Es ceļoju viena

1. nodaļa

Valters Henriksens apsēdās pie virtuves galda un izmisīgi mēģināja apēst kaut nedaudz no sievas sarūpētajām brokastīm. Šķiņķis un olas. Siļķe, salami desa un svaigi cepta maize. Krūzē bija tēja, kas pagatavota no pašu dārzā izaudzētajiem garšaugiem; no tā paša dārza, kuru viņa vienmēr bija gribējusi un kura dēļ viņi bija nopirkuši māju tik tālu no Oslo centra, kur viņu tuvākais kaimiņš bija Ostmarkas mežs. Šī bija vieta, kur varēja nodoties veselīgām nodarbēm. Doties pastaigās pa mežu. Audzēt pašiem savus dārzeņus. Lasīt meža ogas un sēnes, un, kas ir ne mazāk svarīgi, dot vaļu savam sunim; tas bija kokerspaniels, ko Valters Henriksens neieredzēja ne acu galā, taču mīlēja savu sievu un tieši tāpēc bija piekritis visam iepriekš minētajam.

Viņš norija maizes gabalu ar siļķi un uzsāka cīņu ar savu ķermeni, kas par katru cenu gribēja nosūtīt apēsto atpakaļ, no kurienes tas nācis. Viņš iedzēra lielu malku apelsīnu sulas un mēģināja pasmaidīt, lai gan galva pulsēja tā, it kā kāds to būtu dauzījis ar āmuru. Iepriekšējās nakts biroja ballīte izvērtās par pilnīgu katastrofu; kārtējo reizi viņš nebija spējis turēties pa gabalu no alkohola.

Ziņām turpinot dūkt fonā, Valters centās izprast savas sievas sejas izteiksmi. Viņas garastāvokli. Vai agrajā rīta stundā, kad viņš bija iegāzies gultā, viņa paslepus bijusi nomodā – cikos no rīta tas bija, viņš nezināja, bet tas noteikti bija vēlu, stipri par vēlu; Valters gan atcerējās, ka bija novilcis drēbes, bija arī neskaidras atmiņas par aizmigušo sievu: Paldies Dievam!, viņš bija nodomājis, pirms nemaņā sabruka uz pārāk cietā matrača, ko viņi bija iegādājušies, jo sieva uzstājīgi prasīja, jo viņai bija sākusi sāpēt mugura.

Valters viegli ieklepojās, noslaucīja muti ar salveti un melīgi paplikšķināja pa vēderu, sak, maltīte bija lieliska un nu viņš bija paēdis.

“Es biju domājis izvest Lēdiju pastaigā,” viņš noteica ar smaidu uz lūpām; vismaz viņš cerēja, ka tas izskatās pēc smaida.

“Ak tā. Labi.” Sieva nedaudz izbrīnīti pamāja ar galvu par viņa piedāvājumu, jo, lai gan viņi parasti par to nerunāja, viņa neloloja absolūti nekādas ilūzijas par Valtera jūtām pret viņu trīs gadus veco kuci. “Varbūt šoreiz tu varētu aizstaigāt nedaudz tālāk, nevis tikai vadāt viņu apkārt mājai?”

Viņš mēģināja sievas balsī saklausīt viegli pasīvās agresijas intonāciju, ar ko viņa pateica, ka nebija apmierināta ar viņu, saskatīt to smaidu, kas parādīja, ko viņa patiesībā domā, taču viņam tas neizdevās; izskatījās, ka viņa ar visu bija mierā un nebija pamanījusi, ka kaut kas nebija, kā vajag. Tpū! Viņam jau atkal bija izdevies tikt cauri sveikā. Un viņš apsolīja sev, ka tā ir pēdējā reize. Sākot ar šo brīdi viņš pievērsīsies tikai veselīgai dzīvošanai. Vairs nekādu biroja ballīšu.

“Nē, es biju domājis aizstaigāt līdz Maridalenai, varbūt pa taku lejā uz Dau ezeru.”

“Tas izklausās lieliski,” sieva pasmaidīja.

Viņa noglāstīja sunes galvu, noskūpstīja uz pieres un pakasīja tai aiz auss.

“Tu iesi tipiņu tapiņu pastaigā kopā ar tētuci, un tev tas ļoti patiks, vai ne? Ļoti, ļoti patiks, Lēdija, tu, mana mazā, mīļā sunīte, vai ne?”

Viņu pastaiga līdz Maridalenai bija tieši tāda pati kā visās citās retajās reizēs, kad viņš bija izvedis pastaigā suni. Valteram Henriksenam nekad nebija patikuši suņi, viņš par tiem nezināja pilnīgi neko; viņaprāt, pasaule varēja itin labi iztikt arī bez tiem. Valters juta, kā viņā mostas aizvien pieaugošs aizkaitinājums pret stulbo kuci, kas rāva pavadu, jo gribēja, lai viņš pieliek soli. Vai apstājas. Vai iet jebkurā citā virzienā, tikai ne tur, kur gribēja Valters.

Beidzot viņi bija nonākuši pie takas, kas veda lejup uz Dau ezeru, kur viņš varēja palaist suni bez pavadas. Viņš pietupās un, kamēr noņēma pavadu, mēģinot izrādīt mazu laipnību, centās nopaijāt suņa galvu.

“Aiziet, nu tu vari nedaudz paskrieties.”

Suns paskatījās viņā ar stulbām acīm un izbāza mēli. Valters aizsmēķēja cigareti un uz īsu brīdi pret mazo kuci sajuta kaut ko līdzīgu mīlestībai. Galu galā, vaina jau nebija sunī. Ar viņu viss bija kārtībā. Valtera galvassāpes sāka rimties; svaigais gaiss nāca viņam par labu. Tagad viņam tas suns sāka patikt. Labs sunītis. Pie tam pastaiga mežā absolūti nebija tas sliktākais, kas ar viņu dzīvē varēja notikt. Viņi taču bija teju draugi, viņš un suns, un, kas to būtu domājis, cik labi tā tagad uzvedās: labs sunītis. Pavada bija noņemta, bet kucīte tik un tā gāja viņam kārtīgi pie sāna.

Un tieši tajā brīdī kokerspaniels izlēma mesties prom, noskriet no takas un skriet uz dullo iekšā mežā. Sasodīts!

“Lēdija!”

Valters Henriksens palika uz takas un ilgi centās sasaukt suni, bet nekā. Tad, klusi lamājoties pie sevis, viņš nometa cigareti zemē un sāka neveikli rāpties kalnā tajā virzienā, kur pēdējo reizi bija redzējis suni. Pēc pārsimts metriem viņš apstājās kā iemiets. Suns mierīgi gulēja nelielā izcirtumā. Tad viņš ieraudzīja mazu meitenīti, kas karājās kokā. Lēnām šūpojās virs zemes. Ar somu uz muguras. Un ap kaklu viņai bija zīmīte:

ES CEĻOJU VIENA.

Valters Henriksens noslīga uz ceļiem un kā apmāts darīja to, ko bija gribējis darīt jau kopš pamošanās.

Viņš apvēmās un sāka nekontrolējami raudāt.

2. nodaļa

Mīu Krīgeri pamodināja ķērcošas kaijas.

Nu jau bija pēdējais laiks sākt pie tām pierast – kā nekā šo māju netālu no fjorda mutes viņa bija ieguvusi savā īpašumā jau pirms četriem mēnešiem – , tomēr Oslo neparko negribēja viņu laist vaļā. Viņas iepriekšējais dzīvoklis Vogtsgātes ielā vienmēr bija autobusu, tramvaju, policijas sirēnu, ātrās palīdzības mašīnu trokšņu pilns, un tas viņai nekad nebija traucējis, gluži otrādi, tas viņu nomierināja, taču viņai nekādi neizdevās ignorēt kaiju kakofoniju.

Varbūt tāpēc, ka te viss vienmēr bija tik kluss.

