- -
- 100%
- +
Puisis apstājās un iegrūda meiteni mājas sienā Aili beidzot iekliedzās, bet svešinieks nolika viņai priekšā nazi, un viņa acumirklī apklusa. Viņš vēlas viņu nogalināt.
– Klusi! Galvenais ir, nekliedz, un es tevi nenogalināšu, saproti? – puisis bargi teica. Viņa balss bija pārāk raupja un biedēja meiteni vēl vairāk.
Aili pamāja. Labāk ir atdot viņai visu naudu, nekā pārplēst vēderu. Meitene iedeva puisim somu, viņš to paķēra un sāka kā traks rakāties apkārt. Viņš izņēma maku un telefonu.
Meitenes acis šaudījās pa aleju, un viņas uzmanību piesaistīja gruveši un ķieģeļi. Viņa tik ļoti gribēja to vienkārši paņemt un iesist svešiniekam ar šo ķieģeli. Taču viņš bija pārāk tālu, un viņas mazākā nepareizā kustība varēja puisi sadusmot.
Bet tad notika kas neparasts. Ķieģelis, uz kuru skatījās Aili, pacēlās gaisā un sastinga. Meitene sāka strauji mirkšķināt, domādama, ka viņai ir halucinācijas, bet ķieģelis joprojām karājās.
Meitenei radās doma, ka šī ir iespēja ietaupīt naudu un telefonu, viņa izslēdza parasto domāšanu un vienkārši iztēlojās, kā šis ķieģelis sit puiša galvu. Sekunde un tas notiek. Svešinieks bezsamaņā nokrīt zemē, jo sitiens bija diezgan spēcīgs, un Aili žoklis atkrīt.
Viņa paķer somu, paceļ no zemes maku un ātri aizbēg. Šis lidojošais ķieģelis stāv viņas acu priekšā. Meitene nespēj noticēt tam, kas notika tik nesen.
* * *
Renas rīts bija tikpat brīnišķīgs kā vienmēr. Viņš atvēra acis un ieraudzīja Čārliju guļam sev priekšā. Viņa bija pārāk skaista, un puisis nesaprata, kā meitene var iemīlēties tādā kā viņš.
Jaunās meitenes baltie mati krita pār viņas seju, un Rens maigi izbrauca tiem cauri ar roku. Čārlijs nodrebēja un lēnām atvēra zilās acis.
"Labrīt," viņa sveicina un burvīgi pasmaida.
"Labi," puisis atbild un noskūpsta viņu uz pieres.
Rena acis pacēlās un viņš paskatījās pulkstenī. Ir tikai deviņi no rīta.
– Vai man gatavot brokastis? – Čārlijs klusi jautāja.
– Kā vēlaties, es jūs nepiespiedīšu.
Viņa pasmaidīja un nometa balto segu. Apsēdusies gultā, viņa pastiepa roku pēc halāta un uzvilka to uz naktskrekla.
Čārlijs piecēlās, apsedza savu apaļo vēderu ar purpursarkano halātu un izgāja no istabas. Rens pasmaidīja. Viņš nespēja noticēt savai veiksmei. Ka viņi mīl viens otru, ka viņiem ir kāzas pēc mēneša un vēl trijos piedzims meita. Viņš vienkārši tam netic. Uzskata to par labu sapni.
Rens arī piecēlās un devās uz vannas istabu. Zem kontrastdušas viņš atslāba un pilnībā pamodās. Viņa acu priekšā pazibēja vakardienas notikumi, viņš pasmaidīja, saprotot, ka ir saticis savu veco elku.
Puisis aizslēdza ūdeni, izkāpa no dušas un ap vidukli aplika frotē dvieli. Viņš stāvēja pie izlietnes un nejauši pārbrauca ar roku pāri miglainajam spogulim. Viņš saprata, ka ir tikai pasliktinājis lietas, jo bija atstājis svītras uz virsmas; Čārlijs atkal zvērēs. Rens nobolīja acis un paskatījās sejā – bija parādījušies rugāji un tie bija jānoskuj. Izsmērējis seju ar putām, puisis paņem aparātu un palaiž pa seju.
– Smuki!
