Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija
- -
- 100%
- +
– Profesor! – piedeva pārliecību tonim. «Vai rektors Čollets nelika jums neizdarīt spiedienu uz mani jau pašā sākumā?»
– Pasūtīts? – vecais elfs no spiediena apmulsa. – Nospiediet? Kāds ir spiediens, dārgā Tialla? Vai arī jums bija grūtības saprast vakardienas lekciju?
«Es nezvanīju,» es pacēlu galvu vēl augstāk. – Murlan koka lapas tiek izmantotas… izmantotas…
– Alhanova! – skolotājs skarbi izlaboja. Un viņa nervi kļūst traki. – Kam tad tiek izmantotas Alkhan koka lapas, Tialla?
Es tagad nedroši uzminēju:
– Meklēt dārgumus? Nē? Godīgi sakot, es mācīju! Tagad, tagad tas ir uz mēles gala… Ak, par precizitātes burvestību! Ne atkal? Profesor, kāpēc jūs kļūstat tik bāls? Atcerējos! Par atloku dziru!
Bija sajūta, ka skolotājs tūlīt nokritīs. Viņš manas kļūdas uztver pārāk personiski. Un viņa balss skanēja vāji:
– Atloks dzira? Bet kāds šādai maģijai sakars ar dabisko maģiju? Tā ir melnā burvība…
Es pacēlu rokas:
– Bet es nevaru atbildēt uz šo jautājumu – jūs vakar par to nerunājāt.
– Es tev neteicu! Bet, lai kaut ko tādu atklātu, jums vispār nav jāatver neviena grāmata? Uz visu mūžu?!
«Piedod man, profesor, bet, ja jūs uz mani izdarīsiet tik lielu spiedienu, es domāju vēl lēnāk.» No sajūsmas.
Profesors Nainnilidans veiksmīgi savedās kopā un atgriezās savā pasaulē vispiemērotākā radījuma lomā:
– Apsēdies, Tialla. Es ticu, ka turpmāk jūs būsiet uzmanīgāks. Un, ja ir kādi jautājumi, droši sazinieties ar mani uzreiz pēc lekcijas!
Mani klasesbiedri nesmējās, ko es arī gaidīju. Mans stulbums viņu acīs nebija pat smieklu vērts. Anaels palocīja kaklu, paņēma mantas un klusi pārcēlās uz citu galdu. Vai esmu aizgājis par tālu? Viņa neviļus nopūtās. Ja man paveiksies, tad pēc vairākām šādām runām viss mācībspēks lūgs Čoleta kungu, lai viņš laiž mani mājās viņu veselības labad.
Tagad es mērķtiecīgi neko nepierakstīju, bet paskatījos pa logu uz blakus esošās ēkas torņiem. «Augu maģija», «Mazo radījumu bioloģija», «Dzeja» un «Sejas ādas kopšanas pamati» notika tādā pašā veidā. Pie pēdējās neķiķināju, lai gan tāds impulss bija. Bet es nedomāju sabojāt attiecības ar studentiem, kā arī nokārtot eksāmenu elfiem šajā disciplīnā! Un tad es nevarēju atturēties un pierakstīju pāris mitrinošu masku receptes, kas noderēs nākotnē.
Man pusdienās neizdevās normāli sarunāties ar Noru. Precīzāk, es piegāju viņai klāt, veltīgi paskatījos viņai acīs un žēlīgi jautāju:
– Pastāsti man, ko tu zini par iniciāciju. Citādi es traks ar minējumiem.
«Es teiktu, protams,» viņa izlikās, ka ir ļoti ieinteresēta skatīties sienā. – Ja mēs būtu draugi.
«Tātad mēs esam draugi,» es drosmīgi meloju. – Un manas asinis – tas jau pārsniedz draudzību!
«Bet man šķiet, ka jūs mani vienkārši izmantojat,» viņa aizkaitināmi lēni novilka.
«Pastāsti man,» viņa vēlreiz jautāja. – Esi… vampīrs.
«Es jums pateiktu, ja es pati zinātu detaļas,» viņa pārsteigta.
– Tātad jūs neko nezināt? Bet…
«Es zinu tikai to, ka visa fakultāte ir iesaistīta tajā kopš trešā kursa.» Es nejauši noklausījos sarunu.
