- -
- 100%
- +
1. nodaļa
– …es iestājos Federālo bruņoto spēku armijā uz laiku, kas nav īsāks par diviem gadiem, vai ilgāku, ja Federācija to pieprasa.
Beidzot teikt zvērestu, es nolaidu labo roku un paskatījos apkārt. Virsnieks pelēkajā uniformā deva komandu izklīst, un visi lēnām vilkās uz izeju. Tur biju es, karavīrs. Vēl viens solis tuvāk manam mērķim. Divi vai trīs gadi dienestā, un es būšu pilsonis. Kājas mani nogalina. Pilsonība ir īsta biļete uz labāku dzīvi. Varēšu dibināt ģimeni, strādāt valdībā, saņemt pensiju un pabalstus. Un, pats labākais, Federācija apmaksās manas mācības. Velns, es nevaru sagaidīt. Nekādu komunālo istabu un sintētiskās pārtikas. Man bija nepieciešams gads šādas dzīves, lai izlemtu iestāties armijā. Līdz divdesmit gadu vecumam es dzīvoju bērnu namā, un Federācija sponsorē un apmaksā visu. Es labprāt tur atgrieztos. Garšīgs ēdiens, skola, ekskursijas. Viss ir bez maksas – tikai jābūt gribētājam. Bet, kad viņi tevi izlaiž, tev nepaliek nekas. Bez pilsonības nevar dabūt labu darbu, nevar pat nopirkt kārtīgu apģērbu. Tu neesi cilvēks, ne sabiedrības daļa. Es to vairs negribu. Es kalpošu, mācīšos un labi dzīvoju.
Sapņojot par savu skaisto nākotni, es turpināju staigāt gar militārās iesaukšanas biroju, sekojot tiem, kas šeit paliek, līdz aizbrauc uz mācību vienību. Lielākā daļa šeit esošo cilvēku ir tādi paši nabadzīgie cilvēki kā es. Mums nav nekur citur doties, un mums nav iemesla doties. Labāk ir pagaidīt šeit dienu vai divas. Šeit vismaz ir pienācīgs ēdiens.
Mūsu gids mūs aizveda uz pavisam atsevišķu ēku. Nepārsūdzot nevienu vārdu, viņš vienkārši pamāja ar roku divstāvu gultu virzienā un aizgāja. Mūsu pagaidu kazarmas bija kā angārs: četras sienas un griesti. Tikai tālajā stūrī stāvēja daži desmiti krēslu milzīga televizora ekrāna priekšā. Tur droši vien bija ieslēgts kāds federālais kanāls. Nometusi kurpes un uzlēkusi uz augšējā plaukta, es gandrīz uzreiz zaudēju samaņu.
– Divu cilvēku kolonnā. Nē, jā, jā. Tas nozīmē, ka esi divnieku kolonnā! Ne tik tuvu, tu turies rokās! Labi, nostājieties lejā. Jūs abi turpat. Jūs divi aiz viņa, un tad katrs no jums, labi? Tagad mēs sāksim ar kreiso kāju. Pierodiet pie tās. Tagad, sekojiet man, marš.
Tas būtu smieklīgi, ja nebūtu skumji. Mēs visi bijām stulbi kā ellē. Un mēs visi paklupām, sitot ar kājām cilvēkam priekšā. Apskatoties apkārt, es pamanīju, ka visiem karavīriem, kas gāja garām mūsu zosu pulciņam, bija tikai viena reakcija – žēl. Kaut kā pat kļuva neērti.
Mēs diezgan ilgi staigājām pa militārās iesaukšanas centru, man nebija ne jausmas, ka šī ēka ir tik milzīga. Mūsu komandieris jeb formējuma priekšnieks, nezinu, kā viņu nosaukt, savāca daudz papīru, kā arī mūsu formējumā sapulcināja papildinājumus no citiem angāriem. Ārā mūs sagaidīja daži majori. Kāpēc majors? Nu, viņi visi bija krāsainās un kvalitatīvās drēbēs, viņu sejas bija labi pabarotas, bet visvairāk izcēlās tas, kā viņi skatījās uz mums kā uz kaudzi sūdu. Tas bija apmēram tas pats, kā es pirmajā reizē skatījos uz sintētisko pārtiku. Aizmugurē stāvēja ar savām somām, tajās droši vien bija daudz jukas. Es nevaru sagaidīt, kad redzēšu viņu sejas, kad viņi to visu izmetīs. Mūsu pagaidu priekšnieks ātri visus uzcēla un aizveda aiz ēkas.
