Greizsirdīgs, karsts, bīstams…

4.nodaļa Trīs dienas miera un velns miesā

Es nespēju noticēt, ka šīs trīs dienas esmu pārdzīvojusi bez starpgadījumiem un nerviem. Uz skolu gāju mierīgi, bet visas šīs dienas gulēju pie savas koledžas draudzenes. Es vienkārši nevarēju gulēt tukšā dzīvoklī, es nevarēju aizmigt ne mirkli. Šovakar es grasījos doties mājās, jo tagad biju pārliecināta, ka tie bija tukši draudi un man nav no kā baidīties.

Neraugoties uz neveiksmīgo randiņu manā iecienītajā bārā aiz stūra, es nepārstāju mīlēt šo vietu. Šovakar es grasījos tur paviesoties kopā ar puišiem. Liza un Maiks apsolīja arī nākt. Es labprāt pasēdētu ar viņiem kā vecajos laikos un beidzot attīrītu galvu no nepatīkamām atmiņām.

Kā parasti, pēc stundām un visiem mājas darbiem es jau krēslā devos uz tikšanās vietu. Noskaņojums bija lielisks, jo šodien man izdevās nokārtot uzreiz divus ieskaites darbus, kas atviegloja eksāmenu kārtošanu. Ir vērts atzīmēt.

Liza un Maiks jau bija tur, stāvēja pie bāra un vicināja mani. Es devos viņiem pretī, neslēpjot smaidu, jo man bija velnišķīgi patīkami viņus redzēt. Liz bija, un mums ar Maiku bija sarežģītas attiecības. Viņai šķita, ka es izlieku Lizbetu par pārāk maigu un smirdīgu. Muļķība. viņa vairāk ietekmē mani nekā es viņu.

– Sveiki, Klopfer, – Maiks sacīja basā balsī. Viņš, kur nu vēl, zina, cik ļoti es mīlu savu uzvārdu. Es neredzu jēgu strīdēties, tas neko nemainīs.

– Maiks! Pārstāj ņirgāties ar Eileenu, – sacīja Liza, sitot savam puisim pa krūtīm. Viņa augumam tas bija kā sitiens. Viņš to pat nejuta. – Mēs priecājamies, ka tu esi šeit, – viņa uzlika roku man uz pleca un pievilka mani pie sevis.

– Sveiks, Maiks, – es atbildēju puisim, skatoties uz otru pusi. – Baidos, ka mēs nespēsim komunicēt skaidrā prātā, tāpēc iedzeram pa dzērienam, – teicu, metusi Maikam ņirbošu skatienu, izdomājot viltus smaidu.

– Tas ir labs, – Lizbeta nopūtās. – Tā nav pirmā reize, kad es pirms maiņas esmu piedzērusies, – viņa smējās.

Maiks pasmaidīja, un bija skaidrs, ka viņš neiebilst pret manu ideju. Nepagāja ilgs laiks, kad mēs pārgājām pie galdiņa un pasūtījām sev pudeli tekilas. Pēc brīža pienāca vēl viena mūsu draudzene, Nikoleja. Viņa bija vairāk Lizbetas draudzene nekā mana, taču arī mēs labi sapratāmies. Viņai ir aizdomīga pagātne, ko viņa man stāstīdama nemitīgi maldās, bet man, godīgi sakot, ir vienalga, kādu patiesību viņa slēpj. Mūsu kopīgais draugs Kriss ieradās tikai tad, kad mēs bijām gandrīz beigušas dzert. Nevaru teikt, ka biju piedzēries, bet biju pietiekami atslābis.

– Klopfere, Līza man teica, ka tevi uzmācies kāds psihopāts, – es zināju, ka viņa kaut ko pateiks. – Tu joprojām ar to nodarbojies? – Puisis dziļi ievilka cigareti, tad izelpoja pelēkos dūmus un dīvaini pasmaidīja. – Paskaties, tu esi trausla meitene. Nevajag daudz, lai viņu piespiestu, – viņš atgādināja man par manu bezpalīdzību.

