- -
- 100%
- +
1.NODAĻA Draugiem ir jāpalīdz viens otram, vai ne?
– Novācies no mana džempera, necilvēks! – Heizela parāva džemperi aiz piedurknes, Meistars atlaida nagus un neapmierināti nošņācās. Viņš negrasījās atteikties no pūkainā, mīkstā un siltā paklājiņa. Ko nozīmē džemperis? Ja kaķis uz kaut kā guļ, tad tas ir paklājs. Nav variantu.
Lazda zaudēja šo karu jau sen, un retie atriebības mēģinājumi, līdzīgi kā tagad, vienmēr beidzās ar necildenu sakāvi.
Atriebjoties, viņa saburza Rūdija dāvanas kraukšķīgo iesaiņojamo papīru un iemeta to Maģistram. Viņš laiski paspieda ķepu un nicinoši paskatījās. Viņš ļoti labi juta viņas slikto garastāvokli un ar visu savu izskatu izteica galēju nosodījumu.
LABI. Var paņemt vēl vienu džemperi. Bet ko darīt ar noskaņojumu, kas patiesībā nemaz nav svētku noskaņojums? Nebrauksi mājās? Melot vecākiem par ārkārtas dežūru? Tā nav izvēle – kāda velna pēc, viņi atbrauks pie viņas. Viņi sāks atjaunot perfektu kārtību viņas dzīvoklī un dzīvē. Ideāli, protams, no viņu viedokļa. Viņiem ir vienalga, ko pati Heizela domā par to. Nekad nav rūpējies.
Nopūtusies viņa paskatījās apkārt guļamistabā. Pa vidu vaļējs čemodāns, gultā nevērīgi sakrauta drēbju kaudze, uz galda dāvanas, skaisti iesaiņotas, saliktas kaudzēs: ģimene, draugi, kolēģi. Atsevišķi to, kuru sagatavoju Rūdijam. Viņa to neatdos. Smieklīgas siltas čības ar lāča ausīm un pogu acīm neatbilst Rūdolfa Oukbraina priekšstatiem par respektablu. Viņu vietā būs aproču pogas un kaklasaites piespraude, komplekts ar iebūvētiem drošības piekariņiem, pulkstenis un taimeris. Tieši piemērots veiksmīgam uzņēmējam, kurš plāno kļūt par tikpat veiksmīgu politiķi. Atvadīšanās dāvana.
Viņš savu nodeva iepriekš. Es laikam apkopoju gada rezultātus, un nepabeigtās attiecības sabojāja līdzsvaru. Viņa neskopojās ar sīkumiem – greznais organizators maksāja trīs reizes viņas mēnešalgu. Hazela to paņēma uz darbu. Tur tas bija vairāk vajadzīgs, turklāt viņa nevēlējās, lai mājās paliktu nekādi atgādinājumi par viņas bijušo līgavaini.
Viņi satikās gandrīz desmit mēnešus – pietiekami, lai pirmās kaislības liesma norimtu un ļautu prātīgi paskatīties vienam uz otru. Viņiem patika vienas un tās pašas filmas, viņus vienlīdz kaitināja nevietā lietas, un viņi gultā jutās labi. Kā tas varētu beigties, ja ne kāzas?!
Heizela nesaprata, kas noticis. Vēl ļaunāk, viņa nevarēja saprast, kāpēc viņas jūtas bija tik daudz atvieglotas nekā sāpes, vilšanās un aizvainojums? It kā kādu dienu abiem atvērās acis – reizē, kas viņus nemaz nepārsteidza. Kurš bija pirmais, kas teica: «Labāk mums būtu tagad šķirties, pirms lietas kļūst par tālu»? Viņa neatcerējās.
Šķiršanās bez drāmām un skandāliem, tikpat mierīga kā viņu tikšanās pēdējos mēnešos. Sakramentāls: «Paliksim draugi.» Ziemassvētku dāvanas.
Un tomēr – aizvainojums vai atvieglojums? Vai vēl ļaunāk – vilšanās, ka attiecības ar Rūdiju beigušās tik nepiemērotā laikā? Ir jābūt šausmīgiem vairāk uztraukties nevis par pašu šķiršanos, bet gan par to, ka būs jāskaidrojas mammai.
Un viņa iedos čības tētim. Viņam tas noteikti patiks. Jā.