Es nogriezu sevi. Uz viņa vaiga tika atstāts sekls, bet liels griezums, un uz asmeņiem bija asinis. Rens no sāpēm sarāvās, ātri paķēra blakus esošo rokas dvieli un uzlika to uz brūces. Puisis grasījās piezvanīt Čārlijam, lai palīdzētu viņam ārstēt griezumu, taču kaut kas viņu atturēja.
Proti, sāpes. Pareizāk sakot, tā neesamība.
Puisis noņēma dvieli un paskatījās uz brūci. Viņa pārtrauca asiņot. Ne tikai tas, viņa vienkārši pazuda. Rens sāka just brūci, neticēdams savām acīm.
"Tas ir vienkārši neiespējami, neiespējami!" – viņš domāja, sākot krist panikā.
Tad viņš piecēlās no grīdas. Viņa seja bija pārbijusies, puisis neko nesaprata.
Rens metās lejā pie Čārlija. Viņa stāvēja pie plīts un vārīja viņa mīļāko speķi un olas. Bija neticams aromāts, kas lika saprast, cik izsalcis puisis. Bet tagad viņš nolēma tam nepievērst uzmanību.
Viņš piegāja pie meitenes un paķēra no galda nazi. Čārlijs pārsteigts paskatījās uz puisi, nesaprazdams, ko viņš gatavojas.
"Mīļā, es nezinu, kas notiek, bet jums tas ir jāredz," viņš saka.
Rens iztaisnoja plaukstu, stingri paņēma nazi un ātri izdarīja iegriezumu. Meitenei pat nebija laika reaģēt.
– Dievs, Ren, ko tu dari? Viņa krita panikā, satverot rokā virtuves dvieli.
No plaukstas tecēja asinis, tik tumšas un karstas. Čārlijs uzklāja dvieli, cenšoties apturēt sarkanā šķidruma plūsmu. Bet Rens maigi satvēra viņas roku un piespieda viņu noņemt auduma gabalu.
Šajā brīdī Čārlija bija pārsteigta, viņas acis palielinājās, un viņas mute sastinga burtā “o”. Brūce atkal pazuda, Rens pārstāja just sāpes.
– Kā tas ir iespējams? – meitene jautāja, bailēs skatīdamās traumas vietā.
– Es pats nezinu. Agrāk tas nenotika.
Rens saprata, ka tas ir kaut kas neparasts un pat nedabisks, ka viņš ir ieguvis kādu iepriekš nezināmu spēku. Tikai puisis nezināja, ko ar viņu iesākt.
* * *
Rītausma. Tik pasakaini skaisti, gaiši un maģiski. Saule lēnām paceļas virs apvāršņa, iekarojot nakti.
Dāvijs pamodās ar spēcīgu drudzi un galvassāpēm, kas viņu burtiski nogalināja no iekšpuses. Puisis izrāpās no telts, cenšoties nepamodināt Žanetu, un devās ezera virzienā. Viņš cerēja, ka drudzis mazināsies un tie ir tikai stulbi ķermeņa triki.
Viņš nevēlējās saslimt un radīt problēmas Žanetai.
Deivijs apsēdās netālu no ezera. Pūta vājš, bet auksts vējš. Puisis nejutās labāk.
Viņš piecēlās un, piegājis pie ūdens, nomazgājās. Tiklīdz aukstais šķidrums pieskārās viņa ādai, galvassāpes pārgāja un ķermeņa temperatūra sāka normalizēties. Puisis nesaprata, kas notiek. Vai ūdens viņu dziedināja? Tas vienkārši nevar notikt.
Viņš atkal apsēdās smiltīs un nosēdēja apmēram piecpadsmit minūtes, lūkodamies tālumā. Līdz maigs pieskāriens plecam lika viņam saraustīties un apgriezties.
Netālu stāvēja Žaneta un skatījās uz viņu ar miegainām acīm.
– Kā tev iet? Kāpēc tu pamodies tik agri? – viņa jautāja, tad apsēdās viņam blakus.
– Es nevaru aizmigt. Es gribēju redzēt saullēktu.
Meitene pasmaidīja, Deivijs aplika viņai roku ap pleciem, un viņa uzlika galvu uz viņa pleca. Tā bija sava veida romantika. Un puisis pat aizmirsa, ka nesen jutās briesmīgi.
Žanetes klātbūtne viņu nomierināja.
