Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija

3.nodaļa

Ieejot ēdamistabā, uzreiz ieraudzīju Noru. Neiedomājami, bet viņa man pamāja ar roku! Es apsēdos pretī un biju patiesi sašutis:

– Tu mani atstāji!

Vampīrs paskatījās uz mani ar vienaldzīgu skatienu un kā pašsaprotami teica:

– Draudzīgs atbalsts nav piemērots visos gadījumos. Tie ir vilkači. Piedod, bet es nejaukšos ar viņu alfa, pat ja viņš tev uzbrūk pilnmēness laikā.

– Alfa?

– Stingri sakot, nē. Kamēr tēvs dzīvo, viņš ir tikai mantinieks. Bet bars jau karājas – visi saprot, ka kādreiz Laur Kingarra būs alfa.

– Kingarra? – es atvēru acis ar vēl lielāku izbrīnu. – Vietējā grāfa dēls?

– Nu jā. Tagad ej pie letes un izvēlies, ko ēdīsi brokastīs. Šeit nav kalpu.

Tur ejot un paņemot paplāti, atdarinot citus skolēnus, nodomāju. Bet līdz šim neviens nav izteicis nevienu uzvārdu! Tas, iespējams, ir vēl viens rādītājs, ka dzimumam šeit nav nozīmes. Tāpēc arī man nevajadzētu ar to lielīties. Un kam mums vajadzētu izrādīties? Kingarra mantiniekam savā zemē ir liels svars. Un te, kaut kur citur, mācās pašas Majestātes trešais dēls. Nav neviena, ar kuru jūs varētu sacensties statusā! Mums jālūdz Norai – lai viņš parāda princi, jo tas ir šausmīgi interesanti. Piedāvātie ēdieni izskatījās ēdami, bet es izvēlējos tikai omleti ar šķiņķi un kumelīšu uzlējumu. Un, kad viņa devās atpakaļ, Nora vairs nebija pie galda! Tas bija apbēdinoši un kārtējo reizi vilšanās vienīgajā šeit sastopamajā paziņā. Bez Noras es pat paietu garām prinčam, viņu nepazīdama, un vispār uzreiz kļūst kaut kā rāpojoši. Un šajā nedraudzīgajā vietā nav tik viegli izveidot citus sakarus.

Bet man nebija laika pabeigt brokastis, kad man blakus apsēdās divi cilvēki – puisis un meitene, ļoti līdzīgi viens otram. Es priecīgi atbildēju uz draudzīgajiem smaidiem. Un es tūlīt iepazīstināju sevi, kā tas bija ierasts šeit:

– Tialla, Dabas maģijas fakultāte, pirmais kurss.

– Mēs redzam, ka tas ir dabiski! – meitene pārsteigta atzīmēja. – Tāpēc viņi ieradās! Kā jūs tikāt mums garām, ja esat parasts mirstīgais?

Viņi paši bija ģērbušies zilā. Es ātri sapratu:

– Vai tu esi no burvestības?

«Nu jā,» šoreiz puisis atbildēja un iepazīstināja ar sevi: «Mirk.» Un šī ir Mirna, mēs esam dvīņi. Tātad, kā jūs iesaistījāties ar elfiem? Vai arī tu esi pusšķirne?

Ja tā padomā, draudzīgums šeit nav bieži sastopams, tāpēc mēģināju atcerēties vārdus un izdomāju, ko teikt, lai viņi rīt mani apsveicinātu. Mirks un Mirna izturējās bez vilkačiem raksturīgā agresīvā spiediena un bez elfu piekāpīgās manieres. Turklāt tie bija cilvēki; manā gadījumā būtu dīvaini ieskaut sevi tikai ar vampīriem. Bet, pirms es paspēju kaut ko runāt, manu uzmanību piesaistīja troksnis no vairākiem galdiņiem. Paskatoties tur, es biju apmulsusi. Pāris sēdēja uz garas galda virsmas, kas paredzēta astoņiem cilvēkiem. Es paskatījos tuvāk un atkal samulsu. Tas nebija pāris, bet gan skolēnu grupa, kas glāstīja viens otru tieši uz galda, uzmanīgi pārvietojot šķīvjus uz malu. Meitene diezgan skaļi vaidēja, kad puisis zem viņas svārkiem ielika viņai roku starp kājām un tur kaut ko darīja. Bet tas nebūtu tik slikti, ja tajā pašā brīdī cita meitene ar lūpām nebūtu pieskārusies viņa bikšu mušai. Un viņš piecēlās tā, lai viņai būtu ērti.