Pie sevis pamājot ar galvu, Heizela ar rokas mājienu nosūtīja dāvanas savai ģimenei savā koferī. Pakas un kastes lidoja garām dzirkstošā rindā un glīti salocītas līdz apakšai. Drēbes no augšas krita neuzmanīgā kaudzē – man nebija noskaņojuma tās kārtot un nolikt. Mamma tevi vienalga vilks pirkt ko jaunu. Viņa nez kāpēc joprojām ir pārliecināta, ka meitai ļoti patīk iepirkties, un visi «negribu» un «man neko nevajag» ir tikai tāpēc, ka viņa nevēlas sagādāt liekas nepatikšanas.
Viņa domāja par kurpēm. Sporta apavi un ziemas zābaki ir acīmredzami, bet vai jums vajadzētu ņemt gudrus apavus? Lazda negrasījās nekur, kur tās būtu vajadzīgas, bet kā tu vari būt pārliecināts? Ja viņu vilktu uz ballīti, tas būtu izaicinājums pats par sevi, bet, ja arī viņai būtu jāpērk jaunas kurpes… ak nē!
Iedomājoties vien šo attēlu – nebeidzami furnitūra zem mātes komentāriem, ieteikumi «paskatīties arī uz šo pāri» un sūdzības par viņas neveiksmīgo personīgo dzīvi, Heizela nodrebēja un aizkaitināta sauca pēc kurpēm. Manuprāt, tie joprojām stāv gaitenī – pēdējo reizi viņa tos valkāja, kad Rūdijs aizveda viņu uz labdarības pieņemšanu, kas bija tik niecīga un garlaicīga kā politiskā vēlēšanu programma. Pagājušā gada izšķērdīgākais vakars; nē, pēdējo piecu gadu laikā!
– Ak! Miglains, kāpēc?!
Viņa pagriezās. Gregs stāvēja guļamistabas durvīs ar kurpēm rokās. Paskaidrots:
«Tas man trāpīja tieši pakausī.» Paldies, ka nenēsāt papēžus.
«Atvainojiet,» Heizela neviļus pasmaidīja: Grega Nikolsona spēja piesaistīt nelielas nepatikšanas jau sen ir kļuvusi vai nu par vārdiņu viņu vadībā, vai vienkārši par anekdoti. – Iemet tos savā koferī un iesim pēc kafijas. Ceru, ka atnācāt tikai ciemos, nevis ar foršu ideju, kā lietderīgi pavadīt brīvdienas.
«Jā, jā, jo manas foršās idejas jums vienmēr pārvēršas par zilumiem visneērtākajās vietās un oficiālajos sodos,» Gregs atcerējās savu ugunīgo runu pēc viņu pēdējā piedzīvojuma. Ne tāpēc, ka viņa toreiz bija dusmīga. Galu galā viņi ir draugi. Bet, kā ne reizi vien teica pats Gregs, «ja Hazy pēc nākamās lietas neizsakās no sirds, tad lieta vēl nav slēgta.»
Kurpes iekļuva koferī, un Gregs kā vecs draugs iegāja virtuvē uzvārīt kafiju: viņam tas izdevās labāk nekā Heizelai. Kliedza:
– Viesistabā uz galda kaste ar eklēriem.
– Jūs atnesāt eklērus! – Lazda gandrīz iekliedzās. Vienīgais veids, kā uzlabot viņas garastāvokli, ir garantēts, lai gan Gregs to izmantoja pārāk bieži, lai ievilinātu viņu uz piedzīvojumiem. – Ejam!
Apaviem sekoja kedas; Šaisels jau grasījās aizvērt čemodānu, kad Meistars laiski ielēca tajā, sita drēbju kalnā un saritinājās kamolā.
– Nebaidies, es tevi neaizmirsīšu! «Lazda uzmeta virsū džemperi, klāta ar kaķu matiem, un iegāja virtuvē. Čemodāns pagaidīs, bet kafija un eklēri ne.
***
– Tātad? – kafija bija izdzerta, eklēri apēsti, un, spriežot pēc tā, ka Gregs ēdot izvēlējās klusēt, viņš nenāca vienkārši ciemos. – Kāda ir tava nākamā satriecošā ideja un ar ko tā mūs apdraud? Pastāsti jau man!
«Tu būsi pārsteigts, šoreiz tā nav mana ideja.» Vai arī nav īsti mans.
Viņam pietika pieklājības nosarkt. Visticamāk, tas nozīmēja, ka ideja bija viņa, un, iespējams, pilnīgi traka, taču tā nav dzimusi tāpat vien, bet gan kā atbilde uz oficiālu uzdevumu. Nekas labs. Hazela sašņorēja pirkstus un gaidoši skatījās.
«Santa’s Creek,» Gregs izpļāpājās. – Ziemassvētki.
– UN? Kā jūs domājat, kas man jādara, kad dzirdu, ka jūs sakāt manas dzimtās pilsētas nosaukumu? Uzlēkt un kliegt: «Es zinu!»?
– Uzaicināt mani ciemos? – Gregs uztaisīja «kucēna acis». – Tīri draudzīgā veidā?
– Pēkšņi.
«Bet tā ir lieliska ideja!» – pēkšņi nodomāju. Atnākot mājās ar puisi…
«Tas ir priekšnieks, un, ja pilnīgi precīzi, tas nav priekšnieks, bet gan kaut kāds politiķis ar sūdzību,» Gregs steidzās paskaidrot. – Viņš ir kampaņas ceļojumā. Nu ziniet – svinīgs uzvalks, balts krekls, diskrētas platīna aproču pogas, brilles cieņai un divi miesassargi, kuriem jāpaliek neredzamiem, nesalaužot ilūziju par tuvību cilvēkiem.
Heizela šņāca: Grega uzzīmētais attēls būtu lieliski piemērots vīrietim, par kuru viņš bija kļuvis pēdējo mēnešu laikā.
– Un tavā Santakrīkā sabruka viss šī nelieša tēls. Tiklīdz viņš iegāja vietējā izklaides centrā, viņa kostīms pārvērtās par karnevāla tērpu ar baklažānu tutu, un abi miesassargi kļuva par pīlēniem un sāka kraukt.
– Pīlēni? Baklažāns tutu?! Dievs, es gribu to redzēt!
«Šeit, apbrīnojiet to,» uz galda Hezelas priekšā atlocījās oficiālā pilsētas laikraksta Santa’s Bulletin kopija. Biezs purpursarkans baklažāns indīgi rozā, smailos baleta svārkos un divi milzu dzelteni pīlēni abās tā pusēs aizņēma pusi no platuma. Lieliska, kvalitatīva fotogrāfija, kurā bija lieliski atpazīstama Rūdija, «jaunā, daudzsološā politiķa, kurš viesojās mūsu pilsētā un augstu novērtēja Santakrīkas viesmīlību», sašutusi violetā seja. Cik augsts netika norādīts. Acīmredzot daudz augstāks nekā presei atļautais vērtējums «12+».
Kā sapnī Heizela salocīja avīzi. Es atradu datumu. Pirms šķiršanās vai pēc?
Pēc.
Labi. Vismaz kaut kas labs. Lai gan…
– Kuram tas interesē…
– Par ko tu runā? Dūmakains?
«Es mēģinu atcerēties, vai es viņam teicu vai nē.» Ka esmu no Santa’s Creek. Ka tur dzīvo mani vecāki un vecmāmiņa. Viņš un es… nesaņēmām tikšanos ar ģimeni. Ļoti mazs.
– Pagaidi, pagaidi. Vai tu… pagaidi, vai tas ir tas pats stulbenis, ar kuru tu esi kopā?
«Ar kuru es izšķīros pirms nedēļas, un es nevēlos to apspriest,» sacīja Heizela. – Rūdolfs Oukbrains.
«Skains vārds,» Gregs atlocīja avīzi un šķita, ka viņš uzmanīgi pētīja «Baklažāna kunga» seju. – Blāvs kā ozols? Spriežot pēc sūdzības uz trīs lapām un divos eksemplāros, viņš noteikti nesaprot jokus. «Viņš pacēla galvu un sāka pētīt Heizelu.
– Ko tu dari? – viņa neizturēja pēc pāris minūtēm.
– Tu esi pārāk gudrs tādam vārdam. «Ozolsmadzeņu kundze»? Tas nekad nav smieklīgi. Α Es joprojām prātoju, kāpēc es neatvilku savu draugu uz mūsu biroju, lai viņu satiktu. Viņš nebūtu nācis uz tiesu.