Tagad viņi kopā apbrīnoja saullēktu, apskaujoties un dāvājot viens otram siltumu.
– Vai tu gribi ēst? – jautāja Dāvijs.
Žaneta pamāja, un arī puisis bija izsalcis, tāpēc piecēlās un devās uz telti. Tur mugursomā viņam ir divas bulciņas un minerālūdens, protams, nav ideālas brokastis, bet labāk nekā nekas.
Viņš izņēma ēdienu un devās atpakaļ pie meitenes, bet pēkšņi bulciņa kļuva karsta, un viņš kliedza, iemetot to smiltīs. Žaneta pagriezās. Maizīte bija melna, it kā tā būtu stipri apgrauzdēta. Dāvijs pāris reizes pamirkšķināja acis, neko nesapratis.
– Deivij, roku! – Žaneta iekliedzās un pieskrēja pie puiša.
Viņš pacēla roku, ar kuru turēja ēdienu, un sastinga. Viņa dega. Tas burtiski dega. Un viņš nejuta sāpes. It kā uguns ir daļa no viņa.
It kā viņš būtu uguns.
Deivijs nevarēja atraut no tā acis, tas viņu pārāk aizrāva, un tajā brīdī Žaneta izrāva viņam no otras rokas minerālūdeni un sāka to liet uz uguns. Bet viņš negāja ārā, viņam bija vienalga par ūdeni.
– Kungs, Dāvij, tu dedzies! – meitene kliedza, bet, paskatoties tuvāk plaukstā, viņa nobijās – roka bija pilnīgi neskarta.
Žanetu sāka krist panikā, un Deivijs stāvēja nekustīgi un joprojām skatījās uz uguni. Meitene satvēra viņa otru roku, nezinot, kāpēc viņa to dara, un Deivijs pamodās. Ugunsgrēks nodzisa.
– Dāvij, kas tikko notika? – viņa kliedza.
– Uguns. Viņš bija manī, daļa no manis. Un man tas ļoti patika.
– Dievs, tu saproti, ka tu dega?
– Noteikti. Tas bija tik skaisti…
– Tu esi traks!
Žaneta metās uz telti, un puisis stāvēja nekustīgi, nesaprotot, kur var iegūt pirokinēzes spēju.
* * *
Elīnas rīts bija parasts. Viņai normāli. Vēl viens izsaukums uz negadījuma vietu. Mašīna ietriekusies kokā, vadītājs miris, pasažieris vēl dzīvs.
Elīna sēdēja ātrās palīdzības furgonā un šausmīgi uztraucās, viņas sirds pukstēja kā traka. Šķiet, ka tas tūlīt izlidos no manām krūtīm. Viņa vienmēr bija noraizējusies pirms darba, jo viņai bija milzīga atbildība cilvēka dzīvības formā.
Mašīna apstājās, un Elīna sāka trīcēt vēl vairāk. Ārsti izgāja uz ielas, un arī viņa viņiem sekoja vājām kājām.
Negadījums bija šausmīgs: mašīna salocījās akordeonā, blakus gulēja puiša līķis un vēl dzīvs jaunas meitenes ķermenis. Elīna aizmirsa par bailēm, viņa metās pie cietušā un sāka aptaustīt savu ķermeni, meklējot lūzumus.
Tie bijuši vairāki – lauzta roka un kāja. Milzīgais dzelzs gabals, kas izvirzījās no otras kājas, atkal lika Elīnai krist panikā. Citi ārsti viņu aplenca un sāka glābt viņas lauzto roku. Elīnai uz kājas bija pārsējs.
Viņa paņēma žņaugu no pirmās palīdzības aptieciņas, pārbaudīja tā veselumu un dziļi ieelpoja. Meitene virs brūces uzlika žņaugu, lai apturētu asiņošanu, un tikai tad satvēra lūzumu.
Elīna pārcēlās uz otru kāju, izņēma visu, kas nepieciešams kājiņai, un sāka rīkoties. Viņa bija apņēmīga, bailes kaut kur bija pazudušas.
Ievainoto, bet vēl dzīvu meiteni uzvilka uz nestuvēm un ieveda mašīnā, blakus apsēdās Elīna. Viņai iekšā nebija emociju, it kā viņa būtu garīgi sagrauta. Viņa vienkārši gribēja doties mājās zem siltas segas.
Slimnīcā visi steidzās šurpu turpu, meiteni veda uz operāciju zāli, Elīna devās uz tualeti, lai zem auksta ūdens nomazgātu visas šausmas, ko bija redzējusi. Viņa saprata, cik pasaule ir nežēlīga, kā nevainīgi cilvēki cieta visnežēlīgāko nāvi. Un tas bija negodīgi. Šausmīgi negodīgi.
Viņa ieputoja trīcošās rokas ar smaržīgām ziepēm un tad sāka raudāt. Nervi, kuriem šādā profesijā vajadzētu būt tēraudam, padevās. Asaras tecēja pār maniem vaigiem un pilēja izlietnē. Meitene juta, ka ir pārāk vāja, ka šī profesija nav viņai. Taču tajā pašā laikā viņa saprot, ka nevar nepalīdzēt cilvēkiem.
Elīna paskatījās uz savām bālajām rokām, nolemdama pārbaudīt, vai uz tām nav palicis asinis. Bet viņa tos neredzēja. Rokas pazuda, kļuva neredzamas. Viņa pacēla galvu uz augšu, lai paskatītos spogulī un tajā pašā brīdī skaļi kliedza.
Elīna pazuda. Viņa neredzēja sevi, un tajā brīdī viņa juta bezsvara stāvokli, vieglumu, sajūtu, ka viņa sver tikai divdesmit kilogramus, ne vairāk.
Viņa nemitīgi kliedza un pēkšņi kļuva redzama. Tajā brīdī tualetē ieskrēja pāris ārstu, nobijušies no tik skaļa kliedziena.
Elīna smagi elpoja, elsot pēc gaisa, it kā viņai būtu astmas lēkme. Manu acu priekšā sāka palikt tumšs un mana apziņa izslēdzās.
Viņa nokrita uz flīžu grīdas, un ārsti viņu ielenca, nesaprotot, kas notiek.
* * *
Kaleba mājā skanēja maigas mūzikas skaņas. Viņš cēlās ļoti agri, lai ilgāk būtu viens ar savām domām, jo pavisam drīz atnāks Mārtiņš un iztraucēs idilli. Viņš var atkal atnest dzērienus un pavadīt mežonīgu vakaru. Kālebs par to ienīst savu draugu, jo dzīvē viņu visvairāk piesaista klusas brīvdienas kaut kur pie dabas.
Puisis izņēma no ledusskapja Coca-Cola pudeli un apsēdās uz dīvāna. Viņš iedzēra malku ūdens un atslāba, iegrimstot savās bērnības un pusaudža atmiņās. Kā viņš brauca ar velosipēdu, un pēc tam krita un nokasīja ceļgalus, kā tēvs viņam nopirka lidmašīnas modeļus, kurus puisis pēc tam pats savām rokām samontēja. Manu acu priekšā pazibēja skola, klasesbiedru iebiedēšana, viņu izsmiekls par mazo vaimanātāju, kurš baidās no visa pasaulē. Es atcerējos, kā cīnījos ar Hariju pagalmā, kā Martins viņu izglāba un tad mēģināja apturēt asiņu tecēšanu no viņa deguna.
Tagad viņš vēlas smieties, jo tas viss ir pagātnē. Viņš vairs nav vaimanātājs, viņš ir kļuvis citādāks. Tagad viņai nav tādu muļķīgo bērnības fobiju kā bailes no klauniem vai tumsas.
Tikai bailes no vientulības viņu nogalina.
Pie durvīm atskanēja skaļi klauvējieni, un Kalebs uzlidoja no dīvāna, ātri izslēdzot mūziku. Mārtiņš ieradās agrāk nekā solīts. Tas ir viņa garā.
Draugs stāvēja uz sliekšņa tukšām rokām, kas Kalebu ļoti pārsteidza, jo viņš domāja, ka iedzers viskiju vai degvīnu. Mārtins ienāca mājā, pasveicināja un apsēdās uz dīvāna.
"Es redzu, ka jums šeit ir jautri," viņš atzīmēja, norādot uz Coca-Cola pudeli.
– Ir nedaudz. Jūs šodien esat bez alkohola, apbrīnojami.
