Šķiršanās. Mēs vairs neesam tavi

11

Nav taisnība, ko viņi saka: rīts ir gudrāks par vakaru. Vai arī esmu nepareizais pārstāvis, uz kuru vispārpieņemtie principi neattiecas.

Ar slēptu rūgtumu pēc vakardienas iepazīšanās ar Gļeba “kaislību” es veicu ikdienas mājas darbus. Putru vāru ilgāk nekā parasti, burkānus ar īpašu rūpību bērniem berzēju, un tas viss ir tikai tāpēc, lai aizkavētu neizbēgamo.

Mans amatieriskais veids, kā izvairīties no problēmas, tiek iznīcināts, kad es eju pie spoguļa uz naktsskapīša, meklējot bērnu piramīdu. Viens skatiens uz šo pelēko seju, un es atkal gribu salauzt nevainīgo spoguli.

Bet deguna trauma šodien izskatās daudz labāk. Ja tās nebūtu manas acis, es būtu paņēmusi savu parasto “dzemdību atvaļinājuma” garlaicīgo izskatu.

"Tieši tik veiksmīgi vīri, kuri īsti negribēja bērnus, aiziet," es čukstu savam atspulgam spogulī.

Atkal neadekvāti prātā nāk vakardienas skaistums, un papildus dusmām es saprotu, ka vēlos izskatīties tāpat kā viņa.

Es ātri atgriezos bērnudārzā. Es izleju vēl rotaļlietas dvīņu priekšā un paņemu klēpjdatoru.

Var ciest ilgi, bet tas nekur nenovedīs. Gļeba un manis laulību nevar glābt ne pēc viņa paveiktā. Un, kad viņš atgriezīsies mājās, viss kļūs tikai sarežģītāks. Tad pienāks galīgais gals, sabrukums visam, ko es tik ilgi esmu būvējis, nemitīgi pielāgojoties viņa vēlmēm un grūtajam raksturam. Un tāpēc jums ir nepieciešams laiks, lai sagatavotu ērtus apstākļus sev un saviem bērniem.

Tiklīdz Gļebs atgriezīsies šeit, es jutīšos krampjos un aizsmakusi. Es nevēlos atstāt māju viņam, bet es arī nevēlos dalīties tajā, kamēr esmu šeit. Mums ir jāizdomā, kur mēs varam dzīvot kopā ar bērniem, un jāizpēta, ko es varu pieprasīt šķiršanās gadījumā. Nevar paļauties uz Gļeba muižniecību.

Un jā, šķiršanās.

Tikai doma par viņu izsit visu gaisu no manām krūtīm. Jums būs jāizsvītro tik daudzi savas dzīves gadi. Paņemiet slotu un putekļu slotiņu un mierīgi izmetiet tos miskastē.

Mani pirkstu gali sāk trīcēt, vilcinoši spiežot klēpjdatora pogas. Man ir bail un sāp tas, kas notiks. Bet tas ir dabisks process, vajag tikai to pārdzīvot un kaut kā kļūt stiprākam.

Es dziļi ieelpoju un izelpoju. Viegla meditācija un bērnu vērošana man pamazām atjauno pārliecību un mieru. Mani dvīņi ir labākie antidepresanti, nav iespējams nesmaidīt, skatoties uz koncentrētajiem mazajiem, kas mēģina izjaukt rotaļu automašīnu.

"Un es atņemšu Gļebam šo iespēju, mēs nedalīsimies ar bērniem, viņi ir tikai mani," manā galvā iešaujas atriebīga doma.

Man ir aizdomas, ka, lai arī viņu ne pārāk interesē dvīņi, tad, kad es iesniedzu šķiršanās pieteikumu, viņa viedoklis var mainīties, lai tikai mani vairāk kaitinātu.

Es pakratu galvu, atkal dzenot prom ložņājošo nemieru, man jāķeras pie lietas. Tā kā dodos prom no Gļeba, man jāsaprot, ar kādām finansēm varu tikt galā, lai mūs trīs nodrošinātu ar visnepieciešamākajām lietām.

