Šķiršanās. Mēs vairs neesam tavi

6

Es pamostos no sirdi plosoša kliedziena video monitorā un dzīvoju.

"Es nāku, es nāku," es nomurminu, pieceļoties.

Man dauzās galva, un es esmu pārsteigts, ka atrodos uz grīdas, nevis gultas. Un tad jūsu acu priekšā ātri pazib pagājušās dienas notikumi.

"Sasodīts, šī idiota dēļ es savainoju deguna tiltiņu," es saku, uzmanīgi taustot seju, bet tad bērni atkal sāk kliegt. – Es jau skrienu, mīļie!

Ātri uzmetu skatienu pulkstenim, pa šo laiku jau parasti esmu kājās, nav brīnums, ka bērni sāka bļaut, jau sen vajadzēja ēst putru, spēlēties, skatīties multenes. Kopumā nodarbojieties ar svarīgām mazuļa lietām. Un māte ne tikai gulēja uz grīdas starp lauskas, iegriezās un traumēja degunu, bet tagad viņai nežēlīgi sāp mugura.

Un kā grāmatu varoņi pavada nakti mežā? es nesaprotu. Pat biezais paklājs mani neglāba.

"Mani kaķi, sveiki," es uzsaucu puišiem, "un mamma ir klāt, mamma ir atnākusi, viņa nekur nav aizgājusi."

Bērni, ieraugot mani, nedaudz nomierinās, bet joprojām izskatās neapmierināti, drūmas, smalki atgādinot Gļebu.

Ak nē. Es neprojicēšu mūsu problēmas ar viņu uz Ņikitu un Soņečku. Viņi nav vainojami sava tēva pārkāpumos.

Es atgrūžu savas domas un sāku savu rīta rutīnu, vienlaikus savedoties kārtībā. Seja ap degunu ir nedaudz pietūkusi, un vispārējā sajūta ir dīvaina. Izskatās, ka būs jādodas pie ārsta.

Kāds varētu būt pārsteigts, uzzinot, cik grūti man ir doties pie ārsta. Es pats, ne par bērniem. Galu galā mums šajā pilsētā ir vecvecāki! Mēs arī dzīvojam lielā skaistā mājā. Dabisks pieņēmums ir tāds, ka izmantoju aukles pakalpojumus.

Bet nē. Es kā drosmīga ģimenes aizbildne neko papildus netērēju. Es burtiski ietaupu katru papildu santīmu. Tiesa, nav zināms, kāpēc.

Līdz vakardienai pati būtu gremdējusies savos uzkrājumos, lai vērstos pie aukles pakalpojumiem, galu galā pirms bērnu piedzimšanas strādāju pieklājīgā amatā un regulāri saņemu maternitātes pabalstu. Vai arī viņa būtu piezvanījusi Annai Nikolajevnai un dusmojusies par viņu, klausoties viņas komentāros. Bet šodien es to nedarīšu. Es darīšu savādāk.

– Mani kaķi, gatavojamies. Tagad dosimies uz izklaides centru! – Es jautri situ plaukstas, un bērni man piebalso, dabiski, maz saprotot no tā, ko es viņiem saku.

Vienreiz jau apskatījos šo centru, tur ir atsevišķa telpa tādiem bērniem kā man, un ir iespēja samaksāt par personīgās aukles pakalpojumiem. Es šodien izmēģināšu. Blakus ir privātklīnika, puiši būs uzraudzībā, kamēr es sevi aprūpēšu.

Kāda svētība, ka iemācījos braukt grūtniecības laikā. Man nav ne jausmas, kā mēs dzīvotu, stutējot pa līniju – kur apstāties ar bērniem divvietīgos ratos. Patiesībā mums nav tēta. Jā, viens vārds.

Noparkojos uzmanīgi, joprojām nervozēju par šo manevru, bet viss notiek labi. Un es, pat pārāk iedvesmots, izkāpju no mašīnas.

"Mēs esam ieradušies, mani mīļie, tagad jums būs jautri, un es ārstēšos," es jautri saku bērniem, ieliekot viņus ratiņos.

