O stāsts

SACELŠANĀS BARBADOSĀ

1838. gadā mierīgo Barbadosas salu satricināja vēl nepieredzēta asiņaina sacelšanās. Aptuveni divi simti melnādaino, gan vīrieši, gan sievietes, nupat Marta proklamācijas noteiktajā kārtībā atguvuši brīvību, kādu rītu devās pie bijušā saimnieka Glenelga, lai tas atgrieztu viņus verdzībā. Tika nolasīts aizvainojumu saraksts, kuru sastādījis kāds anabaptistu mācītājs un kuru viņi pastāvīgi nēsāja sev līdzi. Izraisījās diskusijas. Tomēr Glenelgs, vai nu būdams kautrīgs, sīkmanīgs vai gluži vienkārši baidīdamies no likuma, atteicās viņiem ticēt. Un melnādainie, sākumā vien viegli pagrūstījuši, vēlāk nogalināja viņu un arī visu viņa ģimeni, bet tai pašā vakarā atgriezās savās būdās pie ierastās pļāpāšanas, darbiem un rituāliem. Gubernatora Makgregora pārraudzībā šis notikums tika pietiekami ātri aizmirsts, un atbrīvošana ritēja ierasto gaitu. Aizvainojumu saraksts tā arī netika atrasts.

Es reizēm domāju par šo sarakstu. Nav izslēgts, ka bez pamatotām sūdzībām par darba organizāciju labošanas iestādē, ieslēgšanu istabā aizstājot ar pātagu un aizliegumu saslimt, kas attiecās uz “mācekļiem”, sauktiem arī par jaunajiem brīvajiem strādniekiem, saraksts ietvēra arī verdzības aizstāvības uzmetumu. Vai piezīmi, piemēram, ka vienīgās brīvības, kuras mēs patiešām novērtējam, ir tās, kas tādā pašā mērā tiecas izkalpināt citus. Nav tāda cilvēka, kas rastu prieku, būdams brīvs. Taču, ja, piemēram, man tiek dota atļauja līksmi līdz diviem rītā spēlēt bandžo, mans kaimiņš zaudē brīvību nedzirdēt mani spēlējam bandžo līdz diviem rītā. Ja gadās, ka es slīgstu bezdarbībā, manam kaimiņam jāstrādā par diviem. Un, kā jau mēs zinām, tiekšanās uz visaptverošu brīvību pasaulē pietiekami ātri noved pie ne mazāk visaptverošiem konfliktiem un kariem. Savukārt, ja vergam reiz jākļūst par saimnieku, mēs, bez šaubām, kļūdītos, vēlēdamies pasteidzināt dabas likumus. Visbeidzot jāatzīmē, ka bez cēlsirdības, arī bez prieka neviens brīvprātīgi nepakļausies cita gribai (kā tas notiek ar mīlniekiem un mistiķiem), visbeidzot atrazdams sevi!? Tā atsakoties no savām iecienītākajām nodarbēm, interesēm un paškritikas. Īsāk sakot, šodien šis nelielais saraksts tiktu uzskatīts par vēl lielāku ķecerību nekā pirms simt divdesmit gadiem; šodien tas tiktu nodēvēts par bīstamu.

Arī šī var tikt uzskatīta par bīstamu, precīzāk – erotisku grāmatu.

Kādēļ tās tiek sauktas par bīstamām? Tas ir neapdomīgi izdarīts secinājums. Patiesībā jau priekšstats par tām kā bīstamām laupa mums drosmi un vēlmi tās lasīt un pakļaut sevi briesmām. Ne bez iemesla ģeogrāfu apvienības iesaka saviem biedriem pārlieku nerunāt par ceļojumos piedzīvotām briesmām. Tas netiek darīts pieticības dēļ, bet gan tādēļ, lai nevienu neizaicinātu (redzot, cik viegli var izcelties karš). Bet kādas briesmas tās ir?

Es varu nosaukt vismaz viena veida briesmas, kuras skaidri spēju saskatīt no vietas, kur šobrīd atrodos. Tās ir pieticīgas briesmas. “O stāsts” acīmredzot ir viena no tām grāmatām, kas “iezīmē” savu lasītāju, neļaujot viņam acumirklī, iespējams, pat nekad vairs atgūties, savādi pārņemot savā varā un liekot mainīties kopā ar to. Pēc vairākiem gadiem šīs liekas pavisam citas grāmatas un sākotnējā to kritika šķiet nedaudz muļķīga. Taču tur nekas nav līdzams. Kritiķim nekad nevajadzētu baidīties no apsmiekla. Tādēļ pats vienkāršākais ir atzīt, ka es nezinu, ko ar to visu iesākt. Es, savādas izjūtas pārņemts, plūstu cauri O gluži kā pasaku grāmatai – un, kā mēs labi zinām, pasakas ir erotiski stāsti bērniem – kā vienā no tām pasaku pilīm, kas šķiet pamesta, kur krēsli ir apklāti, grīdas spilveni un gultas ar baldahīna balstiem apputējušas, un arī pātagas un pletnes tādas ir, tām, atļaujiet man teikt, tādām noteikti jābūt. Pat ne piliena rūsas uz ķēdēm, ne miņas no mitruma uz loga rūts visās iespējamās krāsās. Ja ir kāds vārds, kas man nāk prātā, domājot par O, tad šis vārds ir – pieklājība. Tiesa gan, man nebūs viegli paskaidrot, kādēļ tieši šis vārds, tādēļ ļaujiet man par to šobrīd neko vairāk neteikt. Un šis vējš, kas ne mirkli nenorimst un ir jūtams katrā istabā. Tas ir jūtams arī O, šis nenosakāmais gars, vienmēr patiess un nežēlīgs, nenogurstošs un tīrs. Šis gars ir izlēmīgs, to nespēj satraukt nekas – nedz šausmu izdvestas nopūtas, nedz nelabuma pārņemta ekstāze. Un, ja man vēlreiz jāatzīstas, – es dodu priekšroku kam citam. Man patīk darbi, kuros autors ir vilcinājies; par kuriem viņš, izjuzdams kaunu, atzīst, ka darba priekšmets viņu ir sākotnēji biedējis; par kuriem viņš ir šaubījies, vai kādreiz izdosies no tiem izrauties. Taču “O stāsts” no sākuma līdz beigām ir uzrakstīts kā varoņdarbs. Tas drīzāk atgādina runu nekā vienkāršus vārdu plūdus, vēstuli nekā dienasgrāmatu. Taču kam ir rakstīta šī vēstule? Kuru šī runa vēlas pārliecināt? Kam lai to jautāju? Es nezinu pat, kas jūs esat.

Par to, ka jūs esat sieviete, man nav ne mazāko šaubu. Ne tik daudz sīkumu dēļ, kurus jums patīk aprakstīt – zaļa satīna kleitas, korsetes, svārki uzrullēti uz augšu vairākās kārtās (kā matu šķipsna uz ruļļiem) – , bet gan tāpēc, ka dienā, kad Renē tiecās pakļaut O jaunām ciešanām, viņai pietika saprāta, lai pamanītu, ka viņa čības ir nonēsātas un vajadzēs nopirkt tam jaunas. Lūk, kas man šķiet absolūti pārsteidzoši! Ko tādu vīrietis nekad nebūtu iedomājies vai arī uzdrošinājies pateikt.

Tomēr vienlaikus O pauž arī vīrišķības ideālu. Ja ne gluži vīrišķības, tad vīrieša ideālu pavisam noteikti. Vai tā ir sieviete, kura beidzot to atzīst? Atzīst ko? To, ko sievietes vienmēr tik ļoti centušās noliegt (turklāt vēl nekad tik ļoti kā šodien)? To, ko vīrieši visos laikos viņām pārmetuši: nebeidzamo pakļaušanos savai dabai, ka viss viņās ir sekss, līdz pat dvēseles dziļumiem. Ka viņas vēlas tikt bez mitas pabarotas, bez mitas nomazgātas un uzkrāsotas, bez mitas pērtas. Ka viss, kas viņām ir vajadzīgs, ir labs saimnieks, kurš ir pietiekami stingrs, jo, tiklīdz viņas ir ieguvušas mūsu atzinību un mēs atļaujamies izrādīt viņām maigumu, viņas to izmanto, ar dedzību, prieku un visu savu būtību cenšoties likt citiem sevi iemīlēt. Īsumā tas nozīmē, ka, dodoties pie viņām, mums līdzi jāņem pātaga. Nav daudz tādu vīriešu, kuri nebūtu sapņojuši iegūt Justīni. Taču neviena no man zināmajām sievietēm nav sapņojusi būt Justīnes vietā. Proti, sapņojusi par to atklāti, ar tādu pašu lepnumu žēlodamās un raudādama, ar šo pakļaujošo nežēlību, ar šo alkatību pēc ciešanām un šo gribu, novestu līdz pat lūzumam un eksplozijai. Jūs varbūt esat sieviete, bet cēlusies no bruņiniekiem un krustnešiem. Tā, it kā jūsos mājotu divas dabas, vai arī tas, kuram vēsts adresēta, ik mirkli būtu jums tik aizsniedzams, ka jūs aizņemtos viņa vēlmes un balsi. Un tomēr – kas jūs esat?

Katrā ziņā “O stāsts” nāk no senatnes. Es tajā vispirms saredzu šo mieru un šo plašumu, kā stāstos, kurus autors ilgi lolojis sevī; tas ir viņai labi pazīstams. Kas ir Paulīne Ražē? Vai viņa ir viena no tām sapņotājām? (Pietiek vien, viņas saka, ieklausīties savā sirdī. To nekas nespēj atrunāt.) Vai viņa ir to visu piedzīvojusi? Kas viņa ir, kas to visu ir piedzīvojusi, būdama pārsteigta, ka dēka, kas sākusies tik daudzsološi – vai vismaz tik nosvērti (attiecībā uz atturību un sodīšanu) – , beigās izvēršas tik nelāgi, atstājot lasītājā apšaubāmu apmierinājumu, jo noslēgumā (domāju, mēs esam vienisprātis) O paliek ieslēgta šajā bordelī, kurp viņu aizvedusi mīla. Viņa tajā dzīvo un pieņem to par labu esam. Tomēr:

Arī mani šāds noslēgums pārsteidza. Un jūs mani nepārliecināsiet, ka tas ir ticams noslēgums. Ka patiesībā (tā sakot) jūsu varone pārliecina seru Stefanu piekrist viņas nāvei, atbrīvojot no važām vien mirušu. Acīmredzot te viss nav pateikts līdz galam, un šī bite – šeit es vēršos pie Paulīnes Ražē – daļu medus ir noglabājusi sev. Kas zina, varbūt šo vienu vienīgo reizi viņa bija nonākusi rakstniekiem tik raksturīgā nemiera valgos: kādu dienu izstāstīt O dēku turpinājumu. Turklāt šīs beigas ir tik acīmredzamas, ka nebija vajadzības nopūlēties, lai tās uzrakstītu. Mēs bez mazākās piepūles tās atklājam paši. Mēs tās atklājam un nokļūstam to varā. Bet jūs, kā jūs tās radījāt? Un kāds ir noslēpumainais vārds, kas liek šim piedzīvojumam atklāties? Esmu pārliecināts, ka, tiklīdz tas būs atrasts, es tur atgriezīšos, un grīdas spilveni, gultas ar baldahīna balstiem un ķēdes pašas man atklāsies, atļaujot šai lielajai tumšajai figūrai, šim nelāgu nodomu pilnajam spokam, šīm svešādajām dvašām brīvi plūst starp tām.

Šeit ir vērts apdomāt to, kas vīrieša iekāri padara tik savādu – tik gaistošu. Gluži kā nostāstos par akmeņiem, kas vietās, kur tiem pāri traucas stipri vēji, pēkšņi pārvietojas, smagi nopūzdamies vai izdvešot mandolīnas spēlei līdzīgas skaņas. Cilvēki dodas tos aplūkot no malu malām. Taču, lai arī cik ļoti mums patiktu mūzika, šādas parādības mūsos vispirms iedveš vēlmi bēgt. Starp citu, ja nu erotisku (bīstamu, ja jums tā labpatīk) grāmatu nozīme bija mūs izglītot? Informēt par šo tēmu un sniegt mierinājumu, gluži kā to dara biktstēvs. Es labi zinu, ka galvenokārt šeit vainojams ieradums. Un cilvēki ātri vien aizmirst to, kas liek viņiem kaunēties. Viņi maina viedokli, teikdami, ka tie ir viņi, kas to visu aizsāka. Viņi melo, un, atļaujiet teikt, pierādījumi ir neapstrīdami – acīmredzami, pārlieku acīmredzami.

Arī sievietes tā dara, man tas jāatzīst. Nešaubīgi, taču viņas šo faktu spēj padarīt nemanāmu. Viņas vienmēr var attaisnoties, ka tā nav. Kāda pieklājība? No kurienes cēlies priekšstats, ka viņas neapšaubāmi ir skaistākās no abiem dzimumiem, ka skaistums piedien sieviešu dzimumam. Skaistākas – par to es neesmu pārliecināts. Noslēgtākas, noteikti noslēpumainākas – lūk, tas ir viens no skaistuma veidiem. Un jau divreiz es esmu atgriezies pie pieklājības, domādams par grāmatu, kuras temats nepavisam nav pieklājība…

Taču vai patiesi tas zināmā mērā nevarētu būt tās temats? Šeit es nedomāju nedaudz seklu un samākslotu pieklājību, kas aprobežojas ar lētticību; kas bēg, redzot akmeni kustamies, un noliedz, ka tas ir kustējies. Ir arī citāda pieklājība, nelokāma un ātri labojama. Tā pazemo pietiekami spēcīgi, lai pēc tam ļautu atgūt sākotnējo neskartību un ar varu atgrieztu laikā, kad iekāre vēl netika publiski apspriesta un akmeņi nedziedāja. Pieklājība, kuras rokās nonākt ir bīstami. Tamdēļ, ka apmierināt to spēj vien aiz muguras sasietas rokas, izvērsti ceļi, ķermeņi ar atplestām rokām un kājām, sviedri un asaras.

Man rodas iespaids, ka es šeit runāju par biedējošām lietām. Iespējams, ka tā arī ir, taču tādā gadījumā šausmas ir mūsu ikdienas maize. Un, iespējams, šīs bīstamās grāmatas ļauj mums atgriezties pie dabiskās tieksmes pēc briesmām. Kurš mīlnieks gan neizbītos, brīdi aizdomājies par sava dotā zvēresta – uzņemties saistības visa mūža garumā – neizmērojamību, ja tās nav vien tukšas pļāpas? Un kura gan mīlniece nebūtu tikpat nobijusies, mirkli aizdomājusies par pār lūpām plūstošo vārdu “pirms es satiku tevi, es nezināju, ko nozīmē mīlēt… Pirms es satiku tevi, es nepazinu patiesas jūtas” nozīmi? Vai arī šie daudz zinošākie – zinošākie? – vārdi: “Es gribētu tikt sodīta par to, ka pirms tevis es esmu jutusies laimīga.” Lūk, arī viņa, pieķerta pašas vārdos un, atļaujiet teikt, saņēmusi to, ko vēlējās.

“O stāstā” netrūkst spīdzināšanas. Ir arī pēršana ar pātagu, pat iezīmēšana ar kvēlojošu dzelzi, nemaz nerunājot par važām un izrādīšanu uz terases. Tajā ir tikpat daudz spīdzināšanas, cik lūgšanu tuksneša askētu dzīvē. Ne mazāk rūpīgi nošķirtas un it kā sanumurētas – cita no citas atdalītas ar maziem akmentiņiem. Šīs spīdzināšanas ne vienmēr sniedz prieku, precīzāk sakot, ar prieku tiek īstenotas. Renē no tām atsakās; un, ja arī sers Stefans tām piekrīt, tas drīzāk līdzinās pienākumam. Acīmredzot viņi tās neizbauda. Viņos nav nekā no sadista. Viss notiek tā, it kā tā būtu tikai O, kas no sākta gala pieprasa sodīšanu ar pātagām, cerēdama rast patvērumu to radītajās sāpēs.

Šeit kāds muļķis slieksies runāt par mazohismu. Es neiebilstu. Viss, ko šādas runas var panāk, ir vien jau esošam noslēpumam pievienot aplamu noslēpumu attiecībā uz valodas nozīmi. Ko izsaka vārds “mazohisms”? Ka sāpes vienlaikus ir arī bauda un ciešanas – prieks? Tas ir iespējams. Turpmāk minētie apgalvojumi līdzinās tiem, kādus plaši lieto metafiziķi. Viņi uzskata, ka klātesamība vienlaikus ir arī prombūtne, runāšana – klusums. Un es nebūt nenoliedzu (jāsaka gan, ka es tos joprojām neizprotu), ka tajos var rast sava veida patiesību, tāpat kā lietderību. Katrā ziņā šī lietderība neatklājas vienkāršam vērojumam, tādējādi ar to nenodarbojas nedz dakteris, nedz vienkāršs psihologs, vēl jo vairāk muļķis. Nē, kāds man saka. Tās nudien ir sāpes, kuras mazohists spēj pārveidot baudā; ciešanas, no kurām sev vien zināmu noslēpumainu ķīmisku reakciju dēļ viņš iegūst patiesu prieku.

Kāds jaunums?! Beidzot cilvēce ir atklājusi to, ko tā tik nenogurstoši tika meklējusi medicīnā, morālē, filosofijā un reliģijā, – veidu, kā izvairīties no sāpēm. Vai vismaz pacelties tām pāri: saprast tās (kaut vai tikai saskatot tajās mūsu muļķības vai kļūdu rezultātu). Vēl jo vairāk, cilvēce būtu varējusi to bez grūtībām atklāt jau krietni agrāk, ņemot vērā, ka mazohisms nav nesens atklājums. Mani pārsteidz, ka šis atklājums nav guvis vislielāko atzinību un kāds to nav mēģinājis nozagt. Ka šie mazohisti nav sapulcināti muzejos, lai tos, iesprostotus krātiņos, labāk varētu izpētīt.

Iespējams, cilvēki sev nekad neuzdod jautājumus, uz kuriem atbildes tiem jau patiesībā ir zināmas. Iespējams, pietiktu viņus visus sapulcināt vienuviet, izraut no vientulības (tā, it kā tā nebūtu vien viscaur iztēlota cilvēku vēlme). Šeit vismaz ir krātiņš, un šeit ir jauna sieviete, kas tajā ieslodzīta. Viss, kas mums ir jādara, – jāklausās viņā.

Viņa saka: “Tev nevajadzētu būt pārsteigtam. Ieskaties ciešāk savā mīļotajā. Tu nobītos, uz mirkli atklādams, ka esmu sieviete, dzīva sieviete, neaizmirstot kvēlojošos asiņu avotus, kurus tev vajadzēs nosusināt.”

“Tava greizsirdība tevi nemaldina. Tā ir taisnība, ka tu padari mani priecīgāku, pilnvērtīgāku un tūkstoškārt dzīvāku. Un tomēr es nespēju likt šai laimei nevērsties pret tevi. Arī akmens dzied skaļāk, kad asinis brīvi riņķo un ķermenis ir možs. Turi mani labāk šajā krātiņā un baro mani trūcīgi, ja vien tu uzdrošinies. Viss, kas tuvina mani slimībai un nāvei, padara mani uzticīgāku. Tikai tad, kad tu liec man ciest, es jūtos drošībā. Tev nevajadzēja piekrist būt man dieva vietā, ja dievu pienākumi tevi biedē, un ikviens zina, ka tie nav nemaz tik patīkami. Tu jau esi redzējis mani raudam. Tagad tev jāiemācās izbaudīt manas asaras. Vai mans kakls nav valdzinošs brīžos, kad tas neapzināti sažņaudzas un saspringst, apslāpējot manu kliedzienu? Tā ir taisnība, ka, nākot pie mums, līdzi jāņem pātaga. Vēl vairāk – deviņu slokšņu pātaga.”

Viņa arīdzan piebilst: “Cik muļķīgs joks?! Bet tu neko nesaproti. Domā, ka es ar tevi tā runātu, ja tevi tik neprātīgi nemīlētu? Un nodotu tās, kuras līdzinās man?”

Viņa turpina: “Tā ir mana iztēle, mani neskaidrie sapņi, kas nemitīgi tevi krāpj. Atbrīvo mani no šiem sapņiem! Pamodini mani! Dari visu nepieciešamo, lai man vairs neatliktu laika pat sapņot par neuzticību tev. (Realitāte katrā ziņā ir mazāk satraucoša.) Bet vispirms parūpējies atstāt savu nospiedumu uz manas miesas, savu zīmi. Ja manu miesu rotā tavas pātagas vai ķēdes atstātās rētas vai gredzeni lūpās, tad tā, lai ikvienam būtu skaidrs, ka es piederu tev. Tik ilgi, kamēr tikšu pērta vai pēc tavas gribas izvarota, es būšu vien doma par tevi, iekāre pret tevi, apmātība ar tevi. Man šķiet, ka to tu vēlies. Jā, es mīlu tevi, un to vēlos arī es.

Ja reiz uz visiem laikiem es neesmu vairs es pati, ja mana mute, mans vēders un manas krūtis vairs nepieder man, tad es kļūstu par radījumu, kas nav no šīs pasaules, bet gan tādas, kurā viss ir mainījis nozīmi. Iespējams, kādu dienu es būšu zaudējusi jebkādas zināšanas par sevi. Ko gan man vairs sniegs bauda un tevis sūtītu neskaitāmu vīriešu pieskārieni, kurus es vairs nespēju atšķirt – un ar kuriem vairs nevaru tevi salīdzināt?”

Lūk, tā viņa runā. Es klausos viņā, un ir skaidrs, ka viņa nemelo. Es cenšos saprast. (Tā ir prostitūcija, no kuras ilgi kaunējos.) Iespējams, ka galu galā degošais apmetnis mitoloģijā nav tikai vienkārša alegorija, nedz arī svētā prostitūcija – vēstures mīkla; iespējams, ka vientiesīgajās dziesmās važas un “es tevi mīlu līdz nāvei” nav tikai vienkāršas metaforas. Nedz arī tas, ko klaidones saka savam sirdsmīļotajam: “Es mīlu tevi tik ļoti, ka tu esi viscaur manī. Dari ar mani, ko vien vēlies.” (Ir savādi, ka, vēloties atbrīvoties no kādas nomācošas sajūtas, mēs piedēvējam to bandītiem un ielasmeitām.) Nevar noliegt, ka Eloiza, rakstīdama Abelāram: “Es būšu tava prostitūta,” – vēlējusies paust ko vairāk, ne vien skaistu frāzi. Neapšaubāmi, “O stāsts” ir kvēlākā mīlestības vēstule, kādu jelkad kāds ir saņēmis.

Tas atsauc atmiņā Holandieti, kas nolādēts klīda pa septiņām jūrām, jo nespēja atrast meiteni, kas būtu gatava ziedot savu dzīvi, lai viņu izglābtu; un bruņinieku Guigemaru, kas gaida meiteni, kura sadziedētu viņa brūces, ciešot viņa dēļ “kā vēl nekad neviena sieviete nav cietusi”. Skaidrs, ka “O stāsts” ir garāks nekā poēma un aprakstīts sīkāk nekā vēstule. Var būt, ka tam arī jānāk no senatnes. Iespējams, vēl nekad nav bijis tik grūti kā šodien, kaut vai tikai saprast to, ko ielās saka zēni un meitenes. Pieļauju, arī to, ko teica Barbadosas vergi. Mēs dzīvojam laikā, kad visvienkāršākajām patiesībām neatliek nekas cits, kā atgriezties pie mums kailām pūces maskā (gluži kā O).

Nereti iznāk dzirdēt pieklājīga izskata saprātīgus cilvēkus labprāt runājam par mīlestību tā, it kā tā būtu vien tukša izjūta, kas neatstāj nekādas sekas. Viņi teic, ka tā, protams, sniedz baudu un ka šī divu epidermu saskare nenotiek bez abpusēja šarma, piebilstot, ka šarms vai bauda sniedz pilnību vien tam, kurš prot nezaudēt mīlestības netveramību, tās nepastāvīgumu un, vēl jo vairāk, tās dabisko brīvību. Lai tā būtu, un, ja ir tik viegli diviem pretēja dzimuma (vai arī tā paša dzimuma) cilvēkiem vienam otru iepriecināt, tad viņiem tas jādara, un būtu nepareizi, ja viņi to nedarītu. Tajā visā ir tikai viens vai divi vārdi, kas mani mulsina: vārds “mīlestība” un vārds “brīvība”. Lieki teikt, ka tie katrs izsaka pretējo. Mīlestība ir arī atkarība. To es neattiecinu vienīgi uz baudu, nedz arī eksistenciālu atkarību vai to, kas ir pirms šīs eksistences – mūsu nepārvaramo vēlmi eksistēt. No piecdesmit īpatnējām lietām: divām lūpām (un smaidam līdzīgās grimases, kuru tās veido), no pleca (īpašā veida, kādā tas paceļas un atkal nolaižas), divām acīm (skatiena, reizēm pielaidīgāka, reizēm atturīgāka), visbeidzot no paša neparastākā – ķermeņa un tajā mītošā gara vai dvēseles, kas jebkurā brīdī negaidīti var kļūt spožāks nekā saule vai vēsāks nekā sniegots klajums. Nav viegli tikt tam pāri, jūsu vaimanas mani uzjautrina. Mēs trīcam, redzot šo ķermeni noliecamies, lai sasietu greznās kurpes auklu, un šķiet, ka katrs redz jūs trīcam. Drīzāk pātaga un gredzeni ādā? Kas attiecas uz brīvību… Jebkurš vīrietis vai sieviete, kuri to reiz ir piedzīvojuši, drīzāk slieksies klaigāt, zemiskiem un šausminošiem vārdiem iebilzdami pret to. Jā, “O stāstā” netrūkst šausmu. Taču man dažkārt šķiet, ka tā drīzāk ir ideja, ideju kopums, viedoklis, nevis šī jaunā sieviete, kas ir pakļauta spīdzināšanai.

Savādi, ka mūsdienās ideja par laimi verdzībā tiek uztverta kā kaut kas jauns. Teju nav palicis vairs nekā no sendienu kārtības, kas ļautu ģimenēm lemt par bērnu dzīvību vai nāvi, nedz skolās piekoptiem miesassodiem un huligānismu, nedz ģimenes audzināšanas, kā arī esam pametuši skumjai sapūšanai pagrabos tos pašus vīrus, kuriem pirms pāris gadsimtiem lepni būtu nocirtuši galvu publiskā vietā. Vienīgais sods, kas mūsdienās tiek īstenots, ir anonīms un nepelnīts. Tas arīdzan ir neskaitāmas reizes nežēlīgāks.

Mūsdienās karš spēj vienā mirklī iznīcināt pat veselu pilsētu. Tēva, skolotāja vai mīļākā pārmērīgais maigums ir cena, ko maksājam par napalma bumbu paklājiem un atombumbu sprādzieniem. Viss notiek tā, it kā pasaulē eksistētu kāds neizprotams vardarbības līdzsvars, kura dēļ esam zaudējuši gan tā mēru, gan nozīmi. Un es nejūtos sarūgtināts, ka tieši sieviete tos ir atkal atradusi. Tas mani nemaz nepārsteidz.

Taisnību sakot, man pret sievietēm nav tik daudz aizspriedumu, kā mēdz būt parastam vidusmēra vīrietim. Esmu pārsteigts, ka tādas ir (sievietes). Vairāk nekā pārsteigts – neskaidri pārsteigts. Iespējams, tieši tāpēc man viņas šķiet tik brīnišķīgas, jo es nepārstāju viņas apskaust. Kas ir tas, ko es no tiesas apskaužu?

Reizēm mani māc nožēla par aizgājušo bērnību. Tas, ko es nožēloju, nav spēja brīnīties, nedz atklājumu prieks, par ko runā dzejnieki. Nē. Man nāk prātā laiks, kad šķita, ka esmu atbildīgs par visu pasauli. Pamīšus es biju gan bokseris čempions, gan pavārs, gan politiķis orators (jā!), gan ģenerālis, gan zaglis, pat indiānis, koks vai raķete. Man centās iestāstīt, ka tā ir tikai spēle. Jā, protams, jums, pieaugušajiem, tā bija tikai spēle, bet ne man. Es turēju savās rokās visu pasauli ar visām tajā esošajām nelaimēm un briesmām. Es biju visuvarošs. Lūk, ko es vēlos ar to pateikt. Sievietēm visas dzīves garumā ir dota iespēja atgādināt bērnus, kas mēs reiz bijām. Sieviete prot tūkstošiem lietu, kuras neprotu es. Viņa prot šūt. Viņa prot gatavot. Viņa zina, kā izdaiļot dzīvokli un kādus interjera stilus var savienot (es nesaku, ka viņa to visu prot nevainojami, taču arī es nebiju nevainojams indiānis). Viņa zina arī vēl daudz ko vairāk. Viņu iepriecina gan suņi, gan kaķi; viņa prot sarunāties ar šiem pa pusei jukušajiem bērniem, kuriem mēs ļaujam dzīvot starp mums. Viņa māca tiem kosmoloģiju, labas manieres, higiēnu un pasakas, un tā var turpināt līdz pat klavierspēlei. Īsumā: jau kopš bērnības mēs nemitīgi sapņojam par vīrieti, kas būtu visu vīriešu apvienojums. Bet tā vien šķiet, ka tāda spēja ir dota katrai sievietei – iemiesot sevī visas sievietes (un visus vīriešus). Un ir kas vēl interesantāks.

Mūsdienās var dzirdēt sakām: lai visu piedotu, pietiek visu saprast. Vai tiešām? Man vienmēr licies, ka sievietēm – lai cik visuvarošas viņas būtu – ir tieši pretēji. Man vienmēr ir bijis pietiekami daudz draugu, kas ir pieņēmuši mani tādu, kāds esmu, un es savukārt esmu pieņēmis viņus tādus, kādi ir viņi, bez mazākās vēlmes pārveidot kādu no mums. Es varu teikt, ka jutos pat iepriecināts – un viņi jutās tāpat – , ka katrs no mums ir tik atšķirīgs. Bet nav tādas sievietes, kas necenstos mainīt vīrieti, kuru mīl, tai pašā laikā mainot arī sevi. Tā, it kā sakāmvārds melotu, un pietiek visu saprast, lai nekad neko nepiedotu.

Nē, Paulīne Ražē sev daudz ko nepiedod. Un, lai šo visu pabeigtu, es vaicāju sev, vai viņa pat nedaudz nepārspīlē. Vai šīs viņai līdzīgās sievietes ir tik līdzīgas, kā viņai šķiet. Taču šī līdzība ir tieši tas, ko lielākā daļa cilvēku vēlas viņai pārlieku dedzīgi piedēvēt.

Vai ir vērts skumt par Barbadosas vergu aizvainojumu sarakstu? Godīgi sakot, mani māc bailes, ka cienījamais anabaptists, kurš šo sarakstu veidoja, daļā, kas veltīta izlīgumam, būs to sagriezis kājām gaisā, pievienojot neskaitāmas banalitātes, piemēram, ka vienmēr būs vergi (ko iespējams secināt, balstoties uz vērojumu), ka viņi vienmēr paliks nemainīgi (lūk, tas ir diskutējams jautājums), ka vajag samierināties ar situāciju un lieki netērēt laiku savstarpējiem apvainojumiem, ko lietderīgāk būtu izmantot spēļu spēlēšanai, meditācijai vai ikdienas priekiem. Un tā tālāk. Bet es nojaušu, ka viņš neteica taisnību: ka Glenelga vergi bija iemīlējušies savā saimniekā, ka viņi nespēja dzīvot bez viņa un verdzības. Galu galā, tā pati patiesība aizdod “O stāstam” tā ideju, neticamo pieklājību un šo spēcīgo, fanātisko vēju, kas nekad nenorimst.

O STĀSTS