- -
- 100%
- +
1.NODAĻA. Pirmais pilots, otrais pilots
Ērnijs ar brīvo roku turēja lautas futrālīti, kas turpināja slīdēt no viņa pleca, jo to izspieda līdz malām piebāzta liela ceļojoša mugursoma. Ar otru roku Ērnijs satvēra Toma elkoni, kurš kaut kur lidoja uz savām vieglajām, gandrīz pārmērīgi garajām kājām. Ņina un solfedžo skolotājs bija iestrēguši pie galvenās ieejas, mēģinot paredzēt Toma trajektoriju. Pamanījuši, ka viņš kādam pamāj ar sveicienu un kaut ko kliedz, lēkā augšā un lejā, viņi piezemējās tuvākajos tukšajos krēslos.
Šķietami ļoti jauns vīrietis, ģērbies lidostas darbinieka uniformā, starojoši smaidot, arī priecīgi sasveicinājās ar Tomu, nevilcinoties vicinot abas rokas. Reģistratūras darbinieks, kurš tagad atbildēja uz, šķiet, svarīgu telefona zvanu, noraidoši paskatījās uz viņiem abiem.
– Rej, sveiks, sen neredzēts! – Toms apgrieza Reju ap savu asi, viņu apskaudams.
– Anray un tikai Anray, zini. Protams, uz ilgu laiku: neatkarīgi no tā, cik reizes mēs jūs aicinātu uz grilu, jūs vienmēr esat nāvējoši aizņemts! Starp citu, uz kurieni jūs dodaties ar lidmašīnu? Vai varat man pateikt?
«Spānijā ir lietas, ko darīt,» Toms mierīgi atbildēja ikdienišķā tonī.
«Tas nozīmē, ka jūs nenokļūsit Īrijā, bet jūs gatavojaties doties uz Spāniju!» – Rejs-Unrejs turpināja uzbrukumu. Šķita, ka viņam ļoti pietrūka Toma, lai gan Ērnijs nezināja, kas viņus saista. Tomēr Rejs, iespējams, arī nezināja, ka Ernijs ir Toma adoptētais dēls.
Rejs bija apmēram vienu galvu garāks par Ērniju un apmēram vienu galvu īsāks par Tomu, viņam bija biezi mati sarkanā vara un gaišā nokrāsā, spilgti zili ar tirkīza nokrāsu, ātras acis, kas kustīgi griezās zem nedaudz smagiem plakstiņiem.
– Vai viņš kā tēvs joprojām reti iziet lielajā pasaulē? – Toms beidzot atbrīvoja Reju no apskāvieniem.
– Savas sētas karalis, zini, pilsētas burzma nav viņa stihija.
«Viņa stihija ir ūdens pļavas, kalnu takas, kas viņam vienam pašam zināmas, un draudzīgi labi barotu aitu ganāmpulki,» Toms smējās. – Ak, man tik ļoti pietrūkst šī visa un viņa brīnišķīgās pīpes, viņš laikam izgrieza kaudzi jaunu?
– Protams, viņam tās ir visur, pat tualetē.
Toms atkal iesmējās.
«Jā, es atceros…» Viņš pusminūti klusi smaidīja, atcerēdamies. – Es jūs neiepazīstināju viens ar otru, atvainojiet. Ernij, šis ir Anrej, mana vecā drauga vecākais dēls, ja ne draugs no smilšu kastes, Anrej, tas ir Ernijs, mans adoptētais dēls, viņš tika uzaicināts uzstāties stīgu mūzikas festivālā, tāpēc mēs visi lidojam. uz Spāniju.
– Oho! Labi darīts, Ērnij! – Anrejs pastiepa roku, lai paspiestu rokas.
– Prieks iepazīties. – Ērnijs draudzīgi saspieda Anreja graciozo mīksto roku ar savu vēso plaukstu.
– Parādi man biļetes, man liekas, ka tev ir jauns modelis… tieši tā! Līdz nolaišanās brīdim vēl ir pusstunda. Vai vēlaties, lai es jūs parādītu pilota kabīnē, kamēr viņš ir prom? – Anrejs čukstus teica pēdējo frāzi.
– Tu jautā! – Toms un Ernijs entuziastiski, bet tikko dzirdami atbildēja.
