- -
- 100%
- +
«Es neko neprasu, Sciacca kungs.»
«Nemaz tā…» viņš, šķiet, bezgalīgi atkārto savā galvā šo frāzi. – LABI. Es nesteidzos un esmu gatavs nedaudz pagaidīt, līdz tu pats sāksi man lūgt, lai es ieklausos tavā visdziļākajā noslēpumā.
Tā ir pašapziņa! Man nebija laika novērst skatienu, kas, iespējams, izsmēja. Viņš pamanīja, un tāpēc viņš uzdeva šādu jautājumu:
«Vai jūs mani nesaista, Tayishka?»
Viņa iekšā iekliedzās: «Tas velk! Lai gan viņš ir tik neglīts, ka man asaras saplūst! Un vēl velk!» Tayishka tur bija vienkārši traka, ko es viņai teicu. Man bija pilnīgi atšķirīgs viedoklis par šo jautājumu, bet es skaļi teicu pretējo:
«Ļaujiet man sakārtot savas jūtas, Sciacca kungs.» Tagad manā galvā viss ir sajaukts no divdesmit gadu pateicības un divu dienu pārpratuma.
Viņš pēkšņi piegāja tuvāk. Un tagad viņš ar neslēptu ironiju pasmaidīja:
«Es vienkārši nevaru saprast, kāpēc jūs tik ļoti atšķiras no tā, ko es redzēju tajā bērnā.» Bet ticiet man, es neļaušu jūsu šaubām virzīties nepareizā virzienā. Noskūpsti mani, Tayishka. Ja starp mums nav saiknes, tad tādu izveidot nebūs grūti.
Skūpstīt? Es nevaldāmi atkāpos. Viņa tumšajās acīs pazibēja nelaipna gaisma, un tāpēc es nolēmu izskaidrot savu reakciju:
– Esmu apjucis! Un ne velti jūs Elrikas uzdevumā pieminējāt jaunavu! Tas ir tāpēc, lai viņš, saskaroties ar mani, neizsvērtu citas iespējas, bet tajā pašā laikā viņš nevarētu redzēt visu situāciju! Bet… kā tev vajadzēja zināt, ka es būšu jaunava? Un, ja tas neizrādītos, tad visa trajektorija būtu aizplūšana? Nevainojiet mani par to, ka šī doma tagad apēd manas smadzenes.
Viņš pasmaidīja, bet viņa acīs nebija jautrības:
«Tayishka – tā Tayishka, kuru saistīja viņas mātes zvērests – neatdotos pēc savas gribas citam vīrietim.» Bet es viņas biogrāfijā neredzēju nekādus traģiskus notikumus. Tāpēc to bija viegli paredzēt.
Tagad es vispār neko nesapratu. Nē, nu, pateicība, protams, ir pateicība, bet, ja Tayishka būtu satikusi kādu labu vīrieti… nu, vai kaut kā būtu aizgājusi par tālu ar alkoholu, tad viņa jau mierīgi varētu būt laimīga pāris bērnu mamma. Es nedroši noskaidroju, baidīdamies dzirdēt atbildi:
– Kāpēc tu nepadevies?
– Tāpēc, ka es sevi pasargāju. Tev bija jānāk pie manis – pēc paša vēlēšanās un ar pilnu vēlmi atklāt visus savus noslēpumus. Un tāpēc šo punktu iekļāvu zvērestā – es būšu tava pirmā un pēdējā aizraušanās. Vai ne? Nepretojies sev – nāc klāt un noskūpsti ar to, kuru tu sapņo satikt divdesmit gadus.
Taču Taiškas apslāpētie lūgumi un viņas piesardzīgais skatiens palīdzēja pieņemt lēmumu. Ir lietas, kas vienkārši ir jādara. Šajā gadījumā, lai notrulinātu modrību un neradītu vēl lielākas aizdomas. Es paspēru soli, pieliecos pie viņa sejas un aizvēru acis. Pats Sciacca kungs negrasījās man palīdzēt: viņš mani neapskāva, neatdeva skūpstu, kad es pieskāros viņa lūpām. Es pieglaudos nedaudz tuvāk. Viens, divi, trīs, ar to pietiek. Viņa atrāvās un nepaskatījās. Acis bija sašaurinātas, vērīgas, un balss kļuva maigāka:
– Kas tevi attur, Tayishka? Vai varat vismaz sirsnīgi atbildēt uz šo jautājumu?
– Tu… Tu neesi tāds, kādu es tevi atceros.
– Man nepatīk?
– Patīk! – Es pārliecinoši meloju, jo tieši par to Taiška uz mani kliedza. – Bet tu jautāji, kas mani attur…
Viņš pārtrauca, bet joprojām klusi runāja:
«Vai iemīlētas sievietes acis redz augumu vai plikpaurību?» Vai mīlestība nepadara nevienu izskatu pievilcīgu?
– A! Šis ir tests! – no negaidītas saprašanas to pat pateicu skaļi. – Tu pārbaudi…
Un viņa apstājās. Viņš zināja, ka īsto Tayishku neapturēs viņas neglītais izskats. Viņai katrā ziņā bija jādeg aizraušanās! Tas ir pārbaudījums, cik labi viņa burvestība darbojas! Un patiesībā viņš, iespējams, izskatās tieši tāpat kā Dmitrijs Aleksandrovičs. Bet ko man darīt ar savu 100% redzējumu?
«Tayishka, atbildi vēl uz vienu jautājumu.» Ja klausāties viņa balsī ar aizvērtām acīm, nav grūti iedomāties noteiktu pievilcību. Laika gaitā, protams, bet tas nav grūti… – Vai esat daudz mainījies pēc augšāmcelšanās? Vai arī tas ir tikai tavs raksturs?
«Tas ir daudz mainījies,» ir viegli pateikt patiesību. – Un es ļoti atvainojos, ja esmu jums vīlies.
– Es nepievīlu. Izraisīja interesi. Un es neesmu nekas pārsteigts jau divus simtus gadu. Man sāk rasties aizdomas, ka jūs ne tikai apmeklējāt citu pasauli – jūs ienesāt sevī dēmonu, par kuru es joprojām neko nezinu. Un tieši viņš tagad pievieno indi katram tavam vārdam.
Pie lietas, ko es varu teikt. Bet es negribēju runāt par neko citu:
– Sciacca kungs, es esmu ļoti nogurusi.
Viņš pagāja malā:
– Ej šodien, Tayishka. Bet no rītdienas es sākšu tevi atpazīt. Un ļaujiet jums mani iepazīt. Guli ar šo domu, Taiška, pierodi.
Steidzos paslēpties aiz durvīm. Kaut kā atradu savu istabu un tad iebāzu galvu segā. Tagad sapratu daudz vairāk, bet sapratne nenesa atvieglojumu. Tayishka gaudoja iekšā – viņas joprojām nepiepildītā vēlme pēc nekromanta tikai pieaugs. Man būs kaut kā jāspēlē līdzi… vai ja godīgi. Galu galā viņam ir vajadzīga Taiška: lai viņš izliek mani mājās un paņem viņu līdzi, visam piekrītot! Taču pulsēja tikai viena satraucoša doma: es biju no citas pasaules, un bez manis Taiška viņam neko interesantu nevarētu pastāstīt. Vai viņi mani atlaidīs pēc šīm ziņām?
5. nodaļa
– Dmitrij Aleksandrovič, vai varu tev piezvanīt?
– Tas ir aizliegts.
«Tad kāpēc tu mani baksti?»
– Mana atdzīvināšana ir mani noteikumi. Kādi tur ir mūsu trumpji?
– Tārpi.
– Es ienīstu tārpus. Bet es turpināšu ignorēt to, kā jūs krāpjat.
– Un tu izej no istabas vēl biežāk. Šeit pat eņģelis sāktu krāpties!
«Labi, ka nepiekritu spēlēt uz naudu.»
– Ak, Dmitrij Aleksandrovič, ir jautājums, ko es visu mūžu sapņoju uzdot reanimatologam! Mums institūtā pasniedza psiholoģijas nodarbības. Teiksim, pie jums uzreiz tiek atvesti vairāki cilvēki smagā stāvoklī: noziedznieks, policists, bērns un četru bērnu māte. Jūs esat viens, un jūs varat tos ņemt tikai pa vienam. Turklāt ir zināms, ka nākamā iespēja ir samazināta, un pēdējais noteikti neizdzīvos. Kādā secībā jūs viņus reanimēsiet?
– Muļķības.
– Atbildi!
– Nu… bērnu aizvedīs uz citu reanimācijas nodaļu, uz bērnu. Tā nav mana problēma.
Es sāku dusmoties:
– Labi. Mīnus viens. Ko mēs darīsim ar pārējo?
Dmitrijs Aleksandrovičs domīgi paskatījās uz savām kārtīm. Tad viņš izdeva:
– Vai esat redzējuši ieeju nodaļā?
– ES redzēju to. Un kas?
«Vienlaikus turp dosies tikai viens gurnijs, un tāpēc viņi ieradīsies noteiktā rindā. Tādā secībā mēs veiksim reanimāciju.
– Bet kā? – ES nesapratu. «Vai tiešām noziedznieks ir svarīgāks par četru bērnu māti?» Vai esat dzirdējuši par sociālo taisnīgumu?
– Vai man kaut kas jādara vai jādomā par sociālo taisnīgumu? Kamēr es izsveru savas iespējas, viņi visi trīs var nomirt.
– Četri!
– Trīs. Vai atceries, ka bērns jau bija nogādāts citā reanimācijas nodaļā? Nav mana problēma.
– Tu esi ciniķis! Un, ja izglābsi vienu noziedznieku, vai vēlāk to nenožēlosi?
– Nav ko nožēlot. Jo es pat nejautāšu, kurš ir kurš.
– Un es tev pateikšu! Tas ir īpaši tāpēc, lai jūsu sirdsapziņa jūs mocītu.
– Bez šaubām. Bet zini, Olga, dažreiz labāk nedomāt, ja domas traucē darbībām.
Kliedziens no koridora neļāva man iebilst:
– Kurš ir maiņā? Mums ir šaujamieroči!
«Tātad man bija pusdienas,» Dmitrijs Aleksandrovičs iemeta kārtis uz gultas un devās uz izeju.
Un kā te nevar krāpties? Lai gan šoreiz viņš palika pie manis veselas vienpadsmit minūtes! Ieraksts.
Taiška, kas ilgu laiku bija klusējusi, tagad uzmundrināja:
– Kāds viņš ir, Ol, kāds viņš ir! Pasaki, ka arī tev aizraujas elpa, jo tu to redzi ar tādām pašām acīm kā es!
Es apgūlos uz spilvena un žāvājos.
– Tanjukh, tev jau vajadzēja izlemt. Vienlaicīgi var iemīlēties tikai vienā cilvēkā – tas ir Visuma pamatnoteikums, ja nezināt. Tātad, kam jums aizraujas elpa: Dmitrijs Aleksandrovičs vai Sciacca kungs? Es vakar biju sajūsmā par jūsu bijību, tāpēc sašaurināsim objektu loku, lai radītu bijību.
Viņa ilgi domāja par atbildi:
– Iemīlēties? Tā iznāk, vai jūties iemīlējies?.. Tad es esmu krustcelēs: es mīlu Dmitriju Aleksandroviču savās domās, un Sciacca kungs mani sajūsmina… mazliet zemāk nekā manā galvā.
Šis bija vispiemērotākais laiks, lai viņu izjokotu, bet man šķita, ka tagad svarīgāk ir saprast:
– Aizraušanās?
– Varbūt… Kā lai es zinu?
«Redzi, Tanjukha, es nezinu, vai tu vakar esi noģībusi, kad mūsu kaislīgais nekromants stāstīja stāstu. Īpaši tā daļa, kad viņš atzina, ka visa aizraušanās pret viņu ir ieteikums. Garantija, ka pie viņa nāksi pēc paša vēlēšanās.
– Jā, es dzirdēju…
– Un ko, jums nebija vēlmes pretoties?
– Kāpēc pretoties, Ol?
Nedod Dievs man no tāda gribas trūkuma. Varbūt es nevarēju pilnībā izprast viņas jūtas, kad viņa paskatījās uz Šakas kungu, bet es varēju iedomāties sevi viņas vietā. Un, ja kāds man būtu teicis, ka es pati neesmu iemīlējusies, ka šeit nav izvēles brīvības, tad vismaz man tas nepatiktu. Kaut kāds iekšējs «nē» noteikti būtu nokavēts! Un šis… lupatu spilvens pat nedomā. Kā govs, kuru ieved kūtī. Stendā – tas ir pat labākajā gadījumā… Es pat nedomāju par to visu slēpt – es spriedu, lai arī klusi, bet atklāti, un tāpēc tas neizbēgami sekoja:
– Tavas domas ir ļoti aizskarošas, Olja!
es nopūtos. Viņai ir tikai pietiekami daudz ambīciju, lai iebilstu pret mani. Klusi.
Saprotot, ka ir pienācis laiks aizmigt, pretējā gadījumā viņi mani pietrūks, es negribēju atvadīties no savām mīļajām baltajām sienām. Dmitrijs Aleksandrovičs tagad ir aizņemts ilgu laiku, un, kad es pamodīšos, iespējams, ka viņa maiņa beigsies. Šobrīd mums vajadzēja atrisināt problēmas, bet es tiešām to negribēju. Un galu galā, ko nekromants darīs ar manu nedzīvo ķermeni? Un, ja es plānoju kaut ko darīt, es labāk nebūšu klāt.
Pēc pāris stundu tukšas klupināšanas pa gaiteni es ieskatījos personāla telpā. Un tur, izrādās, kafija tika izlieta bez manis. Nu, es apsēdos uz visattālākā taburetes neizpratnē. Mans raksturs ir tāds, ka varu viegli iekārtoties jebkur. Un šeit lielākā daļa seju jau ir pazīstamas. Vitālina Ivanovna, kura šeit bieži nāk no vispārējās terapijas, bija apmulsusi no manas nekaunības un inerces dēļ virzīja savu krūzi manā virzienā. Pateicības asaru nomazgāta, es ar prieku malku. Rūgta, bez cukura un piena. Skaistums!
– Kas tas ir?!
Kad aiz muguras atskanēja riešana, es sapratu, ka manas sekundes ir skaitītas. Un tāpēc, netērējot laiku, viņai izdevās apēst pārējo. Viņi satvēra mani aiz apkakles un izvilka no šīs debesu vietas, ārstu smiekliem skanot.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.