Mans piekšnieks demons

Uzmetusi jaku, stingrā solī eju uz vēlamo biroju. Man nav par ko kaunēties. Galu galā es neesmu atbildīgs par citu cilvēku rīcību. Ja vīrietim ir vēlme nosūtīt pušķi, kā kāds viņu var apturēt, īpaši tāds kā Igors Vjačeslavovičs? Tas liek tur esošajām jaunajām modelēm, kā tagad saka, čīkstēt, un pusmūža Vitja Pirogova svīst. Kā to pārvaldīt?

– Vai tu zvanīji, Oļeg Jevgeņevič? – klauvējot jautāju.

Ģenerālis pagriež pret mani acis un dīvaini kustina zodu. Pieļauju, ka šādi viņš pamāj, bet kakla kroku dēļ, kas sakrājušās virs krekla apkakles, šī kustība nav uzreiz skaidra.

Apsēžos uz krēsla un šķīsti salieku ceļgalus, ieņemot labprātīga darbinieka pozu. Blakus Šapošņikovam man ir jāatdarina padotība. Ko darīt? Es ļoti mīlu savu darbu, bet es necienu savu priekšnieku.

– Kāpēc jūs šodien tik vēlu parādījāties darbā, Ļubova Vladimirovna? – ģenerālis bez prelūdijām jautā, skatīdamies uz mani.

Es garīgi izbolu acis. Vairākus gadus es braucu uz rūpnīcu vismaz divas reizes nedēļā un pēcpusdienā atgriežos birojā. Ja Šapošņikovs mēģina pieķert mani pārkāpjam darba disciplīnu, viņš tikai demonstrē savu neprasmi.

"Es devos uz darbnīcu ar ražošanas problēmu," es paskaidroju, nespēdama noskrāpēt savu papēdi uz grīdas. – Man kā uzņēmuma galvenajam inženierim tas ik pa laikam jādara.

– Tik ilgi? – Šapošņikovs skeptiski jautā, dodot sev laiku pārdomām.

Nē, tas ir vienkārši aizvainojoši. Vai viņš domā, ka es dzeru piena kokteiļus McDonald's manā pārtraukumā vai derības sacīkšu trasē? Man ir četrdesmit trīs gadi, mana pieredze ietver darbu lielākajos metropoles uzņēmumos. Galu galā man ir divas augstākās izglītības. Kāpēc man būtu jāuzklausa šīs nepamatotās apsūdzības?