– Nāc man līdzi, klusi, pie tām durvīm. «Anejs, satvēris Tomu un Ērniju aiz elkoņiem, veda viņus pie durvīm ar uzrakstu «Tikai personāls».
Ērnijs ātri ierakstīja ziņu Ņinai: «Mēs drīz atgriezīsimies, neesiet garlaicīgi.» «Labi,» viņa atbildēja, acīmredzot īsti nesaprotot, kas notiek.
Anejs, Toms un Ērnijs spiedās garām rampām, iekrāvējiem, dažiem konteineriem, milzīgām kastēm, šad un tad kaut kur pagriezās, un beidzot atradās netālu no lidmašīnas, no skrejceļa puses.
Lidmašīna patiešām izskatījās pilnīgi jauna, tās stilīgais sudraba korpuss dzirkstīja saulē kā starpplanētu raķetes korpuss no zinātniskās fantastikas multfilmas.
Biezi tonēti spilgti zili stikli paslēpa vadības paneli un pilota sēdekļus.
Anrejs kaut kur skrēja un žestikulēja: «Pagaidi šeit.» Pēc minūtes viņš jau novietoja uzbrauktuvi uz vadības kabīnes durvīm. Viņš izņēma no krūšu kabatas elektronisko atslēgu un atvēra durvis.
– Kāpt iekšā un apsoliet neko neaiztikt ar rokām. Jums ir piecas līdz septiņas minūtes, es palikšu šeit sardzē.
Unrejs nokāpa lejā, un Toms un Ērnijs uzlidoja pa rampu un ielēca pilota krēslos.
Šķita, ka krēsls apskāva Erniju no aizmugures, iztaisnoja viņa lāpstiņas, masēja muguras lejasdaļu un nedaudz šūpoja uz priekšu un atpakaļ.
Viņš nejauši ar elkoni trāpīja pa kreiso sviru, un viņu skāra vēsa, svaiga, ozonizēta gaisa vilnis.
Toms un Ernijs elpoja ar prieku un trokšņaini, uz brīdi aizmirstot par visu pārējo.
Pēkšņi Ērnija kreisajā pusē kaut kas «uzsprāga» – Toms skaļi un spēcīgi šķaudīja. Tagad Tomam kaut kas uzsprāga sejā – viņš bija noslīcis milzīgā gaisa spilvenā. Sasitot ar dūrēm abās spilvena pusēs, Toms to ātri izlaida gaisu, atstājot to kā pēkšņi tukšu atkritumu maisu karājoties zem vadības paneļa, kurā iespiedās viņa asie ceļi.
Toms atkal dziļi, trokšņaini ievilka elpu: gaiss tagad bija kļuvis mitrs un diezgan silts, kā tvaiki virs karsta ezera. Rezultātā abi «piloti» sāka vardarbīgi žāvāties, viņiem bija grūti noturēt galvas uz pleciem – Ērnija zods bija pievilkts pie krūtīm, viņa plakstiņi kļuva smagi un salipa kopā, un viņš vēlējās iebāzt acīs sērkociņus.
Toms maigi ielika Ērnijam ar elkoni sānos un atkal ieslēdza ozonēšanu, kā iepriekš, nejauši – Ērnijs.
Toms, uzmundrināts, iedarbināja savu burvju spēku pie drošības spilvena, saspiežot to atpakaļ, tas ir, iespiežot to kādā spraugā starp skārienpaneļiem un miniatūrajām svirām.
«Mēs solījām neko neaiztikt, bet vīrieši vienmēr pilda savus solījumus.» – Toms sazvērnieciski piemiedza aci, viņa garā biezā bārda viegli šūpojās, pieskaroties skārienpaliktnim.
Virs paneļa parādījās hologramma – apjomīga caurspīdīga meitene ar violetām acīm un sudrabainiem matiem, skaidri ieveidots noslīpētu augsto vaigu kaulu līmenī. Perfektas formas tumši purpursarkanās lūpas pavērās un sveicināja Ērniju un Tomu: «Pirmais pilots, otrais pilots, atjauninātā Sputnik Three Thousand navigācijas sistēma ir gandarīta sveicot jūs supernovas pasažieru lidmašīnā…»
Toms un viņa bārda lika Sputnik Trīs tūkstošiem tikpat pēkšņi apklust un pazust: Toms atkal skaļi šķaudīja un atkal cīnījās ar nemierīgo gaisa spilvenu.
Tikmēr Enrijs, aktīvi žestikulējot, deva Tomam zīmes, ka laiks ir beidzies.
Ērnijs grasījās pastiepties pēc sviras pie kajītes durvīm, taču tad notika kaut kas dīvains. Ar acs kaktiņu Ērnijs pamanīja kaut kādu mirdzumu, Anrija seja bija dīvaini izkropļota, tagad viņš intensīvi vicināja paceltas rokas, lecot vietā. Ērnijs juta, ka kaut kas ļoti tuvu skraida, skrāpējot korpusa sānu malu, viņš juta kustību – lidmašīna ripoja uz priekšu pa skrejceļu, paātrinādama, baltsejainais Enejs tagad skrēja aiz muguras, it kā cerēdams viņus panākt.
Bet dīvainākais notika nevis ar lidmašīnu un ne ar Unreju: Toms vairs nesēdēja krēslā un necīnījās ar gaisa spilvenu – viņš gulēja, levitēja. Viņa šauro džinsu kabatā kaut kas mirgoja.
Paklausot instinktam (jums ir jācenšas vismaz kaut kas izdarīt), Ērnijs iebāza lokanos pirkstus Toma kabatā un izvilka kaut ko ovālu, dedzinošas aukstumu.
Toma «letarģiskais miegs» nekavējoties apstājās, viņš iekrita pirmajā pilota sēdeklī. Krēsls maigi šūpojās uz priekšu un atpakaļ un ietina Toma ķermeni elastīgās drošības jostās, kas atgādināja zibenīgi augošos tropiskos vīnogulājus no pagājušā gadsimta beigu zinātniskās fantastikas piedzīvojumu filmām.
Ērnijs juta, ka viņa ķermeni apskauj arī vīnogulāju jostas. Tikmēr lidmašīna uzņēma ātrumu.
Noslēpumainais akmens Ernija plaukstā vairs nešķita ledains, bet turpināja mirdzēt, tagad to ieskauj gaiši zils mirdzums.
Toms klusēdams sēdēja krēslā un berzēja acis. Likās, ka viņš vēl nebija līdz galam nācis pie prāta.
«Tā, ohm…» Ērnijs kautrīgi iesāka, «mēs ātri kaut kur ejam…» Ernijam izdevās pamanīt, kā lidmašīnas deguns ienira kaut kādā virpuļojošā vielā, kas pēkšņi parādījās tieši viņa ceļā.
Ērnijam par pārsteigumu Toms cieši satvēra pusapaļo stūri un pagrieza to pa labi, noliecoties pār roku balstu. Lidmašīna uzreiz paklausīgi nogūlās uz labā sāna, strauji plosīdamies cauri kaut kādai spīdīgai zarnai.
«Vai mēs veicam lēcienu pa hipertelpu?» – Ērnijs, patiesībā atdzisis no bailēm, mēģināja jokot.
Toms tagad ar vienu roku nejauši grieza stūri, ar otru roku viņš atspiedās uz roku balsta, līdz pusei guļot krēslā.
– Vai tu tā tiešām domā? – Turpinot tikpat graciozi vadīt lidmašīnu, Toms mierīgā tonī jautāja.
«Es domāju, ka es vispār nesaprotu, kas notiek un kurā mēs esam iekļuvuši,» Ērnijs godīgi atzina. – Starp citu, kur jūs mācījāties… lidmašīnu navigāciju, drīkst jautāt?
– Ak… tas ir… jā, es spēlēju ar pulti.
– Tā tas ir. ES redzu. Nu kā ar… hipertelpu galu galā?
– Man ir viens minējums.
Noslēpumaina bieza viela plūda ap kajītes logiem, mirdzot visās varavīksnes krāsās, it kā tajā būtu dāsni sajaukti dzirksti.
«Varbūt tam ir kāds sakars ar manu mantojumu.»
– Ar ko?! Kas jums atstāja lidmašīnu kā mantojumu – Druīdi?!
– Nu, kurš teica, ka tā ir lidmašīna?
– Pagāju garām. Ej, vairs nekādu mīklu, man jau galva griežas.
– Tā ir patiesība?! Tad viena maza cilpa tev nekaitēs.
