Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija

8.nodaļa

Neskatoties uz saburzīto nakti, es pamodos agri. Viņa gulēja un skatījās uz griestiem, cenšoties analizēt notikumus, kas bija sakrājušies pārpilnībā. Kas tad mums ir? Ikviens, kas man ir apkārt, noved pie jutekliskām emocijām. Laur Kingarra runāja par kaut kādu pāri, taču vēlme sajust viņa spēku un aizsardzību radās tikai tajā brīdī, kad viņš pārvērtās par milzīgu leopardu. Šī sajūta viņu netraucēja, kad viņš nebija tuvumā, it īpaši šādā izskatā. Incubi var likt man izjust īstu iekāri, neslēptu, apkaunojošu, atklātu. Bet diez vai viņi mani ar to bezgalīgi traucēs. Inirāna burvestība nebija saistīta ar iekāri, tāpat kā inkubatoru ierosinājums. Viņš vienkārši kļuva par nozīmīgāko personāžu manā biogrāfijā. Ja viņš sniegs man roku, viņam nepietiks gribasspēka mani atgrūst. Bet, ja viņš ignorē, tad man pietiks ar domu, ka viņš vienkārši eksistē pasaulē. Maz ticams, ka es sākšu steigties viņam virsū un pieprasīšu, lai viņš kļūst par vienīgo, ja vien viņš pats nepiezvanīs. Paciešama.

Taču īss miegs, kad beidzot izdevās tajā iekrist, piedeva jaunas sajūtas. Inirans – daudz vecāks nekā tagad – pasmaida un man kaut ko stāsta. Un es pat nedzirdu vārdus, es vienkārši noslīkstu maigumā. Sajūtā, ka šeit viņš, man blakus, ir labākais – labāks par visu, ko iztēle spēj uzzīmēt. Un ka viņš ir dzīvs, ka viņš ir vesels, ka viņa smaids neatspoguļo satraukumu un ka viņš uz mani skatās ar vēl lielāku siltumu, nekā es skatos uz viņu… Stulbs sapnis, ļoti satraucošs ar kaut kādu uzsvērtu dabiskumu.

Mana dvēsele izplatījās visā ķermenī ar šo sajūtu ilgi pēc pamošanās. Hmmm, inkubatoru iekāre bija vieglāk analizējama nekā tik dziļa ietekme uz zemapziņu. Es atkārtoju, ka arī tas ir nepatiess un ka man vajadzēja izturēt tikai pāris dienas. Vai tas nav tas, ko viņš solīja? Pēc divām dienām es būšu brīvs no šīs hipnozes. Bet manai dvēselei bija vienalga – tā gribēja plūst cauri manam ķermenim un dažreiz sarauties, kad atcerējos, ka šodien varu viņu satikt. Ak, tēt, ja vien tu zinātu, kam pakļāvi savu meiteni. Šeit es ne tikai iemācīšos sazināties ar visiem, bet arī pretoties jebkurai ietekmei. Es ticēšu sev, vai kaut kam… Ja tikai es varētu vismaz atlikt šo dienu.

Nora pieklauvēja pie manām durvīm pirms brokastīm. Es tik ļoti nevēlējos runāt ar kādu, ka aizmirsu par savu neseno apņemšanos nodibināt labas attiecības ar visiem, ko vien spēju. Bet vampīrs pārsteidza:

«Pagājušajā naktī es dzirdēju, ka kāds nāk pēc jums.» Neskatieties uz mani tā – es joprojām nespētu jūs no viņiem atņemt. Bet viņa klusi sekoja, ja nu kas nenotiktu. Un es zinu visu, kas tur notika.

Es izbrīnīta skatījos uz viņu. Vai tu pārliecinājies, ka ar mani nekas pārāk briesmīgs nav izdarīts? Ticēt tādai lietai uzreiz bija pāri maniem spēkiem, tāpēc es precizēju:

– Un ko jūs darītu, ja iebiedēšana pārsniegtu visas robežas?

«Un es to darīju,» viņa šokēja vēl vairāk. «Es skrēju pie komandiera un sūdzējos par troksni. Bet tas vecis pamodās, kamēr viņš gatavojās… Vispār viss beidzās, pirms viņš parādījās vīriešu ēkā, un es spēlēju droši. Bet tu esi… Inirans, protams, ir ložņājošs nelāgs, bet, ja viņš teica, ka drīz atcels burvestību, tad to izdarīs. Un viņš to dabūs, jo viss notika viņa istabā! Vismaz mieriniet to.

