Zvaigžņu kuģu desants: pilsonis

3. nodaļa

– Pamosties! Kusties, kusties, kusties! Piecas minūtes, lai sakoptos. Tad izkārtojieties rindā pie bruņotavas pēc bruņām un ieročiem. Pasteidzieties, iesācēji.

Kareivis Bapoto, kuru leitnants Hils bija norīkojis mūs pieskatīt, staigāja pa guļamtelpu, rokas salicis pāri krūtīm. Viņš bija vēl veselīgāks par Luisu, un es pats nekad nebiju sūdzējies par savu augumu, taču tagad pret viņu jutos kā bērns. Bapoto bija tērpies kaujas bruņās, ar moritu, kas viņam karājās pār labo plecu. Izskatījās, it kā kaut kas būtu noticis uz Baala. Vakardienas instruktāžā mūsu jaunais četes komandieris teica, ka blepi tur četrsimt ceturtā iecirkņa aizņemtajā postenī pastāvīgā spriedzē, taču plaša mēroga uzbrukumus neveic. Galu galā esot bijuši daudz interesantāki mērķi. Uz planētas bija vairākas pilsētas, kurās bija nostiprinājušies lieli Federācijas spēki, un tieši tās tika pastāvīgi uzbruktas. Bez kolonistu pulka tur atradās arī nezināms stratēģisks objekts. Izskatījās, ka tajā atradās svarīgi zinātnieki vai pat psi vienību mācību centrs, taču mums nebija jāzina, kas tas ir. Es pat nepamanīju, ka man bija laiks nomazgāties, apģērbties un paņemt personīgo ieroci. Pārbaudījis visas siksnas un aizdares, es pagriezos mugurā, lai ierindnieks Prohorovs varētu pārbaudīt, kā viss turas mugurā. Desmit sekundes vēlāk es jau piesitināju Prohorovam pie ķiveres, lai mugursoma pareizi pieguļ. Stāvot rindā kā viens no pirmajiem, es atļāvos nedaudz padomāt.

Kopumā Četrsimt ceturtais, tāpat kā daudzi citi pulki, tika iesēdināts arodbrāļu kontroles zonas aizmugurē, lai novērstu to uzmanību no uzbrukumiem lielākajām pilsētām un nodarbotos ar ligzdu iznīcināšanu. Plāns bija tikai daļēji veiksmīgs. Kaitēkļi novirzīja lielus spēkus un patrulēja apkārt postamentiem, iznīcinot ikvienu, kas uzspraucās aiz sienām. Un, lai gan Baala kampaņas sākumā karaspēku varēja droši transportēt pa debesīm, jau mēnešiem ilgi tas bija iespējams tikai ar iznīcinātāju eskortu. Velnišķīgie gaisa kukaiņi jeb, kā karavīri tos dēvēja, "zirnekļi" notrieca visu, kas lidoja ārpus pretgaisa aizsardzības sistēmas. Virs pulka izkraušanas zona bija skaidra, jo mūsu nākamie biedri uzreiz bija parūpējušies par aizsardzību pret draudiem no debesīm. Būtu nepatīkami mirt MDC nolaišanās laikā, uz zemes es vismaz varu sevi pasargāt.

– Klausieties, vīri. Postenis Nr. 12, kur tagad atrodas Četrsimt ceturtā pulka atliekas, ir masveidā uzbrukts, tāpat kā daudzi citi mūsu nocietinājumi uz planētas. Acīmredzot kukaiņiem apnika paciest mūsu klātbūtni savā aizmugurē, un viņi bija sakrājuši pietiekami daudz spēku, lai uzbruktu visiem posteņiem vienlaicīgi. Mēs kopā ar diviem citiem bataljoniem izkāpjam no kuģa un dodamies uzreiz kaujā. Mūsu transportlīdzeklis tagad ieslēdz papildspiedienu, tāpēc pēc pusstundas mēs jau riņķosim ap planētu. Uzmanīgi klausieties, turiet acis vaļā, nekustieties bez pavēles. Jūs esat tam apmācīti, rīkojieties pareizi, un jūs paliksiet dzīvi.

Pulkvežleitnants Hils pielika labo roku pie deguna.

– Nebīstieties, mēs jums pateiksim, ko darīt. Veiksmi, karavīri. Pa kreisi!

Es turpināju sekot komandām, neklausoties tajās. Rokas cimdā sāka svīst, es jutu, kā paātrinās mana elpošana. Šī ir mūsu pirmā cīņa. Kādreiz biju stingri pārliecināts, ka izdzīvoju tajā, tāpat kā daudzi citi. Galu galā mums ir kosmosa kuģi un automātiskie ieroči, bet kukaiņi cīnās roku rokā… nu, lielākoties. Tagad, pēc visiem seržanta Pračeka stāstiem, pēc sarunas ar desanta komandieri un, pats galvenais, pēc vakardienas sarunas ar izdzīvojušajiem no Trešā četrinieka, es sāku nervozēt. Arahnidi neņem gūstekņus, viņiem nav ne žēlastības, ne līdzjūtības. Viņiem nerūp viņu pašu dzīvība, viņiem nav baiļu. Ideāli karavīri, ar kuriem mums šodien pirmo reizi būs jāsastopas.

Kuģa angārā pretī trim kuģiem stāvēja divas rotas. Mūsu vienība stāvēja blakus tiem. Mūsu priekšā atvērās rampa un, parādot savu vēderu, sastinga "vikings". Man nebija pat laika apskatīties, pirms mūs iedzina kuģa iekšpusē un pavēlēja ieņemt vietas. Es paskatījos uz savu biedru sejām. Daudzi no viņiem trīcēja, daži lūdzās, daži pat gulēja. Vēlētos, lai arī man būtu tādi nervi.

– Tomass, Tomass!

Prohorovs paklauvēja man pa plecu, cenšoties kliegt čukstus, kamēr virsnieki sarunājās, stāvot uz skrejceļa.

– Ak, jā, Sergej, kas notiek?

– Tu izskaties kā sūds, vecais puisis, kāpēc tu arī neizgāzies? Paskaties uz Karimu!

Sergejs norādīja ar pirkstu uz mūsu četes jaunāko. Karīmam bija apritējuši astoņpadsmit, viņš atradās komisariātā, kur bija pavadījis dažas dienas gaidīšanas naktī. Labs puisis, kurš armijā nepieteicās no labas dzīves.

– Atstāj puisi mierā, labāk pašam visu izspļaut, nekā lai blēži izlaiž caur vēderu! Hahaha!

Kareivis Nimics, vēl viena auklīte, tam vismaz vajadzētu uzlabot mūsu izdzīvošanas izredzes. Ja Bapoto bija milzīgs, ar rokām kā maniem augšstilbiem, tad Nimics bija mazs un tievs. Ar baltu matu pušķi un garu āķveidīgu degunu. Kā mums vakar paskaidroja, viņš kāpj vismazākajās zirnekļu nojumēs. Arī vesels ducis kareivju, kas viņam tika nodoti vadībā, bija no mazākajiem cīnītājiem. Izrādījās, ka faetoniem, mazām darba vabolēm, kas izskatās pēc zemes kukaiņiem apmēram desmitgadīga bērna lieluma, patīk rakt nelielas ejas ap ligzdošanas vietu, lai ātri pārvietotos pa to. Turklāt gandrīz visi viņu tuneļi agri vai vēlu noved pie kāpura. Kamēr pārējā čete piesaista uzmanību lielākos tuneļos un zālēs, Nimics ar nelielu kodi uzkāpj tieši viņu mājvietā. Mazie grauzēji nav bīstami, ar viņiem var tikt galā pat ar nazi.

– Klusums! Pēc divām minūtēm gatavi, es pārbaudīšu drošības jostas, ja kāda no tām būs vaļīga, es jūs ielaidīšu alās pirmos.

Seržants Bobs Braums, vēl viens pedagogs. Kupls vīrietis ap trīsdesmit gadiem ar sarkanām ūsām. Viņš vadīja uzbrukumu zirnekļu pilsētām uz galvas. Kopā ar Bapoto viņi bija izraudzījušies divus dučus veselīgāko, tos, kas dosies uz priekšu un pievilks radības pie sevis, kamēr Nimics un viņa jaunie vīri klusi slīdēs uz priekšu un grauzīs ligzdu. Viņi lika mums visiem nomainīt zem stobra esošos granātmetējus pret šautenēm un iedeva katram papildu lukturīti, kas bija piestiprināts pie krūtīm, pretstatā galvenajam uz ķiverēm.

Pēdējās divas vienības pārņēma leitnants Hils un ierindnieks Kaparzo. Leitnanta desmitnieks nodarbojās ar koordināciju. Radio, mīnas, papildu lukturīši un lukturīši, kartes un mediķis bija sapulcināti vienuviet. Uz vietas tika organizēts neliels operatīvais štābs.

Kareivis Kaparzo vairāk atgādināja kosmodroma noziedznieku nekā karavīru. Izturīgs un taisnstūraina auguma. Es viegli varēju iedomāties, kā viņš piedzen parādus no bezvalstniekiem. Klusu, aukstasinīgu skatienu. Taču viņš pildīja, iespējams, vissvarīgāko lomu šajā vienībā. Viņa vīri apsargāja ieeju alā, no aizmugures apsargājot mūsu brigādi. Viņiem visiem bija zemstobra granātmetēji, un tieši viņa desmitniekā tika notriekti abi mūsu snaiperi ar divsimt otrajām šautenēm. Parasti lomas vienībā varēja mainīties atkarībā no zirnekļu pilsētas lieluma un mūsu skaita, bet ideālā gadījumā viss bija sadalīts jau iepriekš. Neliels rīcības šablons, kas būtu īstenojams, ja gūtu bojā visu četes komandējošo personālu. Ne visi no mūsu jaunajiem komandieriem iepriekš bija bijuši savos amatos. Bapoto bija karojis tikai mēnesi, bet salīdzinājumā ar mums viņš jau bija veterāns.

– Visi rokās, es slēdzu rampu.

Pa vikinga skaļruni atskanēja pilota balss. Es vēroju, kā nelielā gaismas josla kļūst arvien mazāka un mazāka, atdalot mūs no lielāka un aizsargātāka kuģa. Es sāku trīcēt. Nav vairs nekādu izredžu atgriezties atpakaļ. Nav pat iespējas aizbēgt vai viltot slimību. No planētas dzīvs var izkļūt tikai uzvaras gadījumā vai pēc tam, kad iznīcināti deviņdesmit procenti vienības. Kratot galvu, es centos domāt par labām lietām. Par jaunu dzīvi lielā un gaišā mājā. Kur es varētu ēst īstu pārtiku. Varbūt mans sapnis nav visglobālākais un pareizākais, bet tas ir mans! Domas par gaišo un, cerams, drīzumā gaidāmo nākotni palīdzēja man uzmundrināties. Man ir mērķis, man ir sapnis, un pats galvenais – man ir vēsa galva. Seržants Pračeks vienmēr ir teicis, ka, kamēr kontrolē savas emocijas, tu dzīvosi ilgāk. No domām mani izrāva jauns notikums. Gaisma nodalījumā apsīka un no baltas pārvērtās spilgti sarkanā krāsā. Karavīru sejas ieguva baisu izteiksmi. Bija tā, it kā viss būtu asinīs applūdis.

"Vikings" sāka palēnināties tikai virspusē. Tas bija neticami, es pat nezinu, kā tas bija. Mēs vairākas reizes esam trenējušies kaujas nosēšanos, bet katru reizi pieredze ir neaizmirstama.

Visā MDC iekšienē atskanēja kliedzieni un lūgšanas. Daudzi bļāvās uz savām bruņām. Tā nav pirmā reize, kad es to redzu. Vienmēr kādam sabojājas vēders. Es pats vairākas reizes sabojāju savu ekipējumu mācību nometnes laikā.

No zem manām kājām atskanēja "Vikinga" šasijas trieciena troksnis pret skrejceļu. Pirmais no savas sēdvietas izlēca leitnants Hils, viņam sekoja seržants Braums un pārējie veterāni. Savukārt mēs ar pūlēm pacēlām margas un izvilkām ieročus no stiprinājuma pie labās kājas.