– Jā, esmu šokēts. Man vienkārši radās labāka ideja.
Kalebs ieinteresējās un apsēdās uz dīvāna blakus savam draugam.
– Valai.
"Man ienāca prātā doma, ka mums ir jāizklaidējas." Manuprāt, klubs ir lieliska vieta. Turklāt tur ir foršas meitenes.
– Nē, es esmu pret. Es neatbalstu šādu prieku.
– Vai nevēlaties izklaidēties? Pastāsti man, kad tu pēdējo reizi biji kopā ar meiteni? – Mārtiņš jautāja.
Kalebs saspringa. Šādas runas viņu kaitināja.
– Tev tas nav jāzina.
– Nāc, saki man, es esmu tavs labākais draugs.
– Nē.
Arī Mārtiņš sāka dusmoties.
– Kaleb, neesi gļēvulis.
Un tad puisis tika nomests no ķēdes. Viņš pielēca no vietas, uzmeta niknu skatienu draugam un jau gatavojās viņam sist. Mārtiņš iesmējās.
"Tu esi dusmīgs, neticami." Tātad, par ko jūs stāvat? Iesit man; pārsteidz mani! – viņš spēlēja, kas puisi ļoti pārsteidza. – Vai arī tu esi vājš?
Un tad Kalebs neizturēja un no visa spēka iesita draugam pa degunu. Tajā brīdī visas mājā esošās spuldzes uzsprāga ar spilgtu zibspuldzi, Keilebs metās prom, aizsedzot seju ar rokām, un Mārtiņš pat klusi kliedza.
–Kas pie velna ir šis? – jautāja draugs, turēdams degunu, kas asiņoja.
"Es… Es nezinu," Kalebs atbildēja un pacēla galvu.
Lampas dzirkstīja vietās, kur bija stikla spuldzes. Puisis nevarēja saprast, kā tas var notikt.
Un viņš piecēlās kājās; kaut kas viņu pamudināja to darīt. Viņš piegāja pie galda lampas, kas dzirkstīja spoži, bet mazi zibeņi. Kalebs bija pārsteigts par tik skaistumu, ka viņš pat nepievērsa uzmanību Martina lūgumiem būt uzmanīgiem.
Viņš pieskārās dzirkstelēm, taču nebija satriekts, kā gaidīja. Enerģija gāja cauri katrai ķermeņa šūnai, sasildot mani ar siltumu. Viņš jutās kā kļuvis par kaut ko citu. Pat citi.
Var teikt, ka tas ir pārdabiski.
3. nodaļa. “Tas ir neprāts!”
"Ieelpo izelpo. Ieelpo izelpo. Tas viss ir nereāli, sasodīts, tas ir nereāli! – Kūpera Raisa zemapziņa kliedza.
Viņš joprojām atradās savā mājā un sēdēja viesistabā uz balta ādas dīvāna. Viņa galvā ir pārāk daudz jautājumu un nulle atbilžu. Tas viņu kaitināja, jo vīrietis bija pieradis zināt burtiski visu. Bet šeit loģikai nebija jēgas.
Kūpers piecēlās no dīvāna un staigāja šurpu turpu pa istabu. Tad viņš apstājās pie spoguļa. Šķiet, ārēji viņš nemaz nav mainījies: tāds pats garais, ne pārāk muskuļots, bet arī ne tievs, īsi mati un nogurušas acis. Viņš neredzēja nekādas izmaiņas. Bet es to jutu. Es jutu kaut ko dīvainu. It kā viņš var darīt visu, ko vēlas. Vismaz aplaupīt bankas, vismaz iznīcināt kādu ēku un nogalināt cilvēkus. Viņš var. Bet jautājums ir cits – kāpēc viņam tas vajadzīgs?
Vīrietis tajā nesaskata neko interesantu vai svarīgu. Un uzreiz nāk prātā doma, ka ja nenogalini, tad glāb. Pievienojieties supervaroņu rindām. Tikai viņš neatcerējās, kur atrodas Avengers galvenā mītne.
