Greizsirdīgs, karsts, bīstams…

– Tu vulgārs blēdis, Maiks, – viņa ar roku trāpīja viņam pa plecu. Un tad viņa iesita viņam vēlreiz un vēlreiz. – Kāpēc tu tāds esi? Kāpēc tu tāds esi?! – viņa zināja, ar ko spēlējas. Tas nebija kaķis maisā.

Maiks kādu brīdi stāvēja, smaidot un griežot galvu no vienas puses uz otru. Viņš smējās un skatījās uz viņu tik dīvaini.

– Stjuarte, tu esi izlutināta, – Maiks smējās, un man uz lūpām neviļus parādījās smaids. – Man bija domātas vakariņas. Ko jūs domājāt? – Es rotaļīgi noliecu galvu uz sāniem.

– Ahahahaha… – es nespēju savaldīt smieklus. Droši vien es arī esmu izlutināta meitene, jo domāju kā Liza. Un tas arī izklausījās pēc Lizas.

– Ļoti smieklīgi, Eileen, – Liza pagriezās pret mani. – Un tu, pat nevajag izlikties. Tu nevari mani apmānīt. Tu taču nevēlējies tikai vakariņot. Tu vienkārši centies mani izjokot, – Liza sūkstījās, rādīdama uz viņu ar pirkstu. Bija smieklīgi redzēt apmulsumu viņas sejā. – Starp citu, kas būs vakariņās? Man ir apnikuši makaroni ar sieru, – un man arī, ja godīgi.

– Lai ko tu gribētu. Tātad, vai mēs iesim? – Godīgi sakot, es gribēju, lai viņa saka «jā». Viņa nevarēs ilgi uz viņu dusmoties. Patiesībā viņam savā ziņā bija taisnība, un viņš viņu aizsargāja. Neatkarīgi no kā tas bija. – Klopfer, tu taču negrasies raudāt, vai ne? – Maiks man pamirkšķināja.

– Nē, – es pamāju ar roku, neslēpjot savu baltiem zobiem rotāto smaidu. Es maigi satvēru Līzi aiz pleciem un pievilku viņu pie sevis. – Brauksim prom no šejienes. Es dodos apciemot vecākus. Man jau vajadzētu doties ceļā. Man negribētos atgriezties naktī.

Maiks uzmeta man piesardzīgu skatienu.

– Tātad tu paliec tur, – teica Maiks man. – Tu atceries mūsu sarunu šorīt. Pie taviem vecākiem būs drošāk. Tavs tēvs ir bijušais policists.

Jā, viņš ir ļoti modrs. Viņš ir viens no tiem likumpaklausīgajiem pilsoņiem, kas vienmēr ir labā pusē. Viņš ir pārāk taisns, un tas kaitina manu mammu. Es nedomāju, ka viņam patiktu, ja es apprecētos ar slepkavu. Dievs, par ko es domāju?

– Viss būs labi, Maiks, – es klanījos, joprojām dusmīga, ka viņš man nav pastāstījis par saviem pieņēmumiem. – Ko tu domā, Liza? Vai tu viņam piedosi?

Līza smagi nopūtās, piegāja pie manis un cieši mani apskāva. Acīmredzot viņa grasījās aiziet kopā ar viņu, par ko es priecājos. Viņi abi ir pelnījuši viens otru.

– Turēties, – viņa paglaudīja mani pa plecu, pievēršot līdzjūtīgu skatienu. – Es tev piezvanīšu šovakar vai rīt, – Liza smaidot teica.

Es pavadīju puišus un sāku gatavoties vecākiem. Es nolēmu viņiem piezvanīt pirms tam, gadījumam, ja viņiem būtu vēl kāds skandāls. Mamma bija priecīga mani dzirdēt. Viņa vienmēr ir pie telefona, viņa jau divus gadus ir mājsaimniece. Tēta apdrošināšana un pensija visu sedza. Viņi visu laiku ir zem viena jumta, taču viņu ceļi krustojas reti. Tagad es stāvu vecāku mājas priekšā un saprotu, ka tik milzīgā mājā nav grūti viens otru nepamanīt.

Mamma gatavo vakariņas, bet tētis sēž viesistabā uz krēsla un lasa avīzi. Viņi joprojām ir no tiem cilvēkiem, kas skatās televizoru un lasa papīra avīzes.

– Mamma… tētis… – es skaļi saucu, kad viņi abi nepamanīja manu klātbūtni, jo visā mājā skanēja nolādētais televizors. – Es esmu mājās, – es vienmēr tā teicu, un es to daru joprojām.