Visspilgtākais šajā situācijā ir tas, ka neviens, tostarp citi studenti vai kafejnīcas darbinieki, šai akcijai nepievērsa īpašu uzmanību. Es piespiedu sevi novērst acis no nepiedienīgā skata, saņēmos un uzmanīgi jautāju:

– Un kāda fakultāte ir dzeltenā krāsa?

Mirna skaļi iesmējās par manu reakciju:

– Seksoloģijas fakultāte, protams. Cik jauki tu nosarkusi! Vai šī ir pirmā reize, kad redzat, kā inkubi un succubi sazinās?

Ik pa brīdim skatiens draudēja atkal aizslīdēt uz vulgāru ainu. Mani vadīja nepārvarama ziņkārība: vai viņi tiešām šeit, daudzu liecinieku klātbūtnē, varētu sākt viens otram novilkt drēbes un ļauties kaislībai? Un šeit mans tēvs mani atsūtīja no kārdinājuma? Jā, šeit tu izdarīsi vienu neveiklu kustību un ar muti attapsies starp puiša kājām!

Bet manu uzmanību piesaistīja cita studente, arī zilā krāsā – burvju fakultāte. Viņš gāja ar paplāti un sastinga šī ķermeņa jucekli priekšā, kas joprojām bija drēbēs:

– Vai nevari sagaidīt līdz vakariņām? Vispirms nokaitiniet visus, un tad mums būs jāskaita lekciju minūtes. Satracināt!

Tomēr tas tika teikts bez dusmām. Inkubs, neizņēmis roku no meitenes svārkiem, atbildēja ar tādu pašu jautru izaicinājumu:

– Kas ir iemesls, kāpēc mēs neizpildījām mājasdarbus? Tu vai nu pievienojies, vai ļauj mums vismaz kaut kā sagatavoties.

Meitene pēkšņi izlieka visu ķermeni, izpletot augšstilbus vēl platāk. Bet tas puisim zilajā lika tikai pasmieties. Viņš gribēja sēdēt pie viena galda, uz malas, bet Mirks uzsauca burvei:

– Nāc pie mums!

Un inkubators arī pēc zvana apgriezās – viņš ieraudzīja mani un gaļēdāji nolaizīja lūpas. Un viņš pameta to, ko viņš darīja, panākot draugu zilā krāsā. Meitene viņam kliedza ar acīmredzamu neapmierinātību:

– Kā ar mājasdarbiem?!

«Mēs pabeigsim ar pirmo lekciju,» atbildēja inkubators, nepagriežoties.

Un viņi abi apsēdās pie mūsu galda un par to pacēla vēl vienu krēslu.

– Jauna meitene? Cilvēks? Kāpēc ne zilā krāsā? – burvis uzdeva paredzamu jautājumu, kamēr viņa izvirtušais draugs gaļēdāji paskatījās uz mani.

Man bija jāatgriežas pie galvenās leģendas:

– Es esmu feja. Bet te nav fakultātes…

Es pats nevarēju atraut acis no rokas, ko inkubators sniedza man. Tā pati roka, kas pirms minūtes kaut ko meklēja zem meitenes biksēm. Neskatoties uz manu apjukumu, viņš iepazīstināja ar sevi:

– Janos, Seksoloģijas fakultāte. Bet jūs to jau esat redzējis pats. Trešais kurss, kas pats par sevi ir kvalitātes garants,» viņš piemiedza aci.

