Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija

5.nodaļa

Ātri atradu dārzā īsto koku, norāvu vienu lapu no apakšas, ierīvēju pirkstos un uzsmērēju uz plaukstas locītavas – precīzi atkārtoju visus mācību grāmatas norādījumus. Atliek tikai izlasīt burvestību, pretējā gadījumā Alhanova koka lapas paliks tikai lapas. Ar savu ierasto dedzību mēģināju pareizi atkārtot katru skaņu:

«Nuash-sh-sh,» viņa pacietīgi izstiepa pēdējo skaņu un atkārtoja nedaudz skaļāk: «Nuash-sh.»

Viņa iedūra to ar nagu un saprata acīmredzamo – nekas nenotika, jūtīgums nebija pilnībā notrulināts. Tas ir dīvaini, bet tikai tagad es sapratu, ka zemapziņā gaidu brīnumu. Galu galā tikai mirstīgajiem ir reti atrast maģisku sēriju! Piemēram, tie, kuru ciltsrakstos pat nebija fejas. Un, lai gan spēja veikt burvestību biežāk tika mantota, bija daudz izņēmumu. Diemžēl ar mani tā nenotika. Interesanti, kā skolotāji jutīsies par manām nevainojamajām zināšanām, kad tās parādīsies, bet par absolūto nespēju praktiski noburt pat visvienkāršāko burvestību? Man tas drīzumā bija jānoskaidro. Bet es nedeva sev cerības: zināju, ka mani tik un tā neizslēgs no akadēmijas, līdz profesoru sūdzības sāka tik ļoti saniknot rektoru, ka viņš piekrita atdot manam tēvam visu saņemto summu un atvainoties. … Pēdējā doma bija atturoša savā acīmredzamībā.

Bet tieši tā! Ja mēģināšu atbildēt kaut uz teorētiskiem jautājumiem, tad skolotāji redzēs manu centību. Jā, no maģijas viedokļa viņa ir viduvēja, bet viņa nav tik slikta skolniece, lai neizraisītu nekādas simpātijas. Bet, ja es vispār neparādīšu nekādas pozitīvas īpašības, tad tās ļoti drīz sāks kaitināt rektoru Čoletu. Un agri vai vēlu viņam no manis būs jātiek vaļā. Protams, šis lēmums nabagam uzreiz netiks dots, it īpaši, ja viņš jau ir paspējis iztērēt daļu no saņemtā zelta. Bet agri vai vēlu viņš tiks iedzīts strupceļā! Pēc tam es atgriezīšos mājās. Kāpēc man uzreiz neienāca prātā tik acīmredzama ideja? Pierakstīju lekcijas, baidījos palaist garām nevienu vārdu, pierakstīju tēmas no paša sākuma, skrēju uz bibliotēku – tās ir sekas manai atbildībai mācībās, urbušās manī kopš bērnības! Bet šajā gadījumā šī attieksme ir jāizsvītro, jo mans mērķis tam nebūt neatbilst.

Un, tiklīdz lēmums tika pieņemts, mana dvēsele uzreiz jutās labāk. Kāpēc es pat atcerējos Alkhan koka parādīšanos, ja es nekad neizmantošu šīs zināšanas? Man visiem jāparāda, ka esmu absolūti ne uz ko spējīgs un pat necenšos, un šim varoņdarbam man vajadzētu atgriezties mājās.

Bet stratēģija manā galvā likās vienkārša un loģiska. Realitātē izlemt izskatīties kā apsmieklam nav tik vienkārši. Pat ar milzīgu neuzmanību no manas puses, pirms izraidīšanas paies nevis dienas, bet nedēļas, ja ne mēneši. Sliktākajā gadījumā būs jāgaida līdz semestra beigām! Augstprātīgie elfi smiesies par mani, rādīs ar pirkstiem, baumas par manu necaurredzamo stulbumu klīs pa visām fakultātēm. Ir ļoti grūti pievilt ikvienu, ja esi pieradis izpildīt visaugstākās cerības.