Bankas pieteikums, kas vēl pirms dažām dienām bija iepriecinošs ar saviem skaitļiem, šodien izraisa izmisumu. Tas, kas bija labs kā avārijas apgāde vienam, nav nekāds ikdienas izdevums trim.

Esmu pieradis tērēt pārāk daudz par bērniem un māju, kā arī dzīvot plaši. Bet tas ir labi, es samazināšu izmaksas.

Es apņēmīgi paņemu klausuli un sastādu vīra numuru. Pārsteidzoši, viņš atbild gandrīz nekavējoties.

"Sveiks, Gļeb, sveiks," es saku pārmērīgi augstā balsī, lai neielauztos kliedzienos un apsūdzībās, "Es gribu zināt, kad jūs atgriezīsities, es nekad neesmu saņēmis skaidru informāciju, izņemot solījumus, ka, kad atgriezīsities, mūsu dzīve mainīsies."

–Vai tev tur zobi aug, Olja? Vai atceries, kāda tu biji, kad mēs pirmo reizi satikāmies? – viņš pasmaida klausulē. – Nu, man pat patīk. Žēl, ir par vēlu, jau ir sākušās neatgriezeniskas pārmaiņas. Es ieradīšos tieši pēc diviem mēnešiem.

– Lieliski, tas nozīmē, ka pa šo laiku mēs iziesim no mājas, mums būs jāizlemj, kā mēs to sadalīsim. Iesniegšu šķiršanās pieteikumu.

12

– Piedod, ko? Vai es dzirdēju pareizi? Jūs nolēmāt tur uzņemties vadību, vai kā? Un sākumā es neticēju savai mātei. Nāc, Olja, – Gļebs velk, – es biju ļoti nepatīkams pārsteigums.

Neskatoties uz to, ka es pats nonācu pie šāda lēmuma, man ir mežonīgi dīvaini un sāpīgi kaut ko tādu dzirdēt no Gļeba. Galu galā es esmu cietusī puse, kurai vajadzētu izmest savu vīru, nevis otrādi! Tad kāpēc viņš ir pārsteigts?

–Kāds tavai mammai ar to sakars? Un kas ir svins? Vai jūs gatavojaties runāt par šķiršanos no sevis? Vai es dzirdēju pareizi?

– Nē, es dzirdēju pareizi, Olga. Nav nepieciešams izlikties par nevainīgu jēru, vakar manas acis pavērās uz daudz ko,” no klausules atskan Gļeba skarbā balss.

"Tā tas ir, ļoti interesanti," es neizpratnē velku, prātojot, vai viņa acis var atvērties, par kādām muļķībām viņš runā. – Un kāpēc tu tās atvēri, šīs tavas acis? Vai kāds ieteica? Vai tu kaut ko teici?

Ne citādi, viņa blondīne stāstīja par mūsu paziņu, ka es nejauši sakārtoju, vai vismaz sūdzējos par dīvaino meiteni, kura sabojāja viedtālruni. Un mans mīļais vīrs kā īsts alfa tēviņš nolēma mani apsteigt. Šī versija diezgan loģiski atbilst Glebam. Patiešām, es pat tā teiktu.

Un “alfa tēviņš” nepavisam nav kompliments, tā ir klīniska diagnoze.

Lai gan viņš pieminēja savu māti. Tad tas nederēs.

"Varētu tā teikt," viņš īsi atbild.

Nē, kur tu esi redzējis, kā Gļebs mierīgi risina konfliktus? Viņš laikam jau kādas piecas minūtes kliedza un mētājās! Vai tik savdabīgi viņā kūsā sirdsapziņas mokas? Vai arī viņš vienkārši par mani nerūp?

– Kurš oficiāli iesniegs šķiršanās pieteikumu? Kā sadalīsim īpašumu un bērnus? – Jautāju par vissteidzamākajām lietām, jo tagad izrādās, ka visi šie nepatīkamie jautājumi ir jāatrisina. Oficiāli.