Viņa seja bija ļoti aicinoša: brūnacaina, brūnmataina ar burvīgu smaidu. Bet es fiziski nevarēju piespiest paspiest izstiepto roku. Tāpēc viņa satvēra dakšiņu un izlikās nemanām. Izspiests:

– Tialla.

Un ar acs kaktiņu es pieķēru viņu paceļam pirkstus pie deguna un ar baudu šņāca. Pārējie pie galda smējās, bet es nevarēju atturēties un sasmējos. Cerēju, ka visi to uztvers kā reakciju uz aukstu omleti. Vispārzināms fakts, ka šo sūdu interesē tikai sekss: tie ir viņu saziņas, enerģijas iegūšanas, attiecību kārtošanas un kopumā izdzīvošanas veidi. Taču visiem ir zināms arī tas, ka ļauties savai būtībai ir dārgāk. Incubi neinteresē nekas cits kā viņu galvenais uzdevums. Tāpēc dabiskais riebums nebija ilgi jāgaida. Janosu mana reakcija nesamulsināja, bet, gluži otrādi, šķita, ka tā pievienoja sajūsmu:

«Ko jūs darāt šovakar, Tialla?» Vai es varu aicināt jūs pievienoties man, um, gatavojot ļoti svarīgu mājsaimniecību…

– Nevar! – Es nevarēju to izturēt. – Man jau ir randiņš! Kā viņu sauc… Alfa, lūk!

Burvja smiekli mainīja manu uzmanību, un tikai tagad es atcerējos viņa klātbūtni. Viņam bija melni mati un tumši zilas acis – tonis pret toni ar akadēmisko uniformu. Man nepatika viņa ļaunie smiekli ar nelielu sarkasma piegaršu, tāpēc es izaicinoši paskatījos uz viņu un teicu pēc iespējas mierīgāk:

«Es negribēju aizvainot tavu draugu ar atteikumu, es tikai izteicu faktus.»

Viņa skatiens kļuva vērīgs:

– Nodevība ar inkubu netiek uzskatīta par nodevību. Alfa vilkači nevar būt tik stulbi, lai to nezinātu. Vai arī alfa mātīte ir tik stulba?

Es uz brīdi zaudēju savaldību, bet līdz šim nekad mūžā nebiju saukta par sievieti.

– Izvēlieties savus izteicienus!

«Paskaties uz savu sejas izteiksmi, alfa mātīte.» Pat viņš tevi neglābs, ja turpināsi uzvesties kā pilnīga kuce.

Es parasti izceļos ar atturību, bet vienkārši nebiju pieradis pie šādas izturēšanās, tāpēc kļuvu arvien dusmīgāks, kaut gan mēģināju vārdus izrunāt vienmērīgā tonī:

– Es atkārtoju, izvēlieties savus izteicienus.

«Es vēlos, lai es varētu tos izvēlēties pirms katra sākuma.»

Es esmu hercoga meita! Un, ja kāds var apvainot mani, tas ir tikai pats hercogs! Taču sapratusi, ka jau pirmajā dienā demonstrēt raksturu ir nepiedienīgi, viņa piespieda sevi nomierināties un piebāza sev vēl vienu omletes gabaliņu. Nav laba doma ar kādu strīdēties jau no paša sākuma, pat ja tas to lūdz. Negaidīti man palīgā nāca Mirna:

– Iniran, viņa ir jauna. Viņš vispār neko nezina, cik es saprotu!

Es aizrījos un klepoju. Inkubuss man līdzjūtīgi paglaudīja pa muguru. Uzreiz pārvērtējot visu situāciju, es vēlreiz paskatījos uz burvi:

– Atvainojiet, jūsu augstība. Mans uzliesmojums bija nepiemērots.

Viņš pacēla tumšas uzacis, bet tad nespēja nesmaidīt un teica:

– Jūs neko droši nezināt, jo atceraties par statusiem.

– ES atvainojos. Tev jāsaprot, ka es vēl neesmu pieradusi…» es no inerces teicu.

