valkāja brīvas, plīvojošas blūzes un vieglas pusgarās bikses, un trīs rindas kaklarotu, kas izgatavotas no svītrainām lielām pērlītēm, stikla un akmens, bija apvilktas ap kaklu.
Viņas divas māsas bija pilnīgi atšķirīgas. Sava veida rudi briest, virtuļu pūdercukurā vai, iespējams, šokolādes eklēru cienītāji. Dvīnes, kuras varēja atšķirt tikai pēc frizūras: Astrīda bija griezusi tādu pašu matu griezumu kā Hazy un Melinda – tieši zem pleciem, un Meja savus garos matus sapinēja divās bizēs un ieveidoja tos ar kroni.
Hazijas tēvs bija slaids, nedaudz neveikls un, kā Gregam šķita, sapņains gandrīz tiktāl, ka viņš ir «ārpus šīs pasaules». Tomēr tas netraucēja Bugsa kungam spēcīgi vīrišķīgi paspiest viesa roku ar vārdiem:
«Zizija jau ir liela meitene, bet nedomājiet, ka tas atceļ viņas vecāku svētību.»
«Es tā nedomāju,» Gregs atbildēja nedaudz apmulsis. – Es pat varu apsolīt neieiet viņas istabā, ja tas tev liek justies drošāk.
Uz ko dzirdēju nicinošu smieties un padomu nekad nedot neiespējamus solījumus. Bet nebija ieteikuma saukt viņu vārdā. Šķiet, ka misters Bugs vispirms vēlējās tuvāk apskatīt savas meitas «izredzēto».
Tomēr viņi negrasījās atvieglot Grega dzīvi šajā mājā: Hazija istaba atradās otrajā stāvā, un viņš tika novietots pirmajā stāvā, iepretim viesistabai.
«Piedod, dārgais, šeit droši vien ir trokšņains,» Melinda smaidot noplātīja rokas, «bet augšā viss ir aizņemts.» Pat bēniņi.
– Ja ir pārāk skaļš, es vienmēr varu izmantot aizkaru. Lai gan, godīgi sakot, diez vai jūs mani ar troksni nobiedēsiet pēc tā, kas dažkārt notiek mūsu nodaļā,» Regs sastapa smieklos dzirkstošo zaļo skatienu un vēlreiz nodomāja – cik ļoti viņa izskatās pēc savas meitas! Tas, protams, ir viņas meita. Bet raksturs, spriežot pēc pirmā iespaida, ir pavisam cits. – Melinda, vai ļausi Miglai ar mani staigāt pa pilsētu?
– Protams, dārgi! Viņai šeit ir jāparāda viss. Mums ir brīnišķīga pilsēta, jums tā noteikti patiks. Bet, – viņa viegli iedūra Gregam ar pirkstu krūtīs, – rīt. Šodien ir ģimenes vakariņas, un ir jau vēls.
«Sagatavojies jautājumiem,» Zazy nervozi ķiķināja.
– Atstāsi mani vienu? – Gregs demonstratīvi apjukumā pacēla uzacis. – Ak nē, Miglaini! – viņš piespieda roku pie sirds, centās uztaisīt nožēlojamu seju, bet, nevarēdams to izturēt, iesmējās. Melinda pacēla viņa smieklus un teica:
– Kāpēc tu biedē savu puisi? Es saprastu, ja jūs būtu tikai nesen pazinuši viens otru, bet man šķiet, ka jums jau vajadzētu zināt šo jaunekli līdz pat kauliem, tāpat kā viņš jūs. Vai tas nebija tas, par ko jūs visi mūsu ausis dūcējāt, kamēr mācījāties?
– Tiešām?! – šoreiz Gregs bija patiesi pārsteigts, un Hazy… nosarka?! Viņa nosarka sārtināti līdz ausīm un ierunājās:
– Es viņiem sūdzējos! Α par ko tu domāji?
– Jūs esat ļoti jauki apmulsuši.
– Muļķis!
– Oho! Tas ir kā atgriezties skolā. Vai man atkal tevi saukt par krāmeri?
– Es neesmu idiots!
– teica meitene, kura visus četrus koledžas gadus gāja tikai dušā bez grāmatas.
– Man vienkārši patīk lasīt! Un jūs, grāmatas atcerējāties tikai pirms eksāmeniem!