Viņš jutās jocīgi. Tik ļoti, ka no smiekliem sāka sāpēt vēders. Viņš nekad par to pat nedomātu. Kļūsti par supervaroni? Cik stulbi! Bēdziet un glābiet pasauli, izliecieties, ka esat tik forši, izdomājiet spilgtu uzvalku, aizstājvārdu, izveidojiet štābu, savervējiet komandu, izdomājiet lielisku vārdu un vienkārši izglābiet šo sasodītā pasauli.
Kūpers izskatījās pēc vīra, kurš bija kļuvis traks. Bet patiesībā viņš bija ļoti nobijies. Rīss nezināja, ko darīt tālāk, ko darīt un kādus pasākumus veikt. Galu galā vīrietis saprata, ka pie šīm metamorfozēm vainojamas viņa paša rokām izgudrotās tabletes.
Un viņš saprata, ka viņš nav vienīgais, kas tos pieņēma. Bija arī citi cilvēki, un droši vien arī viņi mainījās. Varbūt viņiem pat bija sliktākas spējas nekā viņam.
Kūpers pastiepa roku pēc mobilā telefona. Viņš nolēma, ka vēl nav par vēlu vismaz kādu izglābt. Tāpēc viņš izsauc Stendlera numuru. Viņa kolēģis ātri atbild, par ko Kūpers bija neticami priecīgs.
"Standler, ir noticis kaut kas šausmīgs, mums ir jāizņem narkotiku partija no pārdošanas. Tas ir steidzami!" – Kūpers pēc sveikšanas skarbi saka.
"Tu esi traks? Kūper, tas nav iespējams! – atbildēja Stendlers.
"Es to neatkārtošu. Tabletes nav pietiekami pētītas un var kaitēt patērētājiem.
Stendlers nopūtās, tad piekrita. Viņš bija ļoti dusmīgs, sašutis, satracināts, bet Kūperam bija vienalga. Tad viņš izslēdza telefonu un atviegloti uzelpoja. Līdz šim vīrietis darījis visu iespējamo.
Viņa galvā pazibēja doma, ka viņam būs jāatrod visi cilvēki, kas nopirka tabletes, un jānoskaidro, kas ar viņiem noticis. Galu galā ne visi gribēs paturēt varu noslēpumā un nedarīt sliktas lietas.
* * *
Aili ieskrēja ēkā, kurā viņa strādā, iegāja savā mazajā kabinetā un aizslēdza aiz sevis durvis. Viņa visu laiku trīcēja, elpošana nevarēja normalizēties. Viņa ir kļuvusi traka, tas ir skaidrs. Galu galā lietas nevar kustēties, tikai skatoties. Telekinēze neeksistē!
Meitene nezināja, ko darīt, kur iet un pie kā vērsties pēc palīdzības. Kaut kas iekšā kliedza, ka viņai vajag izmantot šo spēku, nozagt vairāk naudas un doties kaut kur uz Meksiku vai Panamu, kur viņa nekad netiks atrasta.
Stulbs sapnis. Turklāt izmantojiet šos briesmīgos spēkus pret cilvēkiem. Aili nevēlas nevienam nodarīt pāri.
Tāpēc viņai vienkārši jāvirzās uz savu dzīvi, nepievēršot uzmanību notikušajam, neizmantojot spējas, un jāturpina intervēt slavenības.
Aili nopūtās. Cik viss ir sarežģīti. Vienā mirklī viņas dzīve mainījās un ne uz labo pusi. Viņa aizvēra acis, atslāba un mēģināja aizmirst notikušo.
Bet tajā brīdī pie viņas durvīm skaļi klauvēja. Viņa drebēja un sakustējās, lai ielaistu apmeklētāju. Tas bija viņas priekšnieks Rīdsa kungs, kurš nepārprotami bija sliktā garastāvoklī.
– Sveika, Aili, vai tu intervēji Rīsu?
"Protams," viņa atbildēja un izņēma no somiņas piezīmju grāmatiņu. Tad viņa to pasniedza savam priekšniekam.
Rīds paskatījās uz piezīmju grāmatiņu un tad nometa to uz galda.
– Nekā jauna, Aili, nekā. Veca informācija, garlaicīgi jautājumi.
Meitene pārsteigta paskatījās uz viņu, neticot savām ausīm.
– Es tik ļoti centos! Rīda kungs, lūdzu, neatsakieties publicēt interviju.
Vīrietis neapmierināti paskatījās uz Aili un negatīvi pakratīja galvu.
– Nav publikācijas.
Un tad meitene neizturēja, viņa sāka raudāt, aizsedzot seju ar plaukstām. Taču misters Rīds bija nesatricināms, viņš izgāja no kabineta, skaļi aizcirzdams durvis.
Meitene raudāja. Viņa nebija gaidījusi šādu notikumu pavērsienu. Šai intervijai vajadzēja būt viņas laimīgās dzīves sākumam.
Tā ir jēga, tā vajadzētu.
Viņa satvēra rokās piezīmju grāmatiņu, izrāva no tās teksta lapas un saplēsa tās mazos gabaliņos. Viņu pārņēma naids un izmisums.
Aili gandrīz kliedza aiz dusmām. Viņa pievērsās dokumentu skapim, kur bija viņas vecie darbi, kurus viņa tik ļoti ienīda. Tajā pašā sekundē visas mapes izlidoja no plauktiem un sastinga gaisā Aili priekšā. Pēkšņi viņa sāka smaidīt, viņai sāka patikt spēks un spēks, ko viņa bija ieguvusi.
Mapes lidoja gaisā, un tad meitene ar rokas mājienu lika drukāta teksta loksnēm izlauzties no mapēm un izmētāties pa biroju.
Pēc minūtes birojs jau lidoja, Aili telpā radīja īstu apokalipsi. Bet viņai viņš patika. Meitene izbaudīja šo skaistumu.
* * *
– Kā tas var būt? – Čārlijs krita panikā.
Rens paraustīja plecus. Viņš pats neko nesaprata. Tas viss likās nereāli.
"Nomierinies, mēs noteikti uzzināsim, kas tas ir," Rens sāka meiteni nomierināt.
– Kā mēs to uzzināsim? Vai mums ir slimnīcas šādiem gadījumiem? Un, lai gan, ir. Un tās sauc par psihiatriskajām slimnīcām.
– Nekrīti panikā, lūdzu. Turklāt jūs nevarat, jūs saprotat.
– Tas nav iespējams, tas nav iespējams. Nedari mani bezpalīdzīgu, es vienkārši esmu stāvoklī! – Čārlijs iebilda un apsēdās uz ķebļa.
Rens sakrustoja rokas un paskatījās uz meiteni. Viņam nez kāpēc šķita, ka šīs ir laimīgas dzīves beigas, ka tālāk viņus sagaida kaut kas šausmīgs. Viņš saprata, ka viņam būs jāizdara izvēle. Tikai starp ko? Vai arī kurš…
Viņš smagi nopūtās, un viņa skatiens iekrita vitamīnu iepakojumā, ko viņš vakar bija lietojis Kūperā Raisā. Viņa elpošana paātrinājās. Puisis piegāja pie vitamīniem, tad paķēra tos un pagriezās pret Čārliju ar dusmīgu sejas izteiksmi.
– Tās visas ir šīs sasodītās tabletes! Mums jāatrod Kūpers Raiss un jāuzdod viņam daži jautājumi! – Rens sāka satracināt.
Čārlijs piecēlās no ķebļa un piegāja pie puiša, viņa paņēma kastīti rokā un pagrieza to acu priekšā, un tad vienkārši apskāva puisi.
– Klusi, nekrīti panikā. Mēs to izdomāsim kopā. Rīt mēs dosimies uz viņa laboratoriju.
– Es iešu viena.
– Nē, mīļā, es tevi nepametīšu. Mēs to pārdzīvosim kopā, būs vieglāk, ticiet man,” meitene viņu pārliecināja, skatoties tieši viņam acīs.
Rens nevarēja viņai atteikt, lai gan juta, ka viņa būs lieka. Puisis sāka nožēlot, ka visu pateica. Bet tagad nav atgriešanās. Jums vienkārši jāvirzās uz priekšu.
– Paldies, Čārlij, bez tava atbalsta es vienkārši kļūtu traks. Es mīlu Tevi.
Meitene pasmaidīja.
"Es zinu," viņa atbildēja, norādot uz savu apaļo vēderu. – Un šeit ir mūsu mīlestības apliecinājums.
Rens uzlika roku uz Čārlija vēdera un atslāba. Viņai blakus viņš ir gatavs aizmirst par visu.
