Glābiet raganu, vai nekromanti šeit ir kautrīgi

6. nodaļa

Šerifs Frenks Talbots bija pamatīgs un nedaudz pedantisks vīrietis, jau piecdesmit sešus gadus vecs. Viņa pamatīgums slēpjas viņa nevēlēšanās kaut ko izlemt skriešanas laikā. Ja viņš ķērās pie lietas, viņš lēnām tuvojās tai, vērīgi paskatījās un nošņaukāja kā vecs, pieredzējis kaķis. Viņš nicināja iedomību un nevarēja ciest savu tiesu medicīnas ekspertu, kurš, kā liktenis, bija viņa pilnīgs pretstats.

Policista pedantisms daudzus iedzina līdz malai, vājprātam vai karātavām. Bet tikai pateicoties viņam, viņš sēdēja pašā Vortišas izpildvaras augšgalā. Viņa mānija, ar kādu viņš veica savu darbu, viņa padotos piespieda sirdslēkmes. Tikai tāpēc viņš joprojām strādāja tuksnesī, nevis ieņēma augsta ranga policijas priekšnieka amatu galvaspilsētā. Viņš par to nebija sarūgtināts un bieži jokoja, ka labāk būt gulbim mazā ezerā nekā kaijai milzīgā jūrā.

Vīrietim arī ļoti patika pīpēt. Nevis cigārus, kā tagad pieņemts, bet pīpi. Šajā procesā varēja redzēt arī viņa koncentrēšanos. Viņš vienmēr apsēdās vienā krēslā Gregorija bibliotēkā, izvilka no krūtīm tabaku un lēnām ķērās pie lietas. Viņa uzmanību nenovērsa saimnieka piedāvātais džins, līdz pelēki dūmi sāka sasniegt atvērto logu.

"No jums nav ziņu, ļaujiet man pašam apskatīties," viņš teica, saspiežot telefonu starp zobiem un paņemot glāzi no galda. – Nekas jauns?

Gregorijs iegrima pretējā krēslā, paņēma glāzi alkohola un vērīgi skatījās uz pusmūža vīrieti. Viņš pasmaidīja, bet acis palika aukstas. Kopā šis pāris radīja šausminošu skatu. Bet, neskatoties uz visām profesionālajām deformācijām, šerifs bija labs cilvēks. Iespējams, vienīgais šajā pilsētā cenšas panākt patiesību. Un, lai gan viņa rupjais komunikācijas veids atbaida daudzus, viņš bija tas, kurš bija tur, kad Gregorijs nezināja, ko darīt ar visu mantojumu un nāves gadījumiem.

Viņa tēvs aizgāja, kad Gregorijam bija divdesmit. Absurdā nāve pārsteidza ne tikai pašu Stenliju, bet arī viņa mantinieku. Iekrīt no zirga aizā. Ņemot vērā, ka vecais vīrs bija vairāk nekā labs burvis, tas izraisīja neuzticību. Lai kā arī būtu, nekādas vardarbīgas nāves pēdas no ribās iesprūdušas trakās bultas vai indes netika atrastas. Viņi rūpīgi meklēja.

"Izmēģināju visu iespējamo," skumji atzina mājas īpašnieks. “Šī nāve neatšķiras no iepriekšējām. Nevis slepkavība, ne saindēšanās, bet vienkārša sakritība. Tas nav man jāstāsta. Šķiet, ka ķermenis ir pareizi miris. Nu, asinsvada plīsums, padomājiet, meitenei nav pat divdesmit, slikta iedzimtība, tā teica jūsu eksperts?

"Noraujiet manam ekspertam rokas un iebāziet tās…" viņš dusmīgi nomurmināja. – Šis brūtgāns spēlē uz vairākiem vārtiem, izmest no iecirkņa nav iespējams, mēra viņu ļoti mīl. Viņiem ir sava veida naudas bizness. Kopā ieguldījām viesnīcu ķēdes celtniecībā. Kāpēc tu teici, ka tā šķiet?

Burvis sarāvās… Viņš nevarēja izskaidrot visu to domu un pieņēmumu virkni. Es vienkārši sajutu notikumu pretīgo nepareizību.

"Es esmu tikai nekromants, kurš pārbauda līķus un, ja iespējams, tos izceļ," viņš noplātīja rokas, gandrīz izšļakstīdams alkoholu. "Es varu viņus nopratināt, uzzināt jaunākos notikumus, bet neko vairāk."

Pats nekromants nesaprata, kas viņu satrauca par jaunu meiteņu nāvi. Tie nav līdzīgi, nāves cēloņi visi ir dažādi: asinsvada plīsums, anafilaktiskais šoks, trombs, dūriens bordelī, laupīšana. Jā, tas viss var vienkārši notikt. Bet kāpēc tikai ar meitenēm? Kāpēc tā ir stiepšanās, bet vai pastāv ciklisks modelis?

"Es neesmu karaliskais asinssuns," burvis turpināja, domādams, "man nav piekļuves pēdējām domām par mirušajiem, iespējams, atmiņām." Lai gan arī ne mans profils…

– Kuru? – it kā nojaustot pēdas, šerifs tuvojās. Džina glāze pārcēlās uz roku balstu.

Stenlijs par to domāja. Menalists šajā jautājumā nepalīdz, viņi strādā ar dzīvajiem. Varbūt pareģotāji vai pareģotāji palīdzētu, bet pat viņi vairāk skatās uz priekšu. Alternatīvi, burvji. Bet burvis maz saprata par viņu burvestībām. Viņš izteica šo ideju.

"Runājot par burvjiem…" Frenks jēgpilni apstājās, ļaujot Gregorijam to izdomāt pašam. Nebija šaubu, ka sirmais intrigants jau apzinājās. Sīkāka informācija bija interesanta, taču Stenlijs nekavējoties nolēma paskaidrot, kāpēc ne.

Saskaņā ar neizteiktu likumu, seno laiku relikts, burvji un burvji tika nosacīti sadalīti gaišajā un tumšajā. Atšķirību kā tādu nebija. Tikai asins maģija tika klasificēta kā tumša. Tiesības uz iespēju strādāt ar viņu. Ar to a priori bija apveltīti nekromanti, eksorcisti, dēmonologi un, lai cik traki tas arī neizklausītos, dziednieki. Viņu darbs daļēji bija balstīts uz asins rituāliem. Burvjiem un raganām jābūt licencei. Burve, kas nodarbojas ar nekromantiju, un tas nav nekas neparasts, saņēma atļauju savai darbībai, un tai bija pienākums ik pēc trim gadiem apstiprināt savu kvalifikāciju. Kāpēc tāda diskriminācija? Jo viņu spējas nevarēja būt atkarīgas no asins maģijas. Piemēram, kā dziednieks var noņemt maģisku lāstu, izņemot, neizmantojot asinis? Nevar būt. Un raganas varēja būt tikai raganas, bez asinīm viņi atrada darbu jebkurā jomā: mikstūras, pretlīdzekļi, flora, fauna, ģeoloģija, prognozes. Viņiem vienmēr ir izvēle, bet, ja burvis ir dzimis eksorcists, viņš nevarēs strādāt ar neko citu, artefakti un tā tālāk neskaitās. Un jo spēcīgāks ir burvis vai ragana, jo lielāka iespēja, ka viņas spējas ļaus viņai pieskarties tumšajai maģijai.

Bet viena konkrēta trakā ragana bija viegla, dāvanas līmenis normāls, nepārspīlēts. Nekromants teiktu, ka viduvējs, bet viņš baidījās sevi apdzīt, jo viduvēja ragana joprojām ir ragana. Un šajā jautājumā no viņas nebūs nekādas palīdzības.

– Labi, bet ko tu domā par šīm nāvēm? – šerifs vēlreiz jautāja, cerēdams izspiest no Gregorija vismaz kādu pavedienu.

– Ja tās būtu rituālas slepkavības, mēs būtu redzējuši mazāk pievilcīgus pēcnāves gadījumus, lai gan atceraties to meiteni, kura pirms pusgada tika nodurta līdz nāvei piestātnē? – vīrietis sāka skaļi domāt. – Izskatās pēc rituāla, bet pārāk neveikls, nepabeigts… Ja šī būtu sērija, tad būtu arī saskarsmes punkti, un turklāt tās ir tikai visas mirušās meitenes… Tas ir tāli, nē. Jūs piekrītat?

Sirmais vīrietis piekrītoši pamāja ar galvu.