Turklāt es labi apzinājos, ka šāda attieksme var izvērsties atklātā apspiešanā, un nevarēju lepoties ar fizisku spēku, lai cīnītos pretī. Ģimenes lepnums maz ko nozīmēs, ja iebiedēšana pārsniegs verbālu izsmieklu… Izrādījās, vajadzēja vilties visiem skolotājiem, bet tajā pašā laikā pārāk nekaitināt skolēnus. Es par to padomāju un nolēmu: tas ir grūts nē mācībām, savāc visus iespējamos trūkumus; attiecības ar studentiem – stingra jā, izpelnieties sev draudzīgas un pieticīgas meitenes reputāciju, kas nekad neizraisa konfliktus.nodaļa jau domāšanas stadijā izskatījās grūts, bet es to uztvēru kā izaicinājumu pašam gribasspēkam. Varbūt mana tēva lēmums mani sūtīt šeit nesīs vismaz kādus augļus. Es vismaz centīšos iemācīties izdarīt to, ko iepriekš uzskatīju par neiespējamu.

Es pati devos pēc Noras, lai mēs varētu kopā iet vakariņās. Un ēdamistabā viņa apzināti gāja garām galdiņam, uz kura sēdēja pazīstams inkubators, un draudzīgi pasmaidīja:

– Jauku vakaru, Jānos!

«Labi,» viņš pat nebija pārsteigts par manu draudzīgumu.

Tātad, sākums ir sācies. Es būšu visiem mīļotā, kamēr man pietiks spēka. Un es rīt lasīšu lekcijas Anaelam, tagad man tās nav jāpārraksta.

Nora saņēma savu flakonu ar asinīm, kuras viņa noteica, neizejot no pasniegšanas letes. Vampīri neprasīja cilvēku barību, bet es nenoliedzu sevi un paķēru lielāko un sārtāko gaļas pīrāga gabalu. Mēs paņēmām to pašu galdiņu, kas atrodas tālākajā rindā, blakus sienai. Šķiet, ka tas viņus apzināti izolēja no trokšņainiem uzņēmumiem. Atturības izrādīšana nav pārāk laba taktika, bet pagaidām man bija vajadzīgs laiks, lai pie tā pierastu.

Uzmetu skatienu tumši brūnās formās tērptajiem skolēniem, starp kuriem Laura vēl nebija klāt. Un es pamanīju, ka arī viņi ar dīvainiem smīniem skatās manā virzienā. Es gribēju būt pirmais, kas novērsīs nepilnības šajās zināšanās:

– Nora, varbūt vari man dot kādu padomu? Šodien Laur Kingarra man pastāstīja dīvainu lietu – viņi saka: es esmu viņa dzīvesbiedrs. Un viņu par to pārliecināja mana smarža! Tas ir kaut kāds absurds, bet mani vajā doma, ka viņš domāja kaut ko ļoti svarīgu.

Nora paskatījās uz mani ar tumši sarkanām, sastingušām acīm. Viņa atbildēja kā parasti lēni, bet ar zināmu spriedzi:

– Īsts alfa pāris? Apsveicam, Tialla, tu esi nonācis vislielākajās nepatikšanās. Vai patīkamība… ja uz to skatās no dzīvā viedokļa.

Es strauji noliecos uz priekšu un noskaidroju, neskatoties uz to, ka mana balss aizrautīgi lūst:

– Ko tas nozīmē? Vai viņš tagad mani vajā?

Nora ilgi domāja – droši vien viņas domas nebija ātrākas par runas ātrumu:

– Diez vai. Alfa nevar parādīt nekādu vājumu bara priekšā, tāpēc viņš vienkārši norāda uz interesi par meiteni, un tas arī viss – viņai pašai jānāk pie viņa. Bet, ja tu esi viņa randiņš, tu noteikti atnāksi.

– Kāpēc pēkšņi?!

– Ja viņš nemeloja un nekļūdījās, tad jūs abi piedzīvosit neticamu pievilcību viens pret otru. Bet tas, iespējams, kļūs skaidrs tikai pēc pirmās pārošanās.

Es nevarēju noticēt, ka šādu vārdu var lietot attiecībā uz cilvēku bez vēlmes viņu pazemot. Es vairs nevarēju vēl vairāk ieplest acis, lai gan sašutums mani pārņēma. Kas tas par muļķībām? Lai šis vilkacis nodarboties ar seksu ar kādu citu! Un vai viņa mātītei arī nevajadzētu būt vilkacei? Diemžēl ar manām niecīgajām zināšanām nepietika, lai atbildētu uz šiem jautājumiem. Tāpēc es jautāju Norai daudz mierīgāk:

– Uz trim dienām man bloķēja pieeju bibliotēkai…

– Ak, skandālists? – viņa vienmuļi pārtrauca.