Man bija grūti viņu pat nosaukt vārdā. Gadiem ilgas etiķetes apmācības nav viegli atcelt. Viņš var nemantot troni, bet viņš ir valdošās dinastijas trešais dēls! Un kādu dienu viņš kļūs par visas valsts Augstāko Magu. Tā mēs satikāmies, kā es gribēju. Žēl, ka tādos apstākļos. Un viņa rupjība joprojām pārsniedza pieklājības robežas:

«Klausies, alfa mātīt, tu šeit neizdzīvosi, ja vien neuzbāzīsi savu augstprātību dupsi.» Tu ar riebumu skaties uz inkubu, tu ložņā man priekšā, kaut arī nemaz nezini par manām spējām. Ja turpināsiet, pat jūsu alfa jums nepalīdzēs. Ja jūs par viņu nemelojāt.

Tagad man nemaz negribējās ēst. Es piecēlos kājās, paņēmu paplāti, tik tikko atturējos no ierunāšanās, bet spēju mierīgi un vēsi pateikt:

– Jauku dienu visiem.

«Labi…» Janoss atbildēja, un es praktiski jutu, ka viņa skatiens mēģina tikt zem maniem svārkiem.

Neraugoties uz silto dienu, es no visa kratījos, it kā no vēsuma. Ja es šodien uzrakstīšu vēstuli savam tēvam, viņš vienkārši neticēs! Kurš gan tādam ticētu? Ka skolēni viens otru aizrauj tieši kafejnīcā. Šķiet, ka karalisko asiņu princis ļoti cieši sazinās ar inkubatoriem un sucubi un ir rupjš pret pārējiem. Jā, mans tēvs, iespējams, nolems, ka es izdomāju garas pasakas, jo es negribēju šeit nākt!

Akadēmiskajā ēkā es viegli atradu dekanātu, kur mani ļoti sirsnīgi sagaidīja: iedeva karti un paskaidroja, kur tālāk doties. Par laimi, piestāja arī rektors:

– Ak, kur tu esi? Nāc, es jūs iepazīstināšu ar grupu personīgi.

Pēc tam, kad Nora pievērsa tam uzmanību, tagad arī man likās, ka nekromants pēc kaut kā smird. Kaut kāds nepatīkams mitrums. Bet es, protams, biju pateicīgs par palīdzību adaptācijā no viņa puses.

Skatītāju pulkā pulcējās daudz cilvēku – visi, arī skolotāja, bija ģērbušies zaļā. Elfus ir viegli atšķirt no tālienes – tiem vienmēr ir gari, taisni, sniegbalti mati. Smailas ausis jau ir papildu, bet ne tik skaidrs pierādījums. Rektors Čolets rupji iegrūda man sānos, liekot man doties uz kāpnes centru dēļa priekšā. Un, tiklīdz viņš sagaidīja pilnīgu, ieinteresētu klusumu, viņš paziņoja:

– Šī ir Tialla, jauna jūsu grupas skolniece. Viņa nav elfs, kā redzams, bet pasaku maģijas katedra akadēmijā tika likvidēta jau sen. Tomēr es ļoti ceru, ka jūs viņu sagaidīsit kā savējo! Profesor Nainnillidan, neesiet pārāk bargs pret viņu. Dodiet tai laiku, lai pierastu.

Profesors, elfs acīmredzamā vecumā, pasmaidīja un nolieca galvu rektora priekšā. Un tad viņš man pamāja virzienā, gandrīz kā dejas žests, sakot, izvēlies vietu.

Un es jau jutos nevietā! Jā, man būs vajadzīgs pus semestris, lai tikai atcerētos viņa vārdu, ko lai saka par pārējo? Kamēr profesors klusi runāja ar rektoru, es ieņēmu tukšu vietu prom no pārējiem. Bet viņa uzlēca, kad rektors Čolets kliedza:

– Lairinidissa! Ko tu sev atļauj?!

Es paskatījos uz sāniem un ieraudzīju vienu elfu sēžam elfam klēpī un aktīvi rosāmies. Pēc kliegšanas viņa uzreiz pārcēlās uz blakus esošo krēslu un mēģināja attaisnoties:

– Rektors Čolets! Vai redzējāt, ko inkubators šodien darīja ēdamistabā? Man joprojām reibst galva!

Rektors sarauca pieri:

– Tāda ir viņu būtība, to vajag saprast un pieņemt!

Tomēr profesors labsirdīgi pasmīnēja un maigi iejaucās:

– Rektora kungs, esiet iecietīgāks. Visiem jauniešiem ir šāda daba. Bet,» viņš paskatījās auditorijā un stingrāk piebilda: «Lairinidisa, tomēr pagaidi līdz nodarbību beigām un no mācībām brīvajā laikā uzmācās Koliandrīnam.»

Minētais Koliandrins nekaunīgi iesmējās:

– Paldies, profesor Nainnillidan! Tu mani burtiski izglābi!

Acīmredzot arī šeit nevajadzētu gaidīt saprātīgus lēmumus no mācībspēkiem. Viņi to paņēma pārāk viegli! Ar katru minūti attēls izskatījās arvien nomācošāks. Bet tikmēr man blakus pēkšņi apsēdās cits elfs:

– Sveiks, es esmu Anaela.

«Sveika,» es piespiedu pasmaidīt, nezinot, ko vēl gaidīt. – Tialla.

«Tavs vārds ir skaists, piemērots pat elfam.» Bet tumši mati ir rāpojoši.

Mani mati bija blondi, bet, protams, ne to pašu platīna toni, kādu var atrast tikai viņu rases pārstāvjiem.

– Tātad es neesmu elfs!

«Tas, protams, ir slikti, ka ne visiem ir paveicies piedzimt vienam no mums,» viņš nopūtās un pēc tam pieliecās man tuvāk, lai sāktu konfidenciālu čukstu: «Bet es jums atklāšu noslēpumu – mans varonis… vecvecvecvectēvs bija vīrietis. Ne-elfu asiņu piejaukums, kā vairums šeit. Vienīgais tīrasiņu te laikam ir skolotājs.

Es vēlreiz paskatījos uz Anaelu. Nekas, sākot no viņas platīna matiem līdz ļoti gaiši pelēkajām acīm, par to neliecināja. Tad kāpēc tādas atzīšanās? Bet šķita, ka viņš ir aizrauts. It kā nabaga puisis jau sen būtu gribējis runāt, bet tikko atrada īstās ausis:

– Bet ambīcijas ir visiem… Tev nav ne jausmas! Šo cilvēcības pilienu droši vien esmu mantojis no sava senča. Man ir tik ļoti pieriebusies elfu augstprātība, ka nevaru ar viņiem sarunāties. Viņi iesaistās narcismā ar tādu pašu degsmi kā inkubatoru mīlestība. Tāpēc es centīšos ar jums sazināties. Ko darīt, ja tu nebūsi tik kaitinošs?

Es nezināju, ko atbildēt, tāpēc pamāju. Es atvēru savu piezīmju grāmatiņu, lai sagatavotos lekcijas sākumam, bet Anaels uzreiz komentēja manu rīcību:

«Vai tu tagad neesi slinks?» Tu taču nebēdājies, vai ne? Jo tas būtu ārkārtīgi pretīgi.

Es uzreiz iztaisnoju muguru.

Par laimi, lekcija izvērtās ļoti interesanta. Es pierakstīju burtiski visu, lai gan nesapratu pusi no tā. Profesors stāstīja par dažādajām ārstniecības augu īpašībām, un dažus nosaukumus es dzirdēju pirmo reizi. Bet es sev apsolīju, ka tūlīt pēc tam došos uz bibliotēku un mēģināšu aizpildīt nepilnības. Es nevaru šeit ar maģiju pārņemt bastionus, mēģināšu sevi pierādīt vismaz teorētiski.

Anaels apstājās, kamēr profesors zīmēja diagrammu uz tāfeles, paskatījās uz manām piezīmēm un čukstus teica:

– Un tas ir tavs rokraksts? It kā viņa rakstītu ar kāju! Izdari kaut ko ar savu cilvēcisko daļu, Tialla, tas ir pretīgi!

Un it kā apliecinot savus vārdus, viņš man parādīja savus palagus, kur katrs burts bija izkārts ar cirtām, kā koki ar lapām.

«Es mēģināšu,» es piespiedu sevi atbildēt. – Vai ļausi man pārrakstīt piezīmju sākumu?

Viņš pārtrauca izvirzīt savas ideālās lūpas un izstiepa tās smaidā:

– Vai ievērojat nevainojamo kaligrāfiju? Tad es, protams. Es neesmu visi šie cilvēki.

Varēju tikai saprast, ka, ja pārējie vēl vairāk cieta no narcisma, tad mani gaidīja ļoti tumši laiki. Elfu augstprātība izrādījās rupji nepietiekami, ja cilvēciskākais no viņiem jau bija nepanesams.

Pārāk daudz dīvainu tikšanos vienā dienā, pārāk daudz!

4.nodaļa

Anaels, neskatoties uz savu pretrunīgo raksturu, izrādījās ļoti noderīgs draugs. Viņš ne tikai sagādāja man piezīmes, kuras man bija jāpārraksta divās naktīs, bet arī ar viņam raksturīgo augstprātību stāstīja par visām manām iepriekšējām paziņām:

– Visi vampīri ir spoki, kas izriet no viņu vārda. Viņi pielips, dēmoni nespēs tos noraut. Bet jums ir taisnība, ka jums nevajadzētu sagaidīt no viņiem pārāk daudz nepatikšanas. Ja vien jūs neuzskatāt uzmācīgu iejaukšanos jūsu personīgajā dzīvē par apgrūtinājumu, – Anaela savilkās, taču tas nelika viņam izskatīties neglītam. Likās, ka viņš vispirms ilgu laiku pie spoguļa atkārtoja jebkuru grimasi un tikai tad rādīja citiem. – Lors Kingarra ir vietējo suņu vadītājs. Arī ghouls, bet pārnestā nozīmē. Augstprātīgs nelietis, kurš jau no šūpuļa tika apmācīts kontrolēt vilkačus ar neierobežotu spēku. Secinājumus varat izdarīt paši. Princis Inirans, par kura burvestības talantu mūsu rektors komponē balādes, arī ir spoks. Viņam ir daudz kompleksu! Nav nekā sliktāka par piedzimšanu karaliskajā ģimenē, bet bez izredzēm uz troni. Lai gan, spriežot pēc viņa rakstura, viņš šo vietu atbrīvos ar varu…

– Apvērsums? – Es nespēju tam noticēt, tāpēc es izšķīlu uz Anaela. Ir neparasti, ka šādas sarunas notiek tik viegli.

Bet elfs tikai graciozi paraustīja plecus:

– Kā lai es zinu? Tas ir tas, ko es pieņēmu, pamatojoties uz viņa pretīgo seju. Tālāk. Kāpēc tu grimasē, Tialla? Klausies, ja vien esmu gatavs tērēt savu laiku tev!

Man bija jāsavelkas, jāatvelk elpa un jāvērš iedvesmots skatiens uz vietējās laicīgās sabiedrības guru.

– Incubus Janos ir tipiskākais inkubs. Visi.

– Kā visi? Iegūsim sīkāku informāciju par viņu!

Es cerēju uz detalizētāku pārskatu. Vai tiešām par Jānosu neteiks, ka viņš ir spoks? Pretējā gadījumā portrets neparādās uzreiz. Bet tajā pašā laikā viņa pamanīja, ka Anaela asie ausu gali kļuva sarkani un viņa gaišās acis pievērsās grīdai.

«Nāc…» Es nespēju tam noticēt, bet viņa izskats apstiprināja manus visdrošākos minējumus: šajā stāstā bija kaut kas apkaunojošs!

– Kas ir labi? – elfs tagad vispār skatījās ārā pa logu un izlikās galēju interesi par kaut ko tur. – Jā, starp mums bija viena… savstarpēja neveiklība.

Mana zinātkāre kļuva kā nepieradināts zvērs:

– Kāda neveiklība? Vai viņš tevi nomāca? Anael, pastāsti man!

– Atstāj mani vienu! Un gatavojieties nākamajai lekcijai!

Es negribēju izraisīt kairinājumu, tāpēc klusēju. Kas ir «savstarpēja neveiklība»? Tāpēc es sadevos rokās ar dārznieka dēlu, un tagad esmu trimdā. Anaels un Janoss arī turējās rokās?.. Vai arī notika kaut kas daudz vairāk? Es nevarēju izturēt:

– Vai tu skūpstīji?

«Jā, mēs skūpstījāmies,» elfs nomurmināja atbildi.

«Ak,» es vienkārši nevarēju neizrunāt šo skaņu, kas neatspoguļoja pat ne piles manu pārsteigumu.

Anaels asi pagriezās pret mani un nošņāca:

– Tiekamies pēc sešiem mēnešiem. Un, ja Jānis jau ir pamanījis tavu seju, tad mēs uz tevi paskatīsimies pēc nedēļas – tad izlemsim, vai tu viņu noskūpstīji vai ne tikai noskūpstīji! Paskatījos šeit, lai nosodītu kārtīgus elfus!

Es iekodu mēlē un vairs necilāju šo tēmu. Diemžēl mana pieredze nebija pietiekama, lai attēlos iedomāties, kā viena dzimuma inkubators un elfs var «ne tikai skūpstīties». Un man bija jāpierod pie daudzām lietām vienlaikus, tāpēc nebija jēgas tērēt visu savu pārsteigumu tikai vienam jautājumam. Rezerves vēl būs izsmeltas, ko tad darīt?

* * *

Pēc stundām uzreiz devos uz bibliotēku – par laimi, tagad man bija karte. Ēka atradās nedaudz tālāk, un tajā bija negaidīti maz cilvēku. Milzīgā aptumšotā telpa ar daudziem elegantiem galdiem bija gandrīz tukša. Ja es zinātu, kur var mierīgi pasēdēt, es jau sen būtu te niris.

Bet es neatradu nevienu no strādniekiem aiz garās letes. Viņa klusi sauca – nekādas atbildes. Paskatījos apkārt, bet nolēmu, ka nevērsīšos pēc palīdzības pie skolēniem. Man pietika rupjību no tās dienas uz visu mūžu.

Aiz letes bija plaukti un atvērtas durvis – iespējams, arhīvs. Bet tuvākajā plauktā ieraudzīju to, kas man bija vajadzīgs – smagnēju sējumu ar uzrakstu uz mugurkaula «Dziedinošie augi un citi elfu maģijas atribūti». Izskatās tieši tas, kas man bija vajadzīgs. Es apzināti atstāju tukšas vietas lekciju materiāla pierakstos, lai aizpildītu robus zināšanās. Viņa vēlreiz paskatījās apkārt un tad apņēmīgi apgāja ap leti, paņēma grāmatu un apsēdās pie tuvākā galdiņa. Tiklīdz parādīsies strādnieks, es došos tieši pie viņa.

Materiālu, ko pētīt, bija vairāk nekā pietiekami. Bet es aizrāvos un rūpīgi uzrakstīju īsas piezīmes. Mums ir arī pēc iespējas ātrāk jāpārraksta Anaela lekcijas – arī par tām radīsies daudz jautājumu! Un tas ir tikai viens no divpadsmit pētītajiem priekšmetiem… Viņa nopūtās, žēlojās un pielika neticamas pūles, lai nenovērstos. Es zaudēju laika izjūtu, bet nervozi nodrebēju, kad viņi apsēdās man pretī. Viņa pacēla acis un atkal nodrebēja kārtības labad. Pats princis Inirans, kas nevarēja viņu iepriecināt. Viņš apsēdās un skatījās uz mani ar savām tumši zilajām acīm. Un pat šajā brīdī es nebiju izlēmis, kā uzrunāt tik augsta statusa cilvēku un neatcerēties par statusiem:

– Kā es varu jums palīdzēt, jūsu augstība?