* * *
Deivijs stāvēja krastā, gandrīz nekustēdamies. Puisis nevarēja attālināties no pārpasaulīgajām sajūtām, kuras viņš saņēma, kad viņa ķermeni pārņēma uguns.
"Davi, tas mani biedē," Žaneta klusi teica un pieskārās puiša plecam.
– Jā, tas ir biedējoši. Bet tik forši!
Meitene pasmaidīja.
– Es par to nestrīdos. Bet kas mums ar to būtu jādara? Kļūt par supervaroņiem?
Dāvijs iesmējās un apskāva meiteni.
– Var būt. Bet man šķiet, ka būt viņiem ir garlaicīgi. Tā vietā mēģināsim būt nelieši. Ir tik romantiski kopā aplaupīt bankas, bēgt no policijas…
– Dāvij, tu esi traks!
Viņi abi smējās, stāvot Mičiganas ezera krastā un apskāvušies viens otru. Žaneta jutās mierā, it kā pirms pāris minūtēm nekas īpašs nebūtu noticis. Un tas viss viņiem šķita.
– Vai jūs nopietni vēlaties aplaupīt banku? – jautāja Žanete.
– Godīgi sakot, jā. Redziet, spēlējot supervaroni, mēs nepelnīsim naudu. Slavenība jā, nauda nē. Par šo varonīgo profesiju algu nedod.
Žaneta pamāja. Viņa, protams, saprata, kādus riskus viņi var uzņemties, cik daudz cilvēku viņi var nogalināt. Bet kāda iemesla dēļ viņa neatteicās, bet, gluži pretēji, atbalstīja viņu un nolēma izstrādāt rīcības plānu.
Viņu mērķis bija centrālā banka, kurā tika glabāti savas pilsētas bagāto cilvēku ietaupījumi. Žanetai nebija ne jausmas, kā tikt iekšā ēkā, jo viņa nekad tajā nebija bijusi. Un viņai nav talanta plānot laupīšanu.
Pēc divām stundām meitene padevās, un Deivijs nolēma, ka viņi rīkosies bez plāna. Padariet to, kā jums iet. Droši vien tas bija stulbs lēmums, bet viņiem vajag naudu.
Žaneta savāca visas lietas, ko viņi bija izlikuši pludmalē, izņēma no mugursomas divus vienādus tumšus džemperus ar kapucēm un vienu no tiem pasniedza puisim. Viņš to uzvilka reizē ar Žanetu, un pusaudži smējās. Viņus tas viss uzjautrināja. Viņiem šī izklaide šķita uzjautrinoša.
Deivis pāris reizes eksperimentēja ar uguni un saprata, kā apgūt stihiju. Viņam jāparāda uguns visā tās skaistumā, spēkā un postošajā. Galu galā šī spēja ir nāvējoša.
Mīlošais pāris ieradās bankā stundas laikā. Viņi stāvēja pie ieejas un nezināja, ko darīt tālāk. Dāvijs satvēra Žanetes roku un cieši to saspieda. Viņš baidījās par viņu. Galu galā meitenei nebija tādas pašas spējas un viņa varēja tikt ievainota.
Bet tā bija viņa, kura spēra pirmo soli, uzliekot galvā kapuci. Dāvijs darīja to pašu un sekoja viņai. Mana sirds pukstēja krūtīs, mēģinot caurdurt krūtis. Viņš bija nobijies, tik ļoti, ka viņa ceļi padevās.
Banka izrādījās milzīga, iekšā bija daudz cilvēku, pārsvarā darbinieki.
"Kungs Jēzu, cik biedējoši!" – domāja Dāvijs, stāvēdams Žanetas priekšā.
Viņš pacēla roku, un tajā pašā sekundē tā aizdegās. Strādnieki, kuri uzreiz pamanīja atbraukušos pusaudžus, bija nobijušies. Viņi nekad agrāk neko tādu nebija redzējuši. Viņi bija šokēti.
– Mums vajag naudu, un daudz no tās. Mēs tev nenodarīsim nekādu ļaunumu, ja tu izdarīsi mums nelielu labvēlību un aizvedīsi mūs uz noliktavu,” Deivijs pavēlēja, viņš mēģināja padarīt savu balsi stingrāku, taču tā nodevīgi trīcēja.