– Kurā fakultātē?
– Bet es to nezinu.
Jā, man bija neticami paveicies ar viņu. Es vienkārši esmu greizsirdīgs uz sevi. Kāpēc man vispār vajadzīgs tāds draugs?
* * *
Vakarā nolēmu pastaigāties pa pagalmu. Tagad jums nav jātērē laiks mācībām, bet ir ļoti garlaicīgi neko nedarīt. Ieraugot tālumā alfa vilkačus, kurus ieskauj minioni, viņa acumirklī apņēmās un pārliecinoši devās viņam pretī. Es pajautāšu un saņemšu atbildi. Vai tas tev neiesistu pa galvu, ka pajautāji? Vai arī trāpīs? Bet jau bija par vēlu šaubīties.
– Laur, vai mēs varam runāt aci pret aci?
Viņš tikai pamirkšķināja acis, un visi viņa draugi uzreiz pazuda. Pats Laurs, jau kā parasti smaidīdams, iebāza rokas formas bikšu kabatās un gaidīja, kad es tuvošos. Un tikai tad, kad es apstājos savā solī, es cienījos atbildēt:
– Mēs varam, mīļā. Jau nogatavojies? Ātri. Es mīlu temperamentīgas sievietes.
Saraujos no adreses un pakratīju galvu – vairāk, lai sakārtotu savas domas. Un viņa sāka runāt par to, ko bija plānojusi tikai pirms minūtes:
– Laur, tu vakar runāji par kaut kādu pāri. Man ir jautājums: vai varu izmantot jūsu vārdu aizsardzībai? Vai tas ir paredzēts? Pastāstiet man, ja mans lūgums izklausās augstprātīgs, bet es tiešām varētu noderēt jebkura palīdzība.
«Jā, es dzirdēju,» viņš pasmaidīja vēl platāk. – Par to, ka palīdzība nenāktu par ļaunu. Protams, mīļā, jūs varat teikt, ka esat mans īstais biedrs – tā nav slepena informācija. Vismaz tik ilgi, kamēr es pati tā domāju.
Mani pat iedvesmoja šis:
– Liels paldies! Es apsolu to neizmantot ļaunprātīgi. Un, protams, ja varēšu, es arī mēģināšu jums kādreiz palīdzēt.
Es noliecu galvu un grasījos doties prom, bet Laurs iesaucās:
– Tialla, beidz. Šķiet, ka tu mani esi pārpratusi. Varat izmantot šo statusu, kad vien vēlaties, bet tikai ar nosacījumu, ka šis statuss atbilst realitātei.
No pārsteiguma es šūpojos, kad pagriezos.
«Tu nedomā… hmm… pārošanos, vai ne?»
«Izvēlies jebkuru citu vārdu,» viņš pasmaidīja. – Esi mans – un tu to nenožēlosi. Tikai tuvība mums pateiks, vai jūs un es būsim pāris uz mūžu, vai arī mums vienkārši vajadzēs pieradināt vēlmi. Bet jūs tik un tā nenožēlosiet, es apsolu. Tu vaimanāsi zem manis, lūgsi tevi atkal paņemt, es atklāšu tevī sievieti, kura nebaidās no savām vēlmēm.
Mana mute sagriezās neatkarīgi no manas gribas. Un viņš to pamanīja – smaids uzreiz izgaisa. Vismaz kāds atvieglojums. Tagad viņš drūmi paskaidroja:
– Vai tu pret mani esi vienaldzīgs? Bet tā vienkārši nevar būt.
Viņa izbrīns piespieda mani iejūtīgi ieklausīties savās jūtās. Es nekad neesmu pieredzējis aizraušanos, es pat īsti nezinu, kas tas ir. Varbūt sekunde ar inkubu, bet tā nav aizraušanās, bet gan ietekme uz prātu. Bet viņa spēja atšķirt līdzjūtību no vienaldzības. Laur Kingarra izskatījās drosmīgs pat salīdzinājumā ar nobriedušiem vīriešiem; milzīgs skaits meiteņu būtu pārņemtas tikai ar šo spēka sajūtu, ja nekas cits nebūtu bijis. Tāpēc viņa atkal piegāja pie viņa, ieskatījās viņam acīs no apakšas un ar dusmām, bet ļoti patiesi sacīja:
– Laur, tavs izskats nevar izraisīt noraidījumu, tavi īstajā brīdī izskanējušie atbalsta vārdi manā dvēselē izraisīja atsaucību. Un pat jūsu rase rada zināmu interesi, nevis bailes. Godīgi sakot, man būtu viss iemesls jums patikt! Ja tikai es nebūtu teicis visas šīs muļķības. Ja vien tu nebūtu uzvedies tā, it kā visiem, ko sastapsi, būtu nekavējoties jāapguļas tavā priekšā un jāizpleš kājas. Kaut tu būtu pieklājīgs un labi audzināts, kā to diktējusi tava senā dzimta un dižciltīgā dzimta!