«Nora…» Es nezināju, kā pabeigt teikumu.

Garastāvoklis bija neticami pacelts. Galu galā es vienkārši negaidīju, ka kāds nav pilnīgi vienaldzīgs pret manu situāciju. Un dēmoni zina, kas viņu pamudināja – banāla zinātkāre vai mana nevaldāmā pateicība asiņu veidā -, taču izrādījās, ka viņai bija vienalga. Es paķēru savu jaku un sekoju viņai uz koridoru. Man šķita, ka ir svarīgi pateikt:

– Paldies. Var būt. Un, lai arī jūs neiejaucāties, pēc tā, ko es šeit redzēju, jūs izskatāties viscilvēcīgākā!

«Neapvainojiet mani ar šādiem salīdzinājumiem,» vampīrs bija sašutis par manu nepārdomāto analoģiju. Un tad viņa klusi piebilda: «Tialla, es tev kaut ko atzīšos.» Man pašam te nav daudz draugu…

Es atkal biju pārsteigts:

– Kā ir ar stāstiem par vampīru nepieredzēto draudzīgumu? Meli?

Šķita, ka viņa domā. Vai arī tā bija tikai parasta pauze viņas gausajā runā.

– Tas nav meli. Bet vampīriem nav nepieciešams pārāk tuvoties vampīriem. Kāda jēga tērēt laiku, ja balvas tik un tā nav, pat teorētiski?

Es iesmējos, pārsteigta par viņas atklāto cinismu. Bet Jānis vakar pareizi pateica – katram sava daba. Nora ir šāda. Tas nav ne slikti, ne labi, ar to vienkārši jāsamierinās. Tāpēc viņa satvēra viņu aiz elkoņa, liekot paātrināt gaitu, un veda uz jau pazīstamo ēdamistabu.

Varbūt daži cilvēki zināja par manu nakts kaunu. Inkubīši ar draudzīgiem smaidiem man pamāja no sava galda, it kā es būtu viņu vecais draugs, bet pārējie uz manu izskatu nemaz nereaģēja. Labi! Galu galā varēja būt sliktāk. Un bezjēdzīgā pļāpāšana ar Noru joprojām novērsa manu uzmanību. Es jau gandrīz biju pabeigusi brokastis, kad no redzesloka pieķēru viņa izskatu. Tikai zils punkts uz apziņas malas, kas ar atbalsīm uzsprāga iekšā. Man pat nebija jāskatās taisni, lai sajustu, ka tas ir viņš. Bet es nevarēju neskatīties. Inirans piemiedza Janosam aci un devās uz izplatīšanas letes pusi.

Mana apetīte pazuda uzreiz. Es piecēlos kājās, apņēmusies nepalikt ar viņu vienā istabā. Galu galā jūtas ir viltotas! Un likt citiem kopā ar viņiem pasmieties ir dārgāk pašam. Nolaidusi galvu, lai ar savu ugunīgo skatienu neaprītu princi, viņa klusēdama steidzās uz izeju. Šķita, ka inkubatori, kas apzinājās situāciju, par mani smējās. Spļaut. Un Inirans nesauca, viņš patiesībā izlikās mani nepamanām. Paldies viņam vismaz par šo cēlo vienaldzību. Bet viņš ir visgodīgākais, cēlākais, labākais… ak, nu jā. Nora mani panāca un bez papildu paskaidrojumiem palīdzēja man sasniegt mērķi.

Jau gaitenī viņa slavēja:

– Pareiza stratēģija! Dari, ko vēlies, tikai nedomā par viņu! Vai vēlaties, lai es jums šovakar no bibliotēkas atnesu grāmatu par vilkaču bioloģiju? Rīt brīvdiena, vispār visu dienu vari sēdēt savā istabā – bet savā istabā visu iztur… Zinu no sevis.

Un es atkal smaidīju. Tātad, kas tas ir? Kad visur ir ienaidnieki, vai viens labs vārds var iedvest tevī dzīvību? Ja Nora turpinās izrādīt šādas rūpes, tad drīz es pati sākšu viņai piedāvāt asinis. Ne tavs, protams! Šeit ir daudz upuru, un viņi bez manis ložņā, lai Nora sev neko neliedz!

Bet pirmās lekcijas vietā skolotājs nosūtīja visu grupu uz aktu zāli uz ārkārtas sanāksmi. Uz apļveida platformas priekšā rektors Čolets soļoja uz priekšu un atpakaļ, rokas aiz muguras. Visu fakultāšu kuratori draudošām sejām stāvēja sastinguši pie ieejām. Bija neticami daudz krēslu, kā arī studenti, kuri visi ieplūda zālē un ieņēma vietas, akadēmijas galvenā cilvēka satrauktā skatiena mudināti. Par laimi, pusapaļa telpa bija sadalīta krāsainos sektoros, tāpēc katra fakultāte tika izvietota atsevišķi. Un jauki! Es negribētu būt blakus vilkačiem vai burvjiem. Viņa tikai pamāja Norai, kuru ieraudzīja tālumā un uzreiz koncentrējās uz grīdu, lai neredzētu nevienu citu, mazāk patīkamu.

Viņa pati nostājās Anaelam tuvāk un izlikās, ka ir pavisam aizmirsusi par to, kā vakar viņš steidzīgi metās prom no manis pēc «necienīgās atbildes». Tagad mani pārņēma ziņkārība, ko es steidzos saprast:

– Anael, es šeit esmu pirmo reizi! Un vai rektora kungs bieži organizē šādus salidojumus?

Elfs vai nu izlikās nedzirdam, vai arī patiesībā viņu novērsa troksnis. Tad es pieliecos viņam tuvāk un ielēju saldu eļļu:

– Ak, dēmoni… Kas tev liek tik garšīgi smaržot? Pārsteidzošas smaržas!

Viņa mutes kakts raustījās, bet Anaels ar redzamu gribas piepūli piespieda sevi saraukt pieri. Bet, protams, viņš nevarēja noturēt savu atbildi:

– Tā ir mana dabiskā smarža.

Es nebiju apjukusi:

– Tas nevar būt… Ja visi elfi smaržotu tik lieliski, es to būtu pamanījis! Bet pārējie nebija pat tuvu. Paskatieties uz viņiem – drēbes neder tik labi kā jums, mati tik ļoti neapžilbina acis. Esmu pārliecināts, ka jūsu matus no iekšpuses apgaismo kāda maģija. Anael, atzīsti jau, vai tā ir maģija? – viņa apklusa, jo bija aizgājusi par tālu. Glaimi ir glaimi, bet glaimi ir vismaz lāses uzticamības vērti. Un ne ar šiem greznajiem frāzes pagriezieniem, kas, visticamāk, liks smieties.

Bet viņa sastinga, kad saprata, ka ir kļūdījusies. Anaels pēkšņi pagriezās pret mani un staroja:

«Bet es uzreiz sapratu, ka neesmu kļūdījies par tevi, dārgā Tialla!» Un jūsu acis ir vietā, un jūsu oža. Bet kā ar prātu? Kā mēs saprotam to klaunādi, kuru jūs vakar iestudējāt?

Es nopūtos un atzinu:

«Anael, es negribēju šeit nākt, mans tēvs mani piespieda.» Un tagad es meklēju veidus, kā tikt izraidīts!

Šķita, ka viņa skatiens atspoguļoja atvieglojumu un sapratni, taču tika teikts tieši pretējais:

– Tātad, kaut kādam nolūkam, un ne tikai muļķis. Bet neviens sevi cienošs radījums nesasniegs nevienu mērķi uz kauna rēķina! Es labprātāk pazaudētu savu dzīvību, nekā dotos pasaulē ar nemazgātiem matiem. Un padarīt sevi par idiotu ir sāpīgi pat iedomāties!

Bet viņš atbildēja paredzami. Ja man uzdevums nebija viegls, tad Anaels neko tādu nevarēja izmēģināt uz sevi. Bet, neskatoties uz to, zināma izpratne radās. Es rīkojos pareizi, sākot būt atklātam! Varbūt tieši tā jums vajadzētu izturēties pret draugiem, ja vēlaties viņus saukt par draugiem?

Un, lai apstiprinātu manus secinājumus, Anaels labprāt atbildēja uz pašu pirmo jautājumu:

«Rektors mūs šeit pulcēja tikai vienu reizi, uz svinīgo uzņemšanas izsludināšanu. Tāpēc man nav ne jausmas, kāds ir iemesls šoreiz.

