Mans piekšnieks demons

11. nodaļa

Labi, ka esmu uzvilkusi jaku, jo krekla pogas klaji krakšķ, jo mana sirds mēģina dabūt ārā. Kāpēc tu esi tik sajūsmā, Ļuba? Tas Ždanovs tā joko. Ir pienācis laiks pierast.

Paskatoties uz viņu, nevar saprast, ka viņš joko: viņa pelēkais skatiens urbjas manā deguna tiltā, viņa uzacis ir nedaudz paceltas.

"Es domāju, ka jums ir kāds, ar ko pavadīt nakti," es nomurminu un neviļus nolaižu acis. Varbūt neesmu jauna vai pieredzējusi sieviete, bet Ždanovai, jāatzīst, nav līdzvērtīga spēja samulsināt citus.

– Bet es atnācu šurp ar tevi. Es vēlētos pavadīt, kā jūs sakāt, nakti kopā ar Dunju vai Manju, mēs tagad nestāvētu šeit ar jums.

Es atkal paskatos uz augšu. Veiksmīgi pārvarēju pirmo apmulsumu, tagad laiks atgūt seju.

"Man šķita, ka jūs izvēlaties sev automašīnu un gribējāt man atdot konteinerus."

"Un pirms piecām minūtēm bija tik gudra sieviete," Ždanovs krata galvu. – Klausieties šeit, Ļuba Vladimirovna. Man vairs nav divdesmit gadu, lai staigātu ap tevi. Es atstāšu šīs acis un pieklājības dejas jaunajiem puņķiem. Man nepatīk cilvēks – es viņam saku, lai viņš izdrāmās, neceļot traci. Ja man patīk kāda sieviete, es uzaicinu viņu uz randiņu, un atkarībā no viņas garastāvokļa man ir privātums.

"Un acīmredzot tu man tik ļoti iepaticies, ka manis dēļ izlaidāt randiņu daļu."

Ždanova uzacis uzlido, viņa skatienā parādās pārsteiguma un jautrības piegarša.

"Man šķiet, ka man ar jums nebūs garlaicīgi, inženieri Ļuba." Nu ko, pīrāgu griešana aizmugurējā sēdeklī neskaitās romantisks pikniks?

"Jums vajadzētu atcerēties arī vakariņas trim kopā ar Levu."

Pieminot Levu, man krūtīs ir nepatīkama skrāpēšana. Uzticīgais Ļevs mani gaida uz randiņu jau trešo vakaru, un lidojošā Ļuba tikmēr apspriež tuvības nosacījumus ar Ždanovu. Kauns.

Tāpēc es steigšus pievienoju:

– Starp citu, viņam šī saruna nepatiktu, tāpēc mums tā jāpārtrauc.

"Jūs nevarat izdomāt savu Levu," Ždanovs šņāc ar riebumu. – Varbūt man tas patiktu. Ja kāds puisis apsēstos ar mani vakariņās un sāktu runāt ar manu sievieti, es bez vilcināšanās viņu nosūtītu tālajos mežos. Un, ja viņš pat toreiz nebūtu sapratis, viņš būtu iesitis ar dibenu restorāna aizmugurē. Kā ar tavu ebreju? Viņš sēdēja un izlika zobus.

"Leva ir vienkārši nekonfliktiska un inteliģenta," es steidzos iestāties par sava puiša apgānīto godu. Lai gan, godīgi sakot, es piekrītu Ždanova viedoklim. Nebija vajadzības Levam ļaut viņam nākt pie mūsu galdiņa, vēl jo mazāk ļaut viņam jokot ar sevi un atbildēt uz jautājumiem.

"Pienācīgas īpašības," piekrīt Ždanovs. "Laikam tāpēc es par viņu tik ļoti neuztraucos." Tas nav tāds vīrietis, kāds tev vajadzīgs, Ļuba.

– Kuru man vajag? Kāds kā tu?