– Lin, – mamma nometa nazi uz galda, ātri noslaucīja rokas priekšautā un pieskrēja pie manis, lai mani apskautu. «Tu ne mazliet neesi mainījusies. Joprojām tāda pati. Vājas grumbiņas un ne viens vien sirms matiņš. Viņa nekad mūžā nebija krāsojusi matus. Viņai tikko apritēja četrdesmit. Tētis arī nav tālu atpalicis no viņas. Uz četrdesmit piecu gadu sliekšņa. Viņi joprojām ir jauni. – Tētis, šķiet, nedzird,» es nopriecājos, saprotot, ka man nāksies iet un izslēgt televizoru.

– Es tevi dzirdu, – es dzirdēju aiz sevis tēva balsi. Nedaudz dzīves nomocīts, bet joprojām smaidošs. Tā, kā manā priekšā patika izlikties, ka viss ir perfekts. -Eileen, mēs ar mammu jau sen tevi gaidījām. – Vasara. Vasara, vai viss ir gatavs?

– Jā. Piecas minūtes, un mēs varam apsēsties, – teica mamma, aizskrienot uz virtuvi.

Tētis nolēma vēl vienu izglītojošu sarunu un noskaidroja, ko es esmu iecerējusi un visu pārējo. Protams, es viņam visu izstāstīju un nestrīdējos. Mamma kā parasti bija sagatavojusi gardas vakariņas. Pirms vakariņām mēs lūdzāmies, kā to darījām vienmēr, kad dzīvoju šeit. Es to jau sen nebiju darījis.

– Pastāsti man par to, Eileen, – teica tēvs, kad mēs pārgājām pie ābolu pīrāga deserta. – Vai jūs kādu atradāt? Tu pārcēlies ne velti. Tev noteikti vajag vairāk privātuma, tā bija taisnība. Taču tas nenozīmēja, ka es grasījos doties ārā. Es dzīvoju tāpat kā agrāk, tikai viena. Es nedz guļu ar puišiem, nedz eju ārā no rīta, nedz daru kaut ko traku. Bīstamība un jebkāda veida risks mani neuzrunā.

– Nav neviena, tēt, – es sāku ēst savu pīrāgu karoti pēc karotes. – Tas viss ir infantils joks. Atceries, ka bērnībā es teicu, ka vēlos bruņinieku uz balta zirga, – es pasmaidīju. – Nu, visi apkārt esošie puiši nemaz neizskatās pēc zirgiem, – mamma pasmējās par manu apgalvojumu.

– Arī tu tā saki, Lin,» teica mamma. – Tev veiksies labi. Es arī agri apprecējos. Es nepabeidzu studijas un daudz ko dzīvē palaidu garām, – tāpēc viņa atkal to pieminēja. Visi sasprindzinājās, un zvana klusums neko labu neliecināja.

– Neuztraucieties. Es to noteikti pabeigšu, – es nolēmu mazināt situāciju. – Jums par mani nemaz nav jāuztraucas. Es esmu pašpietiekama un diezgan neatkarīga, – viņi to zināja, taču joprojām visu laiku centās mani aizbildināt. Pēdējo sešu mēnešu laikā viņi bija nedaudz nomierinājušies, un es viņus atturēju no zvanīšanas man piecas reizes dienā.

– Vai jūs šovakar paliksiet pie mums? – jautāja tētis. Es biju gaidījis šo jautājumu.

– Nē, man labāk atgriezties pie sevis. Es esmu pie tā pieradusi. Un man jāsagatavojas mācībām, – man šķiet, ka man izdevās viņus maldināt. Rīt ir brīvdiena, bet es domāju, ka viņi man noticēja.

Man bija prieks viņus apciemot. Šodien viss gāja patiešām gludi. Man nevajadzēja viņus pamācīt par viņu uzvedību vai lūgt, lai viņi pietuvojas tuvāk, kā to mēdzu darīt agrāk. Šķiet, ka viņu attiecībās sākas jauns posms. Tētis negribēja mani atlaist, bet viņam tomēr nācās to darīt. Man nav īpaši patīkamu atmiņu par dzīvi šajā mājā pēdējos gados. Es nezinu, vai tas izzudīs.

Ārā jau bija satumsis, un vējš pūta auksti. Līdz tam bija tikai pāris kvartālu, un es domāju, ka neesmu cukurota un aiziešu kājām. Bija jau satumsis, un man bija jāiet cauri šim pamestajam parkam. Šausmīga vieta. Pat dienas laikā nav patīkami pa to staigāt. Izvēles nebija, man bija jāiet un jāaizmirst par aizspriedumiem un bailēm.

