Glābiet raganu, vai nekromanti šeit ir kautrīgi

9. nodaļa

Ragana pēc stundas atgriezās uzgaidāmajā telpā. Šajā laikā Gregorijs mēģināja atrast iemeslus, kāpēc viņa gulēja krēslā, taču vīriešu loģika bija bezspēcīga sieviešu fantāzijas priekšā. Viņš atteicās no šīs lietas un, piezvanījis kalponei, lūdza atnest šurp brokastis, jo rīta tēja viņam tagad vajadzīga vairāk nekā pūķis citā bruņniecības komplektā.

"Tu kavējies stundu," Stenlijs piezīmēja, iemaisot kafijā cukuru, nepatīkami grabēdams karoti gar krūzes malām.

"Es neesmu precīza," Alise vienaldzīgi sacīja un apsēdās pretī. Viņai bija zila kleita ar korseti un V veida kakla izgriezumu, kas izaicinoši izcēla viņas krūtis. Viņš nonāca pie secinājuma, ka šīs meitenes izskats liek viņam grēkot.

"Mēs vienojāmies godīgi sadarboties," pārmetoši atzīmēja nekromants un saprata, ka viņam pēkšņi nav sviesta naža. Viņi abi bija paslēpušies zem raganas salvetes.

"Tāpēc es jums saku godīgi, ka neesmu precīza," viņa zināja, kā grabēt tējkaroti tikpat pretīgi. Viņš iesmējās un pastiepa roku, lai izkratītu vienu no galda piederumiem. Salvete tika atstumta. Atkal atceroties sievišķo loģiku, burvis jautāja:

– nazis…

Alises sejas izteiksme mainījās, bet tad, pārņēmusi kontroli pār savām emocijām, viņa nepiespiestā balsī nomurmināja:

"Ļauj man par tevi parūpēties," un izrāva grauzdiņus no rokām. Viņš iesmējās. Patiešām ļoti dīvaina ragana.

Taču līdz ar dīvainībām viņa izrādījās ļoti zinoša aptiekas veikala darbā. Pats Gregorijs nesaprata, kāpēc viņš joprojām atbalsta šīs idejas darbu. Viņa vēlā sieva bija ārste, un tad tam bija jēga. Bet pēc viņas aiziešanas viņam nebija spēka nospļauties un aizmirst. Nolaidiet aizmirstībā to, pie kā strādāja Emīlija, un viņš bezrūpīgi, it kā pēc inerces, turpināja brūvēt visnepieciešamākos eliksīrus. Kaut arī dziru meistars ir no nekromanta, tāpat kā mūķene no raganas. Un tagad viņš juta kaut kādu iracionālu aizkaitinājumu pret šo meiteni par to, ka viņa tagad ir šeit, kaisīja lietas, pieskaroties ar raganu pirkstiem vecajiem dziru sarakstiem, kas piederēja viņa sievai. Jo viņai nav aizdomas, cik nepanesami viņam ir šeit atrasties. Tas ir pat grūtāk nekā manas sievas guļamistabā.

Divdesmit četru gadu vecumā viņš kļuva par atraitni. Un viņš apprecējās deviņpadsmit gadu vecumā. Par jaunu meiteni no dziednieku fakultātes. Viņi mācījās kopā, dienēja valsts dienestā, viņš departamentā, viņa – karaliskajā slimnīcā. Un tad…

Gregorijs novērsās no Alisijas, kura no plaukta izvilka burvestību grāmatu, ko viņa nelaiķa sieva šeit glabāja aiz ieraduma. Viņa nemaz necieta no kārtības mīlestības, bija haotiska un entuziasma pilna, vienmēr aizmirsa, kur atstājusi savus mīļākos apavus: muižā vai galvaspilsētas mājā. Viņa bija neorganizēta un izklaidīga, bet ne ar pacientiem. Viņi viņai paredzēja lielisku nākotni un vietu tiesā, ja ne letālu negadījumu.