Ja es nebaidītos nosmērēt savu lūpu krāsu, es droši vien sakostu lūpu no apmulsuma par savu negaidīto flirtu. Ak, Ļuba. Poligrāfijas magnāts jūs nogāza ar savu uzbrukumu. Pārnestā nozīmē, protams.

"Protams," pārliecināti iesmej Ždanovs, it kā paužot sen zināmu faktu, un negaidīti satver manu roku. – Pastaigāsimies, Ļuba Vladimirovna. Jūs varat apskatīt vietējos resnos puišus, salīdzināt tos un palielināt apetīti.

Nākamo stundu pavadām, aplūkojot spīdīgos korpusus un ādas interjeru. Pārsteidzoši, man nav garlaicīgi, iespējams, tāpēc, ka mans pavadonis pavada pārbaudi ar paskaidrojumiem un smieklīgiem komentāriem.

"Vai jūs redzat šo dīvaino lietu panelī, Ļuba? Jūs nekad neuzminēsit, kam tas paredzēts. Tas bija kāds dupsis ar trīsdesmit miljonu eiro algu, kurš nolēma, ka logu tīrītāji tagad ir jāieslēdz citādi. Tagad ļaujiet viņam vadīt savu apmulsušo trahomu.

Vai arī “Nu, kas man jāieliek šajā bagāžniekā? Viena kurpe un pase? Otrā kurpe būs jānēsā salonā, jo te nav vietas.

"Kopumā, pateicoties jūsu inženieru klātbūtnei, es sapratu, ka mana nākamā automašīna būs Gelendvagen," Ždanovs rezumē, kad mēs izejam uz ielas.

– Paldies man? – Esmu patiesi pārsteigts, jo visas izstādes laikā neko prātīgu neteicu par tur pieejamajiem paraugiem.

"Tas ir tāpēc, lai jūs justos neaizstājams," Ždanova skatiens atkal koncentrējas uz manu seju, viņa acis saraujas: "Nu, kā tad?" Izstāde pāries uz randiņu, vai, Ļuba?

Labi, ka ielas lampa spīd vāji, un magnāts nevar redzēt, cik ātri es sāku sarkt. Viņš izskatās ļoti uzmanīgi. Tagad jaka man traucē, jo, neskatoties uz atsvaidzinošo vēju, tā kļūst smacīga.

– Diez vai to var nosaukt par lietišķu tikšanos. Jūs nekad man neatgriezāt konteinerus.

“Tu man atņemsi manu māju,” Ždanovs nav izmisumā un sper soli man pretī, bezceremoniski ielaužoties manā personīgajā telpā.

Nu, vai man nevajadzētu atkāpties kā gļēvam zaķim? Ak, vai es tiešām domāju par došanos uz viņa māju? Kā ar darba attiecībām? Ko Nika domās, ja es neatgriezīšos uz nakti? Un kā tad es varu ieskatīties inteliģentās un bezkonfliktu Ļevas acīs?

– Igorešs! – aiz Ždanova pleca atskan jauka meitenīga balss. "Es visu vakaru mēģināju ar jums sazināties, bet izrādās, ka jūs esat šeit."

Poligrāfijas magnāta seja sacietē, žoklis sažņaudzas. Un, kamēr es mēģinu izdomāt, kurš viņu tik pazīstami nosauca par “Igorešu”, viņš klusi nomurmina: “Maija, prostitūta.”

12. nodaļa

Mīļotā

-Kas tas ir, Igoreš? – meitene prasīgi saka, aizdomīgi pievelkot manī mākslinieciski pievilktās acis. – Jūsu grāmatvede?

Šķietami glamūrīgajai brunetei, kas no galvas līdz kājām ģērbusies modes stilā, ir, augstākais, divdesmit pieci gadi, un tāpēc nemēģinu saprast, kāpēc viņa mani uzreiz norīkoja strādāt grāmatvedībā. Es vienkārši sveicinājumā pamāju ar galvu un pievēršu skatienu Ždanovam.

– Kāpēc tu šeit aizmirsi, Maija? – viņš īgni un it kā noguris jautā. – Kopš kura laika jūs interesējaties par sarežģītām tehnoloģijām?

No kareivīga toņa skaistules tonis kļūst mājīgs un murrājošs.

– Es tevi, protams, meklēju. Tu esi pilnībā pazudis pēdējās nedēļas laikā, un es…” viņa uzmet man jēgpilnu skatienu un, stāvot uz pirkstgaliem, pabeidz teikumu, kas ir nepārprotami intīma rakstura, ausī.

Viņa dzīvoja, tā viņi saka. Meitene, kura ir pietiekami veca, lai kļūtu par manu meitu, skatās uz mani kā uz negodīgu mājas izpostītāju. Parasti viss notiek otrādi: mana vecuma dāmas sāpīgi piedzīvo nevienlīdzīgu konkurenci ar tādām skaistulēm ar perfektiem deguniem, bezgalīgām kājām un starojošu veselību un izgaismotāju ādu.

"Tev nav mani jāmeklē, Meja." Es esmu Maskavā trīsdesmit gadus ilgāk nekā jūs un nekad neesmu apmaldījies. Beidz arī blenzt kā zvērs uz Ļubu, un man nevajag ar muti spodrināt ausi. Es neatceros, ka būtu zvērējis jums uzticību. Ja jums nav ko darīt, piezvaniet savām draudzenēm, iespējams, ka viņas kādā krogā mazgā savus krāšņos ēzeļus. Igoreša šodien ir aizņemta.

Skaistules biezās skropstas sāk ātri un aizvainojoši plivināties, un viņas plānās nāsis plīvo. Šis skats padara mani tik neērti, ka es sāku skatīties apkārt.

"Nerunā ar mani tā, it kā es būtu mazs bērns, Igor." Tu mani izdrāzēji kā pieaugušo. Tāpēc es teiktu, ka esat noguris no sava jaunā ķermeņa un jūs velk uz lietotām maigām.

– Maija, bļin! – Ždanovs norej vēl pirms es paspēju saprast, ka neizskatīgā vārdu kombinācija “second-hand” un “milf” ir adresēta man. "Satveriet savu dibenu rokās un ātri ievietojiet to tarantasā, pirms es tevi iegrūdu tajā ar sitieniem [P1] kā pieaugušais."

Meitene saknieba savas kuplās lūpas un, uzmetusi pēdējo skatienu man, lepni klabinās pretī modīgai sarkanai mašīnai.

"Nu, kāpēc tu esi tik nervozs, Ļuba?" – Es vadu mentālu monologu ar sevi, skatoties uz viņas atkāpšanos. – "Meitene bija apzināti rupja, lai atriebtos par aizskarto sievišķo cieņu."

Intelektuāli es to visu saprotu, bet emocionālā liesma joprojām plosās manās krūtīs. Ka mani, pieaugušu sievieti, nejauši apvainoja kāds svešinieks. Viņi, tā teikt, apmainīja konteinerus. Kas tu domā, kas tu esi, Ļuba? Pīrāgu feja? Ždanovs ir ievērojams un brīvs cilvēks. Cik viņam vēl ir šo maiju?

"Kā es saprotu, pēc šādas telts jūs nenāksit pie manis savākt konteinerus," lēni saka Ždanovs, uzmanīgi pētot manu seju.

Nu vismaz viņš uzvedas cienīgi. Viņš nedara par muļķi un neuzskata mani par muļķi.

"Es neiešu," apstiprinu viņa minējumu un sniedzos somā pēc telefona. – Es domāju, ka izsaukšu taksi.

"Ak, tikai nevajag šo lepno inženiertehnisko neatkarību," Ždanovs attrauc. – Sanāca slikti, es pats to zinu. Es, Lyuba, esmu brīvs, veselīgs vīrietis, un tāpēc es neapkaunoju sevi seksa attiecībās. Kurš zināja, ka jaunās sievietes mūsdienās ir tik lipīgas? Viņām var piedot, jo arī viņas ir sievietes un vēlas sev blakus redzēt normālu vīrieti. Un viņu vienaudži ir vai nu blēži, vaimanātāji, vai pedeļi.

Un jūs nevarat strīdēties. Tur manam Nikam bija divi draugi: Vitja noteikti ir vaimanātājs, bet kas ir Saša, es joprojām nevaru saprast: vai nu viņš ir stulbs, vai arī pēdējais.

Nedodot man iespēju turpināt izmantot savu apgānīto inženiera lepnumu, Ždanovs satver mani aiz elkoņa un ved uz savu mašīnu. Es nepretojos. Pirmkārt, mēs nevaram nesadarboties, un nav jēgas sarežģīt attiecības, un, otrkārt, viņš, šķiet, nav pie kā vainīgs. Tieši es piekritu tikties ar viņu apšaubāmā konteineru apmaiņas dēļ, lai gan es paredzēju, ka vienmēr būs pieprasījums pēc tāda pašpietiekama un harizmātiska eksemplāra kā viņš.

Labi, ka man nebija laika ļauties viņam raksturīgajam, nežēlīgajam šarmam. Jauno ķermeņu vidū iederētos lietota milfīte. Es, protams, tikai jokoju. Mans ķermenis ir pilnīgā kārtībā – pateicoties jogai un ģenētikai. Es ironizēju, lai sevi uzmundrinātu. Ždanovu nevajag, Ļuba. Pēc šķiršanās viņš brīvību svinēs vēl ilgi. Un tas, ka viņam nav veselības problēmu, jau ir jūtams. Tomēr Leo, lai arī viņš “mīl”, ir daudz uzticamāks.

"Tu skaļi domā, Ļuba," pēkšņi saka Ždanovs. – Tas jau aizsprosto manas ausis. "Man viņš nav vajadzīgs, jaunas sievietes skrien pēc viņa. Lai gan ebrejs ir garlaicīgs, viņš nevienam nav vajadzīgs.

Es gandrīz nespēju noturēt viņa nospiedošo skatienu. Ak, un viņš ir briesmīgs cilvēks. It kā viņš redz tai cauri.

"Viņi gandrīz izlasīja manas domas, Igor Vjačeslavovič," es godīgi atzīstu. – Visas šīs izstādes un konteineru apmaiņa man, iespējams, ir liekas. Es neesmu tajā vecumā, lai konkurētu ar taviem faniem. Es vienmēr izvairos no skandāliem un izrēķināšanās. Es ierosinu mūsu komunikāciju atgriezt darba plānā.

"Tātad es atklāju tavu trūkumu, Ļuba." Un tad es sāku šaubīties, vai tu esi īsta sieviete. Tu esi gļēvulis.

Lietota bailīgā milf. Mums būs jāpastāsta Nikam, un mēs kopā pasmiesimies.

"Lai tā būtu," es piekrītu. "Bet es daudzus gadus jūtos diezgan ērti savā gļēvumā."

Pēc piecpadsmit minūtēm pie manas ieejas apstājas Ždanova SUV. Magnāts galanti man palīdz un vērīgi skatās man acīs.

"Visu labu, Igor Vjačeslavovič," es viņam uzsvērti pieklājīgi uzsmaidu. "Ceru, ka notikušais nekādā veidā neietekmēs mūsu uzņēmumu sadarbību."

"Man ir arī viens trūkums, Ļuba," pēkšņi saka Ždanovs. "Varbūt es jau uzminēju." Ja man kaut kas ienāks galvā, es nomierināšos.

Viņa krekla pogas stiepjas, līdz draud iešaut viņam krūtīs, un viņa plaukstas pat nedaudz svīst.

– Un ko tas nozīmē?

"Nespēlējiet ar mani muļķi, Ļuba Vladimirovna," magnāts iesmejas. "Tas nepavisam neder manai topošajai sievai."

13. nodaļa

– Nu kā pagāja randiņš, mammu? – Nika jautā, skatoties uz mani pie savas rīta kafijas tases. "Es gribēju jums jautāt vakar, bet es sāku tērzēt ar Glebasju un aizmigu."

Tas, ka mana meita aizmiga, runājot ar Glebu, mani vispār pārsteidz. Es īsti nesaprotu, ko mana dzīvespriecīgā un ugunīgā Nika saskatīja šajā garlaicīgajā izcilajā studentā. Lai gan Vitja bija stulbs, viņš bija gudrs, bet kā ar šo? Kopējā tyutya-vyatya. Sissy.

Es tā domāju un uzreiz savelkos sevi. Kāpēc tu esi tik dusmīga kopš rīta, eh, Ļubova Vladimirovna? Vai piecēlāties uz nepareizās kājas? Tu neesi no tiem vecākiem, kas bērnam uzspiež savas personīgās antipātijas, vēl jo mazāk kritizē viņa izvēli.

Visi pagājušās nakts notikumi mani tā ietekmēja. Izsists no sliekšņa, tā teikt.

"Viss gāja labi, jo tas nebija randiņš," es izvairīgi atbildu. – Tīri lietišķa tikšanās ar mērķi nodibināt biznesa sakarus.

"Ak, neizturieties pret mani, mammu," Nika šņāc. "Jūs gatavojāties šim biznesam – pēdiņās – tikšanās laikā rūpīgāk nekā vakariņām ar Levušku." Pastāsti man,” meita maina toni uz prasīgu, skatoties no apakšas. – Es gribu zināt visas detaļas: vai jūs sadevāties rokās, noskūpstījāties un piekritāt piezvanīt? Bet, ja runa ir par glāstīšanu, es nevēlos par to zināt.

– Kāda veida glāstīšana, Nika? – nogriežos, lai ieliktu krūzīti trauku mazgājamajā mašīnā. "Tādu lutināšanu es atstāšu astoņpadsmitgadīgiem jauniešiem." Lietotas milfs, piemēram, es, dodas tieši uz viesnīcu.

– Lietota milf? – meita atkal neizpratnē jautā. – Kur tu ņēmi tādus vārdus?

"Vai tas viss, kas ir teikts, jūs satrauc?"

– Patiesībā jā. Es tevi labi pazīstu. Pirmajā randiņā jūs neietu uz viesnīcas numuriem.

Ak, šeit mana meita kļūdījās. Jo pirms tā skaistā nimfa parādīšanās man bija tāda doma. Ko es varu teikt? Vai nu es ar gadiem kļūstu arvien neuzmanīgāka, vai arī poligrāfijas magnāta harizma atņem saprātu apkārtējām sievietēm.

– Labi, Nikuš, man nav laika tērzēt. Man joprojām ir jāpārtrauc ražošana.

– Mammu! – Nika apdullinoši rēc, uz brīdi piespiežot mani pie grīdas. – Nu, vismaz pastāsti kaut ko. Es nomiršu no ziņkārības.

“Pirms Ždanova jaunā saimniece mēģināja radīt greizsirdības ainu, viņam izdevās mani uzaicināt pie sevis un pēc tam nosauca mani par savu nākamo sievu. Vai ir pietiekami daudz detaļu?

To visu saku, izejot no virtuves un ar acs kaktiņu man izdodas pamanīt sajūsmas uzplaiksnījumus manas meitas skatienā.

– Mammu! – žēlīgi panāk mani gaitenī. – Nu, vai tā var pateikt un iet uz darbu?

"Tas noteikti ir iespējams," es secinu, uzvelkot kurpes. – Neuztraucieties par savu nākamo sievu. Ždanovam patīk šokēt, un, protams, viņš to vienkārši pateica. Es par to nešaubos.

Man jāpaliek vēlu ražošanā. Katrs darbinieks uzskata par savu pienākumu vērsties pie manis ar jautājumu, kam bieži vien ir maz sakara ar mana darba veidu: piemēram, kāds ir labākais līdzeklis tualetes tīrīšanai. Šie ir frāzes “sieviete inženiere” trūkumi. Cilvēki nevar beigt mani uzskatīt par mājsaimnieci.

Rezultātā birojā ierodos tikai pusdienlaikā, un jau pie durvīm sastopu aizdomīgo olisekretāra Šapošņikova skatienu.

– Vai jakai kaut kas nav kārtībā? – noskaidroju, sajutusi sevi.

Pakratījusi galvu, viņa pazūd aiz letes, lai turpinātu mani vērot no turienes. Kas tas ir? Šķiet, ka kopš Korostiļeva pieklājības es neesmu devis iemeslu biroja tenkām. Varbūt šķita?

Bet, kad, pa ceļam uz biroju, sastopu vēl pāris tieši tādus pašus skatienus, pārliecinos, ka nē, tā nešķita. Man ir viens drošs veids, kā uzzināt, kas notiek. Zvaniet visuresošajai un visu zinošajai Ņinai Aleksejevnai, vietējai pasaku krustmātei.

“Ņina Aleksejevna,” turot tālruni ar plecu, es vairākas reizes noklikšķinu uz datora tastatūras, lai to ieslēgtu. – Vai es četru stundu prombūtnes laikā kaut ko palaidu garām? Olja no uzņemšanas zonas ļoti uzmanīgi skatās uz mani, un viņa nav vienīgā.

"Es uzminēju pareizi, Ļuba Vladimirovna," mans kolēģis sazvērnieciski čukst. – Kopš paša rīta birojā klīda runas, ka jums ir intīmas attiecības ar Šapošņikova klientu. Vakar jūs redzējāt roku sadevušies auto izstādē.

Es uzliesmoju liesmās. Kas tā par ņirgāšanos? Intīmās attiecībās? Arī zem rokas?

– Nu, Ņina Aleksejevna, vai tu saproti, ka tas viss, kā saka, ir muļķības? – esmu sašutusi, noklusinot balsi. – Tā bija neformāla tikšanās, lai pārrunātu sadarbības detaļas…

Šajā brīdī man ir jāpaņem pārtraukums, jo pie mana biroja durvīm klauvē.

– Nāc iekšā! – es kliedzu, aizsedzot uztvērēju ar roku.

Nedaudz atvērtajā spraugā parādās sulīgs ziedu pumpuru kaudze un tikai pēc tās kurjera galva.

– Inženieris Ļubova Ivļejeva? – viņš žigli jautā.

Aizmirsusi par manā rokā satverto cauruli, es pamāju, apburts ar milzīgu baltu rožu roku. Tik lielus pušķus esmu redzējusi tikai bildēs internetā, bet klātienē nekad.

"Jā, tas esmu es," es atbildu pēc pauzes.

– Tad šis ir priekš jums.

Atjēgusi es izlecu no krēsla. Nabaga vīrs. Viņš atnesa mums šo pušķi no pašas autostāvvietas, un tam jābūt ļoti smagam.

"Ir vēl viena piezīme," kurjers pamudina, uzmanīgi pasniedzot man ziedus. – Visu to labāko.

Turot sev klāt ērkšķainos stublājus, es ar pirkstiem izlaižu ziedlapiņas un izmakšķerēju kārti.

"Man jums ir uzdevums, inženieri Ļuba: esiet izsalcis septiņos vakarā. Es jūs aizvedīšu uz jauno grumbu. Tu gribēji randiņu, vai ne? tev būs randiņš"

14. nodaļa

Pusdienlaikā par manām intīmajām attiecībām ar Ždanovu nepļāpāja tikai tualetes pelējums. Pretīga lieta, starp citu. Tīrīšanas līdzekli jau atnesu apkopējai mazgāties, bet zaļais augums vēl ligzdo bodītes stūrī.

Ziedi bija jāieliek plastmasas spainī, jo birojā nebija piemērotas vāzes. Ir biedējoši iedomāties, cik poligrāfijas magnāts samaksāja par šo siltumnīcu. Viņa koordinātu sistēmā nav pusmēru: viņš rīkojas lielā mērogā un nekaunīgi. Kopumā es esmu dusmīgs uz viņu: par to, ka viņš mani kompromitēja manu kolēģu priekšā. Ja pušķis būtu pat uz pusi pieticīgāks, viņi neskatītos uz mani ar šīm acīm un nečukstētu. Runājot par Šapošņikovu, viņš, protams, sauks viņu uz paklāja un atkal sāks lamāt par viņa necienīgo uzvedību. No lietotas MILF tieši līdz uzņēmuma galvenajai slampai.

Lai gan nevaru neatzīt, ka ziedi ir skaisti. Man nepatīk sarkanās rozes to stereotipiskās greznības dēļ, bet man ļoti patīk baltas rozes. Un pumpuri ir tikai skats sāpošām acīm: lielas, regulāras formas. Ja nemaldos, tad šķirne ir Polar Star.

Labi, mani apjucis mana sociālā dzīve. Ir pienācis laiks ķerties pie darba. Galu galā es vēl neesmu pievienojusies Ždanovas saimnieces, kas nozīmē, ka es joprojām pati nodrošināju savu ērtu dzīvi. Bet, ja slinkums mani uzvarēs, zināšu, ka man ir rezerves variants. Un kas? Spriežot pēc pušķa, Igors Vjačeslavovičs ar sievietēm neskopojas.

Bet es, protams, jokoju ar sevi, lai nezaudētu cīņassparu. Man ir mazliet par vēlu kļūt par noturētu sievieti. Līdz četrdesmit gadu vecumam smadzenes ir aizņēmušas pārāk daudz vietas galvaskausā.

Izelpojot, es ar jaunu degsmi skatos uz monitoru. Ak un Ždanovs. Tas ielīda man galvā pret manu gribu. Es jau trīs stundas esmu iestrēdzis birojā un neesmu izdarījis neko nozīmīgu.

Un, tiklīdz es par to domāju, mans telefons atdzīvojas. Ekrānā neatlaidīgi pulsē garš vārdu savienojums: Ždanovs Igors Vjačeslavovičs.

Nemierīgi skatos uz kaktā stāvošo ziedu spaini un mehāniski jūtu krekla pogas. Tātad, kāpēc es esmu tik satraukts? Kad tas zvana, jums tas ir jāņem.

"Labdien, Igor Vjačeslavovič," es lietišķi saku, pieceļoties kājās.

"Nu, sveiks, Ļubova Vladimirovna," runātājs nokliedz. "Man apnika gaidīt, kad jūsu inženieru majestāte izlems piezvanīt, un es nolēmu pats sastādīt numuru."

– Vai es apsolīju tev piezvanīt?

"Es apsolīju, es nesolīju, bet es gaidīju." Vai tu saņēmi slotu?

– Vai tu runā par ziediem? – jautāju, kārtējo reizi uzmetot sānis skatienu rozēm. – Saņemts. Viņi noteikti nebija pelnījuši tik nicīgu attieksmi pret viņiem. Ļoti skaisti, paldies. Tiešām nebija vērts tos sūtīt.

– Nāc, apgaismo mani, Ļuba Vladimirovna, kāpēc gan tu to nedarītu? – poligrāfijas magnāts aizkaitināti jautā. "Un labāk ir domāt, ka tu iedūri viņiem pirkstu, un neiedarbini vakardienas gļēvo orgānu."

Nu, kas viņš par cilvēku? Ne tikai izdara spiedienu, bet arī cenšas ieteikt, par ko ir vērts runāt un par ko nē.

"Es, Igors Vjačeslavovičs, esmu garlaicīga sieviete un pieradusi pie emocionāla komforta, un jūs ar savu rīcību mani ļoti kompromitējat," ar nopūtu atzīstu. “Viss birojs jau apspriež, no kurienes manā birojā nāca pušķis vidējas algas vērtībā…

– Kāpēc viņi tavu ģenerāli sauc par skopuli? – Ždanovs mani sarkastiski pārtrauc. – Viņš neskopojas ar algām, kas ir pušķa vērtas darbiniekiem. Ak, un tu man esi parādā, Ļuba. Jūs nekad neatmaksāsit.

Es sāku nepielūdzami sarkt. Es kaut kā saprotu, ka sieviete nav vīrietim neko parādā par dāvanām, un es saprotu, ka viņš joko, bet tomēr… Viņš prot samulsināt.

– Kāpēc tu klusēji? Vai tu pūš un nosarkst? Žēl, ka es neredzu, kā tu elpo. Tas ir patiešām iespaidīgi, ko jūs darāt ar šo.

"Igors Vjačeslavovičs," es stingri saku, ar gribas piepūli izvelkot sevi. – Ja jūs pats man atzvanījāt, uzskatu par nepieciešamu noskaidrot situāciju. Es neiešu ar tevi uz restorānu. Pirmkārt, man šodien ir citi plāni, otrkārt, mans viedoklis par mūsu sanāksmēm paliek nemainīgs. Es gribētu, lai starp mums uzturētu tikai biznesa attiecības.

– Es gribētu uzturēt tīri biznesa attiecības – es atkāptos ar otro iemeslu un neminētu savus plānus. Es mazliet saprotu sieviešu psiholoģiju. Savā mūžā esmu ēdis veselus divus liesus suņus.

"Es jau sen gribēju teikt, ka jūsu šovinistiskais skatījums uz sievietēm man šķiet aizvainojošs."

– Kas tevi tur aizvainoja, Ļuba? – magnāts negaidīti mierīgi jautā. – Vārds “sievišķīgs”?

"Šī nav pirmā reize, kad jūs to sakāt," es pārmetoši atzīmēju.

"Un jūs noteikti esat saskaitījis katru, lai varētu to parādīt īstajā brīdī." Klausieties šeit, Ļubova Vladimirovna. Spriežot pēc jūsu snapošanas kvalitātes, jūs jau esat izsalcis, kas nozīmē, ka jums nav iemesla nepusdienot manā sabiedrībā. Man nepatīk, ka jūs iztēlojaties Igoru Ždanovu kā briesmoni, kas ēd sievietes pa partijām, iedomājieties. Iedzersim tēju, un pēc stundas es tevi sveiku un veselu nogādāšu mājās. Un es pat nepieskaršos taviem ceļiem, ja vien tu man to nelūgsi. Pēc nepieciešamības es arī esmu kaut kāds džentlmenis.

15. nodaļa

"Ļubova Vladimirovna," pa skaļruni atskan Šapošņikova sekretāra balss, pilnīgi nekaunīgi atraujot mani no darba, kam biju tik smagi strādājis, lai sagatavotos. – Oļegs Jevgeņevičs lūdz ienākt.

Mans pirksts, guļot uz peles, lemti raustās. Nekad iepriekš ģenerālis man nav personīgi zvanījis uz patīkamu vai vismaz konstruktīvu sarunu. Viņam labāk patīk pārrunāt ar mani darba jautājumus Pirogova klātbūtnē, jo viņam no manis ir nedaudz bail, kas nozīmē, ka viņš noteikti grasās mani lamāt. Vai pļāpas par mani un Ždanovu viņu tik ātri sasniedza?