– To-o-o-o-om!
Bet bija jau par vēlu: Ērnija kājas un galva apmainījās vietām četras reizes pēc kārtas, viņam zvanīja ausis, vēderā kaut kas griezās, mugura un krūtis kustējās dažādos virzienos, mati kustējās, grasījās nokrist…
– Ak, pagaidi, es redzu izeju! – Toms pēkšņi iekliedzās, it kā Ērnijs nežēlīgi grozītu lidmašīnu, kūleņojot noslēpumaini spīdīgā telpā.
Ērnija kājas un galva beidzot atgriezās savās dabiskajās vietās.
Lidmašīnas deguns ienira spīdīgā, virpuļojošā piltuvē. Tajā pašā laikā Toms atspiedās uz stūres, noliekot lidmašīnu uz tās labās puses. Viņa garie mati skāra Ernija plaukstu.
Varavīksnes panorāmu nomainīja dīvaina ainava, kas atgādināja tikai tuksnesi naktī. Nāvīgi bāli akmeņainā augsne, kas bija izraibināta ar bedrēm, mistiski mirgoja.
Lidmašīna maigi nolaidās, augstu lecot. Aprakstījis loku virs virsmas, viņš izdarīja vēl vairākus lēcienus, tad ilgi ripoja un beidzot maigi samazināja ātrumu, it kā būtu paklupis. Šasija kaut kam ietriecās.
2.NODAĻA. Pilna Zeme un kaut kas no pazemes
– Un kur mēs esam? – Ernijs berzēja deniņus un grozīja galvu, lai izstieptu kaklu.
«Apvienotie Arābu Emirāti,» Toms teica, ne bez sarkasma.
– Tā ir patiesība? – Ērnijs tagad mīcīja sastindzis rokas, krakšķēja pirkstus.
Toms jēgpilni klusēja, berzēdams ar pirkstiem pār akmeni, ko Ērnijs bija izņēmis no kabatas, kad bija noguris.
– Ko jūs teicāt par mantojumu? – Ērnijs mēģināja ienākt no otras puses.
Tikmēr vīnogulāju jostas atslābināja satvērienu, pēc tam spontāni pazuda otrā pilota sēdekļa dziļumos. Arī Toms tika «atbrīvots no savām saitēm».
«Šķiet, ka šī mehāniskā viedā sistēma aicina mūs pastaigāties.» ko tu saki? – Toms atkal ignorēja Ernija jautājumu un mainīja tēmu.
– Ņemot vērā, ka man nav ne jausmas, kur mēs atrodamies…
Toms atvēra durvis un bez vilcināšanās nolēca. Dīvainā augsne kā batuts viņu atgrūda. Viņš uzlidoja nedaudz augstāk par salonu, atkal atgrūda, šoreiz Ernijs pamanīja tikai galvas augšdaļu, un pazuda kaut kur zemāk – pavisam. Ērniju nedaudz pārsteidza fakts, ka viņš nedzirdēja nevienu skaņu.
Tomēr Toms atkal parādījās, lēkādams un rādīdams Ērnijam. Ērnijs izliecās no kabīnes un paskatījās uz leju. Toms joprojām atleca no zemes kā mazs lēcējs. Intensīvi žestikulējot, viņš aicināja lēkt arī Ērniju.
Pamanījis, ka Tomam viss ir kārtībā, Ernijs beidzot uzdrošinājās lēkt nezināmajā.
Kā viņš gaidīja, elastīgā augsne viņu atgrūda; beidzot viņš varēja nolaisties tikai pēc vairākiem lidojumiem augšup un lejup. Toms vēroja viņu kā kaķis skatās bumbu, paceļot un nolaižot galvu.
Kad Ērnijs beidzot piezemējās, Toms pienāca viņam tuvu un atlaida roku. Dīvainais akmens viņa plaukstā kvēloja koši zilā krāsā, un ap to izveidojās mirgojošs lauks kā kupols, kas aizvērās pār Erniju un Tomu.
– Lieliski. Tagad mēs varam ne tikai elpot, bet arī dzirdēt viens otru.
– Kāpēc tikai tagad?
