- -
- 100%
- +
© Dzintra Regina Jansone, 2023
ISBN 978-5-0055-3663-1
Grāmata izveidota intelektuālajā izdevniecības sistēmā Ridero
IEVADS
Dzērves kliedz. Jau kuru dienu dzērves kliedz.
Tikai iekšējs nemiers. Nemiers…
Šis būs viena padomju laikā dzimuša un auguša cilvēkbērna dzīvesstāsts. Stāsts par mākslinieci. Par meitenīti, kura pati sevi izvilka no nekurienes – bez neviena tuva cilvēka – bez jebkāda atbalsta – un par to, kā visu mūžu viņa mēģināja noturēties saules pusē. Vienmēr – ceļā uz Sauli.
Šķiet, ka vēl joprojām viņa mēģina noturēties, neatlaist vaļā rokas, kuras sen jau kā pagurušas, tikai – nu jau, ne tikai, lai noturētos saules pusē, bet vispār lai noturētos šajā saulē.
Vel joprojām – šajā saulē.
Viņas dzīve bija kā Sizifam akmeni veļot, tiklīdz nonāca līdz kalna galotnei un likās, ka viss tūlīt būs labi, tā akmens sāk velties atpakaļ bezdibenī, sašķaidot savā ceļā visu. Visu sasniegto.
Un viņa sāka rakstīt. Rakstīt, lai izprastu. Rakstīt, lai saprastu sevi. Rakstīja, laboja – laboja rakstīja… nelietoja datumus – tas ir mans laiks – viņa sacīja – tam nav ne dienu ne datumu. Tas sastāvēja no emocijām, maziem laimes brīžiem un nelaimes pieskārieniem – kas savērti vienā diedziņā, kā zemenes smildziņā, tā kā darījām bērnībā, un noliktas žāvēties.
Vēl mazliet ievadam: Liekas, ka savas garīgās dzīves sākumā, atrodos savas fiziskās dzīves beigās… Tikai tagad varētu sākt dzīvot.
Tāda ir iekšējā sajūta.
Viss mūžs bija vajadzīgs, lai savāktu sevi kopā, lai saliktu savu dvēseli kā no gabaliņiem, kuri, liekas, ka bija izmētāta pa visu pasauli. Saplosīta kā tāds lupatu deķis un izmētāti pasaulē.
Kā to visu savākt kopā?
Rakstu tā, it kā pārstāstītu reiz lasītu grāmatu vai redzētu filmu. Tas viss reiz ir bijis.
It kā ar mani….It kā, ne ar mani. Skatos uz savu dzīvi kā no malas. It kā sēžot uz zariņa un šūpojot kājas kā bērnībā – tikai liekās, ka tagad uz mākoņa malas, kaut kur augstu debesīs, un noskatos, kā tur lejā pasaule vārās.
Tas viss pilda un pārpilda dvēseli, liekas, ja neļaušu domām un jūtām izpausties – tās nosmacēs. Garām aizpeld pazīstamas sejas… skan pazīstamas balsis… daudzu vairs nav. Kā tā? Tik nesen vēl bija – kad kopā tika sapņots par lielo dzīvi, par to, kas mēs būsim un ko darīsim… kādus lielus darbus veiksim. Kur gan tas viss palicis?
Tagad būšu tikai stāstītāja
Pieteicu sevi šajā pasaulē neviena negribēta un negaidīta.
Man liekas, ka Dievam bija daudz kaut kas palicis pāri no citiem, viņš to sakasīja vienā kaudzītē, sameta vienā ādiņā un palaida pasaulē. Tā biju es. Slimīgs, bezpalīdzīgs, nevienam nevajadzīgs – kaut kas.
Tā, bērnībā redzēju, kā babiņa sakasīja abrā mīklas paliekas un sanāca sakasnītis. Tāds – ne kukulis, ne puskukulis. Sakasnītis, mazs maizes gabaliņš – kā es. Sīks, mazs bērniņš ar salmu krāsas matiņiem un zaļām actiņām. Bez tēva un mātes padoma vai atbalsta, mēģināju izprast visu to, ko sauc par dzīvi, ar visiem tās diktētajiem likumiem un noteikumiem. Agri sapratu, ka šai dzīvei ir saules un ēnas puses. Mēģināju noturēties saules pusē, bet ēnas sekoja tepat vien, līdzās, blakus un neatkāpās ne soli…
Vēl, joprojām, mēģinu noturēties gaismas pusē.