Zilā drudža uzliesmojums kaut kur uz karaļvalsts robežas. Un viņa Emīlija, vistalantīgākā, spītīgākā un nedaudz augstprātīgākā, ir brīvprātīgā. Ja viņš nebūtu bijis patruļā, viņš būtu viņu atrunājis, aizliedzis. Bet…

Pēc četrām nedēļām viņš viņu atrada. Neatzīmētā kapā, iežogots ar svētzariem. Zilais drudzis nav nāvējošs, ja pamanāt pirmās pazīmes laikus, bet pēc divām nedēļām tas sāk aprīt organismu no iekšpuses, pirmās piedzīvo plaušas, pēc tam nieres un pēdējā padodas sirds. . Tas iznīcina gan cilvēkus, gan burvjus, un nav nekāda veida imunitātes. Viņš kavējās septiņas dienas. Viņam būtu bijis laiks izvilkt viņu ārā, iedzīt stāzē, izskaust infekciju no viņas ķermeņa, taču viņš patruļā.

Trīs sēru gadi, no kuriem divi uz austrumu robežas kā brīvprātīgie, apspiežot satricinājumus.

Vai viņš ir pārstājis vainot sevi? Nē. Tas nekad neapstāsies. Un tas, ka viņš atgriezās dzīvē, viņam nedod tiesības dzīvot. Viņš vienkārši pārstāja piesaistīt uzmanību. Ir grūti, ja tuvumā ir cilvēks, kurš apglabā sevi dzīvu, un ir egoisms turpināt priecāties par savām bēdām, liekot visiem tuvumā esošajiem ciest no viņa jau tā lēnās nāves.

Ragana iekliedzās, un Stenlijs sarāvās, it kā būtu izvilkts no sapņa. Meitene paspieda roku un ar pēdējiem vārdiem atcerējās visus dēmonus par to, ka nepasargāja viņu no nodevīgajām skapja durvīm, piespiežot ar tām rādītājpirkstu.

"Miss, jums nevajadzētu izteikties tādos vārdos," vīrietis aizrādīja, taču meitene to nenovērtēja un, izvilkusi pirksta galu no mutes, izaicinoši ziņoja:

“Jaunkundzei vajadzētu noģībt, dzirdot vārdu “ēzelis”, bet īstā ragana parasti tajā iesaistās ar entuziasmu.

Vīrietis pasmīnēja un pārstāja novērst burves uzmanību no viņas darba. Ļoti valdošā manierē viņa šķiroja ienākumu grāmatiņas un nolika plauktos pudeles ar pārpildītiem šķidrumiem. Burvis piecēlās un izvilka no plaukta vēl vienu kolekciju. Tas bija daudz plānāks nekā iepriekšējais. Ragana ar blotera uzcītību arī sāka to lasīt. Un pēc pāris stundām vīrietis vairs neredzēja savu kolēģi žurnālu un grāmatu kaudžu dēļ. Viņa kaut ko nomurmināja zem deguna. Viņa trīs reizes saskaitīja visas dziru pudeles un ielika tās apburtajā skapī.

Pēdējais atradās blakus grāmatu plauktam un aizvērts ar durvīm ar necaurspīdīgu stiklu. Vīrietis iedeva meitenei atslēgu, un viņa sāka vadīt māju, it kā būtu mājās. Pāris reizes mēģināju iedzert malku ledus tējas. Bet beigās ar kafijas kannu aizgāju uz vannas istabu un atnesu aukstu ūdeni. Piesarkusi viņa lūdza to uzsildīt. Brunete izrādīja tādu žēlsirdību, tomēr papildus nekromantijai viņa arsenālā bija arī daudzas burvestības. Un, kad ūdens uzvārījās, viņa no audekla maisiņa ar nezālēm izvilka dažus garšaugus un iemeta tos ūdenī.

Pikantais kumelīšu un piparmētru aromāts izplatījās visā uzņemšanas zonā. Turklāt nebija skaidrs, vai viņa uzbur dzērienu, vai arī tas viss bija pats no sevis. Viņam tika uzticēts zāļu novārījumu ieliet tasītēs. Un meitene, balansējot uz krēsla, pastiepās pēc citas draudzes grāmatas. Kad viņa to izņēma, viņa apsēdās un kaut ko pierakstīja savā lapu kaudzē. Es vairākas reizes uzdūros pret leti, mēģinot tikt pie vajadzīgajiem manuskriptiem. Es paklupu aiz paklāja. Es notraipīju rokas ar tinti. Viņā bija kaut kas tāds, kas raksturīgs tikai trakiem zinātniekiem, kaut kādas reibinošas zināšanu slāpes. Un šis tēls neiederējās ar vēstulei pievienoto viņas zvērību aprakstā. Es nespēju noticēt

Gregorija uzmanību no savaldzinātās meitenes apceres novērsa durvju zvans. Viņš pagriezās un ieraudzīja uz sliekšņa gaišu meiteni ar pelniem matiem, kas bija saritināti jaukās lokās. Smalko violeto kleitu papildināja ažūra lietussargs uz kreisās rokas.

"Gregorijs ir dārgais," meitene burvīgi pasmaidīja un pastiepa roku skūpstam. – Nenormāli priecīgs tevi redzēt…

"Abpusēji Hloja," vīrietis paklanījās un pielika viņas tievo roku pie lūpām. -Tu nāc pie manis darba darīšanās?

Meitene kaprīzi nopūtās. Hloja Bernāra, pilsētas valdnieka vecākā meita. Burvīgi mānīga jauna dāma, kas sajauc debesu izskatu ar dēmona raksturu. Viņa bija reibinoši skaista, pat ne tāda; viss viņas tēls, sākot ar jaukajām cirtām un beidzot ar tīkla zeķēm, bija vērsts tikai uz vienu – vēlmi sasniegt savu mērķi par katru cenu. Viņa bija jaunāka par Gregoriju. Un divdesmit sešu gadu vecumā viņa joprojām nav precējusies. Daudzi to uzskatīja par sliktu zīmi, un pati blondīne vienmēr uzstāja, ka vēlas kaut ko vairāk par dzīvi šajā nomalē. Bet hercogi un grāfi nepiestāja bieži, tāpēc meitene ar lielu pūru apsēdās blakus tētim.

"Vai jūs tiešām domājat, ka es varu nākt tikai darījumu dēļ?" – Viņa nosita skropstas un koķeti pasmaidīja. – Kā mēs varam sazināties un jāt ar zirgiem? Tu tik sen neesi nācis ciemos…

Tad blondīnes skatiens uztvēra raganu, kura, uz pirkstgaliem uz krēsla, stiepās, lai noliktu žurnālu plauktā. Savas nestabilitātes dēļ meitene līdzsvarojās un nepamanīja, kā no kleitas apakšas lūr ārā viņas pūkainie apakšsvārki. Pilsētas valdnieka meitas uzacis uzlidoja līdz pieres vidum, un viņas skatiens kļuva tāds… šķielēts.

Alise, atkāpusies, nolēca no krēsla un pievērsa skatienu apmeklētājam. Viņas lūpas izliecās smīnā, un viņa skaidri gribēja pateikt kaut ko nejauku, bet blondīne bija pirmā:

– Dārgais Gregorij, vai tavs palīgs nezina, kā sveicināt dižciltīgo dāmu? – viņa sajūsmā ievilka.

Tieši šajā brīdī vīrietis saprata, ka, neskatoties uz viņa formālo klātbūtni sarunā, viņš šeit būs lieks. Vajadzēja kaut kā nogludināt brūvēšanas pārpratuma aso leņķi, bet ragana tika tam priekšā. Vēl tikai mirklis un Alise jau stāvēja ar tādu skatienu, ka bija gatava ar kailām rokām sagrābt ezīti, izsist vampīram zobus, nogrūst kilogramu kumelītes rūķim pārsolīt par vissmalkākās belladonnas cenu, noplūkt vienradža krēpes un iebāziet šos matus pūķa dupšā. Citiem vārdiem sakot, ragana devās sieviešu kara ceļu.

"Viņš nezina," Alise teica, smaidot paceļot kreiso uzaci un saliekot rokas uz krūtīm. – Varbūt vari mani apgaismot?

