- -
- 100%
- +
– Atvienojiet, Olga Sergejevna. Tagad ejiet paši.
Un viņš gandrīz aizskrēja uz izeju, beidzot spēcīgi aizcirzdams durvis. Un viņš neinformēja klientu par maniem nebeidzamajiem elektrības padeves pārtraukumiem. Tāpēc viņš steidzas paņemt atlīdzību un nokārtot kājas.
Ieelpots. Viņa izdvesa. Viņa lēnām pagriezās. Viņa iepleta acis, bet neko neteica.
– Sveika, Taiška.
Neatbildēja. Šeit kaut kas nav kārtībā. Vispirms es pats to izdomāšu, un tikai tad es viņu izlabošu – vai es esmu Taiška vai ne tikai Taiška. Manā priekšā stāvēja cilvēks, kuram ar Dmitriju Aleksandroviču nebija nekā kopīga. Resns, tups vecis, ar galvu īsāks par mani, pavisam plikpauris. Un viņa seja… viņa seja šķita kā neandertālieša neglīta karikatūra. Vecumu ir grūti noteikt: varbūt piecdesmit gadi vai vairāk, bet nav grumbu. Bet ir neglīts smīns. Negaidījis manu reakciju, viņš spēra soli uz priekšu. Es sarāvos, bet neatkāpos.
«Tu mani, protams, neatceries.» Tu bērnībā bijāt slims…
Šķiet, ka viņš stāstīja to pašu, ko es jau zināju. Bet tajā brīdī es klausījos pārsteigto Tayishku:
– Tas nav viņš! Ne jau viņš!
Es nenolaidu acis no viņa. Viņa viņai pārliecinoši atbildēja:
– Viņš, Tan. Paskatieties tuvāk un klausieties. Es nesaprotu, kas notiek, bet tas noteikti ir viņš.
Viņa tumši brūnās acis bija vienīgais viņa izskats, ko varēja saukt par skaistu. Un tās bija absolūti tās pašas acis, kuras es redzēju reanimatatorā. Pati Tayishka iespiedzās to pamanījusi un apklusa. Jums atkal vajadzēs uzņemt repu vienatnē:
«Sciacca kungs,» ceru, ka atcerējos viņa vārdu pareizi, bet viņš mani neizlaboja, tāpēc es turpināju: «Kāda ir varbūtība, ka tā pati bērnības slimība mani pārņēma jūsu žēlastība?»
Vīrietis izlieca uzaci. Likās, ka viņa smaids kļuvis nedaudz citādāks – kariķēta nicinājuma vietā pārsteiguma piliens. Un skatienā mazliet vērīgāks:
– Es tevi iedomājos pavisam citu.
«Es arī iztēlojos tevi kā atšķirīgu,» es teicu nezaudējot. – Bet tāpat?
Viņš negrasījās atbildēt uz manu jautājumu:
– Tu visu uzzināsi laikā. Šodien jūs varat atpūsties. Jūsu istaba gaida jūs.
– Kas notiks rīt?
Viņa tumšās acis mirdzēja, bet viņa balsī skanēja tas pats samtainais:
«Tu nepavisam neesi tāds, kādu es iedomājos.» Pavisam.
Tiklīdz uz sekundi pagriezos uz atvērtajām durvīm, pa kurām ienāca slīgstoša meitene, tad atkal paskatījos uz sarunu biedru… sarunu biedra vairs nebija. Tukša zāle, un ne dvēsele. Manā pasaulē šādus «nekromantus» sauc par «burvjiem» vai, precīzāk, «buffoons», un šie vārdi, visticamāk, neietver cieņpilnu zemtekstu. Un tomēr man pār muguru pārskrēja nepatīkami drebuļi.
Kalpone lūdza, lai es viņai sekoju. Sākumā es nepievērsu uzmanību viņas balss monotonijai, jo bija iespēja sazināties ar vismaz vienu potenciāli normālu cilvēku:
– Kāds ir tavs vārds?
«Varat man saukt, kā vēlaties, vai arī nezvanīt vispār.» Bet, ja tev noteikti vajag vārdu, tad Maruška,» viņa teica uz vienas nots.
ES apmaldījos:
– Labi… Maruška. Cik ilgi jūs šeit kalpojat?
Viņa neatbildēja. Varbūt viņa pati bija klusa, vai arī viņai vienkārši bija aizliegts ar mani sazināties… Tomēr visvairāk apmulsināja viņas bezgala blāvā balss, un es negrasījos padoties – man bija vismaz kaut kas jānoskaidro.
– Vai tavs meistars ir laipns, Maruška? – atkal klusums atbildē. – Vai Elriks bieži ienāk? Vai tu pazīsti Elriku?
«Protams,» viņa mani pārsteidza, beidzot pieklājoties atvērt muti. «Elriks veic nelielas lietas sava saimnieka labā un ir biežs viesis šajā mājā.
– Vai tev šeit patīk būt?
Un atkal klusums. Mēs traucāmies pa nebeidzamu koridoru. Tagad šī cilvēka nožēlojamā izskata mani novedīs pie īstajām durvīm un atstās bez atbildēm? Nu man nav. Es satvēru viņas plecu un pagriezu pret sevi, atkārtojot jautājumu:
– Vai tev šeit patīk, Maruška?
Un viņa sastinga. Meitene bija diezgan jauna un skaista, bet viņas acis bija… tukšas. Es nevarēju iedomāties labāku definīciju. Pat tukšāka par viņas tukšo balsi. Es satvēru to ciešāk no šīs nepatīkamās atziņas un pakratīju:
– Maruška!
– Jā, Tayishka. Ko tu gribi?
Kādas šausmas… Lelle? Ieprogrammēts noteiktām atbildēm? Es asi izdvesu un centos runāt mierīgāk:
«Es likšu jums atbildēt uz maniem jautājumiem, kas vēl?» Cik ilgi tu esi šajā mājā? Vai arī tev neļauj atbildēt?
«Kāpēc, tas ir iespējams,» viņa paskatījās uz mani ar blāvi zilu stiklu. «Es vienkārši neredzu tam jēgu.» Apmēram septiņsimt gadus.
– Cik daudz?!
– Apmēram septiņsimt gadus.
Lai arī rokas trīcēja, iniciatīvu atdot netaisījos. Jūs vienmēr varat nobīties no atziņas vēlāk.
– Tu dzīvo septiņsimt gadu?!
«Vai es esmu dzīvs?» viņa šķita iegrimusi domās. – Nu tā varētu teikt. Sciacca kungam nepatīk situācijas izmaiņas, un tāpēc paturēja sev visus kalpus, kas bija kopā ar viņu no paša sākuma.
– Atstāj? – Man šķiet, ka sapratu teiktā jēgu. – Viņš tevi augšāmceļ, vai kā?! Cik reizes viņš tevi augšāmcēla, līdz tu pārstāji izskatīties pēc dzīvas radības?
«Tikai viens,» kalpone monotoni atbildēja. «Bet kungam nepatīk troksnis un skandāli, tāpēc viņš mūs daļēji atdeva.» Kāpēc emocijas, ja var strādāt bez tām?
Man vienkārši trūkst vārdu. Un Tayishka iekšā pārvērtās par akmeni. Mēs pat nevarējām to apspriest viens ar otru. Mana istaba izrādījās maza un diezgan mājīga, ja man rūp komforts. Plaša gulta, skapis ar eļļas lampu, drēbju skapis… Bet, tiklīdz Maruška aizgāja, es piegāju pie loga. Tur dārznieks apgriež zarus, te sieviete turpina slaucīt taku, tālumā pie žoga pāris čakli kaut ko zāģē… Nu ko, tie visi ir tādi paši zombiji? Augšāmcēlušās bezemocionālās marionetes, kas septiņus gadsimtus pēc kārtas ir apcirpušas, zāģējušas un slaukušas? Viņa aplika rokas sev apkārt, cenšoties apturēt vēsumu. Pat gaki sabiedrība tagad nešķita tik biedējoša – radījums vismaz prata smaidīt un smējās diezgan cilvēciski! Un šie staigājošie līķi… Nē, jūs nevarat mani nosaukt par histēriski! Bet viss iekšā nedaudz trīcēja no apziņas, ka man apkārt, izņemot pašu kungu, nav nevienas pilnībā dzīvas dvēseles. Tagad man bija bail – vairāk nekā jebkad agrāk. Es jutu patiesas, sāpīgas bailes, kas man atņēma spēku un cerību.
Es zināju, kas man jādara. Apgulies, ej gulēt un pavadi kādu laiku normālu cilvēku sabiedrībā! Tikai, lai nesajuktu prātā un vismaz daļēji pierastu pie domas. Bet es ilgi mētājos un griezos un nevarēju nomierināties. Sciacca kungs ir aptuveni septiņsimt gadus vecs. LABI. Vismaz Elriks nemeloja, kad sauca viņu par vecu. Sciacca kungam nepatīk troksnis un skandāli. LABI. Man arī īpaši nepatīk skandāli, bet es vienmēr esmu gatavs uztaisīt skandālu, ja no tā ir atkarīga mana labklājība. Šakas kungs izārstēja mazo Tayishku tā, ka tagad viņa… Man nav ne jausmas, kāpēc viņam viņa ir vajadzīga. Bet kāds mērķis noteikti ir! Iespējams, ka viņš no viņas kaut ko gaida… un, ja viņš to saņems, tad, iespējams, viņš palīdzēs atrisināt manu problēmu. Par ko viņš pats vēl pat nezina. LABI. Pagaidām labāk nerunāt par to, ka Tayishka patiesībā nav Tayishka. Kas zina, kā šī informācija ietekmēs mūsu kopīgo biogrāfiju…
4. nodaļa
Dmitrijs Aleksandrovičs sēdēja uz krēsla, balstījis pieri plaukstās. Tiklīdz atvēru acis, pīkstiens pa kreisi nedaudz paātrinājās. Viņš bez pārsteiguma paskatījās uz mani, tad uz monitoru un atkal uz mani. es pasmaidīju.
– Labdien, Olga. Varu derēt, ka tu vienkārši pamodīsies. Bez jebkādas palīdzības. Es uzvarēju strīdā.
Jā, tieši tā pati balss. Tikai patskaņi ir tik tikko manāmi īsāki un tonī nav slēpta dziļuma.
– Labdien, Dmitrij Aleksandrovič. Vai tava maiņa nav beigusies?
Viņš pamāja. Man izdevās saprast, ka manā pasaulē paiet apmēram tikpat daudz laika, cik es pavadu otrā. Un tagad vajadzētu kļūt tumšam. Reanimatologs uz manu jautājumu neatbildēja, viņš kaut kā nedabiski mierīgi sāka runāt par kaut ko citu:
– Šoreiz gandrīz astoņas stundas. Jūsu asinsspiediens un sirdsdarbība pazeminās, bet nekas kritisks. Nekādas reakcijas uz stimuliem vispār. Nav reakcijas uz zālēm. Tu vienkārši aizej un atgriezies.
– Es zinu. Vai jūs esat tik noraizējies, jo nevarat atrast iemeslu?
Viņš pēkšņi piecēlās, aizgāja no manas gultas un sastinga loga priekšā. Pa ceļam pamanīju, ka gulta, uz kuras sieviete iepriekš gulēja, tagad ir tukša. Dmitrijs Aleksandrovičs runāja vienmērīgā tonī:
– Vai es uztraucos? Nē, Olga. Man ir darbs, kurā tu laika gaitā pārstāj uztraukties.
«Tad kāpēc jūs esat šeit, jo jūsu maiņa beidzās jau sen?»
Šķita, ka viņš mani nedzird:
«Mēs vienmēr esam gatavi medmāsai atnākt skriet vai piezvanīt… sakiet kaut ko līdzīgu: «Pacients no trešās nomira.» Vai: «Pacientam no otrās nieres neizdevās.» Vai arī: «Hei, Dim, mēs šovakar izdarījām visu, ko varējām, bet mēs viņu pazaudējām.» Vai tu saproti, Olga?
«Nē,» es jutu smagumu viņa vārdos un patiesībā mēģināju to izdomāt.
– Un es esmu gatavs. Citādi es vienkārši nevarētu to izturēt. Esmu gatavs, ka man kāds piezvanīs un saka: «Mēs izdarījām visu iespējamo, bet…”. Es neraudātu, nebrauktu uz bērēm un vārdu aizmirstu pāris mēnešu laikā. Vai jūs zināt, kāpēc ārsts neveido acu kontaktu, runājot ar ģimeni? Tāpēc viņi nepamanīs, ka pacienta nāve viņu īsti nesagrauj. Viņš jau domā par citu pacientu, taču ir spiests vairākas minūtes stāvēt koridorā ar ģimeni un darīt visu iespējamo, lai viņi neredzētu viņa acis.
Šādas atzīšanās nav atklāsmes. Ja viss intensīvās terapijas nodaļas personāls katru zaudējumu piedzīvotu tā, it kā tas būtu savējais, viņi drīz vien kļūtu traki kopumā. Nav nekāda atklāsme uzzināt, ka viņi neļauj katrai traģēdijai iegrimt savā dvēselē un, jo mierīgāk pret to var izturēties, jo labāk viņiem un citiem pacientiem. Nevis atklāsme, bet šādas atzīšanās skaļi nekad netiek uzklausītas. Par medicīnu es sapratu maz, bet likās, ka tas ir medicīnas ētikas pamatlikums.
– Kāpēc tu man to saki, Dmitrij Aleksandrovič?
Viņš nepagriezās. Turpināja skatīties pa logu:
– Jo ir liela atšķirība starp to, ka es neesmu dievs – es nevaru visus izglābt, un to, ka es neesmu izdarījis pilnīgi neko. Pie pirmās ar laiku pierod. Ar otro sastopos pirmo reizi. Es tev neko nevaru izdarīt, Olga.
Es klusēju. Viņš ir labs ārsts – nespēj samierināties ar savu bezspēcību. Bet kā mēs varam atvieglot viņa nastu? Viņš netic manām pasakām. Jo tās izklausās pēc pasakām.
«Es nevaru jūs nodot terapijai vai izrakstīt.» Trīs komas divās dienās… Noslēdzu vienošanos ar diagnostikas centra speciālistiem – parīt pārbaudīs vēlreiz. Bet es esmu gandrīz pārliecināts, ka viņi arī neko neatradīs. Tu esi slima, Olga, bet nav palikusi neviena versija, kas tieši. Un es neesmu pārliecināts, ka rīt vai parīt esmu gatavs dzirdēt: «Mēs izdarījām visu iespējamo…", jo līdz manai nāvei es atcerēšos, ka mēs neko nedarījām.
Sasmalcināts. Noteikti labs speciālists, kurš ar katram ārstam piemītošo cinismu ir gatavs glābt slimos. Viņš zina, kā zaudēt, bet viņš nekad agrāk nav zaudējis šādi, nezinot, kas notiek. Es apsēdos un runāju pārliecinošāk – šī situācija ir jālikvidē:
– Dmitrijs Aleksandrovičs! Vai es varu iedzert kafiju?
Viņš pagriezās un pārsteigts paskatījās uz mani:
– Protams, nē.
– Žēl gan! Bet pēc nedēļas jautāšu vēlreiz. Un zini, kādreiz es beidzot pamodīšos, es tev apsolu. Bet līdz tam jums būs jārūpējas par manu ķermeni, kamēr tas būs atstāts bez uzraudzības.
Viņš noguris pasmaidīja, tad devās uz gultu, domādams:
– Man patīk tava attieksme. Mēģināšu noorganizēt tikšanos ar radiem. Palūdziet arī savam draugam atnest jums personīgās lietas. Tikai daži cilvēki no intensīvās terapijas var spēlēt videospēles vai lasīt grāmatas, taču mēs jums izdarīsim izņēmumu.
– Radinieki? – Es aizrāvos. – Ja Kostjam vajadzēja viņiem piezvanīt, tad diez vai viņš to izdarīja…
Dmitrijs Aleksandrovičs atkal nokrita uz krēsla un tagad runāja vieglāk:
– Tad pasaki man pats.
– Par ko? Lai viņi bariem lidotu uz šejieni no Tomskas un gaudotu zem logiem visu diennakti? Negribas. Un es nemiršu, tāpēc es neredzu iemeslu viņus traucēt.
Viņš pieliecās un paskatījās uz manu seju:
«Nosodīts, bet tagad tu atkal izskaties pilnīgi vesels!» Kā tas ir iespējams?
– Tas ir miega trūkuma dēļ, Dmitrij Aleksandrovič! – es piemiedzu aci.
Viņš šaubīgi pasmaidīja, atbildot:
– Teiksim. Bet es varu piemānīt tavu Kostju.
«Parādiet viņu,» es laipni atļāvu. – Man jādod savam biedram vairāki norādījumi. Ļaujiet viņam segt manu prombūtni, kamēr es šeit izklaidējos ar jums.
Tagad ārsts pat neizpratnē smējās. Lai kā arī būtu, atmosfēru man noteikti izdevās kliedēt. Un Tayishka uzreiz uzmundrināja:
– Kāds viņš ir, Ol, kāds viņš ir! – Es jutu, ka viņa trīcēja. – Pajautā, vai viņam ir līgava vai likumīga sieva!
– Es par to nejautāšu! – iekšēji iesmējos. – Un neuzvedies kā pēdējā kurtizāne!
Viņa samulsa un murmināja kaut ko nesaprotamu. Bet mums ir jāizsaka atzinība viņas gaumei: Dmitrijs Aleksandrovičs patiesībā šokēja arī mani. Un viņa nākamais jautājums vēl vairāk pacēla noskaņojumu:
– Vai tas Kostja ir tavs draugs?
– Kāpēc jūs interesē, reanimatologa kungs? – Es vairs nevarēju atturēt ironiju.
«Nenāktu par ļaunu zināt,» viņš padevās flirtam. «Jo vairāk iemeslu cilvēkam ir jādzīvo, jo lielākas ir viņa iespējas.»
– Tikai tāpēc? Eh! Un es ļoti cerēju reģistrēties kā favorīts, lai saņemtu privilēģijas!
– Gribi kafiju? – viņš uzreiz saprata.
– Man nav spēka darīt to, ko gribu!
– Tas ir aizliegts. Es esmu šeit, lai tevi dziedinātu, nevis nogalinātu.
– Vai reanimatologi ir tik ļauni?
– Es tev atgādināšu, lai atnes tev brokastis… jau vakariņas. Vai vēlaties iet uz tualeti?
Saruna uzņēma kādu neromantisku pavērsienu. Es saraucu pieri:
– Es varu iet pats!
Viņš ilgi domāja, tad pamāja:
– Labi. Bet tikai ar medmāsu. Mēģiniet tagad piecelties.
Es ne tikai izmēģināju, bet pat nodejoju viņam ne pārāk erotisku lambadu. Dmitrijs Aleksandrovičs bija spiests atzīt, ka esmu diezgan spējīgs nokļūt tualetē, kaut arī medmāsas uzraudzībā. Viņš izgāja no istabas pavisam citā noskaņojumā nekā nesen.
Kamēr es ar prieku ēdu štovētus kāpostus un kartupeļu biezeni no plastmasas trauka, Tayishka vaimanāja:
– Es novēlu jums un es palikt šeit! Tie, kas tur ir īsta nelaime, bet tie, kas te ir tādi nekromanti! Starp citu, Olya, lūdz viņam palīdzību! Varbūt viņš zina, kā izmitināt tevi un mani? Lai gan nē, nejautājiet! Un tad pēkšņi viņš mani tur nosūtīs, un es tur pazudīšu bez tevis…
Es košļāju kāpostus un neatbildēju. Naivais joprojām nav sapratis, ka vietējie nekromanti mūsu stāstam nekad neticēs. Un, ja es uzstāju, viņi mani nosūtīs pie pilnīgi citiem nekromantiem – un viņi var nebūt ne tuvu tik draudzīgi. Pēdējais, ko es vēlētos, lai Dmitrijs Aleksandrovičs uzskatītu, ka esmu traks.
* * *
Izrādījās, ka intensīvā terapija nav tā labākā vieta saziņai. Pacienti, pat tie, kas ir pie samaņas, ir vērsti uz savām problēmām. Šeit staigātājus var burtiski saskaitīt uz pirkstiem… ja ir tikai viens pirksts. Arī medicīnas personāls vienmēr ir aizņemts. Medmāsas joprojām ir gatavas pārmīt dažas frāzes, bet viņām nav laika sēdēt man blakus ilgāk par piecām minūtēm, un ārsti šeit ir kā roboti. Izskatās, ka izmet tikai komandas «uz operāciju zāli», «pārbaudi asinsspiedienu», «reģistrējies kardioloģijā» vai lamā «kāpēc joprojām nav laboratorijas? Vai man pašam jāskrien uz laboratoriju un uz ceļiem jālūdz, lai viņi mazliet pasteidzas?!”… Un, tiklīdz iestājas klusums, viņi atkāpjas savā slepenajā istabā un, esmu pārliecināts, acumirklī nokrīt. aizmidzis. Kā citādi viņi uzlādējas?
Dmitrijs Aleksandrovičs faktiski devās mājās… pret viņu nav pietiekami daudz dusmu. Šodienas reanimatologs, sieviete, tikpat barga kā citi ārsti, man uzdeva tieši tādus pašus jautājumus, un tad tikai pamāja ar galvu, arī liekot cerības uz padziļinātu diagnozi. Man kļuva garlaicīgi. Kaut kā pa telefonu pierunāju Kostju rīt man atnest portatīvo datoru un pāris grāmatas. Viņš tik ilgi mani mocīja, ka es visā savā krāšņumā atcerējos, kāpēc izšķīros ar viņu. Viņš ātri aizmirsa atvieglojumu, ko juta ātrās palīdzības mašīnā, kad izrādījās, ka esmu dzīva! Bet neko nevar izdarīt – caur nekromantiskām peripetijām Kostja izrādījās mana vienīgā saikne ar ārpasauli. Viņam būs mani jāsatiek pusceļā. Un man būs jāpacieš viņa garlaicība.
Rezultātā vakarā beidzot padevos miega gribai. Mēs to savā starpā apspriedām ar Tayishku. Šķita, ka nekromants man šodien deva brīvību atpūsties, kas nozīmēja, ka mums var būt pēdējā iespēja paskatīties drūmajā savrupmājā.
Cik neparasti ir pamosties vienam un neraudāt entuziasma pilnus saucienus par kārtējo augšāmcelšanos! Es atvēru acis: istaba bija tukša un visapkārt tumsa. Manas aizdomas, ka laiks mūsu pasaulēs pilnībā sakrita, apstiprinājās. Pēc Maskavas domām, šeit vajadzētu būt apmēram divpadsmit, taču diez vai kādam no pamatiedzīvotājiem par to ir aizdomas. Ar Taishka palīdzību man izdevās tikt galā ar eļļas lampu – tā smaržoja nepatīkami un nesniedza daudz gaismas, bet es mēģināju pielāgoties. Vispirms paskatījos pa istabu: nekas jauns. Tad viņa klusi atvēra durvis un ienira koridorā.
Nāvējošs klusums. Katrs solis šajā vakuumā tiek dzirdams nevis kā nenozīmīga šalkoņa, bet gan kā vienīgā skaņa vispār. Es nodrebēju. Varbūt reanimācijas nodaļā nebija tik garlaicīgi… Bet man vajadzēja informāciju un miegu. Un nekas, ka no pilnvērtīga miega es saņemu tikai pašu iegremdēšanas procesu. Neaizstājamā Taiška paspēj mums abiem atpūsties.
Es lēnām virzījos pa apgaismoto gaiteni, turot aci uz savu lampu. Kas zina, kas mani sagaida aiz nākamā stūra? Un šeit bija daudz pagriezienu. Un bezgalīgajā labirintā ceļā nesastapās neviena dvēsele, kas mani sāka saniknot. Varbūt es jutos slikti! Vai arī jums steidzami vajadzēja nomazgāties, un šajā milzīgajā zārkā bija pilnīga dezertēšana. Bet man pat prātā neienāca nevienam piezvanīt. Viņa kliedza tikai no prieka, kad aiz nākamā stūra parādījās pazīstama mājīga viesistaba. Citādi vēl nedaudz, un nāktos ticēt labirinta maģijai, ko patīk demonstrēt filmas par garīgām slimībām.
Priekšējās durvis nebija aizslēgtas. Tas čīkstēja, kad iznācu ārā, bet tagad es nejutu nekādas bailes. Beigās netika paziņots neviens noteikums, kuru es varētu pārkāpt. Ārā ir tumšs un nedaudz vēss. Viņa pacēla lampu augstāk un paskatījās apkārt: priekšā bija ābeļdārzs, aiz tā bija augsts žogs. Un nav redzams neviens cilvēks… precīzāk, neviena augšāmcēlusies darba marionete. Paspēru vēl dažus soļus un apstājos – man nebija ne jausmas, kur man iet tālāk.
– Tu nevarēsi aizbēgt.
Es sarāvos, bet turējos un neatskatījos.
– Es zinu, Sciacca kungs. Elriks mani saistīja ar zvērestu.
Iestājās īsa pauze, pēc kuras balss pienāca mazliet tuvāk:
– Viņš ir talantīgs burvis. Taču būtība nav zvērestā – ap visu apkārtmēru ir necaurejama aizsardzība. Neviens nevar šeit ienākt vai iziet, ja vien es to nevēlos.
– Nav pārsteigts. Un sargi pie vārtiem pa dienu ir vairāk kā svīta, vai ne?
– Tā ir patiesība. Kāpēc tu neskaties uz mani?
Jautājums nebija tik vienkāršs. Daļa no nekromanta motīvu neizpratnes bija biedējoša, taču tagad es nedrebēju no bailēm. Vai arī man vienkārši patika dzirdēt viņa balsi – patīkamu un pārāk līdzīga cilvēka balsij, kas man patika. Taču, tiklīdz pagriezīsies, šī sajūta izklīdīs. Un tad pienāks laiks šausmām un bailēm, nevis sarunas turpināšanai. Tāpēc es ar nepacietību gaidīju – kur virs augstā žoga balts gandrīz pilnmēness.
– Kāpēc es jums esmu vajadzīgs, kungs? – Negaidot atbildi, viņa vēlreiz jautāja: «Kāpēc jūs gaidījāt mani?» Ja es visu pareizi sapratu, tad jūs jau no bērnības zinājāt, ka es nokļūšu šajā mājā. Tāpēc viņi lika Elrikam palīdzēt viņa brālēnam. It kā viņi būtu precīzi paredzējuši šo brīdi.
– Kāpēc tu neskaties uz mani, Tayishka?
«Jūs nevēlaties atbildēt, vai es uzdodu nepareizus jautājumus?»
Atkal klusums, kurā man izdevās sajust nepārvaramo nāves klusumu. Bet es zināju, ka viņš tur stāv – trīs soļus aiz manis. Un es ļoti cerēju uz skaidrojumu. Es aizvēru acis, kad viņš runāja – neticami pilnīgas iegrimšanas sajūta balsī:
– Nākotni nevar redzēt precīzi. Ļoti reti ir brīži, kad iespējams noķert vispārējās trajektorijas – skaidras vai neskaidras. Un jā, kad es tevi pirmo reizi satiku, es redzēju vienu no šīm trajektorijām. Un, kā redzat, es nekļūdījos.
Interese lika man atvērt acis, bet es nesteidzos apgriezties:
– Vai jūs varat paskaidrot sīkāk, Sciacca kungs? Tas nav tikai ziņkārības jautājums… bet gan tas, ka cilvēks spēj pielāgoties jebkuriem spēles noteikumiem, bet šim viņam ir jāsaprot noteikumi.
«Tu nepavisam neesi tāds, kāds tev vajadzēja būt.» Pavisam.
Viņš to bieži atkārtoja, kas, visticamāk, norādīja uz kādu īpašu šī konkrētā punkta nozīmi. Es pasmaidīju:
«Es atceros jūs, Sciacca kungs, kaut arī biju ļoti maza.» Un varu teikt, ka arī tu kopš tā laika esi ļoti mainījies. Tikai acis un balss palika nemainīgas.
– Acis un balss? – nevarēja pateikt, vai viņš bija pārsteigts. Tonis joprojām bija tāds pats. – Labi, es kaut ko paskaidrošu. Par to pašu trajektoriju, ko viņš redzēja mirstošajā meitenē. Tev bija lemts mirt jaunam. Un liktenim ir lemts atgriezties ar īpašām zināšanām. Tieši šīs zināšanas man ir vajadzīgas no jums. Un tāpēc es tevi toreiz izglābu un pametu uz ilgu laiku, jo no divgadīga bērna pilnīga sapratne nebija gaidāma. Tāpēc viņš ļāva jums nodzīvot divdesmit gadus un atkal nomirt. Un tā paša iemesla dēļ es pats tevi neuzmodināju. Noteikti ir notikusi kāda kļūda, tāpēc es neko nedarīju, lai palīdzētu tiem, kuri jūs augšāmcēla. Ja es pats būtu tevi atgriezis, es nebūtu pieļāvis nevienu kļūdu. Un viņai bija jāļauj. Vai jūs zināt, ko es domāju?
Godīgi sakot, man kļuva drebuļi. Kā var neticēt nākotnes prognozēm? Tas bija tāpat kā filmas skatīšanās attīšanas režīmā: viņš zināja dažus kadrus un beigas, bet joprojām trūka epizodes. Un tomēr viņš noteikti redzēja filmu par Tayishka stāstu!
«Es nesaprotu,» es meloju. – Kā mēs risināsim šo problēmu?
– Paskaties uz mani, Tayishka.
Es lēnām pagriezos. Par spīti manai tik tikko mirdzošajai cerībai, es ieraudzīju neglītu seju ar pazīstamām acīm un nepatīkamu smīnu. Es kaut kā atturēju sevi no raustīšanās. Nekromants samiedza acis:
– Ir vairāki veidi, kā iegūt informāciju no jums. Spīdzināšana,“ viņš novērtēja manas iepletās acis un tikai tad turpināja, „ir labākais un ātrākais veids. Bet tie palīdzēs tikai tad, ja jūs pats jau esat saņēmis nepieciešamās zināšanas. Un par to es nevaru būt pārliecināts. Un otrā metode ir visizplatītākā piestiprināšana. Vismaz paldies. Pateicība tevī ir audzināta divdesmit gadus. Tava māte zvērēja tavā vietā, ka kādreiz tu nāksi pie manis un atmaksāsi parādu. Bet tagad, kad es skatos uz tevi, es nejūtu šo saikni starp mums.
Es paskatījos uz leju. Diez vai viņš prata lasīt domas, citādi nebūtu vajadzības viņu pratināt. Bet es pat nevarēju skatīties Taišku. Viņa tagad iekšā bez vārdiem vaimanāja – viņa bija uz šejieni pievilkta, un viņas pateicība bija patiesa, divdesmit gadus veca. Ja tikai es viņai dotu vārdu, viņa to visu atdotu par jauko dvēseli. Un es to izlikšu. Es tikai sakārtošu savas prioritātes. Bet tagad loģika ierosināja ko citu: es, es esmu tā augšāmcelšanās kļūda, viņa tik ļoti gaidītā nepieklājīgās nekromantijas kļūda. Un ko viņš ar mani darīs, jo tik ilgi bija gatavs gaidīt manu parādīšanos?
– Tāpēc paskaties man acīs, Taiška, un saki vēlreiz – vai esi saņēmusi kādas zināšanas, kas saistītas ar dēmonu pasauli? Asuras, gaki un youki ir iekļuvuši mūsu pasaulē tūkstošiem gadu, taču neviens iepriekš nav bijis tuvu viņu pasaulei. Tāpēc saki man vēlreiz, Tayishka, ka tu tur neesi bijis vai nezini par pāreju starp mūsu pasaulēm.
Manas acis, iespējams, bija nedaudz iepletušās, bet mana balss noteikti svārstījās:
– Nezinu.
– Tu melo.
«Es…» Sapratusi, ka man kaut kas jāpaskaidro, es meklēju vārdus. «Es vēl neesmu sapratis, ko es redzēju tur, aiz nāves robežas.» Bet tā nav dēmonu pasaule!
– Tu melo.
Viņa konvulsīvi izdvesa. Filmas skatīšanās attīšanas režīmā viņam radīja ļoti izkropļotu attēlu. Pat ja viņš uzminēja gandrīz precīzi. Tomēr šajā gadījumā «gandrīz» bija pārāk būtiska atšķirība! Un es joprojām nesapratu, kuram no mums ir vairāk trumpju piedurknē.
– Dodiet man laiku saprast pašam, Sciacca kungs!
– Ko vēl jūs varat lūgt? – vecā vīra seja kļuva vēl neglītāka pēc tam, kad nekromants izlocīja uzaci. – Vai arī tu jau sāksi prasīt?
Pirms šīs frāzes biju gatava pajautāt… Vismaz izteikt cerību, ka viņš vispirms visas kārtis parādīs pats, ļaus iemācīties viņam uzticēties, un tad es viņam visu izstāstīšu. Pat ja ziņas viņam sagādās vilšanos, jo Taiška nav saņēmusi nekādu saikni ar dēmonu pasauli, bet viņš jau pieradīs pie manis tik ļoti, ka cienās palīdzēt ar manu problēmu. Jā, tieši tā izklausījās mans ideālais plāns. Tikai sarkastiskais un augstprātīgais nekromanta tonis tajā neiederējās…