Es saprotu, kāpēc es baidījos būt pirmais, kas par šo visu runā, atliku, aizvēru acis uz patiesību un uztraucos dziļi sevī, apskaujot spilvenu. Līdz brīdim, kad visu skaļi izrunājat, šķiet, ka viss nav zaudēts, ir cerība, ka atklāsies kāda detaļa, kas pavērsīs notiekošo no cita leņķa, un šķirties vienkārši nebūs.

Bet, ja vārdi jau ir izrunāti, atpakaļceļa vairs nav un nebūs.

– Kas tev liek domāt, ka tagad oficiāli šķirsimies? Vai vēlaties tik ātri atbrīvot sevi? Nē, mīļā, tas nederēs. Man šeit tiek lemts par gadsimta darījumu, šobrīd man nav vajadzīgas nekādas šķiršanās.

Dažas sekundes man trūkst vārdu. Viņam mēs un bērni nav vajadzīgi, bet šķiršanās vēl nebūs, jo darbs viņam nav izdevīgs.

– Gļeb, vai tu nebijāt apdullināts nejauši? Jūs burtiski mani samīdījāt dubļos mūsu kopīgo bērnu dzimšanas dienas ballītē, un tagad uzskatāt par normālu mani izvilkt, nokratīt un kādu laiku izmantot? Es tevi neatpazīstu. Kur ir mans Gļebs pirms desmit gadiem? Ko tavs darbs tev ir nodarījis?

"Viņa man neko neizdarīja." Lielākoties jūs un jūsu bērni izbaudāt tās priekšrocības, tāpēc nedariet to,” aizkaitināti saka mans vīrs. "Piedāvāju jums divus mēnešus mierīgi dzīvot mājā, es turpināšu jūs apgādāt, es jūs nepametīšu." Es tikai lūdzu jūs pārāk neaizrauties. Nekādas šķiršanās un atklātības nevienam par to, kas notiek starp mums. Visi.

"Jūs pat nevarat sūdzēties savai mammai, vai ne?" – sarkastiski noprasu. – Galu galā viņai kaut kas bija taisnība! Atšķirībā no manis.

– Kāds mammai ar to sakars, Olja? – Gļebs smagi nopūšas. – Vai gribi atraisīt viņai visus suņus, jo viņa man atvēra acis?

– Kā tad viņa tev tās atvēra?

Pēc manas versijas, par mani sūdzējās mana saimniece, nevis vīramāte.

– Taisni, Olja, ļoti taisni uz priekšu. ES esmu noguris. Jums nav ne jausmas, cik es esmu noguris. Šeit ir bedlam, ir māte, un arī jūs un jūsu bērni. Es pat negribu zvērēt, esmu tik noguris.

Kaut kas manī parasti sniedzas pret Gļebu, ilgodamies sniegt viņam garīgu atbalstu. Taču šo impulsu es ātri nobrāzu.

– Nē, Glebuška, tu esi mans dārgais vīrs. Tu nemaz neesi noguris. Jūs nekad necēlāties naktī, lai redzētu Ņikitu kliedzam, un, kad jums bija grūtības viņu nomierināt, Sonečka pamodās, un viss sākās riņķī. Jūs neuztraucāties par viņu kolikām un zobu nākšanu, jūs nekritāt panikā, ieraugot pirmos svārstīgos soļus pie atbalsta. Jūs tam visam negājāt cauri! Lai gan ko es tev saku, kopš manas grūtniecības brīža mēs ar tevi bijām uz dažādām salām, kuras strauji attālinās viena no otras.

– Jā, Olja, es tev piekrītu. Bērni ir jūsu, un manējais ir tikai mans darbs, un tas, kas mūs saista, izrādās, ir māja, zīmogs pasē un budžets.

13

Gļeba pēdējā frāze man ietriecas kā putekļains maiss galvā. Kā tas ir, mani bērni? Jā, mēs darījām tik daudz, lai mūsu mazie asiņaini nāktu pasaulē, un mēs to darījām kopā, un tagad viņi ir tikai manējie?!

"Nu, tu esi kaza, Glebuška," es sajūtu saku. – Īsts artiodaktilu pārstāvis. Lai gan nē, esmu pārliecināts, ka viņi savus bērnus nepamet.