Aiz iesaukšanas biroja atradās glīts piezemēšanās laukums, uz kura stāvēja neliels kvadrātveida kuģītis. Tas bija neliels desantkuģis DR-4 "Viking". Asā priekšgala kabīne savienojās ar spārniem, kuru malas skatījās perpendikulāri uz leju. Zem spārniem atradās pasažieru nodalījums. Izskatījās, it kā kuģis būtu apskrūvējis pasažieru konteineru. Jā, ekrānos tas izskatās daudz mazāks. Iekšpusē varēja ietilpināt gandrīz piecdesmit cilvēkus. Atvērās divas durvis, un no tām iznāca vairāki vīrieši tādā pašā uniformā kā mūsu komandieris. Bez liekas rosības mūs visus ieveda iekšā un sasēdināja.
Mūs nogādāja kaut kur kalnos, un apkārt kalniem bija izžuvusi un saplaisājusi zeme. Tā atgādināja sāls purvu. Pati bāze bija Federācijas identitāte. Monumentāla, vienota, nekas lieks. Izveidotas karavīru kolonnas maršēja vai iesaistījās vingrinājumos. Daži pulki valkāja kaujas bruņas un nēsāja ieročus, ko iepriekš biju redzējis tikai ziņās. Tas viss raisīja vēl nebijušu sajūsmu. Sadalīšana kazarmās un formas tērpu saņemšana ar lietām pagāja ikdienišķi. Pēc tam sākās mācības. Trīs mēnešus mēs nodarbojāmies tikai ar fiziskajām mācībām un mācībām. Katru dienu laiku pa laikam. Bet tas ir pat labi, es ceru, ka arī pārējā dienesta daļa aizritēs tikpat ātri un viegli. Mūsu komanda kļuva arvien spēcīgāka. Visi cits citu pazina, vismaz pēc vārda. Mans galvenais sarunu biedrs bija kaimiņš, kas gulēja uz augšējā plaukta, – Luiss Peress. Kupls puisis, apmēram divdesmit divus gadus vecs. Luiss jau ilgu laiku bija mēģinājis dzīvot bez pilsonības, un no viņa atrunām sapratu, ka viņš bija saistīts ar noziedzīgo pasauli, un tagad, acīmredzot, bija nolēmis sākt jaunu dzīvi. Smieklīgākais ir tas, ka es par viņu neko nezināju, izņemot viņa vārdu. Instruktori atstāj ļoti maz laika socializēties, un viss, par ko mēs runājam, ir sūdzības par mācībām, sapņi par gardiem ēdieniem un, protams, sievietēm. Kareivis Peress bija no tiem vīriešiem, kuriem patika pārspīlēt savus mīlas panākumus, un, ja es viņam varēju ticēt dienā, kad pārvācāmies uz kazarmām, tad tagad es viņam neticēju. Pirmajā dienā viņš bija noskūpējis ūsas, un uzreiz izskatījās par duci gadu jaunāks. Tagad es nespēju viņu iedomāties ar sejas apmatojumu. Runājot par ēdienu, šeit tas bija uz pusi no dabīgiem produktiem, man gandrīz bija asaras, kad no rīta nobaudīju putru. Daudzi cilvēki reaģēja tāpat, jo viņi jau bija apēduši sintētisko sūdus. Otra puse no devas bija pilnīgi mākslīga, lai tie, kas nekad to nebija ēduši, varētu pierast pie tās garšas. Tālākajos kaujas lauka nostūros karavīrus ar īstu pārtiku bieži vien nebojā.
Mācības turpinājās. Mūs sāka biežāk pacelt naktī. Pārgājienu laikā mums sāka dot papildu svaru. Viss saplūda nebeidzamā atkārtojumu plūsmā. Sākumā mēs bieži kļūdījāmies un saņēmām kādu dažādību soda veidā. Tagad es sāku maldīties par dienām.
Groundhog Day beidzās ar mūsu jaunā skolotāja – kaujas apmācības instruktora seržanta Jana Pračeka ierašanos, kurš uzreiz visiem sabojāja garastāvokli.
– Karavīri, jums jāsaprot viena vienkārša lieta. Jūs visi dodaties uz kaujas vienību. Nekādu garnizona dežūru, nekādu aizmugures sardzes darbu vai ko tamlīdzīgu. Tagad frontei vajadzīgi jauni karavīri, tāpēc pēc trim mēnešiem jūs visi dosieties nogalināt mikroautobusu lieluma kukaiņus. Vai jūs saprotat?
– Jā, kungs!
– Labi padarīts! Ja jūs nesaprotat, es jums to izskaidrošu. Jums ir tikai trīs mēneši. Ja vien jūs nevēlaties nomirt pirmajās piecās kaujas minūtēs. Viss, ko es tev tagad iemācīšu, izglābs tavu dzīvību vai kāda blakus stāvoša cilvēka dzīvību. Jūsu mācību laiks tiks saīsināts līdz divām stundām nedēļā. Jūs arī sāksiet jaunu nodarbību, kurā apgūsiet arakuļus. To uzvedību un fizioloģiju. Šodien mēs sāksim ar tavu bruņu un iepazīstināsim tevi ar kaujas ieročiem. Vai tas ir skaidrs?
– Jā, kungs!
– Labi, labi.
Pabeidzis monologu, seržants mūs aizveda uz šautuvi, iepriekš tur bijām bijuši tikai vienu reizi, mums parādīja visas galvenās vienības atrašanās vietas ēkas. Šautuve bija tukša, ja neskaita divus seržantus, kas to vadīja.
– Labi, vīri. Iepazīstieties ar Morita MK2 sērijas automātu. Tās ir galvenais bruņojums, gandrīz katra vienība ir aprīkota ar šādām "Moritām" ar nelielām modifikācijām. Nākamajā sesijā mums būs instruktāža un pilnīga specifikācija, kurā sīki izklāstīsim, kā rūpēties par šo ieroci, tā galvenās problēmas un dažādus piestiprinājumus, kas tam pieder. MK2 ir tikai pāris gadus, un tie var viegli cauršaut mazo blēžu čaulas, ar kurām jūs pārsvarā sastapsieties. Ar maziem es domāju trīs metrus garu radījumu, kas spēj skriet līdz četrdesmit kilometriem stundā, rāpties pa stāvām klintīm un izdzīvot pēc visu locekļu nošaušanas.
Pēc pauzes seržants pasniedza šauteni, lai visi to redzētu. Ieročs šķita briesmīgs, plēsīgs un diezgan smags. Bez trīs mēnešus ilgas apmācības es nebūtu spējis skriet ar šādu šauteni ne tikai visu dienu, bet pat ne dažas stundas. Kad ierocis tika atdots intendantam, kurš stāvēja blakus Pračekam, seržants no plaukta izvilka jaunu ieroci.
– "Šis ir TW202-1 Morita Sokola acs. Divsimt divi tiks izsniegti jūsu vienībai divos eksemplāros. Tikai tiem, kas spēs mani pārsteigt, par ko es ļoti šaubos. Jūs visi ar to saņemsiet pamatapmācību. Tas ir snaipera ierocis, kas paredzēts lielam līdz vidējam attālumam.
Atkārtojis pārbaudes procedūru, seržants kā burvis izvilka jauno slepkavības ieroci.
– Un mūsu kolekcijas dārgakmens. "Moritas karabīne", tā nonāks pie tāda četes komandiera, kādu es iecelsim pēc diviem mēnešiem. Karbīne ir rets eksemplārs, tā ir izgatavota no izturīgākiem un karstumu izkliedējošiem materiāliem, kas ļauj šim "puisim" izšaut pat simts patronas nepilnu piecu sekunžu laikā. Ja tas būtu atkarīgs no manis, es ar to apgādātu katru no jums. Bet šobrīd šis ložmetējs ir vērtīgāks par visu jūsu vienību. Tāpēc to saņem tas, kurš mani vismazāk kaitina.
Karabīne bija vēl smagāka, domāju, ka Luiss un vēl pāris puišu varētu ar to skriet pa kalniem, bet ne es. Tā bija mazliet ērtāka, tai bija daudz speciālu stiprinājumu, droši vien papildu aprīkojumam. Tā ir skaistule, tas ir skaidrs.
– Pulcējieties, karavīri. Un pēdējais gabals, pēc kārtas, bet ne pēc nozīmes. Tā ir fragmentācijas granāta MX-90, vienīgā cita granāta, ko jūs atradīsiet mobilajā kājnieku karaspēkā. Tas ir pretkājnieku ierocis, kas eksplodē dažu sekunžu laikā. Tomēr atšķirībā no 20. gadsimta rokas granātām tai piemīt pārsteidzoši augstas sprāgstspējas īpašības, nevis tikai šauj šrapneli. Atcerieties, ka ar granātu nevar nogalināt kukaini. Jūs, protams, varat mēģināt iebāzt to kukaiņam mutē, bet es jums apliecinu, ka ir vieglāki nāves veidi. Tiem ir vienalga, vai tas ir šrapnelis vai trieciens. Jūs varētu kādu no tiem deaktivizēt, bet diemžēl viņi neiekrīt pa vienam. Deviņnieki tiek izmantoti, lai uzspridzinātu ēkas, sabruktu tuneļos un kā pēdējais līdzeklis. Kādi jautājumi?
– Seržants, kungs! Karavīrs Djūmonts. Par kādu pēdējo iespēju mēs runājam, sers?
Veļas mazgātājs nolaida galvu un brīdi koda lūpu, pirms atbildēja. Viņš skatījās tieši karavīram acīs, un viņa sejā iemirdzējās viegls smaids.
– Pēdējā iespēja ātri nomirt, ierindnieks Dumont. Kad jums beigsies munīcija un visi jūsu biedri būs miruši. Kad kukaiņi tevi dzīs kā vilki trušus, tu vēlēsies, lai tev pa rokai būtu vecais labais MX-90. Jūs to paņemat, karavīrs?
– Jā, kungs.
Pēc šī monologa iestājās neliels klusums. Es ceru, ka man nevajadzēs sevi uzspridzināt ar granātu. Es negribētu mirt no sava ieroča.
– Labi, kareivji, pulcēties apkārt. Es pilnīgi aizmirsu jums parādīt, ka šis ir M-9 daudzfunkcionālais nazis. Tas nāk kopā ar jūsu personīgo ieroci. Arī tas jums ir jāuzrauga un jāuztur tīrs. Daudzi no jums, esmu pārliecināts, uzreiz aizdomāsies, kāda jēga no naža cīņā ar radībām, kuras nebaidās no granātām un kurām nepieciešamas lielkalibra – bruņušaujošas lodes? Pārsteidzoši, bet Federācijas militāro ekspertu apkopotā statistika liecina, ka karavīru vidū vispopulārākais priekšmets ir daudzfunkcionālais nazis. Tas var noderēt dažādās situācijās. Mēs ar tiem nodarbosimies, kad sāksim mācības ārpus nometnes. Es domāju, ka mēs to nosauksim par šodienu. Kādi jautājumi? Tad labi. Tad sekojiet man, marš.
Sekojot seržantam Pračekam rindās, es aizdomājos. Beidzot kaut kas interesants. Vēl trīs mēneši mācību un tad uz fronti, un tad mēs lidosim, un tad mūs sadalīs. Tas varētu būt jau gads. Mans sapnis tuvojas.
2. nodaļa
Mācības ievilkās un ievilkās. Katru dienu es uzzināju kaut ko jaunu. Salīdzinot ar nebeidzamajām fiziskās sagatavotības un mācību stundām, tā bija īsta paradīze. Seržants Pračeks izrādījās labs cilvēks, taču ar ļoti pesimistisku pasaules redzējumu. Kā viņš mums reiz paskaidroja, nav jēgas kliegt un sodīt tos, kas iet bojā pirmajās desmit kaujas minūtēs. Galu galā visa taktika un zināšanas, kas mums tiek uzspiestas, ir rakstītas ar asinīm. Mobilo kājnieku asinīm. Kļūdas kļūdas nepiedod, tāpēc labāk centīsimies tagad, nekā vēlāk ķersim savus biedrus pa gabalu.
Kopš tās neaizmirstamās dienas, kad pirmo reizi satikām seržantu, ir pagājuši divi mēneši. Mums ir stāstīts par visām zirnekļveidīgo sugām, ar kurām cilvēce jebkad ir saskārusies. Par to paradumiem un vājībām. Lai gan, ja atmetam visu to bārenību, viss noved pie stratēģijas "Ugunsmūris", kad karavīri lielākas ugunsspējas dēļ vienkārši nelaiž radības sev tuvumā. Turklāt mums nav citas izvēles. Kā paskaidroja Pračeks, mēs esam iesaukti, tā sakot, "mobilākajā" vienībā. Nekādu smago ieroču vai bruņumašīnu. Mūsu vienības darbojas kā avangards pārvietošanās laikā un kā frontes aizbāžņi aizsardzības laikā. Attiecīgi mūsu zaudējumi ir vislielākie. Seržants mazliet apsaldēja tableti ar to, ka pēc diviem dienesta gadiem mēs noteikti varēsim doties demobilizācijā, ja, protams, nodzīvosim. Viss ar viņa raksturīgo smaidu. Attieksme pret mums kā pret topošajiem līķiem mūs motivēja vairāk nekā draudi un sitieni. Domāju, ka daudzi būtu piekrituši saīsināt mūsu gulēšanas laiku, taču šeit dienas režīms tiek ievērots līdz sekundēm, tāpēc šāda iniciatīva tika nogremdēta jau pašā aizmetnī.
Mēs uzzinājām daudz jauna par Federācijas karaspēka veidiem, kuģiem, ar kuriem mums nāksies strādāt, un bruņumašīnām. Izrādījās, ka Federācijas spēki reti izmanto bruņumašīnas, kuras es vairākkārt biju redzējis uz Zemes masu nekārtību apkarošanā. Pračeka skaidrojums bija tāds, ka tajos ir pārāk daudz kļūdu un kaujas mašīnas nav pietiekami manevrējamas. Ar lielgabaliem un lielgabaliem, kas bija aktuāli apvienošanās karos uz Zemes pret cilvēkiem, arahnidi rīkojas kā ar konserviem. Visādiem tankiem, pašgājējām vienībām un tamlīdzīgām vienībām vienkārši nav laika reaģēt uz draudiem, kad kukaiņu ordas sāk rāpot no visām pusēm. Turklāt, lai atbrīvotos no zirnekļveidīgajiem, ir jāiznīcina viņu pazemes pilsētas, un tur nevar iebraukt ar četrdesmit tonnu smagu transportlīdzekli. Tāpēc Federācijas spēki paļāvās uz smagajām aizsardzības platformām virszemē un mobilajiem kājniekiem zirnekļu pilsētās. Pret lielajiem zirnekļiem karaspēkam ir lieli lielgabali, bet pret lielām mazo kritēriju koncentrācijām tiek izmantota artilērija ar šāvieniem un aizdedzināšanas lādiņiem.
Mazajiem, jā, pareizi. Mūs aizveda uz pētniecības centru, lai mēs varētu apskatīt šo behemotu. Apziņa, ka bija vajadzīgs tikai viens trieciens, lai pārgrieztu testa govi uz pusēm, vēl aizvien mutuļo manā prātā. Un tas, ko arahnids pēc tam izdarīja ar nabaga dzīvnieka ķermeni, lika gandrīz pusei komandas iztukšot vēderus.
Daudzi no četo uzreiz aizdomājās, kā viņi varētu aizsargāties tuvcīņā pret kukaiņiem. Patiesībā nebija nekāda veida. Standarta zirnekļveidīgais sver gandrīz četrus simtus kilogramu, un viņa ķepas var caurdurt līdz pat desmit centimetru tērauda, nemaz nerunājot par cilvēkiem. Seržants Pračeks paskaidroja, ka mūsu bruņas, kas sastāvēja no ķiveres, vieglas bruņas, ceļgalu un elkoņu uzlikām, bija paredzētas, lai pasargātu mūs no šrapneļiem un nelieliem nobrāzumiem, nekas vairāk. Pat medicīnas virsnieks, ierindnieks Gibsons, drīzāk ārstētu smadzeņu satricinājumu un garīgās slimības lauka apstākļos, nekā mēģinātu glābt to, kas palicis pāri pēc tikšanās aci pret arahnidu.