"Ar prieku," Hloja atbildēja tikpat sarkastiski. – Dižciltīgas dāmas klātbūtnē jums jāpaliekas un jāsasveicinās baroneses kundzei. Tā ir arī laba ideja, lai izveidotu slieksni.

"Ak, paldies no visas sirds," ragana izcēla zobus, uzliekot roku uz krūtīm. "Es zināšu, pretējā gadījumā mani kalpi vienmēr sacīs: "Madame Duchess… Madam Duchess…". Un viņi krīt viņiem pie kājām.

Hloja kļuva sarkana, un ragana smaidot vēl izsmējīgāk pastiepa lūpas un grasījās kaut ko piebilst, bet Gregorijs pārtrauca:

“Alise, ej uz virtuvi, pasūti vakariņas pasniegt pēc stundas…” meitene atkal pacēla uzaci un paklausīgi gāja garām blondīnei, izvairoties no sadursmes ar viņu vien par pāris centimetriem. Un viņa skaļi aizcirta durvis un aizgāja.

"Gregorij, tavs palīgs ir neticami niķīgs," gaidāmās histērijas priekšvakarā nomurmināja blondīne. – Tev steidzami jāatbrīvojas no viņas. Viņa tevi apkaunos…

"Hloja…" burvis iesāka, domās nobolīdams acis. – Meitene šeit ir pirmo dienu, viņa ir jauna un spontāna. Tās ir tikai vecuma izmaksas.

Bet tas ir veltīgi. Blondīne pietvīka, it kā viņu dārzā būtu iesitis akmens. Sieviešu priekšā nevar minēt vecumu, lai gan viņš nevēlējās aizvainot sarunu biedru, bet viņam izdevās. Meitene novērsa acis, ar kurām bija gatava sadedzināt gan viņu, gan visu māju.

"Pēc dažām nedēļām būs labdarības balle bērnu namiem," apmeklētājs atkal medus nomurmināja. – Un tu joprojām neesi teicis savam tēvam, vai gaidīt tevi vai nē.

– Nu, kas par bumbiņu? – burvis noguris jautāja. "Es nesaprotu šos notikumus, un, ja mana līdzdalība būs nepieciešama, es vienkārši izrakstīšu čeku bāreņiem."

“Bet tāda ir pilsētas kultūras dzīve, un tu no tās izvairies,” blondīne iesāka vecu dziesmu. – Mēs visi ar prieku gaidīsim jūs…

Un zemteksts viņas acīs skanēja: "Es īpaši."

10. nodaļa

Vakariņas noritēja pilnīgas nolemtības gaisotnē. Vienam bija kauns par blondo nekaunību. Otrs nevarēja saprast, ko sagaidīt no burvja. Viņa visu rītu bija sagremojusi nakts incidentu. Viņa pat slēpa no darba devēja visus asus priekšmetus. Taču tad viņa saprata, ka viņš ir apveltīts ar varu un, ja viņš tiešām gribētu vienu kaitīgo raganu apglabāt mežrozīšu krūmos, viņam rokas ar asinīm nevajadzēs notraipīt. Ne svētā ganāmpulka ierašanās, ne dēmonu pielūdzēji nevarēja viņu novērst no šāda šoka. Alisei neiekrita galvā, ka šis sarkastiskais vīrietis ar uguns mirdzumu melnajās acīs varētu būt slepkava. Trakā tēls nesaskanēja ar viņa manierēm, balsi un žestiem. Ar savu attieksmi pret viņu, nepazīstamu kaprīzu meiteni. Kādā brīdī viņa ļāva savam prātam pārliecināt viņu, ka viņš ir vai nu apbedītājs, vai nekromants. Un tagad lielajā ēdamistabā viņa uzmeta kautrīgus skatienus, lai labāk paskatītos un, iespējams, uzdurtos kādai racionālai domai.

Līdz trīspadsmit gadu vecumam Alise sāka izjust neparastu vājumu krūtīs, ko jaunava un šķīstā meitene nodēvēja par piedzīvojumu slāpēm, lai gan, pēc krustmātes Klo mājieniem, tas krūtīs nevis nīkuļoja, bet gan niezēja. ass. Un tagad viņa nevarēja mierīgi nosēdēt, jo tā nebija tikai nieze, tā vienkārši soļoja. Un tie nebija tārpi, bet gan vecās labās nepatikšanas. Kad vīrietis nolika galda piederumus, Alise pacēla galvu un stostīdamās sacīja:

– Gregorijs, – te mēle uzmeta kūleni, manā galvā muižas īpašnieka vārda nosaukšana nebija tik personiska, – aizved mani uz pilsētu.

Burvis noslaucīja pirkstus salvetē un iemeta to pie šķīvja un tad gaidoši paskatījās. Un meitene sajuta vieglu vēsumu. Viņai nepatika šāds darba devējs. Viņš šodien bija ļoti dīvains, viņš ieradās labā noskaņojumā, un likās, ka katra minūte, atrodoties piebūvē, izvilka no viņa visas emocijas. Viņa to pamanīja kumelīšu tējas stadijā, ar kādu vienaldzību viņš lika burvestību. Alisija vēlreiz mēģināja atpazīt spēka identitāti, taču viņš noauda rakstu tik mehāniski, ka nepalaida garām nevienu sitienu un neļāva spēkam viļņoties pāri malām.

– Vai tu manī redzēji džinu? – Viņš piecēlās no galda.

– Nē…Kāds ir jautājums?

– Vai es izskatos pēc ifrita?

"Es tevi nesaprotu…" meitene nomurmināja, atstumdama krēslu un iztaisnojot kleitas apakšmalu. – Man jāiet uz pilsētu…

– Ja vajag, jautā! – vīrietis asi izdvesa. – Vai arī jūsu iedzimtā raganu rupjība neļauj jums būt vismaz nedaudz laipnākam pret cilvēkiem?

Vai to tagad saka cilvēks, kurš atlaida visus suņus cieņas trūkuma dēļ savā lūgumā? Nē. Alicia arī ir laba. Bet viņa noteikti jautātu vēlreiz un pateiktos viņai. Un viņa nenosala pie galda neērtā pozā un neseko darba devēja taisnajai mugurai. Tomēr pie pašām durvīm viņš paskatījās uz viņu ar skatienu, kas vēstīja: "Es sadedzināšu raganu līdz dēmoniem un bez attīrošas uguns."

Pēc ceturtdaļas stundas Alise bija tik ļoti sastrādājusi sevi un savus nervus, ka no tiem varēja izgatavot kuģu virves. Cik nekaunīgi! Šī ir viņas iecienītākā spēle: cilvēku satraukšana. Jā, viņa pat ienesīs dēmonu pie pentagrammas, gluži kā garīdznieks uz sabrukumu.

Meitene izlidoja no ēdamistabas, kurā visu šo laiku bija nodevusies garīgai atriebībai, lai gan, kāda gan viņai nozīme, it kā nekam labākam nebūtu iespējams ļauties? Bet, neskatoties uz to, ragana, kas atstāja kaujas lauku aiz ienaidnieka, nav ragana, bet gan pasaku krustmāte. Un Alise nekad nav piestāvējusi mežģīņu kleitām. Viņa bez klauvēšanas ielēca darba devēja birojā ar apēstā pūķa labvēlību pēc reida trešajā ciematā. Es paspēju tikai iesaukties:

"Gregorij, mēs…" un apklusa, kad ieraudzīju vīrieti īsos rūtainos svārkos. Viņa aizvēra acis, mēģinot neredzēt. Burvis kļuva purpursarkans un kliedza:

"Vai viņi jums nemācēja klauvēt?" – Tajā pašā laikā viņš izmisīgi centās ar rokām aizsegt sāpīgo vietu, lai gan svārki tur it kā atpūšas un nekas nosodāms neizskatījās. Mēģinot aizbēgt, Alise atkāpās un aizcirta durvis. Dēmoni ir pilnībā nokrituši uz ragiem!

Man gribējās pasmieties. Viņa saprata, ka viņai nevajadzētu tik dedzīgi izrādīt savu prieku, bet viņa nevarēja neko darīt pret izplūdušajām šņukstām. Sasodītās durvis, kas viņu šķīra no vīrieša, ietriecās viņai aizmugurē. Un tad burvja kašķīgā balss sacīja:

– Pasākumi jau.

Man viņš nebija jāaicina divreiz. Vīrietis joprojām bija ģērbies svārkos. Alise skatījās uz viņu augšup un lejup ar ļoti novērtējošu skatienu. Nez kāpēc viņai šķita, ka šādā izskatā jebkurš vīriešu dzimuma pārstāvis izskatītos kā apsmiekls. Taču burvim izdevās ne tikai saglabāt pašcieņu, viņš arī vēroja viņu ar izsmejošu smīnu.

"Interesanti svārki," ragana nolēma apgāzt savu augstprātību, smērējoties krēslā, "vai ļausi man tos valkāt?"

Melnas acis dusmīgi pazibēja. Tagad Alisija vīrietī nesaskatīja to nakts puisi, kurš nes līķus, un to augstprātīgo burvi, kurš viņu vakariņās lamāja. Es to neredzēju, un tāpēc es to provocēju. Tas bija kā slīdēšana pa tikko aizsaluša ezera virsmu. Ledus nav stiprs, viena neveikla kustība un tu kliegdams iekritīsi applaucējošā sasalušā ūdenī. Tas bija aizraujoši. Un tas man atņēma pašsaglabāšanās sajūtu. Un arī pieklājība.

– Es tev iedošu, – Gregorijs viltīgi paskatījās uz priekšu, apsēdās uz galda malas, atbalstīja plaukstas pret galda virsmu un, noliecis galvu uz sāniem, turpināja, – ja tev nav apakšveļas. šie "svārki".

"Mēs vienojāmies," Alise teica, izzibinot zobus, "ja tikai jūs šobrīd valkājat tikai apakšveļu…"

Viņai tika veltīts tāds skatiens, ka viņas sirds histēriski dauzījās pret ribām. Tas skāra, sasala un izkliedēja asinis. Kļuva smacīgs. Kā ugunīga pātaga, kas laizīta pa ķermeni. Viņš uz brīdi sastinga uz atslēgas kauliem un izkāpa no vārtiem, lai samaksātu. Ragana gribēja ticēt, ka veids, kā viņa rosās, nebūs tik atklāti redzams. Taču paceltā uzacis neradīja šaubas: vīrietis visu pamanīja.

"Starp citu, tas ir ķilds…" viņš novilka un noglāstīja rugājus uz zoda, uzplaiksnīdams nekaunīgu smaidu. Tas vēl vairāk apgrūtināja elpošanu, neizprotama sajūta vēdera lejasdaļā auga kā ugunīgs zieds un izplatījās pa vēnām. – Vairākas reizes gadā mēs ar studentu draugiem sanākam kopā. Un mums ir noteikums, ka kāds no mums nosaka vakara tēmu. Šoreiz izvēle krita uz kalnu tērpiem. Šorīt es nepamanīju iepakojumu, un tad es nolēmu to izmēģināt.

Viņa klausījās, ko viņš teica tālāk. Vārdi bija nesaprotami, bet balss… Tā ir problēma! Viņa balss apņēma, ievilka, piespieda koncentrēties uz tembru, aizsmakumu. Par to, kā burvis slāpē skaņas teikumu beigās.

Alise garīgi kratīja sevi aiz pleciem. Šeit tas ir izplatījies peļķē. Jūs atnācāt šeit, lai aizstāvētu brīvo burvju tiesības! Viņa nesaprata, kāpēc šis vīrietis uz viņu atstāja tik dīvainu iespaidu. Vakar sarunas laikā viņa nekaunīgi viņu izprovocēja. Tagad atkal. Un nav ne mazākās bailes domāt, ka viņš varētu būt kāds maniaks, kurš veic savus rituālus mēness gaismā. Viņas smadzenes atteicās tam ticēt. Viņš čukstēja, lai meitene laiza viņas lūpas, noliecas uz priekšu, izliek muguru un nobrauc ar roku gar kaklu.

– Kādus tērpus izvēlējāties? – balss ir apslāpēta, it kā pēc ilga slotas lidojuma. Un mēle nemaz negrib paklausīt. Viņa pieskaras lūpām, kas ir sausas.

"Druīds…" viņš pamana viņas stāvokli, un viņas acīs sāk mirdzēt liesmas uzliesmojumi.

Gregorijs noliecas un paceļ no grīdas nomesto jostu, nejauši, nejauši, pieskaras viņas apakšdelmam ar plaukstu, un Alisija saraujas no asa karstuma viļņa, piemēram, abpusēji griezīgs asmens. Likās, ka mājā pēkšņi bija aizdedzināti visi kamīni. Gaiss kļuva smags un dedzināja manas plaušas. Viņa krampji nopūtās, liekot kleitai nepiedienīgi izstiepties krūšu rajonā, saspiežot to skrūvspīlē.

Nē nē nē! Sadarbojieties! Jūs esat ieradies, lai noliktu šo augstprātīgo puisi viņa vietā. Vai…

– Gregorij, – krēsls attālinās un Alise stāv pie loga, lai nesastaptos ar vīrieša skatienu, – jūsu veikalā nav daudz sastāvdaļu. Un puse no rezervēm ir tik nepiemērotas, ka tās var izmantot indes vietā. Tici man kā speciālistam…

Vīrietis klusē un netuvojas. Viņa dzird tikai viņa izmērīto elpošanu. Acīmredzot visa šī situācija vai nu pacēla viņa garastāvokli un viņš nomierinājās, vai arī viņš vienkārši nebija nervozs.

"Tieši tāpēc," šeit viņa cieši norija kamolu kaklā. Jautājiet. Tik vienkāršs vārds, bet ne tiem, kas pieraduši prasīt. – Gregorijs..

“Jā…” burvis maigi atbild, atrodoties nepieņemami tuvu, un viņa vārdi kutina kaklu.

"Lūdzu," meitene izspieda, gandrīz nokodama mēli. – Mums jāiet uz pilsētu…

– Redzi, tas nav tik grūti…

Noteikti. Ne jau viņam bija jāatzīst vaina. Un prasi vairāk!

"Man nepatīk, ja cilvēki ar mani runā tādā tonī," viņš viegli pieskaras Alises plaukstas locītavai. – Jūs neesat punktuāls. Es to pieņēmu. Un tu?

Viņa pirksti bruģē pieskārienu ceļu, un tas vairs neizskatās pēc laipnības žesta. No domas, ka viņš varētu pacelties augstāk, pieskarties viņas plaukstas ādai, Alisijas elpošana kļūst nestabila un mierīgas atbildes vietā viņa saņem piespiedu:

"Jā-jā…" viņš tomēr piegāja pie redzamā vainaga plaukstas iekšpusē un nejauši to noglāstīja. – Ko tu dari?

– Kā tas izskatās? – meitene pagriežas un uztver smieklos dzirkstošu skatienu.

– Dievi! Tu joprojām valkā svārkus! Tas ir kā nekas cits! – ragana pavelk kleitas aproci un pagriežas uz durvju pusi.

"Jums ir problēmas ar pieprasījumiem, un man ir problēmas ar atvainošanos," lido aizmugurē. – Atvainojiet… par skarbu…

Alisija no šādas atzīšanās gandrīz ar galvu iegāzās paklājā, taču atrada spēku vai varbūt viņa to aizņēmās, lai piekrītoši pamātu ar galvu.

– Un Alise… – Gregorijs stāv ar seju pret logu un meitene var tikai nojaust, ko tas tagad pauž. – Tu tomēr pieklauvē… Lai gan, bez klauvēšanas ieskaties blakus durvīm.

Viņa vēlreiz pamāja ar galvu un norobežojās no darba devēja ar durvju paneli. Un tikai gaiteņa klusumā viņai atausa: blakus ir saimnieka guļamistaba!

Burve jau bija pacēlusi plaukstu, lai izsist bēru gājienu uz kāda zārka vāka, bet no iekšpuses atskanēja skaļi smiekli.

11. nodaļa

Burvis iesmējās. Alise to saprata, kad viņa nokļuva greznās izkārtnes "Rozenšteina modes nams" priekšā. Viņa ar skeptisku skatienu paskatījās apkārt salonā un pagriezās pret vīrieti, kurš apmierinātu seju pavadīja viņu līdz slieksnim.

– Vai es neesmu pietiekami ģērbies?

"Tu neesi pietiekami izģērbusies," darba devējs nepiekrita, un viņa acis ieskatījās viņas dekoltē. Pirmā doma bija piespiest rokas pie krūtīm un ienirt karietē pretī esenču pudelēm un zāļu maisiņiem.

Un viss sākās tik labi…

Gregorijs ātri atbrīvojās, un Alisei pat nebija laika pārģērbties braucienam uz pilsētu. Nemokot viņu ar cerībām un sevi īpaši, viņa izlīdzināja apakšmalas krunciņas un devās uz karieti. Pa ceļam risinājās bezjēdzīgas sarunas par zemēm, mēra valdīšanu, vietējām kultūrām un visu citu muļķību un heraldiku. Bet pati pilsēta…

Alise gaidīja kaut ko vairāk. Kaut kāda dienvidu zemju garša, bet patiesībā tā ir vienkārša pilsēta, kuras ir desmitiem visā valstī. Skaists, flīzēts centrālais laukums ar rātsnamu priekšgalā. Nedaudz tālāk atrodas garīdznieku templis, kas celts no balta akmens. Strūklaka ar šķebinošām skulptūrām, kas spļauj ūdeni. Daudz veikalu un stendu. Tā patiešām bija krāšņa maiznīca. Viņa lika meitenei paskatīties uz apskates objektiem savādāk.

Uz dienvidrietumiem no laukuma atradās kvalitatīva daudzlogu māja, darba devējs paskaidroja, ka tā ir Matildes Griljē klīnika. Šī ēka radīja lielāku uzticību nekā rātsnams. Sievietes no tās iznāca glītās pelēka auduma kleitās ar baltiem priekšautiem. Un pacienti staigāja pa mazdārziņu. Un atmosfēra ap viņu bija tik pazīstama, ar garšaugu aromātiem un pazīstamās maģijas notīm.

Uz ziemeļiem atradās industriālais kvartāls: audēji, rūpnieki, tipogrāfijas. Tur atradās ģilžu vadītāju ēkas. Kā skaidroja burvis, šis ir sava veida administratīvais centrs, divas rūpnīcas, bet manufaktūras atradās ārpus pilsētas.

Lejā no strūklakas, garām klīnikai, atradās Flaming Lights District. Šī ir pilsētas kultūras daļa: dzejnieki, mūziķi, mākslinieki mīlēja tur pirkt vai īrēt mājokli. Bija neliels teātris, kur izrādes tika iestudētas divas reizes mēnesī. Te bija arī Mākslas nams, te nāca jauni talantīgi talanti un mācījās desmit gadus. Un viens tāds talants stāvēja ar molbertu putnu ķiršu ēnā un garīgi veidoja citu darbu.

Noskanēja zvans. Gregorijs ļāva Alisei iet pa priekšu un klusi paskaidroja:

– Pēc pāris nedēļām te pienāks vasara, un jūsu garderobe ir pārāk “ziemeļnieciska”…

Ragana ņēma vērā viena vīrieša bažas par sieviešu tualetēm un ļauni pasmīnēja. Veikalā, galvenajā zālē, viņus sagaidīja jauna, glīta meitene, kura apliecināja, ka viņi var izvēlēties kleitas, bet viņiem būs jāpagaida. Tesa Rozenšteina šobrīd ir nedaudz aizņemta, bet jaunkundzei būs interesanti pavadīt laiku ar tējas tasi un eklēriem. Alise par to šaubījās un bija gatava satvert burvja piedurkni ar izsalkušā gehennas mežonību. Tomēr viņas darba devējs sajuta noķeršanu un laikus izrāvās no tvēriena, šķiroties pārliecinot, ka viņa nevar sev neko noliegt. Bet burvei nebija nodoma to darīt!