«Iepriekš jūs izelpojāt savu gaisa daļu, un es elpu savu, bet starp mums nebija gaisa.» Kad mēs stāvam tuvu viens otram, mūsu «gaisa kameras» saplūst vienā kopīgā. Vispār, lai kas arī notiktu, apsoli no manis tālu neiet.
«Es mēģināšu,» Ērnijs atbildēja, neko daudz nesapratis. – Kas tas par akmeni?
– Druīdi to sauca par Mēness akmeni, bet es tam nepiešķīru lielu nozīmi. Kā izrādījās, velti.
– Tātad mēs sākam…
Toms neļāva Ernijam pabeigt jautājumu un, satvēris viņu aiz pleciem, pagrieza viņu par simt astoņdesmit grādiem.
Ērnijs klusā izbrīnā pavēra muti: milzīga, spoža Zeme, ko ieskauj zils oreols, karājās melnajās debesīs.
«Mums paveicās, mēs nonācām uz pilnas zemes,» Toms komentēja diezgan mierīgi.
Ērnijs paskatījās uz mākoņiem un kontinentiem. Nakts pilsētu gaismas kā Ziemassvētku eglīšu vītne rotāja guļošos kontinentus. Planētas otrā pusē tirkīzzilie okeāna ūdeņi, ko paspilgtināja pēcpusdienas saule, apskāva krastu izliektās malas.
«Man jau viņas pietrūkst,» Toms maigi sacīja.
– Tātad, varbūt varam atgriezties? – Ērnijs ar kautrīgu cerību balsī ierosināja. – Starp citu, kā mēs lidosim atpakaļ?
– Labs jautājums. – Toms ar vienu roku kasīja pakausi, bet ar otru izņēma no kabatas telefonu. – Ak, es varu noķert internetu. Viņš saka, ka mēs esam uz Mēness, cik viņš ir gudrs.
Ērnijs dzirdēja soļus, un tad skaņas apklusa.
– So-o-om?!
Nav atbildes. Skaidrs, ka gaisa burbuļi atkal ir atdalījušies.
«Kur tu esi aizgājis?» – Ērnijs izmantoja ziņnesi, arī viņa viedtālrunis atrada internetu.
«Kur tu esi aizgājis?» – uzreiz parādījās ziņa no Ņinas.
«Viens no Toma vecajiem paziņām mums sarīkoja nelielu ekskursiju, mēs drīz būsim tur,» Ērnijs klaji meloja. – Vai tev viss kārtībā?»
«Apmeklējiet lidmašīnu,» Toms atbildēja.
«Es domāju, ka jā, bet nāc ātri, šeit kļūst pārpildīts,» likās, ka Nina kaut ko nojauš.
«Es atgriezīšos, tiklīdz varēšu, skūpsti,» Ērnijs mēģināja viņu nomierināt.
«Kad tu to saki, tas nozīmē, ka esat ierauts citā piedzīvojumā,» Ņina nolēma viņu piespiest pie sienas.
«Tas ir labi, tiešām, neuztraucieties.»
«Tu staigā?! «Nāc ātri,» Toms steidzināja Ērniju.
Apstaigājot lidmašīnas spīdīgo asti, Ernijs pamanīja zilganu sfēru, kas tagad atrodas šasijas zonā.
Pienācis tuvāk, viņš ieraudzīja Tomu tupus un uz kaut ko skatījās, saraucis pieri.
Ērnijs arī apsēdās blakus Tomam, lai viņi atkal dzirdētu viens otru.
Ērnijs beidzot ieraudzīja, uz kā balstās šasija – milzīgu, antīka izskata kaltas dzelzs lādi, kas bija klāta ar svaigas zemes gabaliem, it kā tā tikko būtu izrakta no šīs pašas zemes.
– Oho! «Es nekad neko tādu neesmu redzējis nevienā muzejā,» Ērnijs bija pārsteigts.
– Un jūs to neredzēsit. Šādas lādes sargā profesionāli rūķi, un viņi zina, kā to izdarīt, pieņem manu vārdu.
– ES tev ticu. Vai viņš nāca mums līdzi? Uz tā ir svaiga augsne.
«Tas nemaz nav svaigs, tikai primitīva ilūzija.» – Toms pamāja ar pirkstiem un nogāza «zemes kamolu», kas izrādījās tikai putekļu receklis, kas uzlidoja un uzreiz pazuda bez pēdām. «Tas ir bijis šeit, kopš mans vecvectēvs to man novēlēja.»