«Ir teikts, ka šeit nav pieņemts atcerēties nosaukumus.» Vai tu esi tik stulbs, ka pat to nevari atcerēties?

Neskatoties uz apvainojumu, es nolaidu skatienu un pazemīgi atbildēju:

– Piedod… es domāju, piedod. Tātad, kā es varu jums palīdzēt, Iniran?

Viņš pasmīnēja, liekot viņa diezgan pievilcīgajai sejai izskatīties kā ļaunai maskai.

– Varbūt varu tev palīdzēt? Es redzu, ka jūs jau pusstundu pētījāt lapu par Alčana koka lapām, tā vietā, lai izietu akadēmiskajā dārzā, vāktu šīs lapas un mēģinātu tās izmantot.

Dažos veidos viņam ir taisnība. Skolotāja uzreiz pamanīja praksi ar Alhanova koku. Tās lapas, ja berzē uz ādas un pievieno burvestību, blāvi jutīgums. Tos bieži izmanto brūcēm kā pretsāpju līdzekli. Bet radās problēma ar burvestību, jo man nekad nav bijusi elfu maģija. Tāpēc viņa apmulsusi atbildēja:

«Lieta tāda, Iniran, es nolēmu koncentrēties uz teoriju.»

– Par teoriju? – Viņš skaļi iesmējās. – Vai burvju akadēmijā nolēmāt turpināt teoriju vienatnē?

Viņa smiekli mani kaitināja, tāpēc es atbildēju mazliet skaļāk, nekā biju iecerējusi:

«Šī ir tikai pirmā diena, ar laiku es to sapratīšu.» Jau no agras bērnības skolotāji mani slavēja par centību!

Un pēkšņi atskanēja briesmīga, spalga čīkstēšana, kas burtiski apņēma. Likās, ka pašas bibliotēkas sienas kliedza:

– Klusums lasītavā!

Es pārsteigumā pielecu vietā, un mana sirds sāka dauzīties kaklā. Es kaut kā piespiedu sevi apsēsties, un princis Inirans skaļi pasmējās par manu reakciju:

– Tu esi mežonīga, vai kā? Kaut viņa būtu uzkāpusi uz galda un sākusi histērijā kauties!

Daži skolēni atskatījās uz mums. Es noliecos ar visu ķermeni uz priekšu un, aizmirsusi par apmulsumu, uz dzirdamības robežas čukstēju:

– Kas tas bija?

Beidzot viņš pārstāja ņurdēt kā jaukts zirgs sava tēva stallī un uzmeta man izbrīnītu skatienu:

– Runājot par? Bibliotekārs, protams. Vai šī ir pirmā reize, kad dzirdat, ka bibliotēkās nevar trokšņot?

Turklāt viņš runāja skaļi, nemaz nepazeminot toni. Bet sienas uz viņu nekliedza… Varbūt statusi netiek skaļi pieminēti, bet zināmā mērā tie tiek skaidri ņemti vērā. Es vienkārši nezināju, kā uzvesties, bet vārdus izrunāju ļoti klusi, jo ziņkārība tagad atsvēra visu pārējo:

– Kāpēc tu runā skaļi?

Tagad viņš arī iepleta acis, it kā es būtu izpludinājusi kaut kādas muļķības. Viņš ilgi domāja un tad atbildēja – domīgi smaidīdams un izvilcis vārdus, it kā viņš manā sejā meklētu apstiprinājumu saviem minējumiem:

– Oho, viss paliek arvien brīnišķīgāk. Es, protams, uzliku skaņas vairogu, par kuru tev, šķiet, nav ne jausmas.

Es atkal biju neizpratnē:

– Es… nu… nu, es neko nezinu par burvību…

Inirāns pārtrauca:

«Ne tikai tas, jūs, acīmredzot, pat nezināt, ka bibliotekārs ir šeit.» Viņš ir spoks.

Es kļuvu bāla.