Mani piespieda paātrināt soli pēdas, kas man sekoja aiz muguras. Es nebēgu, bet gāju ļoti ātri. Pagāja minūte, līdz es atpazinu, ka tās man seko. Es negrasījos skriet, man tas šķita paredzams un veltīgs manevrs. Es strauji pagriezos un, nenojaušot, kas notiek, devu vajātājam pa labi pa galvu savu smago somu, kurā mana māte nesen bija ielikusi marinētas sēnes stikla burkā. Es viņam sita tādu kārtīgu triecienu, ka viņš mani apsaukāja. Nu tieši tad man vajadzēja bēgt. Taču es to diez vai varēju izdarīt. Aiz manis stāvēja vēl viens vīrietis, kurš man pie sejas pielika kaut kādu lupatu, un man vairs nebija spēka pretoties. Viņi vienkārši aizgāja. Es sapratu, ka tas bija nomierinošs līdzeklis un ka lupata bija piesūcināta ar kaut ko pretīgu. Apziņa mani pameta, un es slīdēju uz leju, un tikai kāda cita cilvēka rokas neļāva man nokrist uz zemes. Kādu brīdi es paliku pie samaņas.

Kaut kāds maiss tika uzlikts man virs galvas. Kāpēc? Šajā tumsā es neko neredzu. Viens mani paņēma zem padusēm, bet otrs aiz kājām. Es biju gandrīz bezsamaņā, taču tas nepadarīja mani mazāk bailīgu. Domāju, ka viņi mani iecēla automašīnas bagāžniekā. Es skaidri dzirdēju, kā tā aizvērās.

Es pamodos, joprojām guļot bagāžniekā. Es nevarēju elpot. Ko, pie velna, viņi grib? Kas tas ir? Kur viņi mani ved? Tagad mana baiļu sajūta bija pastiprinājusies, un es sāku skaļi kliegt un lūgt, lai mani izlaiž. Es muļķīgi cerēju, ka viņi apstāsies un mani atlaidīs.

Pēc brīža mašīna apstājās, un mani izvilka ārā. Es biju uz kājām, un mani kaut kur veda ar rokām aiz muguras. Es raustījos, un viens no abiem vīriešiem lika man klusēt un sasēja man rokas ar kaut kādu virvi.

– Kur jūs mani vedat?! Ko jūs gribat?! Es neko nezinu, – es histēriski nopriecājos. Kā es sapratu, tagad mēs stāvējām liftā. Maisiņš virs manas galvas nemaz nebija caurspīdīgs. Tas ir ļoti biezs audums. Droši vien darināts tādiem upuriem kā es.

Mani iestūma istabā, un aiz muguras skaļi aiztrūcās durvis. Tur bija ļoti klusu, taču es jutu, ka kāds ir šeit. Apmēram desmit sekundes es staigāju no kājas uz kājām, tad vairs nevarēju izturēt un izrunājos.

– Ei! Atvienojiet mani, – es nopriecājos. – Noņemiet šo maisu no manas galvas! Es nevaru elpot! – draudīgi palūdzu. Man vajadzēja būt laipnākam pret saviem sagūstītājiem, bet es nevarēju atturēties no dusmām.

Man nebija ilgi jāgaida. Es sadzirdēju izmērcētus soļus. Vīrietis soļoja man pretī, un es automātiski spēru soli atpakaļ. Cik muļķīgi. Kā viņš varētu mani atraisīt, ja es bēgtu?

Mani pagrieza par pleciem simt astoņdesmit grādu leņķī, un kaut kas pārgrieza virvi ap plaukstām. Es negaidīju, kamēr šis blēdis noņems no manis putekļu maisu. Es pats to noplēsu, joprojām stāvot mugurā pret savu sagrāvēju. Mani mati elektrizējās, un es ātri atvilku tos no sejas. Es atrados lielā tumšā telpā ar aptumšotu gaismu, tāpēc acis ātri pielāgojās.

– Vienkārši esi mierīgs…

Es ātri pagriezos un ieraudzīju velnišķīgi pazīstamu seju, kurai trāpīju uzreiz, pirms vēl paspēju padomāt. Es trāpīju viņam tik spēcīgi, ka man sāpēja plauksta, taču neizskatījos ievainots.

– Vai tu esi iznācis no prāta? Ko tu dari?! – Es kliedzu, ar rokām spiežot slimajam uz krūtīm. – Es nevaru noticēt, ka tu to izdarīji.