– Dīvaini, ka pirmie astronauti vai kāds mēness roveris tam nav paklupis…
«Galvenais ir tas, ka mūsu lidmašīna tam saskārās.» Un šīs lādes turētājs spēj to pasargāt no nejaušām sadursmēm ar astronautiem un Mēness roveriem, tāpēc esiet mierīgs.
Toms ar klikšķiem turpināja gāzt netīrumus no krūtīm.
Vāka mala bija inkrustēta ar lieliem dārgakmeņiem, Ernijs nezināja visus vārdus: sarkanais, iespējams, bija rubīns, zaļganais bija tirkīzzils un sīkās «zvaigznītes» gar malu, no kurām atspīdēja zilgana gaisma. visos virzienos, iespējams, bija dimanti. Savukārt pašā centrā, kur savijās metāla jostas, bija tukšs ovālas formas dobums, no iekšpuses nokrāsots zilā krāsā.
Toms ielika mēness akmeni dobumā, un no vāka plūda zila migla. Vāks nedaudz pavērās un bija vairāk miglas. Ērnijs tajā noslīka, neko neredzēdams.
Tomēr viņš skaidri dzirdēja dažas biedējošas skaņas, kas radīja vibrāciju. Viņš jau gatavojās kārtējai teleportācijai, bet pēkšņi Toms smagi nošķaudīja un migla kaut kur pazuda.
Lādes vāks tagad bija atmests atpakaļ.
Puse no lādes bija piepildīta ar dārgakmeņiem, sarežģītām rotaslietām un senām zelta monētām, otra puse bija piepildīta ar grāmatām, kas sakrautas divās kaudzēs.
Dārgumu kalnā saritinājies gulēja rūķis.
Viņš krāca tik skaļi un skaļi, ka Ērnijam šķita, ka no šīs krākšanas dreb ne tikai krūtis un lidmašīna, bet viss Mēness.
«Mums viņš steidzami jāpamodina, pretējā gadījumā mūsu dabiskais satelīts, kas pie velna, pametīs orbītu.» – Toms acīmredzot piekrita Ernija viedoklim.
Toms satvēra rūķi aiz pleca un maigi pakratīja. Nekas nav noticis. Toms kratījās stiprāk – krākšana tikai pastiprinājās. «Celies!» – Nevarēdams to izturēt, Ērnijs iesaucās rūķītim tieši ausī, bet, diemžēl, krākšana neapstājās.
– Pagaidi, es domāju, ka šī ir dienasgrāmata. – Toms paņēma grāmatu ar lentes grāmatzīmi virsū.
– PAR! Es atpazīstu sava vecvectēva rokrakstu! – Toma seja staroja. Viņš priecājās kā bērns, kurš dārzā atradis «dārgumu», ko kā bērnu pārsteigumu paslēpis vectēvs.
Ērnijs paskatījās dienasgrāmatā. Tievās, nodzeltējušās lapas bija pa diagonāli uzskribelētas ar dažiem skribelēm, kas neskaidri atgādināja rūnas.
Toms tos bez grūtībām atšifrēja.
«Šeit teikts: lai pamodinātu rūķi, izraujiet no viņa bārdas garākos matus.»
– Kā es varu saprast, kurš no tiem ir garākais: viņi visi saritinās.
Ērnijs domīgi aptaustīja rūķa bārdas matiņus, kamēr viņš turpināja krākt, kratīdams visu apkārt.
– Kā būtu, ja vienu paturētu un pārējo saīsinātu? – Ērnijs ierosināja.
– Tu esi ģēnijs. Ko mēs darīsim, lai to saīsinātu?
– Te ir kaut kāds nazis. – Ernijs pamanīja vidēja izmēra lādes apakšā nazi ar zeltītu, ar safīriem rotātu rokturi.
«Mums vienkārši jāatgriež tā, kā tas bija: mēs vēl neesam noslēguši mantojumu.»
– Mēs?
– Tu arī esi mantiniece. Vismaz šis akmens tā domā.
«Es saprotu,» Ērnijs neiedziļinājās detaļās. Tikmēr viņa telefons aktīvi vibrēja.
«Kāpēc es nevaru jums piezvanīt?» – Ņina atkal kļuva noraizējusies.