– Tāpēc, ka esmu praktiķis, nevis teorētiķis. Jūs tikai pēdējā gada laikā uzzinājāt, ka papildus fitnesam un futbolam mums ir arī praktiska cīņas maģijas izvēle.
«Es zināju,» Hazy šņāca. – Centieties neuzzināt, kad visu pirmo gadu pavadījāt, vaimanājot, ka viņi jūs tur neaizvedīs.
«Bērni,» Melinda iesmējās. – Tu esi tik jauka, kad strīdies.
«Mēs nestrīdamies,» viņi abi atbildēja vienā balsī. Migla nobolīja acis un nomurmināja:
– Nepievērsiet uzmanību. Vienkārši ignorējiet to.
– Ar ko tu runā? – Gregs jautāja.
– Uzmini kas.
– Šeit jau ir trīs kandidāti. Bet, manuprāt, sev. Labi, ja mums būs laiks pirms vakariņām, vai parādīsi man māju?
***
Miglas istaba nepavisam nebija tāda, kādu viņš bija iedomājies. Zinot drauga godbijīgo mīlestību pret grāmatām, Gregs cerēja ieraudzīt kaut ko līdzīgu bibliotēkas filiālei, taču neatrada pat nevienu grāmatu plauktu; tikai uz galda gulēja grezni izdota «Pasaku Ozma», ne jauna, acīmredzot daudzkārt lasīta.
Miglains maigi noglāstīja mugurkaulu.
– Vecmāmiņas Penijas dāvana. Līdz šai dienai, kad man ir skumji, man patīk skatīties bildes.
– Un nekas vairāk? Nav pasaku, nav romānu? Netrūkst nevienas uzziņu grāmatas? – viņš paskatījās uz visparastāko, varbūt pārāk pieticīgo istabu: šaura gulta, pārklāta ar pūkaini zilu segu, stikla vāze ar egles zaru uz platas palodzes, rakstāmgalds – tukšs, izņemot «Feju»…
– Ko tu gaidīji? – Miglains lēnām šķirstīja grāmatu. – Šajā istabā neviens nedzīvo, es nāku vairākas reizes gadā. Visu, kas bija palicis mīļajiem, viņa pārcēla pie sevis, bet bērnu mantas atdeva brāļa dēliem. «Ozzy» arī tika aizvests, bet pēc tam atgriezts. Šeit bez viņas nav tas pats.
Viņa pagriezās, atstājot grāmatu atvērtu: attēlā tornado virpulī lidoja no riteņiem noņemts furgons, no kura skatījās meitene. Ļoti līdzīgs mazajam Hazy.
«Es nekad neesmu redzējis tādas ilustrācijas.» Mums bija lēts izdevums, ziniet, mīkstos vākos un ar sīkiem zīmējumiem katras nodaļas sākumā,“ Gregs nez kāpēc paskaidroja. „Reiz man bija tik slikti, ka nevarēju piecelties trīs dienas. Gripa, manuprāt. Es gulēju zem segas, gulēju un lasīju. Man bija septiņi gadi, un es vaimanājos, ka nomiršu no garlaicības, līdz mamma atnesa to grāmatu.
«Varat paskatīties,» Hazy kautrīgi ieteica. – Vai arī labāk skatīsimies kopā.
Jā, šajā neapšaubāmi bija kaut kas – sēdēšana plecu pie pleca ar meiteni viņas gultā, saspiedusies ļoti cieši kopā, un bilžu skatīšanās bērnu grāmatā. Pēc nelielas vilcināšanās Gregs aplika roku ap Hazijas pleciem. Viņš pat sagatavoja paskaidrojumu gadījumam, ja viņa būtu sašutusi: «Tas ir vienkārši ērtāk,» bet Hazija tikai pārāk dziļi nopūtās, it kā viņa būtu saspringta un atslābinājusies, un vēl ciešāk piespiedās viņam pie sāniem.
Nu… patiesībā tas bija ērtāk.
***
Pretēji Hazija prognozēm un Grega slepenajām bailēm, vakariņas noritēja gludi. Nekādas trešās pakāpes pratināšanas, kas būtu slēptas kā «mēs tikai iepazīstamies ar savas meitas draugu», nav nekaunīgas ķircināšanas vai biedējoši nākotnes plāni. Bet Gregs uzzināja kaut ko par Bugsu ģimeni un saprata, kāpēc Heizijs nekad par viņiem nerunāja ne skolā, ne darbā.