«Par to,» man bija jāatzīst. – Bet vai jūs varētu man no turienes dabūt kādu mācību grāmatu par šo tēmu? Vilkaču bioloģija vai kaut kas tamlīdzīgs.

«Es varu,» viņa mani iepriecināja un pēc tam sarūgtināja: «Bet kas ar mani notiks par to?»

Es apmulsis jautāju:

– Un ko tu gribi?

Kā izrādījās, Norai jau bija gatava atbilde:

– Tavas asinis. Tikai mazliet. Es apsolu, ka tas nesāpēs,» un viņas īrisi mirdzēja sarkanās gaismās.

Es gandrīz nosmaku. Es negaidīju, ka saruna pavērsīs tik strauju pavērsienu negaidītā virzienā. Es iztēlojos vampīra ilkņus, kas caurdur manu kaklu. Un lai viņa nemelo par sāpēm – tie jau ir sīkumi. Man palika slikti tikai no bildes, kā viņa aprij daļu no manis! Un tā bija Nora, kuru es iekļāvu savā iekšējā lokā? Apspiedu pirmo impulsu uzlēkt un bēgt no viņas, lai nākamreiz varētu izlikties, ka esam svešinieki. Kā es izdzīvošu šajā neērtajā sabiedrībā bez jebkāda atbalsta? Mana balss trīcēja, bet es nenodevu nekādu riebumu vai dusmas:

«Nora, vai tu neteici, ka ar šeit izdalītajām asinīm tev pietiek?»

«Ar to pietiek,» viņa gandrīz cilvēciski nopūtās. «Tas nav jautājums par badu, bet par kādu senu instinktu.» Vai tev žēl?

Žēl – pilnīgi virspusēja definīcija. Es sakodu zobus.

«Es domāju, ka man īsti nav vajadzīga grāmata par vilkačiem.»

Nora nenovērsa no manis savu bezjūtīgo, bet vērīgo skatienu:

– Labi. Tad es pagaidīšu, līdz jums būs nepieciešams nozīmīgāks pakalpojums.

Es piespiedu sevi iedzert malku kumelīšu uzlējuma, lai cīnītos ar sausumu kaklā. Cik nepatīkams izrādījās mans tuvākais draugs šeit! Un viņas istaba ir pretī, un tieši viņa tika iecelta par manu palīgu… Pēc dažām atelpas sekundēm es sapratu:

– Nora, vai tiešām direktore Čoleta lūdza tevi man palīdzēt?

«Ja godīgi, nē,» atzīšanās mani pilnībā satrauca. «Es tikko pamanīju jaunu meiteni, kas izskatās muļķīgi naiva.» Un es nolēmu, ka draugos ar tevi, līdz būšu draugs ar dažiem bonusiem. Nedari tādu seju, Tialla. Tev joprojām nav neviena lojālāka par mani. Arī visi pārējie kaut ko no tevis gribēs, bet tikai manas vēlmes ir tik niecīgas, ka vari tās ignorēt. Ikviens, kurš tev saka labu vārdu, vēlas kaut ko vairāk par asins pilienu.

Mana apetīte pilnībā pazuda. Patiesība vienmēr skar spēcīgāk nekā daiļliteratūra. Rāpojošā Nora, lai cik biedējoši tas izklausītos, tiešām bija vienīgā, kas man palīdzēja! Un tas ir vienīgais iemesls, kāpēc es viņai uzreiz neizteicu nekādu apvainojumu – es savaldījos. Jo es nevaru izturēt pilnīgu vientulību! Bet viņa uzbruka. Izrādījās, ka ar vampīru varēju uzturēt vismaz aukstas attiecības.