Viņa pasniedzās pēc modinātājpulksteņa uz galdiņa pie gultas, bet nevarēja saskatīt, ko tas rāda. Likās, ka rādītāji ir pazuduši, izgaisuši miglā: ceturksnis pāri diviem vai divdesmit piecas minūtes līdz nekam. Viņas ķermenis joprojām bija vakar norīto tablešu varā. Nomierinošas, iemidzinošas, maņas izslēdzošas, nedrīkst lietot kopā ar alkoholu – ka tik’ ne arī. Galu galā pēc 12 dienām viņa būs mirusi, viņa bija atzīmējusi virtuves kalendārā dienas: bija palikuši 12 tukši četrstūri.

Divpadsmit dienas. Astoņpadsmitais aprīlis.

Viņa piecēlās gultā sēdus, uzvilka savu īslandisko vilnas džemperi un šļūkādama devās pa kāpnēm lejup uz dzīvojamo istabu.

Tabletes viņai bija izrakstījis kolēģis. Piespiedu “draugs”, kāds, kura darbs bija likt viņai aizmirst, pārdomāt notikušo, sākt visu no jauna. Policijas psihologs – vai arī viņš bija psihiatrs? Noteikti psihiatrs, citādi viņš nevarētu izrakstīt zāļu receptes. Vienalga, viņa varēja dabūt visu, ko vien gribēja. Pat šajā pasaules nostūrī un neskatoties uz pieliktajiem pūliņiem. Bija jāsaģērbjas. Jāiedarbina laivas piekaramais motors. Jāsalst piecpadsmit minūšu ilgajā pārbraucienā līdz Hitras galvenajai salai. Jāiedarbina automašīna. Jābrauc četrdesmit minūšu līdz Filanai, tuvākajai apkaimes pilsētai – lai gan no pilsētas te bija tikai nosaukums – , kur Hjorten lielveikalā bija aptieka. Un turpat uz vietas viņa pēc tam varēja aiziet uz alkoholisko dzērienu veikalu. Izrakstītās zāles jau bija sagatavotas un gaidīja viņu; tās bija telefoniski pasūtītas no Oslo. Nitrazepāms, diazepāms, lamiktāls, citaloprāms. Dažas bija izrakstījis viņas psihiatrs, dažas – ģimenes ārsts. Viņi visi bija tik izpalīdzīgi, tik laipni – Lūdzu nedzeriet pārāk daudz tablešu vienā reizē, esiet uzmanīga! – , taču Mīai Krīgerei nenāca pat prātā būt uzmanīgai. Viņa nebija pārcēlusies uz šejieni, lai atlabtu. Viņa bija šeit, lai aizmirstos.

Vēl divpadsmit dienas. 18. aprīlis.

Mīa Krīgere paņēma no ledusskapja Farris minerālūdens pudeli, saģērbās un devās lejā uz jūru. Viņa apsēdās uz akmens, savilka ciešāk jaku un bija gatava dienas pirmajai tablešu devai. Viņa iebāza roku bikšu kabatā. Dažādu krāsu spektrs. Viņas galva joprojām bija kā vatē, un viņa nekādi nespēja atcerēties, kuras tabletes bija jādzer šodien, bet tas nebija svarīgi. Viņa tās norija ar malku minerālūdens no pudeles, šūpodama kājas virs ūdens virsmas. Viņa nemirkšķinādama skatījās uz saviem zābakiem. Tas bija tik nesaprotami; likās, ka tās nemaz nebūtu viņas kājas, bet kāda cita, un tās atradās tālu, tālu prom. Viņa novērsās no kājām un pievērsās jūrai. Arī tas bija pilnīgi nesaprotami, bet viņa piespieda sevi skatīties pāri jūrai tur, kur tālu pie horizonta bija maza saliņa, vieta, kuras nosaukumu viņa nezināja.

Viņa šo vietu izvēlējās nejauši. Hitra. Neliela sala Trondelāgā, tālu no Norvēģijas rietumu centrālā krasta. Vietai nebija nozīmes, galvenais, lai viņu neviens netraucē. Viņa ļāva nekustamā īpašuma aģentam pieņemt lēmumu. Pārdod manu dzīvokli un atrodi man ko citu. Viņš paskatījās uz viņu un pielieca galvu, it kā viņa būtu jukusi vai muļķe, bet viņš gribēja savu komisiju, tāpēc viņam bija nospļauties. Draudzīgais baltzobu smaids, kas turpināja runāt, Jā, protams, es varu, vai jūs esat ar mieru pārdot to pa lēto? Vai jums ir kas konkrēts padomā? Profesionāla laipnība, tomēr viņa redzēja aģenta patieso seju. Viņai kļuva slikti, pat atceroties. Melīgas, pretīgas acis. Viņa vienmēr redzēja cilvēku patieso būtību. Šajā gadījumā tas bija aģents, glums zutis uzvalkā un ar kaklasaiti, un viņai galīgi nepatika tas, ko viņa redzēja.

Tev jāliek lietā savs talants, vai tad tu nesaproti? Tas ir kaut kur jāizmanto. Un tas ir tieši tā paredzēts.

Nē, pie velna. Viņa to vairs nedarīs. Vairs nekad. Šī doma viņu dīvainā kārtā nomierināja. Ja tā padomā, viņa bija ārkārtīgi mierīga kopš ievākšanās brīža. Šeit, Hitrā. Aģents bija labi pastrādājis. Viņa jutās gandrīz viņam pateicīga.

Mīa Krīgere piecēlās no akmens un pa taku gāja atpakaļ uz mājām. Bija laiks dienas pirmajam dzērienam. Viņa nezināja, cik bija pulkstenis, bet nu noteikti bija laiks. Viņa bija iegādājusies dārgu alkoholu, bija to īpaši pasūtījusi; iespējams, ka tur bija pretruna, bet, kāpēc gan šajā īsajā laika periodā, kas viņai vēl atlicis, nebaudīt kaut ko izmeklētu? Kāpēc to? Kāpēc ne to? Viņa jau sen vairs neuztraucās par tādiem sīkumiem. Viņa atvēra pudeli Armagnac Domaine de Pantagnan 1965 Labeyrie un piepildīja trīs ceturtdaļas netīrās tējas krūzes, kas stāvēja uz virtuves letes. 800 kronu vērts armanjaks netīrā tējas krūzē. Man ir vienalga. Skaties, man ir pilnīgi vienalga. Viņa tikko redzami pasmaidīja pie sevis, atrada bikšu kabatā vēl dažas tabletes un devās atpakaļ pie akmeņiem.

Viņa atkal sajutās gandrīz pateicīga aģentam ar pārāk baltajiem zobiem. Ja viņai būtu kaut kur jādzīvo, tad kāpēc gan ne šeit? Svaigs gaiss, skats uz jūru, miers zem baltiem mākoņiem. Viņa Trondelāgā nepazina nevienu cilvēku, bet šī sala viņai bija uzreiz iepatikusies. Šeit dzīvoja brieži, neskaitāmi briežu bari, un viņai tas likās saistoši: brieži dzīvoja citur, Aļaskā, filmās. Šie skaistie dzīvnieki, ko cilvēki nevarēja vien beigt medīt. Šaut Mīa Krīgere iemācījās Policijas koledžā, taču viņai nekad nebija patikuši ieroči. Tie nebija domāti spēlēm; ieroči bija tikai tiem brīžiem, kad vairs nebija citu iespēju, un pat tad nē. Briežu medību sezona Hitrā ilga no septembra līdz novembrim. Vienu dienu, kad viņa devās uz aptieku, viņa pabrauca garām jaunu cilvēku bariņam, kas pie savas autopiekabes grīdas sēja briedi. Tas bija februārī, kad medību sezona ir galā, un uz brīdi viņa bija apsvērusi iespēju apstāties, pierakstīt viņu vārdus un uzvārdus un ziņot par viņiem, lai viņi saņem pelnīto sodu, bet viņa apspieda šo vēlmi un ļāva visam ritēt savu gaitu.

Kas reiz kļuvis par policistu, tas ir policists līdz mūža galam?

Vairs ne. Nē, nekādā gadījumā.

Vēl divpadsmit dienas. 18. aprīlis.

Viņa izdzēra savu armanjaku, nolika galvu uz akmens un aizvēra acis.

3. nodaļa

Holgers Munks svīzdams gaidīja iznomāto automašīnu Vērnēses lidostas ielidojumu zālē. Lidojums, kā ierasts, bija aizkavējies Gardermūenes lidostā miglas dēļ, un kārtējo reizi Holgers atcerējās stāstu par civilinženieri Janu Fredriku Viborgu, kurš bija kritizējis Oslo galvenās lidostas paplašināšanas plānus, kā iemeslu minot nepiemērotus laikapstākļus, un pēc tam bija izdarījis pašnāvību Kopenhāgenā. Munks pat tagad – astoņpadsmit gadus vēlāk – nespēja aizmirst, kā īsi pirms lidostas likumprojekta izskatīšanas Stortingā, Norvēģijas parlamentā, zem viesnīcas loga tika atrasts pieauguša vīrieša ķermenis. Logs bija tik mazs, ka vīrietis tam nekādi nebūtu varējis izlīst cauri. Un kāpēc Dānijas un Norvēģijas policija atteicās pienācīgi izmeklēt viņa nāvi?

Holgers Munks ļāva domām aizklīst savu ceļu, kad blondā meitene aiz Europcar letes ieklepojās, tādējādi paziņojot, ka pienākusi viņa kārta.

“Munks,” viņš strupi noteica. “Uz mana vārda vajadzētu būt rezervētai automašīnai.”

“Ak tā, tad jūs esat tas cilvēks, kuram par godu Oslo atvērs jaunu muzeju?” Zaļajā formastērpā ģērbtā meitene piemiedza viņam ar aci.

Munks ne uzreiz saprata joku.

“Vai jūs esat tas mākslinieks?” Viņa pasmaidīja, mundri vālējot pa tastatūru sev priekšā.

“Ko? Nē, es neesmu tas mākslinieks, nē,” Munks sausi iebilda. “Neesam pat rados.”

Citādi taču es te nestāvētu, ja būtu saņēmis tādu mantojumu, pilnīgi izslēgts, Munks nodomāja, kamēr meitene viņam iedeva parakstīt veidlapu.

Holgers Munks nevarēja ciest lidošanu, tāpēc arī viņam bija tik slikts garastāvoklis.

Tas nebija tāpēc, ka viņš baidījās no iespējamas aviokatastrofas – Holgers Munks bija matemātiķis amatieris un zināja, ka iespējamība, ka lidmašīna cietīs avārijā, bija mazāka par iespēju, ka zibens varētu vienam cilvēkam iespert divas reizes vienas dienas laikā – , nē, Holgers Munks nevarēja ciest lidošanu, jo tik tikko spēja satilpt lidmašīnas sēdeklī.

“Lūdzu,” meitene zaļajā formastērpā viņam laipni uzsmaidīja un pasniedza atslēgas. “Pilnībā nomaksāts labs un ietilpīgs Volvo V70, neierobežots izīrēšanas laika periods un nobraukums, jūs varat atdot atpakaļ, kad un kur vien vēlaties, lai jums labs brauciens!”

Ietilpīgs? Vai tas atkal bija kāds no viņas jociņiem, vai viņa vienkārši mēģināja Holgeru nomierināt? Lūk, jums labs un ietilpīgs auto, jo jūs esat kļuvis tik resns, ka ar pūlēm spējat pāri vēderam saskatīt savas pēdas?