Visas šīs ziņas smagi iedragā vienības morāli. Ja nebūtu seržanta Pračeka un saspringtā grafika, daudzi būtu padevušies.
Šodien, divus mēnešus pēc mūsu kaujas apmācības, mēs sākam lauka mācības. Trīsdesmit dienas pirms nosūtīšanas uz fronti mēs mācīsimies karot kalnos, alās un atklātā apvidū. Nezinu, kā pārējie, bet es, tāpat kā Luiss, esmu satraukts. Es jau sen esmu vēlējies izbraukt no vienības. Mācības notiks ar elektriskajiem ieročiem, pret citiem vienībām. Ak, es aizmirsu, Luiss tagad ir kaprālis. Pračeks viņu iecēla par četes komandieri. Nezinu, kādus kritērijus viņš izmantoja, bet pagaidām lielajam puisim klājas labi. Jau nedēļu kaprālis Perezs vada mūsu četo mācībās un Pračeka prombūtnes laikā uzņemas komandēšanu. Sākumā es biju cerējis kļūt par četes komandieri, bet tagad saprotu, ka tas ir amats, ar kuru saistās vairāk problēmu nekā privilēģiju.
– Aaaah, kuce.
Mani atkal ir pārņēmis elektrības trieciens. Mūsu otrais vienība jau trīs nedēļas dzīvo šajos stulbajos kalnos. Rīt mums beidzot ir jāizkāpj no šejienes. Tas bija šausmīgi. Nav ēdiena, nav miega. Šeit tika nogādātas divpadsmit vienības, desmit no tām ar tādiem pašiem jauniesauktajiem kā mēs, bet atlikušās divas veido veterāni, kas tika atvesti rotācijas un atpūtas nolūkos. Viņi ir trenējušies uz mums kaujas salāgošanā, kā man uzticējās viens no tiem sūdiem, sēdēdams man blakus uz klints un šaujot uz mani elektriskos lādiņus. Tas bija pirms četrām dienām. Kopš tā laika mēs pārvietojāmies daudz piesardzīgāk, bet šodien mūs atkal pārsteidza. Man likās, ka esmu teicis, ka vēlos būt četes komandieris. Ha! Tagad vairs ne. Luiss vienmēr ir pirmais. Jau pirmajā dienā viņi saprata, ka viņš ir līderis. Mūsu vienība saprot, ka uzbrukums ir sācies, kad Luisu pārņem konvulsijas. Tas ir mazliet smieklīgi, bet tas kļūst mazliet nekontrolējams. Visi ir satraukušies, visu laiku skatās apkārt. Man pašam sākās neliela paranoja. Bija tā, it kā mūs visu laiku vērotu. Šāviens varēja nākt no jebkuras klints. Mēs centāmies vispār neiet alās, mēs tur patvērāmies tikai naktī, pusi no četes liekot sardzē. Visa šī kalnu grēda bija caurvīta ar tuneļiem, tāpēc ienaidnieks varēja izlēkt no jebkuras vietas. Trešajā dienā mēs mēģinājām iziet cauri kalnam – mēs pat nenojautām, no kurienes mūs šauj. Mēs gulējām tur gandrīz 24 stundas. Tagad visi ir pieraduši pie elektriskās strāvas triecieniem, protams, tas nav patīkami, bet pēc stundas varam turpināt ceļu. Žēl, ka mēs nevaram apvienoties ar citiem jaunpienācējiem. Seržants Pračeks, pirms viņš mūs atlaida, deva mums skaidru un vienkāršu uzdevumu. Iznīcināt visus ienaidniekus – kalnos nav draugu. Vismaz mums bija iespēja tikties ar pārējiem jauniesauktajiem. Mēs un viņi bieži kļūdījāmies, paklupām un kritām nogāzēs. Tagad ir daudz labāk, tu pie visa pierodi. Bet es, esmu pārliecināts, tāpat kā pārējie, domāju, kā mēs cīnīsimies ar arahnidiem, ja mums nav nekādu izredžu pret karavīriem.
– Nu, varēja būt arī sliktāk. Es domāju, ka jūs nodzīvosiet vismaz pusstundu. Tev ir laiks līdz šovakaram, lai sazvanītu ģimeni, atpūstos. Rīt no rīta tu un vēl četri citi kareivji dosieties uz kuģi, kas aizvedīs jūs uz jūsu dienesta vietu. Es nezinu, kas būs jūsu komandieris. Jūs tur dosieties kā aizvietotāji. Tātad jūs uz vietas iepazīsieties ar saviem komandieriem. Tagad visi atpūtieties! Atpūtieties!
Seržanta runa bija īsa, bet ko gan citu varēja gaidīt no cilvēka, kurš gandrīz desmit gadus ir pavadījis, apmācot tādus iesācējus kā mēs. Viņam droši vien ir bijuši tūkstošiem tādu ļautiņu kā mēs. Mēs visi izklīdām uz savām mazajām kazarmām. Neviens nebija pieradis neko nedarīt. Diez vai pietika enerģijas higiēnai. Un te mēs bijām. Nezinot, ko darīt, es nolēmu vienkārši kārtīgi izgulēties. Pirmā lieta, ko es iemācījos armijā, bija gulēt. Jebkurā laikā un jebkurā vietā. Iepriekš nekad neesmu sūdzējies par miega trūkumu, bet tagad domāju, ka bez problēmām varu gulēt piecpadsmit stundas.
Un tā mēs beidzot devāmies ceļā. Vienības pēc kārtas iekāpj vikingā. Seši mēneši manas dienesta gaitas ir beigušās. Tagad es vairs neturu cerību, ka atlikušais laiks būs viegls un vienkāršs. Galvenais ir atcerēties, ko mums mācīja, un tad es sagaidīšu galu.
Desanta kuģa rampa tuvojas. Mēs vairākas reizes esam trenējušies nolaisties uz dažāda veida reljefa, bet tagad sajūta ir citāda. Es nekad iepriekš neesmu bijis kosmosā. Federācijas transportkuģos vajadzētu būt novērošanas klājiem, varbūt mēs varētu tur nokļūt un ielūkoties, vismaz vienu reizi ielūkoties. Man būs jāaicina Luiss, lai palīdz. Kā kaprālim viņam būtu lielākas izredzes iekļūt.
Es pasmaidīju, skatoties uz Peresu, kurš sarunājās ar kaimiņiem. Atšķirībā no manis Luiss bija sabiedrisks puisis un labi sapratās ar visiem mūsu vienībā. Ne jau tāpēc, ka es ar kādu būtu konfliktējis, bet, ja es tiktu nogalināts, tikai pats Luiss būtu satraucies. Lielākā daļa šo puišu devās dienēt pilsonības dēļ, bet mācību laikā gandrīz visiem tika ieaudzinātas militārā dienesta un patriotisma idejas. Mums bieži bija politiskās nodarbības, un es pats daudzkārt biju par to domājis, taču spītīgi turējos pie saviem uzskatiem. Protams, būtu grūti ieiet cilvēkos, bet, nostrādājot, puse no darba būtu padarīta, turklāt visgrūtākā puse. Es nepamanīju, kā aizmigu.
"Baltais valis", kapteiņa Adelaida Ričarda komandētais kuģis, bija iespaidīgs. Milzīgs transportlīdzeklis, gandrīz puskilometru garš. Uz tā nebija nekādu ieroču, tas bija tikai kravas kuģis. Kopā ar mums uz klāja bija gandrīz divi tūkstoši karavīru, lai to papildinātu. Nemaz nerunājot par lielu daudzumu palīgmateriālu, pārtikas un medicīnas piederumu. Tas viss tiks nogādāts uz karantīnas zonā esošo kosmosa staciju. Pašā kukaiņu dzīvotnes malā. No turienes mēs tiksim pārcelti uz citiem kuģiem, lai nokomplektētu garnizonus planētās, kur pašlaik notiek kaujas.