Pirms gulētiešanas atcerējos visus tās dienas notikumus. Vilkacis Laurs uzskata mani par savu mātīti, kura noteikti brauks pie viņa uz pārošanos. Topošais Inirānas valsts Augstākais Maģis ir parasts nelietis, kurš nelepojas ar savu statusu, bet lepojas ar visu pārējo. Incubus Janos skatās uz mani ar iekāri – bet viņš skatās uz visiem bez izņēmuma, ieskaitot puišus. Elfs Anaels ir augstprātīgs augstprātīgs, kurš uzskata sevi par labāku pat par saviem augstprātīgajiem klasesbiedriem. Nora man palīdz tikai cerībā kādu dienu saņemt piekrišanu brīvprātīgai ziedošanai. Uz kuru nospļauties, visi to ir pelnījuši. Tikai dvīņiem Mirkam un Mirnai no burvju fakultātes nebija laika darīt neko šausmīgu, taču ir pagājusi tikai viena diena – jādod viņiem iespēja parādīt sevi vissliktākajā gaismā! Un pašā centrā es, Genzārijas Tialla, nolēmu par katru cenu izkļūt no šejienes, bet ne izpelnīties pirmā bura slavu. Lielisks grafiks! Paldies, tēt. Neviens mājskolotājs man nebūtu varējis nodrošināt tādus lauka apstākļus, lai mācītos izdzīvot nevienā kopienā.

6.nodaļa

Katru vārdu atlasīju tā, lai teksts neizklausītos histērisks, bet radās vēlme precizēt dažus jautājumus. Akadēmijas kartē jau biju atradis pasta nodaļu, kur tūlīt pēc brokastīm taisos skatīties.

«Dārgais tēvs!

Manai pateicībai par jūsu rūpēm par manu maģisko izglītību nav robežu. Es atzīstu, ka kļūdījos. Pagāja tikai viena diena, bet mana kļūda kļuva acīmredzama. Tas ir labi, ka man nav iespēju praktiski mācīties, ir visas iespējas iegūt citas nodarbības un pavadīt trīs lietderīgus gadus šajās sienās.

Tik īsā laika posmā man izdevās iegūt noderīgas paziņas, tostarp princi Inirānu un dižciltīgā Kingarras grāfa mantinieku. Viņi mani pieņēma savā lokā, bet atgādina, ka tituliem šeit nav nozīmes. Tas mani satricināja līdz sirds dziļumiem, tēvs! Beidzot man bija iespēja justies kā pavisam parastai meitenei ar visparastākajām vēlmēm, nevis dižciltīgas ģimenes meitai, kas spiesta dzīvot pastāvīgā statusa apspiešanā. Nekas cilvēcisks, kā izrādījās, nav svešs ne man, ne minētajiem cilvēkiem. Es nemaz nerunāju par parastajiem, kuri šeit tiek novērtēti pēc sava maģiskā talanta, tāpēc ikdienas komunikācijā tiek dzēstas visas robežas. Lūdzu, pieņemiet manu sirsnīgo pateicību par to, ka izraujāt mani no mūžīgā izmisuma pilnīgi citas dzīves dēļ. Manu garastāvokli aptumšo tikai tas, ka man bezgala pietrūkst tevis un mājas.

Uz visiem laikiem jūsu uzticīgā meita, Tialla.

Es to pārlasīju trīs reizes un pēc tam izdzēsu teikumu par manas ģimenes pazušanu. Jebkurā gadījumā tas nelīdzēs, bet var radīt domu, ka visu pārējo diktējusi tikai minētā melanholija. Tēvs ir impulsīvs, bet uzmanīgs – viņam ar tādu rūpību jāsatver katrs manis atstātais pavediens. Ir pāragri cerēt uz panākumiem – pirmais burts labākajā gadījumā spēlēs pirmās bezdelīgas lomu. Hercogs vismaz sāks rūpīgāk klausīties tenkās. Un tas jau ir daudz. Tad visas baumas nonāks auglīgā, sagatavotā augsnē.

Viņa piespieda sevi pieklauvēt pie Noras istabas. Viņa gāja man līdzi brokastīs, bet neapmierināti klusēja. Arī man nebija vēlēšanās lauzt saspringto klusumu – lai Nora vienreiz saprot, ka esmu gatava ar viņu komunicēt un netaisos no viņas izvairīties, taču tas nenozīmē nekādas asiņaini intīmas attiecības! Acīmredzot viņa to uzreiz saprata, tāpēc izskatījās saraukta. Un jau pie ieejas ēdamistabā viņa pēkšņi teica:

«Ja mēs būtu draugi, Tialla, es jūs brīdinātu par iesvētību.»

– Par ko?