Un pēkšņi Čoleta kungs sastinga, paskatījās apkārt publikai un pacēla roku: troksnis acumirklī pārvērtās klusumā. Tik negaidīti, ka sāpēja ausis. Es noelsos. Bet nē, es pat nedzirdēju savu izelpu. Kļuva skaidrs, ka visi apklust uzreiz ne jau nepārvaramas cieņas dēļ pret rektoru un viņa žestu, viņš vienkārši ar šo žestu piespieda visus apklust. Šī bija otrā reize, kad es redzēju burvju maģiju, un otro reizi tā mani sastindzināja ar savu spēku. Es pat izjutu vāju skaudību par tādu spēku, kas man bija nepieejams pēc dzimšanas.

Rektora balss nāves klusumā skanēja negaidīti klusi un maigi, bet skanēja katrā milzīgās zāles stūrī:

– Cienījamie studenti! Šodienas sanāksme ir veltīta ne pārāk patīkamam jautājumam. Tāpēc nolēmu to neatlikt uz jaunās nedēļas sākumu.

Visi uzmanīgi klausījās. It kā kādam būtu cita izvēle! Pat ja vēlaties būt sašutis, tas nedarbosies. Misters Chollet turpināja:

«Diemžēl mēs atkal runāsim par disciplīnas pārkāpumiem.» Atkal, tas ir paredzēts visiem, izņemot pirmo gadu. Mēs, pārējie, zinām, ka šādas sarunas notiek satraucoši bieži. Un šīs nakts incidents ir pierādījis, ka jūs esat kurls pret manām pavēlēm. Tas nozīmē, ka ir pienācis laiks ieviest bargas sankcijas.

Uz šiem vārdiem manas acis iepletās. Nora pamodināja komandieri! Nav zināms, vai viņam izdevās noķert kādu no maniem vakardienas pārkāpējiem, taču pati sūdzība kalpoja par iemeslu. Vai arī jau ir bijis daudz līdzīgu iemeslu? Tā būtu labāk, es absolūti negribēju būt skandāla centrā. Un sirds sažņaudzās, kad rektors uz papēžiem pagriezās pret zilo sektoru un skaļi iesaucās:

– Iniran, Raganības fakultāte, trešais kurss, lūdzu piecelties!

Es varēju tikai aizvērt acis un nekavējoties tās atvērt, lai tagad raudzītos uz augošā prinča tumšo virsotni. Viņa seju nebija iespējams saskatīt – Inirans atradās vairākas rindas tuvāk centram. Bet pat apcerot viņa figūru, mana sirds sāpēja sāpīgi. Sasodītā burvestība!

Un rektors tagad runāja ļoti bargi:

– Iniran, jūsu izcilie akadēmiskie panākumi nedod jums tiesības pārkāpt disciplīnu! Vai tavā istabā naktī nebija īstas gultas? Jūs taču nedomājat, ka varat rīkot orģiju, vai ne? Vai arī esat aizmirsuši, ka orģijas ir atļautas tikai incubi un succubi korpusā? Retoriski jautājumi! Ieviešu jaunus noteikumus – pastiprināsim kontroli, un par katru pārkāpumu būs sods! Sāksim ar jums, lai visi klātesošie saprastu, ka mēs nemainīsim tik svarīgās lietas.

Tātad Noras rīcība joprojām izraisīja šādas sekas. Un es pat nevarēju izlemt, ko es vēlos vairāk: lai nelietis saņemtu to, ko viņš ir pelnījis, vai lai labākais cilvēks pasaulē paliktu viens.

Bet Inirans negaidīti ātri pacēla roku un pamāja ar to sev sejas priekšā. Tad viņa balss atskanēja:

– Nebija nekādas orģijas, Čolē kungs.

«Kas jums deva atļauju noņemt klusuma burvestību?!»

– Ak, tas nebija iespējams? – es noteikti dzirdēju smaidu prinča balsī. – Piedod, es nesapratu. Bet tā kā es vienalga varu runāt, teikšu tā: orģiju nebija. Komandants kaut ko sajauca. Visu nakti gulēju cieši.

Komandants uzlēca no otra zāles gala ar ļoti sašutušu skatienu. Viņš droši vien grasījās iebilst, bet neko nevarēja pateikt. Rektors neuzskatīja par svarīgu klausīties akadēmijas darbinieku, viņam jau ticot, bet atkal vērsās pie Inirāna. Viņa tonī bija izteikts sarkasms:

«Iniran, tu saproti, ka es varu tevi nopratināt, izmantojot maģiju?» Un tad tu pastāstīsi par tur notikušo un par visiem, kas bija tavā istabā. Lai jūs nebūtu vienīgais, kas repu uztver ar sodu.

Un princis viņam atbildēja tieši ar to pašu:

– Mister Chollet, jūs saprotat, ka mana garīgā aizsardzība ir necaurredzama? Es ļoti vēlētos jums palīdzēt šajā izmeklēšanā, bet tas ieslēdzas neviļus. Žēl, ka nevaru atklāt savu līdzdalībnieku vārdus, kuri arī visu nakti saldi gulēja,» un sarkastiski atmeta rokas. Pat nezinātājam kļuva skaidrs, ka viņš ir vainīgs.

Viņa draugi pieliecās un, šķiet, klusi smējās. Es dega divējādās jūtās: bezgalīgā mīlestība pret šo nekaunīgo cilvēku un apziņa, ka šāds nekaunīgs cilvēks it kā provocēja rektoru uz izlēmīgu rīcību. Un Čoleta kungs nezaudēja seju:

«Es saprotu,» viņš plati pasmaidīja. «Un tajā pašā laikā es domāju, ka jūs varat tikt galā ar sodu bez palīdzības.» Tas nāks par labu jūsu augstprātībai. Iniran, nedēļas laikā jūs mazgājat grīdas ēdamistabā pēc vakariņām. Palīdzēsim mūsu drosmīgajiem darbiniekiem ar savām rokām, vai ne?

Un Inirāns neatbildēja. Viņš tikai nedaudz nolaida galvu. Iespējams, sākumā viņš grasījās pateikt kaut ko sarkastisku, taču atturējās, lai nekļūtu vēl sliktāk. Vai arī atzina rektora tiesības pieņemt šādus lēmumus. Klusums skanēja, bet studentu skatieni kļuva satraukti. Ja viņi nebaidās sūtīt ķēniņa dēlu virtuvē, tad pārējiem vispār netiks ļauts iet. Tikai inkubatori turpināja smaidīt – dēmoni izdomās, kas varētu sabojāt viņu garastāvokli!

Un rektors beidzot piebilda:

«Un, ja es dzirdēšu kaut vienu sūdzību pret jums, sods dubultosies.» Un tā katru reizi – ar katru jaunu sūdzību – rektors skatījās uz visu auditoriju ar tādu pašu bargu skatienu: – Tas attiecas uz jebkuru ļaunprātīgu noteikumu pārkāpēju. Ne tikai Iniran ir manā melnajā sarakstā, es neesmu aizmirsis jūsu pagātnes sasniegumus. Stingrāki noteikumi nāks par labu jums – jūsu audzināšanai, kā kārtīgam studentam – klusai dzīvei.

Anaels pacēla rokas un gandrīz klusi aplaudēja. Viņam pievienojās arī pārējie elfi – visi kā viens, taisnām mugurām graciozi aplaudēja rektoram. Bet viņu prieks bija viegli izskaidrojams. Grūti bija iedomāties, ka kāds no viņiem izdara netīrus trikus citiem, un ar savu lepnumu diez vai kāds aizmirsa iebiedēšanu iesvētīšanas laikā. Un pat rektors nespēja atturēt smaidu no viņu uzjautrinošās atzinības, bet beidza ar pārliecību:

– Un vēl: incubi un succubi publiskās vietās tagad ir aizliegts gatavoties mājas darbiem! Šim nolūkam jūsu guļamistabas ir aprīkotas ar mūsu seksologu jaunākajām tehnoloģijām!

Incubi un succubi pat pēc šī nebeidza smaidīt – nekas viņiem netraucē! Bet Janoss pēkšņi izstaipījās, nedabiski iztaisnojot muguru, pacēla rokas un arī sāka klapēt tikai ar pirkstiem, precīzi atdarinot elfus. Viņa fakultāte, saraujoties no klusiem smiekliem, atbalstīja. Vairāki cilvēki ar raganām līdzīgām pierēm nokrita uz rokām un sāka trīcēt. Viena Inirāna smiekli skanēja atklāti un skaļi. Bet rektors nebija dusmīgs uz dēmoniem:

«Izliecieties, ka jums ir vienalga, mani dārgie.» Un man ir vesels saraksts, ko darīt pārkāpējiem – neviens neapvainosies. Īpaši darbinieki.