Patiesībā Rūdijs pats atteicās, lai gan Heizela piedāvāja vairākas reizes. Ko viņš toreiz teica? «Es nevēlos, lai mani redzētu policijas departamenta tuvumā, var būt nepareizas baumas»? Jā, tā šķiet. Un viņš vienkārši nometa malā skaidrojumu, ka Maģiskās vardarbības departaments, stingri ņemot, nav gluži policija. Interesanti, vai viņam tas netraucēja, ka viņa draudzene tur strādāja? Vai arī… vai tas bija vienkārši apkaunojoši?
– Atgriezīsimies mazliet atpakaļ. Kāds sakars topošajam politiķim bez humora izjūtas ar to, ka vēlaties pavadīt Ziemassvētkus, apciemojot manu ģimeni?
– To es teicu, – viņš atmeta sūdzību. Uz trim lapām, ar paskaidrojumu par nodarīto morālo kaitējumu un kaitējumu reputācijai. Viņš apgalvo, ka tās ir konkurentu un politisko konkurentu mahinācijas, un pieprasa viņu atrast un sodīt. Priekšnieks būtu pasmējies, norakstījis, ka pasākumi veikti, un aizmirsuši, bet kopija nonāca pie gubernatora. Izjaukta kampaņas runa nav nekas tāds, uz ko viņš pievērs acis.
– «Apkrāpts»! – Heizela nicinoši nošņāca. – Pasarg Dievs no tādiem politiķiem. Viņam vienkārši jāsmejas kopā ar cilvēkiem. Vai vismaz izvēlēties citas vietas, kur uzstāties.
Un tad viņa iekoda mēlē – ja Gregs brauca viņai līdzi, nebija absolūti nekādas jēgas iepriekš izpludināt visus Santas Creek noslēpumus un tradīcijas.
Bet, protams, viņš nevarēja nepamanīt viņas atrunu.
– Kas vainas vietai?
«Izklaides centrs,» Heizela viņam stingri atgādināja. – Izklaidējoši, Greg. Ne rātsnams, ne skola, ne apbedīšanas birojs. Bet mēs atkal esam novērsti no galvenās tēmas. Turpināt. Vai jūs gatavojaties izmeklēt sūdzību un meklēt palaidņus? Un kāds tam sakars ar mani?
– Hm… Lai gan es nevēlos šķist tik idiotisks kā misters Oukbrains? Un priekšnieks negrib. Kā jūs to iedomājaties – Maģiskās vardarbības apkarošanas departaments oficiāli izmeklē Oukbraina kunga tērpa pārtapšanu baklažānā? Mēs kļūsim par apsmieklu! Pat mazuļi par mums ņirgāsies!
Šaisels pasmaidīja: Gregs, izjukušais un vicināja rokas, bija aizkustinošs. Turklāt viņa ļoti labi zināja, ka runa nav par tiem hipotētiskajiem mazuļiem, kuri smiesies par stulbas sūdzības izmeklēšanu. Gregs būtu pirmais, kas pasmieties par šādu izmeklēšanu. Noteikti. Ja vien tas būtu piešķirts kādam citam.
– Tagad tu jau pats smejies! Paskaties, Hazy, es tikai vēlos pavadīt brīvdienas ar tevi kā draugu. Kā privātpersona. Es klaiņošu pa pilsētu un runāšu ar šī izklaides centra īpašnieku – neoficiāli. Galu galā viņš arī diez vai vēlas maksāt sodus un atvainoties idiotam. Un kaut ko izdomāsim uz vietas. Kaut kāda atbilde, lai apklusinātu Baklažāna kungu un nekļūtu pazīstama visā pasaulē kā stulbu policistu komanda, kas gatava sagrābt un ieslodzīt par nevainīgiem jokiem. Jūs pats ļoti labi zināt, kā mazpilsētās cieši skatās uz katru jaunu cilvēku. Ja es ierados viens un iereģistrējos viesnīcā, stundas laikā visa pilsēta uzzinās, kas es esmu un kāpēc es ierados.
– Labi, tu esi ar mani, bet! – Heizela izaicinoši pasmīnēja un norādīja karoti uz Gregu, it kā tēmējot. – letes stāvoklis.
– Jebkas!