Buggs bija nekromantu ģimene. Mūsdienu cilvēciskajos laikos šī ir nepieciešama un cienīta specializācija, bet parasto cilvēku vidū dzīvoja piemiņa par kādreizējiem nāves burvjiem. Viņi baidījās. Viņiem tas nepatika. Viņi nevēlējās ar viņiem iesaistīties pat mazās lietās, līdz viņi apstājās. Un, protams, ja Hazija skolā būtu izpļāpājusi savu ģimeni, tas ne pie kā laba nebūtu novedis. Lai gan viņa pati dāvanu mantojusi no mātes puses, nevis tēva – elementāra burvis, gaisa māksliniece.
Tagad ģimenē bija divi nekromagi – misters Bugs un viņa māte, tā pati «vecmāmiņa Penija». Bet…
«Mūsu dāvana, pat ja tā neizpaužas bērnos, nepazūd,» misters Bugs paskaidroja, vērīgi skatīdamies Gregam acīs. – To var sajust Χizzy. Jums vienkārši jāzina, ko meklēt. Un viņas bērnos tā būs. Ir piecdesmit piecdesmit iespēja.
«Tikai nedomājiet, ka man būs bail,» Gregs nomurmināja.
«Bet dzīve to parādīs,» misters Bugs iesmējās.
– Tēti!
– Hizij, tu atvedi puisi viņam pretī, tāpēc netraucē iepazīšanos.
– Bet viņš…
Gregs saspieda viņas roku zem galda – līdz viņa ļāva tai paslīdēt, apglabādama pati savu viltīgo plānu.
– Hejs, tavs tēvs mani neēdīs. Atpūsties.
Melinda paskatījās apkārt uz visiem un ieteica:
– Iesim parunāt noslēpumus, meitiņ. Ļaujiet zēniem runāt bez mums. Maijs, Asti?
«Jā, jā,» Astrīda staroja. – Mums ir daudz jautājumu, dārgā!
– Māte! Tante! – šķiet, ka Hazy gandrīz ievaidējās.
«Nāc, mans dārgais,» Melinda uzstājīgi atkārtoja. – Nemēģiniet kontrolēt katru sava puiša vārdu un sarunu, tas ir slikts veids.
«Kas to teiktu,» nomurmināja Hazy. Bet tomēr viņa gāja pēc mātes un tantēm.
Misters Bugs nogaidīja, līdz aiz viņiem aizvērās durvis, salika pirkstus kopā, atbalstīja tiem zodu un klusi skatījās uz Gregu. Ne jautājumu, ne kā cita, tikai skatiens, kas liek nervozēt.
«Miglains dažreiz izskatās tāpat,» Gregs sacīja, lai pārtrauktu klusumu, kas bija kļuvis neērts un nomācošs. – Tas ir šausmīgi aiz ieraduma.
Šķita, ka misters Bugs nedzirdēja, bet nez kāpēc uzreiz kļuva skaidrs, ka arī Gregam būtu labāk klusēt. Kairinoša sajūta. Tas varētu būt pat biedējoši, bet baidāties pie sava drauga mājā? Viņas tēvs? Gregs Nikolsons vēl nav traks!
No kaut kurienes parādījās Meistars, ielēca Gregam klēpī, noberzējās, prasot pakasīt aiz auss. Viņš nomurmināja.
«Un tu viņam patīc,» misters Bugs iesmējās.
«Tā kā,» Gregs priecīgi iebāza pirkstus biezajā kažokā. – Mēs esam pazīstami jau ilgu laiku.
«Kad Hizijai bija seši gadi, viņa neļāva viņam iet.» Gandrīz izdedzis. Un es pat nesapratu, ko esmu izdarījis.
– Tu nelaidi vaļā? – Gregs jautāja? – Kā tas ir?