Šīs savas domu, pārdomu lapiņas sāku pierakstīt sen. Jau tad, kad vēl nebija dzimusi mana meita, jau tad, kad dzīve sāka mest mezglus… Lai gan, gribas pajautāt pašai sev – kad tā man ir bijusi gluda? Pamazām, sāku vākt kopā noklīdušās pārdomu lapiņas un mēģināju tās salikt kopā.
Šeit teiktais viss būs patiesība. Mēģināšu atcerēties tos cilvēkus, kuri man palīdzēja un iemācīja saskatīt sauli un dzīves gaišās puses, tāpat kā tos, kuri mani gribēja iemīt zemē, kā zāli, kā nezāli, bet es – kā jau nezāle – spītīgi cēlu un cēlu augšā savu nomocīto un piesmieto galvu. Reizēm pavīd doma, vai tik kāds nelabais netika piedevis manai spītībai vēl lielāku spēku, kā ugunskuram – piemetot kāt jaunus zarus! Man ir teikuši: daudziem dzīve ir bijusi daudz smagāka. Jā, noteikti. Daudziem dzīve ir bijusi kā pasaka. Noteikti, ka tā arī. Bet mana dzīve ir bijusi tāda, kāda tā ir bijusi man – mana dzīve!
Apkārt pelēks miers un klusums. Tikai iekšējs uztraukums nedod miera. Kāpēc tā dauzās sirds? Kāpēc prāts negrib rimt?.
…Dzērves kliedz. Jau kuru dienu dzērves kliedz….Atvadas…. Dzīve pagāja, kā viena vēja plūsma. Bija?…Nebija? Skrandas, kaut kādas atmiņu paliekas… tās lido gaisā, domās. Lido garām… Kaut kas paliek atmiņā, kaut ko pārāk ātri aizpūš garām… Reizēm virpulis atnes atpakaļ kādu atmiņu kripatu un iemet sejā, tad domas atkal jūk un jūk, kā atvarā samestas lapas, laiku pa laikam atnesot kaut ko no sen bijušas pasaules… no sen dzīvotas dzīves. Manas dzīves. Vai patiešām – manas dzīves?
Reizēm pati vairs nevaru saprast, kur sapnis, kur īstenība, reizēm viss sajucis tādā kā miglā, kur viss saplūdis kopā. Šīs būs atmiņas par iekārtu, kura sakropļoja viena cilvēkbērna dzīvi, tāpat, kā daudzu citu dzīves, to cilvēku, kuri bija spiesti dzīvot tajā laikā un bez izvēles. Kuriem neļāva augt un attīstīties kopā ar visu pasauli. Piespieda eksistēt, dziedāt svešas dziesmas un mīlēt svešus dievus… Bet arī to es apzināšos tikai daudzus, daudzus gadus vēlāk.
Mūsu garīgi izvarotā un sakropļotā paaudze…
BĒRNĪBA
Bija piedzimis bērns, kuram dzīvē veltīgi būs cerēt uz radinieku, vai vispār uz jelkādu palīdzību. Smulīgie un bālie Indriču sētas bērni, kuri izskatījās tāpat kā neauglīgajā zemē augušās puķes un zāle. Bāli, panīkuši…
Cilvēka mūžs, atskatoties uz to no dzīves beigām – šķiet īss mirklis, kas apstājies un kopumā nav nekas īpašs.
Bet tas ir jānodzīvo.
Mīti par paradīzi…par bezrūpīgo bērnību, kurā gribētu, bet nevar atgriezties pat tie, kuriem šī bezrūpība ir bijusi…
Kāds bija manas bērnības mīts?
Nekādas laimes vai viegluma sajūtas… Tikai atmiņu saplosītas lapiņas no tā laika, kad maza biju – līdzīgi kļavu lapām rudenī – tās krīt un krīt, sarkanas, dzeltenas un, dīvaini, pavisam bez krāsas… Satrakojies vējš – laiku pa laikam, atnes kādu lapiņu, ar ierakstītu atmiņu tajā, un iemet dvēselē…
Bērnība mana
Pelēkā mākonī tīta.
Vai bija tur saule,
Vai padebess zila?
Bērnības sapņi
Bija tik lieli, kā
Laime – pēc karsta piena
Saujas, maizītes pilnas.
Laime – tikai pēc viena
Māmiņas glāsta,
Un ilgas pēc drauga-
Maza suņuka smaida.
Bērnība – vietas nav tādas,
Kur atgriezties dvēselei manai.
Tikai meitene maza,
Raudot, skrien dziļi mežā…
Ko es atceros no savas bērnības?
Ļoti maz ko. Gandrīz neko. Dažas nojausmas tajās krītošajās kļavu lapās…. Pirmajos dzīves gados tiku iemesta laukos, tālajā Abrenes pusē. “Grēdiņās”, babiņas mājās. Tagad domāju, cik dīvaini, pat manas dzimtenes vairs nav. Abrenes novada vairs nav Latvijas kartē. Tagad tas pieder svešai tautai. Kāds iztirgoja manas tautas zemi?
Piedzimu gan es Rīgā. Uz turieni manu māti aizdzina apstākļi. Tas vienīgais apstāklis gan biju es, lai vectēvs dusmās nenosistu savu meitu ar visu “bandu bērnu”. Es, tas bandu bērns. Cik gan daudz nācās ciest apsmiekla skolā tās strīpiņas dēļ. Strīpiņa bija dzimšanas apliecībā, tēva vietā un tā mani pavadīja visu turpmāko mūžu.
Tos pašus pirmos sākuma gadus neatceros ļoti vāji. Atmiņas vairāk sāk aust tikai no Siguldas laikiem, kad māte, atkal dzīves un darba meklējumos, nonāca šajā jaukajā, mazajā pilsētiņā.
Nē. Nav tiesa. Kaut ko atceros arī pirms tā laika. Vai tikai sapņoju?
Vilciens
Braukšana ar vilcienu —viena no visspilgtākajām atmiņām no tiem tālajiem laikiem.
Tas bija vilciens, ar kuru mani katru gadu sūtīja no Siguldas, kur dzīvojām pēc Rīgas, uz laukiem pie babiņas. Uz Indriču ciemu. Sūtīja mani māte vasarās daudz kur un viskautkur – kur tik radi, vai pusradi, ņēma pretī. Bet braukšanu ar vilcienu naktīs vienai, pustumšā, svešu ļaužu pārpildītā vagonā – to nevarēju aizmirst. Tieši tā, mani sūtīja. Kā paciņu. Sarunāja ar vagona pavadoni, iesēdināja vilcienā, tad – vajadzīgajā pieturā modināja un izsēdināja laukā. Uz perona sagaidīja kāds tuvinieks.
Siguldā vilciens pienāca ap vienpadsmitiem vai divpadsmitiem vakarā. Galapunktā tas nonāca rītausmā. Sēdēja, vēl pusmiegā, pusnomodā, samiegojies bērns, lai gan gulēšana, sēžot uz sola maliņas, bija visai nosacīta. Vagonā stāvgrūdām bija pilns ar gulošņājošu, staigājošu, krācošu, gremojošu un dzerošu cilvēku figūrām, smakām un izgarojumiem… Pustumsa, puskrēsla… un, stūrītī, ierāvies piec-sešgadīgs mazs sīkaļa. Šausmās sastindzis, kā tāds baiļu pārņemts zaķis, laiku pa laikam, aizsnaužoties, laiku pa laikam, uztrūkstoties no kārtējā trokšņa. Un tā – visu, bez gala garo, nakti.
Atceros vilciena pienākšanas brīdi Siguldā. Pamalē, tur, kur Rīgas puse, tumsa kļuva gaišāka un gaišāka, tad parādījās divi mazi gaismas punktiņi, kas pamazām auga un auga līdz ar manām bailēm. Tad gaisma apžilbināja tā, ka acis bija cieši jo cieši jāaizžmiedz. Gaismai pieaugot, pieauga arī troksnis un milzu, milzu dūmu vāli vēlās pāri mazajai bērna pasaulei, kā no pūķa rīkles pasakās! Tie divi gaismas punkti biedēja un atgādināja tos, kurus mazās acis bija redzējušas kādā tālā bērnības naktī, babiņas mājā, aiz aizputinātā ziemas loga, aiz zedeņu sētas. Vilki – kāds sacīja, jāņem bise, jābiedē projām un jāiet uz kūti – jērus uzmanīt – kāda balss skanēja…
RIEBĪGĀ KLEITA
Vēl viena maza atmiņu skice, no tiem, vilcienā, uz laukiem braukšanas laikiem. Tā bija mana kleita, kuru neesmu aizmirsusi vēl līdz šim brīdim. Vai tādēļ, ka tā bija vienīgā? Vai tādēļ, ka tika uzvilkta tad, kad bija jābrauc un braukt es negribēju? Atceros, kā ienīdu šo braukšanu! Atceros, kā šo kleitu ienīdu. Tā bija strīpaina un kaut kāda auksta: balta strīpa ar sarkanām pumpām un sarkana strīpa ar baltām pumpām. Šūta un pāršūta, stiķēta, pagarināta un visādi mocīta, lai dabūtu mugurā gadiem ejot….briesmīgā bērnības kleita.
LAUKOS
Laukos viss pārmainījās. Tur bija nekontrolēta mežonēna brīvība, jo nevienam, cauru dienu darbos aizņemtajam, lielajam cilvēkam, nebija laika nodarboties ar to skuķi, ka tikai nemaisījās pa kājām. Bet maisījās gan, kur nu bez tā!
“Grēdiņas” atradās kalna galā. Tā bija maza, no baļķiem būvēta ēka. Pagalms, šķūnis un kūtiņa. Babiņas mazais, ar klūgām iežogotais, puķu dārziņš ar neatņemamo, krāšņo fūrmaņrozi un dažām citām puķītēm.
Tālāk, lejā pletās aizaugušas ganības un linu mārki, kuros mērcēja linus.
Melnā strīpa, kas ieplaku pāršķēla uz pusēm, bija dzelzceļa sliežu ceļš. Kā divas čūskas, tas spīdināja saulē savus spožos sānus. Laiku pa laikam pa to, šņākdama un krākdama, dūmu mutuļus pūzdama, aizbrāzās dzīvā čūska – vilciens. Tas bija tas pats „ mans” vilciens. Sevišķi baisi bija tumsā, kad sānos mirguļoja mazi spoži punktiņi, kas mirdzēdami pazuda kaut kur tāluma. Tas bija biedējoši un vilinoši.
Lejā pletās pļavas un labības lauki. Lai nepītos lielajiem pa kājām, mani dzina līdzi lielajiem bērniem uz ganiem.
Tur arī bija jauki.
Neviens tevi, cilvēk, netrenkāja, nevienam tu netraucēji… Varēji gulēt zālītē ar augšā saslietām kājām un vērot mākoņu gubas zilajās debesīs.
Ak, kas tik tur nedzīvoja! Visādi zvēri un briesmoņi un balti eņģeļi, kā babiņas grāmatā, kuru viņa ņēma svētdienās uz baznīcu.
Un, lielais prieks – linu mārki! No sarkanā māla varēja veidot pīlītes, gotiņas un viskautko citu. Tad nolikt saulītē žāvēties. Kad izžuva, varēja taisīt pilis un visu ko, kas tik ienāca prātā!
Otrtā pusē dzelzceļam, pļavas cēlās augstāk un augstāk, līdz apstājās pie citas mājas. Ar tām mani ļoti biedēja. Ja neklausīsi, tad tevi aizvedīs tur, pie tās raganas. Un, tās raganas, dēls esot bijis mans tēvs.
Vēlāk uzzināju, ka mājas saucās „ Upmalas”. Dīvaini, domāju, vai tā var saukt raganu mājas? Varbūt tās raganas tikai izliekas labas un, tāpēc, mājas nosauc labos vārdos, lai ievilinātu kādu mazu bērnu vai, piemēram, manu māti… Jo, kā gan citādi es būtu radusies? Tā prātoju nedaudz vēlāk.
Annele, mana māte, ar Oti – bagāto „ Upmalu” mantinieku, bija pazīstami kopš bērnības kopā govis ganīdami, bet samīlējās vēlāk, arī kopā uz zaļumballēm skraidīdami. Paslepus, jo vecāki neļāva. Kādas tur balles! Agrā rīta gaismā govis jāslauc!
“Upmalās”, tāpat kā “Grēdiņās”, dzīvoja tie paši zemnieki, saimnieki savās mājās. Kārtīgais, taupīgais „ Upmalu” saimnieks ar diviem bērniem, dzīvoja pārticīgi, pat bagāti. Turpretī „ Grēdiņu” saimnieku tuvā un tālā apkaimē sauca par „ pagasta staiguli” … meitu ģēģeri un kā tik vēl ne… Visu naudu notrieca krogā, bet mājās daudzie bērni un mūžīgais trūkums…
Negribēja bagātais saimnieks savam dēlam tādu sievu – no nabagiem, nu – negribēja un viss… bet, izrādās, ka es – tas grēka bērns – jau sevi biju pieteikusi šai pasaulei…
Tāda dīvaina sakritība – vectēvs, katram savam bērnam piedzimstot, iestādīja pa ābelei.
Gadā, kad piedzimu es, manas mātes ābelei pieauga atvase… Vecāmāte, kā nojauzdama, nošūpoja galvu, neko nesakot, tikai smagi nopūtās.
AMIS UN ZIRGI
Kad dzīvoju „ Grēdiņās”, manās labākajās atmiņās palicis suns Amis. Drausmīgākajās atmiņās – vectēva garie jātnieka zābaki un, no ādas sloksnēm pītā, zirga pātaga, kuras cirtienus reizēm dzirdu joprojām. Nu jau tie vairāk jūtami dvēselē.
Kad vectēvs pārradās mājās, tad mana vieta bija virtuvē zem galda, kuram garām staigāja briesmīgie zābaki, gar tiem, vectēva rokas vadīta, locījās pātaga. Švīks – pātaga gar zābaku, švīks – pātaga pa grīdu….Un – nedod Dievs, bija patrāpīties kādam pa rokai, pātaga nešķiroja….
Brīžos, kad mazais, sīkais meitēns nekur nebija atrodams, tad visiem bija skaidrs, kur viņu meklēt – Amja būdā. Tas bija liels melnbalts vilks – nikns ķēdes suns, kuram neviens pieaugušais, bez vajadzības, pat netuvojās. Bet skuķēns katru maizes gabaliņu, ko izdevās sadabūt, iedrupināja bļodiņā ar pienu un stiepa sunim. Pateicībā, dzīvnieks ļāva meitēnam meklēt glābiņu savā būdā un nevienu nelaida klāt. Ja pieaugušajiem vajadzēja dabūt bērnu laukā, tad bija jāsauc, kamēr pamodināja, un skuķēns pats izrāpoja laukā.
Vēl kāda bez gala skaista lapiņa, balta un skaidra, iekrita klēpī.
Tas gan jau no vēlākajām atmiņām par šiem laukos braukšanas laikiem, kad man bija gadu divpadsmit, varbūt.
Siena pļaušanas, žāvēšanas un mājās vešanas laiks.
Tas bija tik ļoti svarīgs lauku cilvēkam, ka pie darba tika likti visi, kas vien daudz maz kustējās.
Arī es. Un ar lielāko prieku atceros šo laiku, jo tiku likta pie siena vešanas darbiem.
Kas mani to iemācīja – neatceros, bet es mācēju apseglot zirgu. Gan kāds pieaugušais uzraudzīja. Tad tika pielikti rati un uz tiem uzlikts papildus rāmis, lai vairāk varētu uzkraut. Tie kļuva par siena vedamiem ratiem. Un sākās lielais piedzīvojums – aizbraukt uz pļavu, kurā rosījās pieaugušie, steidzīgi grābjot sienu kamēr neuznāk lietus. Man tika ar dakšām padotas siena čupas un man tās vajadzēja vienmērīgi izkārtot pa visiem ratiem tā, lai kur nerastos pārsvars un vezums neapgāztos. Un es to mācēju!
Kad vezums bija jau tik liels, ka sāka zvāļoties, kāds uzsauca – pietiek, tad man tika pamesti groži un tagad – tagad es, sēžot šī kalna galā mēģināju aizkļūt līdz pagalmam. Tas nebija nemaz tik vienkārši, jo lauki jau nebija gludi un jātiek pāri grāvmalām un tālāk pa izdangāto ceļu veiksmīgi jānokļūst pagalmā. Ne reizi netiku apgāzusies. Lielie uzslavēja – ir gan gan skuķim dūša!
Vai tā sākās mana lielā un nebeidzamā mīlestība pret dzīvniekiem? Visiem dzīvniekiem.
Eipacelis
Ilgu laiku mana mazā bērna prātu aizņēma „ eipacelis”.
Mana bērnība, kā lupatu deķis, šašūstīta no krāsainām linu lupatiņu skrandiņām —raibām, rūtainām, puķainām – spožu zīda lupatiņu tur neatrast.
Viena tāda skrandiņa, atlidojusi no tās tālās pagājības, negrib un negrib laist mani vaļā. Tā plivinās ap mani, manās domās, rausta un kņudina, un prasās pasaulē.
Un tas bija tā:
Atceros – tikko atvests no Rīgas, tāds mazs bērna gabaliņš, stāvu es kūtiņas durvīs. Tāds knauķa skuķēns – gadi pieci, varbūt, seši… pārbijies no visa, steberē vecaimātei pa pēdām, ieķēries brunču stērbelē, un lūr uz visiem caur pieri ar nodurtu galvu, kā tāds pērnā gada bullēns. Un tā – stāvu kūtiņas durvīs un klausos, jo redzēt jau neko nevar, kūtiņā tāda kā puskrēsla, pustumsa…
Iekšā kaut kas mauro un bauro, blēj un kladzina visādās balsīs. Vecāmāte, kas arī babiņa, apsēdusies uz zema ķeblīša un slauc nešpetno Raibaļu. Jaunā gotiņa tāpat – lūr, neuzticīgi uz visu pasauli. Un dīdās, gatava apgāzt babiņu ar visu slauktuvi turpat siltajos mēslos.
Ieraudzījusi mani, Raibaļa kļūst vēl tramīgāka. Babiņa met man ar roku un sauc: «Ei pa celi! Ei pa celi!»
Es stāvu kā stāvējusi, kā tāds sālsstabs un punktierēju: – nez’kas tas tāds eipacelis ir, un kas man būtu jādara. Te kāda roka saņem mani aiz pleca un pabīda malā, aiz kūtsdurvīm.
Apsēžos sausajos salmos, bet neliek un neliek mani mierā tas eipacelis…
Vakarā, jau gultā aiz babiņas siltās muguras gulēdama, paprasīju – kas tad tas bija, tas “eipacelis”… Atskanēja skaļi, pavisam ne gulētiešanas, smiekli.
Tā arī neuzzinājusi neko, ar Eipaceli pagalvī aizmigu.
Pēc tam vēl ilgi radiņi smējās par mazo meitēnu, kuru babiņa sūtīja —ej pa ceļu, ej pa ceļu – un kurš nezināja, ko ar to iesākt.
Babiņa
Babiņa bija gaišākais, mazo dienu, tēls manās atmiņās. Labdabīgs, cik vien iespējams būt cilvēka bērnam. No pašiem, pašiem matu galiņiem, līdz pat sastrādāto, raupjo pēdu iegrauztajām rētām – viens vienīgs labestības iemiesojums.
Bet bija baismīgais stāsts, ko atceros no stāstiem par vecomāti.
Babiņa, tas ir Paulīne, Paulīne Bizūns vai – Paulīte. Sīka, maza, jaunībā —dikti smuka meita. Pirmā dziedātāja un dancotāja visos saietos.
Vēl atceros, kā babiņa stāstīja par savu māti, kurai bija tik neparasts vārds – Salamona. Tas esot no Bībeles, man teica. Salamona Medne. Tas vārds no mazās, melnās grāmatiņas Bībeles, kuru babiņa svētdienās ņēma līdzi uz baznīcu. Viņai arī esot bijuši deviņi brāļi un māsas. Pēc kāzām vecvecmāte kļuva par Bizūni un piedzima Paulīne.
Cik vien atceros, visā šajā dzimtā, nu pilnīgi visi, bija tie „ ar lielajām rīklēm” – ne tos pārbļaut, ne pārdziedāt un visi spēlēja kādu mūzikas instrumentu – kas nu kuram bija pieejams. No tā ienāca prāta doma – kad diriģents Haralds Mednis, Piebalgas pusē, kas arī vecvecmātes izcelsmes puse, uzlika savai dzimtai pieminekli, tad es nodomāju, iespējams, ka esam vienu radu.
Kādā baznīcas ejamajā reizē, brašulis un meitu mīlētājs Nikolajs bija ieraudzījis, iemīlējies un vedis pie altāra Paulīni.
Tikai neviens jau Paulītei netika pasacījis, ka mācītāja māsai esot sadzīvots bērns ar Nikolaju. Ka esot solījis to meitu precēt, ka pametis… nu – vis’ kaut ko tautā runāja….bet neviens neko nebija pasacījis Paulīnei. Laulību dienā baznīcā esot ieskrējusi satrakojusies meita….kliegusi, lādējusies, nolādējusi….ko tik vēl ne….Esot savākta un aizvesta, bet…. Lāsts” līdz septītajai paaudzei” tika izskanējis baznīcas velvēs….
NEDIENAS
No tās reizes, it kā, esot sākušās nelaimes visā dzimtā. Tā čukstēja sveši, tā sačukstējās radi….Paulīnei bērni dzima un mira, dzima un mira….no visiem izdzīvoja deviņi. Mana māte bija vecākā un pirmais izdzīvojušais bērns. Tā arī pašās beigās visa dzimta pabira, kā zirņi no glāzes…..neturējās kopā, visas ģimenes juka… radi atsvešinājās… Iesākumā vēl aicināja uz bērēm, bet vairs ne uz kāzām, ne kristībām…. Bet tas jau būs daudz vēlāk.
Pēc daudziem gadiem jautāju kādam mācītājam – vai tad iespējams baznīcā nolādēt – uzlikt dzimtai lāstu!? Skumji mācītājs nopūtās: – Jā, ir iespējams gan. Tas bija dienā, kad glabājām brāli. Ar brāli Jāni mēs, reizēm, tikām runājuši par šo tematu – kad viņa dzīvē, kad manā dzīvē, viss juka un bruka, viss tinās mezglos un nevarēja saprast – kur sākums, kur beigas….
Babiņa tekāja un tekāja – gan dziedādama, gan raudādama – kā skudriņa aprūpēdama visu un visus. Babiņa nesacīja neko.
Vectēvs gan saņēma smagu sodu, par saviem ne – darbiem. Reiz, kunga prātā, braucot no darba mājas, sēdēdams savā līnijdroškā —aizmiga un nosala. Zirdziņš attecēja mājas, nostājās pie lieveņa un lielajā salā gaidīja, kamēr kāds iznāks saņemt…
Vectēvs bija ierēdnis Vecumu stacijā un, tajā tāltālajā laikā tas skaitījās smalks amats. Būtu varējuši dzīvot pārticībā, taču – tās krogū iešanas un tās krogus meitas – paņēma, ja nu ne visu, tad lielu daļu algas gan. Babiņa vilka dzīvību sev un bērniem, kā nu mācēja – sēja, pļāva, gotiņas turēja….
Kāzās, kristībās un citos radu godos – tāpat, kā aizvien, bija pirmā dziedātāja.
Par ģimenes lāstu daudz tika klusi čukstēts radu vidū, skaļi neviens to neuzdrošinājās sacīt, baidījās pat pieminēt.
Ko vēl atceros par babiņu? Neko daudz. Babiņa piedzima kā Paulīne Bizūns. Vai lietuviešu asiņu piejaukums? Savukārt, viņai apprecoties ar Nikolaju Koko (a) reviču, palika šis uzvārds, kurš man tik ļoti nepatika. Tātad, es biju Dzintra Regīna Koko (a) reviča. Šo uzvārdu rakstīja, kā kuram labāk patika, ar “a” vai “o” burtu. Kādēļ man divi vārdi? Nedomājot, māte ielika Regīnu vārdā. Bet, viena no mātes māsām, bija Regīna, lai nejauktu abas, tika dots otrs vārds – Dzintra.
Kad vajadzēja saņemt pasi, pēc krievu laika likumiem, nedrīkstēja cilvēkam būt divu vārdu. Ar sarkanu svītru tika svītrots kristītais vārds – Regīna. To atguvu tikai pēc daudziem gadu desmitiem, kad atkal valstī mainījās likumi.
LEĢENDA PAR “TO” OTI
Tieši tā – “tas” Otis. Citādi viņu mūsmājās nesauca. Kā jau laukos, tika rīkoti lieli godi, saiešanas un zaļumballes par godu apkūlībām, apsējībām vai kādam citam tik pat svarīgam notikumam. Citu izpriecu lauku ļaudīm nebija. Nu, kāzas, bēres, kristības, tas jau pats par sevi.
Annele ar Oti zināja viens otru no bērnības, tak jau tālo kaimiņu bērni, bet sāka saieties (tā sauca satikšanos) no kādas zaļumballes. Lielā mīlestība, abiem —pirmā, nu gāja vaļā, kā pavasara palu ūdeņi – bez prāta un domāšanas. Tagad varu pasmieties – tāpēc jau es esmu tāda – bez prāta un domāšanas.
Ota tēvs un māte nepieļāva nekādu pretī runāšanu, bija noskatīta dēlam bagāta kaimiņa meita – un viss tur! Ak, dēls runās pretī!?
Ak – tu uzdrošināsies nepaklausīt, nepakļauties!? Tad nu redzēsi vellu! Tad ej karot— un nodeva vienīgo dēlu vāciešiem leģionā, kur gan viņš nepaguva karot, jo – izbēga un slēpās babiņas mājās, pie manas mātes, siena šķūnī. Laukos grūti ko noslēpt no kaimiņu acīm, to uzzināja arī Ota vecāki. Naids pret manu māti, naids uz dēlu par nepaklausību, bija tik liels, ka – vecāki uzrādīja savu vienīgo dēlu, kā dezertieri, vāciešiem. Tālāk – koncentrācijas nometne. Un vēl tālāk, krievu armijas atbrīvošana no nometnes…bet, kā bijušo vācu armijā iesaukto, izsūtīja uz Sibīriju.
Stāstu un nostāstu no šīs sērijas par tēvu bija bez gala daudz un dažādu, no kuriem neatceros gandrīz neko. Pieņemu to, ko izdevās saklausīt un atcerēties.
Te beidzās stāsts par manu tēvu, sākās mans – beztēva ceļš šajā pasaulē.
Mūsu katra būris veidojas jau agrā bērnībā. Tā saka.
To, cik patiesībā smagas sekas visā manā turpmākajā dzīvē būs atstājis šis mans dzīves periods, to es nevarēju zināt.
STARP BĒRNĪBU UN SKOLAS GADIEM
ATBRĪVOTĀJU IELAS DZĪVE
Juku jukām krīt, plosās un tiek aizpūstas no manu atmiņu koka notrauktās lapu paliekas…
Mani pirmie Siguldas dzīves gadi pagāja Atbrīvotāju ielā 15.
Mīļo tētiņ…
“Mīļo, tētiņ”, draudzenīte Inta sacīja – “gribu krāsainās konfektītes…”.
Vaļēju muti skatījos. Kā tā var teikt uz to milzīgo, ūsaino onkuli, es nošausminājos….. Bet, kad arī mani uzcienāja ar brīnum saldajiem, mazajiem zirnīšiem, kas tik patīkami viļājās pa muti tā, ka bail bija kādu norīt, nodomāju: varbūt, visi onkuļi nav vienādi. Ir arī tādi, kas nekaujas. Ir tādi, kas pērk zirnīšus…
Tai meitenei, laikam, onkulis nebija onkulis, bet bija tēvs. Bet, kas tas ir „ īstais tēvs”? Vai tas, kas vienmēr ir kopā ar draudzeni, viņas mammu, māsām un brāli? Tas, kas nekad neiet projām? Tas, kas nes mājās naudiņu? Pārāk daudz bija jautājumu manai mazajai galvai. Un nevienas atbildes. Kā vienmēr.