– Kāds drudzis, Olja. Jūs lieliski zināt, ko es domāju. Ak, kāpēc es vispār turpinu šo bezjēdzīgo strīdu?! Man ir daudz darāmā, un es slauku tavus puņķus.

Un viņš izslēdzas, pirms es paspēju kaut ko atbildēt.

Kā jau teicu, īsta kaza.

Es nometu telefonu uz dīvāna un apliku sev apkārt rokas. Manā vecumā ir pieņemts pirmos rezultātus summēt, bet varu lepoties tikai ar iznīcību.

Manas acis izklaidīgi raugās pa māju, katru detaļu tajā esmu izvēlējusies es, pat ja ne pēc manas gaumes. Es ieguldu tik daudz enerģijas un pūļu, lai sakārtotu mūsu ģimenes ligzdu, to ir bail iedomāties. Un viss tika darīts tikai bērniem.

Es nezaudēju cerības uz papildināšanu, ticēju, ka agrāk vai vēlāk man izdosies palikt stāvoklī. Un tikai sapņa dēļ, kā mēs ar Gļebu uzaugsim brīvā dabā un kosmosā, es piekritu šai mājai. Kā tas bija, es biju pilnībā apmierināts ar dzīvokli, kuram blakus bija viss pasaulē, un man nevajadzēja sēsties mašīnā, lai nopirktu maizi.

Nu ko tagad? Es došos prom no šejienes pēc diviem mēnešiem. Un manas mazās asinis pēkšņi kļuva tikai par manējām.

Es nevaru atturēt savas šņukstas, asaras rit no acīm, izplūstot manas emocijas.

– Mammu! – Ņikita skaļi kliedz.

– Mammu! – Sonja viņam piebalso.

Bērni neizpratnē skatās uz mani, viņi nezina, kā reaģēt uz mātes histēriju.

"Nav vajadzības, mani dārgie," es apsēžos viņiem blakus un pavelku abus sev pretī, "ja mamma raud, tas nenozīmē, ka arī jums to vajag." Labāk raudāt pa vienam, tad vienmēr atradīsies kāds, kas nomierinās satraukto cilvēku.

"Jā," dvīņi īsi atbild un, šķiet, pārstāj nervozēt.

Es arī nomierinājos.

Uzmetu skatienu atvērtajam portatīvajam datoram, plānoju skaitīt naudu un izveidot neatkarības plānu. Bet mans garastāvoklis nokritās līdz rekorda negatīvam līmenim, es pat nezināju, ka tas ir iespējams.

Likās, ka milzīgs pitons mani būtu norijis veselu, mēģinājis sagremot un atkal izspļāvis, nepabeidzot iesākto.

Visā šajā spontānajā emociju gūzmā es jūtu, ka kāda svarīga doma mani izvairās. Kaut kas tāds, kam mans prāts aizķērās, pat runājot ar Glebu. Kaut kāda dīvaina neatbilstība, kas izklausījās pilnīgi neloģiski.

– Protams, mani bērni un mamma, kas atvēra acis! Tas ir savienots! – sajūsmā skaļi saku. "Ko viņa viņam teica, kas lika man kļūt no upura par vainīgo?"

Nav iespējams uzreiz sākt kārtot lietas ar visiem radiniekiem, un dvīņu vajadzības traucē. Paiet vairākas stundas, lai mēs ar visu tiktu galā. Pēc tam lai pastāsta kā var strādāt ar diviem maziem bērniem, uzaicināšu kādu dienu pavadīt pie mums, lai pat lielākajiem skeptiķiem rodas šaubas.

Lai kā arī būtu, mājsaimniecības paradumi būs jāmaina.

Piemēram, beidziet gludināt pilnīgi visu, ko es varu sasniegt ar savu gludekli. Es zinu, ka šī nodarbe mani ļoti nomierina, ļauj ieslīgt transā un piedzīvot ko līdzīgu meditācijai, bet tas arī aizņem daudz laika.

Un vissvarīgākais aktuālais jautājums ir, kā nopelnīt iztiku? Vai man atgriezties iepriekšējā darba vietā un sūtīt bērnus uz privāto bērnudārzu? Kur dzīvot?

Runājot par kuru.

"Nāc, pacel klausuli," es klausos garos pīkstienus telefonā.

Bet man nav paveicies. Gļebs ignorē. Tomēr būtu pārsteidzoši, ja tas notiktu savādāk.

"Es biju pārāk apmulsis," es sāku teikt audio ziņojumu, bet padodos pusceļā.

Kas tas par “pārāk apmulsumu”, it kā mēs runājam par vietējo dabas katastrofu. Mums ir ģimenes sabrukums, nevis viesuļvētra tālās valsts piekrastē!

"Es nevarēju uzreiz sniegt pienācīgu atbildi," es veicu otro mēģinājumu, bet atkal es viņu pārtraucu gandrīz nekavējoties.

Kādas atkal muļķības. "Es nevarēju atbildēt ar cieņu," un es arī nevarētu atbildēt ar cieņu, ja tā domā. Es tikko sāku nedaudz šūpoties un atbrīvot to, kas sāpīgi bija ārā, kad mūsu saruna ar Glebu bija beigusies.

Lirismu nevajag, ar vīru vajag uzreiz un uz punktu, citādi viņš pārtrauks un pastāv risks apjukt savās emocijās.

– Kāpēc man un maniem bērniem vajadzētu atstāt māju? Ieguldu visu savu laiku un enerģiju tās sakārtošanā! Un jūs cēli atstājat mums uzturēšanu divus mēnešus, lai tad mēs jūs pamestu. Nē, mīļā! Tas nedarbosies! – es kaut ko saku un nolieku telefonu.

Un tomēr tas izrādījās pārlieku emocionāli un nekādu konkrētu priekšlikumu es neformulēju. Ā labi. Man tā vienalga nav. Es tikai cenšos nesatracināt un neiet uz neiroloģisko slimnīcu, lai ārstētu savus nervus.

Ak, tagad šeit ir samērā mierīgi dzīvot, un, kad Gļebs atgriezīsies, es diez vai varēšu viņu izmest, viņš ir līdzvērtīgs īpašnieks kā es.

Un vai es katru dienu nervozēšu savas spītības dēļ?

Nē, jūs noteikti to nevarat izturēt. Mums jādodas prom ar bērniem un, vēlams, tālāk.

Manam vīram šodien ir viena lieta, rīt – cita. Un te es būtībā esmu viens, visi radi, draugi un paziņas ir vai nu viņa, vai mūsu, nav neviena personīgi mana.

"Anna Nikolajevna, sveiks," es veicu vēl vienu nepatīkamu zvanu, šeit jūs nevarat tikt galā ar balss ziņu. – Es atradu tavu jaku.

Atceros, ka mūsu iepriekšējā saruna ar vīramāti nebeidzās īpaši labi, vai tiešām tas bija iemesls intrigai man aiz muguras? Kaut kā pārāk sīkumaini.

– Jaciņa, Olenka, tas ir jaciņš. Īsts kašmirs, izcila kvalitāte, pamēģini atrast vēl kādu tādu! – saka Gļeba māte. – Un sveiks, dārgais, es tev nesasveicinājos.

Un atkal šis satriecošais pretīgais tonis. Godīgi sakot, labāk būtu vienkārši nospļauties indi, nevis izlikties par tik labestīgu sociālo madāmu.

"Es tikko atradu šo, izrādījās, ka tas nav tik grūti," es atbildu, pieņemot viņas toni. – Kā mēs varam satikties, lai jūs varētu viņu paņemt?

– Ak, es tuvākajā nākotnē esmu tik aizņemts, un arī jums un bērniem ir neērti. Varbūt kādreiz vēlāk, kad Glebuška atgriezīsies, jūs varat viņu nodot kopā ar viņu,” Anna Nikolajevna apseglo savu parasto zirgu.

– Ak, es nevaru. Viņš un es nepiekrītam. Es tikai gribēju tev jautāt, uz ko tik interesantu tu vakar atvēri viņam acis?

14

Uz līnijas ir klusums. Es pacietīgi gaidu vīramātes atbildi, viņu nesteidzinot.

"Hmm, jā, pat tā, jā," viņa beigās saka.

"Jā, tieši tā," es viņai atbildu līdzīgā tonī.

Tas ir pārsteidzoši, cik vienkāršām bezjēdzīgām struktūrām var būt tik liela nozīme. Ne katrs paplašinātais teikums var sniegt tik daudz, cik šī primitīvā īso frāžu apmaiņa.

"Tad mums, iespējams, tiešām ir jāsatiekas, jo Glebuška mani ievilka jūsu attiecībās." Es jums teikšu atklāti, es to negribēju, es pretojos no visa spēka! Bet viņš ir mans vienīgais dēls, jūs saprotat.

Nē, es nemaz nesaprotu. Šai apbrīnojamajai sievietei, manai vīramātei, izdodas izbalināt sevi pat tajās jomās, kur viņa noteikti ir tieši vai netieši vainīga. Es gribētu tādu lielvaru.

– Vai tu atbrauksi pie mums rīt? – Es ierosinu, lai ātri pabeigtu tukšo vārdkopu.

Frāze “mums” mani nedaudz satrauc. Kas ar mums notiek, mums jāpierod pie savējiem, tagad viss ir atsevišķi.

– Nē, Olenka, es to nevaru izdarīt rīt, es dodos prom. Man joprojām ir ko darīt, pat ja jūs vienmēr domājāt citādi. Es atgriezīšos nākamās nedēļas sākumā, tad es nākšu pie jums. Pagaidām pavadiet šo laiku lietderīgi,” Anna Nikolajevna cukurotā balsī pabeidz un izslēdzas.

Dažas sekundes neizpratnē skatos telefonā, un vai es uzskatīju šo sievieti par otro māti? Viņa patiesi uzskatīja, ka visi viņas komentāri bija saistīti tikai ar bažām. Un es gandrīz nekad nebiju aizvainots!

Bet patiesībā es pavadīju desmit gadus kā nemīlēta vedekla. Un kā tu varēji būt tik akls un kurls? Kāpēc es uztvēru aizsegtus apvainojumus par kurnēšanu?

Un kāda jēga no viņas “patīkami pavadīt laiku”? Vai viņš paļaujas uz to, ka Gļebs mani izmetīs kailu uz ielas? Tātad, kāds viņai labums?

Labi, vīramāte. Kas notika ar mani un Glebu, kur pazuda mīlestība? Un pat ja mēs mierīgi pieņemam faktu, ka jūtas pamazām atdziest, un tas ir normāli, bet kur tad ir mūsu savstarpējā sapratne ar viņu? Galu galā mēs reiz bijām viens otram ne tikai dzīvesbiedri, bet arī labākie, tuvākie draugi!

Bet tas viss bija tikai pirms es vēlējos palikt stāvoklī. Tieši šeit mūsu draudzība ar savstarpēju sapratni sāka šķirties dažādos ceļos.

Un tagad es sēžu internetā un rakstu savu problēmu īpašā logā bezmaksas juridisko konsultāciju vietnē un nezinu, ko darīt tālāk.

Vai varbūt viņam vajadzētu lepni aiziet, aizvainots par Gļeba “dāsno” piedāvājumu dzīvot ar pilnu pansiju?

Bet man ir divi mazi bērni, es par viņiem atbildu, jo tēvam viņi nav vajadzīgi. Man ir jāsagatavo augsne un nepazūdu nekurienē.

Uz elli.

Kur ir mājaslapa ar dzīvokļiem, es kaut ko izīrēšu bērniem, un es, mums apriebusies pelēkā krāsa, ko Gļebs tik ļoti mīlēja. Pieņemšu darbā strādniekus, lai palīdzētu ar lietām un mēbelēm. Bērnu gultiņas, manēžas, augstie krēsli – tas ir patiešām apjomīgs un sarežģīts. Un mums vajadzēs lielāku dzīvokli.

Spļaut.

Gļebs apsolīja pansionātu, tāpēc es iztērēšu viņa naudu savā labā.

Un mums ir jācīnās par godīgu īpašuma sadali.

Un tas nav svarīgi, ka tas ir grūti, biedējoši un traumatiski jūsu veselībai. Šķiršanās pat bez mantas dalīšanas sāpina psihi un dvēseli, nereti atņemot veselību.

Tiešsaistes konsultācijas legālā tīmekļa vietnē man rada tikai aizkaitinājumu un izšķērdētu laiku. Viņi man uzrakstīja daudz vārdu, bet ne vienu būtisku. Advokāti prot meistarīgi liet ūdeni, un tas viss tikai tāpēc, lai es atstātu iespaidu un nāktu uz konsultāciju klātienē, kas, protams, ir maksas.

"Bāc tevi," nomurminu pie sevis un nolieku klēpjdatoru prom no sevis.

Mums atkal jārūpējas par bērniem. Un tad atkal ienirt internetā, bet šoreiz lai meklētu dzīvokli.

Ņikita un Sonja, šķiet, nojauš, ka notiek kaut kas neparasts, viņi klausās mani, spēlējas kopā, nedalās ar rotaļlietām un vispār uzvedas priekšzīmīgi.

Un šķiet, ka man ir paveicies arī ar dzīvokli. Es sarunāju tikšanos, lai apspriestu vairākas rītdienas iespējas, un tikai gatavojos laimīgi izslēgt savu klēpjdatoru, kad sociālajā tīklā pamanu nelasīta ziņojuma ikonu.

– Kāpēc tu pēkšņi mani atcerējies?!

15

Es pārsteigta iesaucos, skatoties uz sava klasesbiedra ikonu.

Mēs ar Jegoru neesam redzējuši viens otru, iespējams, astoņus līdz desmit gadus. Precējoties, bieži kontakti ar draudzenēm izbeidzas, un vēl jo vairāk ar puišiem – draugiem.

Atveru to ziņkārības pēc, un tur ir banāls, kopumā neievērojams vēstījums no kategorijas “kā tev klājas”.

Hmm, es neesmu tik daudz rakstījis, es varētu arī nerakstīt tik daudz. Tīri pēc inerces es uzklikšķinu uz sava klasesbiedra vārda un nonāku viņa personīgajā lapā.

– Jā, jūs esat jurists! – es iesaucos. – Kāpēc tu to nepateici uzreiz?

Atgriežos pie kontakta un atbildu – tikai kā ar mani iet bez sirdi plosošiem sīkumiem, un beigās neuzkrītoši noskaidroju, vai viņš tiešām ir jurists.

Paskatos uz laiku, pakratu galvu un eju gulēt. Dzīvokļa apskate paredzēta no rīta, un pirms tam vēl jāpaspēj aizvest bērnus uz bērnu centru, kad viņu brauciens tur pagāja labi.

Apgūlos gultā un ar pārsteigumu saprotu, ka pirmo reizi pēdējā laikā esmu pacilātā noskaņojumā. Vajadzēja tikai sākt kaut ko darīt, nevis pazust savā purvā. Un nedomājiet par detaļām, vienkārši pieturieties pie attieksmes, ka viss būs labi.

Es aizmiegu tādā noskaņojumā.

No rīta vēlme doties prom nepāriet, un es cenšos tikt cauri Gļebam. Es grasījos tērēt ģimenes naudu jaunas mājas atrašanai un iekārtošanai, tāpēc ļaujiet man izņemt naudu.

Es pieķeru sevi pie domas, ka šī situācija, kad es aicināju vīru papildināt karti, praktiski neatšķiras no mūsu parastās komunikācijas ar viņu pēdējo divu gadu laikā. Tikai apstākļi ir bēdīgāki.

Izrādās, ka mēs ar Gļebu jau sen zaudējām mīlestību un romantiku?

Es atceros viņa vizītes šajā laikā ar katru reizi, kad tās kļuva arvien retākas. Un mēs pastāvīgi atradāmies dažādos viļņu garumos.

Man bija svarīgi ievietot virkni ziņu, vispirms par grūtniecību un pēc tam par bērniem, un Gļebam bija īsi padalīties ar saviem darbiem un kompensēt mūsu ciešas komunikācijas trūkumu. Kā var būt aktīva cieša komunikācija, kad man bija vairāki ietaupījumi? Vai arī tad, kad dvīņi tikko piedzima?

N – jā. Mūsu laulība neizturēja jaunu papildinājumu pārbaudi. Vai arī viss sāka jukt agrāk?

Nu, mēs neesam vieni. Kādreiz rakstā lasīju, ka aptuvenais ģimenes izjukšanas procents pēc pirmā bērna piedzimšanas ir četrdesmit procenti, bet pēc otrā – pat sešdesmit.

Mums ir divi no tiem uzreiz. Un mēs ar Gļebu izšķīrāmies, ilgu laiku mēs vairs neesam viena veseluma puses, katrs par sevi. Ir es un bērni, un Gļebs ar kas zina, kas.

Tas ir pats aizskarošākais!

Nodevība tādā periodā.

Diemžēl vai par laimi es nevaru tikt līdz Glebam. Viņš vairs neceļ klausuli, vai arī zvani tiek pārtraukti.

Bet mana karte saņem iespaidīgu naudas summu ar atzīmi “izdevumiem”.

Ļoti jauki, viņš nolēma nomaksāt manas prasības pret māju ar šo sīkumu? Vai arī viņš neklausījās manās sūdzībās.

Ieeju aplikācijā, tur ir mana audioziņa un pat noklausīta.

Man nav laika nākt klajā ar jaunu versiju, kad saņemu īsu ziņojumu: “Neuztraucieties. Par māju lemsim vēlāk. Vēl nav šķiršanās."

Hmm, tas ir diezgan Gļeba garā. Bet es nesaprotu, vai viņam ir šķelta personība? Vai viņu ir apsēdusi kāda cita pasaules htoniska būtne? Dažreiz mēs izšķiramies, dažreiz mēs nešķiramies, dažreiz mēs izšķiramies, bet vēlāk. Apnicis tas!

Ātri pabeidzu gatavoties un, īsti nesaķemmējusies un neizdomājusi, iesēdinu bērnus mašīnā. Un es entuziasma pilns nospiežu gāzes pedāli.

Pirmie divi dzīvokļi izrādās galīgi nepiemēroti. Pārāk daudzi cilvēki ir iemācījušies izmantot fotoattēlu uzlabošanas programmas, vienlaikus ignorējot nepieciešamību pēc neliela remonta un vispārējās tīrīšanas. Cits dzīvoklis pats par sevi ir diezgan labs, bet bez lifta. Bet ceturtais šķiet ideāls.

"Slēgsim līgumu, es atstāšu depozītu," es apņēmīgi saku.

16

Apmierināts šķiros no nelielas summas, lai pēc divām nedēļām varētu sākt jaunu dzīvi. Sakārtoju galvā bērnu preces, un tad paklupu.

Garīgi, nevis fiziski.

Ko es darīšu tālāk? Kad mazinās eiforija no jaunas mājas iekārtošanas. Kad beidzot nogurstu un pamanu, ka daudzu iemeslu dēļ manas mājas bija daudz ērtākas.

Varbūt pie velna pārcelties un mēģināt atprasīt no Gļeba visu māju? Tas ir iespējams.

Kamēr nepamēģināšu, nezināšu. Tāpat kā atgriešanās pilsētā. To pašu var teikt par viņu.

Jaunajā jomā ir priekšrocības un lielas. Jā, vismaz viens apstāklis ir tāds, ka bērni ir reģistrēti blakus esošajā bērnudārza gaidīšanas sarakstā! Un viss dzīvei nepieciešamais ir pastaigas attālumā.

Es mēģinu strukturēt jucekli savā galvā, bet tas izrādās ļoti slikti. Es jūtos nevis pieaugusi sieviete, bet apmulsusi, nesaprātīga būtne, kas izmisīgi turas pie šķietami loģiskiem dzīves aspektiem, bet dienas beigās saņemu kārtējo muļķību. Un es vēl neesmu domājis par darbu, ak.

Man vajadzētu rakstīt uz savu oficiālo darba vietu, bet es tiešām nevēlos. Es pretīgi nevēlos atgriezties savā vecajā vietā.