Viņa nepagriezās, bet devās uz letes pusi. Bet man nebija laika viņu panākt un izkratīt visu informāciju, jo es pats tiku pārtverts. Janoss mani satvēra no aizmugures un piespieda mani pārāk cieši sev klāt. Varbūt es aizgāju par tālu, kad vakar viņu sveicināju – domāju, ka izskatīšos draudzīga, bet izrādījās, ka devu viņam iemeslu mani tā saspiest. Es labi atcerējos Inirāna reakciju uz manu riebumu pret inkubatoru, un tagad mūsu pāri vēroja pārāk daudz liecinieku. Tāpēc es piespiedu sevi beigt cīnīties un pat piespiedu pasmaidīt.

– Labrīt tev arī, Jānos! Vai jūs, lūdzu, atlaidiet mani?

Bet viņš, gluži pretēji, noliecās pie mana kakla un nolaizīja to. Nolaizīja! Riebuma zosāda noskrēja pār manām rokām, bet es joprojām centos savaldīties:

– Jānos, esi tik laipns…

Bet inkubators pēkšņi pagrieza mani pret sevi un čukstēja man ausī:

«Tu esi saspringta, Tialla.» Vai vēlaties, lai es palīdzu jums atpūsties?

«Ne īpaši,» es nomurmināju, neveiksmīgi cenšoties aizbēgt no viņa apskāvieniem.

Bet Janoss pūta pa manu deniņu – tieva aukstā strūkla tik tikko bija jūtama, bet kaut kas manī pēkšņi mainījās: mana elpošana kļuva ātrāka, vaigi sāka degt. Un jau pēc dažām sekundēm es negribēju no viņa atbrīvoties, bet, gluži pretēji, apskaut viņu atpakaļ. Pieskarieties viņa ādai ar pirkstiem…

Viņa satricināja sapratni un saraustījās. Tas ir bēdīgi slavenais inkubu efekts! Tas spēj izraisīt dzimumtieksmi neatkarīgi no upura gribas. Par laimi, Janoss mani uzreiz atlaida un smejoties atstāja:

«Es ceru, ka esat gatavs iesvētīšanai?» Varu apsolīt tikai vienu – būs karsti.

Es stāvēju uz vietas gandrīz pilnu minūti un centos ierobežot savu sajūsmu. Vilkaču bars apsēdās pie galdiņa netālu, bet viņi skatījās uz mani, netiesājot par manu vājumu, bet gan ar interesi. Ar neaptveramu gaidīšanu. Interesanti, kas man kā īstajam viņu alfa pārim šādā brīdī ir jādara? Panākt inkubatoru un atkārtot? Vai arī kliegt viņam visus zināmos apvainojumus? Protams, es negrasījos attaisnot nevienu no viņu cerībām.

Es pagriezos uz papēžiem un pārliecinoši devos uz galda pusi, kur sēdēja mani vakardienas paziņas Mirks un Mirna. Tā kā šeit visi ir mans ienaidnieks, viņi šajā jautājumā joprojām zaudē pārējiem. Un Mirks, kurš bija nepārprotami redzējis neseno ainu, sāka bez preambulas:

«Tialla, tā ir inkubācijas būtība.» Nav kauna tam ļauties. Pavadi pāris naktis kopā ar Janosu, palutini sevi un izaug. Jo jūsu apmulsums tagad var tikt nogriezts ar nazi. Kāpēc tu tik ļoti centies izrādīt savu nevainību?

Pēc šiem vārdiem es nosarku vēl vairāk. Bet viņa pacēla zodu un pārliecinoši atbildēja:

– Jā! Es palikšu nevainīgs un palikšu. Jūs to sakāt tā, it kā tajā būtu kaut kas apkaunojošs.

Viņa māsa paliecās uz priekšu un iepleta acis uz mani.

– Paliec nevainīgs? Šeit?! Jā, galvaspilsētas bordelī tev būtu lielākas iespējas!

ES biju apmulsis:

«Vai tas ir tāpēc, ka šeit mācās inkubi?» Vai tie laika gaitā nonāk pie visiem?

Mirna viegli iesmējās.

«Pat bez inkubatoriem ir pietiekami daudz briesmu.» Labi, Tialla, lai tev veicas šajā sarežģītajā jautājumā!

Viņi jau bija pabeiguši brokastis un, šķiet, gatavojas doties prom, tāpēc es steidzīgi jautāju:

– Pagaidi! Vai esat kaut ko dzirdējuši par kaut kādu veltījumu?