– Ne tā, kā mans draugs. «Viņa pēkšņi kļuva neērti. Kā Gregs viņu sapratīs, ja viņš vienkārši pateiks: «Es aicinu tevi būt par manu draugu»? Izklausās… divdomīgi? Nē, diezgan skaidri! Un tas ir dīvaini – pēc tik daudzu gadu atrašanās «draugu zonā»…
«Pabeigt,» viņš paskatījās ar jautru interesi. – Daži cilvēki šeit kritizēja manas idejas. Es nevaru sagaidīt, kad dzirdēšu jūsu.
– Tā nav ideja! Tu… nu, atzīsim, tu man darīsi labu. Tas jums ļoti palīdzēs.
«Es vienmēr priecājos jums palīdzēt,» Gregs negaidīti maigi teica. – Kāda ir problēma? Vienkārši saki.
– Vecākos! – Heizela izpļāpājās. – Kad viņi uzzinās, ka esmu izšķīrusies ar daudzsološu puisi, viņi apēdīs manas smadzenes. Tu varētu…
– Kas? Paskaidrojiet viņiem, ka viņš nebija tik daudzsološs?
– Izliecies, ka esam kopā. Teikšu, ka es izšķīros ar Rūdiju, jo tu parādījies. Un… kaut kas līdzīgs šim,» viņa bezspēcīgi noplātīja rokas.
– Nav labi! – Viņš pamāja ar galvu, un Heizelas lūpas pēkšņi sāka trīcēt.
– Nē? – viņa jautāja.
– Protams, nē! – Gregs pielēca un trieca ar plaukstu pret galdu. – Nepavisam! Tu nekad neatstātu vienu puisi cita dēļ, tas nav tavā dabā. Vai arī tavi vecāki tevi nemaz nepazīst?
Heizela nesaprazdamās paskatījās uz viņu. Viņai droši vien vajag tikai nedaudz pagulēt. Smadzenes neizdodas. Pēdējā nedēļa bija pārāk smaga, un šodienas ziņas… tās ir jāsagremo.
«Jūs izšķīrāties ar to… savu briedi Rūdolfu, jo viņa ozolkoka smadzenes nespēja novērtēt tik brīnišķīgu meiteni.» Un es negribēju atstāt tevi vienu grūtos laikos. Turklāt es būtu priecīgs kļūt par tavu draugu jau ilgu laiku, bet vieta tika aizņemta. Tas būs labāk šādā veidā.
– Tātad jūs piekrītat?
– Ja piekrītat – tam variantam, ko piedāvāju.
Chaisel dziļi ievilka elpu, lēni izelpoja un īsi teica:
– Sagatavojies. Mēs izbraucam rīt no rīta – vai tiklīdz esat gatavs.
– Tiklīdz būšu gatavs? – Γreg atkārtoja smīnu. – Tātad, pēc pusstundas. Kad man vajadzēja tik ilgu laiku, lai sagatavotos?
– Lieliski. – Patiesību sakot, Heizela nejutās «lieliski». Viņa domāja, ka ir laiks vismaz līdz rītdienas rītam. Taču viņu pastāvīgā savstarpējā ķircināšanās un pārbaudīšana ar Regu neatstāja nekādas manevra iespējas. Viņš viņu noķēra, bet viņa nevarēs atzīties! – Man jāpabeidz ar koferi, tas ir ātri.
Gregs jau stāvēja uz viesistabas sliekšņa – lai gan dzīvokļa apsardze viņam bija pilnībā atvērta, viņš to nekad nav izmantojis ļaunprātīgi. Α varbūt viņam vienkārši patika nedaudz izstiept sasveicināšanās un atvadu mirkļus? Pirms portāla atvēršanas viņš nejauši teica:
«Tajā pašā laikā jūs varat izdomāt stāstu par to, kāpēc jūs pēkšņi manī iemīlējāties.» Es domāju, ka mums vajadzētu par to vienoties pirms tikšanās ar jūsu vecākiem.
Protams, viņš to nedomā! Taču Heizela saprata, ka viņas smiekli neizklausījās pārāk pārliecināti.
***
Čemodāna sakravāšanai bija vajadzīgas desmit minūtes – piecas no tām tika pavadītas, pārliecinot pārgurušo Meistaru pārcelties uz gultu. Lazda pievienoja drēbēm minimālo kosmētikas daudzumu, ko viņa izmantoja, un pievienoja kaķu barības paku, lai gan, visticamāk, viņai tas nebūtu jāatver – viņas māte, vecmāmiņa un abas tantes dievināja Meistaru un skrēja pabarot viņas garšīgos našķus. Viņa aizvēra koferi, līdz kaķis atgūlās. Es pārģērbos. Tagad atlika tikai gaidīt Gregu. Noteikti ne uz ilgu laiku.