Bērnu centrā viss norit gludi, un es, negribot, pametu bērnus, desmit reizes prasot, lai piezvanu, ja ir kāda problēma. Šķiet, ka puišiem jaunajā vietā patīk un ātri aizmirst par mani.

Klīnikā viss nenotiek tik gludi un aizņem ilgāku laiku, nekā es sākotnēji biju gaidījis. Bet, galvenais, ar degunu nekas nopietns nenotika. Vienkāršs zilums. Pietūkumam vajadzētu samazināties, un es atkal kļūšu par skaistuli.

– Ziniet, mēs sniedzam palīdzību sievietēm, kuras ir cietušas no vardarbības. Ja jums nav pie kā vērsties vai vismaz parunāt, mēs palīdzēsim,” daktere piepeši saka insinējošā balsī, kad es apmierināta grasījos doties prom. – Tas ir par brīvu! Nedomājiet! "Viņa piebilst, nepareizi izlasot manu sejas izteiksmi.

"Hmm," es iztīru rīkli, tāpēc šādi es izskatos citiem ar savu traumu. Tas ir pat neērti – protams, paldies, bet es netiku pakļauts vardarbībai. Ja nu vienīgi no galda malas un savas neuzmanības.

"Jā, jā," ārsts līdzjūtīgi pakrata galvu.

Man netic.

"Zini ko," es nobijusies, "uz redzēšanos!"

Es izlecu koridorā un pēdējo reizi aizcirtu durvis.

Nedaudz nomierinājos tikai uz ielas. Un ko es īsti gribēju teikt, sieviete gribēja to labāko. Un tā es reaģēju.

Apsēžos uz soliņa, atvelkot elpu. Ir pienācis laiks doties pēc bērniem un atgriezties uz pareizā ceļa. Bet tad zvana mans telefons.

– Gļeb, sveiks. "Es pat negaidīju no tevis dzirdēt," es saku, ātri nospiežot zvanīšanas pogu savā viedtālrunī.

7

Savelkos sevi, dodot sev garīgu pļauku pa galvu. Es viņam arī pateiktu, cik ļoti man viņa pietrūkst un mīlu. Viņš mūs un bērnus pilnībā atstāja novārtā un pēc grūtām dzemdībām atrada sev jaunu šiku blondīni bez apšaubāmām krokām viduklī, un es grasījos viņam dāvāt ģimenes pieķeršanos.

– Jā, Ol, es biju aizņemts. Tagad esmu aizņemts, bet tu mani tiešām pārsteidzi. Man tas bija jāievada meklētājā, pretējā gadījumā es nevarēju saprast, kādi ir jūsu izdevumi. Aukle izklaides centrā, nopietni? Un kosmetoloģijas klīnika? Ko tu tur darīji? Pēkšņi es nolēmu likt kādam izskatīties skaistam, kamēr esmu šeit, pelnot naudu savai ģimenei?

Pēkšņi Gļeba apsūdzības krīt uz mani.

Uz brīdi apmaldos. Šķiet, ka viņš ir vainīgs, bet kāpēc tad viņi mani lamā? Vai arī tā ir aizsardzības taktika?

– Pagaidi! – jums ir jākliedz, lai pārtrauktu negodīgo izteicienu. – Kāda vēl kosmetoloģijas klīnika? Biju pavisam parastā, lai gan maksāja! Man nav ne jausmas, ko jūs atradāt savā meklētājā, bet tas ir pilnīgs absurds! Un, jā, šajā dzīvē man galvenokārt rūp skaistums! Lai gan zini, ārsts, kuru es redzēju, nolēma, ka tu mani sit. Tieši tāpat, jā! Es neticēju, ka uz galda uz galda var dabūt smagu zilumu uz deguna tilta. Tātad, jā, ir laiks padomāt par skaistumkopšanas klīniku!

Telefonā ir klusums. Esmu pārgurusi, man jāatvelk elpa, lai beidzot runātu par to, kas patiešām ir svarīgs un nopietns.

Un Gļebs… Nu, šis ir Gļebs.