Burvji saskatījās un paraustīja plecus. Maz ticams, ka viņi izlikās; drīzāk viņi to dzirdēja pirmo reizi. Mirks atzīmēja:

– Ja runājam par pirmkursnieku uzsākšanu, tad tas notika pirmajā nedēļā pēc semestra sākuma. Jautra sagaidīšana, nekas briesmīgs, bet palīdz sadraudzēties un iepazīt vienam otru. Bet tev vienam tik liela mēroga pasākumu neviens nesarīkos.

Bet es nejutu tādu pašu pārliecību. Jānis un Nora neatkarīgi minēja veltījumu! Varbūt kāds nāca klajā ar ideju «iniciēt» arī mani, lai ko tas arī nozīmētu?

Pirms pirmās nodarbības Anaels arī nevarēja atbildēt uz manu jautājumu, bet deva man jaunu vielu pārdomām:

– Mežonīga tradīcija! Vecāko klašu studenti nekaunīgi ņirgājas par pirmkursniekiem! Viņi pazemo, mīda savu cieņu un smejas par to!

«Ak,» es uzreiz nobijos. – Un kas man jāgaida?

Elfs pielika koptu pirkstu pie savām perfektajām lūpām un šņukstēja:

– Kā lai es zinu, kas tevi gaida? Šie mežoņi nav tik vienkārši! Viņi katram izvēlas kaut ko tādu, kas viņu pazemos vairāk par visu!

Es jautāju ar elpu:

– Ko viņi tev nodarīja?

Gaiši pelēkas acis kļuva mitras, un tas nemaz nebija pārliecinoši. Tāpēc es uzreiz nesapratu viņa vārdu nozīmi:

– Viņi uzzīmēja man… karikatūru! Un viņi viņu ieslēdza vienā istabā ar šo šausmīgo kaut kādas viduvējības atraugas. Veselu stundu… veselu stundu biju spiesta skatīties uz savu dizaina izkropļoto degunu, uz saviem pelēcīgajiem matiem, it kā ierāmētu seju ar netīrumiem!

«Ak…» Es biju apmulsusi, kad tas man uznāca. «Un šī ir visnežēlīgākā ņirgāšanās, kurai esat pakļauts?»

– Tu runā tā, it kā ar to nepietiktu!

Es nestrīdējos, bet mana sirds jutās labāk. Žēl, ka es neesmu elfs, ja tā ir viņu vājākā vieta. Es varu viegli izdzīvot simts tūkstošus sevis karikatūru, pat nepaceļot uzaci! Bet tā ir būtība… Viņi par mani nezīmēs karikatūras, jo tas mani neaizvainos. Ko tad? Kas ir mans acīmredzamais vājums? Garastāvoklis atkal kļuva skābs.

Profesors Nainnilidans, tiklīdz viņš ienāca klasē, pievērsa savas skaistās acis uz jūsu pazemīgo kalpu. Un visi grupas skolēni acumirklī sekoja viņa piemēram, liekot man sarauties no uzmanības pārbagātības.

– Cienījamā Tialla! – viņa maigā balss plūda kā dziesma. «Mēs sāksim ar jums, lai mēs varētu jūs nekavējoties iesaistīt mācību procesā.»

Anaels iedunkāja mani sānos, likdams piecelties. Es paklausīju, klausoties skolotāja dziesmu runu:

– Kā tu dzīvo, dārgais, mūsu brīnišķīgās akadēmijas sienās?

«Viss ir kārtībā,» es izspiedu un piespiedu sevi atkārtot skaļāk: «Viss ir kārtībā, profesor.» Paldies par rūpēm.

– Brīnišķīgi! – Nav skaidrs, kāpēc viņš bija laimīgs. – Un, lai jūs ne tikai labi dzīvotu, bet arī labi mācītos, iesaku īsi atcerēties vakardienas materiālu. Neuztraucieties, mīļais, tas nav nekas sarežģīts! Atgādiniet man un visiem klātesošajiem,“ viņš neticami graciozi pamāja ar roku nenoteiktā virzienā, „kam tiek izmantotas Alhanova koka lapas.

Mans kakls sažņaudzās no pārslodzes – tas ir mans ieguvums. Viena aktiera izrāde. Atgādināju sev par savu stratēģiju un garīgi iedevu sev spērienu, lai pēdējā brīdī nesanāktu: