Es ceļoju viena
- -
- 100%
- +
“Viss ir kārtībā.” Brālis pamāja ar galvu.
“Un žogs?”
“Lielākā daļa jau ir pabeigta.”
“Vai tas būs tik augsts, cik runājām?”
“Jā.” Brālis atkal piekrītoši pamāja ar galvu.
“Tad, kāpēc tu esi šeit?”
“Kā tu to domā?”
“Kāpēc tu esi šeit, ja tur ir darbs darāms?”
Nils atkal uzmeta ātru skatienu Lūkasam. Šķita, ka viņam ir kas sakāms, bet viņš to neuzdrīkstējās darīt Lūkasa klātbūtnē.
“Draudze gandrīz zaudēja vienu biedru,” galvu pieliecis, viņš visbeidzot nomurmināja: viņš izskatījās nokaunējies.
“Kā to saprast: “zaudēja biedru”?”
“Mums bija nelaimes gadījums ar vienu no jaunākajiem biedriem.”
“Kas tas par “nelaimes gadījumu”?”
“Vienkārši nelaimes gadījums. Kļūda. Tagad viss ir kārtībā.”
“Kurš tas bija?”
“Rakele.”
“Labā Rakele? Mana Rakele?”
Brālis pamāja un nolieca galvu vēl zemāk.
“Vienu nakti viņa vienkārši pazuda. Bet tagad viņa ir ar mums.”
“Tātad viss ir kārtībā?”
“Jā, viss ir kārtībā.”
“Tad es jautāšu tev vēlreiz, manu brāli: kāpēc tu esi ieradies, ja tev augšā ir darāms darbs?”
Nils pacēla acis uz mācītāju, savu lielo brāli. Lai gan Nilam bija jau pāri piecdesmit, viņš izskatījās gluži kā tēva norāts puika.
“Tu teici, lai tevi informē par notiekošo.”
“Ja viss ir kārtībā, tad viss ir kārtībā, vai tad ne?”
Nils paklausīgi māja ar galvu.
“Būtu vieglāk, ja mums būtu telefons,” viņš pēc īsa brīža uzmanīgi noteica.
Mācītājs atgāzās krēslā un salika abu roku pirkstgalus kopā.
“Vai tev ir vēl kādi ieteikumi? Vēl citi viedokļi? Vai tevi neapmierina tas, ko Dievs tev ir devis?”
“Nē, nē… Tas nav tas, ko… Es tikai gribēju…”
Nils nezināja, ko teikt, un viņa seja kļuva sarkana. Mācītājs viegli pašūpoja galvu, un telpā izpletās dīvains klusums. Lūkasam tas nesagādāja nekādas problēmas – viņš vienmēr bija mācītāja pusē – taču mācītāja brālis jutās neveikli, un viņš to bija pelnījis. Kā viņš uzdrošinās apstrīdēt mācītāja pavēles? Brālis piecēlās kājās, viņa skatiens joprojām bija vērsts uz grīdu.
“Vai jūs sestdien atbrauksiet?”
“Mēs sestdien būsim klāt.”
“Labi. Tad līdz sestdienai.” Brālis pamāja un izgāja ārā.
“Lux domus,” Lūkass noteica, kad telpā bija palicis tikai viņš un mācītājs. Tas viņam patika visvairāk: tikai viņi abi divi.
Mācītājs pasmaidīja un paskatījās uz viņu.
“Vai, tavuprāt, mēs izdarījām pareizi?”
“Pilnīgi noteikti,” Lūkass sacīja.
“Reizēm es neesmu tik drošs,” mācītājs teica un atkal salika pirkstu galus kopā.
“Man ir kas sakāms,” Lūkass sacīja.
“Kas par lietu?”
“Jūs taču zināt, ka mans darbs ir rūpēties par jums.”
“Vai tā, Lūkas? Vai tā ir?” Mācītājs smaidīja.
Lūkass viegli nosarka. Viņš ļoti labi pazina mācītāju. Viņš pazina viņa balsi. Viņš zināja, ka mācītājs viņu tikko uzslavēja.
“Es nezinu, vai jūs esat informēts, taču mums varētu būt problēma saistībā ar baznīcēniem.”
“Tu domā šo draudzi?”
“ Jā, ar iesācējiem.”
“Un, kas tā ir par problēmu?”
“Tas, saprotams, ir jūsu lēmums, jo es esmu šeit tikai, lai ziņotu, ko redzu, un rūpētos par jums.”
“Jā, tieši tā, Lūkas, un es to augsti novērtēju.”
Pirms turpināt tālāk Lūkass viegli ieklepojās.
“Vienai no mūsu regulārajām atbalstītājām ir diezgan nevēlami radu raksti.”
Mācītājs pakratīja galvu.
“Nu, tu runā mēlēs, Lūkas. Saki, kas tev uz sirds. Saki visu, kā ir.”
“Pavecāka dāma ratiņkrēslā, ar brillēm… viņa parasti sēž aizmugurē.”
“Hildura?”
Lūkass pamāja. “Kas ir ar viņu?”
“Viņa ir Holgera Munka māte.”
“Kā māte?”
“Holgera Munka. Viņš ir policists.”
“Ak tā? Es nezināju.”
Lūkass nedaudz samulsa, jo viņš zināja, ka mācītājs ir dzirdējis par Holgeru Munku, taču viņš cieta klusu.
“Hildura ir viņa māte,” viņš turpināja.
“Un kā gan tas varētu mums radīt problēmas?”
“Es tikai gribēju, lai jūs to zinātu.”
“Vai tu tagad domā par aploksnes saturu?”
Lūkass uzmanīgi pamāja ar galvu.
“Liels paldies, Lūkas, taču, manuprāt, mums nav nekāda iemesla satraukties par Holgeru Munku. Mums pašlaik ir daudz svarīgākas lietas darāmas, vai ne?”
“Tā gan.” Lūkass piecēlās.
“Lux domus, mans draugs.” Mācītājs viņam draudzīgi uzsmaidīja.
“Lux domus,” Lūkass atbildēja viņam ar smaidu.
Viņš zemu paklanījās un, nesakot ne vārda, izgāja no mācītāja kabineta.
21. nodaļa
Mīa Krīgere sēdēja savā kabinetā un knibinājās ap tabletēm, ko glabāja bikšu kabatā. Viņa bija sev apsolījusi, ka neņems nevienu sev līdzi, atstās visas mājā uz salas līdz brīdim, kad atgriezīsies pēc lietas atrisināšanas, kad viņai tās atkal vajadzēs, taču tas nebija izdevies. Katram gadījumam viņa bija iebāzusi pāris tablešu kabatā. Tagad viņa no visas sirds gribēja vienu iedzert. Viss ķermenis niezēja. Viņa bija aizmirsusi, kā tas ir, kad tieši jāsaskaras ar reālo pasauli. Viņa bija to aizstūmusi tālu prom no apziņas. Galu galā viņa nebija domājusi, ka vēl ilgāku laiku nāksies ar to sadzīvot, taču tad bija ieradies Holgers Munks un izjaucis viņas plānus.
Jau četras dienas kopš ierašanās Oslo Mīa nebija dzērusi neko alkoholisku. Vairākas reizes viņa bija izjutusi kārdinājumu iztukšot viesnīcas numuriņa minibāru, bet viņai izdevās sevi apturēt. Holgers bija piedāvājis valdības dzīvokli, bet viņa bija uzstājusi, ka apmetīsies viesnīcā un labprāt maksās par to no savas kabatas. Viņa negribēja atgriezties. Viņa neatgriezīsies. Viņai pietika ar bezpersonisku viesnīcas numuriņu. Tā bija pagaidu vieta. Uzgaidāmā telpa. Viņa negribēja pārāk pietuvoties ikdienas dzīvei. Tik vien kā atrisināt šo lietu. Un tad viņa brauktu atpakaļ. Uz Hitru. Pie Sigrīdas. Viņa tagad meklēja jaunu, simbolisku datumu. Astoņpadsmitais aprīlis, desmitā gadadiena bija pagājusi. Nākamais bija viņu dzimšanas diena: 11. novembris. Kad viņām abām apritēs trīsdesmit trīs gadi. Būtu apritējuši trīsdesmit trīs. Novembris likās tik neticami tālu. Pārāk tālu. Vajadzēja atrast tuvāku datumu. Varbūt viņai nemaz to nevajadzēja darīt. Derēja jebkura diena. Pats svarīgākais bija, ka tas notiks. Ka viņai aiztaupīs šo visu. Šos cilvēkus. Viņa iebāza roku kabatā un uzlika tableti uz mēles. Pārdomāja. Izspļāva to ārā un ielika atpakaļ kabatā.
“Mums ir piezvanījuši par drēbēm.”
Viņas kabinetā parādījās Anete.
“Ko?”
“Mums ir pavediens saistībā ar leļļu kleitām.”
“Tik ātri?”
“Jā.” Blondā sieviete smaidīja, vēcinot rokās papīra strēmeli. “Piezvanīja Dženija no Dženijas šūšanas darbnīcas Sandvikā. Viņa atvainojās, ka nav piezvanījusi ātrāk, bet viņa tikai tagad izlasījusi laikrakstus. Gribi braukt kopā ar mani?”
“Jā, protams. Kur ir Munks?”
“Viņš aizbrauca izņemt mazmeitu no bērnudārza. Tu gribi sēdēt pie stūres vai labāk es?” Anete jautāja, žvadzinot viņas priekšā atslēgu saišķi.
“Labāk tu.” Mīa pasmaidīja un sekoja kolēģei lejā uz pazemes autostāvvietu.
“Ko viņa pastāstīja?” Mīa jautāja, kad viņas izbrauca no pilsētas centra un devās Drammensveinas ceļa virzienā.
Viņa bija strādājusi ar Aneti pie vairākām lietām arī iepriekš, taču viņu starpā tā arī nebija izveidojušās tuvākas attiecības. Mīa īsti nezināja, kāpēc: ar Aneti viss bija kārtībā. Viņai bija ass prāts un vienmēr draudzīga attieksme. Viņa pēc izglītības bija advokāte, viņa bija neticami gudra un lieliski piemērota darbam īpašajā vienībā. Iemesls droši vien bija tas, ka Mīa neuzturēja tuvas attiecības ne ar vienu no kolēģiem. Izņemot Holgeru Munku, protams, bet tas bija savādāk. Vai viņai vispār bija vēl kāds tuvs cilvēks? Viņa jau gadiem nebija runājusies ar draugiem no Osgordstrannas. Pēc Sigrīdas aiziešanas viņa bija aizvien vairāk un vairāk noslēgusies sevī. Varbūt tā nevajadzēja darīt? Varbūt būtu bijis labāk, ja viņai vēl bez darba būtu arī privātā dzīve? Taču pašlaik tam nebija nekādas nozīmes. Tiklīdz lieta būs atrisināta, viņa atgriezīsies Hitrā. Pie Sigrīdas. Viņa noglāstīja piekariņu S burta formā, kas karājās pie rokassprādzes. Tas viņai palīdzēja justies drošāk.
“Es pati ar viņu nerunāju – man par to ziņoja kolēģis no Policijas pārvaldes. Taču man liekas, ka viņa ir īstā.”
“Vai viņa zināja par uzrakstu uz apkakles?”
Anete pamāja un mainīja braukšanas joslu.
“Marka evaņģēlijs 10:14. “Laidiet bērniņus pie manis.” Vai tev liekas, ka mums ir darīšana ar reliģiozu maniaku?”
“Vēl ir par agru spriest,” Mīa noteica un uzlika saulesbrilles.
Ārā bija pārāk gaišs; varbūt citiem tā likās tikai vāja pavasara saule, bet ne viņai. Likās, ka viņas ķermenis vairs nespēja tikt galā ar visiem maņu kairinājumiem. Iepriekšējā vakarā viņā bija mēģinājusi paskatīties TV, bet viņai bija iesāpējusies galva. Viņai pat nācās lūgt Holgeram, lai tas savā kabinetā izslēdz radio. Viņas brauca uz Drammensveienu klusējot. Mīa nojauta, ka Anetei ir jautājumi, taču to ignorēja. Visi pārējie bija tādi paši. Aiz pieklājīgajiem smaidiem slēpās ziņkārīgi skatieni. Izņemot tos, kas viņu pazina vislabāk – Karijs, Kims, Ludvigs – bet, kas zina, varbūt arī viņi. Kā iet? Kā ir klājies visu šo laiku? Mīa, vai tagad tu jūties labāk? Dzirdējām, ka tev bijis nervu sabrukums, vai tā ir taisnība? Kā tu noskuvi galvu? Mēģināji izdarīt pašnāvību uz salas jūras vidū? Ar acs kaktiņu viņa pamanīja, ka Anete viņai uzmet īsu skatienu. Automašīnā bija tikpat daudz neatbildētu jautājumu, kā viņu birojā Mariboesgātes ielā, bet Mīai nebija spēka uz tiem atbildēt. Viņa nolēma vēlāk vērst situāciju uz labu. Viņai Anete tik tiešām patika. Kā būtu, ja viņas abas vienu vakaru aizietu un izdzertu pa alum? Vai arī ne.
Kāpēc, kāpēc, kāpēc.
Nāc pie manis, Mīa, nāc! Ko tu tur viena pati dari?
Kad viņas nogriezās Sandvikas virzienā, sāka līt. Lietus grabinājās pa vējstiklu, bet Mīa neņēma nost saulesbrilles. Viņa aizvēra acis un ieklausījās skaņās. Lietus lāses, kas sitas pret vējstiklu. Dzinēja rūkšana. Uz mirkli viņai atkal bija vienpadsmit gadu, viņa sēdēja tēva automašīnas aizmugurējā sēdeklī, un viņi brauca mājās no Hortenas, kur viņa bija ciemojusies tēta krāsu veikalā. Viņa atsauca atmiņā tēva smaržu, viņa balsi, kad viņš dungoja pie sevis, ādas cimdus, kas stūrēja tikai ar vienu roku, nu jau brīvi un mierīgi, jo mātes vairs nebija mašīnā.
Uzdziedāsim mūsu dziesmu, Mīa?
Jā, lūdzu, dziedam!
Un tad viņš dziedāja vecu Einara Roses rēvijas dziesmu.
Vēlreiz, vēlreiz! Vēlreiz, vēlreiz?
Jā!
Mīa pasmaidīja pie sevis, noslēpusies aiz saulesbrillēm, un jutās gluži kā maza meitene, tā kutinošā sajūta vēderā, kas vienmēr lika uzmesties zosādai un viņas vaigiem kļūt pavisam sarkaniem. Toreiz dzīve bija tik vienkārša. Tagad viņi visi ir miruši. Viņa bija palikusi viena pati.
Mašīnai apstājoties, viņa iztrūkās no sava lidojuma fantāziju pasaulē.
“Mēs esam klāt,” Anete paziņoja un izkāpa ārā no mašīnas.
Mīa uzlika saulesbrilles uz instrumentu paneļa un sekoja viņai. Vairs nelija – tā izrādījās tikai tāda maza lietusgāze tajā vietā – no mākoņiem atkal iznira maigā pavasara saule, kas norādīja viņām ceļu uz dzeltenas krāsas veikaliņu Sandvikas nomalē.
Skatlogā bija redzams uzraksts “Dženijas šūšanas darbnīca”. Durvju otrā pusē karājās vecmodīga izkārtne, uz kuras bija rakstīts SLĒGTS. Mīa pieklauvēja, un aiz aizkariem parādījās laipna, bet noraizējusies pavecākas sievietes seja.
“Jā?” sieviete jautāja caur aizslēgtajām durvīm.
“Mīa Krīgere, Oslo policijas Vardarbīgo noziegumu nodaļa,” Mīa atbildēja, turot pie stikla savu policistes apliecību un žetonu, lai nomierinātu veco sievieti.
“Jūs esat no policijas?” sieviete jautāja, neticībā skatoties uz viņām abām.
“Jā, tieši tā,” Mīa laipni noteica. “Vai mēs, lūdzu, varam ienākt?”
Bija skaidri redzams, ka laikrakstos izlasītais bija pamatīgi satriecis paveco sievieti, jo viņa nekādi nevarēja atslēgt durvis. Vecajiem, trīcošajiem pirkstiem bija grūti pagriezt atslēgu, taču beigās viņai tas izdevās. Mīa lēnām iegāja iekšā un vēlreiz parādīja sievietei savu policistes apliecību. Sieviete aizvēra aiz viņām durvis un uzreiz arī tās aizslēdza. Viņa stāvēja mazās, krāsainās telpas vidū, nezinādama, ko ar sevi iesākt.
“Vai jūs esat Dženija?” Mīa jautāja.
“Jā, es atvainojos, kur gan palikušas manas manieres? Ak, Dievs, kas par dienu, es joprojām trīcu. Esmu Dženija Midthuna.” Viņa iepazīstināja ar sevi un sniedza Mīai mazu, smalku plaukstu.
“Vai šis ir jūsu veikals?” Anete jautāja, skatoties visapkārt.
Skatlogos izliktie drēbnieka manekeni bija saģērbti pašdarinātā apģērbā. Sienas un plaukti bija pilni ar izstrādājumiem, kas nepārprotami bija Dženijas roku darbs. Galdauti, kleitas, viena siena bija noklāta ar no dažādas krāsas gabaliem sašūtām segām – visā darbnīcā jautās senlaicīga, labas kvalitātes meistarības klātbūtne.
“Jā, jau kopš 1972. gada.” Dženija Midthuna piekrītoši pamāja. “Mēs to atvērām kopā, es ar vīru, taču viņš jau ir aizsaulē. Viņš nomira 1989. gadā. Tā bija viņa ideja nosaukt to par “Dženijas šūšanas darbnīcu”. Man gan likās, ka to pareizāk būtu saukt par Dženijas un Arilda darbnīcu, taču viņš uzstāja, un tad nu…”
Dženijas Midthunas balss izdzisa.
“Vai jūs izgatavojāt šīs kleitas?”
Mīa izņēma fotogrāfijas no jakas iekšējās kabatas un novietoja tās uz letes. Dženija Midthuna uzlika brilles, kas bija iekārtas aukliņā ap kaklu, un rūpīgi apskatīja fotogrāfijas, pirms pamāja ar galvu.
“Jā, es izgatavoju abas divas. Kas ir ar šīm kleitām? Vai man ir nepatikšanas? Vai es esmu izdarījusi kaut ko nepareizi?”
“Nepavisam, Dženij. Mums nav nekāda iemesla domāt, ka jūs būtu izdarījusi kaut ko nepareizu. Kas bija pasūtītājs?” Mīa jautāja. Dženija Midthuna aizgāja aiz letes un izņēma no viena plaukta mapi ar gredzeniem.
“Man šeit viss ir iekšā,” viņa noteica, uzsitot pa mapi ar pirkstu.
“Kas tieši?”
“Visi mani pasūtījumi. Es pierakstu pilnīgi visu. Mērījumus, audumu, cenu, nodošanas datumu – šeit ir pilnīgi viss.”
“Vai neiebildīsiet, ja mēs to paņemsim līdzi?” Mīa jautāja.
“Nē, nē, protams, nē, ņemiet visu, kas vajadzīgs. Tas ir tik briesmīgi, ak Dievs, es nezinu, vai es maz varu… Man bija tāds šoks, kad… Kaimiņš bija ieskrējis un atnesa arī laikrakstus…”
“Kas pasūtīja kleitas?” Mīa prasīja.
“Vīrietis.”
“Vai jums ir zināms viņa vārds?”
“Nē, vārdu es tā arī neuzzināju. Viņš atnesa fotogrāfijas. Leļļu fotogrāfijas. Teica, ka gribot izgatavot kleitas, kas derētu bērniem.”
“Vai viņš minēja, kam kleitas ir paredzētas?”
“Nē, un es arī neprasīju. Ja es būtu zinājusi… bet es jau nevarēju zināt, ka …”
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.