– Vai jūs atsitāties pret galdu? Tik slikti, ka bija jāiet pie ārsta? – viņš beidzot mierīgā balsī jautā.

– Jā, iedomājies! Es pat zaudēju samaņu un no rīta pamodos ar izžuvušām asinīm uz sejas.

"Es redzu," viņš velk. – Atvainojiet, jautājums, protams, ir nopietns. Jūs esat viens ar bērniem, jums ir jāparūpējas par sevi.

– Ak, jā, tiešām, tikai viens! Galu galā viņu tētis pat neatnāca uz savu dzimšanas dienu! – No manis izplūst nervozi smiekli.

Mēs tuvojamies šai tēmai X, un man kļūst vienkārši bail. Es neesmu gatavs dzirdēt, ka Gļebs mani vairs nemīl, ka viņam ir kāds cits. Es vienkārši neesmu gatavs. Ne šādi, ne pa tālruni.

Lai gan ko es jokoju, kāda starpība pa telefonu, klātienē vai vēstulē. Tas viss ir vienāds. No attāluma tas šobrīd var būt pazemojošāk, taču pastāv iespēja glābt seju. Noliec klausuli vai izmet vēstuli un tikai tad izplūdi neglītās, sirdi plosošās šņukstēs.

"Es domāju, ka jūs apvainosities, bet es sagatavoju dāvanas," saka Gļebs, "es mēģināju, pats izvēlējos un pasūtīju."

– Vai man vajag sist plaukstas? Vai varbūt Ņikitai un Sonjai vajadzētu to darīt? Gļeb, viņi tevi pat neatceras! Viņi joprojām sāk nervozēt, ieraugot tavu tēvu, atceroties, ka tas ir viņu vectēvs, nevis kāda cita onkulis, un redz tevi retāk nekā viņu! – Es pamācu savam vīram. – Un tava dāvana man, Gļeb, ak jā, es to atcerēšos ilgi, tas ir neslavējams!

Bet mans vīrs vai nu nedzird manu sarkasmu, vai arī izvēlas to nedzirdēt.

– Starp citu, kāpēc jūs nelūdzāt savai mātei sēdēt ar Ņikitu un Soniju, kāpēc kāds dīvains izklaides centrs ar citu cilvēku tantēm? Vai esi domājis par dvīņiem?

Tā vietā, lai atzītu, ka ir kļūdījies, viņš manā uzvedībā atrada ko sūdzēties. Bet, ja tā padomā, viņam patīk izmantot šo tehniku, sazinoties ar mani. Meistarīgi manipulē ar lelli, kas paņemta zem oficiālā paraksta dzimtsarakstu nodaļā.

"Es domāju," es mierīgi atbildu, nebūdama provocēta, "tieši par to es domāju." Un arī par sevi, dīvainā kārtā. Mēnesi pirms bērnu dzimšanas dienas sāku pierunāt tavu mammu, lai atnāk man palīdzēt ar viņiem, lai es varētu sākt organizēt svētkus. Pēc mēneša, Gļeb! Galu galā viņa ir tik aizņemta sieviete, bet nav skaidrs, kāpēc, jo viņa neiet uz darbu.

“Mammai ir asinsspiediens, asinsvadi, tētis,” Gļebs cenšas pasargāt Annu Nikolajevnu.

– Man no tādas dzīves drīz būs asinsspiediens. Un tava māte ir veselāka par daudziem trīsdesmitgadniekiem, – es atcirtu. "Un es atvainojos, bet, ja man būtu salauzta starpsiena, es fiziski nevarētu gaidīt veselu mēnesi, kad jūsu māte atbrīvos vietu savā aizņemtajā manikīra un kosmetologu grafikā."

"Ja jūs būtu izskaidrojis situāciju, viņa būtu atlikusi savu biznesu." Galu galā viņa pirmām kārtām ir māte! – mans vīrs nožēlojami iesaucas.