«Mēs atrodamies lidojumu vadības nodaļā, šeit ir sarežģīta radioiekārta,» Ernijs teica pirmo daļēji sakarīgo muļķību, kas ienāca prātā, labi, ka meitenes reti saprot tehnoloģijas. «Mēs drīz būsim tur, neuztraucieties.»
«ES cenšos. Starp citu, nosēšanās aizkavējas, kā mums teica, tehnisku iemeslu dēļ.
«Redziet, nav par ko uztraukties.»
Ar vienu roku Ernijs drukāja ziņas, ar otru viņš turpināja turēt krākošā rūķīša bārdu, kuru Toms nikni zāģēja ar nazi.
– Ļauj man iet. «Ērnijs bija izcils koka klucīšos skaistu figūru grebējs, un viņa roka bija lieliska ar nazi.
– Nu, viens, divi, trīs, fuck-tibidoh! – Toms izrāva garākos matus, aizverot acis.
Krākšana un trīcēšana apstājās.
Rūķis izstaipījās un žāvādamies piecēlās sēdus. Spožas acis vērīgi paskatījās uz Erniju, tad uz Tomu.
Viņa vēders norūca. Ērnijs saprata, ka krākšana nemaz nav tik slikta – dārdoņa atgādināja liela plēsīga dinozaura rēcienu no iespaidīgas filmas.
– Esmu izsalcis! – dārgumu glabātājs teica aizsmakušā basa balsī.
– «Rūķis pamodīsies izsalcis. Pabaro viņu. Pabaro mani labi,» Toms iztulkoja druīdu skrecelējumus no dienasgrāmatas. – Vai jums ir līdzi ēdiens? – Toms jautāja tādā tonī, it kā Ernijs būtu tikai tāds cilvēks, kurš vienmēr glabā desu saišķi jakas krūšu kabatā.
– Tas izskatījās pēc piparmētru konfektes. – Ērnijs patiesībā atrada konfekti kabatas apakšā.
Ērnijs pasniedza konfekti rūķim. Viņš to satvēra un norija, nekošļājot, kopā ar iesaiņojumu. Toms tikmēr zīmēja dažas zīmes uz zemes un kaut ko murmināja velsiešu valodā. Īsi pazudis maģiskas miglas mākonī, viņš atkal parādījās rokās turot paplāti ar karstu picu un ceptiem kartupeļiem. Rūķis ātri aprija visu bez pēdām, nebaidoties apdedzināties. Skaļi atraugas, viņš noglāstīja savu biezo vēderu un aizvēra acis. Viņš likās apmierināts.
«Es nezināju, ka jūs varat uzburt ēdienu no zila gaisa,» Ērnijs slavēja Toma maģiskos darbus.
– Es arī nezināju. Patiesībā viņš neburvēja, bet gan teleportējās.
– No kurienes, atvainojiet?
– No skolas kafejnīcas. Es tur veidoju nelielu atveri savam birojam… nu, zini, dažreiz gribas iedzert kafiju un virtuli lieliskā izolācijā… – Toms nedaudz nosarka. – Nu, tagad man ir izdevies nedaudz pamainīt… ierašanās punktu. Protams, ne bez šī krāšņā akmens palīdzības.
Tikmēr rūķis sāka skaļi žāvāties un apgūlās uz sāniem, laiski šūpodams kāju. Šķita, ka viņš ir gatavs atkal aizmigt.
Toms vēlreiz šķirstīja uzskricelēto dienasgrāmatu.
– «Lai uzvarētu rūķīti, izklaidējiet viņu – viņam patīk mīklas. Ja viņam patīk ar tevi spēlēties, viņš tev palīdzēs izmantot savu maģisko spēku.
«Nu, lūk, meklēsim internetā…» Toms pastiepa kabatā pēc telefona un uzreiz to nometa, pūšot pa apdegušo pirkstu.
– Krāpšana! Es to neciešu! – Uzmundrinātais rūķītis sajūsminājās un sāka dusmoties.
«Labi, labi,» iejaucās Ērnijs. «Tagad es jums kaut ko pastāstīšu pats.» Tagad pastāstiet man, uz ko jūs vienmēr skatāties, bet nekad neredzat?
– Neredzamā cepure!