Es redzēju, kā viņa acu zīlītes izplešas, un tas man deva vēl lielāku drosmi – es teicu skaļāk:
– Ak jā, slimīgi mīļā, tu varētu apburt jebkuru meiteni, ja uzvesties savādāk!
Viņš atbildēja ar tikko apvaldītu dusmu:
– Tu runā muļķības! Tu mani mēri pēc cilvēciskām mērauklām, bet es neesmu cilvēks!
Viņa ļauni iesmējās viņam sejā. Varbūt es pārāk ilgi biju atturējies, un visu, ko biju kavējis, vairs nevarēja apturēt. Tagad es izrunāju vārdus paaugstinātā tonī:
– Bet es taču esmu vīrietis! Tāpēc ņemiet manus mērījumus: es nenākšu pie jums, pat ja piedzīvošu nepanesamu kaisli!
«Aizveries, izdari sev labu,» viņš palika pie katra vārda.
Bet es fiziski vairs nevarēju klusēt:
– Jā, Laur! Jo ir miesa un ir lepnums. Un pašcieņa man ir augstāka par kaut kādu baudu. Es neesmu aizmirsis par savu vārdu, tāpat kā visi citi šeit. Un tāpēc es nenākšu pie jums pat ar mazāko lūgumu!
– Aizveries! – viņš iesaucās.
Jā, es arī biju dusmīga, bet viņa dusmas bija pilnīgi nevietā, tāpēc es piebildu klusāk:
– Es ļoti ceru, ka tu atradīsi sev citu meiteni. Un viņa atbildēs jūsu jūtām. Bet tas noteikti nebūšu es.
Es nezinu, kas bija tik šausmīgs manos pēdējos vārdos, bet mana patīkamā seja bija izkropļota līdz nepazīšanai. Un gandrīz uzreiz Laurs šausmīgi svilpa, pēkšņi noliecās uz priekšu. Man izdevās izlēkt, bet ar atvērtu muti vēroju pārvērtības: formas tērpa blīvais audums bija saplēsts, un acu priekšā izpletās jau tā spēcīgie muskuļi. Laurs nokrita četrrāpus, bet piezemējās uz četrām milzīgām ķepām. Un tik ātri, ka man nebija laika novērot, viss viņa ķermenis bija apaudzis ar kažokādu. Manā priekšā stāvēja kaķis. Nē, milzīgs tīģeris vai leopards, gandrīz pilnīgi sniegbalts, bet raibs ar pelēkām svītrām. Viņš pakratīja galvu, izraisot vilni, kas izgāja cauri visam viņa ķermenim, un auduma atliekas nolidoja zemē. Atvērtā mute atklāja garus ilkņus.
Es no bailēm kliedzu, atspiedos, bet nokritu. Lauras draugi man bija vistuvāk, un diez vai viņi steigsies man palīgā. Un ar šiem ilkņiem viņš var mani vienā sekundē saplēst vairākos lepnos hercoga gabalos! Bet plēsējs neuzbruka, bet nolaida galvu uz maniem matiem un sastinga. Un pēkšņi bailes pārgāja – pazuda acumirklī, it kā tās nekad nebūtu bijušas. Bija drošības sajūta. Es gribēju viņu nevis atgrūst, bet apskaut aiz spēcīgā kakla. Pieklīst un vismaz uz īsu brīdi izšķīst savā spēkā, pilnīgā necaurlaidībā no visām nepatikšanām. Neskatoties uz viņa paša nesenajiem vārdiem un pašreizējo izskatu, Laurs manī pēkšņi izraisīja patīkamu tieksmi, it kā viņš būtu mana ģimene, aizsargs un būtne, kurai es varētu bezgalīgi uzticēties.
Bet man nebija laika pacelt roku un pieskarties viņa kažokam. Vilkacis pēkšņi pacēla galvu un vienkārši aizgāja no manis. Un, viņam attālinoties, pievilcība ātri pazuda. Vai tā ir «īsta pāra» sajūta? Vai ne tāpēc Laurs apgriezās tieši šeit – lai es to sajustu? Nav nekāda sakara ar kaislību, bet gan aizsardzības un uzticības sajūtu. Bet, par laimi, pēc pāris minūtēm tas pilnībā pazuda. Lai gan tagad es, iespējams, nevarēšu tieši skatīties uz Lauru un nejust apmulsumu.
Un atkal viņa draugu acīs es neredzēju ne nosodījumu, ne izsmieklu – tikai tīru, man nesaprotamu interesi. Ko pie velna viņi no manis gaida?
7.nodaļa
Daudzu gadu atslābums darīja savu – es vienkārši nebiju pieradis dzīvot saskaņā ar karastāvokli. Turklāt savu lomu spēlēja arī nogurums no emociju pārmērības. Tā vai citādi, es aizmigu gandrīz uzreiz, tiklīdz mana galva pieskārās spilvenam. ES aizmigu! It kā es nebūtu vairākas reizes brīdināts par briesmām!
Bet, tiklīdz tumsā atskanēja šalkoņas, es uzreiz atjēdzos. Un viņai pat nebija laika kliegt – aiz sašutuma nebija laika bailēm. Galu galā es aizslēdzu istabu no iekšpuses, vai ir godīgi izmantot maģiju, lai veiktu šos mežonīgos rituālus?! Es uzreiz sapratu, ka sākās «iesvētība». Un tas mani uzreiz nomierināja. Neviens šāda rituāla rezultātā netika nopietni ievainots, pretējā gadījumā Anaels, Nora, Mirks vai Mirna par to būtu devuši mājienu. Un diez vai rektors Čolē būtu riskējis ar manu veselību, ja kaut kas tāds varētu notikt – ja mans tēvs tik ļoti spieda, lai mani iekļūtu akadēmijā, tad kāds noskaņojums būtu, ja aizvestu mani prom no šejienes, teiksim., ar lauztu kāju? Nē, stulba rituāla vienīgais mērķis ir sāpināt, pazemot un izsmiet. Parādiet jaunpienācējam, ka viņš tagad ir daļa no akadēmiskās kopienas, kur vecāko klašu studentiem ir maģiskas priekšrocības, un junioriem nekavējoties jāņem vērā, ka viņu pozīcijai sabiedrībā pirms uzņemšanas tagad nav nozīmes. Neatkarīgi no tā, vai esat zvejnieka dēls vai troņmantnieks, jums joprojām būs pazemojums, lai jūs varētu uzskatīt sevi par šīs jaunās pasaules daļu.
Un nepazīstama balss svinīgi apstiprināja manus secinājumus:
«Nepretojies, Tialla, tas tik un tā ir neizbēgami.»
Viņa sakoda zobus, saprotot, ka tas tā ir. Un jo mazāk es viņiem došu iemeslu smieties, jo nesāpīgāka būs procedūra. Tumsā maz ko varēja redzēt. Vienīgais, ko es sapratu, bija tas, ka viņi bija vairāki, un viņi bija fiziski spēcīgi. Varbūt visi puiši. Vai arī meitenes šajā procesā vēl nav iejaukušās. Man bija cieši aizsietas acis. Un es varēju tikai priecāties, ka mans naktskrekls bija līdz pirkstiem. Nekādas vieglprātības, ja vien uzskatāt, ka izšuvumi uz garām piedurknēm un apkakle ir vieglprātīgi. Jā, skolas forma šeit izskatās daudz slinkāka par manu nakts tērpu! Es vismaz par to priecājos, jo priekam vairs nebija pamata.
Tomēr manas basās kājas uzreiz sajuta auksto grīdu, pievienojot manam uztraukumam trīsas. Likās, ka mani stumj uz istabas izeju. To, ka esam jau gaitenī, sapratu tikai tad, kad sajutu taciņu ar cietu kaudzi zem kājām. Gara eja, kāpnes, vēl viens lidojums… Kur viņi mani ved? Biju jau samierinājusies ar domu, ka tādā formā un basām kājām piespiedīs iet pāri pagalmam uz citu ēku. Bet tas ir labi, un es to pārdzīvošu. Viņi neuzklausīs manas sūdzības! Tomēr ģimenes lepnums ir gandrīz vai materiāla vērtība. Jūs par to neatceraties, kamēr neatrodaties šādās situācijās. Bet tajos tas sāk aizstāt refleksus.
Bet tiklīdz es par to domāju, spēcīgas rokas mani satvēra un norāva no grīdas. Tagad kāds mani nesa. Oho, kāda laipnība. Un tas kārtējo reizi apstiprināja minējumu, ka nav plānota pārāk nepanesama iebiedēšana… vai arī mani grasās aizvest kaut kur tālu prom. Paklausīgi uzmetu roku pār puiša plecu un pat nemēģināju noraut aizsegu no acīm. Es vienkārši pārdzīvošu visu klusumā, emocionāli neiesaistoties. Bet ziņkārība joprojām lika man braukt ar roku gar viņa muguru – tātad skolas forma, pēc taustes nevar noteikt, kura. Viņa pastiepa roku un pieskārās ar pirkstiem pakausī: viņas mati bija nogriezti diezgan īsi, daudziem šeit ir šāda frizūra. Viņa arī nedeva nekādus norādījumus. Bet balss virs manas sejas šķita pazīstama:
– Esiet nedaudz pacietīgs, nepadodieties, ja nevēlaties, lai viss sāktos ātrāk.
Es uzreiz atvilku savu ekstremitāšu atpakaļ, lai gan nesapratu, kas ar šo brīdinājumu bija domāts. Mēģināju atcerēties klusās balss īpašnieci – noteikti ar viņu biju iepriekš komunicējusi! Viņi vienkārši atstās mani mierā, ļaus man mierīgi padomāt, un es tūlīt atcerēšos. Jā, uz manas apziņas robežas bija atbilde, tikai tā nebija formulēta nekādā veidā. Galu galā, kamēr mana sirds dauzījās kaklā no notiekošā un neskaidra satraukuma, neskatoties uz visu mana prāta pārliecību. Bailes, lai arī novēloti, lika par sevi manīt.
Atkal istaba. Es to uzminēju pēc puiša soļu skaņas, kas nesa mani un viņa draugus, kuri neatpalika no mums. Knapi dzirdami ķiķināšana un čuksti, bet nekā konkrēta. Un tad spēcīgas rokas mani pārcēla uz… gultu. Diez vai mēs atgriezāmies manā istabā, tas būtu bijis pārāk viegli.
Un pirmā balss atkal ierunājās ar tādu pašu svinīgumu – it kā viņš paziņotu ceļojošas trupas uzstāšanos:
– Tialla ir no vienalga kāda veida! Gaidām jūs akadēmijā. Bet, lai kļūtu par īstu studentu, jums ir jāiziet iesvētība! Tikai pēc tam jūs šeit neuzskatīsit sevi par svešinieku, tāpat kā neviens neuzdrošinās jūs saukt par svešinieku.
Es sēdēju uz mīkstas gultas un ar roku spiedu vai nu spalvu gultu, vai plakanu spilvenu. Pauze bija pārāk ilga, tāpēc es to nevarēju izturēt:
– Tātad sāciet jau! Kā tu grasies mani sāpināt?
Un atbilde bija smiekli. Viņa satraukums atkal uzliesmoja un dauzījās ausīs. Lai slēptu briestošo paniku, es centos runāt pārliecinoši un mierīgi – es esmu tik garīgi spēcīgs, ka pat nebrīnos, ka tiku nolaupīts nakts vidū! Starp citu, aizmuguriski paldies Norai par brīdinājumu. Ja nebūtu viņas, man tagad būtu daudz grūtāk. Tā tas izrādījās dīvaini: likās, ka viņa nav draudzene, bet gan neviļus sniedza draudzīgu atbalstu.
No malas atskanēja cita nepazīstama balss – un pavisam tuvu:
«Vai jūs gribat teikt, ka jūs nevarat nodarīt pāri?»