"Es sliecos uzskatīt, ka tā ir spēka uzkrāšana," Frenks izlieca uzaci, prasot paskaidrojumus. “Pati nāve ir milzīga enerģijas atbrīvošana, un, ja pilsētā slēpjas viduvējs burvis, vidēji kluss un neuzkrītošs, tad, iespējams, tādā veidā viņš palielina savu potenciālu. Spēku uz ilgu laiku var aizzīmogot amuletos un artefaktos. Tas ir vienīgais, kas vairāk vai mazāk summējas. Bet stāsts smaržo pēc vecas kapenes. Vai esi domājis par rakstīšanu galvaspilsētai?

Talbots pamāja ar galvu. Ar zināmu noguruma ēnu acīs viņš paskaidroja:

"Tas nav fakts, ka viņi atbildēs, bet, ja viņi atbildēs, viņiem apniks pārbaudīt vietējo burvju kopienu." Es tam neredzu jēgu. Mēs paši to izdomāsim.

– Pastāsti man par sērijveida slepkavām? – Stenlijs jautāja un tikmēr domāja, kā reaģētu šerifs, ja viņš, izmantojot savus draudzīgos sakarus, pats uzrakstītu galvaspilsētai.

"Sērijveida slepkavas…" sirmais vīrietis uzsita ar pīpi pie roku balsta.

Sēriju vienmēr raksturo atkārtošanās. Cietušajiem ir kaut kas kopīgs. Tā nu viens trakais vīrietis ik pa laikam no cilvēku pūļa izvēlējās kādu aptaukojušos vīrieti un, ievedot viņu vārtos, pārgrieza viņam rīkli. Ikvienā viņš redzēja savu tēvu, kurš bija nogalinājis viņa māti delīrija tremens. Vai, piemēram, meitene-Dieva pienene nogalināja vecākas sievietes, jo redzēja savas skolotājas nāvi bērnunamā. Sērijveida slepkavības ir netiešu faktoru kopums katrā atsevišķā gadījumā, kas norāda uz slepkavas identitāti.

– Tātad jūs nevarat sākt izmeklēšanu, pamatojoties uz šo formulējumu? – Gregorijs atbalstīja zodu uz dūres.

– Bet kā? – sarunu biedrs nolika pīpi un izvilka tabakas maisiņu. – Vai atceries Rozalindu Kerro? Viņa bija pirmā, kas paziņoja, ka viņas meita ir nogalināta. Sieviete ieradās policijas iecirknī ar ārsta slēdzienu, kurā bija teikts par plīsušu asinsvadu, un viņas meitas veselības stāvokli, kur slimības vēsturē nekas tamlīdzīgs nebija. Es šaubījos, ka ārsts to varētu būt palaidis garām vai neievērojis. Un tad Flismanu ģimene un ģimenes māte. Tad mirušā vīrs nakšņoja zem vietnes sienām. Vai mātes Bonti meitene. Kautiņa laikā sadurts līdz nāvei. Kā tev iet, Gregorijs? Kā šīs nāves gadījumus apvienot sērijā? Kas kopīgs jaunai, kārtīgai meitenei un korumpētai meitenei? Un tad jums joprojām ir jāpierāda, ka nāves gadījumi dabisku iemeslu dēļ ir slepkavības.

– Kad tas sākās?

– Kerro vispirms. Trīs gadi,” vīrietis uzpūta pīpi un viņa kuplās uzacis satikās uz deguna tilta. – Bet tas ir tas gadījums, kad viņi vērsās policijas iecirknī, un cik daudz citu… Redziet, nav iespējams pat izsekot, kur notikusi slepkavība un kur nieru kolikas. Un veids. Vai jūs zināt burvi, kurš bez pieskāriena, amuletiem vai burvestībām var izraisīt trauka pārsprāgšanu?

"Tā nenotiek," nekromants piekrita un pievērsa skatienu šerifa krekla izstieptajai apkaklei. Un viņš ir nervozs un vairāk nekā parasti, pat grozās ar drēbēm, kas ir gandrīz nāves spriedums viņa pedantiskajam raksturam. – Jebkura maģija atstāj pēdas. Tas nozīmē, ka tas nebija burvis vai burvis, kas nogalināja.

Vīri apklusa. Šerifs staigāja pa bibliotēku, apskatīdams grāmatu galapapīrus. Skaista tikšanās Stenlija mājā. Un pats īpašums mēram ir kā dadzis acī. Viņš jau vairāk nekā vienu reizi bija piedāvājis Gregorijam viņu izpārdot par pasakainu naudu. Ja viņš, tāpat kā viņš, plāno būvēt dzelzceļu, tad īpašums neiederēsies attēlā. Un Stenlijam pieder ne tikai māja ar dārzu, bet arī vairāki simti hektāru meža un kalnu pakājes. Šis ir liels džekpots. Būtu žēl, ja puika salūztu un atteiktos no šīs vietas.

Arī vecais Stenlijs vairākas reizes novērsa mēru. Un viņiem ar viņu bija draudzīgākas attiecības. Tāpat kā pats Frenkijs. Ja nebūtu vecākais Stenlijs, viņš tagad nebūtu šerifa krēslā. Viņš ieradās jauns, augstprātīgs, un neviens negribēja viņu uztvert nopietni. Taču dzīve viņu saveda kopā ar dzīvespriecīgu burvi, kurš ticēja. Viņš man deva iespēju strādāt un izkļūt pasaulē. Vispirms neliela detektīvu aģentūra, bet pēc tam kriminālās nodaļas priekšnieka amats policijā, un tad pedantisks zēns ātri uzlidoja uz augšu, un viņam bija pārdrošība tur palikt.

7. nodaļa

Alise pamodās no avārijas virs galvas. Viņa gribēja gaudot un apsegties ar spilvenu. Viņa tēva vecais sulainis Justs cieta no bezmiega lēkmēm un mēģināja ar to inficēt visus mājsaimniecībās. Īpaši mēness naktīs, kad ragana viņu turēja aizdomās par vilkaci, viņš ieviesa kārtību bēniņos un pagrabos. Tajā pašā laikā tik pretīgi pārvietojot mēbeles, ka parkets plīsa ar mirstošiem vaidiem. Arī tagad viņa bija gatava svētīt veco vīru daudzus dzīves gadus, taču viņa atcerējās, ka guļ Stenlija muižas spārnā.

Viņa piecēlās sēdus gultā un drūmi paskatījās apkārt. Tā ne tikai izrādījās draiska diena, bet arī nakts lika dzīvot ilgi. Viņa atmeta segu un ar basām kājām pieskārās aukstajai grīdai. Pieskāriens bija prātīgs. Un kā šī atturība pietrūka, runājot ar burvi. Viņa negaidīja no sevis tik bezjēdzīgu nekaunību. Un labāk neatcerēties, ka viņa flirtēja ar šo burvi. It kā svaigs gaiss skāra smadzenes.

Sekoja vēl divi sitieni. Meitene sastinga, nespēdama saprast, kas notiek. Viņa uzmanīgi atvēra uzņemšanas telpas durvis un nodzēsa ugunspuķes. Piespiedusies pie grāmatu plauktiem, viņa pielīda pie loga. Dārzā bija kluss. Dega tikai laternas. Nākamajā mirklī viņa pamanīja divas tumšas figūras, kas vilka augšā pa galvenajām kāpnēm milzīgu kasti. Iekšā.

Zagļi? Viņi parasti izņem, nevis piegādā. Vai mājas īpašnieks nedzirdēja? Ko darīt, ja jūs nedzirdat? Viņš devās uz pilsētu vai ieslēdzās laboratorijā. Un Grēta? Viņai ir istaba otrā mājas spārnā. Bet vismaz kādam vajadzētu pamosties no tāda trokšņa. Lai gan kāds tikko pamodās. Meitene izslēdza gaismu uzņemšanas telpā un piegāja pie loga. Kādi cilvēki viņi ir?

Nolēmusi, ka viņai ir vismaz burvestības un vēl divas pudeles ar paralizējošu dziru, viņa ar pirkstgaliem iegāja atpakaļ guļamistabā, novilka halātu no muguras, uzmeta to pār pleciem un, cenšoties radīt pēc iespējas mazāk trokšņa, atslēdza slepeno eju. Viņa piecēlās istabā un klausījās. Mājā nekādas sarunas nebija, bet no ielas bija dzirdamas balsis. Viņa izmantoja iespēju un nospieda slēdzeni. Tumsu cauri caurgrieza tievs gaismas stars no sienas ugunspuķes. Ragana izdvesa un, lūgusi, lai durvju eņģes nečīkst, paslīdēja zem kāpnēm.

Ik pa brīdim palūkojoties ārā no pēdējās aizmugures, viņa kādā no tumšajām figūrām varēja atpazīt savu darba devēju. Viņš stāvēja tuvāk ieejai un runājot žestikulēja. Otrs, svešinieks, apsēdās uz kastes un izvilka pīpi. Ragana ļoti gribēja zināt, kas notiek, bet viņai nevajadzēja draudīgi iziet ārā ar rokām uz gurniem kā ciema meitenei. Viņa trīs reizes pavilka kreiso ausi un izspieda auskarā esošo akvamarīnu. Skaņas kļuva skaidrākas, taču joprojām varēja uzminēt tikai frāžu fragmentus. Un svešinieks jau bija aizdedzinājis pīpi un kaut ko liecināja saimniekam. Alise atspieda muguru pret kāpnēm, slēpjoties to ēnā.

"Tu mani saprati, Gregorijs," nepazīstama balss skaļi iesaucās. Meitene izbāza degunu. – Cik reizes es tev esmu lūgusi ieiet no laboratorijas? Mana mugura ir pārāk veca, lai paceltu svarus pa kāpnēm.

"Ja jūs katru reizi atnākat un izmetat atkritumus zem laboratorijas durvīm, kāds kaut ko uzminēs."

– Atkritumi? – svešinieks bija sašutis. – Baidieties no dieviem, kurš to saka?

– Vai esi atpūtusies? – saimnieks nepacietīgi jautāja. – Turpināsim vilkt.

– Tu mani iedzīsi zārkā! – vīrietis bija apmulsis, piesitot ar pīpi pa kastes stūri. – Pagaidi, pagaidi. Tagad vecais Frenks nesīs slodzi…

Kāda veida krava? Par ko tie vispār ir? Un kāpēc tas viss notiek naktī? Vīrieši sāka attālināties un Alise saprata, ka viņai jāpieiet tuvāk, lai vismaz kaut ko dzirdētu. Viņa, pārmaiņus lamādama sevi ar pēdējiem vārdiem no tantes dunnas vārdu krājuma, ar pirkstgaliem pārmeta ārdurvīm un iespieda degunu spraugā pie masīvajām dzelzs eņģēm. Joprojām nebija ne sarunas, ne ko dzirdēt. Viņa iespieda muguru siltajās mājas sienās, cenšoties saplūst ar atmosfēru. Viņa neizturēja un, skrāpējusi nagus biezajā kokā, pavilka audeklu pret sevi tā, ka aplodas atvērums kļuva platāks. Uz sliekšņa neviena nebija. Tikai lodziņš augšējā pakāpienā.

No staļļa puses bija dzirdama durvju atvēršanās čīkstēšana. Apklusinātas balsis un grants taciņas šalkoņa. Alise nožēloja, ka viņai nekad nav bijis dots gaisa elements. Tā ir ķecerība, ka burvjiem ir kontrole pār visiem četriem elementiem. Viņi melo. Katrs burvis izvēlas vienu lietu sev. Tas nenozīmē, ka Alicija nekontrolē neko, izņemot zemi. Viņai ir vieglāk vienkārši no ozola saknēm noaust necaurlaidīgu lapotni, likt ābelēm nest augļus un modināt lazdu dzinumus, nekā pacelt ūdens cilpu vai, kā tagad, spēlēties ar vēja virzienu, lai tas nestu cilvēku vārdus. Beidzot nemiera cēlāji piegāja pie akmens kāpnēm, vedot zirgu un pajūgus. Meitene sastinga, aizmirsa elpot.

"Nē, tas nedarbosies," sirmais vīrietis elsoja, paceļot ratiem tuvāko malu. "Es esmu pārāk vecs šim sūdam, Gregorijs."

"Nenovērsiet uzmanību, pretējā gadījumā jūs nokritīsit," mājas īpašnieks nepaguva pateikt, pirms partneris noelsās un ar vienu roku satvēra viņa muguru. Kastes stūris pēc inerces paraustījās uz priekšu, burvis zaudēja līdzsvaru un arī atbrīvoja no rokām nastu. Notika avārija. Domovina ripoja lejā pa kāpnēm kā bruņinieka ordeņa palaists aplenkuma baļķis pie klostera durvīm, mēģinot nogāzt vairākas ābeles, bet pēdējā solī rotaļīgi palēca un trāpīja tieši zem zirga nagiem. Nabaga dzīvnieks ilgi šņāca un ar nagu sita pa vāku. Pēdējais no tāda sašutuma metās sāņus un atklāja līķi baltā apvalkā.

Ragana bija pārsteigta. Burvis metās pie sava līdzzinātāja, cenšoties viņu pārāk neraustīt. Gaišmatainais vīrietis visos iespējamos veidos zvērēja un draudēja neuzmanīgajam burvei nogriezt visas rokas. Alise saprata, ka ir iejutusies tajā, kam labāk patīk mušas, bet ne bites. Vīri savā starpā nolēma, ka pretsāpju burvestība atvieglos uzbrukumu, un devās celt zārku. Vāks slikti piezemējās un saplīsa divās daļās, taču burvim izdevās to ievietot rievās un aizcirst.

"Vai esat pārliecināts, ka varat tikt galā bez manas palīdzības?" – Gregorijs jautāja, vērodams, kā viņš uzkāpj zirgā.

– Ar ko tur tikt galā? – līdzzinātājs stenēdams nomurmināja. "Es aizbraukšu līdz tuvākajai gravai un pagrūdīšu mirušo sievieti." Tikai bizness.

Alise sastinga un saprata, ka viņai jādodas prom. Viņa nedzirdēja turpmāku sarunu, viņa vienkārši skrēja pa gaiteni ar peli un ienira bēgšanas ejas tumsā. Uzgaidāmajā telpā viņa paskatījās apkārt, mēģinot salikt puzles gabalus. Tas ir, tagad viņa redzēja… Tumsas aizsegā viņas darba devējs un kāds vīrietis izveda meitenes līķi aizliktā kastē. Bet kur viņas darba devējs dabūja šo līķi? Un kāpēc uz viltības? Kas pie velna notiek?

Viņa tikko ieraudzīja meitenes līķi… Līķis!!! Jā… Viņas darba devējs ir slepens slepkava vai sektants vai nekromants, vai kas? Kādam tumsonīgajam pagrabos guļ miruši cilvēki? Dievs, ar ko viņa beidzās? Mums ir jātiek prom no šīs vietas un ātri.

8. nodaļa

Ugunspuķe kā signāllāpa sekoja Alisei aiz muguras. Meitene staigāja pa guļamistabu, tad saprata, ka gaisma var atklāt, ka viņa neguļ un tad… Un ko tad? Viņa neizlēma, bet nodzēsa saules gaismas zibspuldzi. Viņa uzreiz par to samaksāja, sāpīgi atsitot mazo pirkstiņu pret krēsla kāju. Uzlēkusi uz vienas kājas, viņa atgriezās uzņemšanas zonā, pārbaudīja durvis, atbalstīja slepeno eju ar vienu no apmeklētāju krēsliem un uzkrāva virsū krūzi ar margrietiņām. Viņa atgriezās guļamistabā, atvēra skapi un domāja. No vienas puses, lidojums pāri visai karaļvalstij ar slotu ir ideja izmisušajiem. No otras puses… Kāpēc viņa nervozēja? Nu padomā tikai par līķi… Darba devējs ir burvis, galu galā, ja viņam tāds darbs… Droši vien konkrēti. Un viņa būtu atradusi, par ko krist panikā, bērnībā viņa bija redzējusi pietiekami daudz šo mirušo cilvēku, lai jebkurš nekromants aiz skaudības pakārtos uz saviem bikšturiem. Viņas tēva darbs vienmēr nozīmēja kaut kādu saikni ar ne tiem patīkamākajiem brīžiem, un viņai ar māti bieži nācās apmeklēt Drošības departamentu, un tur viņi saskārās ar daudzām lietām. Taču atklāts palika jautājums, ko darīt ar trako burvi. Būtu bijis normāli jautāt tieši, taču sieviešu aizdomīgums kopā ar fantāziju vienmēr ir paklupījis cilvēces godīgo pusi. Turklāt viņi nav tik tuvi, lai gan pēc vakara Alisei tuvāk par šo drūmo bruneti bija tikai viņas līgavainis.

Burve atkal pameta guļamistabu un šoreiz tumsā ieskrēja dokumentu skapī. Viņa atcerējās nolādētos burvjus līdz septītajai paaudzei, vēlējās vienmēr būt ciešās attiecībās ar visiem radiniekiem un svētīja viņus ar ērtu dzīvi. Pēdējais bija vismānīgākais no visiem, jo Alise pacentās noskaidrot šīs dzīves laiku.

Pats banālākais un loģiskākais, ko meitene izdomāja, bija darba devēja atzīšana par nekromanti. Bet problēma ir tā, ka dabiskajā vidē viņa nesatika ar “nāves skūpstītajiem” un viņas iztēle uzgleznoja māju ar paceltiem līķiem, nevis dzīvo kalpu, zem griestiem lidojošu pāragri mirušu radinieku pazīmēm un sabojātiem skeletiem. pagrabos. Viņa redzēja gandrīz visu šajā mājā, izņemot pirmo stāvu, un tas radīja zināmas domas. Bet pretruna šai harmoniskajai teorijai bija tāda, ka nāves burvju ir tikai neliels skaits, viens vai divi no simts. Ragana šaubījās par savu veiksmi, saduroties ar šo konkrēto dāvanas pārstāvi. Tad atkal… Ko šovakar darīja muižas īpašnieks?

Alisija iekārtojās krēslā, kas bija vērsts pret ārdurvīm, un apvilka sev apkārt halātu. Viņa kā pīlādžu ogas uz auklas grieza atmiņā padzīvojušās mājkalpotājas stāstu, mēģinot satvert to, kas dotu kādu pavedienu. Ja vīrietis pēc akadēmijas dienēja Drošības departamentā, tad tā bija Augstā maģijas akadēmija, kuru uzrauga kronis. Tā uzliek par pienākumu saviem absolventiem neatkarīgi no klases, izglītības formas vai dāvanas vairākus gadus strādāt valsts dienestā. Ja Gregorijs kalpoja, tad viss derēs. Alise mēģināja atcerēties fakultāšu sarakstus: dziednieki, kaujas burvji, artifactors… Nekromanti, eksorcisti, dēmonologi ir tik reti, ka viņi dodas pie kaujiniekiem, un viņi savu dāvanu attīsta pēc izvēles, kopā ar personīgajiem mentoriem. Un tas atkal neko nedod.

Ragana nāca no otras puses… Viņa atgriezās darba devēja birojā un atcerējās savas sajūtas, kad viņa vara svieda blondo. Asins un pelnu garša… Bīstami. Nesaprotami. Bet neizraisot bailes vai sāpes. Viņai nez kāpēc šķita, ka nāves burvju dāvanai viņa noteikti jāatbaida. Viņa var uzzināt, kā ir patiesībā, tikai pajautājot tieši vīrietim.

Savos minējumos un mānīgajos plānos meitene nepamanīja, kā viņa izstiepa kājas, iekārtojās krēslā un sāka snaust. Viņa nebija gļēvulis, viņa vienkārši apdomīgi baidījās un tāpēc neatgriezās gultā. Un no rīta atrados nepiemērotā pozā ar izgrieztām kājām, kuras paspēju pārmest pāri roku balstam un apsegt ar halātu. Būtu jauki, ja viņa būtu viena. Bet burvis, kurš naktī tik veikli nolaida zārku, stāvēja viņai virsū. Un viņš iesmējās.

"Alise," roka dega ugunī, kad vīrietis viegli pieskārās viņa plaukstas locītavai. Viņš pasmaidīja un centās neizplūst skaļos smieklos.

No rītiem Alisija bija tradicionālās raganas paraugs: ļauns ar izspūrušiem matiem, pie rokas trūka tikai slotas. Taču šodien viņa patiesi uzvedās kā augstdzimusi jaunava, ieraugot nepazīstamu līgavaini savā buduārā. Viņa kliedza. Burvis savilkās grimasē, bet neatlaida roku. Viņa klātbūtne meitenes dzīvoklī bija nepareiza. Alise pat mēģināja uzlēkt un atkāpties uz guļamistabu. Bet viņa iedeva sev garīgu pļauku: kāda viņa ir burve, ja viņu var samulsināt nelaikā uzradies darba devējs. Tāpēc, nometusi nevajadzīgo halātu, tas joprojām neko neslēpa, bet tikai pasvītroja šo mežģīņu negodu, ko māte sauca par naktskreklu, viņa izstaipījās. Stīvā ķermeņa mērogs nebija iepriecinošs, fileja bija pilnīgi bez jutīguma, un kakls sāpēja.