Bija pārsteidzoši viegli iekļūt novērošanas telpā. Jūras kara flotes puiši – augstprātīgi sūdi sudraba formas tērpos – teica, ka viņi jau redzējuši pietiekami daudz bezgalīgā tukšuma, tāpēc tādiem zilajiem kājniekiem kā mēs tā vienmēr bija brīva. Man gribējās izlauzties ārā un konfrontēt viņus, taču Luiss bija modrs un ātri visus izklīdināja. Daudzi puiši praktiski iekārtojās skatu laukumā. Neviens mūs neizdzina, un mums bija daudz brīvā laika. Kārtība uz kuģa bija daudz mierīgāka, un mums bija tikai viena prasība: netraucēt pilotu darbu.
Mums izdevās sazināties ar puišiem no citām vienībām. Neviens nezināja, kas notiek frontē. Visi bija svaigi jauniesauktie, tieši no mācību skolas. Jauni puiši un meitenes. Smieklīgi, ka mēs visi vienībā bijām puiši. Nekad iepriekš par to nebiju domājis. Seržants no pretuzbrukuma komandas, kas apsargāja kuģi, mums izskaidroja situāciju. Šādas vienības kā mūsu reti kad uzkavējas garnizonā uz ilgu laiku, mēs biežāk darbojamies prom no galvenajiem spēkiem. Ātra pārvietošanās pa vissarežģītāko apvidu, flanga triecieni un, pats galvenais, vaboļu pilsētu izkliedēšana jauktās grupās, starp kurām nav sieviešu. Tas tika skaidrots ar to, ka ne katra meitene fiziski iztur šādu tempu, turklāt ir spēcīga psiholoģiskā slodze. Ja virspusēji – tranšejās, pie lidmašīnas stūres vai smagā lielgabala "Volnorez" skatienā kaujas dāmas sevi parāda lieliski, tad kā tuneļu žurkas un ēsmas kukaiņiem viņas pēc pāris mēnešiem no kara sākuma vairs netika vervētas. Kauns, es nevaru teikt. Varbūt tomēr tas ir labi, jo mēs droši vien par viņām cīnītos. Mēs visi esam mazliet piekusuši, tāpēc viņi mūs droši vien bija vervējuši, pamatojoties uz mūsu psiholoģisko profilu. Fiziski mēs visi esam ļoti atšķirīgi. Luiss ir gandrīz par galvu garāks par mani, un ierindnieks Prohorovs ir par tādu pašu galvu zemāks.
Desmit dienas aizlidoja acumirklī. Un mēs tuvojāmies nosēšanās piestātnei kosmosa stacijas piestātnē. To sauca par Bergbriša cietoksni. Kaujas stacija flotes un sauszemes operāciju atbalstam. Gandrīz četrus kilometrus augsta un apmēram divus kilometrus diametrā. Stacija bija kā nagla ar kuģu doku kā vāciņu.
Izkāpjot no kuģa, virsnieki mūs uzreiz sašķiroja. Viens no viņiem, jauns un tievs puisis, pavēlēja mums sekot viņam. Es nedzirdēju viņa vārdu un tikai turpināju skatīties uz stacijas iekšpusi. Mēs gājām gandrīz divdesmit minūtes, līdz nonācām savā pagaidu patversmē. Mūs sagaidīja pieci cīnītāji, kas skeptiski uzlūkoja mūsu ļoti inteliģentās sejas. Vienam no viņiem bija leitnanta svītras. Viņš spēra dažus soļus uz priekšu.
– Sveicinu jaunpienācējus, es esmu leitnants Adams Hils, jūsu jaunais komandieris. Un šis ir Trešais vienība, kurai jūs visi tagad esat piešķirti. Kā redzat, mūsu zaudējumi ir lieli. Tāpēc es nevarēšu retināt vienības ar veterāniem. Turklāt mums nav laika formēšanai. Tāpēc katrs no maniem vīriem ieņems desmit vīru vienības komandiera vietu. Kaprālis Perezs un pēdējais piektais eskadrons būs aiz manis. Kādi jautājumi?
Es joprojām biju mazliet sasists, tāpat kā pārējie pulka puiši. No visa četa izdzīvojuši tikai pieci? Kas tur, āliņģi, notiek? Taču klusums ilgi nepalika. Devmonts, mūsu vienības balss, uzdeva jautājumu.