Iedams uz daudzstāvu autostāvvietu, Holgers Munks lielā logā ārpus ielidojumu zāles pamanīja savu atspīdumu. Varbūt arī bija laiks. Sākt sportot. Ēst nedaudz veselīgāk. Zaudēt nedaudz svara. Pēdējā laikā viņš pieķēra sevi pie tādām domām. Vairs nevajadzēja skriet pa ielām un ķert noziedzniekus; tagad viņš bija priekšnieks un viņam bija cilvēki, kas skrēja viņa vietā, tāpēc tas nebija īstais iemesls – nē, Holgers Munks pēdējo pāris nedēļu laikā bija kļuvis pavisam patmīlīgs.

Ūūū, Holger, tev ir jauns džemperis? Ūūū, Holger, jauna žakete? Ūūū, Holger, vai tu esi apgriezis savu bārdu?

Viņš atslēdza Volvo, ielika mobilo lādētājligzdā un ieslēdza to. Piesprādzējis drošības jostu, viņš sāka braukt Trondheimas centra virzienā, kad telefonā sāka nākt īsziņas. Viņš smagi nopūtās. Telefons bija izslēgts vienu stundu, bet nu jau tas atkal darbojās ar pilnu jaudu. Nekādas atelpas no pasaules. Nebūtu godīgi apgalvot, ka tikai lidojums bija sabojājis viņa garastāvokli. Pēdējā laikā gan darbā, gan mājās bija tik daudz kas noticis. Holgers pārvilka pirkstu pāri viedtālruņa ekrānam; šo modeli viņam bija ieteikuši, mūsdienās pats galvenais bija augstās tehnoloģijas, 21. gadsimta policija, pat šeit Hēnefosā, kur pēdējos astoņpadsmit mēnešus viņš bija strādājis Ringerikes policijā. Šeit viņš bija sācis savu karjeru, un nu viņš bija atgriezies. Pēc Trivānas incidenta.

Septiņi zvani no Oslo policijas galvenās pārvaldes Grenlannē. Divi no bijušās sievas. Viens no meitas. Divi no aprūpes nama. Kā arī neskaitāmi teksta ziņojumi.

Holgers Munks nolēma vēl kādu brīdi ignorēt pasauli un ieslēdza radio. Viņš atrada radiostaciju NRK Klassisk, atvēra logu un aizsmēķēja cigareti. Cigaretes bija viņa vienīgais netikums – vēl bez pārtikas, saprotams, – tomēr tās vilināja daudz spēcīgāk. Holgeram Munkam nebija ne prātā jebkad atmest smēķēšanu – vienalga, cik daudz likumu politiķi izdomātu pieņemt un cik daudz SMĒĶĒT AIZLIEGTS paziņojumu tie izliktu visā Norvēģijā, tostarp arī uz viņa iznomātā auto paneļa.

Bez cigaretes viņš nespēja padomāt, un par visu visvairāk šajā pasaulē Holgeram Munkam patika domāt. Likt lietā savas smadzenes. Nospļauties par ķermeni, galvenais, lai smadzenes kustas. Radio atskaņoja Hendeļa “Mesiju”, kas nebija Munka iecienītākā mūzika, bet tā viņam netraucēja. Viņš vairāk bija Baha cienītājs; viņam patika mūzikas matemātiskā puse, nevis visi tie emocionālie komponisti: Vāgnera agresīvais āriešu temps, Ravela impresionistiskā jūtu ainava. Munks tieši tāpēc klausījās klasisko mūziku, jo gribēja izvairīties no visām šīm cilvēciskajām emocijām. Dzīve būtu daudz vienkāršāka, ja cilvēki būtu matemātiski vienādojumi. Viņš ātri pieskārās savam laulības gredzenam un iedomājās par Mariannu, savu bijušo sievu. Jau bija pagājuši desmit gadi, bet viņš nevarēja saņemties novilkt gredzenu. Viņa bija zvanījusi. Ja nu viņa…

Nē. Tas noteikti būs par kāzām. Viņa gribēja runāt par kāzām. Viņiem abiem bija meita Mirjama, kas drīzumā svinēs kāzas. Bija daudz praktisku sīkumu, ko pārrunāt. Tas arī viss. Holgers Munks ar knipi izlidināja cigareti pa logu un aizsmēķēja nākamo.