Es neatbildēju. Es gribētu, bet es apstājos. Es negrasījos viņus izaicināt. Ļaujiet viņiem darīt to, ko viņi plānoja, un ļaujiet viņiem iet. Bet mana pārmērīgā drosme var izraisīt arī viņos drosmes uzplūdu. Man noteikti nav vajadzīga izeja no saviem plāniem. Tāpēc es vienkārši sēdēju un gaidīju kādu darbību. Bet es neviļus nodrebēju, kad viņi pieskārās manam plecam un gandrīz čukstus teica:
«Ir tikai viens nosacījums, Tialla: nenoņemiet pārsēju.» Ja to izdarīsi, tad pilnīgi nekas slikts nenotiks. Vai tu esi gatavs?
Man nebija laika atbildēt – es vienkārši noelsos, kad tā pati roka spēcīgi nospieda, liekot man atkrist gultā. Un viņi mani spieda no abām pusēm. Es mēģināju izlauzties, bet puiši bija daudz spēcīgāki, un nez kāpēc balss tieši pie auss mani sāka trakot:
«Mēs zinām jūsu vājo vietu, Tialla.» Jūs esat tik nevainīgs, ka pat nepārkāpjat robežas sevī. Un būs jauki jums parādīt… jūs.
Pēkšņs reibonis bija pazīstams. Es uzreiz veicu salīdzinājumu, un līdz ar savu kliedzienu es pilnībā nobijos:
– Jānis? Inkubijs?!
Bet man neļāva izlobīties. Ēdamzālē pat viens inkubs lika man justies sajūsminātam, bet cik viņu tur bija? Divi cilvēki tagad spiežas pret mani no abām pusēm? Ne tikai divi, noteikti bija vairāk uzbrucēju! Ko var darīt vesels inkubatoru uzņēmums, ja neviens viņus neaptur?
Es atkal neveiksmīgi raustījos, bet labajā rokā mans kakls tika skarts ar pirkstiem, maigi noglāstīts, un kreisajā es jutu vieglu vējiņu, kāds pūta pa deniņu. Viņi mani iedvesmo! Un, pat neskatoties uz apziņu, es nevarēju pretoties – es acumirklī atslābināju neiedomājama garīga uzbrukuma uzbrukumā. Un, kad veiklie pirksti skrēja gar kaklu, līdz vaigam, tas gandrīz izkusa, kā izkususi svece. Mana prāta paliekas man teica: tas neesmu es. Visas reakcijas tagad nav manas. Un viss, kas notiek tagad, notiks bez manas reālas līdzdalības! Ļaujiet viņiem iedvest manī šo viltus sajūsmu, dēmonu nārsto. Tas joprojām neesmu es!
Bet viens no inkubatoriem gandrīz uzkrita man virsū un piespieda lūpas man pie kakla. Un tad viņš tur aizskrēja ar mēli, liekot viņam aizrīties. Otrs satvēra manu roku, nez kāpēc pabīdīja to zemāk un piespieda sev. Es uzreiz nesapratu, bet pēc dažām sekundēm ar šausmām sapratu, ka mana plauksta caur biezo audumu jūt sasprindzinātu mīkstumu. Jā, es biju nevainīgs – gan domās, gan darbos, bet man nebija atņemta izglītība. Manā vecumā daudzi jau precas, un viņi noteikti zina, no kurienes nāk bērni un ko gultā dara likumīgie laulātie. Inkubuss tur nospieda manu roku, bet es nevarēju neko darīt. Bet viņa sajūsma dīvainā kārtā sakrita ar manējo. Mēs visi palikām apģērbti, bet mana āda pēkšņi kļuva tik jutīga, ka es jutu katru viņu pieskārienu sava garā naktskrekla audumam.
Pieskaroties vēderam, pārliecinoši virzoties augstāk, bet pirksti apstājās, pirms sasniedza krūtis. Es izdvesu tikko dzirdamu atvieglojuma vai vilšanās stenu.
– Patīk? – tas ir Janoss, un tagad viņa čuksti iemeta manu apziņu neprātā.
Es centos atbildēt godīgi:
– Jā. Bet vājiniet ieteikumu un jautājiet vēlreiz, Janos.
Klusi smiekli, kas tagad izklausījās aizraujoši. Un šie smiekli tieši manos matos, un rokas, kas klīst pa audumu, dažkārt virzoties uz mana kakla kailo ādu, un smaga elpošana – vai nu viņu, vai manas. Es vairs nevarēju atšķirt, kura rokas mani glāstīja, kurš runā un kurš konvulsīvi sūc gaisu caur zobiem. Un jauns slogs ir tas, ka viens no maniem mocītājiem ir pavirzījies vēl tālāk vai viņiem pievienojies trešais. Bet viņš nekrita ar visu savu svaru, bet gan lidinājās virs manis. Ķermenis neviļus pacēlās uz augšu, lai vēlreiz, vismaz īsu brīdi, sajustu šo kontaktu.
Pirksts pieskārās manām lūpām. Es to ļoti maigi apgriezu. Es neviļus atvēru muti, lai gan pati nesapratu, ko vēlos vairāk: lai mani atstātu viena vai, visbeidzot, lai mani noskūpstīja. Bet man nebija ne jausmas, kurš no viņiem mani skūpstīs! No tik vēlamā glāsta gaidīšanas, kas jau vairākas reizes ritināts cauri manai galvai, bet nekad nepiedzīvots, es gribēju izliekties.
Un balss bija gandrīz tieši manās lūpās, it kā jautātājs būtu precīzi izlasījis manas domas:
– Vai tu jau esi skūpstījies, Tialla?
Un atkal godīgums ir uz absurda robežas, bet tieši tas ļāva man justies kā es:
– Nē. Un pirms piecām minūtēm es negribētu, lai tas notiktu ar svešinieku.
Gara, ievilkta pauze. Un troksnis ausīs. Un balss ir ļoti tuvu, klusa, apgriežot visu jūsu apziņu iekšpusi:
– Vai tad tas var būt es?
Saprāts lika man dzīvot ilgi. Es mēģināju pieķerties tā paliekām, bet viss, ko es varēju darīt, bija vaidēt. Un viņa pat bija pārsteigta, dzirdot viņas pašas vārdus aizsmakušā balsī:
«Es vēlāk sevi ienīdīšu par to.» Nomieriniet ieteikumu, jautājiet vēlreiz!
Un pēkšņi rokas no sāniem pazuda. Abi inkubi attālinājās tā, ka es tos vairs nejutu. Palika tikai viņš, joprojām karājoties no augšas un nepieskaroties man. Viņš un viņa lūpas atrodas centimetra attālumā no manējām:
– Tātad, vai tas var būt es?
Visas manas iekšas kliedza: jā! Smagums vēderā sakrājās un gaidīja… ak, viņa gaidīja ne tikai skūpstu. Bet tajā pašā laikā es jutu, ka ieteikums ir pazudis tikpat ātri, kā parādījās. Tagad no ārpuses nekā nebija. Tikai es, viņš un mūsu tuvums. Un es nezināju, ko atbildēt! Varbūt manam prātam ir nepieciešams nedaudz vairāk laika, lai atgrieztos ierastajā stāvoklī. Tad viņš atkal ar pirkstu galiem pieskārās manas mutes kaktiņam. Es pavēru lūpas, pēkšņi sajutusi savas rīcības neticamo vulgaritāti – it kā es dotu atļauju visam. Un, ja viņš būtu mani noskūpstījis, es noteikti viņu nebūtu atgrūdis. Bet ar neticamu gribas piepūli es piespiedu sevi negatīvi kratīt galvu.
Un pēkšņi viņa klātbūtnes sajūta pazuda – tik ātri, it kā vējš būtu skāris mani. Tagad neviens mani nepieskārās un neturēja, tāpēc es pēkšņi piecēlos sēdus. Bez kaisles iedvesmas iestājās apmulsums, taču tas nebija pārāk spēcīgs: lai kā arī būtu, neviens no viņiem nepieskārās manām privātajām daļām, nemēģināja pacelt manu kreklu vai attaisīt pogas uz krūtīm. Viņi man vienkārši pieskārās. Inkubi gribēja man parādīt sajūsmu – un viņi man parādīja, tas arī viss. Tas bija nepatīkami, pazemojoši, bet diez vai var teikt, ka no viņu rīcības cieta mana nevainība. Vienkārši pēdējais ar savu jautājumu izcēlās no kopējā attēla. Un tas pats pirmais vēstnesis tajā pašā svinīgā balsī paziņoja:
– Labi darīts, Tialla! Jūs godam izturējāt iesvētību, un tagad jūs varat uzskatīt par pilntiesīgu mūsu kopienas locekli. Nenovelc apsēju, tagad tevi aizvedīs uz tavu istabu.
Kā es domāju, tas arī viss. Viņi vienkārši iedzēla un nekavējoties atstāja viņu vienu. Kad es to atcerēšos no rīta, es droši vien nosarkšu. Bet tie ir inkubatori! Es patiešām izturēju šo pārbaudījumu ar godu! Un Janoss bija šeit, viņš gulēja labajā pusē – nolādēts, briesmīgs neģēlis. Bet kurš bija pēdējais? Un, ja es piekristu viņu noskūpstīt, vai viņš to darītu?
Nevarēdama to izturēt un pat nepaspējot padomāt, es satvēru aizsegu un norāvu to no acīm. Janoss noelsās, pirms paguva mani apturēt. Un otrs inkubators – viņš joprojām gulēja kreisajā pusē, kaut arī drošā attālumā – pēkšņi iesmējās un jautri komentēja:
– Slikta, sliktā meitene!
Bet mani neinteresēja nekas, izņemot savu zinātkāri. Nepazīstamā istabā, ļoti līdzīgā manai, klāt bija vairāki cilvēki – visi dzeltenās formastērpos, arī vienīgā meitene tur. Iespējams, ka viņa man arī pieskārās, bet tam tagad nebija nozīmes. Tikai pašā centrā stāvēja viens citas krāsas veidolā. Un tā pati pazīstamā balss, kad viņš mani nesa un čukstēja tieši manās lūpās. Un viņa jautājums…
Es nezinu, kāpēc, bet nesenā aizraušanās pārvērtās dusmās. Es domāju, ka es joprojām atpazinu inkubāciju būtību – es vienkārši nevarēju uz viņiem nopietni dusmoties. Un pat tad, kad es sapratu, ka esmu nokļuvis viņu nagos, un tad viss bija beidzies, es jutu pateicību – galu galā šie dēmoni būtu varējuši iet daudz, daudz tālāk! Un kauns viņu priekšā ir aptuveni tas pats, kas kauns lauvas priekšā, kad tu ēd ceptu gaļu viņa priekšā. Maz ticams, ka viņi spēj nosodīt cilvēkus par to, ko viņi pastāvīgi dzīvo. Bet Inirāns nebija inkubators! Tad kāpēc pie velna viņš piedalījās kopā ar viņiem manā iesvētībā, vēroja mani un pat izrādījās gandrīz galvenais varonis? Varbūt manas dusmas bija mana vājuma sekas brīdī, kad viņš uzdeva savus dīvainos jautājumus. Tagad man bija tāds kauns, ka vēlējos šo emociju izmest visnegatīvākajā veidā – mazināt nepatīkamo sajūtu dvēselē.
– Jūsu Augstība! – tobrīd es speciāli atcerējos viņa titulu, lai arī viņu sadusmotu – atdot parādu. «Es nekad nedomāju, ka esat spējīgs uz kaut ko tādu!» Un vai pēc tam kāds cienīs jūs? Jā, šī ir īsta orģija! Topošais Augstākais mags piedalās inkubācijas orģijās?! Vai tā tevi audzināja? Jo hercogu bērni tiek audzināti ļoti dažādi, un tagad es…
Viņš diezgan mierīgā balsī pārtrauca:
– Nevajag tik satraukti. Tā ir tikai centība. Visi to pārdzīvo, tāpat kā es kādreiz.
Bet viņa mierīgums tikai saasināja viņa dusmas. Es pielēcu un nostājos viņam priekšā, lai izteiktu visas savas sāpes:
– Ja es piekristu skūpstam?!
– Nomet to. Es to nedarītu, pat ja piekristu,» viņš neatkāpās un runāja tādā pašā vienmērīgā tonī. «Tradīcija ir sist tur, kur sāp, taču šie sitieni nekad nav pārāk sāpīgi.» Piemēram, nevienam no studentiem pēc iesvētīšanas nevajadzētu ņemt dokumentus un bēgt no šejienes, ja vien viņš nav pilnīgs vājš.