- -
- 100%
- +
– Paldies, Ol! Nu tas mūs abus izglāba… Nekromants palīdzēs! Un, ja viņš izrādīsies ļauns, tad mēs nomirsim ar tīru sirdsapziņu.
– Vai tu esi traks? Es šim nelietim stāstīju daudz muļķības. Viņš mūs izvedīs no šejienes, tad mēs atkal aizbēgsim.
– Tu esi traks!
– Aizveries! Zini, Tanjukh, par to, kāds tu esi, tu runā pārāk daudz!
«Es tikai gribu dzīvot…» mans istabas biedrs nopūta un atkal čukstēja.
Atbildot tikai sakodu zobus. Tam jābūt tik… nē! Vai viņi nevarētu mani pārcelt uz kādu briesmīgu karotāju? Es joprojām paliktu pati, bet vismaz nebūtu tik neērti saukt viņu par partneri.
* * *
Tiklīdz es aizmigu, es atvēru acis. Klusa pīkstēšana apkārt, klusinātas balsis no gaiteņa. Skaistākā, mīļākā atdzīvināšana manai dvēselei! Bet šoreiz es negribēju čīkstēt no prieka. Tomēr viņa nespēja pretoties un pamāja ar roku medmāsai, kura ieskatījās. Viņa nekavējoties pazuda un pēc minūtes atgriezās kopā ar Dmitriju Aleksandroviču. Tāpat kā pirmo reizi, viņš vispirms paskatījās uz visiem pīkstošajiem monitoriem un pēc tam uz manu seju. Viņš runāja vēl nopietnāk nekā iepriekš:
– Sliktas ziņas, Olga. Atkal koma, un nekādas izmaiņas rādītājos. Vairāk nekā trīs stundas. Un es joprojām nezinu iemeslu. Šķiet, ka tev kādu laiku būs jāpaliek manā sabiedrībā.
Es viņam uzsmaidīju – plaši un patiesi. Viņš, visticamāk, bija pārsteigts un apsēdās uz blakus esošā krēsla. Viņš nedaudz noliecās:
«Olga, tev kaut kas ir jāsaprot,» pie tevis pēkšņi pārgāja reanimatologs. «No rīta mēs konsultēsimies un noteikti atradīsim iemeslu.» Bet es jau esmu pārrunājis tavu lietu ar vairākiem kolēģiem – un absolūti neviens nesaprot, kas ar tevi notiek.
– Un kas ar to slikts, Dmitrij Aleksandrovič?
Viņš nopūtās:
– Zini, ir tāda lieta – medicīniskā intuīcija. Viņa uz mani kliedz, ka ar tevi viss kārtībā. Es skatos uz tevi un nespēju sevi pārliecināt, ka tev ir slikti. Es nekad neesmu redzējis tik ziedošas sejas šajā istabā, «viņš skumji pasmaidīja. – Un ir arī jēdziens – medicīniskā kļūda. Varbūt mēs nekad neko neatradīsim, bet tam noteikti ir iemesls…
Man izdevās izveidot citu viedokli par visu, kas notiek:
– Dmitrijs Aleksandrovičs! Es tev kaut ko pateikšu, tikai nesmejies! Es vienkārši aizmiegu – un tajā brīdī pamostos kaut kur citā vietā. Un, kad es tur aizmiegu, es pamostos šeit. Un manā galvā sēž arī šis mazais zīdainis, kurš bezgalīgi tērzē.
– Es nesaprotu, kur tu pamosties?
«Citā vietā… Ar… āķiem…» skaļi tas izklausījās vēl jocīgāk nekā manās domās.
Ārsts steigšus piecēlās un vēlreiz paskatījās uz pīkstošo aparātu:
«Mēs atkārtosim tomogrāfiju no rīta.» Iespējams, pirmajā attēlā audzējs tika izlaists. Vienkārši nekrītiet panikā, ja stadija ir agrīna, tad tā ir diezgan ārstējama.
– Smadzeņu audzējs? – Es negrasījos krist panikā, es tikai precizēju.
– Redzes un dzirdes halucinācijas kopā ar neizskaidrojamām komām… Es pat vairs nezinu, ko domāt. Bet pārbaudīsim vēlreiz.
Kāda ir varbūtība, ka viņam ir taisnība? Ar mani nekas nenotika – vai tas viss bija tikai projekcija, ka manas smadzenes ir apēsts vēzis? Ja man būtu jāizvēlas, es labprātāk atrastos citā pasaulē ar nekromantiem un gakām. Ne uz ilgu laiku, protams.
«Dmitrijs Aleksandrovičs,» es iesaucos, kad ārsts jau izgāja no istabas. «Vai jūs varat man kaut ko iedot, lai es nomodos?» Es nekad neesmu gulējis!
Viņš tikai pamāja ar galvu. Bet nedaudz vēlāk es beidzot izlūdzos medmāsai nobružātu grāmatu un biju apņēmības pilna izturēt, cik ilgi vien iespējams.
* * *
Tuvāk rītam acis pašas aizvērās.
– Tanjukh! – es garīgi uzsaucu, lai uzmundrinātu sevi vismaz ar sarunu. Tomēr mana meitene neatbildēja. – Tanja, kur tu esi?
Un atkal klusums. Vai tas tiešām ir iztvaikojis? Bet pirms pāris stundām viņa noteikti bija pie manis. Izlasīju vēl pāris lappuses, paskatījos griestos, sapratu, ka pavisam drīz padošos, un zvanīju vēlreiz – šoreiz skaļi un bargāk:
– Tanja!
– Nu? – neapmierināti nomurmināju.
Es piedzīvoju vilšanās vilni, bet mēģināju domāt bez atklāta aizkaitinājuma:
– Kur tu biji?
– Es biju šeit. ES gulēju.
– Guļ?!
Nez kāpēc šis fakts mani ļoti saniknoja. Kamēr es šeit ņemu repu visiem, parazīti ar tīru dvēseli guļ?
«Es gulēju,» šoreiz viņas balss izklausījās apmierināta. «Es domāju, ka savā iepriekšējā dzīvē neesmu tik daudz gulējis kā tagad.»
Manam sašutumam nebija robežu:
– Oho! Ko, izrādās, man vispār nevajadzētu gulēt?
«Nezvēr, Ol,» Taiiška samiernieciski čukstēja. «Varbūt es to izgulēšu mūsu abu dēļ.» Vai arī kustoties ir laiks atpūsties… Nu, atzīsti – tu vienmēr pamosties jautrs.
Kas ir patiesība, tas ir patiesība. Jau tagad sapratu, ka, lai arī noguruma satriekta, tiklīdz aizmigšu un pamostos viņu šausmīgajā pasaulē, jutīšos savādāk – it kā patiesībā būtu nogulējusi astoņas stundas. Un tomēr pašreizējais uzdevumu sadalījums man nederēja, tāpēc nolēmu uzliet eļļu ugunī:
– Un jūs pat nepamodāties, kad ienāca Dmitrijs Aleksandrovičs?
«Dmitrijs Aleksandrovičs…» Taiška izvilka. Jau pēc viņas toņa kļuva skaidrs, ka esmu trāpījis īstajā vietā – manai istabas biedrenei ārsts bezgala patika.
– Nu jā. Viņš mani uzaicināja uz randiņu… Tā viņš teica, no rīta taisīsim MRI un iesim uz randiņu.
– Randiņā? – viņa iekliedzās manī iekšā un it kā sasita plaukstas.
Cik naivi! Un man pat prātā neienāk, ka esam reanimācijā, un no pirmā randiņa ar jebkuru mani var šķirt vesels audzējs… Bet pēc tam es jau izbaudīju ņirgāšanos:
– Jā. Karietē viņš saka: es tevi paņemšu un pacelšu. Un es viņam teicu: par ko tu runā, Dmitrij Aleksandrovič, es neesmu tas tips, kas otrajā satikšanās dienā iekāptu karietē…
«Uh-o,» Tayishka bija vīlusies. – Bet savā ziņā tev, protams, taisnība… Lai gan skaidrs, ka viņš ir cēls un kārtīgs cilvēks. No labajiem nekromantiem.
Nez, kāpēc viņa to redzēja? Visu laiku ar viņu pārmijām pāris frāzes. Viņš var nebūt pieklājīgs vai, gluži otrādi, var būt vispieklājīgākais vīrs un daudzbērnu ģimenes tēvs. Bet mana naivā muļķa prāta darbība tik plaši nedarbojās. Es tikko biju sajūsmā:
«Un viņš kļuva tik dusmīgs par manu atteikumu: viņa acis mirdzēja kaislībā, sviedri bija uz pieres…
– Tūlīt aizraušanās? – Es neticēju, bet katram gadījumam viņa bija laimīga.
– Kaisle, kaisle… Viņš pienāk pie manas gultas un saka: «Tu būsi mana, mīļā Olga!» Pēc vēlēšanās vai bez tā!
– Oho… Tur guļ sieviete. Vai tiešām viņš to teica svešinieka priekšā?
– Jā, viņa ir komā. Padomājiet, ka citā pasaulē… Tātad, viņš nāk klajā, skatoties ar savām brūnajām acīm – es kļuvu slapja no viņa skatiena vien…
– Runājot par?
– Nu… man patika viņa izskats. Un viņš atmet palagu, noplēš man drēbes un sakrājas man virsū. Sākumā es vēl kliedzu un pretojos, bet viņš mani apklusināja ar skūpstu. Un tad es vairs nepretojos. Viņa uzmeta kājas pār pleciem un tik ļoti vaidēja, ka medmāsas ieskrēja istabā, nosarka un uzreiz izskrēja ārā… Bet zini ko, Taņuha, mūsu brīnišķīgais nekromants tur nepabeidza! Un viņš man to pabeidza…
– Beidz! – Tajiška pēkšņi sadusmojās. – Pietiekami!
– Ar ko pietiek? Mani neinteresē stāstīt?
– Vai tāda neķītrība ir iespējama?.. It kā… Kamēr es gulēju, tu biji šeit… vaidi?
– Es joprojām vaidēju! Viņš apsolīja atgriezties pēc MRI – mēs to darīsim vēlreiz, viņš saka, vienkārši apgrieziet mani…
– Pietiekami!
Viņa bija tik sašutusi, ka pat nedzirdēja mani smejoties. Un es jau skaļi smējos, lai gan mēģināju aizklāt muti ar roku, lai medmāsas tiešām nedzird un nesauktu psihiatru. Kādu iemeslu dēļ Taiška pilnībā zaudēja savas robežas:
– Tas ir… kā? Pilnīgi necienīgs… un tu… kā kaut kāda kurtizāne?
– Kurtizāne? – Es pārstāju smieties. «Viņi tiešām tevi šeit izsita, kamēr tu gulēji!»
– Vieglprātīga kurtizāne!
– Tu, Tanjukh, izvēlies vārdus…
– Kā gan citādi skatīties uz tādām lietām?
«Tu vienkārši esi dusmīgs, ka viņi tevi nepamodināja.»
– Meža baltie gari! Tad es būtu pilnībā apdedzis no kauna! Ko darīt, ja mēs ar jums nēsāsim bērnu? Es par to nedomāju, vieglprātīgi… Olya?
Varēju apstāties un atzīties, ka meloju. Bet tas bija ārpus manas humora izjūtas:
– Mēs to nenesīsim, Tanyukha, izelpojiet. Mēs… pasargājām sevi ar gumijas maģiju.
– Kā?
– Gumijas maģija. Viņi pievelk viņu uz dzimumlocekļa. Un dzimumloceklis, ja nezināt, ir dzimumloceklis, nu… vīrieša dzimumorgāni, kas aug starp puiša kājām.
«Ak,» viņa pārtrauca, tiklīdz saprata, un uzreiz apklusa.
Varbūt viņa tur iekšā noģībusi. Taču jautrība nebija ilga: pēc apmēram desmit minūtēm es atkal gribēju gulēt. Aiz loga jau bija rītausma. Vēl pusstunda un sāksies jaunas pārbaudes un diagnostika. Bet šķiet, ka neizturēšu pusstundu…
– Tan… Tan, tu atkal guli? Parunā ar mani, citādi es aizmigšu.
– Negulēt. Es cenšos jūs saprast un pieņemt bez sprieduma.
– Jā, es jokoju. Tagad jūs varat spriest.
– Par ko tu jokoji? Par ļaunām attiecībām ar skaistu nekromantu?
– Nu jā.
Viņa atviegloti uzelpoja un pat sāka ķiķināt. Bet tagad pat tas nepalīdzēja. Un tad viņa teica:
– Klausies, Ol, ko es domāju – kad Elriks pamodīsies un ieraudzīs manu ķermeni, viņš nolems, ka atkal ir miris.
– Un kas?
– Un viņš mani tur atstās, lai mani aprītu. Viņš to nevilks sev līdzi.
Nez kāpēc tāda doma man neienāca prātā. Visticamāk, man vienkārši bija vienalga, kas tur notika, kamēr es šeit biju. Bet nav pārsteidzoši, ka Tayishka par to bija ļoti noraizējies. Jā, un es jutos neomulīgi – galu galā, ja viņi mūs tur apēdīs, tad viņa paliks manī uz visiem laikiem… Es, protams, esmu gandrīz pieradis, bet, ja viņa man sāks lasīt lekcijas jebkurā gadījumā… Kas vai mūs abus sagaida jautra dzīve?
Pieņēmusi lēmumu un nedomājot to apspriest, es aizvēru acis. Pagaidām man nav citas izvēles, kā izglābt abus divās pasaulēs. Tā mēs atradīsim problēmas risinājumu un atdalīsimies, kad es varu atstāt Tayishku viņas ķermenī, tad es varu atbrīvoties no savas atbildības.
3. nodaļa
Elriks gulēja viņam blakus un skatījās skaidrajās debesīs. Tiklīdz es pakustējos, viņš lēnām pagrieza galvu manā virzienā:
– Es zināju, ka tu augšāmcelsies… Viņa bija mirusi. Vai es nespēju atšķirt mirušo no dzīvajiem?
– Labrīt tev arī.
Es izstaipījos un pacēlu galvu. Netālu griezās Gaka: radījums čukstēja un skatījās mūsu virzienā ar tādām ilgām, it kā cerētu, ka aiz žēluma par to iznāksim ārā un ļausimies apēst. Viņa kustējās, kā jau naktī, četrrāpus, bet tagad atleca ar redzamu smagumu. Vai nu viņa kļuva letarģiska no bada, vai arī Elriks vakar teica patiesību: dienas gaismā humanoīdais briesmonis vājinās. Tagad viņas neglītais ķermenis vairs nešķita tik biedējošs; es, iespējams, spēšu aizbēgt no šādas būtnes. Tāpēc es žāvājos un vēlreiz paskatījos uz savu nepatīkamo ceļabiedru:
– No kurienes viņi nāk? Tie ir jūsu.
Viņš atkal skatījās debesīs un nepārprotami nesteidzās atgriezties pie lietas.
«Mani vairāk interesē, kāpēc tu augšāmcēlies vai mirsti…
– ES nezinu. Bet es varu secināt, ka šī iemesla dēļ es neesmu piemērots eksperimentiem. Un verdzībā no manis maz noderēs: kuram saimniekam patiks, ja es tīru un iztīru kannu, un tad nomiršu? Viņa tika augšāmcelta, bet krūze pati no sevis neiztīrījās.
«Un tā ir taisnība…» viņš, šķiet, domāja pats ar sevi. Es tikai domāju, kur būtu izdevīgāk mani pārdot, tik kļūdains.
Man bija jāiesaka:
«Es redzu vienu izeju – atlaist no visām četrām pusēm.»
Viņš koncentrējās, paskatījās, bet tad pamāja ar galvu:
– Ne īsti. Iespējams, ka kāds nekromants varētu interesēties par šādu eksemplāru eksperimentiem! Un vēl labāk: nestāstiet viņam par to vispār…
– Nu tu pareizi saprati! Labi, draugs, nogalini šo radījumu, un ejam uz eksperimentiem un padosimies. Šeit ir garlaicīgi.
Lai gan es meloju bez sirdsapziņas sāpēm, Elriks nepievērsa uzmanību šai acīmredzamībai. Viņš izstaipījās, tad piecēlās uz elkoņa un domīgi paskatījās uz radījumu:
«Gaki ir īpašs dēmonu veids. Un tiem ir tikai viens mērķis – ēst. Meža kārtībnieki, varētu teikt. Bet atšķirībā no asurām vai youki, gaki nav sava ķermeņa, tāpēc viņi apdzīvo cilvēkus: bērnus, slimos, vājprātīgos, tos, kuriem nav stabilas apziņas. Nu vai līķos. Bet viņi var pieķerties tikai burvībai asinīs. Jo vairāk maģijas, jo spēcīgāka ir gaka. Un raganām ir vislielākā maģijas koncentrācija, tāpēc pēc nāves tās nekavējoties tiek sadedzinātas, lai kas arī notiktu. Gakis, tāpat kā visi dēmoni, nāk no citas pasaules. Un nekādas burvestības to nevar apturēt.
Lai gan biju pārsteigts, ka Elriks pacentās detalizēti atbildēt uz manu jautājumu, es nesteidzos priecāties:
– Bet tu taču arī esi burvis, proti, riskē!
Viņš atkal smējās – acīmredzot viņa imūnsistēmu stiprina smiekli, pretējā gadījumā jūs nevarat izskaidrot, kāpēc viņš visu laiku smejas:
– Es jau esmu diezgan vecs, un, kā redzat, es neesmu vājprātīgākais.
Es ar to strīdētos, bet bija svarīgāki jautājumi:
– Labi, gudrs puisis ar maģiju asinīs, dēmonu urīnu, un ejam prom no šejienes. Viņa kļuva lēnāka tieši mūsu acu priekšā.
«Lēnāk,» viņš piekrita. – Bet zobi ir tikpat asi. Protams, es varu viņu nogalināt, bet vispirms man ir vajadzīga garantija. Zvēru, ka nemēģināsi aizbēgt.
– ES zvēru! – viegli atbildēju. Patiesībā šis nav pioniera zvērests, bet vienkārši izdzīvošanai nepieciešams vārds.
Elriks tagad skatījās man tieši acīs:
– Nē, ne šādi. Atkārtojiet: «Es zvēru, ka neatstāšu jums desmit soļus.»
Es paraustīju plecus un atkārtoju to vārds vārdā. Bet viņš neatlaidās:
– «Es zvēru, ka es jums paklausīšu, līdz jūs mani nodosit jaunajam saimniekam.»
Tieši šajā brīdī mana intuīcija sāka satraucoši pulsēt kaut kur manā vēdera bedrē, bet tomēr es izteicu vārdus. Elriks pamāja ar pirkstiem pie mana deguna un viegli pielēca kājās. Meitene manī klusībā klausījās mūsu sarunā un tikai piekrita maniem lēmumiem.
Elriks pamāja ar roku, un zilā uguns, kas visu nakti dega ap apli, acumirklī pazuda. Būtne, it kā tikai gaidīja signālu, nekavējoties metās uz priekšu – lai gan tās kustības bija lēnas, salīdzinot ar vakardienu, tas tomēr kustējās pieklājīgā ātrumā. Gaka uzlēca augstu, mērķējot uz spēcīgāko ienaidnieku, bet Elriks, šķiet, satvēra sauju gaisa, satvēra to dūrē un meta viņai virsū. Tās pašas uguns strūkla ietriecās radījuma rīklē, izraisot to vispirms kliedzot un, lidojuma vidū nogriežoties, nogāzoties zemē. Tas plīvoja vēl dažas sekundes un tad nomierinājās. Nav slikti! Bet no liemeņa sāka celties kāds bālgans, dzīvs tvaiks. Es sastingu no šausmām, bet Elriks, piegājis tuvāk, ar tādu pašu zilganu uguni noskaloja šo dūmaku, līdz tā pilnībā pazuda. Tātad, cik es nopratu, tika iznīcināts pats dēmons, nevis tikai tā apvalks.
– Oho! – godīgi atzinos. – Es arī to gribu!
Elriks paskatījās uz mani un atkal klusi iesmējās.
«Tev nav maģijas, tāpēc tā nespīd.» Tādiem cilvēkiem kā jūs vai nu jāpiedzimst bagātās ģimenēs, vai arī jāpiedzimst vispār.
«Kāds skaistums,» es aizvainots teicu. – Starp citu, vai jūs nemēģinājāt izdzīt šos pašus dēmonus?
– Ko nozīmē izraidīt? – viņš nesaprata.
– Eksorcisms. Kā gan citādi? – uzplaiksnīju savu erudīciju.
Bet Elriks tikai uzmeta vieglu uzaci, atbildot un aizbildinošā tonī iecirta:
– Neiesaisties, analfabēti, tēmā, kuru nesaproti!
Es atkal apvainojos, bet biju slinks, lai strīdētos. Paskatīsimies, kurš no mums šeit ir analfabēts.
Mēs kādu laiku gājām pa biezokni, tad nogriezāmies uz taciņas. Lupatu zābaki kājās bija diezgan nolietoti, īpaši pēc vakardienas piedzīvojumiem. Un tagad krekls vairs nešķita liels un omulīgs. Un mēs turpinājām staigāt un staigāt. Paskatījos apkārt, lai nepalaistu garām īsto brīdi. Elriks gāja uz priekšu, es nedaudz atpaliku. Viņš pat neatskatījās. Un tad, netērējot laiku, es metos malā. Protams, es joprojām neesmu aizmirsis, ka, tāpat kā vakar, viņš mani atradīs. Bet tas nenozīmē, ka nav vērts mēģināt! Ja es to atradīšu, es atkal aizbēgšu. Tad atkal un atkal. Līdz viņam kļūst garlaicīgi.
Taču noskrējusi tikai dažus soļus, es pēkšņi sastingu vietā. It kā priekšā gaiss būtu lokans gumijas: nav ko sist, bet virzīties tālāk kļūst arvien grūtāk, tu iestrēgsi. Bet es, zobus sakodis, mēģināju izlauzties cauri neredzamajam lamatam.
– Ko tu dari? – Tajiška mierīgi jautāja.
– Es bēgu! – noteica acīmredzamo.
– Uz kurieni tu skriesi? Tu zvērēji burvim, ka nebēgsi.
Viņas gludā balss apvienojumā ar viskozo telpu visu padarīja skaidru. Zvērests! Tie nebija tikai vārdi un ne vienkāršs klikšķis deguna priekšā! Šis tārps mani tā piesējis pie sevis! Tayishka bija dusmu piepildīta līdz vēlmei nolādēt: kāpēc šī odze nebrīdināja?! Vai jūs sēdējāt un mierīgi skatījāties, kā es sev uzvilku virves? Bet dusmas acumirklī pārgāja bailēs… Par ko es parakstījos?! Un kārtējais niknuma vilnis apskaloja bezvārdu, bezjēdzīgo, stulbo Taišku, kura absolūti neko nedara, lai mūs abus glābtu!
Viņa gaudoja nolemtībā – ļoti klusi un tikai tāpēc, ka tas bija vajadzīgs viņas ciešanu pilnajai nervu sistēmai. Tad viņa atskatījās. Elriks stāvēja uz celiņa, salicis rokas uz krūtīm un klusībā gaidīja, kad man atnāks visu mēģinājumu veltīgums. Viņš pat nesmējās! Situācija, kurā es atrados, bija tik smieklīga, ka izraisīja viņā apjukumu, nevis jautrību! Sasodīts…
* * *
Es kaut kā izkustināju kājas, atgriežoties uz taciņas. Es nemaz neesmu pieradis atrasties situācijā, kurā man nav nekādas teikšanas. Tayishka pilnībā nomocīts:
– Tas ir labi, Ol, labi. Nedaudz kalposim nekromantam, un tad viņš palīdzēs mums abiem. Kādēļ gan nepalīdzēt labam pakalpojumam? Viņš jūs nosūtīs uz jūsu iecienītāko intensīvās terapijas nodaļu, bet viņš atstās mani šeit. Un, ja nekromants ir laipns, tad es palikšu pie viņa, pateicībā strādāšu vairāk nekā jebkurš cits…
– Kā ar Dmitriju Aleksandroviču? – dusmīgi jautāju. «Vai jūs tiešām nevēlaties viņu atkal satikt kā atvadas?»
Viņa gurdeni nopūtās. Nē, paskatieties uz viņu: viņa izdomāja sev mīļoto un tagad ir skumji. Un tas, ka šobrīd viņu un mani ved uz to, ka neviens nezina, kur tiek aizvests, ir muļķības, nav viņas emocionālo pārdzīvojumu vērts.
Tālumā stiepās pilsētas mūri. Galvaspilsēta, kā es pats sapratu un kā apliecināja Taiška, no tāda attāluma atgādina viduslaiku Eiropas pilsētiņu. Nekromagu, zagļu princešu un citu ļauno garu akadēmija atradās tālumā, tieši aiz meža, kuram gājām garām. Taču mēs nedevāmies uz pilsētu – Elriks krustojumā nogriezās pa labi. Es negribēju uzdot jautājumus, bet, tuvojoties mērķim, es pamazām sāku uztraukties.
Nekromanta māja vai pareizāk saukta par tās īpašumu nelīdzinājās rāpojošai viduslaiku pilij. Un tas ir tieši tas, kas zemapziņā tika gaidīts. Nekas tamlīdzīgs. Diezgan skaista ēka no attāluma, pāris stāvu augsta, kas atrodas zemā teritorijā, bija milzīga un nemaz nebiedējoša. Un viņa priekšā esošais ziedošo ābeļu dārzs nepalīdzēja situāciju saasināt. Vienīgais, kas mani traucēja, bija augstais žogs. Jo tuvāk nācām, jo vairāk tas slēpās, un bez ziedošajām ābelēm un diezgan patīkamā izskata savrupmājas palika tikai bezgala augsts žogs. Kāpēc, varētu jautāt, māju norobežot ar tādu aizsardzību, ja nav ko slēpt? Un ja tas nav veids, kā novērst neuzmanīga sulaiņa vai nejauša viesa bēgšanu. Šīs domas nevarēja neuztraukties, un gaidāmā tikšanās vēl nesolīja neko jautru.
Pie vārtiem stāvēja sargi – divi vīrieši, kuri atpazina Elriku un vienaldzīgi pamāja viņam ar roku. Protams, nelietis nemeloja, vismaz par to, ka viņš šeit strādāja nepilnu slodzi. Vārti ar čīkstēšanu atvērās, ielaižot mūs iekšā. Nolaidusi galvu, es steidzos panākt Elriku un centos ignorēt skatienus. Tomēr mans izskats atstāja skatītājiem tiesības vismaz būt pārsteigtiem.
Un vēl viens izbrīns: šur tur iekšā bija cilvēki. Vieni strādāja dārzā, citi slaucīja celiņus. Tas vismaz deva cerību, ka zvērības šeit nenotiek visu laiku. Vai nav iespējams apmācīt tik daudz cilvēku klusībā vērot zvērības? Vai arī es tikai mierināju sevi ar šo domu. Tayishka, kas ilgu laiku bija klusējusi, pēkšņi čukstēja:
– Es baidos, Ol… es nesaprotu, kāpēc man ir tik bail…
– Jā. Laicīgi – man nebija viņas žēl. «Tas ir pat dīvaini, ka jums bija bail tagad, nevis pēc tam, kad no jums tika nogriezts trešais gaļas gabals.»
– Bet nekromanti var būt laipni, vai ne? – Viņa mani nemierināja, viņa mierināja sevi.
– Varu derēt, ka tādi ir. Tāpēc viņus sauc par nekromantiem, kas tulkojumā no sengrieķu valodas nozīmē «labsirdīgs filantrops».
– Kurš ir labsirdīgs?
«Tev vajadzētu paklusēt, Tanjuka.» Ar jūsu palīdzību mēs nokļuvām šajā nekārtībā.
Elriks satvēra mani aiz rokas un pavilka uz priekšu. Mājā, kur sākumā bija milzīga un mājīga viesistaba, tad kaut kādā gaitenī – jau drūmāks, cits gaitenis, pēc pagrieziena vēl viens, un beidzot iegrūda priekšnamā. Arī milzīgs, bet tam nav nekāda sakara ar pirmās istabas komfortu. Apkārt pelēkas akmens sienas, akmens galds un akmens krēsli. Un ne dvēseles. Kamēr es skatījos apkārt, aiz manis atskanēja durvis. Es strauji pagriezos, bet aiz manis stāvēja tikai smaidošs Elriks.
«Šo ir labvēlība, ko man lūdza mans brālēns Sciacca kungs.»
– ES redzu. Labi darīts, Elrik. Es tevi gaidīju, Tayishka. Laiks atmaksāt parādus.
Un tikai pirms sekundes nebija neviena, no kurienes tagad atskanēja balss. Bet es nepagriezos – es sastingu. Mūsu kopīgā apziņa ar Tayishka uzreiz izveidoja attēlu. Dmitrijs Aleksandrovičs, ļoti līdzīgs nekromantam no bērnības… Nekromants, kurš pirms vairāk nekā divdesmit gadiem reģistrēja Taišku kā parādnieku… Un šī balss, pārāk līdzīga Dmitrija Aleksandroviča balsij… Es precīzi zināju, kura seju, ko es redzētu, kad es pagriezos. Un man ir vienalga, ka Elriks aprakstīja kādu vecu vīru. Kā es varu zināt, kā viņi šeit uztur savu jaunību?
Bet, kamēr viņi runā, ir laiks nākt pie prāta.
– Cik es tev esmu parādā par šo pakalpojumu, Elrik?
«Trīs simti monētu, Sciacca kungs, kā norunāts,» mans sagūstītājs pasmaidīja vēl platāk.
«Mēs vienojāmies, ka jūs pieskatīsit savu brālēnu un noteikti būsiet tuvumā, kad viņam būs nepieciešama palīdzība.» Mēs vienojāmies, ka jūs nekavējoties informēsit mani par jebkuru sniegto pakalpojumu un neizsvērsiet citas iespējas. Un mēs nepiekritām, ka tu nesīsi savu atradumu pa mežiem.
Varbūt nekromants varēja lasīt domas vai vienkārši labi pazina Elriku, jo viņš uzminēja tik precīzi. Bet puisis tikai uz brīdi paskatījās uz manu zaru ievainoto seju un paraustīja plecus:
«Es izsvēru iespējas tikai gadījumam, ja jums nebūtu vajadzīga pati meitene.» Tu nekad nezini! Un mēs arī skrējām pa mežiem ne pēc manas gribas. Par to jau no savas jaunavas un prasi, kungs.
«Tayishka nevarēja aizbēgt no manis.» Viss viņas liktenis bija izplānots tā, lai viņa nonāktu šeit. Es tevi nosūtīju tikai tāpēc, lai kontrolētu un paātrinātu neizbēgamo.
Dmitrijs Aleksandrovičs, ja tos salīdzina, vārdus izrunāja ne tik izvilkti. Viņš savai balsij nepievienoja viskozu samtu – viņš vienkārši teica vārdus. Nekromantam bija savs runas veids, un tomēr balss bija tāda pati. Ja šiem diviem ir dažādas personības, piemēram, Tayishka un es, tad mani var sagaidīt ļoti nepatīkami pārsteigumi.
– Bet viņa centās! – Elriks spītīgi atkārtoja un kļuva manāmi noraizējies. – Es zvēru uz pirmā kapa pieminekli! Viņa man iesita… un tā steidzās… es viņu kaut kā atradu! Un izglāba mani no gaki!
Vai man nevajadzētu zināt, ka šoreiz viņš runāja patiesību? Bet nekromants acīmredzot bija pārliecināts par kādu savu versiju: Tayishka, uz nebeidzamas pateicības spārniem, bija spiests lidot viņa rokās. Un tas lidotu, ja es neiejauktos. Tātad savā ziņā viņš nekļūdījās. Elriks kļuva bāls:
– Sciacca kungs! Es izpildīju tavus norādījumus ar visu dedzību, uz kādu biju spējīgs, zvēru…
«Ar to pietiek,» viņa sarunu biedrs pat nepacēla balsi. – Cik tu paņēmi no tiem nezinātājiem, kuri viņu augšāmcēla?
Oho, izskatās, ka ziņas te ātri ceļo. Izrādījās, ka pseido-Dmitrijs Aleksandrovičs jau zināja par visu notikušo. Vai arī viņš Elriku pat speciāli sūtīja, droši zinādams, ka nelieši vērsīsies pēc palīdzības? Ja tā… uh, drebuļi.
Elriks joprojām bija ātrs. Es uz mirkli veicu matemātiku savā galvā un izdomāju:
– Man pietiks ar diviem simtiem monētu, Sciacca kungs.
– Atkal labi. Tagad ej.
Elriks atviegloti nopūtās, bet mani pārņēma panika. Tas tā, burtiski visu var iemācīties salīdzinot! Tagad viņš man likās vismaz zināmā mērā pazīstams. Jā, nepatīkams un neuzticams, bet kāds, kuru pazīstu kopš vakardienas! Man nepietika garīgo spēku, lai ļautos šādai greznībai. Tāpēc viņa impulsīvi satvēra viņa elkoni:
– Neej!
Viņš vēlreiz paskatījās pār manu plecu, tad uz mani. Viņš uzlika plaukstu man virsū pirkstiem un, tos satvēris, izrāva no piedurknes. Izspiests: