- -
- 100%
- +
1. nodaļa
Zini, ir dienas, kad tu gaidi, nezini ko? Šī drūmā sajūta neļauj atpūsties. Jūs sākat tīrīt, tad pēkšņi skrienat uz veikalu, tad atceraties, ka jums ir gada abonements fitnesa centram, bet jūs nekad neesat tur bijis.
Tu atsakies no vienas lietas, uzņemies citu un tā visu dienu. Tas ir tas, kas ar mani notika šodien.
Bet es sākšu no sākuma. Reiz dzīvoja maza meitene, kuru pilsētā visi sauca par Vasju, jo viņas tēvs ļoti gribēja dēlu, bet tas nebija liktenis. Makšķerēju, cīnījos, piedalījos kautiņos pagalmā, zināju, kā rīkoties ar āmuru un urbi. Tētis priecājās, bet mamma tikai nopūtās, ka Vasilisa ir meitene.
Zināju, ka esmu meitene, taču kleitu šūšana lellēm un tējas dzeršana ar plastmasas tējas komplektu mani nekad nav uzrunājusi. Nu, es nevaru runāt ar lellēm vai iemalkot krūzi, izbolot acis, it kā es dzeru dievišķo nektāru. Tas ir tik karikatūriski un nedabiski!
Varēju stundām sēdēt un skatīties uz ūdens virsmu, gaidot, kad zivs beidzot paliks izsalcis. Ar sajūsmu klausījos sava tēva un viņa draugu stāstus, lai gan sapratu, ka mūsu Zatopkā vaļu nav.
Jūs saprotat, ka man gandrīz nebija draugu, izņemot Ļenku, manu kaimiņieni nolaišanās laukumā. Mēs bijām draugi, varētu teikt, piespiedu kārtā, jo mūsu vecāki bieži organizēja kopīgas brīvdienas.
Biju ar puišiem uz karatē, bet uzreiz teikšu, ka nebiju vienīgā meitene, lai citas meitenes tā nedomā. Es strādāju ar azartu un piedalījos konkursos.
“Mana meita dosies uz sportu,” priecājās tētis un meklēja, kur es varētu attīstīt savu potenciālu un atrast kaut ko dzīvē.
Tika nolemts mani sūtīt uz galvaspilsētu, jo esmu tik gudra meitene.
Veselu gadu mācījos Olimpiskās rezerves skolā, bet vienā man jaukā dienā mūs aizveda uz kārtējo ārpusskolas pasākumu. Man bija jāapmeklē mākslinieciskās kalšanas meistarklase.
Tagad pat neatceros, kā tas bija saistīts ar sportu, bet tā sāka griezties mana likteņa rats. Šīs nodarbības laikā es vienkārši “saslimu” ar šo reto profesiju.
Mani vecāki bija šokēti, kad es teicu, ka sapņoju par metāla kalšanu, lai vienā eksemplārā radītu ar rokām darinātus šedevrus.
– Kā tā, bērns? – mamma nesaprata. – Tik daudz gatavoties, tik ļoti censties, iet uz treniņu bezdievīgā stundā un atteikties no visa?
Beigās tika nolemts, pareizāk sakot, zvērēju, ka saņemšu metāla mākslinieciskās apstrādes diplomu.
Lai gan mani vecāki nesaprata izmaiņas, viņi mani atbalstīja, kā vienmēr. Es centos vairāk nekā jebkurš cits. Grupā bijām divi: es un Katja. Diezgan mazas miesas būves meitene viņu varēja notriekt ar skatienu vai ar dūri uzreiz nosūtīt uz traumatoloģijas nodaļu.
Mēs ar viņu apmeklējām visus izvēles priekšmetus un bijām kalvē līdz tumsai. Augstā temperatūra mani neuztrauca, un arī viņa netraucēja; es būtu varējis strādāt vairākas dienas, ja tās nebūtu piespiedušas gulēt. Tā kļuva par manu dzīvi un aizraušanos. Visu savu iztēli veltīju darbam.
Diplomdarbam uztaisīju balkonu, kas noklāts ar rozēm, kas laikus bija sasalis. Tagad viņš iekārto manu vecāku dzīvokli, lai viņi saprastu, kāpēc es pametu sportu.
Pēc studiju beigšanas nodibinājām savu biznesu, kas diezgan ātri attīstījās. Klienti mūs ieteica, tāpēc mutiska reklāma bija labāka reklāma nekā internets. Pēdējo desmit gadu laikā divas reizes esam paplašinājuši savu skaistuma ražošanas teritoriju, kā savu darbu saucām savā starpā.
Es jau sen sāku griezt īsu matu griezumu, lai mati netraucētu, zilās acis un tumšie mati radīja patīkamu kontrastu, tāpēc vīrieši no manis nevairījās, bet es nevēlējos apprecēties vispār. Lūk, vēl viena lieta – novērst uzmanību no tā, ko mīli!
Katja izrādījās intelektuāle, tieva kā laternas stabs un valkāja brilles. Viņi izveidoja krāsainu pāri, kas viņiem netraucēja izturēties vienam pret otru ar cieņu. Nesen viņi ieveda Mašu dārzā, un es jutos labāk, jo mans partneris devās uz darbu.
Vecāki pēkšņi piezvanīja un kategoriskā tonī paziņoja, ka ved mani uz kalnu kūrortu slēpot un negrib neko dzirdēt.
"Tu esi pilnīgi traka ar savu darbu," mana māte stingri sacīja. "Mēs ar tēti nekļūstam jaunāki, bet es gribu tevi redzēt, bet vai tu atbrauksi pie mums ciemos?"
"Meitiņ, nepretojies," tēvs pasmīnēja, "tur ir ļoti labi." Nogāzes labas, daba skaista, kalnu gaiss tīrs. Brauksim kopā un papļāpāsim.
Atteikt viņiem nebija mans spēkos, viņiem ir taisnība, mēs reti redzam viens otru. Tā nu es sāku krāmēt koferi atvaļinājumam.
– Un kas? – Katja smejoties teica: “Tu turpini trenēt rokas ar āmuru, un tad izstiepsi kājas!” Uz priekšu, es varu tikt galā. Toļiks palīdzēs, ja kas.
– Kā? – ES smējos. – Morālais atbalsts?
– Un kas? Arī šī ir palīdzība, jūs vienkārši neesat to izmēģinājis.
– Es pieņemšu tavu vārdu.
Un nu ir pienākusi izbraukšanas diena. Un šī nemiera un nemiera sajūta neļāva man mierīgi gaidīt līdz vakaram, kad pacēlās mūsu lidojums.
Esmu jau iztīrījusi visu dzīvokli, divas reizes pārkārtojusi lietas, vēlreiz izmazgājusi matus, laistījusi puķes, izslēgusi ledusskapi.
Lidostā pastāstīju vecākiem par savu stāvokli.
"Es nezināju, ka jums ir bail no lidošanas," tēvs sarauca pieri.
"Es nekad neesmu lidojusi," viņa paraustīja plecus.
"Bet tas ir pareizi," sacīja mana māte, "tas ir labi, tas ir tikai tā, jūs iedzerat tableti." Ja jūs nebaidāties sildīt metālu, jūs arī šeit izturēsit.
Viņi vairs nekavējās pie šīs tēmas, jo tika paziņots par mūsu lidojumu. Mēs visi apsēdāmies, lidmašīna pacēlās, un es pat aizmigu, bet man nebija lemts šajā pasaulē mosties.
Es vairs nezinu, kas notika ar navigācijas instrumentiem, no kurienes radās migla un kā mums izdevās ietriekties kalnā, bet es uzzināju, ka ir arī citas pasaules, grāmatas nemeloja.
2. nodaļa
Asilisa
Lēnām atguvu samaņu, dzirdēju kaut kādas skaņas, kaut kas čīkstēja, čaukstēja, pat īsti nevarēju saprast. Likās, ka mans ķermenis vairs nepiederētu man. Gravitācija ir milzīga. Nav iespējams elpot.
Slimajā balsī brieda doma, ka man varētu būt uzkritis kaut kas smags, tāpēc arī sajūta. Jums vajadzētu justies pašam, kā viņi māca, sniedzot pirmo palīdzību. Šķiet, ka man nav neviena, kas to nodrošinātu. Jums būs jāpalīdz sev.
Taču šīs gudrās domas nevēlējās korelēt ar darbībām, jo arī rokas tik tikko nejutu, tāpēc pagaidām pa sniegu paspēju pārvietoties ar pirkstu galiem.
Parādījās slikts pieņēmums, ka es salstu. Bet kāds kauns! Izdzīvo lidmašīnas avārijā un sasalst sniegā! Šāda netaisnība man sasauca asaras. Tie sakrājās acu kaktiņos un šķita karsti, salīdzinot ar auksto ādu.
Bet bērnībā domāju, ka nodzīvošu ilgu un laimīgu mūžu. Šī sajūta mani nekad nav atstājusi. Es nekad neesmu bijusi nomākta, nekad neesmu cietusi no nelaimīgas mīlestības, nekad neesmu cietusi no neziņas, ko darīt dzīvē. Izrādās, ka viss bija velti?
Man nebija laika piedzīvot nekādas spilgtas emocijas, pat ļoti nebiju iemīlējies, nekādas emocionālās svārstības, nespēja viņa klātbūtnē pateikt neko sakarīgu, asaras naktī un tamlīdzīgi.
Šī nenoteiktības un nepabeigto lietu sajūta nogulsnējās kaut kur iekšā, tas bija kā karsts kamols, kas mētājās un griezās iekšā, izplešoties un neļaujot man iekrist tumsā. Man sāka šķist, ka esmu pat iesildījusies, jūtīgums sāka atgriezties manās kājās un rokās.
Nē, beidz melot un ciest. Mums ir jāsavelkas kopā. Ar šo domu es atvēru acis, bet godīgi sakot, labāk to nedarīt.
Visapkārt bija tumšs, un es gulēju kaut kādā bedrē!
Mana sirds sāka sisties kaklā, es izdvesu šausmu čīkstēšanu, man nepietika, ko darīt vairāk. Viņa pacēla rokas pie sejas, piespieda trīcošos pirkstus pie vaigiem, tad lēnām pieskārās šīs ieplakas arkai, kas izrādījās sniegs.
Esmu zem sniega! Viņa viegli atviegloti nopūta. Tagad es gribētu noskaidrot, cik dziļi. Un drudžainā tempā sāku rakt bedri krūšu līmenī, lai sniegs nekristu uz sejas.
Manā galvā kā putns slazdā dauzījās doma, ka jābūt seklam, citādi būšu galā. Cik ilgi es te gulēju? Šķiet, ka ir skābeklis!
Raku un raku, cerot, ka grasīšos ieraudzīt debesis, bet nekas tāds nenotika. Es jau stāvēju pilnā augumā, un sniegs joprojām bija virs manis.
Es vairs nevaru aizsniegties augstāk – šīs ir beigas.
Bet tad beidzot iešāvās prātā doma, ka neesmu viena, kas nozīmē, ka kāds jau varēja tikt ārā, tāpēc nācās saukt palīgā, lai kāds palīdz tikt virsū.
"Palīdziet," es nočukstēju.
Klusums.
– Palīdziet! – Es iztīrīju rīkli, mans kakls likās sauss un sāpēja no kliedzieniem. Labi, tad padomāšu par ārstēšanu. – Vai augšā ir kāds? Čau!
Izmisums jau bija manāms balsī.
– Cilvēki! Vai kāds mani dzird?!
Vai es esmu vienīgais, kurš nenomira? Es nezinu, kas mani biedēja vairāk, ka es biju vienīgais, kurš izdzīvoja, vai ka viņi mani neatradīs?
"Vismaz kāds," es iesaucos, apsēžoties aukstajā sniegā. "Es piekrītu jebkuram dzīvam cilvēkam, ja vien es šeit neesmu viens."
Dažus mirkļus iestājās klusums, un tad es augšā dzirdēju kaut kādas skaņas, it kā caur vati, taču pastāv iespēja, ka tās nebija halucinācijas.
– Hei, augšā ir kāds?! Cilvēki! Es esmu šeit zem sniega! – atkal pieleca kājās.
Es būtu lēkusi, ja man nebūtu bail no sniega sabrukšanas virs manis vai arī no tā, ka tas nokrīt dziļāk nekā es jau esmu.
– Kur tu esi? – dzirdēju skaidri vīrieša balsi. – Kur?
"Šeit, es esmu šeit zem sniega," es atkārtoju atkal un atkal un nevarēju apstāties.
Atskanēja šalkoņa, likās, ka mans nezināmais glābējs ir sācis rakt sniegu. Es nezinu, cik ilgi šī šalkoņa ilga, bet man tā šķita kā mūžība. Beidzot man uz sejas uzsniga sniegs un parādījās bedre. Man pietrūka tikai pusmetra līdz brīvībai.
Vīrieša seja pazibēja un pazuda.
– Es tagad iemetīšu tev virvi, lai paceltu tevi virspusē! – viņš iekliedzās, un pēc pāris minūtēm manās rokās tiešām iekrita virve, kuru es priecīgi satvēru.
Kāpiens bija lēns, tā kā man nebija uz ko atpūsties, sniegs sniga cauri, bet es centos palīdzēt glābējam, cik vien varēju.
Patiesībā tās, iespējams, bija tikai pāris minūtes, bet es to ļoti gaidīju, un šķita, ka katra sekunde ievilkās mūžīgi.
Kad vīrieša roka mani satvēra un izvilka kā burkānu no dārza dobes, es tikai stenēju.
Kad es iztaisnojos, lai pateiktos glābējam, es mazliet sastingu šokā.
Vīrietis bija neticami skaists. Šajā drūmajā realitātē, būdams saules stars, bet ne tas mani pārsteidza līdz sirds dziļumiem, bet gan tas, kā viņš bija ģērbies. Zamšādas jaka un bikses, ādas zābaki, lietusmētelis ar kažokādu! Uz jostas duncis, dekorēts ar akmeņiem.
Viņš paskatījās uz mani ar nesaprotamu mantkārīgo maniaka sejas izteiksmi.
Māte! Kas tas ir? Un kāpēc viņš tā uz mani skatās?
Un tad es dabūju liftu. Mamma un tētis! Es sāku skatīties apkārt. Nav ne lidmašīnas vraku, ne nolauztu koku, ne ugunsgrēka vai vismaz nekā, kas liecinātu par avāriju.
Visapkārt bija kluss. Sniega klāta kalna nogāze, egļu mežs, pelēki mākoņi debesīs, kas grasījās uzsprāgt sniegā, uz matiem jau sāka nosēsties tās pirmie pārstāvji – sniegpārslas.
Es sekoju viena no viņiem lidojumam. Gludi taisot apļus, sniegbaltā skaistule nolaidās uz mana pleca, un es apmulsis skatījos uz viņas gaisa deju, un, kad viņa beidzot piezemējās man uz pleca, viņa pat pasmaidīja par kontrastu starp viņas sniegbalto virsmu un manām gaišajām vara šķipsnām. .
Smaids izgaisa uz manām lūpām. Es esmu brunete.
Lēnām pacēlu roku, nopētīju to, tad pacēlu matu šķipsnu un pārskrēju tai pāri, jūtot, ka tā ir gandrīz līdz viduklim, un nemaz ne matu griezumu, ko apgriezu aizvakar, pirms lidojuma.
Paskatījos uz vīrieti, kurš mani piesardzīgi vēroja. Tagad viņa skatiens pauda bažas.
Es jutos slikti, tas arī viss, es mēģināju elpot, bet es nevarēju, es sapratu tikai to, ka cilvēki gatavojas noģībt.
es zināšu.
3. nodaļa
Crispin
Izgāju ārā pastaigāties pa apkārtni. Šis ir mans jau trešais norīkojums uz impērijas kalnainajiem reģioniem. Paldies lēdijas Necīlijas Flistovas draugiem, kuri palīdz manos tulkojumos.
Nav tā, ka es sapņoju par šādu paaugstinājumu, bet tas man dod cerību, ka es varu atrast savu vienīgo, ko zīlniece man parādīja. Šim nolūkam vajadzības gadījumā esmu gatavs apceļot visu impērijas kalnu grēdu augšup un lejup.
Kāds var teikt, ka esmu traks, bet burvim, kuram jau ir trīssimt viens gads, tas ir svarīgs jautājums. Tagad, kad zinu, kā izskatās man lemtā meitene, tas ir kļuvis par galveno uzdevumu.
Žēl, ka gaišreģa redzējumā nebija norādīta precīza tikšanās vieta. Redzēti kalni, egle un sniegs ziemeļu kalnos nav tik reti sastopami.
Pārmeklēju pirmos divus garnizonus, kur mani nosūtīja, un visus apkārtējos rajonus, bet neatradu pat vīzijai līdzīgu meiteni, tāpēc piekritu nākamajam.
Šis garnizons-cietoksnis atradās uz pašas robežas ar savvaļas zemēm. Ļoti skarbs reģions. Sniegs šeit nekusa visu gadu. Man bija grūti noticēt, ka mans saderinātais varētu būt šeit, bet es stingri nolēmu, ka savos meklējumos nepalaidīšu garām nevienu metru no šiem kalniem.
Pirms man bija laiks nomest mantas un satikt vietnieku, atskanēja skaņa, ka es pat nevarēju noteikt, kas tas ir? Kaut kāda dūkoņa.
"Lavīna," mierīgi paskaidroja mans vietnieks Tomass Tritovs. – Reizēm gadās, lai gan nav sezona, bet ir sniegots gads.
Es gudri pamāju ar galvu un devos ārā. Godīgi sakot, bija neērti atrasties telpās, kad no kalniem nāca nezināmas briesmas.
Klusi viņš ar maģiju sniedzās savai dzimtajai stihijai – zemei. Viņa atbildēja, bet kaut kā negribīgi, it kā es būtu viņu iztraucējusi nelaikā.
Zemes trīcēšana, lūstošu koku krakšķēšana, akmeņu slīpēšana, kas tika pārvietoti vai izraujami no mājām, tika pārnestas uz mani, kas mani nemaz nenomierināja.
– Vai būs nepieciešams nosūtīt atslēgšanu, lai pārbaudītu teritoriju? – Tritū precizēja.
– Par ko? Neviens tur nedzīvo. Tikai tukša nogāze,” viņš paraustīja plecus.
"Es saprotu," es atbildēju, lai gan es nevarēju atbrīvoties no sajūtas, ka ir vērts apmeklēt šo nogāzi. – Pastāstiet par vispārējo situāciju cietoksnī.
– Tagad ir mierīgi, Rir Marlov, bet mēs neesam tālu no impērijas robežas, tāpēc ik pa laikam atvairām robežas otrā pusē dzīvojošo savvaļas cilšu uzbrukumus. Viņi uzskata, ka pārtiku no mums ir vieglāk paņemt, nekā pašiem izaudzēt.
"Kā es saprotu, lauksaimniecība šeit ir sarežģīta," es pacēlu ironisku uzaci.
– Pareizi. Piegādes mums tiek piegādātas no līdzenumiem, kas atrodas impērijas centrālajā daļā. Kalnos var dabūt tikai medījumu.
– Cik ilgi jūs šeit strādājat?
– Jau septiņus gadus.
– Patīk?
Tas, kā militārpersona vilcinājās ar savu atbildi, runāja daudz.
"Kā lai saka," viņš iesāka, "es pats esmu no dienvidiem, un man ne īpaši patīk šis mūžīgais aukstums, mirstīgā garlaicība, tuvumā nav pat pilsētas, ej paelpojiet, visur ir balta krāsa. , kur vien skaties.” Man pietrūkst zaļumu.
"Es tam ticu, es jums noorganizēšu atvaļinājumu," es pamāju.
Labi, ka Treetovs neslēpa savu stāvokli. Septiņi gadi ir ilgs laiks šādā izolācijā. Ir pienācis laiks nedaudz atjaunināt kontingentu un dot vietējiem atpūtu. Cilvēki šeit ir tik bāli visur, ka tas ir pat biedējoši no ieraduma.
– Paldies, Rir Marlow, tas būtu ļoti noderīgi.
– Tātad, ja neskaita mūsu mežonīgos kaimiņus, neviena tuvumā nav?
“Ir arī apdzīvota cilts, kas uz šo kalnu pusi pārcēlās apmēram pirms septiņsimt gadiem. Viņi negribēja cīnīties, bet vienkārši lūdza dzīvot un audzēt mājlopus. Viņu vieta atrodas zemāk un uz austrumiem gar kalna nogāzi. Viņi pat vienojās ar mūsu konvoju, ka viņi nesīs pārtiku un apmainīs savus amatniecības izstrādājumus, kaulu rotaļlietas, krelles, ādas pret pārtiku un ieročiem. Nevienam neuzbrūk un neapzog. Savdabīgi puiši. Mēs pāris reizes iztīrījām mūsu jauno karavīru sejas, kad viņi mēģināja sist savām meitenēm, bet ne vairāk.
– Vai viņi nāk uz garnizonu?
– Bija pāris reizes, jaunieši interesējās, kā dzīvojam, taču viņu viesošanās nevar nosaukt par biežām.
– Labi, paldies. Tad esiet brīvs, es gribu pats apskatīt apkārtni, un tad es redzēšu pašu garnizonu.
– Vai tu iesi viena? Bez ceļveža? Vai tas nav pārāk bīstami?
"Nē," es atcirtu.
Svešinieki mani traucēs. Es gribu pats redzēt, kas šeit ir un kā.
Tāpēc, tiklīdz Treetovs aizgāja, es sakrāmēju nelielu maisu ar proviantu un paņēmu virvi.
Maģija, protams, ir lieliska, taču labāk ir pilnībā sagatavoties. Kalniem nepatīk neuzmanīgi apmeklētāji.
Karavīri skatījās uz mani ar šaubām, bet neuzdrošinājās iebilst, jo garnizona galva šajā tuksnesī ir gandrīz dievs.
Es gāju, ne pārāk steigā, cieši skatoties un ieklausoties apkārtējā realitātē. Es ļoti gribēju nokļūt lavīnas vietā. Es nezinu, kāpēc, bet es tiešām gribēju to apskatīt.
Tas bija redzams no tālienes, it kā sniegota upe sadalītu kalnu nogāzes. Viņš uzmanīgi gāja pa to, klausīdamies šalkoņas skaņās, meklēdams pēdas. Ko es te meklēju? Viņi man uzreiz teica, ka šeit neviens nedzīvo, bet es spītīgi gāju un tad pat sāku šķērsot to. Šeit es dzirdēju balsi. Ļoti klusi, bet viņš sauca pēc palīdzības. Esmu gatavs. Tātad man ir taisnība, kādam ir problēmas.
Devos uz izsaukumu, līdz nevarēju noteikt gandrīz precīzu sievietes stāvokli, kas pats par sevi ir dīvaini. Vienatnē kalnos?
Es to izraku, cik ātri vien varēju, nolaidu virvi, lai izvilktu to virspusē, un beidzot varēju uz to paskatīties, kas lika manai sirdij pārspēt pukstēt. Viņa! Kļūdu nevar būt.
Tīra sajūsma izlija asinīs. Viņa izskatījās tieši tāpat kā gaišreģa vīzijā: taisni rudi mati, bet daudz gaišāks tonis nekā man, bāla seja, debeszilas acis, skaistas pilnas lūpas, ļoti tieva.
ES to atradu! Mans! No laimes es pat nevarēju pateikt neko saprotamu.
Pati meitene neizskatījās laimīga, viņa aizdomīgi skatījās uz mani, un tad sāka vispār skatīties apkārt, it kā kaut ko meklētu. Varbūt viņa nebija viena? Šī doma mani nomierināja. Mums jāsavelkas, viņa nezina, ka esam lemti viens otram, tāpēc nebiedē viņu ar šādiem izteikumiem no pirmās minūtes.
Viņa pēkšņi sastinga, vērojot sniegpārsliņu, kas nokrita no debesīm un virpuļoja gaisā. Viņa apsēdās uz savas sarkanās matu šķipsnas, liekot svešiniekam vāji pasmaidīt, bet tad viņas smaids izgaisa, it kā neticībā viņa pārbrauca ar roku pār sarkano matu šķipsnu, kļuva vēl baltāka, gribēja nopūsties vai kaut ko teikt, bet tikai sabruka, neizrunājot ne vārda.
Es metos pie viņas, pieskāros viņas aukstajām rokām un sejai. Mums viņa jāved prom no šejienes. Viņa bija pilnīgi auksta, iespējams, dezorientēta. Es neredzu nevienas atvērtas brūces, bet jūs nekad zināt…
Viņš pacēla viņu un aiznesa uz garnizonu. Ceļš priekšā bija garš, bet es biju gatavs to darīt ar savu dārgo nastu rokās.
4. nodaļa
Asilisa
Es pamodos, jo šūpojos, bet ne vienmērīgi, bet kaut kā saraustīti, uz augšu un uz leju. Es nevarēju saprast, kas ar mani bija nepareizi. Sajūtas atgriezās pavisam negribīgi, it kā ķermenis nesaprastu, ka esmu pamodusies, un tam pienācis laiks manī ieklausīties.
Es mēģināju kustēties, bet līdz šim varēju izmantot tikai pirkstu galus un dziļi elpot.
Kustība apstājās, un es varētu zvērēt, ka jutu kāda elpu uz savas sejas.
To saprotot, es pēkšņi atvēru acis, lai ieraudzītu to pašu vīrieti, kurš mani izvilka no sniega apakšas. Viņš noteikti mani nesa rokās, jo virs sevis redzēju drūmas debesis.
Vietās, kur mūsu ķermeņi pieskārās, bija patīkams siltums. Labprāt palīstu zem kažoka kā svešinieks.
– Čau kā tev iet? – viņš jautāja patīkamā dziļā balsī. – Tu jūties slikti?
"Labi," es čukstēju atpakaļ, "pacel mani uz kājām, lūdzu."
"Tu esi vājš kā kaķēns, varbūt tev vajadzētu aizturēt, lai kļūtu neatkarīgs?"
"Nē, jums ir jāstāv pašam," viņa uzstāja atbildē, lai gan viņa īsti nejuta spēku kaut ko pārvietot.
Viņš uzmanīgi nolaida manas kājas zemē, bet piespieda manas rokas pie krūtīm, tāpēc mēs bijām deguns pie deguna.
Ar prieku skatījos uz viņa skaistajiem sejas vaibstiem un tumšajām vara lokām. Es nekad dzīvē neesmu redzējis šo matu krāsu. Acis bija kaut kādā pelēcīgi zaļā nokrāsā, taču tas to nesabojāja. Gaišie sariņi šķita mīksti manai acij dīvainās krāsas dēļ.
Nespēdama izturēt nenoteiktību, es viegli pārbraucu ar roku pār vaigu, viņš pasmaidīja un mans skatiens pieauga līdz viņa lūpām. Kurš pēkšņi sāka man tuvoties, tāpēc es nezināju, ko darīt, bet viņš viegli noskūpstīja mani uz deguna gala.
Es no pārsteiguma nodrebēju, un karsts vilnis pārņēma mani no galvas līdz kājām, it kā es sajustu uguns smaku. Es neko nesaprotu. Kas notika ar mani?
"Un tu esi meitene ar noslēpumu," svešinieks domīgi sacīja. – Mani sauc Krispins, kā tevi sauc?
Un tad es šausmās sapratu, ka nesaprotu, kas es esmu un kā mani sauc. Iekšā es joprojām esmu Vasilisa Solnceva, bet kas ir ārpusē? Ne manas rokas, ne mati, ne ķermenis, kā pārliecinājos, man nepieder, tad rodas jautājums, kas ir šī sieviete, kuru viņa maigi tur, lai nekristu, šis vīrietis?
Viņa neizpratnē skatījās viņam acīs un nezināja, kā atbildēt uz pamatjautājumu.
"Es nezinu," es beidzot teicu ar trīcošām lūpām. “Es atceros, ka dzirdēju kādu troksni, mēģināju aizbēgt no lavīnas, bet tā joprojām mani apņēma, tumsa, un tad es sāku saukt pēc palīdzības.
Tas ir dramatiski, kā no amnēzijas izrādes, bet es nezinu, ko vēl teikt. Kaut es varētu vismaz dabūt spoguli!
"Pēkšņi," viņš teica, "viņa rokas maigi pievirzījās manai galvai, viņa pirksti gāja pāri ādai, maigi pētot to.
Bija jauki, es pat aizvēru acis.
– Ko tu dari?
"Es meklēju savainojumus, jo es neredzu tevī nekādu burvību."
– No maģijas? – Es plaši atvēru acis.
"Nu jā, maģija," viņš apstājās un uzmanīgi paskatījās uz mani.
Jāsaka, ka nebiju domājusi, ka dzirdēšu ko tādu, bet, ja tā padomā, tas varētu daudz ko izskaidrot.
– Mums tev kaut kā jāsasauc.
– Nu, sauc mani par Lun“sa,” es ierosināju, jo mana vārda pirmās puses saīsinājums šeit var nebūt saprotams. Mūsu pasaulē bija smieklīgi saukt par Vasju, bet šeit vispār ir biedējoši saukt sevi par kaut ko.
– Kāpēc ir tā, ka?
"Tas ienāca prātā," es paraustīju plecus. – Ko darīt, ja tas tiešām ir mans vārds?
– Labi, tas tev tiešām piestāv.
Kaut mans vārds man derētu!
"Klausieties, mums jāiet lēnām, pretējā gadījumā drīz uzsnigs biezs sniegs, mākoņi karājas ļoti zemu," sacīja Krispins.
Es mēģināju staigāt. Būtībā manas kājas kustējās, kas nozīmē, ka man bija jāiet pašam. Citādi tevi ņems par invalīdu.
Krispins satvēra manu roku un es samulsusi paskatījos uz viņu. Ticiet vai nē, es nekad neesmu staigājis roku rokā ar puišiem, bet tas ir tik jauki.
"Es tevi turēšu, lai nepazaudētu," viņš teica, redzot, ka es skatos uz mūsu saliktajām rokām.
–Kur mēs ejam? – Es nolēmu būt ziņkārīgs.
– Uz cietoksni, kur esmu norīkots par komandieri.
– Kas tas par cietoksni?
– Sargs, mēs esam uz robežas ar savvaļas zemēm.
– Jā? Kas tur dzīvo? Dēmoni?
– PVO? – militārists iesmējās. – Tur dzīvo savvaļas nomadu ciltis. Nedaudz agresīvs pret mums.
"Oho," es nomurmināju.
Kur es esmu nokļuvis? Viduslaikos? Savvaļas nomadi! Vai man būs jācīnās ar zobenu rokā? Lai gan zinu, kā kalt ieročus, neesmu apmācījis tos lietot. Tā nu gadījās, ka mēs ar Katerinu viņiem pamājām, it kā cīnītos pretī, lai nolaistu tvaiku, taču tā nav īsta cīņas mākslas meistarība.
– Kas man tur jādara? – Es biju pārsteigts.
– Es nezinu, vienkārši dzīvojiet.
"Bet pārējie droši vien kaut ko dara, un es tur būšu brīvs." Uz kā rēķina viņi mani uzturēs? – Es izteicu savas šaubas, citādi jūs vēlāk nevarēsit atmaksāt vietējo laipnību.
– Neuztraucies. Mēs arī izdomāsim, ko darīt jūsu labā. Neraizējies par naudu, tu būsi mans viesis, neviens tev neteiks ne vārda.
“Būt viesim ir labi, es vēlos uzzināt, no kurienes esmu nācis pie tevis ciemos,” es skumji nopūtos.
– Ar laiku viss kļūs skaidrs, tikai ticiet man.
– Par ko? – te sieviešu zinātkāre pacēla galvu.
Es viņu pazīstu ne vairāk kā četrdesmit minūtes, un viņš man jau ir piedāvājis aizbildnību un pajumti un sazinās tā, it kā mēs būtu pazīstami jau ilgu laiku. Vai ir kaut kas, ko es nezinu vai nesaprotu? No kurienes rodas šī emocionālā pieķeršanās?
– Katram cilvēkam un vēl jo vairāk meitenei vajadzētu būt kādam, kam viņa uzticas. Tā dzīvot ir mierīgāk un vieglāk.
Jūs nevarat strīdēties ar to, bet tas joprojām ir savādi.
–Vai tu nenosalsti? – viņš pēkšņi jautāja. "Es tev piedāvātu apmetni, bet baidos, ka būs grūti staigāt."
Es klausījos sevī, bet nē, man nemaz nebija auksti. Bija labi, bet visapkārt bija ziema. Vēl viena dīvainība, ko pievienot jau esošajām.