– Nāc, Toms, nepalēnini tempu.

Kad es sāku krist uz sāniem, ierindnieks Prohorovs paņēma mani zem rokas. Man bija laiks tikai paklanīties viņam paldies, jo mēs visi steidzāmies uz izeju.

Svaigs auksts gaiss trāpīja man sejā. Vietējā saule sāka lēnām kāpt debesīs, izgaismojot mūsu posteni "12". Es satriecos. Labi, ka seržants Braums mums visiem bija izsniedzis ziemas apģērbu. Naktī uz Baalu bija vēss, apmēram pieci vai seši grādi pēc Celsija, bet dienā temperatūra sasniedza trīsdesmit.

Svaigo vēju nomainīja pretīga smaka. Asins, mēslu un dūmu smaka. Man uzreiz ausīs atskanēja necilvēcīgs kukaiņu kliedziens. Šķita, ka pretīgais čīkstēšana ir burtiski visur. Nepārtraukta artilērijas lādiņu apšaude un dungošana. Kliedzošie pavēli un šausminošie nāves agonijas kliedzieni, ko bija sasnieguši arahnidi.

Izskrienot uz trapa, es ieraudzīju augstu debesīs lidojošus zilus klucīšus. Neticams skats. Milzīgas plazmas lodes griezās cauri telpai, cenšoties panākt kuģi, kas mūs bija atvedis uz Baalu. Nedaudz pagriežot galvu, es ieraudzīju melnu dūmu līniju, kas stiepās taisni pret zemi un beidzās kaut kur tālu aiz mūsu bāzes. Acīmredzot tas bija viens no vikingiem, kas mūs šeit bija atvedis. Uz pacelšanās laukuma atradās tikai divi desanta kuģi. Lūk, pirmie upuri. Gandrīz 50 cilvēku sadega plazmas sprādzienā. Nepietiek pat, lai apglabātu.

Tajā laikā leitnants ar kādu sazinājās pa radio: ar piecpadsmit kilogramu smagu banduru, ko nesa ierindnieks Domingess. Caur šāvienu kanonādi es neko nevarēju saprast no Hilla runas. Izskatījās, ka pulks bija nolēmis izmest visus savā rīcībā esošos šāviņus. Vēlētos saprast, kas tur augšā notiek. Bet viss, ko mēs varējām redzēt, bija pamazām gaišākas debesis. Izsēdināšanas laukumi atradās zemes ieplakā. Ideālā gadījumā augšdaļa būtu jānosedz ar bruņu plāksnēm, lai transportkuģi neiznīcinātu nejauši nomesta plazmas lode, bet tagad vikingi tiktu sūtīti atpakaļ orbītā. Viņi ir piešķirti šim kuģim. Viņiem šeit nav nekāda darīšana.

– Klausieties manā pavēlē! Bapoto uz ziemeļiem kopā ar mani, mēs dodamies uz tranšejām, lai sniegtu atbalstu pirmajam bataljonam. Tranšejās var atrasties kukaiņi, tāpēc turiet acis vaļā. Braum! Tu ņem Kaparzo un Nimicu un dodies uz austrumiem. Tur ir otrā pulkveža atliekas, kas aizsargā sienu, vai tas, kas no tās palicis. Nodrošini savu pozīciju un turies no malas. Izpildīt!

No visām pusēm atskanēja vienādas pavēles. Viņi izkārtoja mūs kolonnās un veda tehniskajiem koridoriem uz fronti. Kādā brīdī koridors strauji pagriezās uz augšu, un mēs atradāmies virspusē. Visur bija redzami "zirnekļu" un karavīru līķi. Asins straumes stiepās gar zemi nelielas ēkas, acīmredzot lazaretes, virzienā.

Mūsu priekšā bija četrus metrus augsta siena – standarta lauka nocietinājums. Apkārt nelielās nometnes perimetram stāvēja vairāki torņi, uz kuriem bija uzstādīti MK1 ložmetēji, kas šāva ārpus tās. Uz sienas bija tikai pieci karavīri, kas arī šāva. Sienas priekšā bija vēl viens nolaišanās tehniskais tunelis, kas savienojās ar tranšeju sistēmu ārpus iecirkņa. Apkārt gulēja karavīri, no dažiem bija palikuši tikai ķermeņu gabali. Tikai daži no viņiem bija dzīvi, un viņi mums nepievērsa nekādu uzmanību. Es satiku savu skatienu ar vienu no ievainotajiem; ja viņš nebūtu kustējies, es būtu domājis, ka viņš ir miris, tik tukšas bija viņa acis. Paraustījis plecus, es koncentrējos uz savu uzdevumu. Mēs bijām noskrējuši tikai pārdesmit metrus, kad pazemes gaiteņu krustpunktā mūs sagaidīja virsnieks ar majora dienesta pakāpi.

– Hils, prieks beidzot tevi redzēt.

– Majors Havoks, kungs! Trešais vienība ir ieradusies.

– Atpūties. Pietiek, Ādams, ne tagad. Nosūtiet vienu brigādi pa kreisi, un mēs ar tevi – uz centru. Šķiet, ka labajā pusē mums klājas diezgan labi.

– Viņi ir jauniesauktie, sir, varbūt mums vajadzētu…

– Man nav laika viņus pieskatīt, dari to.

– Jā, kungs! Vai jūs dzirdējāt šo pavēli?! Bapoto, tu ej pa kreisi, lieki neriskē.

– Saprotu, kungs. Vienība, izkustēties!

4. nodaļa

Dodoties cauri tehniskajiem gaiteņiem, mēs sākām redzēt arvien vairāk ievainotu karavīru. Daži no viņiem sēdēja uz grīdas, rokas uz ceļiem. Viņi šūpojās uz priekšu un atpakaļ, murminādami. Mēs skrējām ātrā tempā, un es nespēju saprast šo nabaga cilvēku runu. Gar koridoru, līdzās mums, atradās medicīniskās vienības karavīri un atbalsta rotas karavīri. Pēdējie vāca no mirušajiem un ievainotajiem visu, ko vēl varēja izmantot. Rezerves munīcijas krājumi, granātas, ieroči. Viens no viņiem uz pleca nesa apmēram duci Morita automātu.

Koridors cilpu šķērsoja un sadalījās, bet ierindnieks Bapoto pārliecinoši veda mūs uz galamērķi. Mēs vieni šeit būtu pazuduši. Visi šie tehniskie tuneļi bija vienādi. Mirgojošās gaismas vēl vairāk sarežģīja orientēšanos. Es mēģināju izlasīt uz stūriem izvietotās norādes, taču daudzas no tām bija rakstītas ar roku, tāpēc atteicos no šī veltīgā mēģinājuma un centos koncentrēties uz skriešanu.

– Vienība, stāvēt! Ieroči gatavi.

Bapoto apstājās pie vēl vienām durvīm. Tās atšķīrās ar zaļām arahtas asinīm. Izskatījās, ka aiz tām sāksies mūsu pirmā cīņa. Mana sirds dauzījās kā traka. "Morita" jutās tā, it kā būtu par desmit kilogramiem smagāka. Pagriežot galvu pa labi, es ieskatījos Prohorovam acīs. Viņa zīlītes bija paplašinājušās kā narkomānam. Es nedomāju, ka man būtu labāk.

– Gatavojies! Mēs dodamies divatā. Pirmie divi skatās uz priekšu, pārējie – uz augšu un uz sāniem. Neaiztiepieties, šaujiet taisni. Mazāk domāt, vairāk darīt. Iesim!

Bapoto strauji atver durvis, un divi puiši izskrien virspusē.

– Aaah!

Tā, ka vienam no viņiem uzreiz četrās vietās iekoda milzīga kukaiņa nagi. Milzīgais zirneklis ar savu upuri aizskrēja dažus metrus no ieejas. Zirneklis pacēla virsū karavīra ķermeni un ar vienu vienkāršu kustību saplēsa to vairākos gabalos. Visi puiši, tāpat kā es, stāvēja tik stīvi, cik vien spēja, un skatījās uz vaboli, kas bija pagriezies pret mums. Arahnida karotājs – ienaidnieka galvenā vienība – slejas labu trīs metru augstumā, turklāt uz saliektām kājām. Tas pārvietojās uz četrām kājām, vēl divas bija izvirzītas sānos un. Tā milzīgie vertikālie žokļi atvērās, un tas izlaida pretīgu pīkstienu, metoties pret mums.

– Šausmīga uguns. Ko tu, piedauzies, te stāv! Uguns!

Bapotam to nebija jāsaka divreiz. Disciplīna ir tas, ko Federācijas armija prot iedvest. Komandas sinhronās kustībās pacēla šautenes, nedodot bugam nekādu iespēju. Es, šķiet, turpināju spiest sprūda sprūda poguni kā visi pārējie, pat tad, kad magazīna bija pilnīgi tukša.

– Pārlādē, ejam! Pasteidzieties, vai jūs domājat, ka viņš šeit bija vienīgais?!

Bapoto, rādīdams mums piemēru, pats pārlādēja savu ieroci. Lielais puisis sāka izvilkt nodalījumu ārā, turēdams aiz kakla.

– Ātri, mūsu puišiem vajadzīga palīdzība, ejiet augšā!

Mūsu pārrauga sitieni palīdzēja, tiklīdz bijām uzkāpuši virspusē, nebija laika domāt. Visur gulēja cilvēku un vaboļu ķermeņi. Zem kājām činkstēja čaulas. Mēs izskrējām uz nelielu laukumu, no kura veda vairākas ejas. Kaut kur netālu šaudīja MK1. Kreisajā un labajā pusē no koridora, pa kuru bijām nākuši, bija pacēlumi līdz pat ložmetēju pistoles. Izskatījās, ka to aprēķini vēl bija dzīvi. Tomēr priekšā bija divi tranšejas. Vīri tur varētu doties ne vairāk kā pa trijiem. Tranšeju dziļums šeit, pie ieejas tehniskajā koridorā, bija aptuveni trīs metri. Sienas un grīda bija veidotas no betona blokiem, lai tie nolādētie kukaiņi neizraktu bedres mūsu aizmugurē. Tālāk tranšejas bija mazākas, varbūt pusotra metra dziļumā. Tas mūs neglābtu no kukaiņiem, bet mēs varētu paslēpties no triecienviļņiem, ja araņķēni sāktu apšaudīt mūsu pozīcijas ar plazmu. Bapoto netērēja laiku velti un jau bija aizsūtījis dažus vīrus pārbaudīt ložmetēju nodalījumus virs tām. Pārējie izkārtojās puslokā ar izvilktiem ieročiem.

Nepagāja ilgs laiks, kamēr ieradās bugas. To nebija daudz, apmēram pieci. Būtnes pārvietojās tik ātri, ka nevarēja atšķirt, kur ir viens kukainis, bet kur vairāki skraida pēc kārtas. Mēs turpinājām šaut un turējāmies savās pozīcijās. Mēs bijām apmācīti to darīt – vieglāk ir sagaidīt kukaiņus aizsardzībā un tad virzīties uz priekšu. Mēs sākām darīt visu strikti pēc grāmatas. Mēs nošāvām visus, kas atradās mūsu darbības zonā, spēra trīs soļus uz priekšu. Tas ir, līdz apstājāmies pārdesmit metrus pirms ieejas tranšejās.

Kurjeri atgriezās un atnesa sliktas ziņas. Kājnieku ložmetējiem beidzas munīcija, un lai apgādes rota spētu viņiem piegādāt munīciju, tas nozīmē, ka vienam no mums jāpaliek šeit un jāapsargā ieeja.

– Suce! Labi, jūs četri, nē, apstājieties! Jūs trīs palieciet šeit, divi no jums paliek tranšejā aiz mums, pēdējais vēro debesis. Nesapinieties kopā, citādi jūs visi uzreiz nomirsit. Vai tas ir skaidrs?

– Jā, kungs!

Es nezinu, kas ir sliktāk. Palikšana šeit tikai trijatā vai došanās ārā ar visiem septiņiem no mums, lai stātos pretī kukaiņiem. Bapoto sadalīja mūs divās vienībās. Otrās vienības komandieris ir Prohorovs. Viņš un divi citi devās pa labi. Mēs četri sapulcējāmies pa kreisi. Es piegāju pie mūsu pagaidu komandiera.

– Sergej, ko mēs darām?

– Es nezinu, ko, pie velna, mēs darām. Vētra. Labi, vīri, iesim pa divi. Es un Toms ejam pirmie, jūs, puiši, metru aiz muguras un vērojiet debesis un sānus. Labi. Izejam.

Es negribēju iet pirmais. Velns tevi, Sergej. Ar moritu uz pleca es virzījos uz priekšu.

Otra komanda bija pazudusi no redzesloka. Viņi droši vien bija iekrituši tranšejā. Šādu tranšeju bīstamība bija tāda, ka tās bija līdzīgas tai, no kuras mēs nācām. No tālienes mēs to nevarējām saskatīt, bet piecdesmit metru attālumā varēja būt pagrieziens un ieplaka, kur atradās pagaidu lazarete, komandpunkts vai arsenāls. Šeit ir vajadzīgs vesels čūts, tas ir, piecas reizes vairāk karavīru. Tā, ka daži iet gar tranšejām, lielākā daļa blakus uz zemes. Bet mēs darīsim, ko spēsim.

– Draudi no debesīm!

Es nokritu uz muguras, vēl pirms teikums bija beidzies. Seržants Pračeks mums burtiski bija ievingrinājis refleksus šādiem signāliem. Dažas sekundes vēlāk virs mums pārlidoja milzīgs zaļš radījums. Tikai pāris metru mūs šķīra no zirnekļa. Ar nesaprotamu skaņu vabole pazuda no redzesloka. Bet mūsu priekšā parādījās jauni. Gar tranšeju uz mums tuvojās trīs zirnekļveidīgie karavīri. Divi no tiem skraidīja pa zemi, bet pēdējais, tas, kas atradās centrā, bija ar visām ķepām uzrāpies uz tranšejas malām un bija nolaidis vēderu un žokli uz leju. Viņi nav tik stulbi. Viņš ir izdomājis, kā mūs izvilkt ārā.

– Kāds viltīgs radījums!

Prohorovs man piekrita. Uzlēkusi uz ceļgala, es atklāju uguni. Vabole, kas ar seju mēģināja sasniegt tranšejas dibenu, nokrita, aizšķērsojot mums ceļu. Acīmredzot lode trāpīja nervu sistēmā. Prohorovs un viņa zēni nogalināja vēl divus. Mēs visi skatījāmies viens uz otru apstulbušām acīm. Pārāk daudz notikumu vienā stundā.

Mēs turpinājām virzīties gar tranšejām vēl gandrīz pusstundu. Ik pa brīdim kaut kur pa labi aiz mums bija dzirdama šāvienu šāviena. Acīmredzot mēs bijām krietni priekšā Bapoto un pārējiem. Mēs vairs neredzējām nekādus kukaiņus, un līķu bija arvien mazāk un mazāk. Tikai uz grīdas bija savādi netīrumi, kas sajaukušies ar zemi.

– Turpat priekšā ir kāds zars, tur noteikti ir kāds padziļinājums. Ko mēs darīsim?

– Ejam uz priekšu, kāds muļķīgs jautājums, tikai jūs divi ejiet blakus tranšejai.

– Ko darīt ar zirnekļiem?

– Velns, es par viņiem visu aizmirsu. Tad mēs ejam pa to pašu ceļu. Un līkumā es iesim pirmais, bet Toms pārbaudīs caurumu.

– Tas ir labs.

Izskatās, ka Prohorovs mēģina mani nogalināt. Ja tā ir tikpat dziļa un plaša kā ieeja tehniskajos gaiteņos, es esmu miris. Desmit vaboles varētu ietilpt šādā spilventiņā. Manas sliktās domas netraucēja virzīties uz priekšu. Soli pa solim tuvojos pagriezienam uz nezināmo.

Sergejs un es apstājāmies vienlaikus. Viņš paklanījās pie ieejas un devās līkuma virzienā. Viņš piespieda muguru pie tranšejas sienas un ievirzīja automātiskās šautenes korpusu nezināmajā ejā. Kādā brīdī Sergeja acis paplašinājās, un viņa šautenes purns sāka kustēties. Sagaidījis, kamēr Prohorovs sastingst tieši ieejas priekšā, es uzmanīgi ieskatījos ejā. Mana biedra reakcija uzreiz kļuva skaidra. Samērā plašajā un dziļā padziļinājumā gulēja milzīga vaboles ķermenis. Tas vien aizņēma visu pieejamo telpu. Izkraušanas kuģa lieluma, matēti melnā krāsā, apakšā atradās "tankkuģis". Es turpināju bailīgi raudzīties milža mugurā. Atceroties visu, ko par to stāstīja mācībās.

Ja jums nav smago ieroču, jums nav gandrīz nekādu izredžu to nogalināt. Varētu mēģināt detonēt ar granātu pie purna vai mēģināt izveidot caurumu un iemest tur sprāgstvielu lādiņu, taču vienā vietā būtu jāieliek gandrīz trīs magazīnas un pēc tam trāpīt ar granātu vai spridzekli. Ne tikai tas, bruņutērps varēja izšaut liesmu strūklu divdesmit metru attālumā. Tā bija karstāka nekā kosmosa kuģa turbīnas. Tā pat neatstātu pelnus uz bruņām. Federācija bija sākusi ražot karstumizturīgus nocietinājumus, taču nebija pietiekami daudz materiālu, lai ar kaut ko tādu apgādātu visus karavīrus.

Tas bija kā klikšķis galvā. Es apsēdos uz vienas kājas un ar brīvo roku uzsūcu nedaudz netīrumu. Līdz šim nebiju uz to skatījies, bet tagad sapratu, ka tie ir pelni. Visur bija jūtama degšanas smaka, daudzviet postenī dega. Tāpēc mēs neko nejutām.

Man galvā it kā pūta vējš. Es sāku berzēt pelnus starp pirkstiem. Apziņa, ka no karavīriem vairs nav palicis ne miņas, bija nomācoša. Cik daudz vīru tur bija? Spriežot pēc pelnu daudzuma, vismaz piecdesmit. Acīmredzot viņi bija ceļā uz savām pozīcijām, kad cisterna izlauzās cauri betona grīdai un vienā sekundē viņus visus sadedzināja. Aiz muguras dzirdēju, kā viens no kaujiniekiem vemj. Šķita, ka es nebiju vienīgais, kurš saprata, kas šeit bija noticis. Manu melanholiju pārtrauca Prohorovs.

– Mēs nevaram vienkārši paiet garām. Ja viņš ir dzīvs, mums jāmēģina nogalināt šo radījumu.

Es gribēju viņu aizsūtīt prom. Mums bija tikai kājnieku ieroči un pāris granātas katram. Nekas tāds, ko parasti neizmantotu, lai nogalinātu šādu briesmoni. Mēs esam tikai četri, tieši no treniņnometnes. Bet loģika man teica, ka viņam bija taisnība. Mēs nevaram pat apsvērt iespēju atstāt to šeit dzīvu. Šāds kukainis varētu viegli pārlauzt nometnes sienas, sagraujot pulka aizsardzību. Tagad viņš praktiski atradās zemē, un bija iespēja uzlēkt uz viņu no augšas vai izkļūt no tranšejām un mest granātu tieši viņam uz galvas. Galvenais ir uzreiz mainīt sprādziena taimeri. Vismaz ir plāns

– Labi, tu ar mani?

– Protams, Toms! Jūs, puiši, piesedziet mūs. Es ņemšu virsū, bet tu mēģini piekļūt viņam tuvāk.

Es piekrītoši pakratīju galvu un atkal ieskatījos aiz stūra. Cisterna gulēja nekustīgi. Nolaižot "moritu" līdz krūšu līmenim, es sāku uzmanīgi virzīties uz priekšu. Nolaižoties padziļinājumā, es nostājos tuvu tankkuģim. Šeit bija ļoti maz vietas. Milzīgā vabole ar savu ķermeni aizpildīja visu telpu. Man nācās paņemt savu šauteni aiz piedurknes un staigāt sāņus. Es jutu, kā man pa seju līst sviedri. Man strauji niezēja mugura. Mani nervi bija izstiepti līdz galam.....