Es nedzeru kafiju, alkoholam pat virsū neskatos. Nu, es taču varu uzsmēķēt vienu sasodītu cigareti!

Holgers Munks savā mūžā bija piedzēries tikai vienu reizi, četrpadsmit gadu vecumā, dzerot sava tēva ķiršu brendiju ģimenes vasaras kotedžā Larvikā, un kopš tās reizes nebija alkoholam pat pieskāries.

Viņam vienkārši nebija nekādas vēlmes dzert. Nebija un viss. Viņš nekad nedarītu neko tādu, kas varētu bojāt viņa smadzeņu šūnas. Nekad mūžā. Bet nu smēķēšana un dažreiz kāds burgers, tā bija pilnīgi cita lieta.

Viņš apstājās Shell degvielas uzpildes stacijā pie Stav Gjestergardas un pasūtīja burgera komplektu ar šķiņķi, ko viņš notiesāja, sēžot uz soliņa ar skatu uz Trondheimas fjordu. Ja viņa kolēģiem palūgtu diviem vārdiem raksturot Holgeru Munku, tad viens no tiem noteikti būtu “nūģis”. Otrs vārds varētu būt “gudrs” vai “par daudz gudrs”. Bet noteikti nūģis. Resns, draudzīgs nūģis, kas nelieto alkoholu, kam patīk matemātika, klasiskā mūzika, krustvārdu mīklas un šahs. Iespējams, nedaudz garlaicīgs, taču ļoti spējīgs izmeklētājs. Un taisnīgs priekšnieks. Kas par to, ka viņš nekad nepievienojās saviem kolēģiem uz kādu alu darba dienas beigās vai nebija devies ne uz vienu vienīgu randiņu kopš tā brīža, kad sieva aizgāja pie skolotāja no Hūrumas, kuram katru gadu pienācās astoņas atvaļinājuma nedēļas un kuram nekad nevajadzēja nakts vidū celties augšā un kaut kur doties, ne vārda nesakot par galamērķi. Visi zināja, ka Holgeram Munkam ir pats augstākais atrisināto noziegumu rādītājs policijā. Visiem patika Holgers Munks. Un tik un tā viņš bija nonācis Hēnefosā.

Es tevi nepazeminu amatā, es tevi vienkārši nosūtu strādāt citur. Un vispār, priecājies, ka tev vispār vēl ir darbs.

Todien aiz Mikelsona biroja durvīm Grenlannē viņš gandrīz bija uzteicis darbu, bet laikus apķēries. Ko tad viņš darītu? Strādātu par apsargu?

Holgers Munks atgriezās automašīnā un pa šoseju E6 brauca uz Trondheimu. Viņš aizsmēķēja atkal jaunu cigareti un pa loka ceļu apkārt pilsētai devās uz dienvidiem. Iznomātā automašīna bija aprīkota ar satelīta navigāciju, bet viņš iztika bez tās. Viņš zināja, kur jābrauc.

Mīa Krīgere.

Domājot par savu bijušo kolēģi, viņam kļuva silti ap sirdi, tad atkal iezvanījās telefons.

“Šeit Munks.”

“Kur, pie velna, tu esi?”

Tas bija sanervozējies Mikelsons, kas, kā ierasts, balansēja uz sirdstriekas robežas; neviens nespēja saprast, kā šis cilvēks bija izdzīvojis desmit gadus priekšnieka krēslā Grenlannē.

“Esmu mašīnā. Kur, pie velna, esi tu?” Munks atcirta.

“Mašīnā? Vai tad tu vēl neesi galā?”

“Nē, es vēl tikai braucu. Es tikai nesen ielidoju, domāju, ka tu zini. Ko tu gribi?”

“Gribēju pārbaudīt, vai tu dari visu, kā runājām.”

“Pie manis ir tā mape, un es to nogādāšu personīgi, esi apmierināts?” Munks nopūtās. “Vai tiešām man tikai tāpēc bija jābrauc viss šis gaisa gabals? Kas vainas kurjeram? Vai vietējai policijai?”

“Tu lieliski zini, kāpēc tev bija jābrauc,” Mikelsons attrauca.

“Un šoreiz es gribu, lai tu rīkojies, kā bijām runājuši.”

“Pirmkārt,” Munks teica, ar knipi izsitot izsmēķi pa logu, “es tev neesmu nekādu pateicību parādā. Otrkārt, es tev neesmu nekādu pateicību parādā. Treškārt, tu pats esi vainīgs, ka manas smadzenes vairs nestrādā tavā labā, tāpēc es tev ieteiktu turēt muti. Vai tu gribi zināt, kādus noziegumus es risinu pēdējā laikā? Gribi, Mikelson?

Gribi zināt, ar ko es nodarbojos pēdējā laikā?”

Telefona otrā galā iestājās īslaicīgs klusums. Munks labpatikā klusi nosmējās pie sevis.

Par visu visvairāk Mikelsons nevarēja ciest, kad vajadzēja kādam lūgt palīdzību. Munks zināja, ka Mikelsons ir nokaitināts līdz baltkvēlei, un viņš izbaudīja faktu, ka bijušajam priekšniekam nācās sevi apvaldīt un viņš nevarēja teikt visu, ko domā.

“Vienkārši izdari to.”

“Klausos, ser,” Munks nosmīnēja un salutēja turpat mašīnā.

“Liecies mierā ar to ironiju, Munk, un dod man ziņu, kas notiek.”

“Noteikti. Jā, starp citu, ir viena lieta…”

“Kas?” Mikelsons noņurdēja.

“Ja viņa ir ar mieru, tad es arī esmu ar mieru. Un es tieku prom no Hēnefosas. Un es gribu mūsu iepriekšējo biroju Mariboesgātes ielā. Mēs nestrādāsim Policijas galvenajā pārvaldē. Un es gribu savu veco komandu.”

Telefonā bija pilnīgs klusums. Tad atskanēja atbilde.

“Par to nevar būt nekādas runas. Pilnīgi izslēgts, Munk. Tas ir…”

Munks pasmaidīja un piespieda sarkano zvana beigu pogu, lai Mikelsons vairs neko nevarētu pateikt. Viņš aizsmēķēja kārtējo cigareti, ieslēdza atkal radio un nogriezās uz ceļa, kas veda uz Orkangeru.

4. nodaļa

Mīa Krīgere snauduļoja zem segas uz dīvāna blakus kamīnam. Viņa sapņoja par Sigrīdu un pamodās ar sajūtu, ka viņas dvīņu māsa ir tepat. Kopā ar viņu. Dzīva. Ka viņas atkal ir kopā kā kādreiz. Sigrīda un Mīa. Mīa un Sigrīda. Pilnīgi nešķiramas, piedzimušas ar divu minūšu starpību, viena – gaišmate, un otra – tumšmate; tik dažādas un tomēr tik līdzīgas.

Mīa ļoti gribēja atgriezties sapnī, pievienoties Sigrīdai, bet tā vietā viņa lika sev celties un iet uz virtuvi. Apēst kaut ko brokastīs. Lai alkohols nenāk atpakaļ. Ja viņa turpinās iesākto, tad nomirs pirms laika, un to nu nevarēja pieļaut.

Astoņpadsmitais aprīlis.

Vēl desmit dienas.

Viņai vēl vajadzēja izturēt, vēl desmit dienas. Mīa ar pūlēm apēda divus sausiņus un apsvēra, vai izdzert arī glāzi piena, bet izlēma uzdzert vien ūdeni. Divas glāzes ūdens un divas tabletes. No viņas bikšu kabatas. Vienalga, kuras divas tabletes. Šodien būs viena balta un viena gaiši zila:

Sigrīda Krīgere

Māsa, draudzene un meita.

Dzimusi 1979. gada 11. novembrī. Mirusi 2002. gada 18. aprīlī.