– Viņš mirst. Pirms Ziemassvētkiem atvedu kaķēnu no ielas, tāpat vien. Saldēšana. Es nebiju mājās. Viņa to izmēģināja… pati. Uz tukšas intuīcijas, uz sajūtām. Man bija laiks pēdējos brīžos, tikai nedaudz vairāk, un es būtu uzcēlis līķi. Tas izrādījās neparasts kaķis. Iedomājieties, ka viņš skatījās aiz robežas un bija līdz malām piepildīts ar maģiju. Viņš tagad neaizies, kamēr saimniece viņu neļaus. Ideāli pazīstams nekromantam.
– Un tu viņu nemācīji?!
– Tu neesi laimīgs? – šķita, vai misters Bugs tiešām bija pārsteigts?
«Ja jums ir talants kaut kam, jums tas ir jāattīsta,» ar pārliecību sacīja Gregs. – Kā gan citādi? Hazy patīk mācīties, viņa noteikti neatteiktos.
«Es redzu, ka jūs viņu patiešām labi pazīstat.» Ir kāda nianse, cilvēk. Kas ir tavi vecāki?
«Cilvēki,» Gregs nomurmināja. – Tēvs ir policists, māte ir skolotāja.
– Nav burvji?
– Kāpēc tu esi pārsteigts? Pēcnācēju, protams, ir vairāk, bet ne tik daudz, lai mūs uzskatītu par dažādām sapiens sugām.
Misters Bugs iesmējās.
– Tu esi uzdrīkstējies. Labi padarīts. Biju pārsteigts, jo tu, Hizijs teica, arī esi spontāns cilvēks. Tas bieži ir vispārīgs un reti parādās pirmajā paaudzē. Un tas vienmēr parādās agri, un mājās nebija neviena, kas mācītu.
«Mana māte strādā skolā,» Gregs atgādināja. – Aizveda mani pie skolas burvja. Tātad, kāda ir nianse? – Es īsti negribēju runāt par savu ģimeni un bērnību: tā kā viņš ir Hazija mājā, labāk izmantot iespēju uzzināt vairāk par viņu un viņas ģimeni.
– Elementālistus māca agri, jo ātrāk, jo labāk. Vai jūs saprotat, kāpēc?
– Nu tad! Gregs pasmaidīja. – Es izraisīju tādus plūdus, kad man bija pieci…
– Pareizi. Un nekromantiem ir otrādi. Bērniem, protams, ir elastīga psihe, taču tas ne vienmēr ir labi. Ja piecu vai sešu gadu vecumā sāksiet vest bērnu ārpus robežām, viņš izaugs par tādu, kas joprojām liek cilvēkiem baidīties pat no vārda «nekromants». Tagad tas ir iespējams. Es sākšu viņu mācīt, ja viņa gribēs.
– Tātad viņa…
– Jā. Pilnībā.
Un atkal – tas pats skatiens. Bet tagad Gregs nebija nervozs. Pieradis, vai kā? Galu galā vīrietis, kurš varētu nobiedēt Gregu Nikolsonu tikai ar skatienu, vēl nav dzimis.
Viņš atbildēja tikpat cītīgi, tukši, aci pret aci.
– Man šķiet, ka teorija man būtu jāpielāgo. Vai man vajadzētu saprast, kas ir kas? Vai tu vari palīdzēt? «Kungs,» viņš piebilda ar vieglu smīnu.
Misters Bugs pasmaidīja pretī.
– Paskatīsimies.
***
Vēlā vakarā, kad pār māju iestājās miegains klusums, Grega istabā ielīda Hazy. Viņa tikko dzirdamā čukstā jautāja:
– Esi nomodā?
– Vēl nē. – Gregs apsēdās. – Kas ar tevi notika? Tu izskaties satraukts.
– Ko tētis tev teica?
«Nekas, kas mani nobiedētu.» Sēdies,» Gregs aizcirta gultu sev blakus. – Man šķiet, ka tu arī vēlies man kaut ko pastāstīt.
«Es īsti negribu,» Hazy apsēdās viņai blakus, un Gregs viņu apskāva, uzmetot segu pār viņas pleciem.
– Kā šis. Mēs esam mājā, un jums ne no kā nav jābaidās. Mēs esam draugi, Hejs, atceries?
– Draugi? – viņa ar neizprotamu neizpratni jautāja. Gregam pat nebija laika aptvert trako domu, kas uzplaiksnīja, viņš atbildēja pēc iegribas:
– Un es arī esmu tavs draugs, starp citu.
Un tikai tad es domāju: vai viņa tiešām to vēlas? Tieši tā, kā viņš gribēja?
Chaisie rotaļīgi iebāza dūri sānos un piegāja tuvāk. Klusi.
Pazīstama, nomierinoša tuvība, kurā nav nekā seksuāla. Vai gandrīz nē – neviens nav atcēlis slepenas vēlmes. Bet Gregs jau sen ir pieradis viņus turēt rindā. Koledžā Heizijs gandrīz izaicinoši izvairījās no jebkādiem pieklājības mājieniem, un viņš nevarēja saprast, kāpēc – viņa šķita normāla meitene, bez stulbām dīvainībām, skaista. Tad… tad, iespējams, viņš pārāk pieradis pie sava «labākā drauga» statusa un ieraudzīja, ka draugs joprojām kautrējas no nopietnām attiecībām. Šis… Baklažāna kungs bija pirmais, ar kuru romāns ilga ilgāk par diviem mēnešiem. Un tad – visu šo laiku Hazy nekad viņu nevedīja uz darbu un neiepazīstināja ar draugiem. Lai ko arī teiktu, tas ir orientējoši!
Bet tikai tagad Gregs saprata, kas varētu būt par iemeslu.
Un tad pazibēja cita doma. Un šo otro, atšķirībā no pirmās, varēja un pat vajadzēja izrunāt.
– Saki, Hejs, kura doma bija šķirties? Tavs vai šis… Baklažāns?
– Ģenerālis. Kāpēc tu jautā?
– Vai esat pārliecināts, ka nebija nekādas ietekmes? Kā viņam veicas ar mentālo maģiju vai banālu ieteikumu? Politiķi ir gudri puiši, prot manipulēt ar cilvēkiem.
Migla pagriezās, nedaudz atrāvās – tagad viņa skatījās sejā, acīs. Ļoti pārsteigts.
– Bet kāpēc?
– Atvainojiet, es neticu, ka politiķis vēlēšanu priekšvakarā nejautāja par savas draudzenes radiniekiem. Un, saņēmis informāciju, viņš nerēķināja, kā tas ietekmēs viņa tēlu un reitingu. – Viņš piebilda, pamanījis, kā viņas seja mainījās, kā viņas lūpas trīcēja: – Aizmirsti. Viņš nav tā vērts.
«Tas nav tā vērts,» Hazy piekrita gandrīz čukstus. – Un nebija nekādas ietekmes, ziniet, es esmu garīgi izturīgs. Ja vien… nu, kā lai saka? Var izdarīt tā, ka meitene pati vēlas šķirties. Vienkārši… kopā kļuva garlaicīgi. Sapratu, ka tāds vīrietis uz mūžu nepavisam nav tas variants, kas mani iepriecinās.
– Tu mīli viņu? Vai tu mīlēji?
– Kas?
– Tu raudi. Tāpēc, ka viņa viņu mīlēja? Vai arī jūs joprojām mīlat?
– Nē! «Es esmu aizvainota,» Hazija noslaucīja asaras ar asu, gandrīz konvulsīvu kustību. – Jūtos kā apmānīts muļķis.
«Kāds muļķis,» Gregs pievilka viņu pie sevis un apskāva. Tas ir nepieklājīgi, bet tas viņu ātrāk nomierinās. – Tas ir, jūs varat tikt maldināts, bet viņš ir muļķis.
Migla iesmējās caur asarām.
– Vai tu saprati, ko teici?
– Noteikti. Paskaidrot?
– Nav vajadzības. Es esmu muļķe, jo raudu, un viņš tāpēc, ka viņam ir bail, vai ne? Vienkārši nepiedāvājiet viņu atrast un sist pa seju, kā ar Leriju ceturtajā gadā.
«Tas pat nebija manās domās,» Gregs diezgan godīgi noliedza. Jo viņam bija prātā pavisam cita veida atriebība. Galu galā Lerijs toreiz vienkārši izjokoja ļaunu joku – vai tiešām ir iespējams salīdzināt?
3. NODAĻA. Kopā staigāt pa pilsētu ir patīkamāk
Lazda aizmiga.
Iespējams, tas viss nostrādāja uzreiz – klusums, pie kura biju paspējis pierast, nogurums, kas uz gada beigām bija sakrājies no darāmo darbu kaudzes darbā, un es pat vēlu gulēt negāju., bet kaut kur starp «vēlu» un «agri»: Gregam izdevās izplūst asarās uz pleca! Viņi ilgu laiku sēdēja apskāvienos, sākumā klusēdami, un tad Heizela pēkšņi ielauzās atklātībā. Viņa ir nogurusi, izrādās, pēc tik ilgiem draudzības gadiem, slēpjot svarīgāko par sevi.
Viņa man pastāstīja, kā viņa pirmo reizi saprata, ka vecmāmiņa un tētis nav tādi kā visi citi, ka viņi baidās no viņiem, un viņi baidās arī no viņas, vienkārši tāpēc, kura meita tā ir.
– Piecus gadus biju pogas poga. Viņi kautrējās no manis, vai zināt? Es pat biju greizsirdīgs uz tiem, kurus ķircināja, jo viņi, šķiet, mani nemaz nepamanīja. Šeit ir maza pilsētiņa. Nav noslēpumu, visi viens par otru zina.
«Ir skaidrs, kāpēc viņa to slēpa vēlāk,» Gregs pamāja, apskādams viņu tikpat cieši un ērti. Viņš nebaidījās. Patiesībā Heizela būtu ļoti pārsteigta, ja būtu iznācis citādāk, taču, acīmredzot, kaut kur viņas dvēseles dziļumos visus šos gadus apkārt rāpo nejauks šaubu tārps.
«Jūs nevarat iedomāties, kā es gaidīju, kad beigsies šī zemiskā pamatskola un es aiziešu.» Mācīšos tur, kur neviens par mani nezina.
«Bet tev joprojām nebija nevienas draudzenes.»
– Tagad es saprotu, kāpēc. Mani tie neinteresēja; es nebiju pieradis pie meiteņu sarunām. Bet zēni un meitenes nav draugi. Galu galā jūs pat nebūtu skatījušies uz mani, ja nebūtu kopā nokļuvuši nepatikšanās – vai jūs teiktu, nē?
«Es teikšu jā,» viņš iesmējās, atbildot. Un viņš piebilda: «Lucky.» Lai gan tad, protams, es tā nedomāju. Atrodoties pildspalvā ar mantikoriem kopā ar meiteni – jūs pat nezināt, no kā gaidīt vairāk nepatikšanas! Un jūs droši vien domājāt par mani kaut ko līdzīgu.
Patiesībā – bet Heizela patiešām negribēja to atzīt! – toreiz viņai bija vienalga par izsalkušajiem mantikoriem, saniknotajiem skolotājiem vai vispār kas. Pirmo reizi mūžā viņa iekļuva piedzīvojumā ar savu vienaudzi! Protams, piedzīvojums varēja nebūt tik traks, taču viņas prātā bija tikai viens: ja paveiksies, viņa un Gregs kļūtu par draugiem…
«Paveicās,» viņa smaidot piekrita.
Un tagad, gatavojoties parādīt Gregam savu dzimto pilsētu, es vēlreiz nodomāju: «Lucky.» Droši vien bija muļķīgi gaidīt spēcīgu draudzību no meitenēm un zēniem, kuri ir pilnīgi atšķirīgi viens no otra visļaunākajā pusaudža gados. Bet izdevās! Un tik daudzus gadus Gregs ir palicis viņas labākais draugs. Vidusskola, koledža, darbs – viņš ir visur blakus.
Patiesībā – bet viņa noteikti to nekad neatzīs! – arī viņas bēdīgi slavenā «personīgā dzīve» neveicas, jo neviens no puišiem nevar konkurēt ar Gregu.
***
– Es jau sen gribēju jautāt, kāpēc Santa’s Creek? Šādi nosaukumi parasti saistās ar kādu interesantu vietējo leģendu – vai man ir taisnība? «Gregs satvēra viņas roku un apņēmīgi apturēja mēģinājumu atbrīvoties: «Ei, es esmu tavs draugs, mums vajadzētu staigāt sadevušies rokās!»
Lazda paskatījās apkārt – viņas māte skatījās ārā pa virtuves logu, un aiz šaurā loga uz laukuma viņa varēja saskatīt vienas tantes siluetu, nebija skaidrs, kura. Tad viņa izaicinoši piespiedās Gregam.
– Paldies, ka atgādināji. Mēs nekad ar tevi tā neesam staigājuši. Es neesmu pieradis. Bet, – viņa paskatījās uz Gregu zem skropstām un uzreiz paskatījās prom, – kaut kas tajā ir. Var būt.
«Protams,» viņš pasmaidīja. «Jūs joprojām varat darīt to šādi,» un viņš apskāva viņu ap vidukli, ļoti cieši apskādams. No pārsteiguma Heizela uzkāpa uz viņa kājas, zaudēja līdzsvaru un gandrīz abus iemeta sniega kupenā. Grega reakcija bija ideāla – viņš satvēra viņu rokās un sastinga. Viņš uzmanīgi jautāja: «Hayes, kas ar tevi notiek?» Vai jūs domājat, ka neviens no jūsu puišiem tā nestaigās ar jums?
«Tu smiesies, bet nē,» viņa atzina. – Un nejautā, kāpēc. es nezinu. Ejam jau pastaigāties.
– Noskūpsti jau! – tante Asti skaļi kliedza pa logu.
– Vai esam nolīgti, lai parādītu jums izrādi? – Heizela nomurmināja un aizvilka Gregu aiz vārtiem. – Lūdzu, nepievērs uzmanību. Viņiem ir jēga. Kur mēs iesim?
– Tu man jautā? Vai tā ir jūsu pilsēta.
Heizela dziļi ievilka elpu.
– Tā ir taisnība. Es biju izsists no līdzsvara. – Es paskatījos apkārt – tante joprojām viņus vēroja no augšējā loga. Viņa iztaisnoja cepuri un satvēra Grega roku. – Kur jūs vēlaties sākt? Lai sakārtotu savu biznesu vai vienkārši apskatītu pilsētu?
«Pastaigājieties un, lūdzu, neesiet tik pieklājīgs,» Gregs vēlreiz apskāva viņas vidukli. -Tu pārāk centies. Pasmaidi, viss ir kārtībā. Nu? Jūs varat sākt no pamatskolas. Lieliska atriebība pagātnei ir iet garām vietai, kur jutāties slikti, apskaujot cilvēku, ar kuru kopā jūtaties labi.
«Kad tu kļuvi tik gudrs,» Heizela iedunkāja viņam sānos un ķiķināja. – Ejam uz. Skola ir gluži kā skola, tiešām, nekas interesants, bet pagalmā tagad vajadzētu būt sniegavīram. Lielākais sniegavīrs mūsu pilsētā.
– Tradīcija?
«Kaut kas tamlīdzīgs,» viņa atkal iesmējās. – Patiesībā šis ir mūžīgs karš starp pašvaldības jaunāko skolu un jenotiem. – Viņa paskaidroja: – Bērnu sporta klubs. Kuram ir lielākais sniegavīrs? Bet Ziemassvētkos vienmēr uzvar skola.
«Tas ir dīvaini,» Gregs iebilda ar jautru satraukumu. – Es liktu uz sportistiem.
Lazda izstaipījās uz pirkstgaliem un sacīja viņam ausī:
– Vecāki palīdz skolēniem. Un «jenoti» uzskata, ka tas ir nesportiski.
Viņi kopā smējās, un Heizela pēkšņi atzina:
– Ir lieliski būt kopā ar jums. Kad mēs kādreiz tā vienkārši staigājām? Ne darba darīšanās, ne kaut kādas izmeklēšanas vai stulba priekšnieka rīkojuma dēļ, ne tikšanās vai kārtējā lamāšanās dēļ? Koledžā?
– Klases. Bibliotēka. Izvēles priekšmeti. Ēdnīca,» Gregs ņirgājoties uzskaitīja. – Aploki ar mantikoriem, alas ar pūķiem, treniņlaukums numur ceturtais, šķēršļu josla, trenažieru zāle. Lai gan nē, trešajā kursā bijām uz kino, atceries?
– Protams! – Heizela iesaucās. – Grūti visu mūžu neatcerēties, zini, kad gāji ar draugu skatīties filmu, maltīt popkornu un atpūsties, bet tā vietā sagrāvi kinozāli un nopelnīji mēnesi vakara darba kinoteātrī. treniņu laukums!
«Mums abiem,» Gregs viņam kaitīgi atgādināja. – Bet garlaicīgi nebija.
Lazda pamāja ar galvu: cik dīvaini! Tad viņa aizvainojumā rēca, bet tagad smejas, atceroties. Un viņa ir pat pateicīga par šiem aizturējumiem; galu galā viņai patiešām bija grūtības ar kontroli. Un spontāns cilvēks, kurš slikti kontrolē savu maģiju, ir katastrofa, kas ir sliktāka par viesuļvētru vai zemestrīci. Tas ir tas, no kā jums patiešām ir jābaidās!
«Un tur ir skola,» viņa pamāja ar roku. -Vai iesi paskatīties uz sniegavīru?
Protams, viņš aizgāja. Un, protams, sniegavīrs izrādījās tieši tāds, kādu Heizela atcerējās no saviem skolas gadiem: uzpampis, nekaunīgs, ar zīļu acīm un mezglainu degunu un pat salmu cepuri, ko skolas uzraugs viņam gadu no gada uzbūra. palika nemainīgs, ar pinkainiem, nokareniem malām un plastmasas margrietiņu vainagu ap vainagu.
Un kāpēc lai viņš mainītos? Pie Santa’s Creek tika godinātas mazpilsētu tradīcijas.
Heizelai pēkšņi sagribējās… nē, neuzvesties slikti, lai gan blakus Gregam tā būtu bijusi pilnīgi saprotama vēlme. Es gribēju vismaz kaut ko mainīt. Sagādājiet bērniem nelielu pārsteigumu. Viņa atskatījās uz skolas logiem. Acīmredzot nodarbības joprojām turpinās? Pēdējā diena pirms svētkiem…
Viņa šķielēja aci, koncentrējot spēka straumes, savērpot gaisu virvēs un virpuļos. Sniega blīvēšana ir vienkārša. Veidošana ir grūtāka, it īpaši, ja nepieciešamas mazas detaļas. Taču ne velti viņš kopā ar Gregu – toreiz, trešajā kursā – spītīgi no vakara līdz vakaram centās iznīcināt ilgi cietušo ceturto treniņu laukumu. Viņa ātri izdomāja kontroli, bet izrādījās tik interesanti sarežģīt un sarežģīt uzdevumus!
Sprieguma spriegums, spiediens, trieciens, temperatūra… Visam ir nozīme, bet ar smadzenēm nepietiek, lai iztēlotos un kontrolētu katru faktoru atsevišķi. Šeit, starp citu, pieauga viņas problēmas ar kontroli: viņa mēģināja strādāt ar maģiju tikai racionāli, matemātiski, nevis izmantoja savu iztēli.
Tagad Heizela šādas kļūdas nepieļāva! Maģija virpuļoja dzeloņainos viesuļos, tai paklausīga, bet brīva no stingrām robežām. Svarīgs ir rezultāts, to viņa iepazīstināja, nevis soli pa solim sniegtas instrukcijas «kā nokļūt no punkta A uz punktu B, pareizi kustinot kājas». Nevienmērīgi veidotais sniegavīrs nogludinājās un, šķiet, kļuva cienīgāks, sniega krokas ieguva formu, apjomu, tekstūru – un tagad, pāris soļus atkāpusies, Heizela apskata skaisto vīrieti, ģērbies pūkainā liela adījuma džemperī ar bizēm. un bizes, sasietas ar platu jostu ar dūraiņiem aiz muguras, platās biksēs un īsos zābakos ar aprocēm, ar somu pie kājām.
– Kā šis. Cita lieta. Un tagad… – Skadri atskanēja skolas zvans, un Šaisels, satvēris Gregu aiz rokas, kliedza, kā senos laikos: – Ejam!
***
– Un kas tas bija? – Gregs nokratīja sniegu no galvas un pleciem, pārsteigts paskatījās apkārt un skatījās uz Heizelu. – Nestāstiet man, ka jūsu darbs pie sniegavīra tiks uzskatīts par vandālisma aktu!
«Es vienkārši nevēlos, lai kāds mani tur redzētu.» Un jūs gribējāt redzēt pilsētu. Lūk, – Heizela žestikulēja apkārt panorāmai, – paskaties.