– Nē, parasto cilvēku pasaulē. Mēs ikdienā neizmantojam burvju lietas, vai zināt?
Rūķis atkal nodomāja.
– Stikls!
«Muša neredz stiklu, bet cilvēks redz.»
«Gaiss,» rūķis vēlreiz ierosināja, sākdams kļūt aizkaitināts.
– Nav slikti, bet tas nav tas, ko es vēlējos. Turklāt mēs joprojām spējam saskatīt gaisu – dažās tā izpausmēs.
Rūķis vēl mazliet padomāja.
«Tu to paņēmi, pasaki man atbildi,» viņš drūmi sacīja, gandrīz lemts.
– Atoms!
– Kas tā par gaisotni?! – Rūķis apmulsis sarauca pieri, sasprindzinādams prātu.
– Atoms ir mazākā vielas daļiņa, no kuras veidojas molekula. – Ērnijs sāka saprast, ka rūķītim ir maz zināšanu par mūsdienu fiziku.
– Tātad jūs esat alķīmiķis? Bet tā neizskatās.
– Nē, es esmu mūziķis. Vienkārši zināt, zinātnē kaut kas ir mainījies kopš viduslaikiem.
Rūķis sarauca pieri, kasīdams pakausi.
Ērnijs mēģināja izdomāt kaut ko, kas viņam varētu patikt. Tas, iespējams, ir apmēram tas pats, kas mēģināt izklaidēt mūsdienu, apmēram sešus gadus vecu bērnu.
– Kas paliek uz karotes pēc tam, kad no tās viss ir apēsts? – Ernijs tika atrasts.
Rūķis atkal sarauca pieri.
– Atkal bankomāts? – viņš kautrīgi ierosināja.
– Nē, šai «vielai» jums vajadzētu būt pazīstamai.
Rūķis kādu brīdi kasīja pakausi un noglāstīja saīsināto bārdu. Viņš šķita nopietni satraukts.
«Es nezinu,» viņš beidzot klusi teica.
– Sālēja!
Rūķis iesmējās, ripinādams no vienas puses uz otru.
«Siela, sela…» viņš atkārtoja žagas.
Toms piemiedza Ērnijam, paceļot viņam īkšķi.
– Kā ar pēdējo mīklu? – Ērnijs ierosināja. «Esmu pārliecināts, ka šoreiz jūs to sapratīsit.»
«Nāc,» sacīja tagad apmierinātais rūķis, noslaucīdams asaras, kas bija parādījušās.
– Kas vienmēr pāriet, bet nekad neatgriežas?
– Laiks! – nu jau absolūti laimīgais rūķītis bez vilcināšanās izpļāpājās.
Toms apskāva Ērniju un noskūpstīja viņa pakausi.
– Mans dēls ir ģēnijs. Tu arī! – Toms maigi noglāstīja rūķītim pa galvu, viņš izskatījās pēc apmierināta kaķēna.
Izlecot no krūtīm, viņš no smieklīgo bikšu kabatas izņēma apzeltītu stropu ar ķēdi un riteņiem, kas atgādināja hronometru. Atvēris to, viņš sāka griezt mehānismu – it kā iedarbinātu modinātāju.
– Kas tas ir? – Toms jautāja.
– Laika pārtvērējs!
Toms un Ernijs kaut kur krita, griežoties kā daiļslidotāju pāris, kas dejo ledus deju.
3.NODAĻA. Andalūzijas rozes un riekstu rullītis
Ērnijs atsitās ar kājām pret flīzēm un ar pieri Toma virzienā. Viņu pagātnes figūru caurspīdīgie silueti, nedaudz viņiem priekšā, izšķīda. Ņina sarauca pieri un pagriezās. Viņai izdevās kaut ko pamanīt, bet viņai nebija laika kaut ko saprast un tagad berzēja acis un deniņus.
– Kas tur notika?
– Nekas. «Nekā pārdabiska,» Ērnijs klaji meloja.
– Tā ir patiesība? – Ņina joprojām sarauca pieri.
«Tā ir taisnība,» Toms atbalstīja Erniju. – Ātri iesim uz zāli, citādi kavēsimies iekāpšanā. – Toms nekavējoties mainīja tēmu. Aplicis roku ap abiem, viņš piesteidzās pie bīdāmajām caurspīdīgajām durvīm.