Izejot no zāles, kad klusuma burvestība jau bija pārtraukta un troksnis atkal bija apdullinošs, es spēju domāt tikai par vienu: nez vai tiešām rektors nezināja, ka tovakar cietušais esmu es? Vai nevēlējāties koncentrēties uz šo? Tad paldies viņam. Vai arī viņš joprojām nezināja? Bet kāpēc tad pēkšņi šis konkrētais gadījums kļuva par pēdējo pilienu viņa pacietībā?

Viņi mani panāca koridorā un pieskārās ar pirkstiem uz elkoņa. Es pagriezos un pārsteigumā strauji atlēcos. Un dvēsele, tikai no nevainīga pieskāriena, sāka dziedāt dziesmu, kas smeldza acis. Inirans stāvēja man priekšā un smaidīja – un viņš prot smaidīt pat bez burvestības tā, ka tas apgriež jūsu iekšpusi.

Es ļoti gribēju uzlikt rokas uz viņa krūtīm. ES nezinu kāpēc. Vienkārši noliec to, aizver acis un sajūti, kā pukst viņa sirds. Pretojoties šai vēlmei, es nolaidu acis pret grīdu, lai kaut kā padomātu:

«Iniran, noņemiet burvestību,» es gandrīz nožēlojami jautāju, bet, izmantojot visu savu gribasspēku, es runāju pārliecinošāk: «Tu par mani labi pasmējies.» Ko vēl tev un taviem draugiem vajag?

– Vai tu smējies? – viņš samtaini izdvesa. «Mēs vēl pat neesam sākuši smieties.»

Es sakodu zobus, it kā es šobrīd tiešām varētu uz viņu dusmoties. Bet tas man deva apņēmību:

– Ar viņiem! Vai arī es iešu pie rektora un pasūdzēšos par tevi, kā viņš teica!

Pēc pauzes viņš atbildēja:

– Nē, tu nesūdzēsies. Tev ir liela pretestība, tāpēc es tagad nācu klāt. Bet tagad esmu pārliecināts, ka jūs par mani nesūdzēsities.

Sasodīts, viņam ir taisnība. Šī nepatiesā sajūta iekšienē nedeva man izvēles brīvību. Es neiešu uz Šolu, ja Iniranam pēc tam būs nepatikšanas. Es fiziski to nevaru izdarīt. Un viņš tikpat klusi piebilda:

– Es apsolīju, ka tas būs uz pāris dienām. Tā arī būs. Ja tu atnāksi pie manis rītvakar, es to noņemšu. Ja es kaut ko apsolu, es to izpildu. Nomierinies, tev nav ilgi jācieš. Un viņa to bija pelnījusi.

Man gribējās lamāties – vārdi manā galvā gandrīz ieņēma formu, bet nekad neizlīda ārā. Nomierinies! Es viņam piekrītu vismaz šajā jautājumā. Un vairs nejautājiet, neizrādiet vājumu. Tagad ļaujiet viņam vienkārši aiziet. Būt tik tuvu viņam ir nepanesami.

Lauras balss pēkšņi atskanēja no sāniem:

«Vai viss ir kārtībā, mīļā?» Tu izskaties satraukts.

Un es paskatījos uz vilkaci ar patiesu, vissirsnīgāko pateicību. Mūsu pēdējo tikšanos ar viņu nevarētu saukt par patīkamu. Bet kaut kā jau otro reizi Laur mani atbalstīja visvajadzīgākajā brīdī! Narcistisks duncis, kurš nezina, kā pieskatīt meitenes, bet jau divas reizes ir burtiski izvilcis mani no virpuļa aiz skausta. Tagad es pat paspēju pasmaidīt:

– Nē, Laur, viss ir kārtībā.

– Vai, mīļā? Citādi es varu palīdzēt, ja beidzot atzīsi, ko vēlies.

«Oho,» Inirāns domīgi komentēja. – Un šeit ir plānots kaut kas interesants. Labi, es likšu jums izdomāt, kurš tagad ko visvairāk vēlas.

Viņš iedzēla, atkal izlikās slims un sajauca savas domas. Bet, kad viņš pagāja garām, es sāku domāt vismaz mazliet sakarīgāk. Paldies, Laur, bet neklātienē. Tu esi lielisks, mans varonis un tas viss, bet man arī nebūs nekāda sakara ar tevi! Piespiedu sevi staigāt pa gaiteni, lai nejauši nepārlektu no vienas nepatīkami aizraujošas kompānijas pie citas nepatīkami aizraujošas kompānijas.