– Ceru, ka neesi pārāk nobijies, – Stīvs teica mierīgā tonī, joprojām skatīdamies uz mani tā, it kā nekas nebūtu noticis. – Tu lika man to izdarīt. Es negribēju, lai tā būtu.

– Mani iemeta bagāžniekā kā kartupeļu maisu. Kā, tavuprāt, es jūtos? – Es atkal viņu atgrūdu un metos pie panorāmas loga. Mēs atradāmies pilsētas centrā. Tur, kur atradās augstceltnes. Tas bija kā birojs vai kaut kas tamlīdzīgs. Tikai visas mēbeles bija tikai liels rakstāmgalds un daži krēsli. Kā nopratināšanas telpa vai sanāksmju telpa. – Kādēļ tu to izdarīji? – Es zvērēju.

– Sēdies, un es tev visu izskaidrošu, – es brīnījos, vai viņš man vēl kaut ko skaidros.

Es zināju, ka šis spītīgais vīrietis nesāks sarunu, kamēr es nesēdēšos, tāpēc nolēmu pārspēt sevi un darīt, kā viņš lūdza. Vai Šonam un Līzai bija taisnība? Tā rīkojas tikai noziedznieki.

– Šī saruna ir īsa. Es tagad aiziešu, un jūs par mani aizmirstat. Es neko neteikšu un nevienam neko nestāstīšu, šādu vienošanos es viņam piedāvāju. – Pretējā gadījumā tu būsi pats pret sevi.

– Laiks, kad es tevi gaidīju, ir beidzies, – Stīvs runāja ar mani aukstā tonī, rokas saspiedis kopā. Tagad viņš izskatījās kā slepkava. Skatiens viņa acīs. – Viss ir beidzies, Eileen. Tu vienkārši tagad tam piekrīti, un tad tava dzīve nemainīsies. Man nav vajadzīgs cietumnieks. Tu dzīvosi normālu dzīvi, bet būsi man līdzās. Sešus mēnešus. Un, ja tu turpināsi būt spītīga, tik un tā nekas nemainīsies, tikai… tu cietīsi, – es jau tagad ciešu, vai viņš neredz.

Es zināju, ka viņš negrasās mani tagad atlaist. Tāpēc man nebija ko zaudēt. Es pajautāšu viņam tieši un ar to beigšu.

– Es zinu, kas tu esi, – es piekāvu galvu, veltot viņam nicinošu skatienu. – Tu esi slepkava. Nogalinātājs. Jebkurš, kurš izdara noziegumus. Vai tā ir taisnība? – Taisni un precīzi. – Kādēļ es jums esmu vajadzīgs? Lietai? Un pēc sešiem mēnešiem jūs tik un tā mani nogalināsiet. Es neredzu jēgu tam, lai spēlētu līdzi. Labāk es tev to sabojāšu. Man nerūp seši mēneši manas dzīves. Es negrasos kaulēties par savu dzīvi gabaliņu pa gabaliņam, – es nopriecājos, neļaujot viņam pateikt ne vārda.

– Tu vari saukt mani, kā vien vēlies, Eilēna, – Stīvs pakratīja galvu. Mani pieņēmumi viņu nemaz neietekmēja. – Bet es negrasos tevi nogalināt.

– Vai tu tiešām esi viņš? – Es pavirzījos uz priekšu, cenšoties viņa acīs saskatīt patiesību. – Kāda jēga to slēpt? Es tik un tā to uzzinātu. Es negrasos būt tava līdzdalībniece, – es ātri pagriezu galvu no vienas puses uz otru.

Stīvs apsēdās, aplūkojot dažus papīrus uz galda, pēc tam lēnām pavirzīja tos man pretī kopā ar pildspalvu. Es paskatījos uz tiem un tad uz viņu. Ar skatienu viņš lika man tos izlasīt. Es tā arī izdarīju un atkal iekritu jaunā šokā.

– Kāpēc jūs uz mani tā skatāties? Paraksties, – Stīvs man klanījās. – Jo ātrāk tu to izdarīsi, jo ātrāk varēsi doties mājās. Es tevi šodien atlaidīšu, bet tikai tad, ja tu parakstīsi, – viņš teica. – Tu nebrauksi bagāžniekā, – Stīvs pasmaidīja, tad atkal kļuva nopietns.

Cik ātri viņš to bija paveicis. Noteikti noziedznieks. Par to nebija šaubu. Nekādā gadījumā es to neparakstīšu.

– Jūs varat mani spīdzināt. Dariet, ko vēlaties, – es atgrūdu papīrus no sevis. – Es nekad to neparakstīšu. Jūs varat sākt. Ko jūs tur parasti darāt? Pieliec sev pie galvas ieroci? Uz priekšu, – es viņu provocēju.

– Tas nav vajadzīgs, – Stīvs sausi sacīja, griežot rokā pūķa šķiltavu. – Tu tik un tā grasies padoties. Redzēsim, cik ļoti tu vēlies atgriezties pie vecās dzīves. Tā nebūs gluži tāda pati, bet tu būsi zināmā mērā brīvs. Es negrasos tevi saslēgt ķēdēs.

– Kāpēc jūs izvēlējāties šo dzīves ceļu? – Šis ir īstais brīdis, lai filozofētu ar slepkavu. – Vai tu nevarētu iet uz skolu un pelnīt naudu ar ko citu, nevis asinīm? Kāpēc šis darbs? Ak, jā, tev nav jāiet uz universitāti un jāmācās prāta vētra.

– Vai jūs domājat, ka viss šajā dzīvē tiek darīts naudas dēļ un citu ieguldījumu nav? – Stīvs paraudzījās. – Es mācījos, bet nepabeidzu nevienu kursu. Tavai informācijai, – viņš man negribīgi sacīja, nervozi griežot šķiltavu rokā.

– Kāpēc jūs to nepabeidzāt? – Es aizdomājos. – Droši vien nolēma apgūt citu profesiju, – es nopriecājos. – Kādu velnu es ar tevi vispār runāju? Tu man melo. Es neticu nevienam tavam vārdam. Viss ir naudas un kaisles dēļ, lai nogalinātu, – secināju es. – Droši vien trenējies kļūt par slepkavu, – es nopriecājos, atceroties, ko Liza bija teikusi par to, ka viņi trenējas kļūt par slepkavām.

– Es mācījos kļūt par ārstu. Ķirurgs. Nerunā par to, ko nezini. Atgriezīsimies pie dokumentu parakstīšanas, – viņš izskatījās dusmīgs. Es negribēju viņu sadusmot, citādi varētu notikt kas slikts. Bet es vienkārši nevarēju sev palīdzēt.

– Ak, cik ironiski, – es rotaļīgi plosīju ar rokām. – Tev vajadzētu glābt dzīvības, bet tā vietā tu tās atņem. Tev jābūt perfektam slepkavam, lai pārzinātu cilvēka anatomiju un tamlīdzīgi, – ieteicu, pamanījusi viņa dusmīgo skatienu, bet viņš turējās, cik varēja.

– Paraksties.

– Kāpēc es tev esmu vajadzīgs? Kāpēc es? – Es sapratu, ka no šīs sarunas nav iespējams izvairīties. Turklāt mani īsti neinteresēja viņa pagātne. Es zināju, ka viņš ir tieši tas, par ko Šons runāja un uz ko Maiks bija mājinājis. Es to redzēju savās acīs.

– Purpurs, – maigi sacīja Stīvs, sperot soli uz priekšu un izstiepjot pret mani vienu roku, no kuras es baidījos kā no uguns. Lai viņš man nemaz nepietuvojas. Es negribu pieskarties šādiem cilvēkiem, lai cik perfekti viņi izskatītos.

Par ko viņš runāja? Cik ātri viņš nolēma mainīt tēmu.

– Ko?» Es uzcēlu uzacis.

– Veļa, ko tu tajā vakarā valkāji… violeta, – es apstājos kustībā, skatoties uz viņu ar plaši atvērtām acīm. Es nedaudz atvēru muti, un vienīgais, ko varēju izdarīt, bija ar lūpām noķert gaisu. Es nespēju atrast vārdus. – Tagad parakstieties! – Tas izklausījās pēc pavēles. Viņš nesmējās. Es viņu biju nogurdinājusi, un viņš bija noguris no tā, ka spēlējās jauks un taktisks.

Es sabēru visus šos papīrus kaudzē un sāku tos plēst uz gabaliņiem. Vienkārši uz gabaliņiem, ko pavadīja lamāšanās viņam virsū. Es pat negribu zināt, kā viņš par to uzzināja. Es negribu zināt.

– Tu, drāns! Nekad! – Paķēra to, kas bija palicis no papīriem, un iemeta viņam tieši sejā. Daļa no tiem bija ieķērusies viņa matos, un daļa pat ieķērās viņa krekla apkakles apkaklei. – Vai tu mani saproti? Nekad!