Kāpēc viņa pat izteica, ka «tiklīdz esat gatavs»? No otras puses, nebija nekāda pamata to atlikt uz rīta pusi – izņemot vēlmi kaut nedaudz aizkavēt skaidrošanās brīdi ar mammu. Bet tagad viņa slēpsies no paskaidrojumiem aiz Grega platās muguras.
Heizela nervozi iesmējās. Parasti Maģiskās vardarbības departaments izmeklēja lietas, kas bija daudz nopietnākas par baklažānu uzvalku un stulbi, kam nav humora izjūtas. Kāpēc, viņam un Gregam pat pāris reizes izdevās iekļūt patiešām bīstamos piedzīvojumos koledžā! Beigās viens šāds piedzīvojums viņus sadraudzēja – huligānisku puisi no nelabvēlīga rajona un klusu (līdz piesprauž viņu pie sienas!) stulbi. Taču Heizela pirmo reizi mūžā domāja par iespēju paslēpties no kāda aiz labākā drauga muguras. Ne velti viņi saka, ka neapmierinātie vecāki ir sliktāki par mantikoriem un pūķiem.
Signalizācijas piekariņi klusi noskanēja: mājā bija parādījies uzņemts viesis.
– Esmu gatavs! – Gregs kliedza no viesistabas.
– ES arī! – Chaisel paskatījās pulkstenī. – Divdesmit minūtes? Vai uzstādījāt ātruma rekordu vai tiešām plānojāt uz priekšu? – Viņa paņēma rokās Meistaru un čemodānu ar levitācijas piekariņiem un izgāja pie Grega.
«Tu izskaties lieliski,» viņi teica vienā balsī un pat ar tādām pašām, nedaudz sarkastiskām intonācijām. Un viņi tikpat daudz smējās.
«Tiešām, lieliski,» Gregs smejoties pārspēja. – Patiesi laba meitene. Es tevi tādu neesmu redzējis kopš mūsu izlaiduma vakara. Jūs nevarat ciest kleitas, vai ne?
«Man daudz vairāk nepatīk manas mātes nopūtas,» Heizela nomurmināja. – «Hizzy, mans dārgais, tu esi meitene! Es saprotu, ka jūsu darbā lietas notiek, un prātīgāk ir ērti ģērbties, bet vismaz būt skaistai atvaļinājumā!
«Tu vienmēr esi skaista,» Gregs iebilda. – Bet kleita… nostalģiska, sasodīts! It kā esam atgriezušies laikā.
«Mainīsim to,» Heizela stīvi ierosināja. – Paskaidro labāk, kāpēc tu esi uniformā? Vai arī man kaut kā trūkst idejā «kā privātpersona»?
– Tātad tā nav tikai privātpersona, bet arī tavs draugs. Jāuztraucas par to, vai atstāt iespaidu uz vecākiem. Pozitīvs un labvēlīgs iespaids,» viņš, nedaudz padomājis, precizēja.
– Saki vēlreiz – neizdzēšami!
– Kāpēc ne?
«Jā, jā, tas ir tas, ko tu esi uniformā,» viņa iesmējās un beidzot piegāja pie Grega. Viņa pastiepa roku: «Turies.»
Meistare uzlēca no viņas rokām uz Grega pleciem un sāka murrāt. Nu jā, šiem abiem vienmēr bija pilnīga savstarpēja sapratne. Heizela pacēla koferi un pavēlēja: «Māci Ziemassvētku vecītim».
2.NODAĻA. Meitenes māja ir gandrīz kā briesmoņu midzenis
Pārvedot Hazy atpakaļ uz dzimto pilsētu, Gregs varēja domāt, ka viss notiek pārāk ātri. Viņam bija laiks reaģēt, bet nebija laika domāt; viņu nesa pat ne straume, bet viesuļvētra. Taifūns ar maģisko nosaukumu «Lazda».
Ar viņu vienmēr bija šādi. Viņa kā magnēts pievilka nepatikšanas un piedzīvojumus – nagus, kā švaku lēto viskiju – veco vīru Hoakinu un kā visus pretimnākošos svārkus – seržantu Šonu O’Nīlu. Ar tādu pašu spēku un neizbēgamību. Un tikpat neizbēgami Gregs tika ierauts šajā taifūnā; bet smieklīgākais ir tas, ka Hazy to neredzēja. Viņa patiesi ticēja, ka viss ir tieši otrādi: Gregs iekļuva nepatikšanās, un viņa palīdzēja viņam no tām izkļūt. Kā draugs.
Viņš viņu neatrunāja – kāpēc? Maz ticams, ka piedzīvojumu būs mazāk, un Migla… Varbūt viņa tam neticēs. Vai varbūt viņš tam noticēs un būs sarūgtināts. Vai arī viņa mēģinās kaut ko mainīt – un ar viņas veiksmi viss kļūs tikai sliktāks. Gregs negrasījās pārbaudīt.
Viņš pat nebija pārsteigts, kad pēkšņi atklājās, ka puisis, kura dēļ priekšnieks pusstundu klausījās gubernatora kliedzieni un pēc tam tikpat ilgu laiku izcēla dusmas uz saviem padotajiem, kā dēļ Ziemassvētku vietā viņam ar ģimeni būtu jāiet uz laumiņiem, viņi zina, kādā tuksnesī un tur paskatās Grēkāzis ir Hazy draugs. Bijušais. Turklāt viņam nebija ne jausmas, ka Hazy bija no tā paša tuksneša. Stulbā sakritību ķēde lieliski iederas ierastajā shēmā.
Bet viņas priekšlikums bija pārsteidzošs. Tas bija pat pārsteidzoši. Un, oho, tas mani tiešām izsita no līdzsvara. Ideja lūgt vizīti šķita uzvaroša no visām pusēm – līdz brīdim, kad tika «izlikties, ka esam kopā». Gregs bija tik apmulsis, ka pat nepamanīja, ka ir teicis pārāk daudz. Tomēr arī Migla nepamanīja. Var būt. Tā bija pirmā reize, kad redzēju viņu tik apmulsušu – taču meitenes, kad viņas ir apmulsušas, zaudē spēju domāt saprātīgi un viegli palaiž garām virspusē slēptos faktus. Pat gudrām meitenēm patīk Hazy.
Bet Gregs ātri savelkās kopā un pat sāka ņirgāties par viņu un sevi viņas hipotētiskā puiša lomā. Skatīšanās uz situāciju ar smaidu ir lieliska izeja.
Un te viņi stāv sniega kupenā pie nedaudz atvērtiem vārtiem – kāpēc, gribētos saprast, Hazy viņus uzreiz neievāca mājā? – un Gregs ar šausmām saprot, ka pēc dažām minūtēm viss būs… nopietni. Jā. Meitenes vecāki, novērtējot potenciālo znotu, iespējams, ir sliktāk nekā doties pazemes augsnē, lai cīnītos ar mantikolu vieniem.
Tomēr bija vērts vismaz iepriekš apspriest, ko viņi teiks. Cik ilgi esat kopā, kāpēc, kā tas viss sākās… kas vēl? Parasti meitenes vecāki par to interesējas, vai ne? Vai nē? Grega komunikācija ar meitenēm nekad nebija sasniegusi šo posmu, viņš nezināja.
Sniegpārslas virpuļoja zilajā krēslā un dzirkstīja zem laternas. Visapkārt valdīja īpašs klusums, kādu nevar dzirdēt lielpilsētā. Pa logiem maigi spīdēja divstāvu kotedža… nē, ne māja – masīva māja, ar guļbaļķu sienām, it kā no pagājušā gadsimta. No vārtiem uz augsto lieveni veda šaura taciņa, tik tikko notīrīta no sniega. Kā tunelis starp divām sniega sienām. Meistars uz pleca neapmierināti nošņācās un ierāvās ar nagiem. Un Hazy skatījās ar mirdzošām acīm – uz māju, taku, sniegpārslām laternas gaismā. Un viņa joprojām jums pateiks, ka viņa īsti nevēlējās doties mājās?
– Notīrīt? – Gregs pusbalsī ierosināja. Nekad nevar zināt, kāpēc īpašnieki paši neparūpējās par ērtu ceļu. Varbūt ģimenē nav burvju, izņemot Zeisy, vai arī energoietilpīgi laikapstākļi viņiem nav pa spēkam? Padomājot, Gregs gandrīz neko nezināja par viņas ģimeni.
– Nē, nē, par ko tu runā! – Miglains iekliedzās, satverot viņa roku. – Viņi to atstāja man! Galu galā ir Ziemassvētki!
Kāda saistība ir starp Ziemassvētkiem un sniega pilnām takām, Gregs tā arī nenoskaidroja. Jā, tam nebija laika – durvis pavērās un… māte vai māsa izskrēja? Kāpēc Hazija nekad īsti nerunāja par savu ģimeni – un viņš to nejautāja? Vispār kāds ļoti līdzīgs Hazy, pat tikpat izspūris.
– Hizzy, beidzot!
Likās, ka viņus būtu piemeklējis viesulis. Tas uzšāvās kā dzeloņains, dzirkstošs sniegs, aplēja to ar cepumu, ābolu un kanēļa aromātu un skanēja dzirkstošiem smiekliem. Un karājās Čazi kaklā.
– Labi darīts, ka iznācāt agri! Mums visiem tevis pietrūkst.
– Māte! – Miglais izsmējīgi šņāca. – Mums ir ciemiņš, vai pamanījāt?
«Ak, protams, mans dārgais,» māte, tagad kļuva skaidrs, atlaida Hazy un paskatījās uz Gregu ar ciešu, no galvas līdz kājām, pētošu skatienu – tas izraisīja drebuļus pār muguru.
«Tas ir Gregs,» Hazy steidzīgi ievadīja. – Mans, em, draugs.
– Tas pats? Gregs Nikolsons? – skatiens pārgāja no strikti studējošas uz… jautri mācīšanos, iespējams. Kas, godīgi sakot, nemaz nebija pārliecinoši. – Hizija savu personīgo dzīvi vienmēr tur noslēpumā. Tas ir tikai brīnums, ka viņa beidzot atveda puisi uz mūsu mājām. Laipni lūgta, dārgā. Tu vari mani saukt par Melindu. – Viņa pasmaidīja. – Ejam ātri! Maija un Astrīda jau ir klāt, rīt gaidām onkuli Fineasu un dubultnieku Nikiju.
«Manas tantes,» Hazija čukstēja, atbildot uz viņa jautājošo skatienu. Viņa satvēra viņu aiz rokas un vilka uz lieveni. – Tēvocis Fineass ir tantes Astrīdas vīrs, un dubultā Nikija ir dvīņi, viņu bērni. «Un viņa skaļi jautāja: «Kas par vecmāmiņu?»
Melinda, kas gāja pa priekšu, pagriezās:
– Ak, Hizij, tu pazīsti savu vecmāmiņu! Viņa parādīsies, kad uzskatīs par vajadzīgu.
Pēc Grega domām, ceļš no vārtiem līdz mājai bija pārāk īss. Taču šķiet, ka Hazy tēvs un tantes tā nedomāja – viņi izlija, lai viņu satiktu, un otrā apskāvienu un viesa iepazīstināšanas kārta notika uz lieveņa. Gregam tas bija dīvaini. Viņš pats nekad netika sagaidīts ar priecīgu kņadu, vēl jo mazāk izskrēja viņu satikt. Parasti viņš iegāja viesistabā un kliedza: «Mammu, es esmu mājās!» – un saņēma atbildi: «Vakariņas (pusdienas, brokastis, ārkārtējos gadījumos – cepumi) ir uz galda, neaizmirstiet nomazgāt rokas, es tagad būšu klāt.» Tēvs, ja nebija dežūras, pamāja ar roku no televizora. Un iztaujāšanas un ziņu apmaiņas laiks pienāca vēlāk, kad māte bija pārliecināta, ka viņš ir paēdis un atpūties «no ceļa». Un, lai kā jūs mēģinātu pierādīt, ka burvji uz ceļa nenogurst, tas ir bezjēdzīgi.
Bet, iespējams, tik trokšņainai tikšanās reizei ir savs šarms. It īpaši, ja kaķis, kas sēž uz jūsu pleca, pēkšņi ielec Mejas rokās, un jūs nekavējoties pārtraucat būt uzmanības centrā. Un ikviena sajūsma, apskāvieni un kasīšanās aiz ausīm iet pie Meistara.