– Īsāk sakot, Gļeb, mūsu arguments nekādi neizskaidro ne jūsu vakardienas prombūtni, ne to, ka jūs man zvanāt tikai šodien un tad tikai tāpēc, lai uzbruktu man par līdzekļu izsaimniekošanu. Vakar pat izdevās sazināties ar Toliku! Bet es nevarēju nosūtīt nevienu neveiksmīgu ziņojumu. Es to neuzskatīju par vajadzīgu – es rūgti smaidu, un manu acu kaktiņos jau krājas nodevīgas asaras. "Jūs nekomentējat notikušo, it kā viss būtu normāli." Es saprotu, ka aploksne pušķī runā daiļrunīgāk nekā daudzi vārdi, bet tas nav labi, Gļeb. Pēc tik daudzu gadu kopdzīves esmu pelnījusi daudz cilvēcīgāku skaidrojumu.

– Olja, es strādāju! Strādāju ģimenes labā! Es vēstulē rakstīju, ka atgriezīšos, un jūs sapratīsiet, kāpēc es nolēmu šeit palikt! Kas tās par stulbām sieviešu kaprīzēm? Un bērni pat neatcerēsies, kas bija viņu svētkos! Naudu iztērēju pilnvērtīgā dzimšanas dienā, un labi! Man nebija iebildumu, lai gan man tā ir tīra kaprīze. Šis nav vecums, ko svinēt. Bet es nestrīdējos, es nolēmu, ka jums ir jāizvēdina sevi. Bet tagad man jādzird uzbrukumi?! Nē tiešām. Es tev teicu, es atgriezīšos un viss mainīsies. Nav vairs daudz ko gaidīt.

– Vienā lietā tev ir taisnība. Viss tiešām mainīsies, tas nevar nemainīties,” es pabeidzu un noliku klausuli.

8

Es diez vai varu apspiest vēlmi izmest telefonu uz asfalta un tad ar īpašu neprātu mīdīt tam virsū. Manās emocijās nav vainojams mobilais telefons, un es runāju pa to ne tikai ar Gļebu. Gluži otrādi, ar vīru kontaktējos vismazāk. Bet, ja es palikšu bez telefona un tajā brīdī man zvanīs par bērniem, tas būs ļoti, ļoti slikti.

Dziļi ieelpoju un izelpoju un daudz mierīgāk ieliku viedtālruni kabatā. Jūs nevarat sagaidīt zvanu no Gļeba, viņš nekad neatzvana pēc mūsu strīdiem. Un tagad es pirmo reizi par to priecājos.

Es notīru asaras, kas nākušas, un pārmetu kapuci pār saviem matiem. Sāk līt nejauks lietus, laikapstākļi strauji pasliktinās, bet es šobrīd fiziski neesmu gatavs iet pēc bērniem. Es nevēlos, lai viņi vai pat centra darbinieki redzētu mani šādā stāvoklī. Kopā ar manu jauko degunu, manas sarkanās acis un trīcošais zods noteikti mudinās kādu sazināties ar Sieviešu palīdzības līniju.

Bet Gļebs nekad neko tieši par fotogrāfijām neteica un nereaģēja uz maniem vārdiem.

Vai jūs gaidījāt manu histēriju? Vai arī viņš nolēma, ka viss jau ir skaidrs, kāpēc atkal mocīties, kam pie rokas tik krāsaini pierādījumi!

Lai gan šis drīzāk teiktu pārāk daudz, viņš nekad neklusēs tur, kur būtu varējis gaidīt. Viņš neesmu es.

Ko darīt, ja tas nebija viņš, kurš iestādīja fotogrāfijas? Tas nemaina lietu, bet tas vismaz izskaidro Gļeba uzvedību. Bet kurš ir mūsu slepenais "labvēlis"?

Manas domas pārtrauc telefona zvans. Es nodrebinos no bailēm un sniedzos kabatā. Nē, tas, protams, nav Gļebs.

– Sveiki. Vai ar bērniem kaut kas notika? – es noraizējusies jautāju. – Es jau gatavojos doties pie tevis.

– Nē, nē, viss ir kārtībā, Olga Sergejevna, mēs tikai gribējām precizēt, vai mums jāpagarina vēl viena stunda, vai arī jums būs laiks pēc piecpadsmit minūtēm nokļūt pie mums?

"Jā, protams, es paspēšu laikā," es atbildu, lēšot, ka esmu ļoti tuvu. Bet tad es atceros, ka tikko no manām acīm tecēja asaras, un mana seja, iespējams, neizskatās vislabākajā veidā. "Lai gan nē, pagaidiet, pagariniet, jā, noteikti pagariniet," es saku, bet ko es darīšu stundu? "Vai nē, man būs laiks," es vēlreiz pārdomāju, un administratore mani pacietīgi uzklausa. – Jā, es domāju, ka paspēšu laikā.

"Labi, mēs jūs gaidīsim," saka administrators un atvienojas.

Pieceļos kājās, nokrauju lietus lāses no somas, un tad perifērajā redzē pamanu skaistu blondīni. Es apmulsusi skatos uz viņu vairākas garas sekundes, mēģinot saprast, kā es viņu pazīstu. Bet meitene man nepievērš uzmanību, viņa ņipri staigā augstpapēžu kurpēs zem dizainera lietussarga.

Ak, man pēkšņi paliek sliktāk, man pat jāatsēžas uz soliņa. Man bija tā laime tieši vakar redzēt šo blondīni daiļrunīgās pozās kopā ar savu vīru.

Bet ko viņa šeit dara, kad viņš ir kaut kur tur?

Tikmēr meitene praktiski pazūd no mana redzes lauka.

Risinājums nāk uzreiz. Es pēkšņi pielecu kājās un steidzos viņai pakaļ, manas acis pielīp pie viņas dizainera lietussarga.

"Sveiki," es piezvanīju uz bērnu centru, "es atvainojos, bet es joprojām nepanākšu laikā." Un varbūt pat ilgāk par stundu.

"Nav problēmu, Olga Sergejevna, jūsu bērniem šeit patīk, viņi uzvedas lieliski," saka administratore. – Nesteidzies, viss būs labi.

"Jā, labi," es nomurminu zem deguna, ieliekot tālruni atpakaļ kabatā, "bet nav skaidrs, kam tas pieder."

Tikmēr blondīne paņēma pienācīgu pārtraukumu no manis. It kā es ģērbtu augstpapēžu kurpes, nevis viņa. Mums ir jāpaātrina.

Es pati īsti nezinu, kāpēc man viņu vajadzētu vajāt, ko es teikšu, ja mēs ar viņu sastapsimies? Vai arī es vienkārši skatīšos, līdz viņa pazūd kaut kur, kur man nav piekļuves.

Kas tālāk? Sirsnīgs jautājums, ko viņa darīja ar manu vīru? Un kāpēc viņa tagad ir šeit, nevis tur, viņam blakus.

Rave. Pilnīgas muļķības. Bet kājas nes mani pēc viņas.

Tomēr man ir paveicies, meitene drīz vien ienāk tirdzniecības centrā. Vismaz nedaudz nosusināšos, citādi ar lietussargu no rītiem netraucēju. Un, riskējot ar nopietnu slimību, es spītīgi turpinu savu stulbo uzraudzību.

Ak, ja šīs fotogrāfijas nav īstas? Tas ir, tie ir nodrukāti, un Gļebs ir kopā ar šo, un tas arī viss, jā. Bet ja tie ir viltoti? Fotoattēlu redaktorā daudzi cilvēki dara dažādas lietas.

Nē, es baidos, ka šī ir versija no asaru pilnām filmām par mīlestību, dzīvē viss parasti ir prozaiskāks. Meitene varēja ierasties pilsētā agrāk, taču viņai joprojām nav laika pavadīt laiku kopā ar Glebu. Bet viņš patiešām kavējās darbā, un šī novērošana man nedos nekādus slepenus nodomus vai cerības.

No otras puses, tā pati vīramāte par mani nav sajūsmā, beidz attaisnot viņu ar savdabīgu mīlestības izpausmi pret mani. Siltu sajūtu tur nav un, iespējams, arī nekad nav bijis. Tieši es pastāvīgi izdomāju viņas uzvedības skaidrojumus.

Es ātri pārgāju no Annas Nikolajevnas cieņas uz aizdomām par manas laulības izjukšanu. Tas, protams, ir neloģiski, jo mēs ar Gļebu esam kopā jau ilgu laiku, kāpēc gaidīt bērnu piedzimšanu?

Hmm, bet frāzes dēļ par mēģenē zīdaiņiem es uz viņu apvainojos.

Vai viņai ar to ir kādas problēmas? Vai esi lasījis stāstus no interneta par pabērniem un citām blēņām?

Pamanu, ka blondīne dodas uz kafejnīcas zonu un sekoju viņai. Jūtos ārkārtīgi stulbi, bet pusceļā padoties negribu, nezinu, varbūt mūsu tikšanās nebija nejauša, varbūt viņa man pateiks ko jaunu, sagādās trūkstošo gabalu, lai puzle beidzot sanāktu.

Es stāvu tieši aiz meitenes, viņa pērk salātus un sulu, un es pērku gabalu picas un saldo soda.

Un viss notiek tā, kā vajadzētu, bet tad, tiklīdz viņa strauji pagriežas, un man nav laika bremzēt, mēs pilnā ātrumā ietriecamies viens otrā.

9

Ar nožēlu skatos, kā šķīvis ar manu picu bīstami sasveras un nokrīt uz grīdas. Soda seko.

– Ak, atvainojiet, tas bija neērti, ar mani tā notiek pirmo reizi, es parasti nesaduros ar cilvēku paplātēm un nenosūtu viņu ēdienu uz grīdas! – blondīne iesaucas.

"Jā, jūs parasti esat ļoti aizņemts, pavadot laiku ar citu cilvēku vīriem," es garīgi komentēju.

"Visam ir pirmā reize," šī ir vispieklājīgākā lieta, ko varu izspiest no sevis.

Labāk ir klusēt, ļaut viņai tērzēt, un es darīšu visu iespējamo, lai kontrolētu sevi.

Crus…

"Ak, jūs salauzāt plastmasas dakšiņu," saka meitene. – Neesiet tik sarūgtināts, es jums atlīdzināšu jūsu pusdienas, es tagad nopirkšu jaunas. Pagaidām sēdies pie galda,” viņa rosīgi stumj mani pretī tuvākajam plastmasas pārpratumam un noliek uz tā savu paplāti. "Es uzreiz vēlējos atgriezties un palutināt sevi ar nelielu kūku." Saņemšu arī tev, tikai neraudi! – Viņa mierinoši uzsit man pa plecu un aizskrien pie letes.

Un Gļebs mani iemainīja pret šo gaisīgo negodu?! Jā, tā nevar būt. Viņš un viņa, viņi vienkārši nevar būt kopā. Viņi ir no dažādām planētām!

Un patiesībā es neraudu! Viņa uzskatīja, ka mani zobi sakosti dusmās par sākušās asarām!

Nē, kaut kas šeit neder, tas ir skaidrs. Nu, Gļebu nevarēja apmānīt tikai izskats.

Vai arī tā bija patīkama atpūta komandējuma laikā? Šajā gadījumā viņi gandrīz nerunāja. Un jūs varat pievērt acis uz šķietamo gaisīgumu un entuziasmu.

Drīz vien blondīne atgriežas ar paplāti, kas piepildīta ar vairāk pārtikas. Manas lūpas joprojām ir cieši aizvērtas no dusmām, baidos, ka, atverot tās, es nevarēšu sevi savaldīt un izraisīt skandālu visā tirdzniecības centrā. Es negribētu piesaistīt lieku uzmanību un kļūt par apsmieklu, tagad visiem ir telefons ar kameru.

Klusi skatos, kā meitene noliek pirkumus un pa ceļam mīļi čivina. Kā viņa iztaisno savus ideālos matus un kā viņai tie var būt tik perfekti ar pastāvīgu balināšanu? Kā viņš pasmaida, atklājot savus vienmērīgi baltos zobus, un tad apsēžas man pretī ar taisnu muguru.

Jā, patiešām, ar šādu izskatu var paciest pļāpāšanu, galu galā viņš negrasījās ar viņu izveidot ģimeni. Pa labi?

– Ar tevi kaut kas notika, vai ne? Tev nav sejas. Varbūt varu palīdzēt? – blondīne līdzjūtīgi paskatās uz mani.

Viņas balss pēkšņi ieplūst manās smadzenēs, es uzreiz nesaprotu, ka viņa mani uzrunā.

Tāpēc es veiksmīgi noskaņoju viņas entuziasma pilno pļāpāšanu. Droši vien Gļebam nebija nekādu grūtību izdarīt to pašu.

"Hmm," es iztīru rīkli un iedzeru malku sodas. Viņa nepatīkami skrāpē manu kaklu, un es neapmierināti saraujos. Vai klaiņošana lietū tik ātri ietekmēja manu veselību. Ar mani noteikti kaut kas notika.

– Neuztraucies, viss izdosies! Labāk ēd kūku, saldumi paceļ garastāvokli! – Viņa pavirza šķīvi pret mani.

–Vai tev arī ir slikts garastāvoklis, jo tu ēd to pašu? – Es neizpratnē paskatos uz viņu.

Gavēņa salāti un sula izskatās dīvaini blakus treknam konditorejas izstrādājumam.

– Nē! Tieši otrādi, šodien ir mani svētki,” viņa smejoties atbild. – Noslēdzu ienesīgu līgumu ar modeļu aģentūru.

"Tātad, jā, tu esi modele," es pamāju un automātiski ar karoti paņemu kūku. – Ak, tas ir garšīgi.

– Jā, es biju pārsteigts, kad izmēģināju to pirmo reizi. Tomēr iepirkšanās centrs un pieklājīgi konditorejas izstrādājumi īsti neiet kopā,” man emocionāli piekrīt blondīne. – Kas tad ar tevi noticis? Dalies, uzreiz kļūs vieglāk.

– Labāk pastāsti par savu darbu. Es nekad neesmu runājusi ar modelēm, bet vienmēr esmu to ļoti vēlējusies,” es uzlūkoju viņu. – Vai jūs strādājat tikai mūsu pilsētā vai pastāvīgi ceļojat?

"Pēdējā laikā es šeit visu laiku sēžu," viņa pamāj ar roku, "man ir apnicis braukt."

Kaut kas neder, jo Gļebs pēdējā laikā nav bijis pilsētā.

Un, starp citu, viņa noteikti nebija nobijusies, kad viņa mani ieraudzīja. Protams, ne visām saimniecēm tiek prasīts pēc redzes pazīt savas likumīgās sievas, bet tomēr.

Un meitene ir modele, iespējams, publiskajā telpā var atrast virkni viņas fotogrāfiju, kuras ikviens varētu izmantot, lai izpostītu mūsu ģimeni.

– Paskaties uz smieklīgo futrāli, ko es vakar nopirku. Tas ir ne tikai skaists, bet arī triecienizturīgs!

Kamēr esmu savās domās, blondīne paspēj izvilkt viedtālruni un jau bāž ar savu pēcpusi man sejā.

"Jā, super," es bez emocijām atbildu, taču tas meiteni nemaz nesatrauc.

– Ak, salvetes! Šiem tie ir beigušies," viņa pamāj ar galvu uz pārtikas sadali, "mums būs jājautā citiem." Tulīt atgriezīšos!

Viņa neapdomīgi atstāj telefonu uz galda un pielec kājās.

Šī ir mana iespēja. Jums vienkārši ātri jāpaņem viedtālrunis un jāizpēta viņas kontakti.

Es jau izstiepu roku virs kāda cita mobilā tālruņa, kad tā ekrāns atdzīvojas pats no sevis. Tieši šajā brīdī kāds nolēma piezvanīt blondīnei.

"Gleb," es šokēti nočukstu, jo ekrānā ir redzama mana vīra fotogrāfija.

10

Šķiet, ka es pati grasījos atrast blondīnes un Gļeba saziņas pēdas, taču redzētais mani neviļus šokēja. No pārsteiguma un apziņas, ko īsti nozīmē viņa zvans, es raustos un nejauši pagrūdu sodas glāzi. Tas nokrīt uz galda, un šķidrums ātri tuvojas blondīnes tālrunim.