Ja viņš tā nebūtu darījis, man nebūtu bijusi vajadzīga viņa palīdzība. Es būtu nokļuvusi vietējās ziņās. Tā tas ir ar Maiku.

– Nekas, – es to atmetu. – Esmu izlēmusi pati, – es lepni izteicos, pacēlusi zodu uz augšu. Vislabāk tādiem cilvēkiem kā viņš neizrādīt vājumu. Viņš to var sajust jūdzes attālumā.

– Nāc, Klopfer, – Maiks pasmaidīja, metot roku Lizai ap plecu, kura, šķiet, mūs nemaz nedzirdēja, ieurbusies savā viedtālrunī. Nikolete aktīvi sarunājās ar Krisu. Un šis puisis bija vienīgais, kurš nedomāja, ka ir pietiekami gudrs, lai tiktu pie manis. – Tu esi kā nabaga klibs pīlēns. Es nekādi nevaru noticēt, ka tu kaut ko esi izdarījusi. Nekādu aizvainojumu, labi? Nekādu apvainojumu pret sievietēm.

Es biju aizmirsis, kāds viņš var būt āksts. Viņš ir jauks puisis, bet pārāk daudz runā. Viņš arī ir kretīns. Agrāk viņš bija vēl sliktāks. Līza ir paveikusi labu darbu ar viņu, bet nepietiekami.

– Atstāj viņu mierā, Maiks, – nopriecājās Līza, raustīdama viņu plecā. Izrādījās, ka viņa visu bija dzirdējusi. – Es tev par to neteicu, lai uztrauktu Eileenu. Tagad viss ir kārtībā, un psihopāts ir prom, – Liza pasmaidīja, tad atkal viņu iebakstīja. – Un noslēgsim šo tēmu, – viņa labi prata viņu aizbāzt.

– Kādēļ, pie velna, tu vispār gāji uz randiņu ar puisi no iepazīšanās vietnes? – Nikolete nopriecājās. – Tev paveicās, citādi tu būtu turējusies līdzi. Vai tu neskaties televīziju un nezini, kā tas ir? – Es neesmu skatījusies televīziju jau divus gadus. Viss, kas tev vajadzīgs, ir internetā.

– Puiši, beigsim par to runāt. Jā, es kļūdījos. Es visiem veltīju daudznozīmīgu skatienu, un tikai Maiks turpināja mani izsmiet.

– Ja tev kaut kas būs vajadzīgs, Klopfer, laipni lūdzam, – teicu, – es ņemšu vērā, bet nedomāju, ka izmantošu. – Es negribu, lai kaut kas atgadītos ar manas draudzenes draudzeni,» un viņš atkal uzjautrināja Līzi, kura jau bija zaudējusi pacietību ar viņa jokiem.

– Ak, Maiks, tu esi tik labs pret mani, – es pasmaidīju. – Es noteikti izmantošu tavus pakalpojumus, ja man radīsies kāda ķibele,» pēc tam visi smējās, un tikai Maiks sēdēja ar akmeņainu seju.

– Es neesmu tavs izsaukuma puisis, Klopfer, – Maiks pievēra acis, nodzēšot cigareti uz pelnu trauka. – Es tikai piedāvāju palīdzību, jo man ir apnicis no sievietēm, kuras domā, ka visu var izdarīt pašas. Tu nevari darīt tādus niekus.

Paldies viņam, bet šāds varonīgums alkohola reibumā mani nemaz neiespaido.

– Viņa jau tev pateicās, – Liza nopriecājās. – Kas, pie velna, ar tevi nav kārtībā? Tu esi ņurdošs glābējs. Atkāpies no viņas, – Lizbeta bija zaudējusi savaldību, un tagad viņa beidzot bija piespiedusi Maiku klusēt.

Liza pārgāja pie meiteņu lietām, un mums ar Nikolu bija ļoti interesanti to klausīties. Es jau sen nebiju tā smējies. Vakars izvērtās jautrs, man tiešām negribējās atgriezties tukšajā dzīvoklī. Tas ir skumjš un auksts, un pats galvenais – vientuļš. Es jūtos tā, it kā neesmu radīta vientulībai. Tā nav mana lieta.

Gadījās sēdēt ar muguru pret durvīm, lai gan man nepatīk tā sēdēt, bet šodien nācās, jo visi galdi bija aizņemti. Aiz manis skaļi atvērās durvis, un es strauji pagriezos no aiz pleca, lai gan parasti tā nedaru. Ja es pagrieztos katru reizi, kad kāds ienāktu, es varētu sagriezt galvu.

– Sūdi, – es strauji pagriezu galvu atpakaļ un ātri uzvilku korsetes galvā. Kādēļ, pie velna, viņš šeit ieradās, turklāt ne viens pats? Nav jau tā, ka viņam patika mūsu pieticīgais uzņēmums, ka viņš atveda savu draugu vai kāds viņš tur bija. – Velns! – Līza uzreiz saprata un koncentrēja skatienu uz vīrieti, no kura slēpos.

– Viņš skatās, – brīdināja mani Liza, jo viņa varēja skatīties atklāti, neslēpjoties. – Neesiet pagrieziena virzienā. Varbūt viņš šeit ir tikai izklaidēties, – viņa ieraudzīja bailīgo izteiksmi manā sejā un centās mani nomierināt. Tāpat kā ellē es nomierināšos, kamēr viņš ir šeit.

Velnišķīgi, vai man tiešām šovakar varētu noderēt Maiks? Es nezinu. Varbūt Līzei ir taisnība, un tas nav tas, kas man šķiet. Viņš taču nevarēja zināt, ka es esmu šeit.

– Par ko, pie velna, tu runā? – Maiks atnāca pie prāta, kamēr viņš runāja ar Krisu. – Klopfer, kāpēc tu izskaties kā spoks? – Nepalaidīs garām nevienu mirkli, lai mani izsmietu. Es sēdēju kā paralizēts, tad paņēmu pudeli, ieliju sev pilnu šāvienu tekilas un izdzēru to vienā malā. Tagad man tā bija vajadzīga.

– Šeit ieradās viņas draugs, – teica draudzene, liekot man noapaļot acis. – Tas psiho, precīzāk sakot. Tātad, tu to dabūji, kovboju? – Velns, tas bija viss, kas man šobrīd bija vajadzīgs. Tieši tad es sapratu, ka man tas nemaz nebija vajadzīgs.

Līza neuzkrītoši norādīja uz viņu ar pirkstu, un Maiks sāka skatīties uz viņu ar asarojušām acīm, tad vēl vairāk tās atvēra un paskatījās prom. Kas noticis? Es neatceros šo viņa sejas izteiksmi.

– No kurienes tu viņu pazīsti? – Maiks pēc iespējas klusāk man jautāja, pievēršot man draudīgu, bet vienlaikus nobijušos skatienu. Tas ir pārsteigums. No kā Maiks Deiviss varētu būt nobijies? Es ceru, ka tas nepaliks noslēpums.

– Vai jūs abi viens otru pazīstat? – Pretjautājums, kas lika viņam sakustēties un atkal mest īsu skatienu. Man nebija ne jausmas, ko viņš dara aiz manas muguras, un tas mani biedēja. Man nepatīk atrasties tumsā.

Liza un pārējie puiši sēdēja klusumā un uzmanīgi klausījās mūs. Visiem kļuva mežonīgi interesanti, kā mūsu mīļais Maiks pazina manu psihi. Godīgi sakot, arī man bija ļoti ziņkārīgi.

– Personīgi es nezinu, – arī klusi sacīja Maiks, hipnotizējot mani ar savu skatienu. – Bet es zinu, kas viņš ir. Tu, Klopfer, nemaz nenojautā, kādā tu esi iekūlies. Kādēļ tu, kur nu vēl, blēdies, esi bijis tajā apkurinātajā mājaslapā? – Viņa skarbais tonis un skarbie vārdi man pa mugurkaulu pāršalca. Es jau tā esmu gļēva, un tagad mani pārņēma panika. Labi, mierīgi, Klopfer.

– Kas viņš ir? – es klusu pajautāju. Zinu, ka viņš ir cilvēks un vīrietis, bet viņš acīmredzot domāja ko citu.

– Viņam ir daudz vārdu, – Miks liktenīgi teica, izvelkot no paciņas vēl vienu cigareti. Viņš to ātri aizdedzināja, bet Līza to ātri izrāva no viņa un nodzēsa uz pelnu trauka.

– Daudz vārdu? Piemēram, velns? – šie jautājumi nāca kā no zila gaisa. Nu, tādu jautājumu nav. Viņš runā muļķības.

– Ja viņš ir velns, – iejaucās Lizbeta, atkal atskatoties man aiz muguras. – Cilvēkiem nav no kā baidīties. Viņš ir tāds… – Lizbeta pasmaidīja, paskatoties uz psihi aiz manis. Man šķiet, viņa laikus saprata, ka pārāk daudz runā sava puiša priekšā, un apstājās.

– Vai tu esi iznākusi no prāta? – Maiks viņai nopriecājās, satverdams viņas apakšdelmu tik spēcīgi, ka viņa pirksti kļuva balti. Man šķiet, ka viņai sāpēja. – Augšup un pie viņiem, – viņš teica, tik ātri mainoties. – Klopfer, lai tev veicas. Tev tā būs vajadzīga, – tas bija pēdējais, ko Maiks teica, pirms aizvilka Līzi no krēsla.

Lizbeta mēģināja viņam iebilst, bet viņš viņu pilnīgi ignorēja un vilka ārā. Es dzirdēju, kā viņš skaļi aizcirta durvis. Man vajadzēja doties viņiem pakaļ, bet es turpināju apstulbusi sēdēt un nekustēties. Kriss un Nikolete nesteidzās aiziet, un šķita, ka viņiem ir virkne jautājumu man. Viņi ne mazāk ziņkārīgi.

5.nodaļa: Mīlestība nepieder ne debesīm, ne ellei, bet tikai tiem, kas tai tic

Man trīcēja rokas, gluži tāpat kā pirmajā mūsu tikšanās dienā. Bija šausmīgi apzināties, ka viņš ir kaut kur aiz manis un es viņu neredzu un pat nedzirdu. Vai varbūt viņš bija pazudis, jo durvis vairākas reizes bija atvērtas un aizvērtas.

– Nicole, vai viņš ir tur? – es pajautāju čukstus, noliecoties uz priekšu pret rudmataino meiteni.

Man vajadzēja aiziet kopā ar puišiem, nevis palēnināties. Cik tas bija muļķīgi no manas puses. Bija jau satumsis, un man vajadzēja kaut kā nokļūt mājās. Lai gan nedomāju, ka Maiks tagad būtu pārāk priecīgs, ja es būtu blakus. Esmu pārliecināta, ka viņš šobrīd taisa greizsirdības ainas ar Līzi. Kā viņa to pacieš? Es ienīstu greizsirdību. Tā ir nolādēta sajūta, kas iznīcina visu savā ceļā. Manuprāt, tā ir kaut kas tāds, kas attiecībās jāizskauž, pirms vēl nav par vēlu. Kas es esmu, lai mainītu pasauli? Jūs nevarat mainīt vīriešus, tas ir viņu dabā. Mūsu sabiedrībā visas meitenes domā, ka, ja viņa nav greizsirdīga, viņai viņi nav vajadzīgi.

– Tas tumšmatainais, izskatīgais puisis? – Nikolete čukstēja, it kā nezinātu, par ko runā. – Viņš runā ar savu draudzeni, bet skatās tev uz muguru.

Sūdi. Ak, sūdi. Sūdi. Sūdi. Sūdi. Es varu strīdēties, cik gribu, bet man kaut kas jādara. Es negribu viņam šķērsot ceļu, nemaz nerunājot par sarunu ar viņu. Man ir sajūta, ka viņš ir šeit manis dēļ.

– Vai jūs nejauši zināt, kas viņš ir? – jo Maiks man nekad nav stāstījis, ko viņš zina. Es nedomāju, ka viņš aizgāja tāpēc, ka baidījās no viņa, bet gan tāpēc, ka Liza tik daiļrunīgi runāja par svešinieku. Vai varbūt abi.

– Man nav ne jausmas, – arī Kriss teica klusi. – Bet es neesmu pārsteigta, ka Maiks zina. Viņš izklaidējas ar daudziem bandītiem un stulbākiem ļaundariem, bet… – teica Kriss, sākot ieliet sev dzērienu. – Viņš zina dažus nopietnus cilvēkus un zināmu informāciju par viņiem. Viņam ir kāds draugs, kurš tur bija vai ir. Katrā ziņā viņš zina, kas notiek pilsētā, un viņš par to pastāstīja Mikam pie dzērieniem.

– Tas man neko neizsaka, – es aizkaitināts sacīju, sākot hipnotizēt pilnu tekilas šņabi.

– Lai nu kā, es domāju, ka tu tiešām neesi sajaucies ar ļoti jauku cilvēku, pēc tā, kā reaģēja Maiks. Viņš ir bezbailīgs sūda dēls, un vai tu redzēji, kāds bija viņa sejas izteiksme? – Jā, es to redzēju. Kriss vienmēr ir bijis pazīstams ar savu taktiskumu, bet tagad es saprotu, ka viņš vienkārši runā patiesību.

– Es to redzēju. Paldies par informāciju, – es piekodināju. – Un es ar viņu nekontaktējos, – es teicu, bet viņi skatījās uz mani tā, it kā es melotu.

– Eilēna, aizmirsti, – Nikoleja nopriecājās. – Viņš tev neko nedarīs. Ja viņš gribētu kaut ko darīt, viņš jau sen būtu pie tevis atnācis. Mēs tevi nepametīsim. Mēs pavadīsim tevi mājās, – Nikoleja paņēma mani par roku. Es atviegloti nopriecājos un atviegloti atvilku elpu. Tagad man vismaz bija kāds, kas mani pavadīs līdzi uz mājām. – Izdzeram vēl vienu kārtu.

– Nē. Man ir gana, – es atgrūdu kaudzi no sevis. – Man rīt ir nodarbības, un es jau tagad jūtos tā, it kā man no rīta sāpēs galva, – es pieliku plaukstu pie pieres un nolaidu galvu uz leju.

Es gribēju palūgt, lai mani aizved līdz mājām, tas nebija tālu. Mana sirds lēkāja ārā no krūtīm. Kāpēc es esmu tik gļēva? Kad biju bērns un pusaudzis, es biju tāds cīnītājs, ka visi no manis baidījās, bet tagad es vienkārši nezinu, kas ar mani notika.

Krēsls aizskrēja, un es paskatījos uz puišiem, kuri bija ieskatījušies tajā pašā punktā, kaut kur aiz manis. Pirms es paspēju izdot kādu skaņu, uz mana labā pleca uzgāzās smaga roka. Ak, Dievs, tas bija kā elektrošoks. Es to sajutu līdz pat pirkstu galiem.

– Tieši tā, Eileen. Tev ir gana, – atskanēja balss, kuru es nekad neaizmirsīšu. – «Atstājiet mūs mierā,» viņš pieklājīgi sacīja, aicinot manus draugus doties prom.

Lai kas viņš būtu, ko, pie velna, viņš dara? Es negrasos ar viņu runāt. Es nedaudz pagriezos, satvēru viņa roku un rupji atgrūdu to no sava pleca, skaidri parādot viņam, ka negrasos ar viņu runāt. Es pat negribēju uz viņu skatīties.

– Eileena nevēlas ar tevi runāt, – pirmā mani aizstāvēja Nikoleja. Velns, man viņa man nepatika. – Atstāj viņu vienu.

Kriss strauji piecēlās no krēsla un satvēra Nikolas elkoni, piespiežot viņu piecelties. Aizvedot viņu uz iestādes aizmuguri. Nu, vismaz viņi neaizgāja pavisam. Šobrīd man radās briesmīga vēlme piezvanīt Lizai un palūgt, lai viņi pēc manis atgriežas. Es nevainoju Krisu, viņš bija nobijies par savu draudzeni. Cik es zinu, viņi bija labi draugi, un varbūt starp viņiem bija kaut kas liels. Kaut kādu iemeslu dēļ viņi to slēpa.

– Ko tu gribi? – es nervozi pajautāju, skatoties uz viņu no malas, kad viņš apsēdās man pretī. – Vai tu vienkārši turpināsi mani vajāt? Man likās, ka es tev visu izstāstīju.

– Es devu tev laiku padomāt, – Stīvs sacīja klusā balsī, skatoties man taisni acīs. – Bija pagājušas trīs dienas. Es tiešām negrasījos tev dot tik daudz laika.

– Bet es šajā laikā neesmu mainījis savu viedokli, – es iebildu. – Tu ļāvi man domāt, ka es varu mierīgi turpināt dzīvot savu dzīvi, – nodomāju, bet izrādījās, ka viņš vienkārši deva man atelpu. Domāt.

– Tā bija mana kļūda, – Stīvs liktenīgi sacīja, griežot rokā šķiltavu. Skaista šķiltaviņa ar uguni elpojošu pūķi. – Tagad mums ir jākļūst nopietnākiem, Eileen. Kaķa un peles spēle ir beigusies, – viņš pievērsa man žilbinošu skatienu, kas lika aizturēt elpu. Es veltīgi centos neizrādīt savas bailes, taču man tas diez vai izdevās.

– Lūdzu, saki, ka tas viss ir joks, – es grozīju galvu no vienas puses uz otru. Es joprojām ticēju, ka tas varētu būt joks, un man bija prieks būt muļķim. – Es apsolu, ka nekliegšu, – viņš samtaini smējās par maniem vārdiem, bet pēc dažiem mirkļiem atkal kļuva nopietns.

– Es tā nedaru. Man tam nav laika, Eileen, – viņš deva man laika ierobežojumu. – Tikai sešus mēnešus, un es tevi atlaidīšu. Apmaiņā pretī jūs saņemsiet… – Stīvs izstiepās, aizdedzot cigareti.

– Naudu? – Es ierosināju, uzmetu viņam uzacu.

– Lai tā būtu nauda, – viņam šķita, ka viņš saka nepareizi, bet arī ar to viss bija kārtībā. – Tik daudz, ka tev vairs nebūs jāiet uz nepilnas slodzes darbu, un tev vispār nebūs ilgi jāstrādā, – viņš zināja arī par nepilnas slodzes darbu. Par to zināja visi kaimiņos. Es neesmu pārsteigta.

– Kas tu esi?» es mainīju tēmu, pamanījusi, kā viņš uz šo jautājumu sašūpojās. Vau, viņš arī prot izrādīt emocijas. – Runā, ka tev ir daudz vārdu. Ko tas nozīmē? Kāds ir tavs īstais vārds, Stīvs? – Tagad es viņu hipnotizēju ar savām acīm.

Viņš acīmredzot ir traks, un viņš lūdz, lai es kļūstu par viņa viltus sievu. Dievs pasargā mani no šīs likteņa dāvanas. Viņa izskats nekompensē to, ka es no tā visa esmu nobijusies. Šādās reizēs es pārstāju ticēt patiesai mīlestībai un attiecībām. Tā nav dāvana no augšas. Mīlestība, visticamāk, pieder tiem, kas tai izmisīgi tic, un tādu ir palicis ļoti maz. Apkārt ir tikai maldināšana un viltus. Viņi pat izdomājuši šīs fiktīvās laulības. Viņi ir apgānījuši tik brīnišķīgu rituālu.

– Tu esi smieklīgs, viņš arī ir smieklīgs. – Jūs domājat, ka tas nav mans īstais vārds, bet jūs turpināt mani tā saukt.

– Man tevi kaut kā jāsauc, – es izpletu rokas, saprotot, ka esmu pateikusi kaut ko muļķīgu.

– Cilvēki par mani saka daudz ko, bet ne viss ir taisnība, – viņš atrunājās. – Tu zini manu īsto vārdu. Tu vari būt drošs. Vai tagad tu piekrīti būt mana sieva? – Man vajadzēja dzirdēt, ar kādu toni viņš man to jautāja. Citādos apstākļos un ja viņš nebūtu tik noslēpumains jēriņš, es, iespējams, būtu piekritusi, bet, protams, ne uzreiz.

– Nē. Es redzu, ka tu esi… citāds, – es teicu. – Cilvēki ap tevi kļūst saspringti, un es arī. Man ir sajūta, ka tu kaut ko slēpji. Kāpēc tu vēlies viltus sievu? Paskaidrojiet man to tagad, un varbūt es padomāšu par jūsu piedāvājumu, – tas bija klajš meli, es tikai gribēju saprast, kāpēc. Es nevēlos precēties pa īstam. Man tas ir pazemojoši. Pat par naudu.

– Tagad es nevaru tev to pateikt. Es tev jau teicu, – es zināju, ka tā būs atbilde, bet bija vērts pamēģināt. – Tev tomēr ir jāsaka «jā». Šī ir pēdējā reize, kad es atnācu ar tevi jauki aprunāties, – es biju ļoti nervoza, un viņš to pamanīja. – Neuztraucieties. Šovakar jūs mierīgi aiziesiet kopā ar saviem draugiem. Es tevi neapturēšu.

Tātad no rītdienas viņš man sagādās elli? Ir pienācis laiks izspēlēt savu trumpi.

– Es aiziešu uz policiju, – es teicu, nedaudz noliecoties uz priekšu. – Mēs redzēsim, ko jūs teiksiet.

– Jā, tā būs problēma. Bet tā ir atrisināma problēma, viņš vienkārši nepadosies. Šis puisis ir ļoti pašpārliecināts. – Es tev pat neko neteikšu.

– Kas tu esi? – Es viņam atkal uzdevu šo jautājumu. – Vai jūs esat man sekojis? Vai jūs tiešām visu par mani zināt? Tieši to jūs netieši norādījāt savā sarakstē.

– Eileena Klopfere nav tik noslēpumaina, un par viņu bija viegli uzzināt, – es neesmu pārsteigta, bet brīnos, vai viņš zina vēl kaut ko. – Biogrāfija ir atpazīstama lieta. Nav vajadzīgs īpašs talants, lai šīs zināšanas būtu. Interesantāk ir tas, kas ir tevī pašā.

– Tātad jūs lasāt cilvēkus kā atvērtas grāmatas un pamanāt visu apkārt? – Es jautāju. Es nolēmu to nodot citiem cilvēkiem. Es negribēju, lai viņš tieši tagad uzminētu manas īpatnības. Man tās nemaz nepatīk.

– Es joprojām mācos, – Stīvs paraustīja plecus. – Vērot un atcerēties – tas ir ļoti interesanti. Pārbaudīsim to.

Es pagrozīju galvu. Apskatīju cilvēkus, kas atradās viņam aiz muguras. Šovakar ir daudz cilvēku, un es nedomāju, ka man būtu no kā baidīties tik lielā pūlī. Es kliegšu, un visi mani dzirdēs. Kriss un Nikoleja stāvēja pie bāra un rādīja man zīmes, kuras es nesapratu.