"Mums jādodas prom, jo ātrāk, jo labāk," manā galvā iešaujas doma. "Es negribu, es nevarēšu dzirdēt viņu sarunu un neatdot sevi, kā arī nevarēšu uzdot vadošus jautājumus. Man ir bijis pietiekami daudz pierādījumu, es vēlos saglabāt savu cieņu.

Es metos kājās un, īsti nesapratusi ceļu, steidzos uz izeju.

– Čau, kur tu dosies? – atskan meitenes balss, šķiet, ka es viņai iesitu ar plecu, kamēr steidzos projām, un tieši viņa vēl nebija redzējusi savu telefonu. Ceru, ka soda to pamatīgi sabojās.

Es paātrinu un jau esmu uz glābšanas ielas. Lietus ir mitējies, mākoņi tomēr nav pazuduši, bet vēsums un drēgnums dara savu, iztīra manas smadzenes un dzen dziļāk histēriju, kas vēlas izlauzties virspusē.

Es viņai nepiekāpšos, ne šeit un ne tagad. Bērni mani gaida, es steigšu pie viņiem. Un es negribētu, lai man pakaļ niknā blondīne, kas apsūdzētu viņas pavisam jaunā viedtālruņa sabojāšanu ar rhinestones.

Lai viņa, viņas viedtālrunis un Gļebs būtu sasieti kopā.

Lai gan viņiem izdevās šo noorganizēt bez manis. Un acīmredzot vairāk nekā vienu reizi.

Nelieši.

Kā es viņus ienīstu.

"Āā," es nespēju atturēties, norūcos un no visa spēka iespēru dziļajā peļķē, izraisot pelnītu apmulsušu garāmgājēju skatienu.

Jā, jūs nesaprotat, kāpēc šī pieaugušā meitene uzvedas kā nevaldāma pusaudze ar problēmām. Ja viņi būtu zinājuši, viņi, iespējams, neko tādu nebūtu darījuši. Es nebrīnītos, ja viņi dusmu lēkmē pat peldētu šajā peļķē.

Un kāpēc es sekoju šai meitenei? Vai nevarētu būt apmierināts ar fotogrāfijām? Nē, tagad man atkal ir jāizjūt nodevības sāpes!

Bet ūdens, kas iesūcas kurpēs, mani nedaudz atslābina, liek nomierināties un koncentrēties uz dvīņiem. Es tos paņemšu, aizvedīšu mājās, nolikšu gulēt pēcpusdienas snaudai, un tad atkal varēšu uzliesmot. Lai gan nē, pietiek histērijas. Ir pienācis laiks konstruktīvām domām.

– Sveiki. "Es atnācu, cik vien varu," saku vienmērīgā balsī, tik tikko sasniedzot bērnu centru.

"Sveiki vēlreiz," administrators plati pasmaida, "es tagad izdarīšu matemātiku." Bērni uzvedās ļoti labi, viņiem patika pie mums, noteikti nāciet vēlreiz.

Es paskatos uz mazuli, esmu pārliecināts, ka meitenes to stāsta visiem vecākiem, bet manējais šķiet patiešām laimīgs. Vai jūs jau velk uz spēlēm sabiedrībā?

"Jā, labi, paldies," es viņai neitrāli atbildu.

Ātri samaksāju, paņemu bērnus un izejot stumju ratus. Laika jau ir daudz, ir pienācis laiks bērniem iet gulēt, tagad viņi man parādīs savas nemierīgās uzvedības skaistumu. Un tas man kalpo pareizi. Es pavadīšu mazāk laika, kaut kur atvēsinoties, izspiegojot viņu tēva draudzenes.

Kamēr braucu ar mašīnu, noparkoju, pabaroju un liku bērnus gulēt, klusībā gaidu, ka piezvanīs Gļebs. Ja ne tāpēc, lai kliegtu par savas saimnieces telefona sabojāšanu, tad lai ar lielu bērnu centra čeku paustu galēju neizpratni, jo kāpēc es tik ilgi atļāvos darīt citas lietas.